Liberālisms ir AIDS tautai

Saruna ar cilvēkģeogrāfu Ritvaru Eglāju 

 

Saistību piezīme: Ritvars Eglājs ir Nacionālās apvienības “VL-TB/LNNK” biedrs un tās pārstāvis Centrālajā vēlēšanu komisijā. Intervijā pausts Ritvara Eglāja personīgais viedoklis.

“Svēto nometne” – gandrīz kā dzīvē

 

DDD: Eiropas lielākā problēma šobrīd ir migrantu miljoni, kuri sevī slēpj lielus draudus gan Eiropas valstu kultūrām, gan iedzīvotāju dzīvībām. Tikko latviešu valodā nākusi klajā franču rakstnieka Žana Raspaja romāns “Svēto nometne”. Tajā autors jau septiņdesmito gadu sākumā paredzēja imigrantu masas iegāžamies Eiropā, iznīcinot valstis un nācijas. Jūs šo grāmatu savos komentāros pieminējāt vēl pirms tās iznākšanas latviešu valodā. Kāpēc jūs ieinteresēja šī grāmata, un kāpēc, jūsuprāt, cilvēkiem to vajadzētu izlasīt?

Ritvars Eglājs: Lasot internetā diskusijas par imigrāciju no trešās pasaules valstīm, pamanīju, ka tiek pieminēta grāmata “Svēto nometne”: “Lūdzu, sakiet, ka mēs taču nedzīvojam “Svēto nometnē”, tas ir tikai romāns!” Kad pērn sākās imigrantu masveida ieplūšana Eiropā, es beidzot neizturēju un nolēmu iepazīties ar šo “Svēto nometni”, lai saprastu, kādēļ to tik bieži piesauc. Pirms gada izlasīju to angļu valodā un konstatēju, ka savā mūžā neesmu lasījis tik pravietisku daiļdarbu. Lielā mērā tur ir aprakstīts tas, kas šobrīd notiek Eiropā. Protams, atšķirībā no realitātes, kur pārmaiņas ir vairāku gadu garumā, tur visa darbība notiek pāris mēnešos. Romānā ir aprakstīts sliktākais iespējamais attīstības variants un iznākums, taču līdzības ar realitāti ir apbrīnojamas – līdz pat visādiem sīkumiem. Piemēram, par to, ka imigranti atraida viņiem dāvināto pārtiku vai apģērbu, par viņu uzvedību peldbaseinos u.tml.

DDD: Ja līdzības ir tik lielas, varbūt jāsāk domāt, vai iznākums nevar izrādīties tāds pats?

R.E.: “Svēto nometnē” lielā mērā ir attēlots tas, kas notiks, ja eiropiešu tautas nepretosies un būs zaudējušas jebkādu izdzīvošanas gribu. Kā mēs redzam, stāvoklis Eiropā ir ļoti dažāds. Piemēram, Višegradas grupas valstis – Ungārija, Polija, Čehija un Slovākija – nebūt nav zaudējušas izdzīvošanas gribu. Briti tikko nobalsoja par neatkarības atjaunošanu, kas nebūt neliecina par gribas zaudēšanu, tāpat Šveice vai Norvēģija.

 

Dubultdraudi latviešiem

 

DDD: Kā ir ar mums, latviešiem, – vai mēs spēsim sevi pasargāt?

Ritvars Eglājs: Es neesmu orākuls, kas var paredzēt nākotni, nevaru arī droši zināt, kā latvieši rīkosies, bet no tā, ko var redzēt, manī ir ticība, kas ir tuvu pārliecībai, par latviešu spējām un nākotnes izredzēm. Ja apskatāmies Latvijas iepriekšējo nopietno pārbaudījumu, saistītu ar nobalsošanu pret krievu valodu, tad redzam, ka brīdī, kad parādās nopietns drauds, latvieši spēj mobilizēties un pārliecinoši šādus draudus atvairīt.

DDD: Gribētu pieminēt citu piemēru – nelikvidētās okupācijas sekas, lielais krievvalodīgo kolonistu skaits, kas šeit ieradās okupācijas laikā, joprojām atrodas Latvijā. Un nav vērojams, ka viņi būtu kļuvuši latviskāki. Arī latvieši pat pēc jūsu pieminētā referenduma nav kļuvuši drosmīgāki, lai to apjēgtu. Un vai tas, ka neesam spējuši pretoties netaisnībai, veikt deokupāciju un dekolonizāciju, nerada šaubas par latviešu tautas spējām nosargāt sevi?

R.E.: Manuprāt, galvenie draudi šobrīd ir saistīti tieši ar imigrāciju, jo, sākot no 2014. gada, pirmo reizi kopš krievu laikiem, migrācija atkal sākusi darboties pret latviešiem, pazeminot latviešu īpatsvaru Latvijā. Tas attiecas gan uz termiņuzturēšanās atļaujām Latvijā, kas vairo imigrāciju, gan uz to, kas tagad parādās – trešās pasaules imigrantu ievešana Latvijā. Tas ir viens drauds, otrs – masveida pilsonības dāļāšana. Šis drauds joprojām pastāv un lielā mērā var mainīt gaisotni – vai latviešiem piederēs politiskā vara.

Vai okupācijas sekas saglabājas, nostiprinās, mazinās vai ir likvidētas? Nē – likvidētas nav, taču arī nenostiprinās. Ja apskatās demogrāfiskos procesus un statistiku, var redzēt, ka Latvija tomēr lēnām attīrās, tāpat kā visas bijušajai Padomju Savienībai pakļautās zemes, izņemot Baltkrieviju. Salīdzinot latviešu īpatsvaru tautas skaitīšanā no 1989. līdz 2011. gadam – tas ir palielinājies no 52 līdz 62 procentiem, šobrīd 63 procenti. Skatoties uz valodu, kas ir vēl precīzāks tautas kultūretniskās identitātes rādītājs, redzam, ka latviešu valodas izplatība ir augusi – arī no 52 līdz 63 procentiem. Ja skatāmies pārkrievotās vietas, tad Latvijā ir divi pārkrievošanas areāli: pirmais – dienvidaustrumi (Rēzekne, Daugavpils u.c.), otrs – Lielrīga un Zemgale. Salīdzinot var redzēt, ka Rīgā un visā Latvijā stāvoklis uzlabojas – Latvija kļūst latviskāka, izņemot pašus dienvidaustrumus, kur daudzviet puse latviešu mājās runā krieviski. Tas tiešām ir bīstami – tas ir drauds.

DDD: Varbūt, sausi uz cipariem paskatoties, viss izskatās skaisti. Valdis Dombrovskis kādreiz tā taisīja budžetu – uz papīra viss sanāk smuki, bet cilvēki nez kāpēc brauc projām no Latvijas. Reāli dzīvē, cik redzu, divvalodība kā tāda, kaut vai komercjomā, tikai paplašinās un nostiprinās. Visa informācija tiek sagatavota gan latviski, gan krieviski. Latviešu jauniešiem ir grūti dabūt darbu, ja nezina krievu valodu – jūs kā Nacionālās apvienības biedrs to ļoti labi zināt. Reālā dzīve diemžēl neliecina, ka latvietis savā zemē justos kā saimnieks, ka Latvija ir droša patvēruma vieta latviešu tautai.

R.E.: Ir divas dažādas lietas – kopskats un atsevišķu cilvēku iespaidi, personiskā pieredze. Saliekot kopā atsevišķus iespaidus, rodas objektīva, bezpersoniska aina. Pastaigājoties ar saviem bērniem pa rajonu, kur dzīvoju, un tuvākiem rajoniem, salīdzinu, kā bija manā bērnībā un kā ir tagad. Tagad ir jūtama latviskāka attieksme – ja es runāju latviski, man atbild latviski, ja kāds mani uzrunā krieviski, bet es atbildu latviski, saruna pēc tam pāriet uz latviešu valodu. Tajā pašā Purvciemā, kur reizēm ieklīstam, stāvoklis ir jūtami citādāks, nekā tas bija.

 

 

Gļēvums – posts tautas nākotnei

 

DDD: Bet ir pagājuši jau vairāk nekā divdesmit pieci gadi kopš neatkarības atjaunošanas. Teorētiski par šīm problēmām jau vispār vairs nevajadzētu runāt. Ja paskatāmies starptautiskajās konvencijās, kurās teikts par civiliedzīvotāju pārvietošanu uz okupētām teritorijām, tad tajā brīdī, kad beidza pastāvēt Padomju Savienība, ar starptautisko organizāciju palīdzību vajadzēja okupantus un kolonistus izmest ārā. Mums ir 1996. gada Deklarācija par Latvijas okupāciju, ko vajadzēja izpildīt. Ja viss būtu izdarīts tā, kā to paredz starptautiskie un vietējie likumi, Latvija būtu latviešu valsts ne tikai teorētiski, bet arī praktiski!

Ritvars Eglājs: Piekrītu – Latvijā nav tikusi organizēta dekolonizācija, varu pārņēma gļēva latviešu elite – Tautas fronte, “Latvijas ceļš”, Tautas partija, “Vienotība” –, no kā ir cēlušās daudzas latviešu tautas problēmas. Tā ir, to nav iespējams noliegt, taču vērojama arī uzlabošanās, kaut arī pārāk lēna. Protams, latvieši kā nācija joprojām ir apdraudēti. Būtu citādāk, ja nacionālā jautājuma risināšanā mēs būtu gājuši izlēmīgāk. Lai salīdzinām ar Armēniju. Lai gan Armēnija ietilpst krievu pasaulē ar krievu militārajām bāzēm u.tml., pie varas esot ar krieviem ļoti cieši saistītiem cilvēkiem, armēņu tautas izredzes tas apdraud minimāli, pareizāk sakot, vispār neapdraud, jo armēņi savā zemē ir 98 procenti.

DDD: Čečeni arī parādīja savu nacionālo stāju. Viņi, protams, ir ļoti draudzīgi ar krieviem un Krieviju, bet viņiem kā nācijai, kā čečenu tautai, nekāds apdraudējums nacionālai pastāvēšanai nav.

R.E.: Taisnība. Un vēl, attiecībā uz okupācijas sekām, esmu pārliecināts – krievu imperiālisma draudi ir zūdoši un gaistoši vismaz trīs iemeslu dēļ. Viens – politiski tur ir autoritārs režīms, kad taisnība ir priekšniekam, nevis tam, kam tā ir patiesībā. Tas nozīmē, ka lēmumus pieņem neefektīvāk nekā demokrātijas apstākļos. Otrs – ja reiz tur ir tāda valsts kontrole un varas iejaukšanās saimniecībā, tas nozīmē, ka arī krievu sociālisms atpaliks no tām valstīm, kuras attīstās uz brīva tirgus pamatiem. Un galvenais aspekts, kas man kā cilvēkģeogrāfam ir īpaši tuvs, – demogrāfiskā attīstība ir tāda, ka Latvija, Ukraina u.c. kādreiz padomju varai pakļautās zemes iedzīvotāju sastāva ziņā raisās prom no Krievijas. Krievija kā impērija iekšēji brūk. Čečenija tam ir piemērs, jo, tēlaini izsakoties, vienīgie krievi, ko vēl var redzēt Čečenijā, ir čečenu šautenes stobra otrā galā… Čečeni pēc Krievijas 2010. gada tautas skaitīšanas datiem ir trešā lielākā Krievijas tauta vecumā līdz 15 gadiem. Gadsimta vidū krievu imperiālisma drauds zudīs kā tāds.

DDD: Droši vien draudi slēpjas ne jau Krievijā vai kur citur, bet pašu latviešu gļēvumā un nespējā stāties pretim, aizsargāt sevi un savu tautu – nav svarīgi, vai tie ir fiziski draudi mūsu dzīvībām vai garīgo vērtību degradēšana. Jūs iepriekš minējāt piemēru, ka pats vienmēr runājat latviešu valodā, bet cik ir tādu latviešu, kuri, izdzirdot uzrunu krievu valodā, turpina runāt latviski?!

R.E.: Neuzskatu, ka latviešiem būtu kaut kādas unikālas īpašības vai noskaņas, kuru dēļ vajadzētu gausties – cik mēs, latvieši, esam slikta tauta u.tml. Es tā neuzskatu. Salīdzinot ar citām tautām, es nekādā ziņā neteiktu, ka tautas pašapziņa latviešiem būtu zemāka par citām Eiropas tautām.

DDD: Iespējams, bet mani uztrauc latviešu tautas vienaldzība, nolaidība pret savu nacionālo pašapziņu. Varbūt, ka Latvijā vispār par latviešu tautu nevaram runāt – ir tikai latviešu valodā runājošs pūlis.

R.E.: Es teiktu, ka latvietis ir tas, kurš sevi uzskata par latvieti.

DDD: Tad jājautā, kas ir piederība kādai tautai – ko tā nozīmē? Vai tiešām tikai iedoma, ka esi piederīgs kādai tautai, uzreiz šo piederību padara par realitāti?

R.E.: Piederības izjūta ir tā, kura nosaka, kas tu esi.

DDD: Bet piederība kādai tautai uzliek arī pienākumus. Vai, jūsuprāt, tā ir kaut kāda nenozīmīga izvēle?

R.E.: Tas ir strīdīgs jautājums. Vai tev ir jārūpējas par sevi? Vai tev ir jārūpējas par savu ģimeni? Vai tev ir jārūpējas par savu tautu? Jā, protams, tev tas ir jādara. Bet, ja to nedarīsi, dzīvs tā kā paliksi.

DDD: Protams. Tas laikam ir sirdsapziņas jautājums, katra cilvēka individuāli garīgās apziņas izaugsmes jautājums.

 

 

Nacionālisms ir tautas imūnsistēma

 

DDD: Pēc britu balsojuma par izstāšanos no Eiropas Savienības, kas personīgi mani patīkami pārsteidza, liberāļi notikušajā vainoja slikto nacionālismu, nacionālisma atdzimšanu Eiropā. Kāpēc, jūsuprāt, tā baidās no nacionālisma un mēģina iestāstīt, ka tas ir kaut kas slikts?

Ritvars Eglājs: Ja skatāmies Rietumeiropā, tad tur pēc Otrā pasaules kara jau daudzus gadu desmitus ir notikusi sistemātiska tautu attautošana un tautiskās pašapziņas nīdēšana. Daļēji varbūt tas bija saistīts ar bēdīgo pieredzi vācu nacionālsociālisma dēļ, bet redzam tik un tā, ka tautiskā pašapziņa ir iznīdēta, un iznākums ir tāds, ka Rietumeiropa tagad lielā mērā ir kļuvusi gļēva un stāv vaļā jebkādiem iebrukumiem – gan no Dienvidiem, gan no Austrumiem.

Par slikto nacionālismu tiek runāts tāpēc, ka liberālās ideoloģijas pamatā ir baudkāre, t.i., tiesības bez pienākuma un atbildības. Un, protams, attiecīga vēršanās pret visu, kas rada kaut kādu pienākumu un atbildību – pret ģimeni, pret tautu, pret Dievu, pret visu ko. Un nacionālisms – tā ir savas tautas mīlestība, kas savukārt nozīmē arī pienākumu pret savu tautu un atbildību tās priekšā. Un tāpēc tas tiek nīcināts. Klasiskajā liberālismā bija teiciens: “Mana brīvība beidzas tur, kur sākas citu cilvēku brīvība.” Mūsdienu kreisā liberālismā brīvība nebeidzas pie citiem cilvēkiem, t.i., – mana brīvība ļauj darīt man jebko, nerēķinoties ar citiem cilvēkiem. Un tāpēc arī tiek nīdēts nacionālisms.

DDD: Interesanti, ka tieši liberāļi, kuri vēršas pret nacionālistiem, izrāda neiecietību. Viņi runā par brīvību, par tiesībām, par demokrātiju, par vārda un uzskatu brīvību,  bet brīdī, kad pašiem saskarsmē ar citādi domājošiem šīs vērtības jāīsteno dzīvē, tad nekā.

R.E.: Jā, tieši tāpēc, ka dzinulis ir neapvaldīta baudkāre uz citu rēķina.

DDD: Vai šī ir tikai nejaušība, ka tā saucamā bēgļu krīze, kas ir drauds tautu pastāvēšanai, sakrīt ar liberāļu mēģinājumiem pieņemt Stambulas konvenciju, kura izdzēš robežas starp dzimumiem, pasludinot to par cilvēka gribai pakļautu parādību?

R.E.: Daba mīl vienkāršību, un samudžinātas konstrukcijas ir maz ticamas. Tātad pareizāks būs tas, kas ir vienkāršāks. Arī uz cilvēku dzīvi varētu būt attiecināms tas, ka nevajag meklēt sazvērestību tur, kur pietiek ar cilvēku muļķību. Šeit, protams, viens ir tas, ka politika apzināti iznīdē tautas pašapziņu. Otrs – valdošā elite un liela tautas daļa vairs neturas pretī draudiem, kas citādi būtu viegli novēršami.

Medicīniski varētu salīdzināt, ka tauta ir organisms, kā cilvēks, bet šis liberālisms ir AIDS, imigrācija un citi draudi ir vienkārši slimības, kas klejo apkārt, un nacionālisms ir tautas imūnsistēma. Daudzviet Vecajā Eiropā un Balkānos situācija nonākusi līdz AIDS stadijai, kad atmet robežu sargāšanu un pieļauj nelegālu imigrantu iebrukumu tādā apmērā, kas  iznīcina eiropiešu tautas. Francija, Beļģija, Vācija, Zviedrija jau kratās drudzītī. Taču ir būtiska atšķirība starp līberālismu un HIV: pati dzīve kopā ar imūnsistēmu var izārstēt lielu daļu liberālisma izplatītāju un lielāko daļu upuru. Tautu kopumā var. Austrālija, Izraēla, Ungārija un Polija rāda, ka var. Arī Latviju var. Tāds ir mūsu uzdevums.

Paskatīsimies, kas ir noticis dažu desmitu gadu laikā. 70. gados trešā pasaule dzīvoja daudz sliktākos apstākļos nekā tagad, dzimstība bija augstāka nekā šobrīd, kari bija vēl asāki, un stihiskas nelaimes tāpat notika, bet tādas imigrācijas uz Eiropu nebija. Pietiek mazajai Maķedonijai slēgt robežu ar Grieķiju, lai uzreiz apsīktu imigrantu plūsmas uz Grieķiju. Bēgļu plūsma neapstātos, ja patiešām runa būtu par objektīviem kariem, vajāšanām vai tamlīdzīgi. Ja cilvēks meklē patvērumu, tad paliek pirmajā drošajā vietā savā zemē vai kaimiņos. Tātad lielajām imigrantu masām cēlonis nav reāli kara draudi, bet gan kas cits.

 

 

Par naudu pat velns dancos…

 

DDD: Jūsu stāstījums ir ļoti loģisks, es domāju, ka jebkuram cilvēkam tas ir saprotams. Bet, ieslēdzot radio, televīziju, pāršķirstot presi un internetu, redzam stāstus par cilvēkiem, kuri bēg no kara šausmām, tādēļ mums viņi ir jāpieņem. Vai tie, kas to stāsta, jūsuprāt, paši tam tic vai vienkārši makšķerē muļķus, kuri tam noticēs? Nesaprotu, kāpēc jāspēlē šis absurdu teātris? Kāpēc nevar pateikt: šie, lūk, ir cilvēki, kuri grib labāk dzīvot? Kāpēc, jūsuprāt, nevar teikt patiesību?

Ritvars Eglājs: Loģiski būtu atbildēt: vaicājiet tiem cilvēkiem. Bet rodas jautājums, vai šie cilvēki godīgi atbildētu – par to es šaubos. Mans izskaidrojums, ka tā ir tā pati labā dzīve. Ir cilvēki, kuri grib labi dzīvot, nerēķinoties ar citiem. Zinot, ka tuvākā perspektīvā Brisele var nodrošināt ar visu, kas ar to saistīts, cilvēki ir gatavi uz visu. Man šķiet, ka šeit iederas teiciens: sociālismam ir viens trūkums – citu cilvēku nauda reiz beidzas. Eiropas Savienībai šī citu cilvēku nauda, uz kā rēķina pārtikt, vēl nav beigusies. Protams, tas ir sociāli ekonomiskā jomā, bet cilvēku un tautu attiecībās, kā redzam – Parīze, Ķelne, Nica un vēl daudz sīkāku gadījumu –, tas ir ne tikai terorisms, bet sadzīviska saskare ar dzīves īstenību, un tā galīgi nav patīkama.

DDD: Varbūt tad jāpiekrīt teicienam: jo sliktāk, jo labāk. Varbūt vajag, lai notiktu sliktākais variants, lai tie cilvēki, kuri nesaprot vai izliekas nesaprotam, beidzot visu ātrāk aptvertu? Varbūt dzīve ir vēl pārāk laba, lai cilvēki sāktu domāt?

R.E.: Nē, nepiekrītu. Riski un zaudējumi, nežēlība pret cilvēkiem būtu pārāk augsta cena.

Klasisks piemērs ir 160 velkamistu atklātā vēstule[1] – 7. augustā aprit gads, kopš tā tika publicēta. Varētu lasīt un smieties, ja nebūtu tik drausmīgi un nožēlojami tas viss, kas tur sarakstīts. Pati dzīves īstenība dažos mēnešos ir apgāzusi visas šīs muļķības un melus, kas tur ir sarakstīti. Vērojams gan Eiropā, gan Amerikā, ka cilvēki pilnīgi pelnīti arvien mazāk tic tam, ko viņiem stāsta.

DDD: Tas iepriecina!

R.E.: Jā, aizvien vairāk cilvēku patiesību meklē paši. Tādā ziņā tendence, uzskatu, ir pozitīva. Raspaja romānā “Svēto nometne” attēlotā notikumu attīstība, manuprāt, nav pavisam neiespējama, bet ar zemu varbūtību. Daudz augstākas varbūtības attīstība, manā izpratnē, ir tas, ka tautas pamostas, saņemas un novērš draudus. Protams, nevar izslēgt to, ka tiek zaudēta kāda daļa Eiropas – kāda valsts, kāda valsts daļa vai lielpilsētas. Iedzīvotāju sastāvs to ļoti pilnā mērā ietekmēs.

 

Pārāk lēni mostamies

 

DDD: Atgriezīsimies pie Latvijas un nenovērstajām padomju okupācijas sekām. 1996. gadā Saeima bija tik gudra, lai pieņemtu konstitucionālo likumu “Deklarāciju par Latvijas okupāciju”. Kā jums liekas, kāpēc šodien nerunā par šo Deklarāciju? Kāpēc netiek risināts okupācijas seku likvidācijas jautājums? Neesmu redzējusi nevienā valdības darbības deklarācijā uzdevumu īstenot dzīvē 1996. gada deklarāciju.

Ritvars Eglājs: Tāpēc, ka nu jau šos 20 gadus valdošie spēki, kas bijuši pie varas – “Latvijas ceļš”, “Tauta partija”, “Vienotība” –, ir bijuši gļēvi kaut vai tāpēc, lai īstermiņā saglabātu sev mierīgu dzīvošanu, pēc tam arī skatoties uz Maskavu, Briseli u.tml. Ja salīdzina Latviju ar citām zemēm, kas bija iekļautas Padomju Savienībā, jau pieminēju, ka Latvija attīrās tāpat kā citas – izņemot Baltkrieviju, ko Lukašenko režīms pārkrievojis varbūt jau neatgriezeniski. Tomēr Armēnijā, Moldovā, Kirgīzijā, Ukrainā, kur gan dzīves līmenis ir zemāks, gan saistība ar Krieviju bijusi dziļāka nekā Latvijā, tik un tā tautas atdzimšana un nākotnes izredzes atbrīvošanās ziņā bijušas straujākas. Un šo tiešām lielā mērā var ietekmēt valsts politika, tāpēc ir svarīgi tas, kurš ir pie varas. Mēs dzīvojam tā, kā vēlējās tie gļēvie politiskie spēki, kuri bijuši pie varas.

Kopš neatkarības atjaunošanas bijušas divas virzības dažādos virzienos. Viens bija tas, ka demogrāfiskie procesi – dzimstība, mirstība, iebraukšana, izbraukšana – darbojās latviešu labā. Otrs – kopš 1995. gada pilsonības dāļāšana darbojās pret latviešiem, pamazināja latviešu īpatsvaru pilsoņos. Attiecīgi varam redzēt, kā prokrieviskie spēki kopumā vairoja pārstāvniecību Saeimā. Taču, kad 2006.gada beigās tika dibināta otrā Kalvīša valdība, par tieslietu ministru kļuva Gaidis Bērziņš (tajā laikā pilsonības lietas bija Tieslietu ministrijas pārziņā). Saistīti vai nesaistīti, bet naturalizācija apsīka, un kopš 2013. gada latviešu īpatsvars pilsoņos atkal aug. Tas ir viens.

Bet otra lieta – ja skatās 2014. gada Saeimas vēlēšanu iznākumus, salīdzinot ar 2011. gadu, redzam, ka notikusi būtiska nelatviešu vēlētāju uzskatu maiņa. “Saskaņa” zaudēja 7 vietas, no 31 nobraucot uz 24, kas bija lielākais zaudējums no visām partijām. Ukrainas notikumu iespaidā pirmo reizi krieviem un pārkrievotiem nekrieviem bija nopietni jāapsver, vai tiešām arī viņi vēlas dzīvot tajā Putina krievu pasaulē. Tāda reāla varbūtība bija parādījusies, un statiski nozīmīga cilvēku un vēlētāju daļa izdomāja – laikam tomēr nē. Atgāja no “Saskaņas” – vai nu palika mājās no vēlēšanām, vai aizgāja pie “Vienotības” vai zaļzemniekiem. Un laiks rādīs, kas tad ir noticis – vai tas ir tikai vienreizējs process un būs krišana atkal krievu imperiālismā, vai arī tas būs līdzīgi kā Ukrainā, kur ir miljoniem krievvalodīgu ukraiņu nacionālistu.

DDD: Nav jau ilūziju par to, ko vēlas “Saskaņas” vēlētāji. Bet ir skumji, ka otra lielākā daļa, kuri skaitās latviešu vēlētāji, nevēlas deokupāciju. Viņi nebalsotu par dekolonizāciju, viņi nebalsotu par valsts skolām tikai latviešu valodā, utt. Par to es uztraucos, nevis par to sabiedrības daļu, kura jau pēc definīcijas ir latviešu tautas ienaidnieki. Uztraucos par latviešiem, kas nav ne labāki, ne sliktāki, kā teicāt, par citām pasaules tautām, kas neizprot situācijas nopietnību un nevēlas deokupāciju un dekolonizāciju. Tas ir satraucoši, bet neviens par to neuzdrošinās atklāti runāt. Kā to izmainīt? Kur ir mīlestība pret savu tautu?

R.E.: Atsaucoties uz jūsu teikto, atkal jāatgriežas pie medicīnas. Ja skatās vēlēšanu iznākumus, par latviešiem domāju, kamēr organisms ir vesels, tikmēr tā imūnsistēma (nacionālisms) kaut ko klusi čunčina fonā. Dzīvē tas izpaužas tā, ka latviskākajā Kurzemes vēlēšanu apgabalā Nacionālā apvienība ieguva apmēram piektdaļu, sestdaļu, septītdaļu balsis. Kad parādās konflikts un latvieši jūt, ka ir apdraudēti, tad imunitāte jeb nacionālās jūtas uzbango. Piemēram, Rīgā ceturtā daļa latviešu balso par Nacionālo apvienību.

Protams, ja slimība ir pārāk ilgi un stipri ielaista, tad tā var pārmākt organismu. Ja skatāmies uz mūsdienu izaicinājumiem un draudiem, ar kuriem jāsaskaras, tad paliek divi eksistenciāli jautājumi: krievu imperiālisms un trešās pasaules imigrācija. Protams, kamēr mietpilsonim tas viss ir tālu, tikmēr tā tas tiek turēts. Bet kopumā uzskatu, ka latviešu attieksme pret šīm abām problēmām ir daudz aktīvāka, profesionālāka un veselīgāka nekā tajā pašā Vācijā.

DDD: Jūsu secinājums, ka latvieši ir pasīvi, kamēr nesajūt personīgu apdraudējumu, atsauca atmiņā rabīna Barkāna teikto, ka latviešiem atšķirībā no žīdiem nav nācijas izjūtas. Diemžēl viņam taisnība – latviešu problēmas Daugavpilī latviešus Talsos neskar, viņi tās neuzskata par savējām. Mūsu it kā ir maz, un tajā pašā laikā mēs cits citu neizjūtam. Tā, man šķiet, ir mūsu nācijas problēma, kas atspoguļojas arī vēlēšanu rezultātos. Kā lai attīsta nācijas izjūtu – varbūt tur ir vajadzīgs globālais apdraudējums kaut kur no ārpuses? Vai tiešām nevar kaut kā citādāk, jo ļoti negribas visu laiku dzīvot apdraudējuma apstākļos?

R.E.: Jā, protams, negribas. Kas kait nedzīvot uz salas, kur līdz tuvākajiem draudiem ir 1000 km pa jūru – kā Islandē, piemēram. Šādos apstākļos tiešām islandiešu tautas (ar 300 tūkstošiem cilvēku) izdzīvošanas izredzes ir daudz labākas par latviešu tautas izredzēm (ar miljons un 300 tūkstošiem cilvēku). Savukārt latviešu tautas izredzes ir daudz labākas nekā baltkrievu tautas, kas nomināli ir it kā daudz vairāk nekā latvieši.

DDD: Lai izvairītos no reāla apdraudējuma no ārpuses, cilvēkiem ir jābūt aktīvākiem – beidzot jāapzinās un jāīsteno dzīvē pienākumi pret tautu, valsti.

R.E.: Tā ir taisnība. 2014. gadā daudzi Ukrainas mietpilsoņi pārliecinājās, ka krievu pasaule atnāks pie viņiem tik un tā. Ir zināms populārais teiciens – tu vari nolīst alā un nenodarboties ar politiku, bet politika nodarbosies ar tevi. Tas ir neizbēgami.

DDD: Atliek novēlēt cilvēkiem vairs nesēdēt pasīvi alās, bet nākt ārā un darboties. Taču, ja gribas turpināt sēdēt alās, tad lai vismaz sāk domāt, nevis truli patērēt masu saziņas līdzekļu sagatavoto vērtējumu par pasaulē notiekošo.

R.E.: Mazākais, ko var darīt – kļūt par dīvāna karotāju, sēdēt pie datora un izpausties tur. Arī tas ir labāk nekā nekas. Cita lieta, ka arī fiziski draudi saglabājas, un mums jābūt tiem gataviem.

DDD: Kādi, jūsuprāt, ir tie fiziskie draudi – vai militārs uzbrukums?

R.E.: Tie paši, ko jau esam pieminējuši. Var notikt kas līdzīgs tam, kas šobrīd notiek Ukrainā. Trešās pasaules imigrācija arī nāk ar fiziskiem apdraudējumiem.

DDD: Jūs tātad uzskatāt, ka ikvienam latvietim – gan sievietei, gan vīrietim, gan jauniešiem – ir jāspēj sevi fiziski aizstāvēt?

R.E.: Tas būtu ideāli, uz to ir jāvirzās. Kopumā redzu, ka krievu imperiālisma drauds ir zūdošs un gaistošs, bet draudi no Dienvidiem ir viegli novēršami ar pienācīgu tautas pašapziņu.

DDD: Paldies par sarunu!

 

Intervēja Liene Apine

[1] http://satori.lv/raksts/9730/Vairak_neka_160_cilveku_atklata_vestule_aicina_novertet_beglu_uznemsanas_sniegtas_iespejas_Latvijai