Saruna ar zemessargu Mārtiņu Grapmani
Nacionālisms ir pienākums
DDD: Vai vari sevi saukt par nacionālistu?
Mārtiņš Grapmanis: Noteikti. Esmu nacionālists un nebaidos no šī raksturojuma.
DDD: Esmu daudziem uzdevusi jautājumu, ko viņi saprot ar vārdu “nacionālists”. Izrādījās, ka tālāk par svecīšu iedegšanu 11. novembrī un karodziņa piespraušanu pie apģērba 18. novembrī retais spēj aizdomāties. Ko tu saproti ar jēdzienu “nacionālists”?
M.G.: Manuprāt, nacionālists mīl savas tautas un valsts kultūru, aizstāv to un ir pat gatavs atdot par to dzīvību. Īstens nacionālists, mīlot savu tautu, spēj patiesi cienīt arī citas tautas un to kultūru. Padomju laikos un diemžēl daudzi liberāļi arī mūsdienās liek vienlīdzības zīmi starp nacionālismu un nacismu jeb fašismu, ko es saprotu kā savas tautas un nācijas vērtēšanu augstāk par citiem.
Nacionālists apzinās to, kas viņš ir, apzinās un godā savas tautas vērtību, ir gatavs to pašaizliedzīgi aizstāvēt, bet ir spējīgs arī godāt citu tautu kultūras, respektējot atšķirīgās tradīcijas un pasaules uzskatus.
Uzskatu, ka nacionālisms ir pienākuma apziņa. Latvijā ir ļoti daudz tādu cilvēku, kuri neciena latviešu tautas kultūras vērtības un dzīves kārtību. Slēptākā vai atklātākā veidā šie cilvēki ik uz soļa parāda nicinājumu pret latviešiem. Es vēlos uzsvērt, ka viņi necieņu izrāda tieši latviešiem, nevis Latvijai kā valstij, jo, ja kaut kas viņiem Latvijā šķiet nepieņemams, tad tie ir latvieši ar savu valodu un likumīgajām tiesībām būt patiesiem saimniekiem šajā zemē.
Latviešu tautai trūkst nācijas izjūtas
DDD: Ne viens vien, kuru esam intervējuši, ir atzinis, ka latviešu tautai trūkst nācijas izjūtas – latvieši latviskajos laukos neizprot latviešus Rīgā, kuriem ik uz soļa ir jāsastopas ar nelikvidētajām okupācijas sekām.
Mārtiņš Grapmanis: Man šādam apgalvojumam ir jāpiekrīt. Latvieši ārpus Rīgas un citām lielākajām pilsētām, kurās ir liels krievvalodīgo skaits, neizjūt imperiālistisko šovinismu, ar kādu liela daļa okupantu pēcteču izturas pret latviešu valodu un kultūru. Viņi neslēpj nevēlēšanos runāt latviešu valodā. Tie latvieši, kas dzīvo ārpus Rīgas, piemēram, Siguldā, no kurienes nāku arī es, to absolūti neizjūt, jo tur krievvalodīgo ir ievērojami mazāk.
Cits stāsts ir par latviešu verdzisko pakļaušanos brīdī, kad kāds viņus uzrunā krieviski. Pat Siguldā, kur apstākļi ir tādi, ka gandrīz visi krievvalodīgie ir perfekti apguvuši latviešu valodu, latvieši, kad viņus uzrunā krieviski, pat nevilcinoties, atbild krieviski. Tas ir nožēlojami, bet diemžēl ļoti raksturīgi lielākajai daļai latviešu.
DDD: Kāda ir tava pieredze – vai, mainot darba un dzīvesvietu no Siguldas uz Rīgu, mainījās tavas domas par stāvokli, kādā ir latviešu tauta?
M.G.: Nelepojos, bet, pārceļoties uz Rīgu, man bija jāpiespiež sevi runāt latviešu valodā pat tad, ja mani uzrunā krieviski. Arī manī bija verdziskās bailes, kuras ir vēlēšanās attaisnot ar laipnību un pieklājību pret cilvēku, kas uzrunā mani krievu valodā. Patiesībā tas ir muļķīgs attaisnojums, jo nav nekā absurdāka kā savā zemē aiz it kā laipnības runāt svešā valodā. Man bija jāpiespiežas, lai atradinātos no paraduma automātiski atbildēt krieviski. Par laimi, tiku ar to galā diezgan ātri.
Sākotnēji strādāju tirdzniecībā, kur viena no vadības prasībām bija runāt ar klientu viņam vēlamā valodā. Ar to man arī bija jācīnās, jo, no vienas puses, gribējās būt labākam darbiniekam, bet, no otras puses, vēlējos būt latvietis ar pašcieņu, kura pienākums ir rūpēties par savas tautas pastāvēšanu. Nevēlējos būt pērkamais latvietis, kurš gatavs runāt jebkādā valodā, lai tikai vairāk nopelnītu.
Tu man jautāji, vai es apzinājos, cik traģisks ir mūsu tautas stāvoklis? Noteikti nē! Diemžēl masu informācijas līdzekļu sniegtā informācija, politiķu runas par integrāciju un tā saucamo mazākumtautību centieniem iekļauties latviešu sabiedrībā lika apšaubīt laikrakstā “DDD” lasīto. Šķita, ka jūs pārspīlējat, ka situācija nav tik traģiska. Izrādījās, ka jums diemžēl ir taisnība. Es pat teiktu, ka reizēm gribētos lietot necenzētus vārdus, lai raksturotu stāvokli, kādā atrodamies. Nav jēga lamāties uz kolonistiem, kuru dabā ir nicināt visu latvisko, bet nožēlojami ir latvieši, kas bez jebkādas pašcieņas luncinās ap krievvalodīgajiem, cerot, ka tādējādi izpelnīsies viņu cieņu.
Kolonistiem kolonistu daba
DDD: Kāda ir krievvalodīgo pircēju reakcija pret tevi? Vai viņi neizsaka pārmetumus, ka tu ar viņiem nerunā krieviski?
Mārtiņš Grapmanis: Reakcija ir dažāda. Pēc reakcijas uz manu paradumu runāt tikai latviski, pircējus varu iedalīt vairākās grupās. Viena daļa, dzirdot, ka runāju latviski, pāriet uz sarunu latviešu valodā. Viena daļa savukārt ignorē, ka es runāju latviski – viņi saprot, ko es saku, bet turpina runāt krievu valodā, nekādu nepatiku pret mani neizrādot. Tad ir tādi, kas, dzirdot, ka es atbildu latviski, sāk burkšķēt, bet uz personīgiem apvainojumiem nepāriet. Taču ir arī daudzi, kas mēģina mani “vest pie prāta”, audzināt savā imperiālistu manierē.
Nāk prātā saruna ar kādu pircēju, kas nekādi nevarēja saprast, kādēļ es runāju ar viņu latviski, nevis krieviski. Viņa man jautāja, kādēļ es nerunājot krieviski? Jautāju – kādēļ gan man būtu jārunā krieviski? Tādēļ, ka viņa, lūk, runājot krieviski. Man loģiski radās jautājums – nu un, ka jūs runājat krieviski? Viņa bija neapmierināta un paziņoja, ka man viņa esot kā pircēja jāciena un tādēļ jārunā krievu valodā. Uz to viņai atbildēju, kādēļ gan man būtu jāizrāda viņai cieņa kā pircējai, ja viņa man neizrāda cieņu kā latvietim un nerunā ar mani latviešu valodā?! Viņas atbilde bija tipiska daudziem krievvalodīgajiem – cieniet mani, runājot ar mani krieviski, tad es varbūt runāšu latviski. Uzsvars ir uz vārdu “varbūt”. Mūsu saruna notika divās valodās. Kad jautāju, kādēļ viņa nerunā latviešu valodā, ja to labi pārzina, viņa nevilcinoties atbildēja, ka vienkārši negrib runāt latviski! Savukārt es negribu runāt krieviski, tādēļ neslēpu savu sašutumu par to, ka viņa manā valstī negrib runāt manā valodā. Cilvēkus ar šādu attieksmi netaisos cienīt un uzskatu viņus gan par ārējo, gan iekšējo ienaidnieku.
Gadījumi ir visādi. Piemēram, ir viens nosacīts pastāvīgais klients, kurš, izdzirdot latviešu valodu, nez kādēļ sāk runāt spāniski. Viņš uzsver, ka man esot ar viņu jārunā krieviski, jo tā, lūk, esot starptautiska valoda. Latviešiem tā pagaidām ir tikai okupantu valoda.
Vēl viens “jājamzirdziņš” šādiem šovinistiem, kas negrib runāt latviski, ir demagoģisks jautājums: kādā valodā jūs runāsiet, ja veikalā ienāks francūzis, – arī latviski? Mana atbilde ir skaidra – jā, latviski! Tikai tad, kad viņš pieklājīgi pajautās, vai varam runāt, piemēram, angliski, franciski vai jebkādā citā valodā, mainīšu saziņas valodu. Tā ir visbūtiskākā atšķirība starp tūristiem, neseniem iebraucējiem un šeit gadiem dzīvojošajiem urļikiem, kas atsper durvis ar kāju un bez kādām ceremonijām pieprasa, lai ar viņiem runātu krieviski.
DDD: Pirms sarunas tu pieminēji gadījumu, ka kāds šāds neapmierināts pircējs uzrakstījis vadībai sūdzību par tevi.
M.G.: Sūdzībā gan viņš nerakstīja, ka esmu atteicies runāt ar viņu krieviski. Viņš sūdzējās par manu nekompetenci. Viņš rakstīja, ka esmu rupjš, ka esmu izturējies pret viņu kā pret ienaidnieku. Tas gan tā nebija, bet pieņemu, ka viņš vismaz pusi no tā, ko viņam sacīju, nemaz nesaprata. Pēc būtības vispār viņam ir taisnība – viņš ir latviešu tautas ienaidnieks, tādēļ pret viņu būtu jāizturas kā pret ienaidnieku. Ja viņš to juta, tad esmu gandarīts. Visiem kolonistiem vajadzētu just mūsu, latviešu, nepatiku. Ja viņi to nejūt, tad ar latviešiem kaut kas nav kārtībā…
Latvieši savā sētā neredz ārējo ienaidnieku
DDD: Tu nesen pievienojies Zemessardzei. Kādēļ?
Mārtiņš Grapmanis: Lai, ja būs nepieciešams, es būtu gatavs aizstāvēt savu Tēvzemi. Zemessardze dod iemaņas aizstāvēties militāra uzbrukuma gadījumā.
DDD: Vai latvieši, tavuprāt, saprot, ka jābūt gataviem savu tautu aizstāvēt ne tikai militāra uzbrukuma gadījumā, bet arī ikdienā ir nepieciešama milzīga drosme, lai ieraudzītu skaudro realitāti, kādā dzīvo latviešu tauta?
M.G.: Kā jau teicu iepriekš, to patiesi sāku apzināties, kad pārcēlos uz dzīvi Rīgā. Līdz tam runas par nepieciešamību likvidēt okupācijas sekas, novērst draudus latviešu tautai, šķita nedaudz pārspīlētas un varbūt pat aizkavējušās Trešās Atmodas laikos. Tagad, protams, par to kaunos un labprāt mainītu situāciju, lai ikviens latvietis apzinātos skaudro realitāti.
DDD: Kas, tavuprāt, varētu atvērt latviešiem acis?
M.G.: Gribētos jau, lai risinājums būtu vienkāršs, bet, ņemot vērā to, kāda šobrīd ir mūsu sabiedrība, šķiet, ka bez reāliem militāriem draudiem diez vai kas mainīsies. Latvieši krievvalodīgos uztver kā mazliet atšķirīgus savējos, kuri kā spītīgi bērni negrib runāt latviski, bet visā visumā jau ir savējie, kas nekādus draudus sevī nenes. 9. maija orģijas pie tā saucamā Uzvaras pieminekļa latviešos izraisa sašutumu tikai īsu brīdi, bet nekādas tālejošas sekas nedod.
DDD: Vai tad, ja latvieši apzinātos, ka šie “mūsu krievvalodīgie” patiesībā ir ārējie ienaidnieki, kaut kas mainītos?
M.G.: Varbūt, bet – kā likt latviešiem to saprast? Atzīšos, pat man ir grūti reāli iztēloties, kā dzīvē tagad norisinātos deokupācija un dekolonizācija, lai gan vēlos, lai krievvalodīgie pazūd no šejienes. Tas šķiet nereāli, bet bez dekolonizācijas latviešu tautai nav pašcieņas pilnas nākotnes.
DDD: Kas, tavuprāt, ir atbildīgs par to, ka mūsu tauta ir tik kritiskā situācijā, ka mums trūkst nacionālās pašapziņas un vienotības?
M.G.: Protams, katra latvieša personiska atbildība ir būt domājošam, taisnīgam un drosmīgam, taču (spriežu arī pēc sevis) ne katrs pats ir spējīgs saviem spēkiem izlauzties cauri melu kalniem un ieraudzīt patiesību. Tādēļ ir valsts vadītāji, politiķi, kuru uzdevums ir mācīt cilvēkus, mudināt tiekties uz augstākiem ideāliem. Varbūt tas izklausās nedaudz banāli, bet tā tas ir.
No politiķiem, kas sevi dēvē par nacionālistiem, latviešu tautas interešu aizstāvjiem, neesmu dzirdējis ne vārdu par deokupāciju un dekolonizāciju. Esmu latvietis parastais, kurš no rīta līdz vakaram neseko līdzi politiķu aktivitātēm, tādēļ varu ar lielu pārliecību teikt, ka, ja, piemēram, Saeimā pārstāvētā Nacionālā apvienība par kaut ko tādu runā, tad līdz cilvēkiem tas neaiziet. Man gan šķiet, ja viņi runātu par deokupāciju un dekolonizāciju, tad mediji būtu viņus izsmērējuši pa sienām, un ikviens to būtu pamanījis. Secinājums – Nacionālā apvienība nav par dekolonizāciju, par ārējā ienaidnieka padzīšanu no Latvijas…
DDD: …bet viņi vismaz 16. martā nebaidās iet pie Brīvības pieminekļa.
M.G.: Vismaz… tas jau tikai pēdējos gados, kad sajuta pieprasījumu no tautas. Bet viņi nebija šīs tradīcijas aizsācēji. Sākotnēji, cik atceros, Raivis Dzintars aicināja 16. martā iet uz kapiem, nevis pie Brīvības pieminekļa, lai gan jūs, Latvijas Nacionālā fronte, aicinājāt “Visu Latvijai!” pievienoties jums gājienā uz pieminekli. Tagad šī datuma patiesā vēsture ir aizmirsta un “Nacionālā apvienība” 16. martu sauc par savu pasākumu.
DDD: Jā, bet “Visu Latvijai!” puiši varonīgi ziemas salā puskaili stāvēja pie Saeimas, aicinot deputātus neatdot Krievijai Abreni.
M.G.: Tā bija puišu cienīga akcija, bet tagad, kad paši ir Saeimā, – kādēļ viņi necīnās par deokupāciju un dekolonizāciju? Diemžēl mūsu politiķiem trūkst, atvainojos par izteicienu, pautu, lai līdzīgi Austrālijas premjeram pateiktu, ka tie, kuriem te kaut kas nepatīk, kuri negrib runāt latviski un asimilēties, lai tinas virzienā uz Austrumiem, kur pēc 300 km (no Rīgas) var runāt, kā vien ienāk prātā.
DDD: Tad jau jāsecina, ka Saeimā un valdībā patiesībā nav neviena, kurš būtībā cīnītos par latviešu tautas interesēm?
M.G.: Politika nav mana stiprā puse, bet no malas tā izskatās. Atkārtošu, ko jau teicu iepriekš, – manuprāt, pārmaiņas būs tikai tad, kad latvieši saskarsies ar reālu militāru konfliktu. Tikai tad būs iespēja ieraudzīt, kurš ir kurā pusē, cik lielā mērā “mūsu krievvalodīgie” patiešām ir mūsu.
DDD: Ko darīt tiem latviešiem, kas jau tagad saprot: kurš ir kurā pusē?
M.G.: Ikdienā pacietīgi darīt visu, lai krievvalodīgie šeit nejustos omulīgi. Bieži vien nav jādara nekas liels – tikai konsekventi jārunā latviešu valodā. Bet politiķi, kas tikai izliekas par nacionāliem un solās aizstāvēt latviešu tautas intereses, jāsūta uz trim burtiem… Tāpat ikvienam latvietim vajadzētu pajautāt savam krievvalodīgajam kaimiņam, draugam, paziņam, kolēģim, vai viņš šaus uz krievu armiju, ja Krievija uzbruks Latvijai. Varbūt neuzdodam šo jautājumu, jo baidāmies no atbildes?
Tos, kuri jūt sevī spēku un vēlēšanos aizstāvēt Latviju, aicinu pievienoties Zemessardzei. Naivi domāt, ka ar vectēva veco plinti, iemūkot mežā, varēs pilnvērtīgi aizstāvēties. Jau pēc pirmajām mācībām Zemessardzē sapratu, ka bez sagatavošanās ienaidniekam esmu kā viegli iegūstams marta trusis medniekam. Mums, latviešu vīriem, jāspēj mūsu ienaidnieki uzveikt, pa vienam vien izķert un iznīcināt.
Pilnībā piekrītu kāda zemessarga rakstītajam par to, kādai ir jābūt virsnieku uzrunai ierindā stāvošam karavīram: “Karš ir karš, un tajā ir kritušie. Bet jums ir jābūt stipriem! Pat, ja sabiedrotie mūs uzmetīs un mēs īslaicīgi zaudēsim teritoriālo kontroli, ienaidniekam mēs “iedosim piepīpēt”. Mēs viņus kā suņus pa kaktiem izšausim! Pa vienam atlasīsim! Spridzināsim un vājināsim.” Es vēl piebilstu – ja vajadzēs, tad, Putina vārdiem runājot, “močīsim viņus atejās”!
Intervēja Liene Apine
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.17(391) [2017. gada 8.–28. septembris]