1938. gada 23. jūnijā ‒ tātad gadu pirms Molotova‒Rībentropa pakta noslēgšanas un dažus gadus pirms Latvijas okupācijas un Otrā pasaules kara sākuma ‒ Helēna Rēriha vēstulē Latvijas Rēriha biedrībai raksta:
“Vai mēs neapsūdzēsim tos ministrus un karavadoņus, kuri, neraugoties uz to, ka kaimiņos ir spēcīgs agresors, sāks novākt savus robežas nocietinājumus un nebūs laikus gādājuši par savas valsts kaujas spēku? Vai mēs viņus nesauksim par nodevējiem? Vai gan ir tāda veselīga tauta, kura, tiecoties pēc savas valsts izaugsmes un attīstības, gribētu izskatīties pēc paklausīgas aitiņas? Kur varonības gars ir zudis, tur nevar gaidīt uzplaukumu. Un mūsu Miera Karogs, kas norāda Augstāko izpratni, pēc kuras ir jātiecas, tajā pašā laikā nostiprina patiesu Aizsardzību. Agresija ir viens, bet likumīgo tiesību aizsardzība ir pavisam kas cits. Tāpēc vienīgais līdzeklis pret kariem ir pareiza audzināšana un aicināšana piedalīties valsts uzdevumu īstenošanā.”
Varonība – tas ir ceļš uz veselību
Saruna ar Latvijas Nacionālās frontes priekšsēdētāju Aivaru Gardu
Aivars Garda: Spriežot pēc vēstules, Helēna Rēriha droši vien nojauta notikumus, kas būs 1939. gadā, un tāpēc viņa rakstīja tādus vārdus Latvijas Rēriha biedrībai. Protams, tie izrādījās pravietiski. Prezidents Kārlis Ulmanis nedarīja neko, lai stātos pretī agresoram. Tagad mēs redzam, cik slikti tas ir pavērsies pret mūsu tautu un valsti. Latvija tika okupēta, un latvieši kaut kādā veidā zaudēja dūšu, mūsu labākie cilvēki tika izvesti un iznīcināti. Un tas viss tāpēc, ka nekarojām – mums uzbruka, bet mēs nekarojām.
Somiem uzbruka – viņi karoja. Viņi izcīnīja savu neatkarību ar asinīm. Čečeniem ‒ tautai, kas mazāka par mūsējo, ‒ uzbruka, bet viņi aizsargājās tik aktīvi, ka tagad Krievija maksā Čečenijai meslus, lai tikai tā būtu mierīga.
DDD: Manuprāt, šis citāts no Helēnas Rērihas vēstules ir attiecināms arī uz mūsdienām?
A.G.: Protams. Tas ir vispārējs un attiecas uz jebkuru valsti, uz jebkuru tautu. Tāpat tagadējos valsts vadītājus mēs varam saukt par nodevējiem ‒ tāpēc, ka viņi neveic dekolonizāciju. Ja ir bijusi okupācija un kolonizācija, tad ir jāveic deokupācija un dekolonizācija. Ja viņi to nedara ‒ kas tad viņi ir?!
DDD: Rezultātā ir vēl ļaunāk, nekā raksta Helēna Rēriha, jo ārējais agresors ir jau ielaists mūsu teritorijā un pilda piektās kolonnas lomu.
A.G.: Tieši tā. Pirms kara demogrāfiskā situācija Latvijā bija daudz labāka ‒ latviešu bija 75,5 procenti, bet krievu bija 10,5 procenti. Tagad naidīgu cittautiešu, kurus vieno krievu valoda, skaits sasniedz pat 40 procentus. Tas ir, tā teikt, oficiāli, bet reāli viņu varbūt ir vēl vairāk. Šī patiešām ir piektā kolonna, kas ir ļoti naidīgi noskaņota pret latviešu kultūru.
DDD: Un tomēr daudzi latvieši vēl joprojām nesaprot, ka krievvalodīgās piektās kolonnas locekļu aizbraukšana ir vitāli nepieciešama mūsu tautai un valstij. Viņi baidās, ka Eiropas liberasti mūs nesapratīs, ja uzsāksim pārrunas par Latvijas dekolonizāciju…
A.G.: Ne velti Helēna Rēriha norāda: “Vai gan ir tāda veselīga tauta, kura, tiecoties pēc savas valsts izaugsmes un attīstības, gribētu izskatīties pēc paklausīgas aitiņas? Kur varonības gars ir zudis, tur nevar gaidīt uzplaukumu.”
DDD: Tātad ir godīgi jāatzīst, ka esam slima tauta… un jāmeklē veids, kā ārstēties.
A.G.: Es ļoti brīnos, ka pat cienījamais mūsu avīzes viesis Harijs Tumans nesaskata, ka ir vajadzīga deokupācija un dekolonizācija. Viņš patiešām brīnišķīgi raksturo, kas ir varonība. Var just, ka viņam patīk varonība un varonīgi cilvēki. Bet, liekas, viņš tos saskata tikai Senajā Grieķijā. Taču, ja pavēro tagadni – tagadējo valsts situāciju, tad grūti neredzēt, ka dekolonizācijas pieprasīšana un nepieciešamās darbības tās veikšanai arī būs varonība.
Varonība ir pašaizliedzība, uzupurēšanās, drosme. Dzīvajā Ētikā ir teikts, ka varonība ir nepieciešama tur, kur jācīnās par patiesību. Un dekolonizācijas veikšana ir taisnīguma atjaunošana, bet tās neveikšana ‒ taisnīguma neatjaunošana. Taisnīgums ir Dieva atribūts – viens no Dieva aspektiem. Tātad visi tie, kas vēlas dekolonizāciju – atbrīvoties no okupantiem –, atbalsta Augstāko un ir varonīgi cilvēki.
DDD: Tomēr daži baidās pat abonēt mūsu avīzi…
A.G.: Tātad, lai to darītu, arī ir vajadzīga drosme. Kāpēc baidās? Tāpēc, ka pastnieks redzēs, kāds kaimiņš ieraudzīs un kādam nosūdzēs utt.
DDD: Bet kā vērtēt valsts vadītājus, kuri neveic dekolonizāciju, kaut arī viņiem ir šādas iespējas?
A.G.: Viņi ir nodevēji. Ja uz vienkāršu cilvēku, kurš nav ne politiķis, ne valsts vadītājs, var vēl paskatīties it kā maigāk un nesaukt viņu par nodevēju, jo viņš, iespējams, neizprot dekolonizācijas nepieciešamību, tad uz tādu, kurš izprot, bet nedara, nekā citādi kā uz gļēvuli un nodevēju nav iespējams raudzīties. Saucot lietas īstajos vārdos – tāds politiķis nodod savu tautu.
DDD: Harijs Tumans intervijā ļoti labi paskaidroja, kā notika Romas barbarizācija ‒ proti, Roma gāja bojā nevis tādēļ, ka ienāca barbari, bet gan tādēļ, ka paši romieši barbarizējās. Vai šo principu varam attiecināt arī uz Latviju? Varbūt arī latviešu valsts iet bojā tādēļ, ka latvieši barbarizējas barbaru – krievvalodīgie okupantu, kolonistu ‒ klātbūtnes dēļ?
A.G.: Piekrītu, ka latvieši paši barbarizējas. Es saprotu, ka tauta barbarizējas tad, kad tā degradējas. Un visi mūsu politiķi, kas nevēlas taisnīguma atjaunošanu, patiesībā ir barbari. Arī tie okupanti, kuri pie mums ir ienākuši un šeit palikuši, ir barbari. Viņi nav krievu tautas kultūras pārstāvji.
Krievvalodīgie barbari Latvijā ieradās, vieglas dzīves tīkodami. Nav noslēpums, ka okupācijas laikā Baltijas valstis skaitījās it kā “tuvās ārzemes”, un visi vēlējās uz šejieni atbraukt. Latvijā uz dzīvi palikušo kolonistu skaits agrāk bija lielāks, nu jau kļuvis mazliet mazāks, bet vai starp viņiem varat nosaukt kādu gleznotāju, izcilu rakstnieku vai domātāju, filozofu? Nu, nē – nav starp viņiem neviena patiesas Kultūras nesēja. Ir tikai naudas taisītāji, kuri izmanto mūsu valsti, lai pelnītu. To viņi prot, bet nekāda dvēseliskuma, garīguma tamdēļ nevajag. Lai taisītu šādu biznesu, pietiek ar barbara prātu. Tāpēc pilnībā piekrītu, ka šeit ir barbari un arī paši latvieši, ar tādiem kopā dzīvojot, barbarizējas.
Intervēja Līga Muzikante
Intervija publicēta laikrakstā “DDD” Nr.2(376) (2017. gada 27. janvāris–9. februāris)