“Ja līs latviešu asinis, zemessargi malā nestāvēs!”

Saruna ar LNF dalībnieku, zemessargu Vilhelmu Klincānu

 

Zemessargs: nespēju bezdarbībā noskatīties!

 

DDD: Kas ir tas dzenulis, kurš liek jums vēl aizvien aktīvi darboties?

Vilhelms Klincāns: Tās ir patriotisma jūtas pret savu tautu. Man rūp, lai latviešu tauta tiktu vesta pie prāta un saglabāta. Nespēju palikt vienaldzīgs un bezdarbībā noskatīties. Kopš 1992. gada esmu zemessargs.

DDD: Deviņdesmito gadu vidū jūs piedzīvojāt nopietnu uzbrukumu – kāpēc?

V.K.: Jā, 1995. gadā. Pēc Krievijas armijas izvešanas no Mucenieku apakšzemes spiegošanas centra Jūrmalas komunistiskā varas spice Priedaines stacijas tuvumā atstātajiem okupantu virsniekiem atļāva būvēt grandiozu noliktavu bāzi, kur šiverēt. Ar publikāciju palīdzību es šo nodomu izjaucu, tāpēc tik tiešām tika nolemts mani likvidēt. Uzbrukums bija ļoti bīstams, bet brīnumainā kārtā izdevās palikt dzīvam un pat arestēt pašus uzbrucējus ‒ divus krievu virsniekus. Kad par šo gadījumu sākās izmeklēšana Kara prokuratūrā, šie Krievijas spiegi aizbēga uz Krieviju. Savukārt štābos sēdošie latviešu nodevēji mani izslēdza no Zemessardzes…

DDD: Par ko?

V.K.: Par to, ka, arestējot uzbrucējus, es pavērsu pret viņiem ieroci. Vēlāk ar galvenā kara prokurora rīkojumu tiku atkal atjaunots Zemessardzē, bet mani piedzīvojumi spilgti parāda, kas sēž Latvijas bruņoto spēku štābos.

DDD: Kādi ir jūsu tagadējie pienākumi Zemessardzē?         

V.K.: Lūk, tūlīt iešu veselu diennakti apsargāt 17. Pretgaisa aizsardzības bataljonu. Dodamies arī uz skolām, pieņemam zvērestus no jaunsargiem. Man ir, ko darīt. Karavīrs esmu jau 28 gadus, jo trīs gadus bija jānodien obligātais dienests padomju armijā un nu jau 25 gadus esmu Zemessardzē. Padomju armijā dienēju tad, kad aizsardzības ministrs bija maršals Georgs Žukovs, kura laikā karavīri tika īpaši norūdīti visādiem līdzekļiem, un to izjūtu pat šodien.

 

Par stroķiem un noskaņojumu

 

DDD: Vai zemessargi ir nodrošināti ar ieročiem, lai vajadzības gadījumā varētu aizstāvēt Latviju?

Vilhelms Klincāns: Runājot par aizstāvību, atceros Aivara Gardas slepkavības mēģinājumu 2004. gadā. Todien, ieraugot LTV “Panorāmā” un LNT ziņās Aivara Gardas asinis uz asfalta un viņa aizdedzināto automašīnu, atguvies no šoka, zvanīju saviem Jūrmalas 18. bataljona zemessargiem, ka vajag kaut ko nekavējoties darīt, jo līst latviešu patriotu asinis. Aicināju arī citu bataljonu zemessargus pildīt doto zemessarga zvērestu un rīkoties, lai nepieļautu latviešu patriotu asinsizliešanu. Atsaucība ilgi nebija jāgaida, un daudzi vīri ar nopietniem stroķiem bija gatavi doties jūs aizstāvēt.

DDD: Ar automātiem?

V.K.: Pilnā ekipējumā. To, kāpēc Aivars Garda nepiekrita šādai “DDD” kolektīva bruņotai apsargāšanai, es sapratu tikai vēlāk. Viņš paredzēja, ka Drošības policija, kuru tobrīd vadīja bijušais padomju milicis un latviešu patriotu nīdējs, būtu ļoti aizkaitināta un uzsāktu pretdarbības pret zemessargiem. Mūsu vīri parādā nepaliktu. Šāda bruņota pretim stāvēšana ilgi turpināties nevarētu, un “īssavienojums” notiktu agri vai vēlu, tiktu izsaukti papildspēki, kam sekas varēja būt neprognozējamas. Paldies Aivaram Gardam par tālredzību un savaldību!

Pēc šā gadījuma mani uz aprunāšanos paaicināja Dubultu iecirkņa Drošības policija, pēc tam tiku nopratināts arī Rīgā. Viņus interesēja, kāds noskaņojums ir Jūrmalas 18. bataljonā, cik patriotiski ir vīri… Pateicu skaidri un gaiši: “Ja līs latviešu asinis, zemessargi malā nestāvēs!” Drīz mūsu bataljonu izformēja…

DDD: …bet pret “DDD” kolektīvu, arī pret Aivaru Gardu, kuru uzbrukumā neizdevās nogalināt, Drošības policija ierosināja vairākas krimināllietas. Kas notika pēc Zemessardzes Jūrmalas 18. bataljona likvidēšanas?

V.K.: Zemessargiem atņēma ieročus.

DDD: Vai savus personiskos ieročus?

V.K.: Jā. Sakumā pirkām ieročus par savu naudu.

DDD: Kā tad varēja atņemt personiskos ieročus?

V.K.: Vienkārši lika nodot ieročus. Daudzi pistoles pārreģistrēja uz policiju, es arī, un vēl līdz šai dienai man ir.

DDD: Kā tas ir – pārreģistrēt uz policiju?

V.K.: Tika saņemta policijas atļauja nēsāt ieročus. Kaut gan tagad arī Zemessardzes ekipējumu zemessargs var turēt mājās, ja tev ir kārtīgs seifs un tev uzticas, ka tu neko nesadarīsi.

DDD: Vai zemessargi prot apieties ar automātiem?

V.K.: Kā tad mēs to varētu neprast! Šim nolūkam ir nopietnas mācības. Pēc notikumiem Ukrainā, daudzi tāpēc stājas zemessargos un arī jaunsargos.

DDD: Kāds noskaņojums ir Zemessardzē ‒ vai zemessargi ir nacionāli noskaņoti un grib padzīt okupantus?

V.K.: Liela daļa jau, protams, gribētu, bet retais ir iedziļinājies tik tālu kā jūs.

DDD: Vai Zemessardzē dien arī naturalizēti okupanti?

V.K.: Jā, un ne mazums. Es viņiem ne īpaši uzticos.

DDD: Viņi varētu šaut latviešiem mugurā?

V.K.: Pilnīgi iespējams. Nez, vai krievs šaus uz krievu… Tagad Vējonis ar visu sparu dīda, lai nepilsoņu bērni automātiski būtu pilsoņi. Tas nozīmē – “Saskaņas” pozīciju stiprināšana, jo viņi taču nebalsos par latviešiem, bet gan par savējiem. Viss tiek darīts, lai latviešus atšķaidītu un no savas zemes dabūtu prom. Mūsu zeme jau ir ļoti skaista un visiem interesē. Un tie, kuri iestājušies “Saskaņā” – kas viņi par latviešiem, vienīgi uzvārds! Un arī tāds “latvietis” X stundā savam tautietim šaus mugurā.

 

Esmu pārsteigts… par latviešiem

 

DDD: Retais zina, ka jūs esat Rīgas‒Jūrmalas veloceliņa projekta autors…

Vilhelms Klincāns: …precīzāk, idejas autors.

Velosipēds man ir piesaistīts jau kopš pašas bērnības. Laukos septiņi kilometri bija jāiet kājām – ziemā sniegs, rudenī dubļi, lietus, tāpēc braucu ar riteni. Arī vēlāk pa Jūrmalu braukāju ar velosipēdu, kaut man bija gan mašīna, gan motocikls. Astoņdesmitajos gados uzrakstīju “Rīgas Balsij” vairākas publikācijas ar ierosinājumiem izveidot veloceliņu līdzās dzelzceļam. Televīzijā aprakstīju un aizsūtīju savu projektu – visiem iepatikās, un es dabūju pirmo vietu.

  1. gadā velosipēdistu celiņš bija jau gatavs – sākumā no Priedaines līdz Imantai. Imantā bija grandioza atklāšana. Rubiks gribēja piesavināties sev visus nopelnus, bet es piegāju pie viņa un pajautāju, kāpēc veloceliņš ir tikai no Priedaines līdz Imantai, nevis līdz centram, kā tas bija paredzēts. Saku – esmu šī celiņa idejas autors. Parādīju publikāciju, kur mani par to apbalvoja. Viņam ausis kļuva sarkanas, sarkanas… Pēc tam veloceliņu pagarināja.

DDD: Jūs esat autoinženieris un radījis nežilbinošos tālās gaismas lukturus automašīnām.

V.K.: Cilvēkos ir grūti iekustināt sapratni pat šajā jautājumā. Mani pārsteidz, ka latviešiem neinteresē sava drošība uz ceļa. Šie lukturi var paglābt no daudzām avārijām tumšajā diennakts laikā. Nesen Lestenē runājos ar Saeimas deputātu Jāni Dombravu un viņam pajautāju, kāpēc par 54 Zolitūdes traģēdijā  bojāgājušajiem ir milzīgs satraukums visos līmeņos, bet par to, ka ik gadu uz autoceļiem mirst vismaz četrreiz vairāk cilvēku, satraukuma nav nekāda. Jānis man aizrādīja, ka nevis četrreiz, bet sešas reizes vairāk!… Šis vīrs zina, ko runā. Sanāk, ka no tautas tiek slēpts īstais autoavārijās bojāgājušo skaits.

Mani ļoti pārsteidz latviešu drausmīgā vienaldzība. Tāpat valsts varas, arī latviešu, nodevība. Tikko LTV1 raidījumā “4. studija” rādīja, ka no Eiropas fondiem piešķirta nauda zemnieciņiem, kuri grib atgriezties laukos. Bet ko mūsējie izdomājuši? Lai latvieši neatgrieztos pie savas zemes, lai neatbrauktu arī no ārzemēm, šos līdzekļus novirzīt tiem, kuriem jau ir saimniecība.

DDD: Tātad nevis jaunus piesaistīt laukiem?

V.K.: Jā, pareizi sapratāt. Piemēram, manai mazmeitiņai, kas šobrīd dzīvo Anglijā un skumst pēc Latvijas, jūlijā būs 18 gadu, man Latgalē ir 22 hektāri zemes. Viņa saka: “Es gribu atgriezties Latvijā un nodarboties ar zemīti.” Izplānojām, ko darīt, bet tam vajag kaut kādu starta naudiņu. Te noderētu šie 15 tūkstoši, bet tos novirza tiem, kam jau ir saimniecība. Pagājušajā gadā 40 tūkstošus deva jau esošajiem zemniekiem, bet ne tiem, kuri grib uzsākt kaut ko. Tā ir speciāla politika, lai latvieši neatgrieztos pie savas zemes, lai šo zemi varētu notirgot visādiem…

DDD: …ārzemniekiem.

V.K.: Lai latviešus izspiestu no savas zemes – lai viņus iznīcinātu. Mani uztrauc arī mūsējie prezidenti. Par Vīķi-Freibergu jau nemaz nerunāsim – viņā nodevība ir augstākajā līmenī.

DDD: Kāpēc jūs tā domājat?

V.K.: Abrenes atdošana, par ko vien jau vajadzēja mūža ieslodzījumu. Brīvības pieminekļa apžogošana 16. martā un latviešu valodas statusa pazemināšana. Tagad viņa izdomājusi sev mūža māju blakus Jānim Čakstem. Tā būs tautas šķelšana, jo tie, piedošanu, debilie pūļi, kas Siguldas Dainu kalnā viņai ziedu klēpjus noklāja par Abrenes atdošanu, skries un kraus puķes uz viņas kapa. Čakste paliks ēnā. Tas ir ļoti smalki izdomāts. Un tā cilvēkos sākies konflikti.

DDD: Vai esat domājis, kāpēc latviešiem ir tik daudz nesaprātīgu un nodevīgu cilvēku?

V.K.: Ļoti tieši. Okupācijas laikā, sākot jau ar izvešanām, visvairāk tika iznīcināta tieši latviešu inteliģence, patrioti, čaklie darba darītāji. Sākās karš, jaunos vīriešus iesauca frontē, kur ļoti daudzi krita. Vārguļi, kas nebija derīgi, saražoja bērnus – un tādi nu tagad ir… kurš pie varas, tas citu neko nezina, kā tikai zagt.

DDD: Sanāk, ka latviešiem ļoti trūkst vīrišķīgu, drosmīgu vīriešu.

V.K.: Pilnīgi pareizi. Cik tad Zemessardzē ir to vīriešu? Katram vīrietim, kuram veselība atļauj, vajadzētu būt vismaz zemessargam. Bet  ir tikai knapi astoņi tūkstoši. Turklāt mūsu valsts vara un tie “gudrie” ģenerāļi ir izdomājuši vēl vienu nelietību – to, ka Latvijai nevajagot obligāto dienestu. Vīrietis bez obligātā dienesta ir memļaks, kurš prot tikai alus pudeli un pīpi turēt rokās un staigāt kā jautājuma zīme. Obligātais dienests ir igauņiem, lietuviešiem, nemaz nerunājot par citām Eiropas valstīm. Bet Latvijā nav. Labi, sākas X stunda, karš ‒ ko viņi mobilizēs? Tos, kuri nav apmācīti un nezina, no kura gala šaut? Vai tādus sūtīs armijā? Manuprāt, ja Latvijā sāksies X stunda, īstie vīri, kas aizstāvēs savu zemi, vērsīsies arī pret tiem nodevējiem, kas ir pieļāvuši, ka nav, ko ņemt palīgā ‒ nav, ko mobilizēt. Tas ir apkaunojoši.

           

Novērtēsim savas kvalitātes!

 

DDD: Pirms dažiem numuriem mēs publicējām Valerjana Ivanova rakstu par latgaliešiem. Ko jūs domājat par šo problēmu?

Vilhelms Klincāns: Kaut gan esmu tipisks latgalietis, es šī raksta autoram nepiekrītu. Vai tas ir speciāli, lai atdalītos no Latvijas – nezinu. Man liekas, ka tur kaut kāda roka mazliet piestrādā.

Esmu dzimis Abrenes apriņķī, un man ir ļoti sāpīgi, ka Abrene ir atdota – nekad to nevaru piedot. Taču zinu, ka mēs nevaram runāt par latgaļu valodu, bet gan par dialektu, jo valoda ir tad, kad divi runātāji nevar saprast, ko runā otrs. Ja sarunājas kurzemnieks vai vidzemnieks ar latgalieti katrs savā dialektā, tad viņi tīri labi saprotas. Tātad tie ir tikai dialekti.

DDD: Bet latgaliešiem tā ir mātes valoda – tātad mīļa.

V.K.: Jā, tā ir. Arī es Latgalē runāju latgaliski. Tomēr pat pašā Latgalē izloksnes atšķiras. Balvos runā tā, Viļakā jau nedaudz citādi, Rēzeknē pavisam atšķirīgi. Protams, es piekristu, ja Latgales skolās tiktu pasniegtas mācībstundas arī latgaliski. Visi dialekti bagātina latviešu valodu – arī ventiņu dialekts.

DDD: Vai jūs, būdams latgalietis, esat sajutis kādu sliktu attieksmi no citu latviešu puses?

V.K.: Nekādas problēmas nav bijušas.

DDD: Vai neesat ievērojis, ka pārējie latvieši smietos par čangaļiem?

V.K.: Varbūt padomju laikos, bet es to neizjutu. Latgalieši jau ir spītīgi, nepakļāvīgi – ja pārāk leksies, dabūsi!

Vispār gribu teikt, ka ne tikai latgaliešiem, bet arī pārējiem latviešiem ar sevi būtu jālepojas. Mēs esam mazskaitlīga tauta, bet daudz ko spējam sasniegt. Mūsu hokejisti spēlē augstākajā līgā, sportisti mums ir izcili, olimpiskie čempioni, par mākslu vispār nerunājot.

DDD: Ir jau arī zinātnieki, izgudrotāji.

V.K.: Tikko uzzināju “Latvijas Avīzē”, ka amerikāņu “Boeing” lidmašīnas spārnus ir izgudrojis latviešu inženieris. Jau kara laikā “Boeing” lidoja ar latvieša konstruētajiem slīpajiem spārniem.

Tāpat mums ir nepārspējami karavīri. Revolūcijas laikā viena latviešu divīzija visu Krieviju nolika uz ceļiem, izglāba Ļeņinu.

DDD: Un Ļeņins par to iedeva neatkarību latviešiem.

V.K.: Jā, ne velti rietumnieki uzskatīja, ka viens latviešu strēlnieks ir vērts tik daudz zelta, cik pats sver. Mēs varam būt lepni par saviem karavīriem. Arī leģionārus nevarēja sakaut Kurzemes cietoksnī. Un nacionālie partizāni vēl daudzus gadus pēc kara drosmīgi cīnījās. Nezinu, kā latviešiem likt saprast un apzināties savas kvalitātes. Latvieši ir vispusīgi, un viņus visur augsti vērtē.

DDD: Tikai okupanti jāpadzen…

V.K.: Tur jau ir tā mūsu nelaime! Par to atbildīgi ir mūsu valsts vīri un sievas, kas valsti izzaguši un nodevuši.

DDD: Paši zaudē varu, atdodami to naturalizētajiem okupantiem…

V.K.: Vai tad viņi to apjēdz?! Pēc desmit gadiem “Saskaņa” jau būs tik spēcīga, ka te vairs nebūs nekas. Viņi vēlēs savu prezidentu, pēc tam nobalsos, lai atgrieztos atpakaļ pie mātuškas Krievijas. Satversmi var samīdīt, kā jau to darījuši kūtri, pabriki, kalvīši, freibergas… Viņi ir pelnījuši augstāko soda mēru, bet sēž siltos krēslos.

DDD: Tā nebūtu, ja latviešvalodīgais pūlis uz to visu truli nenoskatītos.

V.K.: Jā, bet truli noskatās! Un savam mierinājumam izdomājuši visādus maratonus, svētkus un citas izklaides, kas pulcē tūkstošus. Bet, kad vajag atnākt uz protestu pie Saeimas savas tautas glābšanai, cilvēkus nevar salasīt. Cilvēki ir kļuvuši par galīgiem tukšpauriem.

 

Ar laiku…

 

Vilhelms Klincāns: Jūs pareizi rakstāt, ka ir jāorganizējas pašiem. Cik ir normālu cilvēku – kādi divdesmit procenti? Bet tādu īstu kā jūs ‒ varbūt kādi 10 procenti. Balsošanā viņi neko nevar panākt – viņus pārbalso tas trulais pūlis.

Gods jums – jūs darāt, ko varat. Arī es mēģinu un runāju ar cilvēkiem, lai nepaliek vienaldzīgi. Cerība ir tā, ka tie 10 procenti vienmēr ir virzījuši vēsturi, tā tas ir bijis visos laikos. Gan jau arī mēs panāksim taisnību, ja vien neatlaidīgi strādāsim. Tikai gribētos, lai būtu vairāk aktīvo atbalstītāju, kas jums varētu palīdzēt arī laikrakstu uzturēt un tiražēt lielākos daudzumos.

DDD: Tam vajadzīga nauda.

V.K.: Jā, par to arī runāju. Es arī cerēju, varēju kļūt miljonārs ar nežilbinošajiem tālās gaismas lukturiem, bet lielum lielajam vairumam vēl neinteresē sava un citu cilvēku drošība. Kas ir nakts avārijas? Tā ir viena sekunde, kad vari palikt bez veselības, bez mantas – bez dzīvības! Varbūt ar laiku kļūsim gudrāki.

DDD: Kur var kaut ko vairāk uzzināt par jūsu izgudrojumu?

V.K.: Interneta mājas lapā: www.klincanaautogaisma.lv.

 

Intervēja Līga Muzikante


« Atpakaļ