Par robežām

Liberālisma sērgas pārņemto Rietumvalstu līderu rīcībnespējīgie nejēgas robežu sakārtošanā piespiež aizdomāties par pieredzējušo, sarkanā Kremļa galveno čekistu − kāda medusmaize tiek pasniegta tam, kurš ļauna smīna priekā berzē rokas, redzot Eiropas Savienības namu manāmi grīļojamies, un labi atceras “dzelžaini apsargāto” Varen Plašo (tā apdziedāja Padomu Savienību).

“Jūs, Rietumus, mullas pie zemes spiež ar melno masu, tās priekšā jau rāpojat, bet, lūk, paraugieties uz mani, esmu vertikāls un taisnāks par taisnu, es pakāpjos uz tautas ienaidnieku kaulu kauliem, kas Kremļa rīcībā netrūkst, un brīvi varu aizsniegt Kremļa smailes asinssarkano zvaigzni. Jūsu vājums – mans stiprums! Tāpēc rokas priekā berzēt varu vēl un vēl.”

Turpinājumā, lūk, nesenās pagātnes uzplaiksnījums. Padomju Savienības neaptveramā teritorija nebija šķērslis, lai iežņaugtu to dzeloņstieplēs, nevis apvītu ar smaržojošām ziedu vītnēm. Neticami, tās asie dzeloņi šķērsoja nepārejamas kalnu grēdas, pāri dziļām ielejām, ūdeņiem. Cauri šiem asajiem stiepļu žogiem varbūt varēja izsprukt no vergu valsts badā bēgošas žurkas vai citi rāpuļi, ja tie neuzdūrās robežu pārkāpšanas signalizācijas sistēmām.

Jūrmalas attiecīgās zonas pludmales gaišā smilts pēc Kremļa instrukcijām tika ar grābekli rūpīgi uzirdināta un izskatījās kā smalka friziera darbs. Pietika ar puspēdu, ja uzmina šai “sakoptajai” smiltij, lai modrie diennakts sargi augstajos sargtorņos, kas atradās kāpās virs meža koku galiem, robežpārkāpēju pamanītu un aizturētu − Maskavas modrā acs redzēja visu un visus. Ja tā pati vārtus nevēra, tad nebija ko cerēt nedz iekļūt, nedz vergu valsti pamest.

Jautājums: uz ko iepriekšējo rindu saturs aicina? Celt valstu starpā jaunu nošķirtības mūri? 21. gadsimtā atjaunot dzelzs aizkaru? Atbildēt satraukti, nervozi, ar vārdu “Nē” − kaut arī ar lielo burtu? Tas šajā kontekstā skan vārgi. Tāpēc, lai katrs ieklausās savas iekšējās pasaules vibrācijās, tās būs straujas, bet atbilde nekļūdīga.

Strupceļā nonākušajai Eiropai bez dzelžainas gribas, dzelžainas rīcības, diemžēl lietā liekot arī nežēlīgi asās dzeloņstieples, kas asociējas ar iepriekš aprakstītajām, nav izredzes saglabāt Eiropu kā Eiropu − tās pozitīvo vērtību mantojumu. To grauj un plosa nelegālo iebrucēju bandītisms. Eiropas valstu pamatļaudis vēlas savu telpu redzēt tīru, sakārtotu, atjaunotu, bez sveša gara klātbūtnes, dzīvot bez satraukuma un baiļu spriedzes, šo neaicināto ieklīdeņu dēļ neaiziet bojā pašiem, izmēžot arī tos kaismīgi runājošos ideologus, kas ar smalku iežēlināšanas viltību posta radītāju labā apstrādā sabiedrības domu, maldina, aptumšo skatu uz būtisko, notiekošā haosa patiesajiem cēloņiem − Eiropas novājināšana, līdz tās pilnīgam sabrukumam.

Nokavēts! Tagad jau ar visai saudzējošo izraidīšanas jēdzienu vairs nepietiek. Patvarīgā miera grāvēja masa ir patriecama − jā, patriecama. Tieši tā! Nu te, lūk, jau arī klāt kā saukti ir aurotāji: “Radikālisms, rasisms! Rasisms, radikālisms!”

Nē, kungi, Eiropas nodevēji, problēmu pieļāvušie, paejiet malā − jums ceļu aizšķērso apgarota skaidrība, kas dzird un ieklausās Vērtību, Vērtību radītājā! Gādājiet, lai no eņģēm (virām) izgāztās namdurvis no jauna atrastos savā vietā − nevis pusaizvērtas, bet eiropiešu drošības apdraudētāju priekšā cieši noslēgtas, kā to ir spējīga izdarīt Ungārija.

Dziļā nožēlā − gaišais krāsojums pārklājas jau manāmi melnā. Lielvaru varneši, STOP! Sevi necienošie, garīgi aptumšotie, attopieties! Nepārvērtiet mūsu mājokli par melna piķa dīķi, kurā galu ņemsiet arī jūs.

Šajā saulē gan baltajiem, gan melnajiem, katram ierādīta piemērota vide dzīvošanai, to nekopt un pamest nav aicināts neviens.

Artūrs Kiršfelds


« Atpakaļ