Mans draugs
Pirms stāties amatā jebkurā politiski nozīmīgā un publiski redzamā pozīcijā plašsaziņas līdzekļi tiecas vērtēt cilvēka publisko tēlu. Ne vienmēr tas tiek izdarīts laicīgi vai nes rezultātus. Dažādu valsts kapitālsabiedrību un uzņēmumu padomju un valžu amatos bez plašākiem komentāriem nonāk partiju ielikteņi. Tie ir caurkrituši deputāti, konsultanti, ierindas biedri vai radinieki, šoferu un zvejnieku dēli. Ne visi noturas ilgtermiņā, jo masu mediju siets spēj mazās zivis izkratīt.
Ja cilvēks nav uzticams vai pagātnē pieļauti būtiski pārkāpumi un atbalsts partijā nav liels, iespēja noturēties ir mazāka. Militārā terminoloģijā partijas to varētu dēvēt par “collateral damage”, t.i., zaudējumi, ar kuriem jārēķinās un kurus var paciest. Tā amatu atstāja Šlesera šofera dēls, bet saglabā noteikti personāži Rīgas brīvostā. Šeit mēs nerunājam par Loginovu, bet vienkārši par partijniekiem, kuri ieņem amatu, nevis savu zināšanu, bet politiskās piederības dēļ. Iespēja siltā vietiņā saņemt 3–5 tūkstošus eiro mēnesī interesē gandrīz ikvienu partijnieku, jo pamatdarbā ienākumi ir krietni vien mazāki.
Atgriežoties pie ievadā uzdotā jautājuma, kā iegūt nevainojamu publisko tēlu? Atbilde: neko nedarot, izvairoties no konkrētām atbildēm un problēmu risināšanas. Tautas gudrība vēsta: “Nekļūdās tikai tas, kas neko nedara.” Kā notiek publiskajā pārvaldē?
Atceramies, kas gadījās ar R. Ķīli, kurš vēlējās reformēt Latvijas izglītības sistēmu? Noēda bez sāls, un reformas izčākstēja. Kas notika ar G. Belēviču? Labi, Belēvičs nav labs piemērs, jo tomēr, būdams miljonārs, apgāja citus pacientus. Vai viņš varēja to nedarīt? Varēja, tomēr, atrodoties noteiktās varas pozīcijās, katram var paslīdēt kāja. Citiem kāja paslīd katru dienu, bet atbalsts partijā ir lielāks – un nekas, dzīvo tālāk. Dažiem tomēr tiek parādītas durvis.
Kas notiek ar pārējiem ministriem, kuri darbojas klusi un nemanāmi? Pareizi, nekas. Viņi turpina strādāt un sabiedrībā ir labi ieredzēti. Mazāk runā, lielāks atbalsts. Tas ļauj secināt, ka nevainojama reputācija Latvijā parasti ir tiem, kuri neizceļas uz apkārtējo fona. Nenāk ar jaunām idejām, neveic reformas un ir gatavi sēdēt savā amatā ilgi un laimīgi. Privātajā uzņēmējdarbībā visi nevar atļauties šādu ekstru. Lēmumi ir jāpieņem katru dienu – un arī tādi lēmumi, kas neapmierina darbiniekus, taču ir vajadzīgi uzņēmuma izaugsmei.
Kā sabojāt savu reputāciju un to nosargāt? Atmetīsim situācijas, kad tiek pieļauti kādi krimināli pārkāpumi vai notiek iedzīvošanās uz sabiedrības rēķina, bet papīri ir tīri. Vieglākais veids, kā sabojāt reputāciju ir vēlme mainīt sistēmu. Par ikvienu cilvēku var atrast ko neglaimojošu, bet, ja tas nav iespējams, ir laiks jaunradei. Plašsaziņas līdzekļiem ir iespējas pasniegt informāciju dažādos veidos.
Pat par vislabāko cilvēku ziņas var pasniegt tā, ka rodas šaubas, neticība viņa teiktajam. Šaubas un baumas ir labākais līdzeklis tāpēc, ka juridiski ir grūti pierādīt pretējo, jo tiek pausts tikai viedoklis. Slikta sajūta tomēr paliek, un arī reputācija pamazām kļūst aizvien sliktāka. Lietojot šādu metodi ilgstoši, baltu var padarīt par melnu un otrādi.
Vienas metodes, kā ar to cīnīties, nav, taču ar savu personības spēku un atklātību ir iespējams neitralizēt daudzus šādus uzbrukumus.
Avots: www.ir.lv:889/blogi/izglitiba/ka-latvija-iegut-nevainojamu-reputaciju