Pirms trīs gadiem latvieši bija nepatīkami pārsteigti par Krimas okupāciju un sašutuši par karu Ukrainā. Kādēļ gan Putinam vajadzēja sabojāt attiecības ar Ukrainu un iesēt naidu starp brāļu tautām? Šis jautājums nav guvis atbildi. Taču, ja pieņemam, ka karu patiesie iemesli ir superbagātnieku vēlme nopelnīt, tad paveras skaidrāka aina arī uz citiem notikumiem pasaulē. Raidījuma “Gaismas pils” vadītājam Jurim Lapinskim ir savs viedoklis par notiekošo Ukrainā. Viesojoties mūsu redakcijā, viņš to mums izstāstīja.
Saruna ar “Radio Merkurs” raidījuma “Gaismas pils” vadītāju Juri Lapinski
Pasaulē lielākā sinagoga
Līga Muzikante: “Radio Merkurs” klausītāji lūdza mums uzaicināt uz sarunu Juri Lapinski, kurš itin bieži raidījumā “Gaismas pils” stāsta, ka cionisti Ukrainā it kā vēloties veidot jaunu valsti. Kāpēc tādas sazvērnieciskas runas, Juri?
Juris Lapinskis: Es domāju, ka Ukrainā cionisti jau sen ir pie teikšanas. Ja atceramies, viens no pirmajiem darbiem, ko paveica Porošenko, bija bezvīzu režīma ieviešana ar Izraēlu.
L.M.: Tas vēl neko nenozīmē. Nu, jā, pirms diviem gadiem Izraēla solīja Ukrainai piegādāt arī letālos ieročus – cīņai pret Krieviju tie noder… un jācīnās taču ir! Bet varbūt tu domā, ka kādam šis karš ir izdevīgs – varbūt kādi bagātnieki to finansē, turklāt abas puses vienlaicīgi?
J.L.: Manuprāt, ir zīmīgi, ka Igors Kolomoiskis, bijušais Dņepropetrovskas apgabala gubernators un ietekmīgs oligarhs, Dņepropetrovskā uzcēla pasaulē lielāko sinagogu ‒ ar 18 stāviem virs zemes un 2 stāviem zem zemes. Pirms diviem gadiem bija atbraucis Izraēlas premjerministrs un teica kvēlas runas. Ukrainu sauca par žīdu zemi un slavēja Ukrainas darbību ‒ neviena cita kopiena pasaulē nav guvusi tādus panākumus savu senseno vēlmju realizēšanā kā šī Dņepropetrovskas jūdaistu kompānija.
Aivars Garda: Vai runa ir par to, ka dažādi spēki vēlas ukraiņu valstī veidot citu valsti?
Juris Lapinskis: Ja “DDD” lasītāji vēlas saņemt tiešu atbildi, tad man jāpastāsta par vairākiem Igora Berkuta priekšlasījumiem.
Padomju lauksaimniecības projekti
Līga Muzikante: Kas ir Igors Berkuts, un kāpēc par viņu būtu jārunā?
Juris Lapinskis: Igors Berkuts, īstajā vārdā Igors Gekko, ir Ukrainas miljonārs, partijas “Diženā Ukraina” priekšsēdētājs, cionists. Viņam pieder jahta, kas maksā aptuveni 130‒150 tūkstošus ukraiņu skolotāju algu. Ziņu portālā “Obozrevatel.com” ir publicēta intervija ar Berkutu, kurā viņš skaidri un gaiši izstāsta visu, kas un kā. Ukrainā tikšot veidota Jaunā Jeruzaleme.
Aivars Garda: Kāpēc?
J.L.: Tā esot jūdaistu zeme ‒ senās Hazārijas daļa – Berkuts sāk ar to.
Bet, lai šīs lietas būtu saprotamākas, ir jāieskatās padomju varas pirmsākumos. Lūk, pēc bijušā Krievijas sūtņa Latvijā Kaļužnija teiktā, 1918. gadā no 44 Revolucionārās kara padomes locekļiem 38 bija žīdi.
L.M.: Atceros šo viņa paziņojumu. Ļevu Trocki Kaļužnijs nosauca par poli, taču internetā publicētā biogrāfija liecina, ka Trockis ir dzimis ebreju ģimenē Ukrainā. Nu un tad?
J.L.: 1922. gadā Rozenbergs no ASV žīdu labdarības biedrības “Joint” piesvieda ideju Krievijā pie varas tikušajiem “tautiešiem” par žīdu republikas dibināšanu Krimā. Ļeņina valdības priekšsēdētāja vietnieks Lurjē šo ideju aktīvi propagandēja Krievijas valdībā, kā rezultātā Simferopolē jau tajā pašā 1922. gadā nodibināja biedrību “Agro Joint” un uz Krimu sāka pārcelt žīdus no Ukrainas, Baltkrievijas, Bulgārijas un Krievijas vidienes rajoniem. Krimā tika nodibināti 186 kibuci – kaut kas līdzīgs kolhoziem, kuros ar lauksaimniecību nodarbojās apmēram 40–50 tūkstoši žīdu.
No Palestīnas arī sabrauca ne mazums pirms tam uz turieni emigrējušo žīdu. Savukārt no Amerikas atbrauca lielie biznesmeņi, kuri gan kibucos neapmetās – tie devās uz metropolēm, kā Maskava, Ļeņingrada, Kijeva un citas lielpilsētas, ieņemdami atbildīgus posteņus un vadošus amatus.
1923. gadā “Joint” Maskavā noorganizēja lauksaimniecības izstādi, kuru apmeklēja arī jau ļoti slimais Ļeņins, kurš deva ļoti pozitīvu vērtējumu šiem pasākumiem un idejām. Izstādē tika reklamēta jaunākā amerikāņu lauksaimniecības tehnika un rādīts, kā dzīvos un strādās Krimas jaunie lauksaimnieki. Ja valdība piekritīs “Joint” plāniem, biedrība kreditēs tehnikas iegādi un atbalstīs lauksaimniecisko ražošanu, aizdodot jaunajai padomju valdībai 900 000 dolāru ik gadu – ar procentu likmi 5% gadā. Padomju Krievijas valdība izlaida obligācijas un akcijas, kuras Amerikā iegādājās ap 200 ļoti bagāti cilvēki – Rūzvelts, Eleonora Rūzvelta, Hūvers, Māršals un citi. Nauda bija jāsāk atdot jeb dzēst vekseļus no 1945. gada līdz 1954. gadam.
L.M.: Tātad tu runā par laiku, kad sadarbību ar Padomju Savienību atbalstīja kāds žīdu izcelsmes superbagātnieks ‒ Federālo rezervju sistēmas faktiskais tēvs Bernards Baruhs. Viņš kopā ar Armandu Hammeru un Viljamu Averelu Harimanu tika uzaicināts atjaunot padomju tautsaimniecību. Viena no pirmajām amerikāņu uzceltajām fabrikām bija traktoru rūpnīca Harkovā. Lieliski! Bez traktoriem šeit sāka ražot arī tankus, bruņmašīnas un citu kara tehniku.
J.L.: Es turpināšu ar skaitļiem. Ja 1920. gadā Maskavā dzīvoja tikai 28 000 žīdu, tad pēc sešiem gadiem viņu bija jau 130 000 ‒ un visos svarīgākajos amatos, pozīcijās, it visur. Jau teicu, no Amerikas biezā slānī atbrauca dižciltīgi žīdi, bet vienkāršos austrumniekus sadzina jaunizveidotajos kolhozos Krimā. Skumīgākais, ka Krimā, kur no senseniem laikiem dzīvojuši Krimas tatāri un vēl citām tautām piederīgie, sākās starpnacionālās naida izpausmes. Un ne jau tā ‒ iedod kādam pa degunu; tur notika pamatīgas šaušanās, jo atbraukušie radīja vietējiem ne tikai konkurenci, bet arī citas sadzīviskas neērtības un sāka aizņemt viņu dzīves telpu… Žīdus sāka lamāt par žīdiem…
Aivars Garda: Krieviski vārdam “žīds” ir negatīva pieskaņa, atšķirībā no latviešu valodas. Mums ir jāvienojas, ka mūsu sarunā lietotais termins “žīds” nekādā gadījumā nav ar nievājošu vai citādi neglītu nozīmi.
J.L.: Protams.
A.G.: Bet mans jautājums ‒ vai Staļins Krimas tatārus izsūtīja pēc savas izvēles, vai arī kāds piespieda to darīt?
J.L.: Tas ir stipri plašāks jautājums.
Krima – kā trigerpunkts
Juris Lapinskis: Vispirms, šo nesaskaņu dēļ, kas radās ar Krimas tatāriem, kuri Krimā dzīvo jau vismaz kopš 14. gadsimta, Staļins nodibināja Ebreju nacionālo apgabalu ar galvaspilsētu Birobidžanu. Tā ir skaista vieta, kur satek divas upes – Bira un Bidžana. Netālu no Amūras. Šis apgabals ir gandrīz divreiz lielāks par Latvijas teritoriju, turklāt puse ir kalni, puse līdzenums, klimats apmēram tāds pats kā Latvijā, tikai mazliet kontinentālāks. Pēc tam pat iedeva autonomās republikas statusu. Taču… izrādās, ka arī tur viņi negribēja dzīvot. Uz savu autonomo republiku pārcēlās vien 3400 no 47 000, kuriem tika iedoti pārcelšanās pabalsti, – diemžēl.
Ar Birobidžanu nebija apmierināts Rotšildu klans. Rotšildiem nepatika arī Krima, laikam teritorija par mazu. 1917. gadā tika parakstīta Balfūra deklarācija, kurā toreizējais britu ārlietu ministrs Artūrs Balfūrs paziņoja baņķierim Valteram Rotšildam, ka britu valdība atbalsta cionistu plānus Palestīnā.
Tikmēr Padomju Savienībā lietu sarežģīja vairāki nopietni faktori. Tāds sīkums, ka no Palestīnas atbraukušie žīdi runāja ivritā, bet vietējie – jidišā, sadzīves līmenī lielas problēmas neiztaisīja, bet valdība (čeka) pirmos sāka uzskatīt par “ārzemju aģentiem” un faktiski padomju varas ienaidniekiem. Kad 1929. gadā sākās “kolektivizācija”, cionistu prieki Krimā jau sāka pārvērsties par bēdām. Sākās tās pašas izsūtīšanas un represijas, kādas atceramies 1940. gadā Latvijā – faktiski, viņuprāt, Birobidžana tā pati “Sibīrija” vien ir…
Padomju Savienības žīdiem tika pārmests pārlieku liels nacionālisms un pārlieku pārticīga dzīve, kā rezultātā 1937. gadā Krimā viņu skaits samazinājās uz pusi. Vācu okupācija “patīrīja” Krimu vēl vairāk.
Tomēr cionistu plāni bija daudz tālejošāki – viņi gribēja, lai ne tikai Krima, bet arī teritorija gar Melno jūru līdz pat Abhāzijai (Sočus ieskaitot) un Hersonas un Odesas apgabali kopumā tiktu pasludināti par neatkarīgu žīdu valsti. Turklāt neatkarīgajā valstī nedrīkstētu būt svešzemju, tas ir, PSRS karaspēks – tātad Sevastopoles Jūras kara flotes bāze jālikvidē, lai būtu demilitarizētā zona. Amerikas cionistu organizācijas (ne tikai jau pieminētā “Joint”) vēlējās “Krimas Kalifornijas” izveidošanu, ko Teherānā 1943. gada 2. februārī Rūzvelts sarunās ar Staļinu pieprasīja kā kompensāciju par 2. frontes atvēršanu Eiropā pret Hitleru. Rūzvelts pat draudēja Staļinam pārtraukt kara tehnikas, pārtikas un citas piegādes pēc lendlīza līguma, ja netiks izveidota “Krimas Kalifornija”, jo, redz, žīdu lobijs un kongresmeņi ir ļoti norūpējušies par žīdu likteni Krimā. Tāpēc arī desanta izcelšana Normandijā tika aizturēta vairāk nekā par gadu, jo amerikāņi saprata, ka visas Eiropas nonākšana PSRS okupācijā būs lielāks zaudējums nekā “Krimas Kalifornijas” nenodibināšana – to viņi cerēja nenomaksāto vekseļu dēļ atgūt vēlāk.
Lūk, tad Staļins arī ķērās pie Krimas tatāru izvešanas uz Kazahstānu un Vidusāzijas republikām, kā iemeslu minot tatāru sadarbošanos okupācijas laikā ar hitleriešiem un nelojalitāti pret padomju varu, kaut gan īstie iemesli, manuprāt, bija šis “Krimas Kalifornijas” jautājums. Tādējādi “sabiedrotajiem” tika demonstrētas “tēvišķās rūpes”, novēršot starpetnisko spriedzi, jo apkārtne ap Staļinu bija gauži cionistiska.
Līga Muzikante: Kāpēc tu tā domā?
J.L.: Kas bija “Lielrabīns” ‒ Staļina labā roka? Lazars Kaganovičs! Ukrainas cionists, kurš aktīvi piedalījās Golodomorā (skat.: wikipedia.org) un kuru pat pie sienas nepielika, un kuru Staļins piedāvāja par Izraēlas prezidenta kandidātu – Amerikas cionisti šajā amatā gribēja redzēt PSRS Ebreju antifašistiskās komitejas priekšsēdētāju Mihoelsu, kurš esot sabijis ASV, kur aģitējis par naudas vākšanu palīdzībai PSRS žīdiem. Staļins bija sprukās. Tad acīmredzot viņš saprata cionistu tālejošos un īstos mērķus – tos, kurus Igors Berkuts atklāj savos priekšlasījumos un uzstāšanās reizēs.
Aivars Garda: Tāpēc tūlīt pēc Staļina nāves Hruščovs Krimu esot pārreģistrējis uz Ukrainu, lai kaut kā juridiski aizietu no šīs problēmas. Vai, tavuprāt, šī versija ir ticama?
J.L.: Jā, šis tiešām bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Krima nonāca Ukrainas PSR pakļautībā, jo līgumi bija ar Krievijas PFSR (tagad Krievijas Federācija).
A.G.: Tagad daži stāsta, ka Putinam ļāva paņemt Krimu tāpēc, lai amerikāņi tagad varētu piestādīt vekseļus…
J.L.: Krievija Krimu amerikāņiem neatdos. Ar garantiju neatdos.
“Debesu Jeruzaleme” – mīts vai realitāte?
Līga Muzikante: Cik saprotams, no Krimas pārvēršanas par jauno jūdu valsti nekas nesanāca. Vai tāpēc tika dibināta Izraēla?
Juris Lapinskis: Vispirms Staļins nodibināja Birobidžanu…
L.M.: Jā, tu jau to stāstīji, ka arī Birobidžana neapmierināja cionistus.
J.L.: Tad Staļins viltīgi atgādināja par 1897. gadā Bāzelē notikušās konferences lēmumiem par žīdu valsts radīšanu Palestīnā, cerēdams, ka pēc neveiksmes ar Tālo Austrumu žīdu republiku un “Krimas epopejas” izdosies nomierināt cionistu prātus kaut uz laiku.
L.M.: Visbeidzot, 1947. gada nogalē ANO pieņēma rezolūciju ar aicinājumu izveidot žīdu valsti britu vēl joprojām kontrolētajā, arābu apdzīvotajā Palestīnā. Izraēlas Neatkarības deklarācija publiski tika pasludināta jau pēc pusgada ‒ tikai stundu pirms britu Palestīnas mandāta beigām. Pāris minūtes vēlāk jauno Izraēlas Valsti oficiāli atzina ASV un trīs dienas vēlāk arī PSRS. Tad sākās pirmais arābu‒žīdu karš…
J.L.: Izraēla faktiski tika nodibināta ar Staļina svētību. Problēmas un sarežģījumi, protams, ar to nebeidzās. 1953. gadā Padomju Savienībā no Izraēlas ieradās Golda Meira (viņa pati ir no Kijevas un dzīvojusi Odesā) un divu nedēļu laikā noorganizēja divus mītiņus, savācot katrā pa 50 000 demonstrantiem, kuriem galvenā prasība bija izpildīt saistības pret Ameriku – nodibināt “Krimas Kaliforniju”.
L.M.: Nu, labi, visiem gribas savu valsti, kurā valdītu miers un izaugsme. Izraēla – pareizi vai nepareizi – ir nodibināta, izraisot plašus terorisma viļņus. Tur iet karsti. Bet kāpēc tagad tāds uztraukums par Ukrainu, kuru atkal it kā esot iekārojuši cionisti? Vai viņi vēlas bēgt no Palestīnas?
J.L. Jau pieminētais Igors Berkuts Ukrainu sauc par Jauno Jeruzalemi. Viņš lepni paziņo – kad Dņepropetrovskā un Odesā pie saullēkta vienlaicīgi ieskanēsies tauru skaņas no āža raga, tad tas būs sveiciens Debesu Jeruzalemei, žīdiem apsolītajai zemei. Tam esot jānotiek ap 2027. gadu. Pēc Berkuta teiktā, Jaunajai Jeruzalemei ir jākļūst par žīdu uzplauksmes centru. Lielākās banku un transnacionālās kompānijas došot milzīgas naudas un nodrošinās “Debesu Jeruzalemes” projektam vajadzīgās tehnoloģijas. Berkuts atzīst, ka tā ir praktiska atbilde bijušajam ASV valsts sekretāram Henrijam Kisindžeram un palestīniešu pareģim nelaiķim Šeiham Jasinam par to, ka jau 2020. gados žīdiem dzīvošana pašreizējā Izraēlas teritorijā kļūšot neiespējama apkārtējo musulmaņu agresivitātes, dabas anomāliju un draudošās pravieša Daniela pareģotās “Pēdējās Kaujas” dēļ.
Aivars Garda: Ja tā ir taisnība, ko saka Berkuts, tad kāpēc Krievijas televīzijā, piemēram, Vladimira Solovjova un citos raidījumos, ir strīdi starp Krievijas pārstāvjiem un ukraiņiem? Nevienā raidījumā tas, ko tu stāsti, nav izskanējis. Kāpēc?
J.L.: Tā tikai vēl trūka, lai kādi te sāktu buntoties, lai sāktu pagrīdē organizēt kaut kādu pretestību, lai rastos kaut kādas bruņotas grupas un cilvēki Ukrainā un Krievijā sāktu saprast, ka viņiem nekas nepieder un nepiederēs!
A.G.: Bet Ukrainā jau to zina – Berkuts skaidri un gaiši par to stāsta un pauž atbalstu publiski. Mūsu lasītāji arī var par to pārliecināties, internetā “ieklikšķinot” krieviski “Berkut Igor”.
J.L.: 99 procenti nezina neko, lai cik tas jocīgi neizklausītos.
A.G.: Nezina vai netic?
J.L.: Abi – i nezina, i netic. Un bailes ir vēl trešais – bailes, ka tik nenotiek kaut kas vēl trakāks! Visi cer, ka nokārtosies mierīgiem līdzekļiem miermīlīgā gaisotnē…
A.G.: Bet Ukrainā jau nav nekādas miermīlīgas gaisotnes!…
J.L.: Igors Berkuts stāsta, ka Ukrainā šodien valdot cionisti – viņiem esot gan vara, gan teikšana. Viņš atklāj, kas tur notiks, un man tas liekas diezgan ticami.
Šaha figūriņas bandinieku lomā
Juris Lapinskis: Dižukrainas partijas priekšsēdētāja Igora Berkuta raidījumā kāds ukraiņu Petja iebilda, ka neļaušot savā zemē celt cionistu projektu. Berkuts viņam atbildēja: “Dārgais Petja, nav tur nekā tava un nekad nav bijis! Petja, tu vienkārši esi maza izzūdoša biomasas daļiņa, kuru pārmaiņu vēji ir ienesuši mūsu objektīvajā realitātē. Tev to skaidroja pie Kravčuka, pie Kučmas, pie Juščenko, pie Janukoviča, tagad to skaidro pie Porošenko. Petja, palūkojies apkārt, paskaties, kas tu esi un kur atrodies. Un atceries, Petja, nav tur, nav bijis un nekad nebūs nekā tava.”
Vai nav “skaisti” pateikts? Pie Artusa Kaimiņa uz “Suņu būdu” reiz bija atnācis ukraiņu nacionālists ar izšautu aci. Viņš, nabaga puikiņš, domāja, ka cīnās par ukraiņu valsti, par ukraiņiem, par saviem līdzcilvēkiem! Bet, pēc Berkuta teiktā, viņi nav pat šaha figūriņas bandinieku lomā ‒ viņi ir sīkākie puteklīši, kaut kādas biomasas sīka sastāvdaļa, kam nekas nav piederējis, nepieder un nepiederēs, un viņiem nav nekāda darīšanu par to, kas notiek Ukrainā.
Kā jau teicu, man liekas ticami, ko stāsta Igors Berkuts. Visinteresantākais – Ukrainu pat nesaukšot vairs par Ukrainu. Pieci dienvidu apgabali – Zaporožjes, Hersonas, Nikolajevas, Odesas un Dņepropetrovskas ‒ būšot jaunā Lielizraēla, kas viņiem esot atvēlēta no Dieva. Cionisti ir lieli un vareni. Sapnis par savu valsti viņiem ir jau gadu tūkstošiem, tikai nekas labs nav sanācis, jo metodes un principi, kurus tie realizē dzīvē, bieži nav pieņemami citiem cilvēkiem.
Aivars Garda: Internetā esmu skatījies Berkuta intervijas. Viņš uzsver, ka liela Ukrainas daļa kādreiz ir bijusi Hazāru kaganātā – sirotāju un tirgotāju valstī, kas izcēlās ar hazāru augstmaņu galēju cietsirdību pret apkārtējiem, arī pret saviem pavalstniekiem. Tā daudz karoja ar krievu kņaziem, un Kijevas Krievzemei bija izšķirošā nozīme Hazāru kaganāta likvidēšanā. Hazāri bieži uzbruka austrumslāviem, jo viens no ienesīgākajiem hazāru biznesiem bija vergu tirdzniecība, kurus viņi ieguva, saņemot gūstā slāvus. Slāvu vergi parasti tika pārdoti Vidusjūras valstīs.
Līga Muzikante: Puškinam ir rindas par kņazu Oļegu, kurš sakāva hazārus:
“Kā viedīgais Oļegs jau rīkoties sāk,
Lai rūpes reiz hazāriem rodas:
Par visu, kā nākas, viņš atmaksāt nāk
Un mājas tiem dedzināt dodas.”
J.L.: Hazārijas valsts bija daudz lielāka ‒ starp Volgu, Donu, Melno, Kaspijas jūru un Kaukāza kalniem.
A.G.: Gandrīz līdz Kijevai.
Hazārijas atjaunošana – vai tas ir joks?
Līga Muzikante: Līdz šim izraktās hazāru mirstīgo atlieku DNS analīzes neliecina, ka viņi ir bijuši seno jūdu pēcteči. Tomēr hazāru valsts reliģija bija jūdaisms. Kā tā?
Juris Lapinskis: Krievu profesors, zinātņu doktors Kļosovs taisa šīs gēnu analīzes. Un ir interesants raksts krievu valodā – “DNS analīzes ir atklājušas hazāru noslēpumu”. Hazāri ir bijuši klejotāji – tjurku cilšu pēcteči. Viņi dzīvoja pēc Tuvo Austrumu likumiem, bija hani ar daudzām sievām, ganīja lopus, kāva aitas, zirgus un dzīvoja, tā teikt, kā parazīti uz citu rēķina. Kad jūdi bija apguvuši daudz jaunu teritoriju un tika pāri Kaukāza kalniem, kas bija tāda kā dabīga robeža ar arābu apdzīvotajām teritorijām, tad plašāk kļuva zināms jūdaisms. Hazāru hani pieņēma šo reliģiju, lai savu tautu saturētu grožos ‒ lai tā nedumpotos, lai būtu paklausīga, jo parastajiem cilvēciņiem ir jābūt bailēm no kaut kā augstāka un stiprāka. Un šīs bailes ir tās, kas iedzen viņos paklausību, jo viņi nav tik mierīgi kā latvieši.
Aivars Garda: Hazārija kā jūdaisma valsts pastāvēja no mūsu ēras 7. līdz 11. gadsimtam, kad tika sakauta.
J.L.: Jā, hani pieņēma šo reliģiju, jo viņiem tā patika. Kristīgā reliģija, kad tev iesit pa vienu ausi, pagriez otru, neatbilda viņiem.
A.G.: Ukrainā tiek reklamēta un pārdota tāda grāmata – “Израиль ‒ восстановление Хазарии” (“Izraēla ‒ Hazārijas atjaunošana”). Tu stāsti, ka ukraiņi par to nezina – viņi zina! Ja mums būtu iznākusi līdzīga grāmata, piemēram, “Latvija – jaunā Hazārija”, mēs taču būtu sašutuši.
J.L.: Mēs esam šeit pārāk tālu ģeogrāfiski, starpā ir Baltkrievija, vēl Ukrainas augšdaļa, Krievija… Šīs lietas publiski kļūst zināmas tikai pēc gada, pēc desmit gadiem – kad viss jau ir noticis un sāk runāt par pagātni. Dižukrainas partijas priekšsēdētājs jau atļaujas runāt. Tātad jautājums faktiski ir atrisināts, manuprāt…
Donbasa un Doņeckas apgabals – tur esošais dzīves līmenis, notiekošais karš liek cilvēkiem kā žurkām bēgt no grimstoša kuģa. Tie, kas sevi uzskata par krievu dvēselēm, bēg uz Krieviju pie saviem radiem. Ja Ukrainas iedzīvotāju skaits vēl 1990.‒1995.gadā bija ap 50 miljoniem, tad tagad ir tikai 40 miljoni. Un ko saka šis Berkuts? Viņš atzīst, ka mērķis tuvāko desmit gadu laikā esot Ukrainas iedzīvotāju skaitu samazināt līdz 8 miljoniem, labāk būtu pat līdz 5 miljoniem. Saprotiet, no 40 uz 8 miljoniem! Tamdēļ, es uzskatu, pirms dažām nedēļām ieviesa bezvīzu režīmu ar Eiropu.
A.G.: Lai ukraiņi izceļotu?
J.L.: Jā, lai viņi brauc prom. Tas pats taču notiek arī Latvijā. Mūsu augstskolu profesori, zinātņu doktori cenšas, skolo bērnus. Kam tad mēs viņus mācām? Lai viņi, izglītojušies, neko nesamaksādami par savu izglītību, aizbrauktu prom uz metropolēm un citadelēm pie tiem, kas drukā naudu. Uz Vāciju, Angliju, Ameriku – un tur, nevis Latvijā, lai kalpo viņu zināšanas. Lūk, arī Ukrainā patlaban tas tiek realizēts visiem spēkiem. Vispirms bija bezvīzu režīms ar Izraēlu, tagad ar Eiropas Savienību.
A.G.: Kāpēc, Juri, tavuprāt, krieviem Ukrainā, Doņeckā nesaka – ko jūs tur muļķojaties, viss taču ir izlemts multimiljardieru kuluāros?
J.L.: Par šo tēmu ir ļoti daudz grāmatu. Piemēram, Krievijas Federācijas Bruņoto spēku Ģenerālštāba Kara akadēmijas katedras vadītāja, politoloģe Tatjana Gračeva ir uzrakstījusi trīs grāmatas. Pirmā ‒ “Neredzamā Hazārija” (“Невидимая Хазария”). Tur taču viss ir aprakstīts no “A” līdz “Z”, manuprāt! Viņas otrā grāmata ir “Svētā Krievzeme pret Hazāriju” (“Святая Русь против Хазарии”) ‒ tas ir pētniecisks darbs, kurā atainoti visi šie fakti, visi šie trūkumi.
A.G.: Lūk, tātad par Hazāriju ir zināms. Arī Putins to zina.
J.L.: Tieši tā. Iespējams, Putins apzināti nerunā par “Debesu Jeruzalemes” projektu. Viņš ir skolots, mācīts KGB pulkvedis, drošībnieks un muti nepalaiž, kur nedrīkst, jo katru brīdi var kas mainīties ‒ tāpēc viens vārds vakar var būt nāvējošs šodien… Viņš neko nevar izdarīt pret vareno plāniem.
L.M.: Lielvalsts vadītājs, bet nevar?
J.L.: Ja kāds kaut ko grib izdarīt, tad šajos laikos to var paveikt tikai klusiņām… Kā jau es stāstīju par kara sākšanu – spēlēja teātri, darīja visu ko varēja, bija nodrošināts viss pārākums, un “nabaga” Hitleram nekas cits neatlika, kā vien daudzkārtējam pārspēkam pārlēkt pāri. Hitlers faktiski bija zaudējis karu, pat īsti to nesākot. “Pasaules varenie” ar visu lielo pasaules naudu, ar rūpnīcu potenciālu viņu samala. Ir taču objektīvie radītāji. Mēs varam te runāt, ko gribam, bet zinātnieki ir salikuši smukās tabulās visus ciparus – cik ražošanas kopprodukts ir tai valsti, cik tai, un var redzēt, kura valsts ar tādu potenciālu var karot pret kādu valsti. Šodien varbūt jāveic vien mazas korekcijas.
Asiņainais “teātris”
Aivars Garda: Un tomēr, ja jau Igors Berkuts ar runām par “Jauno Jeruzalemi” Ukrainas teritorijā uzstājas pavisam atklāti, tad nevar būt, ka ukraiņiem un arī krieviem par to ne silts, ne auksts. Ja tādi paziņojumi būtu Latvijā – mēs taču kaut ko darītu?
Juris Lapinskis: Arī Jūrmalā viņi jau sen visu ir nopirkuši…
A.G.: Es runāju par ko citu.
J.L.: Ukraiņi tāpat kā nabaga latvietīši dzīvo savās ilūzijās, savā pasaku valstībā, vēlamo uzskatot par esošo – visa mūža garumā. Kā Veidenbaums teica – pacieties, debesīs labāki būs…
A.G.: Kādās ilūzijās?
J.L.: Tajās, ka šī labā dzīve tūlīt sāksies, ienāks demokrātija, tūlīt visiem būs tiesības, visi braukās labās mašīnās ‒ redzi, kādas skaistas mājas jau tiek celtas… Cilvēki nevar apjēgt patiesos cēloņus. Kāds pavisam oficiāli kā partijas priekšsēdētājs var pateikt visiem ukraiņiem, ka viņi ir mēsli, sīki puteklīši, biomasas daļiņas… un nekas…
Līga Muzikante:…karavāna iet tālāk?
J.L: Jā. Viena sacelšanās bija – Kijevā, Maidanā. Amerikāņu izlūkdienesta un Specnaz darboņi sēdēja ar snaiperu šautenēm. Kāds kanādietis esot pasaules rekordu uzstādījis – nošāvis kaujinieku no 3,4 km attāluma. Jāsmejas! Saprotiet, tos visus, kas tur patiešām iebilda un protestēja, jau sen apšāva. Klusiņām apšāva! Šis jampadracis bija vajadzīgs, lai tos salaistu kopā…
L.M.: Ko salaistu kopā? Krievus un ukraiņus?
J.L.: Nu ja.
A.G.: Vai tad viņi visi spēlē teātri? Ka Krievija iebrukusi Doņeckas, Luhanskas apgabalā? Ka Ukraina grib dabūt Krieviju ārā?
J.L.: Es uzskatu, ka viss notiek pa īstam. Šajā teātrī visi piedalās pa īstam, taču patieso stāvokli vienkāršie cilvēki nezina tāpēc, ka nespēj pat apjēgt.
L.M.: Netic?
J.L.: Arī netic, ja kaut ko padzird. Tāpat netic Berkuta teiktajam.
L.M.: Arī man nav simtprocentīgas pārliecības, ka tās nav blēņas. No ukraiņu cīņas atbalstītājiem, uzdodot jautājumu par Igora Berkuta sludināto, esmu saņēmusi viennozīmīgu atbildi, ka tā ir Krievijas propaganda. Varbūt tiešām?
J.L.: Berkuts ņirgājas, smejas par ukraiņiem un krieviem ‒ tas jau laikam tāds uzvedums.
L.M.: Uzvedums – bet ne no Krievijas puses?
J.L.: Domāju, ka ne. Var jau ticēt vai neticēt, taču viss notiek. Bet par to atklāti runāt nedrīkst. Noteikti neesmu antisemīts. Zinu daudzus žīdus – jaukus un patīkamus cilvēkus, kas tāpat kā es ir sašutuši par daudzām šovinistu izdarībām un ietekmi uz pasaules politiku.
Rietumu labumu gaidās
Aivars Garda: Tava prognoze – vai Ukraina dabūs atpakaļ Krimu?
Juris Lapinskis: Dabūs vienā gadījumā – ja īstajiem vaininiekiem, piedošanu, “sprandu apgriezīs”. Ukraiņi šai “Hazāru mafijai” šobrīd nespēj pretoties – viņiem nav pat vēlēšanās to darīt, jo vispasaules bandīti sola tiem visādus labumus.
Līga Muzikante: Rietumu labumus?
J.L.: Jā. Tas pats Igors Berkuts stāsta, ka Ukrainā pensionāriem došot 500 eiro, lai tikai balsojot par viņu. Ko tas nozīmē? “Rotšildu” banka sadrukās papīrīšus, kuru pašizmaksa ir 3 centi, un šis labuma gāzējs pensionāriem, kas Ukrainā vēl būs palikuši, katru mēnesi izdalīs pa 500 eiro banknotēs. Un visi kliegdami skries uz vēlēšanu iecirkni kā tagad deso balsot par Ušakovu, kas Rīgā iedevis brīvbiļeti. Tātad nauda atgriezīsies apritē atpakaļ pie viņiem, baņķieriem.
A.G.: Esmu skatījies arī sižetus, ka cionisti grib ne tikai atjaunot Hazāriju Ukrainas teritorijā, bet paņemt arī to teritoriju, kas bija, kā tu, Juri, stāstīji, no Melnās jūras līdz Kaspijas jūrai un līdz Kaukāza kalniem. Viņu plānos esot arī Dienvidhazārija. Vai tāpēc tagad viņi karo Sīrijā? Stāsta, ka cionisti grib paņemt Sīriju un pēc tam atdalīt pusi no Turcijas, aiziet pa Turciju līdz Melnajai jūrai, līdz Kaukāza kalniem un tad apvienoties ar Ziemeļhazāriju. Tavuprāt, vai tas ir iespējams?
J.L.: Jā, tā ir – šādi plāni pastāv. Bet Turcija patlaban ir pārāk liels kumoss. Pēc manām domām, tāpēc Turcija iestājās NATO, lai dabūtu bruņojumu, lai kļūtu spēcīgāka. Taču nu jau Rietumu “varenie” Turciju sāk uzskatīt gluži vai par ienaidnieku… Turku islāms liek domāt, ka nebūs tik vienkārši, jo musulmaņi ir neaprēķināmi. Tu viņam iedod ieroci, un viņš pēkšņi to pavērš pret tevi.
Rietumu darboņi, kā jau ierasts, izmanto “skaldi un valdi” politiku ‒ laiž kurdus pret turkiem un stāsta, ka viņiem taču arī ir tiesības.
A.G.: Redzēju sižetu, ka vēl pirms Maidana esot notikusi slepena vienošanās starp Janukoviču un “Shell”, kas pieder Rotšildiem, un “Chevron”, kas pieder Rokfelleriem, par slānekļa gāzes ieguvi Dņepropetrovskas un Harkovas apgabalā. Ļvovas apgabalā kontroli pārņem Rokfelleri, bet Dņepropetrovskas un Harkovas apgabalā ‒ Rotšildi. Un vienošanās paredzēja, ka Ukrainas valdībai ir jāatbrīvo šie rajoni no iedzīvotājiem.
J.L.: Lūk, tas jau ir saskatāms ar neapbruņotu aci.
Latvijai jākļūst par Latviešu valsti!
Juris Lapinskis: Kad kādas lielākas tautas pasaulē beidzot sapratīs, uz kuru pusi viss virzās, tad varam gaidīt pozitīvas pārmaiņas. Ja mēs, latvieši, nenokavēsim šo brīdi, tad varbūt kaut ko izdarīsim ‒ kā 1918. gadā, kad Austrumu un Rietumu “gudrajiem” kopā spēki bija mazliet par mazu, lai kumosu norītu uzreiz. Tautas bija cēlušās cīņai, tāpēc Latviju, Lietuvu, Igauniju atstāja uz vēlākiem laikiem… Kad lielais karš beidzās, notika Jaltas konference, kurā atkal sadalīja ietekmes zonas. Par tiem jautājumiem, kas attiecas uz mums, visu nokārtoja “kristīgi”. Un tad tētiņš Staļins faktiski bija galvenais cilvēks, kurš organizēja Izraēlas dibināšanu.
Latvijā būtu jāpieņem tādi likumi kā Izraēlā ‒ vienīgi tad latviešiem ir cerības izdzīvot. Izraēlā ir etniskais dalījums – etniskā demokrātija, tā ir Žīdu valsts. Līdzīgi Latvijai ir jākļūst par Latviešu valsti.
Aivars Garda: Nesen lasīju, kā kāds Izraēlas Augstākās tiesas tiesnesis 1990. gadā nekautrēdamies deklarēja, ka Žīdu valsts būtība ir dot priekšrocības žīdiem. Ikviens, kurš demokrātijas vārdā prasa vienlīdzību visiem pavalstniekiem – žīdiem un arābiem – esot jānoraida kā tāds, kas noliedz Izraēlas Valsts kā Žīdu tautas valsts eksistenci.
J.L.: Nobeigumā gribu teikt, ka mums faktiski ir trīs varianti. Pirmais – mēs gribam latvisku Latviju, tāpēc ir jādara viss iespējamais un neiespējamais, lai pie tādas atgrieztos; otrais – mēs gribam internacionālu Latviju, tādu kā kopmītni, kā Amerikas Savienotās Valstis, kurā būtu daudzu tautību bērni un latvieši ietu bojā. Pamēģini kādam žīdam Izraēlā pateikt: “Aizmirsti, ka tu esi žīds un pārvērt Izraēlu par daudznacionālu valsti!” Trešais variants ir nonākt Krievijas impērijā ar visām no tā izrietošajām sekām. Vairāk variantu mums faktiski nav.
Mēs sen vairs neesam saimnieki savā zemē, jo esam atdevuši visu savu varu, naudu, ekonomiku, gan visu pārējo – tāpēc latviešiem Latvijā nav nekādas teikšanas. Igors Berkuts šo jautājumu traktē ļoti precīzi: pasaulē jau valda neliela miljardieru un miljonāru grupa (300 Komiteja, Bildenbergas klubs, Apaļais galds, Trilaterālā komisija un dažu citu organizāciju biedri). Noskatieties dažus videoklipus (iesākumam pietiks ar šo: https://www.youtube.com/watch?v=EPADsoqc6AM), kur šis baņķieris un miljonārs Igors Berkuts skaidri un gaiši izstāsta, ka valsts īpašnieki jeb saimnieki ir oligarhu grupa un viņiem nav pilnīgi nekādas vajadzības uzturēt 14 miljonus Ukrainas pensionāru, tāpat bērnus, invalīdus, lauku skolas, slimnīcas utt. – visu, kas nenes peļņu… Bet viņu interese ir visus šos “liekēžus” “utilizēt” – tik vienkārši.
Bet mūsu tautieši, latvieši, aizkavējušies pagātnes atmiņās, domādami, ka dzīvo tautas labklājības valstī PSRS (piedodiet, brīvajā Latvijā), kur bija bezmaksas izglītība, medicīna, atpūtas nami, sanatorijas… Ja tagad nav, ar ko samaksāt par veselību – mirsti, jo neviens tavā vietā to neapmaksās. Internetā var atrast kādas 30–40 Berkuta uzstāšanās, kur viss ir ļoti detalizēti, smalki un skaidri izskaidrots – tās būtu ļoti noderīgi noskatīties.
Līga Muzikante: Esam daudz runājuši – arī neticamas lietas. Lai lasītāji vēro notikumus un paši spriež.
Sagatavoja Līga Muzikante
Intervija publicēta laikrakstā “DDD” Nr.13(387) un 14(388) (2017. gada 28. jūlijs–10. augusts)