Saruna ar Latvijas Nacionālās frontes priekšsēdētāju Aivaru Gardu
Kas ir LATVIETIS?
DDD: Pirms vēlēšanām jau aizsākās un, Latvijas simtgadi sagaidot, turpināsies politiķu “mērīšanās”, kurš ir lielāks latvietis. Bet ko vispār nozīmē būt latvietim?
Aivars Garda: Es domāju, ka šis jēdziens un šī jēdziena traktējums ir atkarīgs no konkrētās situācijas, kādā atrodas latviešu tauta. Esam vēl okupēti, esam vēl kolonizēti. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka Latvijā ir ārējais ienaidnieks – kolonisti, kuri šeit ir iedzīvojušies. Kas ir jādara kārtīgam latvietim ar ārējo ienaidnieku? Ārējais ienaidnieks no Latvijas ir jādzen laukā.
1940. gadā mūsu valsts vadītāji neaicināja tautu karot un gļēvi atdeva mūsu Latviju. Vēlāk latviešu tauta cieta vēl vairāk, zaudējot vēl vairāk, nekā būtu kritušo kaujā. Cīnoties un krītot kaujā, mēs būtu saglabājuši savu godu. Tagad nepadzīt okupantus un kolonistus no Latvijas (vēl vairāk – dodot tiem pilsonību pa labi un pa kreisi) ir liels valsts noziegums. Dot pilsonību ārējam ienaidniekam ir valsts noziegums! Valsts vadītājs, kas to dara, būtu jāliek pie sienas. Tā kā esam demokrātiska valsts un to nedarām, mums ir jāpastāv uz to, ka okupanti ir jāpadzen demokrātiskā ceļā, veicot sarunas ar Krievijas valdību. Krievijas valdība, starp citu, aicina savējos mājās, maksājot viņiem pat pabalstus. Mums jau no Atmodas sākuma vajadzēja runāt ar Krievijas valdību, varbūt piemaksāt kaut ko klāt, lai tikai viņi brauktu prom. Tagad mēs redzam, ka mūsu valsts vadītāju, jau no Atmodas sākuma, nodevības dēļ pie mums ir palikuši kolonisti – ārējie ienaidnieki. Bet par to neviens nerunā. Kad avīze “DDD” atgādina, ka mūsu valstī ir ārējie ienaidnieki, visi brīnās – kur tad viņi ir? Kad norādām uz kolonistiem, mums atbild – kā, viņi taču ir iekšā, kā viņi var būt ārējie ienaidnieki?
DDD: Pilsonības piešķiršanu un kolonistu nepadzīšanu attaisno ar faktu, ka viņi šeit ir dzimuši, tātad šīs ir viņu mājas!
A.G.: Ir jābūt galīgi trulam, lai nesaprastu, ka ārējais ienaidnieks jau ir tik ļoti ieperinājies šeit, ka jau sen dzemdina savus bērnus. Kur vēl briesmīgāka situācija?! Bet mūsu valsts vadītāji tā vietā, lai triektu ārā šos kolonistus (katrai valstij ir tiesības likumīgā ceļā padzīt savus ārējos ienaidniekus, bet, ja viņi neiet projām likumīgā ceļā, iespējams pat karš), mierīgi pasaka – nē, viņi ir mūsu draugi, viņi šeit jau ir dzimuši, viņi iemācīsies valodu, mēs viņus integrēsim u.tml. Kaut gan integrēt var tikai to, kas kādreiz bijis viens veselums.
Mēs nekad neesam bijuši viens veselums ar padomju kolonistiem. Mēs varētu integrēt latviešu tautu, kas tagad ir izklīdusi pa visu pasauli, jo kādreiz esam bijuši viens veselums. Starp citu, arī tos, kuri tagad ir aizbraukuši, mēs varam integrēt atpakaļ. Bet kolonistus integrēt tik lielā skaitā, pirmkārt, tas ir absurds, otrkārt – noziegums. To vispār nedrīkst darīt. Taču mūsu valsts vara ir tik netikumiska, tik noziedzīga, ka nevēlas saprast elementāru patiesību.
Stulbeņi vai noziedznieki?
Aivars Garda: Es kādreiz domāju, ka samierināšanās ar okupantiem droši vien izskaidrojama arī ar stulbumu. Ja tauta vai vara to nesaprot, tad tā ir stulba. Ja saprot, bet apzināti nedara, tad tā ir noziedzīga. Bet abos gadījumos – stulbums un noziedzība noved pie vienādām sekām.
Latvijā ir palicis ārējais ienaidnieks, kurš bradā mūsu zemi. Un tagad ārējais ienaidnieks pat astoņus gadus ir Rīgas domes vadībā. Visa “Saskaņas” partija ir ārējo ienaidnieku un mūsu, latviešu, nodevēju ievēlēta partija. Tam vajadzētu raisīt sašutumu mūsu tautā, bet nē. Mūsu tautai ir iestāstīts, ka viņi legāli dabūjuši pilsonību, ka viņi ir mūsējie, kas tikai runā citā valodā, bet jau prot arī latviski.
DDD: Arī citās lielajās Latvijas pilsētās ārējais ienaidnieks diktē noteikumus.
A.G.: Un tad ir jautājums: vai mūsu tauta ir gļēva, noziedzīga vai stulba? Iespējams, ka viss kopā. Gribu tikai nodalīt, ka ir tautas daļa, kas to saprot un cīnās pret netaisnību, un tikai to patiesībā var dēvēt par tautu. Tātad īsts latvietis ir tas, kurš šajos apstākļos cīnās par Latvijas dekolonizāciju – par ārējā ienaidnieka izraidīšanu no Latvijas. Visi pārējie, kas taisa visādas konferences par latviešu tautas identitāti un cītīgi spriež – kas tad īsti ir latvietis –, ir vienkārši pūļa cilvēki.
Lēkšana pār ugunskuru okupantus nepadzīs
DDD: Daļa uzskata, ka īstens latvietis ir tikai tas, kurš svin īstenos latviešu godus.
Aivars Garda: Citi vēl saka – īstens latvietis ir tas, kurš zina tautasdziesmas, kurš piedalās deju ansambļos… Tikai latviešu svinamās dienas esot jāsvin. Man nekas nav pretim, bet kurš cīnīsies pret kolonistiem? Zinu kādu sievieti, kura par šīm lietām saka – tiklīdz sāksim svinēt savus svētkus, tā visi okupanti aizbrauks. Man gan tas raisa smaidu. Citi uzskata, ka viņi ir īsti latvieši, jo piedalās Zemessardzē, citi atkal dzied patriotiskas dziesmas kaut kādos ansambļos. Tas tā noteikti būtu, ja Latvijā nebūtu kolonistu.
DDD: Citi atkal nēsā latvju zīmes kā aksesuārus vai liek tās automašīnā.
A.G.: Jā, citi nēsā zīmes. Protams, tas kaut kādā mērā piedien pie latviešu identitātes, bet par īstu latvieti tādu nevar nosaukt. Pieņemsim, viņš ir Zemessardzē, taču, kad sakām, ka latviešiem ir bailes cīnīties par dekolonizāciju, viņš atbild: “Kādas tur bailes, tagad neviens par to nenogalina, tādēļ drosmīgāk ir stāties Zemessardzē. Nē, tās nav bailes – mēs vienkārši neuzskatām, ka tas ir vajadzīgs.” Mēs tad varam sacīt tā: “Tie, kuri neuzskata, ka tas ir vajadzīgs, tie ir nelabojami (vai labojami – nezinu) stulbeņi.” Es tomēr uzstāju, ka tās ir bailes.
Drosme ir ne tikai zaudēt dzīvību kaujā, kā zemessargs vai kāds karavīrs, kurš dodamies armijā, īstenībā pakļauj sevi kaut kādām briesmām. Bet ir vēl drosme, kas vajadzīga, lai nostātos par taisnību pret netaisnību un nostātos pret pastāvošo varu. Bet šo drosmi daudzi gļēvuļi cenšas aizplīvurot aiz tā, ka viņi gan ir drosmīgi, bet dzīves gudri, jo, kā tad viņi tā ies pret valsts varu, – tas taču var traucēt karjerai u.tml. Taču īstenībā tā nav nekāda gudrība – tās ir bailes: bailes zaudēt darbu, bailes neuztaisīt karjeru u.tml. Tās ir bailes.
DDD: Bailes tikt izstumtam.
A.G.: Jā, bailes tikt izstumtam. Pat apustulis Pēteris nobijās, trīsreiz noliegdams pazīšanos ar Kristu, kad Kristus drosmīgi nostājās pret toreizējo baznīcu. Tātad tam ir vajadzīga lielāka drosme nekā iešanai nāvē. Apustulis Pēteris taču bija gatavs riskēt ar savu dzīvību, aizstāvot Kristu, kad Viņu apcietināja.
Bailes slēpjas aiz tukšām frāzēm
DDD: Drosme vajadzīga arī, lai nostātos pret pūļa domāšanu.
Aivars Garda: Jā, jo mūsu valsts vara producē vairākuma (pūļa) domas. Viņi (piemēram, Latvijas Radio) nemitīgi audzina pūli – māca, kā pūlim vajag uzvesties. It īpaši tās tiešraides, kuras vada Aidis Tomsons, ir smadzeņu pūderēšanas raidījumi, kas mūsu tautu pārvērš par pūli, par gļēviem stulbeņiem. Un tie, kuriem patīk tādi kā Streips un Tomsons, īstenībā ir pūļa stulbeņi, kas nepieder vairs pie latviešu tautas. Viņi gan var kļūt atkal par tautu, ja atmetīs gļēvumu un stulbumu. Jūs varat dzirdēt visādas tādas atrunas – nē, tas nav gļēvums. Bet tās tomēr ir bailes un gļēvums.
DDD: Jā, tās ir vispārzināmas frāzes: “Šobrīd ģeopolitiskā situācija ir tāda, ka mēs par to nevaram runāt, mums ir citas svarīgākas lietas – ekonomika, dzīves līmeņa paaugstināšana…” Tiek izgudroti dažādi argumenti, lai tikai neatzītos savās bailēs. Konferencē par latvietību izskanēja pat doma, ka latviešiem gluži vienkārši jābūt stipriem, un tad visas problēmas pašas izzudīs. Kā jūs domājat?
A.G.: Tas ir gandrīz tikpat pareizi, cik mūsu Vaira kā papagailis atkārtoja: “Mēs esam stipri, mēs esam vareni!” Pūlis patiesībā uzvedas pretēji tam, kas tiek teikts, jo pūlis nav ne stiprs, ne varens.
DDD: Vaira Vīķe-Freiberga pati arī tāda nav.
A.G.: Jā, viņa pati arī tāda nav. Viņa bija pūļa prezidente, kura pūlim patika un patīk vēl tagad – latviešvalodīgais pūlis viņu uzskata par gudrāko prezidenti, kāda vien bijusi.
Kas tad ir stiprums? Stiprums ir drosmīga rīcība pateikt okupantam – vācies prom! Ja tu to nepasaki, kā tad viss nokārtosies? Vai tad okupants pats ieraudzīs, ka tu esi stiprs? Okupants jau nemaz nesapratīs, ka tu esi stiprs. Tas ir personiskā līmenī. Bet valsts līmenī ir jāveic dekolonizācija. Tā ir spēka izpausme.
DDD: Vēl konferencē par latvietību izskanēja apgalvojums – ja mēs būsi stipri, tad arī citi gribēs ar mums draudzēties un kļūt par latviešiem. Vajagot tikai kopt latvietību.
A.G.: Šie maldi jau bija visas integrācijas pamatā. Noziedzīgie integrētāji, ja atceraties, teica: “Viņi (kolonisti), ieraudzīdami, ka mēs esam tādi labi, paši gribēs mācīties latviski un būs ar mums ļoti draudzīgi. Mums tikai pašiem jābūt ļoti draudzīgiem.” Nu, pilnīgs absurds! Tie, kas izplata šādas “gudrību pērles”, paši ir pārāk gļēvi, lai drosmīgi rīkotos.
Dekolonizācija apliecina latvietību
DDD: Bet ko nozīmē kopt latvietību? Vai latvietība izpaužas kā baltu galdautu klāšana un dziesmu dziedāšana? Vai drosme un vēlēšanās padzīt okupantus arī būtu daļa no latvietības?
Aivars Garda: Tas ir obligāts tautas pienākums. Tāpēc, ja kāds aizstāv Kārli Ulmani, ka, lūk, Kārlis Ulmanis gribējis, lai latviešiem būtu labāk, tāpēc viņš neesot cīnījies pret krieviem, saku – nav tā. Jebkuras valsts uzdevums, ja valstij nāk virsū ārējais ienaidnieks, ir saprast, ka ar valsti iekšienē kaut kas nav kārtībā. Un tas liek valstij, kurai uzbrūk, apvienoties, lai iegūtu spēku cīņā pret okupantu, lai pietiktu spēka to padzīt un garīgi atjaunoties. Ja tauta un valsts gļēvi padodas, tad arī nespēj pārvarēt to nekārtību, kas tautā bija līdz okupantu iebrukšanai. Tātad okupants ir vajadzīgs, lai tautu saliedētu padzīt šo okupantu. Bet mums – izrādās, ne tad, 1940. gadā, ne arī Atmodas laikā, kad mūsu Atmodas līderiem vajadzēja saukt tautu uz atmodu un atbrīvošanos no okupantiem, – nebija godīgu un drosmīgu valsts vadītāju.
DDD: Tagad jau notiek tas pats. Gļēvs politiķis, kas visu laiku runā: “Latvietība, latviskums, esmu latvisks un patriotisks,” – īstenībā ar savu gļēvo piemēru šos jēdzienus degradē, jo cilvēkam liekas, ka tādam latvietim ir jābūt.
A.G.: Īstenībā visas mūsu Saeimā pārstāvētas partijas ir latviešu tautas nodevēju partijas. “Saskaņā” puse ir ienaidnieku un puse kangaru, bet parējās, var teikt, ir kangaru partijas. Arī Nacionālā apvienība. Mēs mēģinājām pie viņiem vērsties, kad mums vajadzēja dabūt kompensāciju par tiesas procesu – visi atteicās palīdzēt.
Kamdēļ tad latvietim ir vajadzīga partija? Lai latvietis savā zemē varētu aiziet pie kādas partijas un pateikt: “Mani kā latvieti vajā, es vēlos, lai tu mani aizstāvi!” Bet viņi neaizstāv. Tieši otrādi. Es, Aivars Garda, un Līga Muzikante tāpat kā Leonards Inkins vairākus gadus tiesājāmies pret Drošības policiju un Ģenerālprokuratūru. Pēc tam Nacionālā apvienība sava tieslietu ministra personā (Gaidis Bērziņš un Dzintars Rasnačs) tiesājās pret mani dažus gadus, lai es nesaņemtu morālo kompensāciju. Rezultātā es uzvarēju, saņemdams daudzreiz mazāku kompensāciju. Līgai Muzikantei tiesāšanās vēl turpinās. Pasakiet, cienījamie lasītāji, vai Nacionālā apvienība pēc tā visa ir pelnījusi, lai to ciena? Mums ir saglabājušās labas attiecības ar vienu diviem šīs partijas biedriem, taču visa partija kopumā jau sen ir degradējusies. Tās biedri izmanto atrašanos Saeimā nevis latviešu tautas, bet savu personisko interešu kārtošanai.
DDD: Patiešām – tieslietu ministrs ir no Nacionālās apvienības, un tieši Tieslietu ministrija vērsās pret jums un Līgu Muzikanti, pārsūdzot lēmumus, ar kuriem tiesa piešķīra kompensācijas par morālo kaitējumu nepamatotas kriminālapsūdzības dēļ.
A.G.: Jā, tiesa ir daudz taisnīgāka nekā Nacionālās apvienības tieslietu ministrs! Ja Tieslietu ministrija nepārsūdzētu, mēs būtu saņēmuši lielākas kompensācijas un daudz ātrāk.
Patiesībā tā ir nodevēju partija. Un tie, kuri balsojuši par šo partiju, īstenībā ir atbildīgi. Es negribētu būt viņu vietā. Gribu vēl piebilst – tikko bija pašvaldību vēlēšanas, nākamgad būs Saeimas vēlēšanas. Saka – vēlēt ir jāiet obligāti, jo, ja neaizies, tās balsis tiek kādam citam. Bet, kas neiet, tie ir slikti cilvēki u.tml. Gribu teikt, ka tādiem, kas to saka, vispār nav godaprāta un sirdsapziņas. Kāpēc cilvēkam, ja viņam nav nevienas partijas, kuru viņš gribētu ievēlēt, vajadzētu iet un nobalsot par kaut kādu?
Ko izvēlēties – ienaidnieku vai nodevēju?
DDD: Bet cilvēki atkal teiks – ja neaiziesit, būs Ušakovs. Ko tad darīt? Lielākā daļa tomēr izvēlas mazāko ļaunumu.
Aivars Garda: Tā tomēr nav. Ja nav, par ko balsot, tad arī nav, par ko. Kā lai es aizeju un balsoju par partiju, kuru neatbalstu?! Mūsu valdošie nodevēji visu laiku spēlē šo kārti – Ušakovs var palikt pie varas, nāciet balsot. Un visi skrien kā dumji, nepadomājot par savu atbildību pret taisnīgumu Dieva priekšā. Kāpēc mums atdot savas balsis par Nacionālo apvienību, ja tā pret mums tiesājas! Vai tad galīgi muļķi esam? Lai viņi ir muļķi – lai Nacionālā apvienība ir muļķi.
Protams, ja jāizvēlas starp ārējo ienaidnieku vai mūsu pašu nodevēju (ar noteikumu, ka ar likumu ir aizliegts nebalsot), kaut gan tas nodevējs ir pretīgs, laikam jau jāpieņem nodevējs, jo varbūt no viņa kādreiz var iznākt kaut kas noderīgs. Bet atdot balsi par ārējo ienaidnieku jau uzreiz ir noziegums. Turklāt, ja ienaidnieks, Rīgas domes priekšsēdētājs, atbalsta okupantu orģijas 9. maijā, tad latvietis to pieņem kā ārējā ienaidnieka normālu rīcību. Ja šajās vēlēšanās uzvarētu latvietis un viņš atbalstītu šīs orģijas, tad balsotājam būtu dziļas mieles par savu balsojumu. To, ko var piedot okupantam, savējam nepiedod.
Ja valstī nav nekā cita kā vien kangari un ārējie ienaidnieki, tad tāda valsts īstenībā jau ir sabrukusi un tāda valsts kā latviešu valsts vairs nemaz nepastāv.
DDD: Palicis vien ģeogrāfisks nosaukums.
A.G.: Jā, ģeogrāfisks nosaukums vietai, kur dzīvo latvieši un okupanti.
DDD: Bet ko lai dara latvieši, ja ar vēlēšanu palīdzību neko izmainīt nevar? Kā lai kaut ko izmaina?
A.G.: Valdis Šteins jau gatavo savu programmu. Vajag tajā ieskatīties un kaut ko darīt, ja vien var. Bet ar vēlēšanām neko nevar mainīt. Kāds gudrinieks ir teicis – ja ar vēlēšanām varētu kaut ko mainīt, tās atceltu. Bet mums iestāsta, ka vienīgais ceļš, lai kaut ko mainītu, ir vēlēšanas. Daudzi jau arī apgalvo, ka sacelšanās nav iespējama, jo pie mums ir NATO karaspēks, kas neko tādu nepieļaus. Nu, ja tautai būs sacelšanās gars, tad NATO nemaz negribēs daudz ko tur darīt.
Nebūtu problēmu veikt dekolonizāciju, ja pie varas esošās partijas to gribētu, vai arī, ja negribētu, bet tauta piespiestu to darīt. Taču situācija ir tāda, ka nav to, kas grib un kas piespiež. Proti, partijas un latviešvalodīgais pūlis ir sasirguši ar nodevību pret savu tautu un valsti. Vēlēšanu ceļā godīgus nenodevējus ievēlēt nevar, jo nodevēji latvieši nebalsos par nenodevējiem.
Varam pafantazēt: ja kaut kādā brīnumainā ceļā pie teikšanas Latvijā kaut vai dažus gadus būtu cilvēki ar tādiem uzskatiem kā mūsu avīzes “DDD” veidotājiem un lasītājiem, tad ar masu saziņas līdzekļu palīdzību nodevīgo pūli drīz vien varētu pārliecināt par dekolonizācijas nepieciešamību, bet nodevīgos politiķus saliktu cietumā. Godīgi cilvēki pie varas atveseļotu arī pārējo sabiedrību. Tā kā šis ceļš ir iespējams vienīgi brīnuma veidā, tad atliek ar avīzes “DDD” un radio “Merkurs” palīdzību pacietīgi mēģināt atveseļot pūli, t.i., pārveidot latviešu pūli atpakaļ par latviešu tautu – lai atveseļojusies nekangariskā tauta vēlētos sev godīgus vadītājus, nevis nodevējus kā tagad. Tāda tauta pati gribēs padzīt okupantus, bez pierunāšanas.
DDD: Turklāt, ja sacelšanās ir balstīta uz taisnīguma atjaunošanas idejām, tautai nāk palīgā Pats Augstākais.
Tagad jau ir zināms, ka Rīgā uzvarējusi “Saskaņa” – Latvijas ienaidnieku un nodevēju partija.
A.G.: Kāds cits brīnītos, bet mums neklājas to darīt. Tie, kas cīnījās pret Ušakovu, ir tie, kas ar saviem uzskatiem un integrācijas politiku panāca, ka ienaidniekam tika izdāļāta pilsonība, un viņi tagad tāpēc ir pārņēmuši varu Rīgā. Latviešu nodevēju partijas – “Vienotība”, ZZS, NA, Bondara un Sudrabas partija – tagad pļauj ražu, kādu pelnījušas. Ko šie politiskie tizleņi darītu vai darīs, ja atlikušie nepilsoņi kļūs par pilsoņiem? Tad tiks apdraudēta valsts vara visas Latvijas mērogā. Mūsu valsts ienaidnieki, ieguvuši pilsonību, nav kļuvuši par latviešu tautas draugiem. Tāpēc viņi balso par tādiem pašiem ārējiem ienaidniekiem. Mūsu politiskie tizleņi-integrētāji cerēja, ka izpatiks ienaidniekiem tik ļoti, ka tie balsos par latviešu nodevējiem. Nebalso gan! Varbūt ienaidniekiem latviešu nodevēji riebjas tikpat ļoti kā godīgiem, īstiem latviešiem? Tā var būt, jo nodevēji nepatīk nevienam. Viņi balso par tiem latviešu nodevējiem, kuri ir “Saskaņas” sarakstā. Droši vien ārējais ienaidnieks tiem uzticas.
DDD: Neveicot dekolonizāciju, valsts vara liek sabiedrībai dzīvot melos.
A.G.: Jā, meli ir pārņēmuši gandrīz visas latviešu paaudzes. Melos latvieši jūtas tik labi, ka citu dzīvi nemaz negrib. Melo vectēvi un vecmāmiņas, mātes un tēvi bērniem. Pēc tam bērni izaug par tādiem, kas neprot atšķirt melus no patiesības. Meli viņiem šķiet patiesība, tāpēc var tajos dzīvot. Būtu grūti bērnus pārliecināt, ka ir jādzīvo melos.
Skolā bērnus nemāca, ka Latviju bradā ārējie ienaidnieki. Armijā un Zemessardzē arī nemāca. Nemāca arī Satversmes aizsardzības birojā, Drošības policijā, Ģenerālprokuratūrā. Vai gan citādi SAB dāļātu pa labi un pa kreisi augsta līmeņa pielaides valsts noslēpumam ārējiem ienaidniekiem un latviešu nodevējiem.
Tas ir ļoti bīstami latviešu tautas un valsts pastāvēšanai. Ja latvieši turpinās dzīvot melos un nodevībā, tad sākumā tie zaudēs valsti (ja jau nav zaudējuši). Pēc tam var izzust pati tauta, jo Dievam nodevēji un meļi ir pretīgi.
Krievu utis kažokā
DDD: Lindermans ir vērsies Drošības policijā ar iesniegumu, apsūdzot Edvīnu Šnori par nacionālā naida kurināšanu. Lindermans domā, ka par citātiem: “Ja vienreiz ielaidīsi krievu uti kažokā, ārā to dabūt būs grūti,” un “Patiešām, mēs redzam, ka PSRS laika krievvalodīgie iebraucēji, lai arī pastāvīgi gāna un sunī Latviju, prom nebrauc,” – pienākas kriminālsods.
Aivars Garda: Ja Edvīnu Šnori pratinās, viņš varētu atbildēt, ka ir runa par krievu uti, nevis krievu cilvēku. Viņš pat varētu atzīt, ka šāds izteikums kurina nacionālo naidu starp krievu un latviešu utīm. Latviešu utis būtu tās, kas sūc latviešu asinis, bet krievu utis sūc krievu asinis. Taču Latvijas likumi neparedz atbildību par naida kurināšanu utu starpā.
Intervēja Liene Apine
Intervija publicēta laikrakstā “DDD” Nr.11(385) (2017. gada 9.–29. jūnijs)