Prezidenta bezatbildīgais antilatviskums

Satversme noteic, ka Valsts prezidents par savu darbību politisku atbildību nenes. Vai tādēļ viņš drīkst būt bezatbildīgs, pat kaitniecisks? Visiem – pat Valsts prezidentam – ir jāievēro Satversme, kuras preambulā teikts:

“1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību.”

Bet ko dara prezidents Raimonds Vējonis? Viņš nevis cenšas darīt visu, lai Latvijā tiktu garantēta latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšana, bet tieši pretēji – Vējonis, aizsedzoties ar “sabiedrības saliedētības” ekspertu grupas ziņojumu, rīkojas patiesi cūcīgi pret latviešu tautu, pazemojot tās pašcieņu un kultivējot iztapības garu.

Kad Vējonis tika ievēlēts par prezidentu, krievvalodīgie priecājās – būs viņiem aizstāvis! Diemžēl izrādījās, ka viņiem taisnība – Vējonis nav ne latviešu, ne pat visu Latvijā dzīvojošo cilvēku prezidents. Viņš ir Latvijas krievvalodīgo kolonistu un viņu pēcteču prezidents, jo, aicinot Latvijā latviešus runāt ar krievvalodīgajiem krieviski, rosinot nepilsoņu bērniem automātiski piešķirt pilsonību, Vējonis pazemo latviešus.

Arī mūsu lasītājs Ēvalds Dreimanis ir pamanījis Raimonda Vējoņa atnilatvisko domāšanu. Publicējam viņa vēstuli prezidentam.

 

 

Par pasākumiem latviešu valodas likvidēšanā

 

Atklātā vēstule Valsts prezidentam Raimondam Vējonim

 

Godājamais Valsts prezident Raimond Vējoņa kungs!

Iesniegumu par latviešu valodas problēmām Latvijā biju nolēmis rakstīt ar būtiski citu saturu, taču Jūsu beidzamais paziņojums un informācija par Sabiedrības saliedētības grupu, tās sastāvu un ieteikumiem liek runāt par pasākumiem Latvijas valsts valodas iznīcināšanas organizēšanā. Nezinu, kurš Jums ir ieteicis organizēt tik antilatvisku ekspertu grupu. Pietiekami rūpīgi sekoju jautājumiem par latviešu valodas un krievu (okupantu) valodas lietošanas problēmām. Par latviešu valodas nīdējiem uzskatu: Liesmu Osi (daļēja latviešu nīdēja), Olgu Proskurovu (kalpojusi N.Ušakovam), Denisu Hanovu (latviešu nīdējs; savulaik nosūtīju pat asu vēstuli), zināmā mērā arī Romānu Alijevu (kalpojis Saskaņai). Pagaidām neesmu sastapis negatīvu informāciju par Mārtiņu Kaprānu. Pieminēta ir arī Latvijas Cilvēktiesību centra pētniece Anhelita Kaminska, kuras pētījumi ir “unikāli”, tāpēc nosūtīju vēstuli, kurā norādīju uz muļķībām, ļaunprātībām. Lūk, viena no ļaunprātībām – 1989. gadā tikai 20% mazākumtautību runāja latviski, tagad – 90%. Tas ir tālu no patiesības. Būtu priecīgs, ja tie būtu vismaz 50%. Šad tad parādās atziņa, ka daudzi prot, bet nerunā. Tad tā ir vēl drausmīgāka lieta.

Raimonds Vējonis ar paša izveidoto Sabiedrības saliedētības politikas ekspertu grupu. No kreisās: Dr.art.Deniss Hanovs, Dr.paed. Romans Alijevs, Mg.sc.soc. Olga Proskurova, prezidents Raimonds Vējonis, Dr.paed. Liesma Ose, Dr.comm.sc. Mārtiņš Kaprāns

Raimonds Vējonis ar paša izveidoto Sabiedrības saliedētības politikas ekspertu grupu.
No kreisās: Dr.art.Deniss Hanovs, Dr.paed. Romans Alijevs, Mg.sc.soc. Olga Proskurova, prezidents Raimonds Vējonis, Dr.paed. Liesma Ose, Dr.comm.sc. Mārtiņš Kaprāns

I. Ose un kompānija atbalsta “atvērtās latvietības principu”. “Izcelsme nedrīkst “kā zīmogs pierē” liegt būt latvietim, ja šis cilvēks šo piederību jūt.” Unikāli nelietīgi! Šī nelietīgā grupa grib mainīt pat Satversmes preambulu, domā darīt visu, lai latviešu nāciju laika gaitā iznīcinātu.

Runājot par valsts valodu, te ir ļoti savdabīga interpretācija: “Lai mazinātu negatīvo stereotipu un aizspriedumu izplatīšanos, kā jebkura veida diskrimināciju, nepieciešams izstrādāt dažādības vadības un pretdiskriminācijas vadlīnijas publiskajā pārvaldē, piemēram, dažādiem klientiem paredzētu norādes pakalpojumu sniegšanas standartu, kas ieviešams valsts un pašvaldības institūcijās: skolās, ārstniecības iestādēs, sociālajos dienestos, policijas darbā.” Šajos priekšlikumos ir nepārprotams aicinājums valsts iestādēs apkalpot iedzīvotājus krievu valodā. Visidiotiskākais ekspertu ieteikums: “Labu piemēru rada tie politikas veidotāji, kuri ar krievvalodīgajiem medijiem runā to auditorijas vairākuma valodā.”

Sabiedrības saliedētības politikas ekspertu grupa nāk ar ideju, arī nepilsoņu bērniem piešķirt Latvijas pilsonību automātiski. Jūs kā Valsts prezidents arī esat paziņojis: “Latvijā dzimušajiem nepilsoņu bērniem būtu jākļūst par Latvijas Republikas pilsoņiem līdz ar piedzimšanas brīdi. Mums jābeidz radīt aizvien jaunus neesošas valsts pilsoņus un bijušās PSRS valsts piederīgos.” Ja Jūs cerat, ka uz tā bāzes nākotnē būs lojāli Latvijas valsts pilsoņi, tā ir liela kļūda. Ir jāatceras elementāri bioloģijas likumi. Iesaku Jums un ekspertu grupai iepazīties ar Vladimira Pelipeiko rakstu “Sarkanās aktivitātes ceļā uz varas sagrābšanu Latvijā”.

Lai Jūs pienācīgi izprastu latviešu valodas un sabiedrības integrācijas problēmas, nedaudz jāatgādina daži vēsturiski fakti. Pēc Latvijas otrreizējās okupācijas Latvijā ieplūda milzīgas militārokupantu un civilokupantu masas – ar visiem saviem drausmīgajiem netikumiem, un šiem ieklīdeņiem bija ārkārtīgas priekšrocības visās dzīves jomās: uz vadošiem amatiem, uz darbu un, it sevišķi, uz dzīvokļiem. Protams, ieradās arī pa kādam godīgam cilvēkam. Šo ļaunprātību rezultātā Rīgā latvieši bija tikai 26%, bet Latvijā – 52% (pēc oficiāliem datiem), pēc neoficiāliem (profesora E. Grinovska) datiem – ap 48%.

Ja būtu 48% uzrādīti, tad LPSR būtu jāpārveido par LPSAR, kas nesaskan ar teorētisko sociālistisko būtību. Varu atgādināt, ka 1939. gadā Latvijā latviešu bija vairāk par 80% no iedzīvotāju kopskaita, savukārt slāvu tautības – mazāk par 10%. Nešaubīgi, pašreizējā situācija ir saistīta ar Latvijas otrreizējo okupāciju, ko veica PSRS, būtībā Krievija.

 

273 247 Latvijas valsts nodevēji

 

Pēc formālas Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas (tas ir cits stāsts) lielākā daļa okupantu un viņu pēcnācēju palika Latvijā. No visiem nelatviešiem, apmēram 10–15% ir krievi, ukraiņi, baltkrievi, žīdi (lietoju Latvijas brīvvalsts terminu), poļi un citi. Ar viņiem mums saskaņa bija, ir un būs. Nelaime ir tā, ka pārējie ir krievvalodīgie – padomiski noskaņotas būtnes, kurām iekšā ir liels ļaunums.

Lūk, ko par krievvalodīgajiem teikuši paši krievi: “Krievvalodīgie pretojas valsts valodas prasībām un latviešu valodas ieviešanai vidusskolās 2004. gadā, skaidrojot to ar nevēlēšanos pazaudēt savu identitāti. Manuprāt, diemžēl šī identitāte nemaz nav krieviska vai slāviska, drīzāk padomiska un totalitāra… Man šķiet, jāatzīst, ka daži no mums vai mūsu senčiem Latvijā ir ieradušies ne visai godīgi…”

Godīga cittautiete raksta: “Bilingvālā izglītība, patiesībā sakot, ir diversija valsts līmenī, tādas izglītības vispār nav! Sen jau visām skolām vajadzēja pāriet uz latviešu valodu. Kāds mēģina iestāstīt, ka Latvija ir divkopienu valsts. Tā nav patiesība. Latvijā nav krievu kopienas, ir tikai krievvalodīgie.”

Par krievvalodīgo ļaunumu skarbi ir teicis dziedātājs Nauris Puntulis: “Mēs nekad nejokojam, piemēram, ar nāvi. Bet šajā gadījumā Nils Ušakovs atļaujas jokot ar latviešu valodas nāvi. Ne tikai Ušakova kungam, bet visiem, kuri parakstās par krievu valodu kā otru valsts valodu, ir jāzina, ka viņi patiesībā parakstās par Latvijas valsts iznīcināšanu.”

Referendums par krievu valodu parādīja, ka Latvijā mīt 273 247 Latvijas valsts nodevēji. Šāda situācija ir ļoti satraucoša, ja ne traģiska. Mēs sakām lielu paldies JRT režisoram Alvim Hermanim, kuram pietika godaprāta nepārprotami pateikt: “Par diviem miljoniem latu mēs dabūjām valstij neuzticamo pilsoņu sarakstu. Jo 18. februāris ir tests valsts nodevējiem. Ne vairāk un ne mazāk, sauksim lietas īstajos vārdos… Varbūt šoreiz viss vēl beigsies labi, bet, ja valstij tiešām būs kāds kritisks brīdis, tad šis nodevēju saraksts mums būs priekšā un būs zināms.” Runājot par valodas referenduma iznākumiem – lielāku Dieva dāvanu latviešu tauta nevarēja sagaidīt.

Par krievu valodu kā valsts valodu Igaunijā ļoti labi ir pateicis Igaunijas valsts prezidents Tomass Ilvess: “Krievu valoda ir okupantu valoda, un to mums nevajag…” Šeit lieti ir atgādināt, ko savulaik intervijā laikrakstā Telegraf ir teikusi Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga: “Es kā šīs valsts prezidente gribu, lai visi runā latviski. Es negribu vairāk dzirdēt, ka, mēs, lūk, esam lielas tautas pārstāvji un mēs nerunāsim jūsu “suņu valodā”. Laiks atzīt, ka Latvija nav Krievijas guberņa, kā tas bija pirms gadsimta, un ne Krievijas kolonija. Tā ir neatkarīga valsts, latviešu zeme, un šeit valda latviešu valoda. Un tie, kuri negrib runāt šajā “muļķīgajā valodā”, visu labu – neviens ar varu te netur. Brauciet uz lielo Krieviju…”

Citēju, ja nekļūdos, Valērijas Novodvorskas teikto: “Homo soveticus etnosiem vai to pēcnācējiem PSRS laikā tika dziļi iepotēta šovinistiskā lielummānija un tieksme dominēt, valdīt, ekspluatēt vai parazitēt. Tieši viņiem bija uzdots sovjetizēt okupētas tautas. Un no šīs dziļi iesakņojušās orientācijas viņi neatteiksies, iespējams, nekad. Šodienas apstākļos pamatmērķis viņiem ir – ar jebkādiem līdzekļiem panākt Latvijas pilsoņu statusa iegūšanu tādam savu piekritēju skaitam, lai nākamos referendumos vai vēlēšanās varētu tikt pie varas vai nu atsevišķos reģionos, vai arī visā Latvijā.” Tieši ar šādu nolūku “Saskaņas centrs” intensīvi aktivizē jautājumus par krievu valodas statusu, par automātisku pilsonības piešķiršanu visiem Latvijā dzimušajiem nepilsoņu bērniem, par bezmaksas latviešu valodas kursiem nepilsoņiem, par pareizticīgo Ziemassvētku svinēšanu…”

Savulaik parādījās publikācija “Proti tikai latviešu valodu? Nederi pat par gaļas izcirtēju!” Tās ietekmēti, LU SZF studenti veica labi pārdomātu, plaši zināmu eksperimentu. Pēc tam studenti bija apkopojuši juristu un darba tiesību speciālistu viedokļus, no kuriem izriet, ka pat apkalpojošajā sfērā krievu valodas prasmes pamatotība ir apšaubāma. Būtībā latvieši tiek diskriminēti.

Mainoties mācību procesam, latviešu skolās krievu valodas zināšanas ir vājākas, līdz ar to Rīgā un citās pārkrievotās pilsētās, kur galvenā prasība reāli ir krievu valoda, latvieši tiek diskriminēti. Rezultātā jaunie cilvēki izceļo uz ārzemēm. Savukārt Latvijā ieceļo krievvalodīgie, kas situāciju latviešiem rada vēl traģiskāku.

Kāda ir krievvalodīgo deģenerācijas pakāpe, par to Jūs varat spriest, izlasot savulaik RSU profesora Sergeja Kruka teikto: “Ja skatāmies, ka ir nepieciešams saglabāt latviešu valodu un kultūru, tad šāda politika ir graujoša.” Kāds ļaunums!!

Nepārspējams savā ļaunumā ir Aleksandrs Giļmans, kurš paudis ļoti naidīgus uzskatus. “Saprotiet, ka Latvija ir tāds pats absolūts ļaunums kā nacistu valsts, bet par daudz vājāks un gļēvulīgāks. Tas, ka mūsu paaudze pieļāvusi tās izveidošanu, ir nepiedodama kļūda. Tāpēc mūsu uzdevums ir pietiekami vienkāršs. Taktiski – panākt maksimālu piekāpšanos, izmantojot ienaidnieka vājumu un gļēvumu… Stratēģiski nodot savus uzskatus nākamajai paaudzei.” Šādi A. Giļmans ir divreiz izteicies pret Latvijas valsti, taču ne reizi nav notiesāts, pateicoties mūsu “brīnišķīgajām” tiesām. Kāda var būt runa par tā saucamo integrāciju, ja 40. vidusskolas krievu valodas un literatūras skolotājs Vladislavs Rafaļskis ar izvalbītām acīm izķērc “Melno Kārli” Latvijas krievu skolu aizsardzības štāba rīkotajā akcijā.

Lūk, papildus informācija par būtnēm, kas cīnās pret latviešu tautu, it īpaši pret latviešu valodu. Tā 2003. gadā Esplanādē notika mītiņš zem Krievijas karoga, kurā tika izkliegti dažādi riebīgi saukļi. 2004. gadā atkal tie paši paklīdeņi ārdījās zem lozunga “Krievu skolas mūsu Staļingrada!”. Taču vislielākā brēkšana, prāta spēju trūkums, tika demonstrēts mītiņā, kurā piedalījās 10., 13., 21., 40., 61., 63., 88., 89. skolas pedagogi un skolēni. Tajā tika skandēts pat šāds sauklis – “Krieviem skolu – latviešiem kapu!” Taču krievvalodīgo visriebīgākais sauklis, ko esmu lasījis, ir bijis: “Nogalināt latvieti – tas pats, kas iestādīt koku; davaite ozeļeņim Latviju (šo nespēju iztulkot!).

 

Nebūs valodas – nebūs tautas!

 

Par situāciju Latvijā. Izskatot EDSO Augstā komisāra nacionālo minoritāšu jautājumā sniegto informāciju par Pamatnāciju īpatsvaru un nacionālo grupu un minoritāšu īpatsvaru Eiropas valstīs, izrādās, ka Latvijā tas ir vismazākais – 57,1%, 2. vietā ir Moldova – 64,5%, 3. vietā Maķedonija – 64,6%. Latvijā 2014. gadā it kā dzīvojuši 61,4% latviešu, taču 17% šo ģimeņu sarunu valoda bija krievu valoda. Tā ir mūsu tautas traģēdija! Pārkrievošana perfekti realizēta! 1897. gadā Rīgā latviešu bija 45%, 2014. gadā – 42,4%! Super jauki!

Jāatgādina, ka Latviešu valodas lomas stiprināšana ir būtiska, jo tā spēcina Latvijas kā nacionālas valsts pamatus un pamatos novērš divkopienu valsts veidošanos.

Tā rezultātā latviešu inteliģences pārstāvji uzrakstīja vēstījumu, kuru nedaudz citēšu:

“Šī zeme mums Dieva dota,

Mums Latvijas likteni lemt.”

Šajā atklātajā vēstulē Latvijas tautai arī rakstīts: “Mūsu tauta pārcietusi trīs okupācijas, arī Baigo gadu, masveida deportācijas un pusgadsimtu ilgu pārkrievošanu. Okupanti mūs ne reiz vien izdzina no mūsu mājām, atņemot visu, daudziem arī Dzimteni un dzīvību…”

Ir ļoti patīkami, ka ir godīgi cittautieši, kuri, rūpīgi izvērtējuši situāciju Latvijā, norāda uz mūsu kļūdām pret krievvalodīgajiem un dod ieteikumus, kas jādara, lai situāciju Latvijā nešaubīgi labotu. Tā, Gaļina Fils savā publikācijā Liekulības laukums raksta: “Ar pilnu atbildību varu teikt, ka Latvijā ir apdraudēti nevis krievi un krievu valoda, bet latviešu valoda un latvieši paši savā valstī. Latviju vajag aizsargāt pret austrumu kaimiņa nedraudzīgo varu.”

Mums mūžīgi jāatceras Roalda Dobrovenska teiktais: “Nebūs valodas – nebūs tautas!”

Savukārt bijušais Izraēlas parlamenta deputāts Josi Ahimeirs rakstā Maza nācija zaudē raksturu norāda: “Latvija atkal ir pakļauta okupācijai – šoreiz krievi masveidā steidz okupēt Latviju, uzpērkot nekustamos īpašumus un pakāpeniski mainot tās tēlu, pēc būtības to atkal pārvēršot par atjaunotu krievu republiku… Viņu klātbūtne ir jūtama gandrīz visur, un nebūs ilgi, līdz viņi veidos iedzīvotāju vairākumu šajā Baltijas valstī. Viņu izturēšanās jau tagad ir izaicinoša, robežojoties ar kundziskumu.” Autors norāda uz atšķirībām kultūrā un mentalitātē. Protams, tās nav tik drausmīgas, kā tas bija 1940. gadā, kad krievu virsnieku madamas, nezinot, ka tie ir sieviešu naktskrekli, tos uzvilkušas un ar frotē dvielīšiem uz pleciem, ieradās Rīgas operā uz izrādi.

Visbeidzot, Josi Ahimeira pati svarīgākā norāde: “Latvijā, kā teikts, krieviskošanas process ir draudošs, līdz pat latviešu tautas, tās valodas un kultūras mantojuma izšķīdināšanai. Tas ir drauds, kura atlikšanu var panākt tikai atkārtota nacionālā atmoda.”

Kādā intervijā bija uzdots jautājums: “Kā vērtēt to, ka valsts augstākās amatpersonas un politiķi uzrunā Latvijas iedzīvotājus krieviski?” Atbilde – “Viņi laikam nesaprot, kādā valstī dzīvo. Latvija ir nacionāla valsts ar vienu oficiālu valodu. Ja viņi to nesaprot un sabiedrību uzrunā svešvalodā, ir jautājums vai šie politiķi vispār tiesīgi pārstāvēt mūsu valsti.”

Kad Jūs kļuvāt par Valsts prezidentu, es cerēju, ka Jūs būsiet nākamais labākais Latvijas Valsts prezidents pēc Kārļa Ulmaņa. Jums bija dotas visas iespējas, lai tas notiktu. Diemžēl sekoja drausmīga vilšanās. Par to esmu pietiekami skaidri paudis savā iesniegumā. Pašreizējā rīcība Jūs tuvina vairāk okupācijas laika pseido prezidenta Augusta Kirhenšteina personībai.

Godātais Latvijas Valsts prezident, Raimond Vējoņa kungs. Jums jāpietiek godaprātam un drosmei, lai Jūs spētu veikt vissvētāko darbu – atzītu savu neprātīgo kļūdu un atvainotos latviešu tautai. Varbūt pēc tam varētu izlasīt Viļa Vītola publikāciju “Par sabiedrības saliedētību” un ar lielu apņemšanos un drosmi nepaguris strādātu Latvijas kā nacionālas valsts un latviešu tautas nākotnei.

Mana turpmākā darbība būs atkarīga no Jūsu godaprāta un rīcības. Aksioma, ja runājam par valodu: “Kam pieder valoda, tam pieder valsts.” Nav nekā svētāka par Latvijas valsti, latviešu tautu un latviešu valodu! Tas nosaka manu būtību un manu rīcību!

 

Ēvalds Dreimanis

Bioloģijas zinātņu doktors

 

P.S. Iepriekšējo iesniegumu Jums speciāli beidzu rakstīt un nosūtīju 28. novembrī, jo 1986. gada 28.novembrī Jelgavas slimnīcas Reanimācijas nodaļā (tur atradās mūsu dēls pēc tam, kad čeka un milicijas mafija piekāva) nogalināja mūsu dēlu Intu. To paveica krieviete, diemžēl nevarēju uzzināt ne vārdu ne uzvārdu. Reanimācijas nodaļas vadītājs bija ebrejs, taču viņam pietrūka drosmes. Ceru, ka Jūs saprotiet manas rīcības nozīmi.

Ē.D.

 

Raksts publicēts laikrakstā “DDD” Nr.24(374) (2016. gada 23. decembris–2017. gada 12. janvāris)


« Atpakaļ