Saruna ar biedrības “Latvietis” dalībnieku Aivaru Gedroicu
Politikas patiesais uzdevums
DDD: Vai varam teikt, ka Eiropā un Amerikā atdzimst patiess nacionālisms?
Aivars Gedroics: Kā Rainis teica: “Tālas noskaņas zilā vakarā…” – to mēs jau manām, nacionālisma atdzimšanu pamazām var sajust. Redzam, kā par notiekošo psiho sorosieši, kā viņu saziņas līdzekļi visu laiku bezmaz vaimanā, it kā kāda komēta taisītos krist virsū! Pat tad, ja komēta patiešām kristu, varbūt viņi vēl tā nepārdzīvotu un nenervozētu kā tagad par to, ka nacionālisms atdzīvojas un Eiropas Savienība brūk. Ja viņi uztraucas, tātad mums ir, par ko priecāties. Tavu panākumu labākā atslēga ir tava ienaidnieka dusmas.
Starp citu, nesen apritēja 20 gadi, kopš “Lauku Avīze” 1997. gada 4. martā publicēja manu rakstu “Nepārdosim Latviju ne Austrumiem, ne Rietumiem!”, tur es paudu savu viedokli, kāpēc Latvijai nav jāstājas Eiropas Savienībā. Ar to es uzsāku savu publisko politisko darbību. Katrs var pārliecināties, ka mans viedoklis par ES šo gadu laikā necik nav mainījies.
Nozīmīgs pagrieziena punkts pasaules politikā bija Trampa ievēlēšana par ASV prezidentu. Protams, arī viņš nav bez grēka, nav nokritis no Mēness – viņam ir savi sponsori, ar kuriem jādraudzējas, viņš ir ciešos sakaros ar Izraēlu (ne velti tagad Izraēla saka: mēs ar palestīniešiem vairs nedraudzēsimies, mēs viņiem piegriezīsim skrūves!). Katram ir kaut kas savs, tomēr Tramps pamatīgi sakustināja liberāļu pūzni.
Jāpiemin arī nesenās vēlēšanas Nīderlandē, kur par premjera amatu cīnījās Gerts Vilders. Viņš gan neuzvarēja, bet parlamentā iekļuva, iegūdams godpilno 2. vietu pēc mandātu skaita. Vilderam gribējās popularitāti gūt arī uz homoseksuālistu rēķina – tas no mūsu viedokļa noteikti nav labi. Bet, no otras puses, var viņu saprast, jo tā diemžēl ir tauta ar citu “vērtību sistēmu”. Kas mums ir riebīgs, viņam šķiet labs, un Vilders saprot, ka, slavējot homoseksuālismu, viņš vairāk iegūs nekā zaudēs. Diemžēl tā ir. Viņš ar to rēķinājās.
Daudzi politiķi ir kā veikalnieki – ja viņi redz, ka šie sieriņi garšo tautai, viņi tos iepirks – pat tad, ja tie nav veselīgi. Mums arī vajadzētu padomāt, vai tiešām uz nākamajām Saeimas vēlēšanām nevarētu kaut vienu tādu puslīdz ciešamu kandidātu sarakstu izveidot?! Man jau pārmet – tas Aivars vienmēr aicina no visa norobežoties. Neesmu tāds, kā kādreiz dažs labs Pilsoņu Kongresā teica: mēs principā nekur neiesim, nekad neko nedarīsim – gaidīsim, ka marsieši kaut ko mūsu vietā izdarīs. Nē, mums pašiem darīt vajadzētu! Bet, ja situācija ir tāda, kāda ir – jau trijās Saeimas vēlēšanās pēc kārtas šāda saraksta nav bijis –, tad nav jēgas tagad stundām analizēt, kāpēc tā ir noticis.
Tomēr, ja tiešām atkal neviena kārtīga saraksta nebūs, tad uzskatu, ka labāk neiet uz vēlēšanām nekā kārtējo reizi balsot par tādiem, kas nekad nav rūpējušies par mums un nerūpēsies. Šādā gadījumā vismaz sirdsapziņa būs tīra – neesam savas rokas tur smērējuši. Kā kādreiz teica ļaudis PSRS laikā: ja es nevaru būt disidents, ja man nav dūšas aktīvi cīnīties, tad vismaz turos tālāk no PSKP, no vadošajām struktūrām. Apmēram tāda ir mana pozīcija arī patlaban.
DDD: Droši vien, ir vesela rinda cilvēku, kuri nosauks tevi par populistu. Ko tu tādiem atbildētu?
A.G.: Ko nozīmē tas jēdziens “populists”? Populists ir tas, kurš runā tautai patīkamas lietas. Parasti jau to uztver kā nereālas lietas. Nepateikšu, kas to īsti ir teicis, bet, manuprāt, šis teiciens ir vietā: “Īsta politika nav darīt to, kas šobrīd iespējams, bet politiķim ir jācenšas padarīt par iespējamu to, kas ir nepieciešams.”
Tātad es uzskatu, ka politiķim ir jādomā, kā realizēt to, kas tautai ir vajadzīgs. Ja tauta nesaprot, tad ir jāskaidro. Bet mēģināt peldēt pa straumi – šo nevar, to mēs nebīdīsim, šis atkal neliekas aktuāls, par to nerunāsim – tā ir tāda tirgotāja pozīcija. Politiķim zināmā mērā jābūt kā dakterim: ja viņš kaut kādas labas zāles ir izdomājis, tad jāmēģina pierunāt tautu tās lietot pat tad, ja tās nav garšīgas. Tā arī mums šeit. Ja zinām, kādi ir mūsu mērķi, ko gribam panākt, tad sākam skatīties, kā tos realizēt. Man patika Leonarda Inkina teiktais diskusijā ar pāris vislatviešiem[1]: “Vispirms mums jāvienojas, vai mums vajag Latvijā tos okupantus vai nevajag. Bet, kā viņus dabūt ārā (var vai nevar to izdarīt), tas ir cits jautājums, tas ir otršķirīgs, par to domājot un rīkojoties, var paiet gadi un pat gadu desmiti. Bet, ja nevaram vienoties – vajag mums viņus vai nevajag –, ja uzskatām, ka ar viņiem tāpat var labi sadzīvot, tad ir grūti par kaut ko ar tādu cilvēku vispār runāt.”
Saprot to, ko personīgi piedzīvo
DDD: Tātad tu piekrīti, ka mums, latviešiem, vispirms būtu stingri jāvienojas, ka ir nepieciešama dekolonizācija, lai tālāk kopīgi meklētu veidus, kā to īstenot dzīvē?
Aivars Gedroics: Protams. Ir jāsamazina sveštautiešu skaits, un nevar arī pieļaut, ka ieplūst jauni. Viena lieta ir Eiropas bēgļu sistēmas iedalītie cilvēki, bet tā ir aisberga redzamā daļa. Taču ir vēl arī tādi, kuri paši pa taisno prasās uz patvērumu Latvijā. Mūsu Nacionālā apvienība notēlo, ka viņiem tas it kā nepatīk, bet skaidri redzu, ka viņi neriskēs ar savu statusu, ar savu vietu valdībā un no principiem, manuprāt, atkāpsies, ja draudēs pazaudēt savu ietekmi. Tomēr mums vajadzētu pacensties, lai Saeimā būtu vismaz daži cilvēki, kas ir gatavi cīnīties un principiāli par savu lietu pastāvēt. Lai kā uz mani dusmotos viens otrs, bet es šādus principiālus cilvēkus šobrīd neredzu esošajā Saeimā – nevienu diemžēl.
DDD: Varbūt, ka vaina ir arī vēlētājos? Ja politiķi mēģina izpatikt vēlētāju interesēm, tad problēma nav tikai politiķos?
A.G.: Protams, protams.
DDD: Bet, tavuprāt, kāpēc cilvēki neilgojas pēc dekolonizācijas un nepieprasa to?
A.G.: Katram varbūt uz to būtu sava atbilde, katram savi iemesli. Tomēr acīmredzot cilvēki nejūtas nemaz tik slikti. Kādā pārraidē “Būt latvietim” Leonards Inkins teica: “Ir divas grupas cilvēku: vieni, kuri dzīvo latviskā vidē un atbrauc uz Rīgu divas trīs reizes gadā. Tās retās reizes viņi var arī paciest krievu valodu – nav tik traki. Bet otri visu laiku ir tik krieviskā vidē, ka viņi ar okupantiem ir saraduši un pat saradojušies. Kā ļaudis Sibīrijā sarod ar odiem – viņi nevar pat iedomāties savu pasauli bez tiem.”
DDD: Tas viņiem šķiet normāli…
A.G.: Jā. Tāda ir viņu dzīve, un citāda, viņuprāt, tā nevar būt. Savukārt tādās pilsētās kā Rīga, Liepāja, Jelgava, kur cilvēki gan jūt, ka latviskums tiek žmiegts, bet ne tik lielā mērā, lai pilnībā apspiestu pretestību, – viņi tur varbūt jūtas slikti un sāk protestēt, tā tad būtu tā trešā, cīnītāju, grupa.
DDD: Bet Daugavpils? Tu tur dzīvo.
A.G.: Protams, ka Daugavpilī ir kļuvis mazliet labāk nekā PSRS laikos. Vismaz uz poda tevi neviens nesūta, ja tu latviski runā… Bet principā – ko tur labu var gribēt, ja nacionālais sastāvs tur nav īpaši mainījies.
Mānīgais latviskums Daugavpilī
DDD: Vai Daugavpilī ir samazinājies iedzīvotāju skaits? Cik procentuāli tagad ir latviešu?
Aivars Gedroics: Iedzīvotāju ir kļuvis mazāk. Runā, ka latviešu ir 17–18 procenti, bet tagad jau ļoti daudzi mēģina sevi pierakstīt par latviešiem. Ja kaut viens no vecākiem ir latvietis, bērnu uzskatīs par latvieti. Tā viņam vieglāk būs dzīvot, ne jau patiešām viņu par latvieti audzinās. Zinu arī ģimenes, kurās latviski nerunā, bet viņi sevi uzskata par latviešiem. Pēc statistikas, piektdaļa daugavpiliešu it kā esot latvieši, bet, domāju, reāli tikai 10–12 procenti.
Protams, ne tikai skaitļi svarīgi, galvenais ir nacionālā stāja. Tas mūsu Lāčplēsītis, kuru es gan mīlu saukt citādāk, tiek uzskatīts par baigo patriotu, bet, ja iedziļinās, viņš nebūt nav latviešu draugs. Viņa partijā ir cilvēki, kas nezina latviešu valodu, piemēram, Vladislavs Bojaruns. Daugavpilī, kur mērs ir latvietis, svin 9. maiju un 27. jūliju – analogu Rīgas 13. oktobrim. Un, lūk, tie esot “pareizie domnieki” – nedrīkstot pieļaut, ka viņus nomaina kādi citi. Es gan domāju – kāda starpība, kas stāsies vietā pēc pašvaldību vēlēšanām?! No vienas puses, ja tāds Elksniņš nāk, kurš pašvaki runā latviski un par kuru zinām, ka viņš pārstāv “Saskaņu”, tad varbūt ir pat labāk, ka tā maska krīt?… Bet tāds Jānis Lāčplēsis – vārds un uzvārds vien liek domāt, ka būtu varens patriots, bet viņa darbi ir vienkārši parodija viņa nosaukumam. Tā ir ņirgāšanās par mūsu svētumiem. Tā viņi, domnieki, izliekas sabiedrības priekšā. Dod naudu arī Daugavpils Latviešu biedrībai, lai viņi var aizbraukt ekskursijās, sarīkot ballītes, neko vairāk jau tai nevajag, ar to pietiek. Viņi lielās ar savu apolitiskumu, tikai jautājums – kāds labums no tādas biedrības? Arī PSRS laikos varēja padziedāt, uzdancot… u.tml.
DDD: Pret latviešiem izturas kā pret minoritāti, bet paši latvieši arī pieļauj tādu attieksmi.
A.G.: Jā, tā tas ir. Pastāv dažādas kultūras biedrības, kas pamatā slavē pilsētas domi, palīdzot uzturēt tās it kā latvisko imidžu. Taču patiesībā Daugavpilī nekas nav īpaši mainījies, lai arī kas tur pie varas būtu. Patiesībā viss ir virzījies pat uz slikto pusi. Tiek maldīgi pasniegts, ka Daugavpilī tagad esot ļoti nacionāla pašvaldība – ne tāda kā Rīgā, kur pie teikšanas ir okupants Ušakovs. Nenoliedzu, ka okupants, bet vai tāds kangarītis-lāčplēsītis ir labāks? Pat vēl sliktāks…
DDD: Vai Daugavpilī būtu iespējams 16. marta gājiens?
A.G.: Reiz, pirms vairākiem gadiem, daži mēģināja to rīkot, bet nesaņēma atļauju – nācās iet pa trotuāru. Sīkāk par to neko nezinu, jo šie ļaudis ar mani nevēlējās kontaktēties. Es gan domāju, kamēr mūsu tautas apziņa ir tāda, kāda ir, varbūt labāk pulcēties centrā, Rīgā, kaut tikai kopumā mūsu būtu vairāk. Mūsu ienaidnieki jau priecājas un skaita – lūk, šogad vēl kāds simtiņš mazāk atnāca u.tml.
DDD: Tomēr šogad 16. marts bija darba dienā un pulcēja ļoti daudzus. Pat oficiālie mediji atzina, ka bija ieradušies 2000 cilvēku – vairāk nekā citus gadus. Vai tas varētu liecināt, ka cilvēki kļūst drosmīgāki un sāk saprast, kas ir patiesība un cik ļoti nepieciešama dekolonizācija?
A.G.: Es ceru. Varbūt, ka tie ārzemju notikumi arī cilvēkus daudzmaz iedrošina. Vienīgais, kas mani tiešām skumdina, ir visi šie izgājieni no “Visu Latvijai!” puses, atkārtoti, jau otro gadu pēc kārtas aizliedzot man lietot apsēju ar oficiāli reģistrēto biedrības “Latvietis” simboliku, kurā redzams ugunskrusts. Saprotu, ka viņi mani īpaši nemīl (maigi izsakoties), jo pret viņiem vēršu kritiku saziņas līdzekļos…
Vai vajag kaut ko nelabu?
DDD: Vai vari iedomāties, ka pienāks laiks, kad tie, kuri uzsāka noziedzīgo integrācijas politiku, kas arī šobrīd ir pie varas, būs vieni no pirmajiem, kas kliegs – mēs vienmēr esam gribējuši dekolonizāciju…?
Aivars Gedroics: Tas tā var notikt, ja tauta viņus piespiedīs. Piemēram, par Gorbunovu saka – viņš esot bijis prātīgs, nerunājis neko lieku un radikālu, jo sapratis, ka vēl neesot īstais laiks, viņu pašu varot iesēdināt, un tad būšot vēl sliktāk, ja viņa vietā iecels tādu kā Rubiks. Vēlāk, kad bijuši labvēlīgāki apstākļi, viņš sācis izturēties citādi. Domāju, ka drīzāk gan bija tā, ka viņš saprata: ja grib noturēties savā postenī, tad ir spiests piekrist Latvijas neatkarībai, jo tauta vairumā tomēr to grib un vismaz formāli tautas griba ir jāatbalsta.
Tāpat tagad Ukrainā ir ar Porošenko. Mēs zinām, ka viņš bija cieši saistīts ar Krieviju, un, lai gan notiek karš, nepastāvēja nekāda ekonomiska blokāde Austrumu rajoniem. Tikai, kad nacionālisti no savas puses uzsāka blokādi, tad viņš paziņoja, ka arī beidzot to ieviesīšot. Bet ne jau no laba prāta – sak, man tagad pielēca, ka līdz šim ļoti slikti darīju. Viņš vienkārši saprot: ja spītēsies, tad agri vai vēlu viņu gāzīs, tāpat kā gāza Janukoviču, un ieliks vietā tādu kā Jarošs vai viņam līdzīgu. Un tā Porošenko bija spiests notēlot, ka nu arī viņš grib rīkoties taisnīgi.
Tāpat arī te pie mums – ja tauta sāktu spiest uz varturiem, tad dekolonizācija notiktu visai veikli. Bet ar dažu desmitu cilvēku spiedienu ir krietni par maz. Ja būtu vairāki tūkstoši, tad viņi sāktu domāt un kaut ko darīt, bet pieprasījumam ir jānāk no apakšas. Arī Ļeņins savulaik teica: “Kad apakšas vairs negrib ciest un augšas vairs netiek galā, tad sākas revolūcija un valstī kaut kas mainās.” Bet, ja tauta tikai zem segas reizēm papukojas un cilvēkiem svarīgākas šķiet ziloņa tiesības cirka arēnā, nevis latviešu tautas izdzīvošana, tad pie varas esošie var mierīgi turpināt savu līdzšinējo politiku.
Mēs pamatoti pārmetam tēvzemiešiem, ka viņi ir aizgājuši no savām nacionālajām nostādnēm, bet, no otras puses, viņi redz, ka tauta tiem īpaši pa kaklu nedod. Ja to pašu Grīnblatu savulaik būtu riktīgi izlamājuši un piedraudējuši, ka šķelsies tā viņa partija, tad viņš varbūt kaut ko būtu darījis, lai šo degradēšanos apturētu. Diemžēl daudzus ļaudis viegli ir arī uzpirkt.
DDD: Kādi apstākļi, tavuprāt, varētu mainīt cilvēku nostāju?
A.G.: Laikam jau vajadzīgs, lai kaut kas īpaši nelabs notiktu. Lai gan šausmīgi skan, bet, ejot bojā ja ne dzīvībām, tad vismaz īpašumiem, kā Francijā, kur visu laiku šo to uzspridzina, tauta sāk saprast, ka nav vairs labi. Bet, ja tikai runā par to, ka kaut kas būtu jāmaina, tad no tā vien reālas pārmaiņas nav gaidāmas. Ja mājas kāpņu telpā dzīvo kaut kādi dzērāji, narkomāni, vairums kaimiņu domā – nu, lai, vai tad viņi mums traucē? Bet, kad viņi uztaisa ugunsgrēku, kurā kāds no sadeg un cieš arī pārējie – tie, kuriem viņi netraucēja, tad uzreiz rodas jautājums, kāpēc mēs to pieļāvām, kur bija iecirkņa inspektors, kur pašvaldības policija, kāpēc neko nedarīja? Viņi nedara un nedarīs, ja paši cilvēki to neprasīs.
Kamēr pērkons nesper…
DDD: Tu saki, ka latvieši tikai zem segas pukojas. Vai, tavuprāt, tas ir drosmes trūkums vai arī cilvēki nesaprot situācijas nopietnību?
Aivars Gedroics: Gan viens, gan otrs. Viņi nav sajutuši patiesas briesmas. Bija mums te krīze pirms gadiem astoņiem, bet, vai varēja redzēt, ka “Rimi” vai “Maxima” pārdevēji sēž bez darba un lasa grāmatu, jo nav neviena pircēja? Nē, visu laiku veikali bija cilvēku pilni, un ne jau vienu bulciņu vai vienu piena paciņu pirka – iepirkumu ratiņi bija pilni dažādām precēm. Un, kamēr vēl tā būs, diemžēl tauta nemodīsies. Ne velti krievu paruna saka: “Kamēr pērkons nesper, mužiks krustu nemet un Dievu nelūdz.” Tā arī tagad – kamēr nekādus satricinājumus nepiedzīvojam, tikmēr nekas netiks darīts. Arī ar šiem imigrantiem – it kā jau bija gatavi protestēt, bet tā viss apklusa. Lielā skaitā pagaidām viņi vēl nenāk iekšā, vēl nekas nav uzspridzināts, piemēram, pie Brīvība pieminekļa, kā citur pasaulē notiek, kad pats apkaras ar spridzekļiem un uziet gaisā… u.tml.
DDD: Kā tev šķiet, tā saucamo bēgļu problēma ir atrisināta vai tikai atlikta?
A.G.: Nekas nav beidzies. Kā Gardas kungs, kad bija Daugavpilī, stāstīja – lai nepārmestu, ka to skapi pārbīda tur, kur kādam nepatīk, tas tiek virzīts centimetru pa centimetram, milimetru pa milimetram. Šodien pa centimetru, rīt pa pieciem, un skatāmies – pēc diviem mēnešiem skapis vairs nav, kur agrāk bijis. Bet, kā tas tur nokļuva, neviens it kā nav manījis. Politiku uzraugošie saprot, ka tautu vajag vienkārši iemidzināt. Īpaši priecāties pagaidām nav par ko. Varbūt varam vienīgi papriecāties par to, ka ārzemes sāk mosties. Tā pati Lepēna – viņa gan ir prokrieviski noskaņota, bet krievi, paldies Dievam, pagaidām mūs okupējuši nav, taču mūs savā varā paņēma Eiropas Savienība. Ja viņa to palīdzēs izjaukt, tas būs labi. Tad varbūt mums būs dota iespēja tikt vaļā arī no iepriekšējās okupācijas sekām – krievvalodīgajiem kolonistiem.
DDD: Nedrīkstam būt naivi – arī Krievija šobrīd nav mūsu draugs, Krievijas okupācijas sekas Latvijā nav novērstas, tā ir agresorvalsts, kas vēl nesen okupēja Ukrainu.
A.G.: Protams. Lai gan Eiropa to zina, pat ievieš kaut kādas sankcijas, tomēr pēc būtības visu laiku koķetē un atbalsta Krievijas politiku. Varētu ļoti efektīvi pabojāt krievu šovinistiem dzīvi, piemēram, bloķējot Krievijas bankas kartes, lai uz ārzemēm aizbraukušie biezie nevarētu tās lietot. Kāds tad būtu zaudējums! Pirmkārt, cilvēki ir atradinājušies no skaidras naudas – tas vien šiem būtu neērti. Otrkārt, kur viņi ņemtu Krievijā ārzemju naudu? Eirikus tiem nav tiesības drukāt, viņiem nāktos kaut kā šo valūtu sadabūt. Tātad viņiem rastos lielas problēmas. Tad tauta, ļoti iespējams, sadumpotos pret valdību, kas bojā viņiem dzīvi. Bet Eiropa negrib vērsties pret Krieviju, jo krievu bagātnieki taču atstāj Eiropā lielu naudu…
DDD: Tad Eiropas iestāšanās pret Krieviju ir tukša izrādīšanās?
A.G.: Jā. Kā saka – bērniņ, tu slikti uzvedies, es tev gribēju izcept torti, bet tagad būs tikai biezpiena maizīte. Nu, iztiks viņš bez tortes, ja ir gardas maizītes. Arī sankcijas pret Krieviju ir simboliskas ‒ tādas, lai neteiktu, ka Eiropa neko nedara, bet arī, lai neviens īpaši neciestu. Tādējādi cerēt, ka Eiropa mūs pret Krieviju aizstāvēs, būtu panaivi.
Labāk ir ļaut Eiropas Savienībai sabrukt, un tad katra valsts pati lai lemj savu likteni. Ja tauta ievēlēs sev tādus varturus, kas laizīs Putinam pēcpusi, pati vien būs vainīga. Bet tagad, kad viss tur Briselē jāsaskaņo, – čiks vien no tā sanāk. Liela brēka, maza vilna – uztaisa lielu ziepju burbuli, un ar to viss beidzas. Tāpēc nenosodīsim ES grāvējus, kā to dara sorosiešu saziņas līdzekļi, bet palīdzēsim tiem un atbalstīsim viņus!
Intervēja Liene Apine
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.6(380) (2017. gada 24. marts–6.aprīlis) un Nr.7(381) (2017. gada 7.–27. aprīlis)
[1] https://www.youtube.com/watch?v=NsTjLkYaSfI