Augusta pēdējā nedēļā Limbažos tika nojaukts okupācijas laika piemineklis, kas kopš 1975. gada slavināja padomju jūrniekus, kuri 1941. gada jūnija beigās, glābjoties no sava sabombardētā kuģa, nokļuva Limbažos, nodarbojās ar marodierismu, nogalināja vairākus limbažniekus un paši gāja bojā kaujās ar latviešu nacionālajiem partizāniem. Pieminekļa likvidēšanu vadīja “Daugavas Vanagu Latvijā” Limbažu nodaļa. Tās priekšsēdētājs Gunārs Grīnbergs uzsver: “Šis piemineklis brīvā Latvijā ideoloģiski neiederas!”
Reaģējot uz pieminekļa nojaukšanu, Krievija ir iesniegusi Latvijai notu. “Mēs uzskatām pieminekļa padomju jūrniekiem nojaukšanu par nepieņemamu un pretrunā ar divpusējām vienošanām,” presē paziņoja Krievijas Ārlietu ministrijas oficiālā pārstāve Marija Zaharova. Viņa norādīja, ka ar to domā 1994. gada 30. aprīļa vienošanos par Latvijā dzīvojošo Krievijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību.
Lai uzzinātu vairāk par šo notikumu, uz sarunu aicinājām Jāni Ati Krūmiņu − Rīgas domes deputātu no Nacionālās apvienības “VL-TB/LNNK”, kurš katru gadu 16. martā “Daugavas Vanagu Latvijā” Limbažu nodaļas vārdā organizē gājienu un ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa.
Okupācijas paliekas Latvijā neiederas!
Saruna ar Rīgas domes deputātu Jāni Ati Krūmiņu
Katram savs kumoss?
DDD: Par okupantus slavinošā pieminekļa nojaukšanu presē tiek runāts ļoti maz. Kā tika panākta Limbažu pieminekļa likvidēšana?
Jānis Atis Krūmiņš: Tādas lietas pašas no sevis nenotiek – pamatā vienmēr ir cilvēka faktors. Šajā gadījumā ir jārunā par Gunāru Grīnbergu, kurš vada “Daugavas Vanagu” organizāciju Limbažos. Šīs padomju laika atliekas, kuras jau tika demolētas, ļoti degradēja apkārtējo vidi, tādēļ Gunārs Grīnbergs organizēja iedzīvotāju aptauju – tika intervēti vairāk nekā 100 limbažnieku, un neviens neuzskatīja, ka padomju jūrnieku pieminekli vajadzētu atstāt. Cilvēki saprata, ka tas ir svešķermenis skolas tuvumā. Pēc teritorijas sakopšanas tur nolemts uzstādīt 18 metru augstu karogmastu Latvijas valsts karogam, un ikviens ir aicināts ar savu artavu atbalstīt šo latviešu tautai nozīmīgo darbu…
DDD: Kā notika pats pieminekļa nojaukšanas process – vai viegli bija saskaņot ar pilsētas domi?
J.A.K.: Limbažu domes vadībā ir zaļzemnieki. Saskaņot varēja, nekādu lielu šķēršļu it kā nebija, taču finansiālu atbalstu nedeva. Tikai sākumā, kad izstrādāja plānojumu, lai varētu tur kaut ko darīt. Pērnā gada novembrī Nacionālā apvienība “VL-TB/LNNK” nāca talkā – no valsts budžeta tika iegūti 8 tūkstoši eiro. Un, līdzko parādās Nacionālā apvienība, tā zaļzemnieki atslābst un vairs ne kapeikas nedod. Protams, viņi to atklāti nesaka, bet atliek vien zīlēt, kāpēc vairs nepalīdz finansiāli. Arī Daugavas Vanagu Centrālā valde novērsās, tiklīdz pamanīja, ka Nacionāla apvienība nāk palīgā…
DDD: Iznāk, ka okupācijas seku novēršana nevieno t.s. latviskās partijas un organizācijas?
J.A.K.: Pēc šī Limbažu gadījuma tā izskatās. Tomēr būtu jāuzklausa Limbažu domes priekšsēdētāja viedoklis – varbūt viņiem nauda izbeidzās? Savukārt Ārlietu ministrija, kas ir “Vienotības” pārziņā, ļoti labi nodemonstrēja, ka var vispār ignorēt šādu pasākumu un pat neatbildēt uz iesniegumu…
Latviešu uzvara Limbažu karā
DDD: Kāda loma ir Ārlietu ministrijai Limbažu pieminekļa nojaukšanā?
Jānis Atis Krūmiņš: Šobrīd, izrādās, nekāda. Lai demontētu padomju laikos uzkonstruēto pieminekli un piemiņas vietu padomju okupācijas režīmam, tika rakstīta vēstule Ārlietu ministrijai ar mērķi tikt skaidrībā, vai uz šo vietu nav jāattiecina 1994. gada Latvijas–Krievijas līgums par Latvijas teritorijā dzīvojošo Krievijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību, kura 13. pants noteic, ka “Latvijas puse nodrošina memoriālo būvju un karavīru masu apbedījuma vietu sakopšanu, labiekārtošanu un saglabāšanu Latvijas Republikas teritorijā,” jo tad pieminekļa nojaukšana būtu jākārto kaut kā citādi. Ārlietu ministrija uzskata par nevajadzīgu atbildēt, kaut gan laiks ir pagājis krietni ilgs.
Tomēr, kā redzat, lietas iet uz priekšu, cilvēki ir apņēmības pilni sakārtot vidi pilsētā un atbrīvoties no nevajadzīgiem svešķermeņiem.
DDD: Kāds ir šī okupācijas pieminekļa stāsts?
J.A.K.: 70. gados Krievija ķērās pie īpašas jaunatnes audzināšanas un radīja dažādus stāstus par “pareizajiem” varoņiem. Tuvojās 30. gadadiena kopš PSRS uzvaras Otrajā pasaules karā. Kāds komjaunatnes sekretārs bija izpētījis, ka Limbažos 1941. gada 3.−4. jūlijā ir krituši 26 padomju jūrnieki, “aizstāvot Padomju Latvijas Limbažu pilsētu”. Jāatzīst gan, ka krita ne tikai jūrnieki, bet arī milicijas darbinieki. Lūk, un tika uzbūvēts piemineklis.
Bet patiesais stāsts ir šāds. Jūrā starp Vitrupi un Liepupi tika sabumbots Krievijas kuģis. Ap 400 jūrniekiem, kuri izglabās, centās bēgt Ļeņingradas virzienā. Limbažos padomju vara juta, ka ilgi nenoturēsies tikai ar miličiem, tāpēc lūdza jūrniekiem mazliet uzkavēties un palīdzēt. Viņiem tika sagādāti labi apstākļi, un daļa jūrnieku tur apmetās. Viņi apzinājās savu misiju, jutās ļoti ērti un sāka nodarboties ar marodierismu, terorizējot un nogalinot vietējos iedzīvotājus. Partizāni šo informāciju saņēma un vairākas šūniņas no plašas apkārtnes kopīgi izstrādāja stratēģiju, kā atbrīvot Limbažus no šīm okupācijas atliekām. Un tas viņiem divu dienu laikā arī veiksmīgi izdevās. Lokāli to sauca par Limbažu karu. Un pēc tam kādu laiku Limbaži bija neatkarīga pilsēta.
DDD: Tātad nevis vācieši patrieca padomju okupantus, bet paši latvieši?
J.A.K.: Jā, paši latvieši! Tie bija Latvijas armijas karavīri, daudzi virsnieki, kuri negribēja iesaistīties krievu vienībās. Kad krievi okupēja Latviju, viņi aizgāja partizānos.
Latviešu partizāni atbrīvoja Limbažus, tādēļ 4. jūlijā, kad citur Latvijā tiek uzvilkti sēru karogi, Limbažos šis datums ir svētki. Pirms pāris gadiem žīdu organizācija sacēla diezgan lielu traci – kā tas var būt, ka Limbaži neciena viņu sēru dienu, bet gan savus nacionālos partizānus, savus atbrīvotājus…
Okupanti jūtas nedroši
DDD: No Limbažiem pievērsīsimies Rīgai. Jūs esat Rīgas domes deputāts − kad tiks demontēts t.s. Uzvaras piemineklis?
Jānis Atis Krūmiņš: Jā, es ticu, ka tas kādreiz tiks demontēts. Tas bija ļoti viegli izdarāms 90. gadu sākumā. Bet tad tie, kuri to nedarīja, tramdīja tos, kuri to gribēja izdarīt… Tagad šis piemineklis ir ļoti nostiprināts ar dzīvo cilvēku ķēdēm, kas 9. maijā tur pulcējas. Un viņi pulcējas ne tik daudz tāpēc, lai godinātu kritušos karavīrus, bet gan tāpēc, lai apliecinātu savu drošību – lūk, esam tik daudz, mums neko nevarēs izdarīt.
DDD: Okupantus un kolonistus kaut kas vieno – kas tas ir?
J.A.K.: Lielā mērā viņus vieno bailes, jo viņi zina, kā šeit ir nokļuvuši. Okupācijas rezultātā viņi šeit ir ienākuši, un tas nav bijis godīgs ceļš. Tāpēc bažas par to, ka viņi nav savā zemē un var gadīties visādi, viņus motivē vienoties. Un, ja pareizie manipulatori vēl izspēlē pareizās kārtis ar pareiziem saukļiem, tad rezultāts ir tāds, kāds ir – šis piemineklis viņiem ir kā masts vētrā, pie kura turēties, kamēr nav nolūzis.
DDD: Vai jums liekas, ka šis pūlis baidās no dekolonizācijas?
J.A.K.: Es domāju, ka jā – zināmā mērā viņi baidās.
DDD: Vai, jūsuprāt, viņiem ir pamats baidīties – vai ir kādas pazīmes, kas par to liecina?
J.A.K.: No cilvēku faktora raugoties, viņiem it kā nebūtu jābaidās, jo − cik gan gļēvulīgi pašreiz mums viss notiek! Pēc ārējām pazīmēm spriežot, viņiem nav pamata no kaut kā baidīties. Bet zemapziņā viņi ir nedrošībā par to, ka nestāv uz savas zemes. To nevar tik vienkārši ar prātu izdzēst – tas tevī ir iekšā. Tāpēc viņi pulcējas, lai justos drošāk, un tāpēc viņi Rīgā panāk pārsvaru. Jo pastāv iekšēja nedrošība – ja neiesim kopā, tad būs no šejienes jāaizbrauc. Viņi vienojas, lai varētu šeit nesatricināmi noturēties. Un 9. maijā, nonākot pie pieminekļa, viņi saņem tik lielu pozitīvo lādiņu – mēs, lūk, esam tik daudz, mums neko nevar izdarīt! Ar šīm emocijām viņi dzīvo līdz nākamajam 9. maijam.
DDD: Kā ir ar latviešu zemapziņu? Vai latvieši zemapziņā saprot, ka viņi – šis krievvalodīgais okupantu pūlis − patiešām te ir nelikumīgi ienākuši, tādēļ no šejienes ir jāaiziet? Vai latvieši vēlas dekolonizāciju?
J.A.K.: Jā. Es domāju, ka latvieši to jūt, bet katrs sevi attiecīgi nobloķē, lai varētu noturēties savā postenī… Šo netaisnību nevar nejust. Ir tik daudz informācijas par to, ka latvietis varētu arī iztikt bez Okupācijas muzeja, jo katrā dzimtā ir savs muzejs, kas par to liecina. Šī sāpe ir neizdzēšama. Tas, ka cilvēks varbūt par to nerunā, nenozīmē, ka viņam tas nav iekšā. Nevar pateikt, cik lielā mērā katram šī sāpe ir apzināta, bet lielā netaisnība zemapziņā sāp. Bet ikdienas dzīvē mēs cenšamies šīs sāpes pārklāt, jo tās traucē…
DDD: Sāp, jo nav veikta deokupācija, dekolonizācija, deboļševizācija.
J.A.K.: Protams. Bet šīs problēmas risināšana ir ļoti laikietilpīgs darbs, kas nenes materiālus augļus. Ļoti daudzi latvieši ir orientēti uz materiālo labklājību.
DDD: Katrs domā par sevi – kas ar viņu notiks?
J.A.K.: Tieši tā. Ja mēs domātu valstiskā līmenī, tad rīkotos citādi. Protams, ir arī apzinīgi cilvēki, kuri cenšas domāt valstiskā līmenī, bet viņiem blakus ir tik daudz bremzētāju, kuri apklusina un samaļ! Un tad tu jūti, ka gluži vienkārši izdedz. Viena pagale īsti nedeg; lai iegūtu spēcīgu liesmu, ir jābūt kopā daudzām, daudzām pagalēm.
DDD: Kā okupanti 9. maijā – vismaz tik daudziem.
J.A.K.: Jā, un viņiem tā ir ļoti veiksmīga stratēģija – viņi saprot, ka tas ir risinājums, kā noturēties, kā parādīt, ka viņu klātbūtne ir neizbēgama, un kā diktēt savus noteikumus.
Gļēvulība…
DDD: Es piekrītu, ka sāpes un sašutums par nenovērstajām okupācijas sekām ir iekšā katram latvietim. Bet kur viņš šīs sāpes liek? Varbūt virtuvē viens latvietis ar otru paburkšķ par “sliktajiem krieviem”, un ar to arī viss beidzas − reālai darbībai vienoties nespēj. Kas varētu mainīt šo situāciju?
Jānis Atis Krūmiņš: Viss mainītos, ja mēs atmestu gļēvulību. Ir jātiek vaļā no domām: “Ja iešu un teikšu, tad zaudēšu savu pašlabumu.” Un šī gļēvulība, patiesības noklusēšana ir pamatā arī tam, ka es kā politiķis būšu politiskais līķis un neko nevarēšu darīt, ja runāšu patiesību…
DDD: Vai tad ir kādi spēki, kas šo cilvēku padara par politisko līķi?
J.A.K.: Jā, ir.
DDD: Kas ir šie spēki? Kurš ir ieinteresēts, lai okupācijas sekas netiktu likvidētas?
J.A.K.: Nezinu, vai tā cilvēku grupa ir ieinteresēta, lai šīs okupācijas sekas vēl glabātos, bet viņi ir ieinteresēti pastāvošās, izveidotās sistēmas saglabāšanā, jo tā vairo viņu labklājību.
DDD: Kas ir šī cilvēku grupa, kurai ir vara padarīt politiķi par politisko līķi, ja viņš cenšas atjaunot taisnīgumu?
J.A.K.: Varam paskatīties uz tiem “naudas makiem”, uz cilvēkiem, kuri īsā laikā kļuvuši par miljonāriem. Ja iesim ar viņiem uz tiesu, tad viņu seši advokāti pierādīs, ka tie visu ir darījuši likumīgi, un tu paliksi par meli… Viņi arī paši savulaik rakstīja likumus un sakārtoja visu tā, lai īsā laikā iegūtais kļūtu legāls. Ar neapbruņotu aci, bez speciālās ekonomiskās izglītības var redzēt, ka tie nav godīgi iegūti līdzekļi. Bet tiesas pret viņiem ilgst gadiem, viņiem naudas netrūkst, lai pierādītu savu nevainīgumu, līdz beidzot viņi tiek sveikā cauri.
DDD: Sanāk, ka mūsu tautas lielākā bēda ir tā, ka bagātniekiem, kuri partijām dod naudu, nav nekādas intereses novērst okupācijas sekas, lai pašos pamatos atjaunotu valsti?
J.A.K.: Viņiem valsts intereses ir tik daudz vērtas, cik pats var nopelnīt. Jau pašā sākumā tika pieļautas kļūdas – netika domāts par valsti, biznesmeņi, arī bijušie funkcionāri, saņēma varu, nevis lai sakārtotu Latviju, bet savu biznesu.
Liela problēma ir tā, ka mums nav pēctecības. Ministri mainās cits pēc cita, katrs iesāk varbūt kaut ko labu, bet nākamais, kurš nāk, ir jau no citas partijas. Viņš domā: “Ja es turpināšu iepriekšējā ministra iesākto, lauri tiks viņam. Tādēļ man ir jādara kaut kas tāds, lai lauri būtu man, mūsu partijai!” – un viņš sāk kaut ko no jauna. Lūk, viss ik pēc mēneša mainās, un tas, kas ir labi iesākts, tiek noslaucīts. Trūkst valstiskas domāšanas.
Šīs pēctecības neesamībai klāt vēl nāk arī saraustīta, neizprotama politika un nesasaiste ar valsts attīstību. Ja nav mērķu, kurus īsteno no iesāktiem projektiem, tad nevar arī nospraust mērķi, uz kuru iet… Padomju laikos bija piecgades plāni. Protams, bija sava politika, sava propaganda, bet sistēma ar izstrādātajiem piecgades plāniem bija laba. Tātad noteiktajā termiņā ir jāsasniedz tas un tas un jābūt tur un tur, un tad pētām, kāpēc neesam tur un kas mums ātri ir jādara, lai to sasniegtu. Bet tādas valsts plānošanas mums nav, jo trūkst pēctecības, par kuru runāju.
Ko sponsori grib no partijām?
DDD: Varbūt mums – latviešu tautai kopumā − trūkst nacionālā mērķa un nacionālās ideoloģijas?
Jānis Atis Krūmiņš: Tas viss ir saistīts. Tauta ir pacēlusies, kaut ko mēģinājusi darīt, bet nav darīts valstiskā līmenī. Cilvēkam, nonākot tajā smilšu kastē, ko sauc par Saeimu, ir jāizvēlas – ja gribi tur palikt, tad tev jāpieņem tie noteikumi, kādi tur ir.
DDD: Tāpēc, ka tev – tavai partijai − dod naudu par to?
J.A.K.: Jā. Ja tu neatlaidīgi iesi ar to ideju, ar kuru esi balotējies, tad tevi ātri izstums no turienes kā politisko līķi… Te ir jāmin karavīra pirmais izdzīvošanas likums. Bieži bērniem uzdodu šo jautājumu: kas karavīram ir pirmais likums? Es saku: pirmkārt, ir izdzīvot, jo, ja nebūsi dzīvs, nevarēsi palīdzēt ne sev, ne savai ģimenei, ne arī dzimtenei. Saeimā ir šis pats princips. Ja gribi kaut drusku palīdzēt valstij, tad tev tur ir jāizdzīvo. Un, lai tu tur izdzīvotu, diemžēl tev ir “jāierakstās” tajos ritmos, kādi tur ir.
DDD: Nerakstītajos likumos?
J.A.K.: Jā, nerakstītajos likumos. Un diemžēl daudzās lietās ir jāsakniebj zobi, ja tu galīgi esi pret to. Vēl tev arī partijai ir jākalpo.
DDD: Tomēr šis viss izklausās pēc lielas gļēvulības… un divkosības. Partijai, arī Nacionālajai apvienībai, ir sponsori, kas dod naudu. Vai tad viņi nedod naudu, lai tiktu novērstas okupācijas sekas?
J.A.K.: Ir cilvēki, kas dod naudu tādam mērķim.
DDD: Vai ir noslēpums, kas sponsorē Nacionālo apvienību?
J.A.K.: Nav noslēpums, bet es nevarēšu uzskaitīt, jo pats tam nesekoju līdzi.
DDD: Bet vismaz kādu, kurš tik tiešām atbalsta deokupāciju, dekolonizāciju, deboļševizāciju, jūs varat nosaukt?
J.A.K.: Nē. Par to ir jāaprunājas ar centrālo valdi, tas ir viņu lauciņš. Katram ir jādara savs darbs un godprātīgi jāpilda savi pienākumi. Sadarbība ar ziedotājiem ir Nacionālās apvienības valdes pārziņā. Uzskatu, ka bez uzticības saviem partijas biedriem es neatrastos partijas “VL-TB/LNNK” biedru rindās. Esmu atbildīgs par savu darbu, cīnoties Rīgas domē.
Esam viņus izlaiduši – totāli
Jānis Atis Krūmiņš: Nupat lidostā dzirdēju, kā dēls, izkāpdams no lidmašīnas, mammai krieviski saka: “Šeit tagad ir Latvija, un te jārunā latviski.” Bet mamma cēli atbild: “Nē, šeit drīkst runāt krieviski.” Reiz dzirdēju, kā tēvs savai meitai rādīja un skaidroja: “Redzi, šī ir mūsu senā Krievzeme.”
DDD: Tātad esam viņus – okupantus − izlaiduši.
J.A.K.: Jā, totāli. Un tā te arī pa domi plītē krieviski no rīta līdz vakaram, nekautrējoties. Tie, kuri neprot latviski sazināties, domes sēdēs klusē, jo viņu uzdevums ir tikai nospiest norādītās balsojumu pogas, nepiepūloties saprast, par ko tiek runāts…
Tātad, ko mums darīt? Pirmkārt, nebūt gļēviem, atklāti skatīties vēstures lappusēs un būt godīgiem pašiem pret sevi. Katra mūsu dzimta ir cietusi no okupācijas režīma! Mums vienkārši ir jāiestājas par latvisku Latviju darbos, par savu senču zemes patiesu mantojumu, apziņu. Nebūt gļēviem, bet vērsties pret netaisnību, kas tiek nodarīta Latvijai no šiem okupācijas seku pēctečiem. Daudzi no viņiem atrodas ne tur, kur tiem jāatrodas, un nodarbojas ar kaitniecību latviešu pilsētā.
Viņi cenšas iezīmēt, ka šeit ir Krievijas zeme. Reiz pirms 16. marta Vecrīgā pie mājas, kur nakšņojis Pēteris Pirmais, pielika plāksni. Pēc tam apaudzēja ar leģendām, ka, lūk, Pēteris Pirmais te ir dzīvojis un visu sabūvējis. Bet gļēvulība no ierēdniecības puses gandrīz panāca, ka viņu uzvaras kolonnu uzstāda pretī Saeimai. Pavisam drusciņ pietrūka, lai to patiešām izdarītu – Rīgas dome bija pieņēmusi šādu lēmumu, bet latvieši tomēr pretojās, lai to neizpildītu.
DDD: Kas tā par kolonnu?
J.A.K.: Par godu Krievijas armijas uzvarai pār Napoleonu. Šādi viņi mēģina iezīmēt sev teritoriju kā suns, paceļot kāju. Mums ir jāvēršas pret to, bet lielākoties tikai noskatāmies, kā viņi uzdarbojas.
Latvija – izredzēta zeme
DDD: Saeima nupat noraidīja kolektīvo iesniegumu par vēsturiskā Uzvaras laukuma atjaunošanu Rīgā, kas paredz arī okupācijas laika pieminekļa nojaukšanu. Ārlietu ministrija norādīja, ka starp Latviju un Krieviju ir noslēgts līgums par pieminekļu saglabāšanu. Savukārt Rīgas dome paziņoja, ka teritorija, kur bija plānots izveidot Uzvaras laukumu, jau ir apbūvēta, šeit ir uzcelta arī Nacionālā bibliotēka… Vai kārtējā atrunāšanās?
Jānis Atis Krūmiņš: Patiesībā jautājums par tā saucamā Uzvaras pieminekļa nojaukšanu karājās gaisā, pirms vēl Ušakovs nāca pie varas Rīgā. Es domāju, ka konkrētais līgums, par kuru runājām jau iepriekš, neliedz nojaukt šo pieminekli. Bet varbūt Ušakovs ir panācis vēl kādu papildus vienošanos ar Krieviju, lai labāk noenkurotu šo kauna stabu Pārdaugavā.
DDD: Vai esat lasījis šādu vienošanos?
J.A.K.: Nē. Bet saprotiet − tā ir viņu kulta vieta, kur viņiem celt savu garu.
DDD: Un tomēr jūs, būdams Rīgas domes deputāts, ticat, ka šī okupantu kulta vieta tiks likvidēta. Kad?
J.A.K.: Jā, es ticu, ka kādreiz tā tiks demontēta. Bet es nevaru pateikt, kad tieši tas notiks. Es raugos caur gadu simteņiem uz mūsu tautu. Ir bijuši visādi laiki, un daudzreiz licies, ka nu ir cauri… Tomēr Dievs vienmēr mums ir palīdzējis. Es uzskatu, ka mēs saņemam diezgan lielu Dieva svētību. Neesmu kristietis, cienu savas tautas senču ceļu pie Dieva.
Mūsu Dainas un informācija, kuru mēs caur Dainām restaurējam un cenšamies izprast, atmetot lieko, liecina, ka esam unikāla tauta. Un to es novērtēju, kad viesojos pie sāmu šamaņiem – viņi jautāja padomu mums, latviešiem. Mums ir liela senatnes gudrība, daudz svētvietu – Latvija ir izredzēta zeme.
DDD: Tomēr mēs, latvieši, savu zemi laižam postā, ļaujot to bradāt okupantiem, jo, atjaunojot neatkarību, neesam paveikuši visnepieciešamāko…
J.A.K.: … jo esam sijāti un nīdēti, un visi gaišie prāti, kas mums tagad būtu ļoti noderējuši, tika iznīdēti paši pirmie. Caur okupācijas varām tikām cauršauti vienā kārtā, otrā kārtā, tad izsūtīti uz Sibīriju. Šobrīd klīšanas mode pa svešām zemēm izkaisa mūsu tautu, un tai nav vairs vajadzīgās kapacitātes šeit, Latvijā.
Tomēr, ja izpētām visas likteņgaitas, redzam, ka vienmēr, kad ūdens ir smēlies mutē, esam varējuši vienoties un panākt sev vēlamo rezultātu. To taču mūsu karavīri ir pierādījuši. Ja kāds vēlas labāk izprast latviešu tautu, tad lai paraugās uz latviešu karavīriem – ko gan viņi nav dabūjuši gatavu! Tas ir vienkārši prātam neticami.
DDD: Protams, grūtības norūda – taču tikai tad, ja ir griba tās pārvarēt. Sanāk, ka latviešiem ūdens vēl nesmeļas mutē, ja jau vairākums neapjēdz, ka jau tagad varam noslīkt kā tauta un valsts?
J.A.K.: Acīmredzot vēl var izturēt. Bija mirklis, kad tauta tomēr spēja mobilizēties, lai aizstāvētu savas tiesības. Tas bija Valodas referendums. Domāju, ja būs kādi kritiski brīži, mēs varēsim pastāvēt par sevi, kā esam to darījuši cauri gadu simteņiem.
DDD: Tad nu iznāk, ka jāgaida pavisam kritiski brīži, kas būs īsta Dieva svētība?
J.A.K.: Jā, grūdieni ir vajadzīgi, lai tauta vienotos. Un tas ir bēdīgi, jo šo procesu varēja panākt pavisam citādi – valsts līmenī, Saeimas līmenī. Bet trūkst apzināšanās, ko tad mēs īsti gribam, varneši neraugās uz Latviju kopumā.
Mēs zinām, kurš traucē…
Jānis Atis Krūmiņš: Šobrīd modē ir kaut kādi cipari. Šadurskis skaitļo un rēķina cilvēkus – skolniekus, skolotājus. Es šo matemātiku gribētu pastumt malā un uz Latviju paraudzīties it kā no putnu lidojuma, un saskatīt, ka pierobežā, lai cik tur maz skolnieku, tomēr skolas ir vajadzīgas. Citādi, tiklīdz pagastā likvidē skolu, tur viss apstājas, dzīve izzūd. Skolai ir spēcīga aura, kas dod cilvēkiem dzirksti eksistēt.
DDD: Palikt un attīstīt dzīvi tur – savās mājās!
J.A.K.: Jā. Mums, latviešiem, ir jādomā par saviem bērniem, un ir svarīgi, kur tie bērni dzīvos. Skolā notiek arī dažādi pasākumi, attīstās sabiedriskā dzīve. Tāpēc ir jāatrod līdzekļi, kā pierobežā saglabāt skolas un dot dotācijas tām.
DDD: Bet kādā valodā māca pierobežu skolās – latviešu vai krievu?
J.A.K.: Neesmu pētījis visu Krievijas robežu, bet Viļakā, kas ir pie pašas robežas, dzīvo pārsvarā latvieši, un tur ir latviešu skola. Savukārt tālāk, uz Rēzeknes pusi, apkārtne ir pilna ar krieviem.
DDD: Kas traucē tieši krievu skolas likvidēt un to vietā dibināt latviešu skolas?
J.A.K.: Rīgā mēs zinām, kurš traucē.
DDD: Skolas ir pašvaldību kompetencē?
J.A.K.: Jā, pašvaldības tās likvidē vai reorganizē.
DDD: Vēl jautājums − kāpēc latviešiem trūkst bērnudārzu Rīgā?
J.A.K.: Jā, daļa latviešu bērnu ir spiesti iet krievu dārziņos, kuru ir daudz un kuros vietas pietiek, ko nevarētu teikt par latviešu bērnu dārziņiem. Disproporcija nāk līdzi vēl no padomju okupācijas laikiem. Tas bija mērķtiecīgi orientēts okupantu sadzīves apstākļu uzlabošanai. Savukārt šāda veida stratēģija Latvijas teritorijā bija padomju cilvēka, bez savas nācijas, viens no veidošanas nosacījumiem.
DDD: Kas tos finansē?
J.A.K.: Pašvaldība. Uzskatu, ka normāli būtu, ja mazākumtautības bērnudārzus uzturētu valsts, no kurienes šie bērni ir. Krievija tik daudz reižu ir kliegusi, ka aizstāvēs savu tautiešu intereses. Tad pirmais darbs, ko viņi varētu darīt, – tik tiešām aizstāvēt savu tautiešu intereses un apmaksāt šos bērnudārzus un skolas, nevis gaidīt to no mūsu valsts.
DDD: Ko Nacionālā apvienība Rīgas domē ir iecerējusi darīt, lai šos jautājumus sakārtotu?
J.A.K.: Pirmais, ko spējam, – domes sēdes pagarināt par stundu, par divām, par trim. Bet rezultāts mums jau ir zināms – mēs varam kāpt tribīnē debatēt un likt priekšā, ka neesam mierā ar to, ko dara Ušakovs, Ameriks, “Saskaņas centrs”, bet vienlaikus zinām: kad beigsim runāt, tad balsošanas mašīna nospiedīs podziņu, un viss būs pieņemts. Ko mēs varam, to darām. Nacionālā apvienība nāk kopā un mēģina rīkoties. Esam sasaukuši kādas septiņas ārkārtas sēdes. Taču… izsakām savu neapmierinātību, savu sāpi, visi noklausās, un sēde beidzas.
Rīgas domes deputāts Klotiņš no Nacionālās apvienības ļoti cīnās par taisnības noregulēšanu tādās Rīgas skolās kā Rīgas Doma Kora skola vai Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskola, tas ir, profesionālajās pamata un vidējās izglītības iestādēs, kuras ir Kultūras ministrijas vai Izglītības un zinātnes ministrijas pārziņā. Rīgā ir 13 šādas skolas, un vairākums nes Rīgas vārdu, turklāt to audzēkņi ir snieguši priekšnesumus arī pašā Rīgas domē. Taču Rīgas domes vadības attieksme pret šo skolu skolēniem un pasniedzējiem ir diskriminējoša – skolotājiem netiek piešķirtas atlaides sabiedriskajā transportā, skolēniem nav brīvpusdienu, nav dotāciju, kā tas ir citās Rīgas skolās.
DDD: Lielākā daļa no šo skolu skolotājiem ir rīdzinieki, viņi izglīto rīdziniekus, un iedzīvotāju ienākumu nodoklis no viņiem izmaksātajām algām nonāk Rīgas pilsētas kasē…
J.A.K. Jā, bet Ušakovs atgaiņājas, lai iet prasīt kultūras ministrei…
Kāpēc trūkst darbu?
DDD: Pirms Nila Ušakova Rīgas domes priekšsēdētājs bija Nacionālās apvienības biedrs Jānis Birks. Tātad ne vienmēr TB/LNNNK vai VL-TB/LNNK ir bijusi opozīcijā − ilgu laiku bijāt pozīcijā. Bet… kur ir darbi?
Jānis Atis Krūmiņš: Tolaik es nebiju nedz partijā, nedz arī domes sasaukumā – nevarēšu pateikt, kādēļ nedarīja darbus, kurus varēja izdarīt. Zinu, ka Helmija Stalte, kad bija Kultūras un izglītības komitejas vadītāja, diezgan daudz labu lietu darīja. Atceros, bija dažādi nacionālpatriotiski pasākumi, kas ar viņas svētību tika rīkoti.
DDD: Tā saucamos nacionālpatriotiskos pasākumus – it īpaši ar izklaidējošu ievirzi − var sarīkot jebkurā brīdī, bet tie, manuprāt, situāciju valstī neatrisina. Domāju, ka Rīgas dome ļoti lieliski varētu slēgt līgumus ar Krievijas pašvaldībām par viņu tautiešu repatriāciju saskaņā ar Putina aicinājumu. Lielisks darbs – būtu vismaz mēģinājuši! Jānis Birks intervijā laikrakstam “DDD” apsolīja padomāt par šo jautājumu, bet… neko neizdomāja. Kāpēc, jūsuprāt, cilvēki, kuri apgalvo, ka ir nacionāli domājoši, un kuriem ir varas groži, nekā nedara okupācijas seku novēršanas labad?
J.A.K.: Jau sarunas sākumā teicu, ka viss mainītos, ja tiktu atmesta gļēvulība. Šobrīd, kamēr pie varas ir “Saskaņas centrs”, kaut ko izdarīt šīs problēmas risināšanā neizdosies. Pašreizējai Rīgas domes elitei okupācijas seku jautājums nav pieņemams, tātad nav aktuāls. Kas būs pēc gada, kad šeit varbūt notiks izmaiņas, – to redzēsim. Iespējams, šis jautājums būs Nr.1, ja Rīgas domē pie varas nonāktu Nacionālā apvienība.
DDD: Nacionālā apvienība Rīgas domē jau tagad varētu sadarboties ar Ušakovu, kuram ir diezgan ciešas saistības ar Putina partiju, lai pildītu Putinu vēlmi atgriezt mājās savus tautiešus.
Jānis Atis Krūmiņš: Varētu mēģināt – kas tur sanāktu! Diemžēl šie krievvalodīgie cilvēciņi, kas šeit dzīvo, ļoti labi apzinās, kas notiek Krievijā, un viņiem iespēja tur atgriezties neliekas tīkama. Zinām, ka jau padomju laikos viņus vilināja vien Pribaltika.
DDD: Lielu lomu, manuprāt, spēlē ideoloģija, kā tiek pasniegta šī iespēja. Ja Rīgas Centrālstacijā viņus pavadītu ar ziediem un orķestri…
J.A.K.: Bet Krievijas televīzijas kanāli rāda, ka Latvijā tiek apspiesti viņu cilvēki, ka viņiem nav pilsonības, nav vēlēšanu tiesības u.tml. − un tas tiek likts priekšā publiski debatēs, kur tādējādi tiek nomelnota Latvija. Un, ja no šādām pozīcijām krievvalodīgie tagad dosies uz Krieviju, tas nozīmētu, ka viņi ir sakauti, ka ir zaudējuši, ko nedrīkst pieņemt, jo viņi taču ir lielā “uzvarētāju tauta” – viņiem vispirms ir jāuzvar, un tikai tad, ja kāds gribēs braukt uz Krieviju, to varēs darīt.
Viņu politika ir šāda: “Vispirms tie iezemieši mums ir jāsalauž, jo tā ir kļūda, ka viņi tikuši pie neatkarības – tas mums, uzvarētāju tautai, ir jānoliek pie vietas. Un tad, kad būsim guvuši uzvaru pār šiem iezemiešiem, kas mūs apspiež un neļauj dzīvot, kā gribam, – tad, lūk, izvēlēsimies, kur mums dzīvot.”
DDD: Psiholoģiski tas ir saprotams. Taču arī latvietim sirds dziļumos ir skaidrs, ka dekolonizācijas process ir nepieciešams, jo citādi nekāda attīstība mūsu valstī nav iespējama.
J.A.K.: Lūk, pirmkārt, tas ir atklāti jāgrib. Un jābūt vadonim, kas nosaka toni, lai viss realizētos. Šim tonim jābūt pareizā toņkārtā, kas iekļaujas kopīgā harmonijā. Kamēr tas tā nav un parādās visādi blakus skanējumi, tikmēr nekas labs nebūs. Varnešu rokās ir tautas liktenis, taču vara it kā pieder tautai… Vajadzētu, iesaistot sabiedrību, izpētīt, ko nozīmē šis jēdziens “vara pieder tautai”.
DDD: Realitātē – iespēju reizi četros gados nobalsot par tiem, kurus finansē sponsori savu personisko interešu dēļ.
J.A.K.: Mēs nezinām, kas tad īsti ar to cilvēku notiek − kādas ir viņa “iesvētības” Saeimā, kas viņam ir jāpieņem, no kā jāatsakās, lai viņš tur varētu darboties. Bieži vien dzirdam: “Pirms kandidēja, viņš bija pavisam cits cilvēks, bet tagad Saeimā ir palicis svešs.” Bet, ja viņš būtu palicis tāds pats, kāds bija, tad Saeimā ilgi nenoturētos – tiktu atrasts iemesls, kā viņu pārsviest pār bortu.
Stipra ģimene – stipra valsts
DDD: Vai tiešām mums tagad ir jāsēž un pasīvi jāgaida grūdiens, kurš vienos tautu?
Jānis Atis Krūmiņš: Nē. Pirmkārt, mums jābeidz būt gļēviem − ir jāizprot, ko nozīmē būt gļēvam un nebūt gļēvam, un jāizbeidz pie galda sēdošās māžošanās.
Drīz svinēsim Latvijas simtgadi – ir tāda sajūta, ka pēc simts gadiem beidzam dzīvot, jo nav nekā cita, viss tikai ap un par simtgadi, simtgadi un vēlreiz simtgadi. Arī somi svinēs simtgadi – nākošgad. Viņiem visu laiku ir bijusi neatkarīga valsts; toties mums šajā simtgadē neatkarības ir bijis gaužām maz. Tātad Somija būtu ļoti labs piemērs, un Latvijā varētu ieviest daudzas lietas, kas Somijā ir darbojušās šajā simtgadē. Kādēļ gan ne?
Piemēram, visas mazās skoliņas – laukos, starp daudzajiem ezeriem − Somijā ir saglabājušās un darbojas, ir sociālie pabalsti un bērni dzimst. Bērns tik daudz laika pavada skolā, ka tur var iemācīt arī Dzimtenes mīlestību, Tēvzemes mīlestību, patriotismu. Tikai vajag to gribēt valsts līmenī, un skolotāji to darīs. Bet, ja nav tādas nostādnes, tad skolotājs…
DDD: Protams, ka vajag, tomēr − ko latvietis var darīt, ja valsts līmenī tas nenotiek?
J.A.K.: Tad tam ir jānotiek latvieša ģimenes līmenī. Kārlis Ulmanis sacīja: “Stipra ģimene – stipra valsts.” Tie ir viedi vārdi. Ja vecāki grib izaudzināt krietnus bērnus, ir jāsāk ar sevi. 15 gadus esmu strādājis skolā kā pedagogs un zinu, ka vecākiem nav tik svarīgi, kādu profesiju bērns izvēlēsies, bet gan tas, lai viņš izaugtu par krietnu cilvēku.
Tomēr, ja ģimenē nav bijusi ētisko principu pēctecība, ja dzimtas kodekss ir bijis gaužām nestabils, ejot cauri visiem okupācijas laikiem, tad tālāk palīgs ir skola ar mērķtiecīgu sadarbību trīsvienībā – skolnieks, skolotājs un vecāki. Vecākiem un skolotājiem jāiet roku rokā, lai kopīgi izaudzinātu krietnos cilvēkus. Kopīgajā sadarbībā, jāļauj arī skolniekiem būt aktīviem līdzdalībniekiem. Dažādās aktivitātēs, kopīgās papildus zināšanu apguvēs mēs stiprinām skolnieku vēlmi mācībām. Tas būtu, ko mēs sākumā varētu darīt bez visiem varasvīriem.
Nebūsim gļēvi!
DDD: Jūs katru gadu organizējat 16. marta gājienu un ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa – kādēļ?
Jānis Atis Krūmiņš: “Mēs gaidām uz taisnības augšāmcelšanos!” – šie Andreja Eglīša vārdi ir iekalti nezināma kareivja kapa plāksnē Lestenē. Lūk, tādēļ es organizēju gājienus, jo gribu, lai taisnība augšāmceltos.
Tā ir netaisnība neatkarīgā valstī nerūpēties par saviem nacionālajiem karavīriem. Visiem, kuri karoja Sarkanās armijas pusē, bija specveikali, viņi varēja nopirkt mašīnu bez rindas, un bija daudz visādu privilēģiju, katru gadu viņi tika vesti uz skolām un prezentēti kā varoņi, kaut varbūt bijuši vien parasti šoferi. Un daudzi, kuri 9. maijā dižojas ar saviem bļendukiem, nav pat pulveri ostījuši, tikai bijuši tā tuvumā.
Bet tajā pašā laikā latviešu leģionāriem vajadzētu pateikt paldies, ka viņi tik tiešām mēģināja kaut ko darīt Latvijas labā, protams, atbilstoši tā laika situācijai. Un viņi arī izdarīja. Mores kaujas ļoti daudziem vidzemniekiem palīdzēja pāriet uz Kurzemi, lai pēc tam tiktu pāri jūrai, jo citādi liela daļa vēlāk nonāktu Sibīrijā. Latviešu leģionāru Tēvzemes mīlestība bija tik stipra, ka viņi līdz pēdējam bija gatavi nomirt Kurzemes Cietokšņa ierakumos, jo tā ir viņu zeme.
DDD: Un Krievija nespēja Kurzemi iekarot.
J.A.K.: Jā, līdz pat Vācijas kapitulācijai leģionāri aizstāvēja savu zemi, un Kurzemes Cietoksnis tika nosargāts. Pēc tam ļoti daudzi aizgāja mežā un turpināja cīņu kā nacionālie partizāni – vairāk nekā desmit gadus. Bet tagad mūsu neatkarīgajā Latvijā valsts viņus nicina un neļauj nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa tiem, kuru kapu vietas nav zināmas? Kritušo karavīru vidū bija arī ar Lāčplēša kara ordeņa kavalieri. Šādi 16. marts jau ir pārtapis nacionālajā spīta dienā.
16. marts man ir svarīgs – kamēr vien dzīvošu. Turklāt šajos gājienos ir jābūt veselajam saprātam, citādi būs provokatori no vienas puses, provokatori no otras puses… Tad būs tieši tas, ko vajag Krievijai – parādīt visai pasaulei, ka Latvijā atdzimst nacisms.
Mans novēlējums latviešiem: nebūsim gļēvi! Ja vajag, var kādam iedot arī “pa muti”. Tikai viņam tad ir jāsaprot, kāpēc dabūjis “pa muti”. Cilvēkam tu vari palīdzēt, ja viņš apzinās, ka viņam ir vajadzīga šī palīdzība, jo pretējā gadījumā viņš kā suns – iekodīs tev rokā. Reiz Norvēģijas krastos pie sāmiem kāds puisis meta spiningu un aizķēra kaiju, bet kaija ar knābi izsita rokā lielu robu, kad viņu mēģināja atbrīvot no auklas. Viņa jau nesaprata, ka viņai palīdz…
Intervēja Līga Muzikante
Intervija publicēta laikrakstā “DDD” Nr.17(367) (2016. gada 9.–22. septembris) un Nr.18(368) (2016. gada 23. septembris–6. oktobris)