KĀPĒC ESAM TĀDI, KĀ ESAM

KĀPĒC ESAM TĀDI, KĀ ESAM

Kā vēsture mūs veidojusi

 

Uldis Ģērmanis

No grāmatas “Zināšanai”

Stokholmā, 1985. gadā

 

Mēs sevi dažkārt mēdzam slavēt un cildināt, dažkārt peļam un “skaišamies par latviešiem”. Diezgan parasta parādī­ba ir, ka latvietis sveštautiešu sabiedrībā nonicina savus tautiešus, mēģinādams pats sevi izcelt kā indivīdu. Ir, protams, arī pretēji gadījumi.

Savdabīgajam dzejniekam, domātājam un patriotam A. Apsītim-Apsesdēlam ir kāda vārsma:

Noliksim, biedri,

Uz brīdi darbu un darba rīkus…

Un padomāsim, ko ceļam,

Priekš kā te uz akmeņa akmeni veļam…

To, mazliet pārveidojot, varētu arī teikt:

Un padomāsim, ko darām,

Kāpēc esam tādi, kā esam.

 

Ir derīgi kādreiz apstāties darba un dzīves steigā, nomierināties un rāmā garā šo to pārdomāt. Šoreiz – par mums pašiem, par mūsu izdarībām, ievirzēm un nosliecēm. Mēģināt kādu parādību izprast taču ir daudz svarīgāk nekā pelt vai slavēt. Ja labāk sevi pazīsim un sapratīsim, varbūt nākotnē pat spēsim vienu otru lietu labāk izkārtot. Bet, ja nelīdzēs, tad tomēr neskādēs.

Par mūsu sasniegumiem, spējām un labajām īpašībām lai runā citi. Mums pašiem visnoderīgāk būtu apzināties mūsu trūkumus un vājās puses. Par to tad arī šoreiz būs runa. Šis referāts tātad būs apzināti vienpusīgs, bet – labā nolūkā. Lai neizplūstu garā traktātā, man nāksies dažas parādības vienkāršot, dažus jautājumus apskatīt fragmentāri. Vispārējo ainu tas, manuprāt, tomēr negrozīs.

 

***

Kā zināms, mēs piederam pie indoeiropiešu tautu saimes, un pēc paskata mūs visai grūti atšķirt no daudzu citu radniecīgu tautu locekļiem. Bet vēsturiskā attīstība, sabiedriskā vide un sabiedriskie apstākļi ir mūs veidojuši un ietekmējuši, radījuši zināmus vērtējumus, paradumus, dzīves ievirzi (dzīvesziņu). Tur nav ko slavēt, tur nav par ko skaisties, bet to ir interesanti pārlūkot.

Kā etniska grupa ar savām tradīcijām un valodu mēs esam ļoti sena (vecāka par amerikāņiem, kanādiešiem, ang­ļiem, frančiem u.c.), bet kā kultūras nācija – stipri jauna, tikko simt gadus veca.

Krusta karu un vācu ekspansijas rezultātā mūsu seno cilšu brīvā attīstība tika pārtraukta 13. gadsimtā. Līdz pat visjaunākajiem laikiem latvieši dzīvoja citu tautu, citu kultūru un politisku sistēmu aizbildniecībā. Tā kā kristīgo ticību senajā Baltijā nācās izplatīt ar rupju varu un sīvā cīņā, tad iekarotās Māras zemes jeb Livonijas (t.i., vēlākās Latvijas un Igaunijas) mācītā kārta (garīdznieki) bija naidīgi un nicīgi noskaņota pret turienes cilšu agrāko “pagānisko” kultūru un tradīcijām. Tai nebija nekādas intereses to dokumen­tēt un aprakstīt, kā tas, piemēram, notika Islandē, kur kristīgā ticība nostiprinājās bez asins izliešanas. Tāpēc mūsu senču vecākā kultūra, it īpaši viņu mutvārdu vēstures tradīcijas, gāja bojā uz visiem laikiem.

Ilgajos un nežēlīgajos krusta karos krita daudz mūsu seno cilšu kungu un karavadoņu; lielāks skaits no šī virsslāņa kopā ar savu kara draudzi un tuviniekiem devās trimdā uz radniecīgo leišu zemi, uz Novgorodu, Pleskavu un Polocku. Pārējie augstmaņi laika gaitā saradojās un saplūda ar iekarotā­jiem – pārvācojās (brīvkungi Gaiļi-Hāni, firsti Līveni u.c). Galotnes bija nocirstas – turpmāk norisinājās šo cilšu sabiedrības lēna nivelēšanās par zemnieku kārtu, kura pamazām grima arvien lielākā nebrīvībā. Šis process bija ilgs un sarežģīts, un arī šai nivelētajā sabiedrībā bija dažādas pakāpes un atšķirības. Bija arī daži izņēmumi – kuršu ķoniņi, atsevišķas brīvzemnieku (leimaņu) dzimtas un latviešu namnieki Rīgā. Bet mums neizveidojās pašiem sava garīdznieku un muižnieku kārta – nebija savas vadības.

Tai pašā laikā senajā Livonijā, iekšējās migrācijas un kolonizācijas ceļā, notika seno cilšu saplūšana: izveidojās latviešu un igauņu tautas.

 

***

Svešu novērotāju (ceļotāju) un hronistu apraksti, Rīgas latviešu amatu sūdzības (18. gadsimtā) liecina, ka latvieši tomēr nebija aizmirsuši, ka viņi ir īstie, senie zemes saimnie­ki un īpašnieki, bet vācieši – tikai ienācēji, kas ar viltu un varu uzmetušies par kungiem. Ir daudz liecību par latviešu sarkasmu, humoru un nesalauzto spītu. Ar smalku ironiju latvietis saka:

Kungi raksta grāmatā,

Saule kļava lapiņā.

Bet ilgus gadsimtus viņi ir atrauti no savas zemes sabiedriski politiskās un kultūras dzīves kārtošanas un vadības. Dažādu monarhu virskundzībai mainoties, “Baltijas provinču” sabiedriski politisko vadību savās rokās patur vācu muižnieki un Rīgas vācu patricieši (rātskungi), bet garīgo dzīvi vada vācu mācītāji – “muižniecības taure kancelē”. Latviešu (“arāju kārtas”) aktivitātes loks tāpēc ilgu laiku ir šauri norobežots: tas aptver lauku darbus mājā un muižā, ģimenes un radu būšanu. Lielkungs un cienīgtēvs ir viņa tiešie priekšnieki, abi – ienīsti. Šo situāciju gleznaini izteicis J. Medenis:

Iet gadu simteņi un lasa vecā stabā:

Te karātavu kalns, tur kapu akmens žogs,

Tie pirksti muižā ved, tiem galā baznīckrogs,

Un vidū mācītājs zem pūra sveci glabā.

 

Latvietim tātad nav iespēju vingrināties sabiedriskā, kolektīvā darbā, strādāt kopējiem mērķiem un pasākumiem. Šīs spējas viņš nevar attīstīt, jo biedrošanās ir bīstama buntavniecība. Un viņš pierod, ka jāpaļaujas tikai uz paša spēkiem. Latviešu daudzinātais individuālisms, nespēja un neticība kopējiem pasākumiem ir vēsturiski nosacīta.

Ar muižas lielās saimnieciskās un policejiskās varas palīdzību, ar propagandu no kanceles latvietim nemitīgi cenšas iepotēt paklausību un bijību pret kungiem, pazemību, pieticību un strādību; ar visādiem līdzekļiem viņam cenšas iedvest mazvērtības apziņu. Viņam mēģina pat iegalvot, ka latvieši nav tauta, bet “arāju kārta”, ka viņu valoda ir tikai zemnieku mēle, ka izglītots latvietis ir “Unding”, neiespē­jama lieta.

Bet tautas apspiestie garīgie radošie spēki un tieksmes meklē kādu izpausmes iespēju – tā rodas mūsu apbrīnojamais folkloras zelta fonds – mūsu liriskās tautas dziesmas, sakāmvārdi, parunas, teikas un pasakas. Un latvietis izvēršas par aizrautīgu dziedātāju. Viņš izdzied savus priekus un bēdas, savus dzīves vērojumus un pieredzi. To viņam neviens nespēj aizliegt, kaut arī šīs dziesmas reizēm ir mēģināts nonicināt. Savas ilgās nebrīves laikos latvieši kļūst par izcilu dziedātāju tautu, kas gluži pamatoti var teikt:

Dziedot dzimu, dziedot augu,

Dziedot mūžu nodzīvoju.

Vai brīnums, ja lirika joprojām ir latviešu rakstniecības spēcī­gākā nozare, it īpaši atkal apspiestajā dzimtenē?

Savās dziesmās latvietis ieliek sava “es” labāko daļu; tur viņš atbrīvojas, noreaģējas. Bet skaudrā praktiskās dzīves īstenība ir likusi viņam attīstīt arī citas maņas un prasmes, jo ir jāprot dzīvot, izdzīvot, izkulties caur visādiem spaidiem un grūtumiem (“kas māk, tam nāk”). Pašam ar visu jātiek galā. No citiem nekādu palīdzību nav ko gaidīt. Un, apstākļu spiests, izveidojas visnotaļ materiālistiski ievirzīts praktiska aprēķinātāja tips. Mēs redzam viņu dažādu laikmetu maiņās ar cepuri rokā, ar līku muguru, ar sieciņu padusē, bet ar blēdīgu smīnu ūsās. Viņš ir izdarīgs, izturīgs, centīgs (nereti pārcentīgs), visādās sīkās blēdībās izmanīgs (dažkārt arī zaglīgs), bez solidaritātes un lojalitātes pret saviem kārtas brāļiem, jo “katrs rauj, cik var un kur var”. Viņš ir gatavs aprunāt, apsūdzēt un nodot citus, ja pašam kas atlec, bet bieži vien arī, ja nekas neatlec – tā sakot, aiz paraduma. Tās ir apspiesta, izmantota cilvēka īpašības, kas cenšas izdzīvot un tikt labākā robā šai bēdu pasaulē. Šī latviešu tautas maitāšana ir vislielākais noziegums, ko mums nodarījušas dažādās svešās varas no senākiem līdz visjaunākajiem laikiem. Ojārs Jēgens par to trāpīgi skandē (par latviešu dažnedažādo kalpošanu):

Par šķēpnesi, par vēstnesi,

Par bruņu kalpa kalpu,

Par lauksargu, par mežsargu,

Par muižas staļļa puisi,

Par krāsnkuri, par rijkuri,

Par kunga kambarsulaini,

Par piķieri, par šķilteri,

Par naktssargu, par vārtsargu,

Par pussargu, par aizsargu,

Par visu karu kalpu…

Mazāk izturīgie atkal slīcināja savu bezcerīgo dzīvi alus krūzēs un brandvīna kannās – “šķidrajā maizē”. Apspiestības laikos latviešu tautā izplatījās žūpības posts. No šīs tradīcijas mēs līdz pat šim laikam neesam tikuši vaļā (mūsu dzimtenē tā tagad diemžēl zeļ ar jaunu spēku progresīvās, lielās, pareiz­ticīgās un brālīgās krievu tautas ietekmē).

Protams, vienmēr un visos laikos ir bijuši izņēmumi: cilvēki ar augstu tikumību, dažādi dumpinieki un nemiernieki.

 

***

Šādā primitīvā eksistences cīņā dzīvojot, nekādas plašākas un nopietnākas garīgas intereses attīstīties nevarēja. Ideāls bija gluži vienkārši labāka dzīve, labāki materiālie apstākļi un agrārajā sabiedrībā radušās bezgalīgās ilgas pēc sava kaktiņa, sava stūrīša zemes.

Taču jau 17. un 18. gadsimtā vienam otram latvietim (it īpaši dažiem Rīgas amatnieku dēliem) laimējās iegūt akadēmisku izglītību. Dažs labs no viņiem – mācītājs Jānis Reiters un mācītājs Vilis Šteineks – ir arī iestājušies par saviem tautiešiem. Bet izglītotā sabiedrība līdz 19. gadsimta otrajai pusei ir tikai vācu sabiedrība, un viss vairums izglītoto latviešu ar laiku pārvācojas un zūd savai tautai (nav gandrīz tādas baltvācu dzimtas, kuras senčos nebūtu kāds latvietis vai igaunis).

Gan maitāta un kropļota, bet grūtā darbā un vienkāršā dzīvē rūdīta, tauta izdzīvo dzimtniecības un klaušu laikus. 19. gadsimta otrajā pusē sāk strauji izveidoties latviešu gruntniecība jeb saimnieku kārta. Industrializācijai attīstoties un pazūdot cunftu spaidiem, tai pašā laikā rodas latviešu pilsonība un rūpniecības strādnieki. Neizlutinātie latviešu gruntnieku un pilsonisko arodu pionieri parāda ārkārtīgu enerģiju un darba spējas, sasniegdami apbrīnojamus rezultātus (šur tur pilsētās viņi sāk izspiest vāciešus).

Bet latviešu lauku un pilsētu pilsonībai (sauksim to tā) šī laušanās uz augšu paņem visus spēkus. Tā gluži dabiski ir visnotaļ materiālistiski ievirzīta.

Attīstīta, veca pilsonība rietumu zemēs ir bijusi tas slānis, kas attīsta nacionālo kultū­ru, mākslu, zinātni, kas atbalsta un veicina šīs ikvienai kultūras nācijai tik svarīgās nacionālās dzīves nozares. Tā arī mēdz izveidot nacionālpolitisko ideoloģiju un uzņemties politiskās cīņas vadību. Latviešu pilsonības attīstības vēsture ir pārāk īsa, lai tā līdz 20. gadsimta sākumam spētu izaugt par tādu sabiedrisku faktoru un spēku (latviešu tautiskā kustība jau astoņdesmitajos gados apsīkst nacionālā romantismā un politiskā pieticībā).

Izsitusies cik necik uz augšu, tā izveido savu dzīves stilu, kā nu zina un prot. Paraugi ir: uz laukiem – muiža, pilsētās – vācu birģeri. Latviešu pilsoņi noskatās, kā kungi ēd un dzīro, kā iekārto savas mājas. Viņi cenšas atdarināt vācu materiālo kultūru un sadzīves paradumus, slikti kopējot dažādas ārišķības (turklāt bieži vien tās izķēmojot).

Ticis pie rubļa, latvietis cenšas spēlēt kungu, plātīties ar savu mantu (“es var’ maksāt”), pērk plīša mēbeles, kroņlukturus, klavieres, palmas (vai vismaz gumijkoku), rīko izšķērdīgas viesības. Viņa bērniem obligāti jāmācās spēlēt klavieres – vienalga, vai tiem šai laukā ir kādas spējas vai nav. Baltvācu īstā, nopietnā gara kultūra latviešu pilsoņiem visumā paliek sveša; ar baltvācu ievērojamo literātu slāni viņiem maz saskares. Sveša paliek arī izpratne par garīgo baudu un par to, ko tā spēj dot kulturāli attīstītam cilvēkam.

Saviem bērniem turīgais latvietis pūlas sagādāt “vieglā­ku dzīvi”, sūta tos skolās, bet nespēj viņus garīgi vadīt un ietekmēt.

Šīs jaunās latviešu pilsonības ideologs, materiālās labklājības sludinātājs un veicinātājs ir izcilais tautas atmodas darbinieks Krišjānis Valdemārs. Viņa lieliskie nopelni latviešu pašapziņas celšanā un saimnieciskās attīstības veicināšanā neprasa nekādus komentārus. Bet viņš bija vājš nacionālās politikas stratēģis un tautas nākotnes plānotājs.

Arī nabadzīgākie latvieši ātri apķer, ka izglītība dod iespējas tikt uz augšu, palīdz iegūt vieglāku darbu un ērtāku dzīvi. Un latvieši ar neredzētu centību laužas uz skolām (ar apbrīnu to ir konstatējuši vairāki vācu publicisti, norādot, ka vācu zemākajos slāņos šādas tieksmes nav novērojamas). Bet izglītību latvietis visumā uzskata tikai par līdzekli, nevis par mērķi un pašvērtību, kam nozīme personības attīstīšanā. Nav vēl īstas izpratnes par to, ko dod garīgi pilnvērtīga dzīve, intelektuālas intereses un garīga bauda. Pavisam niecīga interese ir par teorētiskajām humanitārajām un sabiedriskajām zinātnēm.

(Arī neatkarīgajā Latvijā bija pavisam maz latviešu vēsturnieku, filologu un filozofu. Gluži skandalozs ir fakts, ka līdz pat 1936. gadam Latvijas Universitātē nebija Latvijas vēstures katedras; visā mūsu neatkarības laikmetā arī netika sarakstīta zinātniski pamatota Latvijas vēsture).

Tāpēc latvieši vienmēr ir bijuši vāji minētajās zinātnēs, vāji teorētiskajā, ideoloģiskajā plāksnē. Šim apstāklim bijušas gaužām bīstamas sekas, jo tieši uz šīm zinātnēm balstās tautas nacionālā kultūra un dziļāka, noturīgāka nacionāla apziņa. Arī šodien nopietnāks kulturāls nacionālisms lielākai latviešu daļai joprojām ir diezgan svešs, jo tāds var rasties tikai tad, ja cilvēks tiešām pazīst savu vēsturi un kultūru (tai vietā gan redzam dažādas ārišķīgas izdarības, kas, šķiet, maz pārliecina pat pašus darītājus). Mēs trimdā turpinām izšķiest sabiedriskus līdzekļus visādiem neprātīgiem projek­tiem, bet neesam spējuši radīt nevienu nopietnu periodisku zinātnisku izdevumu kādā svešvalodā, ar kuru varētu stāties veco kultūras tautu priekšā (tas tikai viens piemērs, bet raksturīgs).

Mūsu pirmie akadēmiski izglītotie ļaudis bija mācītāji un ārsti, tad nāca klāt inženieri un advokāti. Studēt teorētiskas disciplīnas latvietis ilgi uzskatīja par “plānā galdiņa urbšanu”. Ar to gan varēja nodarboties delverīgie, pārsmalcinātie “kungi” (vācieši, cittautieši), bet latviešu zemnieka dēlam bija jāskatās “reāli”. Iemesls, protams, bija neziņa, neizpratne, nepamatotas bailes par “praktiskās dzīves nodrošināšanu”, jo – “was der Bauer nicht kennt, frisst er nicht”. Mēs dažkārt skatāmies no augšas uz “slinkajiem, nevīžīgajiem krieviem”, bet aizmirstam, ka viņiem vienmēr ir bijuši savi teorētiķi, domātāji un punktierētāji.

Atsevišķi, nedaudzi izņēmumi arī mums ir bijuši. Uz viņiem mēs vēl šodien balstāmies, atsaucamies. Bet viegli viņiem nav klājies. Latviešu pilsoņu aprindās arī agrākos laikos varam atrast dažu labu kulturālu dzimtu, pat dažu ievērojamu mecenātu (piem., Augustu Dombrovski), bet vispārējo ainu tas negroza.

***

Tomēr nacionālisma idejas no rietumiem 19. gadsimta vidū sasniedz Latviju. Arī pie mums sākas nacionālā atmoda. Pirmais lielais nacionālais ideologs ir Atis Kronvalds. Pameklēsim viņa rakstos – ko viņš saka par saviem tautiešiem. Vēstulē skolotājam D. Damberģim 1869. gada augustā Kronvalds konsta­tē:

“Mēs nemīlam krietnus tikumus, jo mūsu vienīgās rūpes ir – gaļa, gaļa, nauda, nauda! (..) Mūsu tautai vēl daudzkārt trūkst nešaubīgas ticības, dedzīgas tēvzemes mīlestības un prātīgas cerības.”

  1. gadā vēstulē redaktoram B. Dīriķim viņš raksta:

Izmirs vēl daža paaudze, iekām tikai verdzības gars sāks patiesi vispārim izzust (..) Lai arī mēs šai karā kristum, tomēr tā lieta pati nekritīs; bet mums, tiem tagadējiem, karā krītot, izaugs jo spēcīgi, jo stalti karotāji.”

Taču nacionālā atmoda pēc pirmajiem panākumiem ieslīd pilsoniskā pieticībā, nespēdama pāraugt politiskā nacio­nālismā. Latviešu pilsoņi tai laikā (19. gadsimta 80. gadi) ir apmierināti ar sasniegtajiem materiāliem panākumiem un turpina vairot savu mantu. Ar lojālu izturēšanos pret cara patvaldību viņi cer sagaidīt zināmas reformas, t.i., pēc vecās kalpu metodes ar cepuri rokā, ar klanīšanos un pateikšanos (nezinot īsti, par ko).

Rīgas Latviešu biedrības 28. gadasvētkos 1896. gada 19. februārī (pēc vecā stila) tika skandināta Baginsku Friča sacerētā “Galda dziesma”, kas beidzās ar šādām vārsmām:

Novēlēsim saules mūžu

Rīgas Latvju Biedrībai;

Un par visu pateicību

Izsacīsim valdībai!

 

Lai no Daugavas līdz Ņevai

Skaļu slavu uzsaucam:

Mūsu Caram – Patvaldniekam

Nikolajam – Otrajam!

 

Dabiski, ka tā nevarēja ilgi turpināt un vadīt sabiedrisko dzīvi. Šai apsīkumā un tukšumā tad nu deviņdesmitajos gados ielaužas jauna dumpīga “priecas mācība” jeb, kā toreiz teica, jaunais evaņģēlijs – jaunā strāva. Tās avots bija vācu marksis­ma brošūriņas, kas galvenokārt caur Liepāju ieplūda Latvijā. Šis jaunais evaņģēlijs aizrauj jauno, nemierīgo paaudzi, it īpaši skolniekus, studentus un pusinteliģentus. Tie audzina bārdas, ērmoti ģērbjas, jūsmo un dumpojas.

Bet jaunie latviešu marksisti paliek teorētiski vājinieki; viņi nespēj pārstrādāt un piemērot Latvijas apstākļiem jaunās idejas. Latviešiem nav bijis neviena izcila marksistiska vai sociālistiska teorētiķa. Jaunos ļaudis pievelk varena perspektīva – internacionālais proletariāts (kas gan eksistē tikai iedomu pasaulē) un apsolītā lielā sociālā (neizbēgamā) revolūcija, jo latvietis netic pats saviem spēkiem (nav varējis tos attīstīt), cieš no mazuma kompleksa. Šī priecas mācība dod viņam iespēju piedalīties lielā kustībā, un tas viņu pacilā. Bet, aizrā­vies ar to, viņš aizmirst savas tautas intereses, savas kultūras vērtības.

Latviešu sociāldemokrāti 1904. gadā nodibina pirmo lielo latviešu politisko partiju, ko pilsoņi nespēj līdz pat 1917. gadam, kad daudz kas jau nokavēts (par to sarkastiski ir zobojies J. Jansons-Brauns). Pilsoņi nespēj arī radīt latviešu nacionālpolitisko ideoloģiju – to izdara neliela latviešu sociālistu grupa Šveicē gadsimtu maiņā (M. Valters, E. Rolavs, K. Skubiķis). Pilsonībā šīs idejas izplata pārnācēji no sociālistu nometnes (pēc 1905. gada revolūcijas) – M. Valters, J. Lapiņš, J. Akurāters, L. Laicens u.c. Raksturīgi, ka pirmie, kas jau 1917. gada vasarā deklarē prasību pēc suverēnas Latvijas, ir bijušie sociālisti – E. Blanks, K. Upītis u.c.

 

***

Pienāk izšķirīgais Pirmā pasaules kara un revolūcijas laikmets. Kā vērtē latviešu sabiedrību tā laika aktīvie nacionā­lie darbinieki? Lai runā avoti.

Jānis Lapiņš: “Kalpības gars un viņa cīņas līdzekļi” (Līdums, 30.03.15., Nr. 85):

“(..) Ieskatieties latviešu iekšējās cīņās (..) un jūs sapratīsit, ka te viscaur vēl valda plebejisks cīņas gars un maziskums (..) Kāds krievu rakstnieks nesen man teica, ka latviešu ir divi tipi: viens no tiem ir lirisks, labsirdīgs sapņotājs, otrs – neciešami brutāls materiālists. Latviešiem vidējo tipu nemaz neesot (..) Pat latviešu rakstniecība ievēroju­si šos divus pretpolus (Skat.: Raiņa un Skalbes darbus).”

Tai pašā laikrakstā dienu vēlāk J. Lapiņš žēlojas par latviešu tieksmi denuncēt savus tautiešus (pēc vecās kalpu modes). 1915. gada 27. jūnijā (vecajā stilā) viņš “Līdumā” atkal pieskaras dažām latviešu īpašībām:

“(..) viņi ir cēlušies no senajiem dzimtļaudīm, kuru starpā ir bijusi stipri izplatīta žūpība (..) latviešu pilsonība ir jau pusgadsimtu veca, bet kultūras darbiniekus, kas būtu cēlušies no viņas vidus, var uz pirkstiem uzskaitīt (..) latviešu inteliģence visā vairumā ir ļoti materiālistiska (..) Latviešu inteliģents attīstās tikai līdz zināmam vecumam (..) tik maz vērības piegriež zinātniskam darbam (..)”

 

Interesants ir arī J. Lapiņa raksts “Latviešu mākslinieciskais talants” (Līdums, 20.10.16., Nr. 241):

“(..) Jā, latviešiem kā noverdzinātai tautai ir samērā vāja gribas spēja garīgās lietās, bet stipra griba kādā nācijā ir vairāk nekā talants (..) Cik daudz maznozīmīgu personību nav starp latviešu mākslinie­kiem, kas Dieva dota talanta dēļ varētu uzstrādāties, bet kuri nestrādā pie sevis, jo iedzimtais gribas vājums tos velk neceļos. Latviešu mākslinieks ir ātraudzis, kas ātri novīst, garīgi mirst jau kā jauneklis (..) Bet māksla prasa plašāka gara, lielākas pašuzupu­rēšanās kā jebkas (..) Viņai vajaga mākslas svētnīcu, galvenais – brīvas Latvijas un brīvu latviešu.”

Par kādu citu sāpīgu jautājumu raksta J. Akurāters “Līduma” slejās 1916. gada 14. jūlijā (v.st.):

“(..) Mūsu nelaime ir tā, ka mums nekad nav bijusi nacionāla baznīca. Tas apstāklis ir radījis naidu, nesaprašanu un neuzticību pret baznīcu kā tautas nacionālo ideālu sekmētāju. (..) mūsu baznīca – luteriskā – ir bijusi vācu baznīca (..)”

  1. gada 2. augustā (v.st.) Maskavas latviešu nacionāldemokrātu avīze “Dzimtenes Atbalss” atreferēja K. Skalbes Valmieras skolotāju kursos nolasīto lekciju. Dzejnieks starp citu bija teicis:

“(..) Latvijai nav stipras un lielas dziņas uz augšu, Latvijai nav ilgas radīt sev galotnes (..) No vāciem un krieviem gadu simteņus verdzināti, mēs esam pazaudējuši dārgāko (..): dziņu uz patstāvību (..) Materiālisms ir saēdis Latvijas lauksaimnieku inteliģenci, un tā runā un domā tikai par lopiem (..) Pateicoties latviešu verdziskumam, visi vēji mūs sviež apkārt (..)”

  1. Freinberga vadītajā žurnālā “Taurētājs” (1917., Nr 3) A. Švābe publicēja rakstu “Nācija un politika”, kur viņš norāda uz dažām latviešu vājībām vēsturiskā skatījumā:

“Dzīvodams jau astoto gadsimtu savā zemē kā beztie­sīgs svešinieks, kā trimdā nometināts noziedznieks, kam atņemta katra iespēja kolektīvi uzstāties un kolektīvi izteikt savu radošo gribu, latvietis zaudējis katru uzticību uz lielākiem nacionāliem pasākumiem. Tādēļ viņš, salīdzinot ar krieviem, tik vecīgi skops uz sabiedriskiem ziedojumiem (..)

Sāksim ar jaunlatviešiem. Viņi ir tipiski jaunās naudas saimniecības teorētiķi un mazgruntniecības ideologi kā uz laukiem, tā pilsētās. (..) Nācija kā kulturāla vienība un pašvērtība priekš viņiem nepastāv. Ar to arī izskaidrojama viņu vieglprātīgā izturēšanās pret pašiem nācijas pamatiem – pret valodu un novadu. Katram zināma šī jaunlatviešu kauna pilnā biedrošanās ar visreakcionārākiem pārkrievinātājiem – slavofiliem; vēl vairāk: pašu jaunlatviešu aktīva dalība latviešu tautas pārkrievināšanā gan skolās (Brīvzemnieks), gan presē (Sproģis). Zināms, arī šai rīcībai var rast vēsturisku izskaidro­jumu, bet – ne nacionālu attaisnojumu. Tikpat bēdīgi slaveni ir jaunlatvieši kā Latvijas teritorijas ārdītāji. Viņi bija tie, kas organizēja plašu latviešu masu izceļošanu uz kolonijām, “uz siltām zemēm” (..) Lūk, ko J. Alunāns raksta 1859. g.: “Pats Dievs to grib, lai ļaudis mūžam nepaliek savā dzimtenē (..) Tāpēc: kur labi klājas, tur ir manas mājas!” (..)

Tas ir pilnīgs kulturāls nihilisms (..) Arī Kr. Valdemā­ram bija šis pats mietpilsoniskais ieskats par kultūru – arī viņam galvenais materiālā kultūra. (..) Ar šādiem pašiem lozungiem uzstājās veselu pusgadusimteni vēlāk jaunstrāvniecības “lielinieki” (..) Nekad nevajag aizmirst, ka pirmā nelegālā latviešu literatūra bija gandrīz bez izņēmuma vāciska un pirmie latviešu sociāldemokrāti iepazinās ne ar marksismu vispār, bet ar vācu marksismu, pārstrādātu vācu partijas biedru galvās un piemērotu vācu nacio­nālam vajadzībām. (..)

Pavisam citādam jābūt strādnieku partijas stāvoklim pret nacionālo jautājumu daudznacionālās valstīs kā Austrijā un Krievijā.(..)

Kā strādniecība izturēsies pret “cittautiešiem” tad, kad viņa būs valsts politikas noteicēja, mēs nezinām. Bet daudzas pazīmes jau tagad rāda, ka, slēpdamās aiz dažādiem skaļiem un šķietami skaistiem lozungiem, tā centīsies bremzēt mazo nāciju demokrātijas kulturālās vajadzības. (..) Bez labās pilsonības un “lielinieciskās” strādniecības mums paliek plaši slāņi, kurus reprezentē nelielinieciskā strādniecība, radikālā demokrātija un kreisā “inteliģence” (..) politiskā ziņā viņās izmanāma stipra vienība – griba uz nacionālu kopdarbību pēc vienotas autonomas Latvijas. (..)”

  1. gada maijā notika Kurzemes Zemes sapulce Tērbatā (delegāti – Kurzemes bēgļi). Par to rakstīja E. Blanks “Dzimtenes Atbalsī” (13.05.17., Nr. 37):

“(..) jāatzīst, ka šī sapulce pilnīgi atspoguļo latviešu sabiedrisko seju. Tā ir tā pati latviešu sabiedrība, kura stāv tik pat tāli no nacionāli politisku ideālu apziņas, cik tuvu tā atrodas savu kalpu pagātnei. Tikpat tāli no apzinīgākas darbības – taktikas, cik tuvu pasīvai gaidīšanai. Liriska sapņošana un septiņi simts gadi ir saauguši ar latviešu dabu, ka tā ilgi vēl netiks uz noteikta nacionāli politisku mērķu un taktikas ceļa. Kam tad nav Kurzeme dārga? Kam vēl vajag apliecināt gribu uz jauno brīvo, apvienoto (..) Latviju? Bet kurzemnieki to viens otram apliecināja, it kā neticēdami sev un citiem, it kā izklīdinādami šaubas par to…

(Un līdzīgi izrīkojas latvieši dažādās sanāksmēs tagadējā trimdā. – U.Ģ.)

Kurzemniekiem trūkst politiska takta un revolucionā­ras taktikas (..) latvietis vēl nejūt tiesības uz pašnoteikšanos. Viņam liekas, ka mums tie kungi var dot un var arī nedot, ka viss atkarājas no viņiem. (..) veca kalpu taktika – lūgt un apsveicināt savus kungus. Kategorisku politisku prasību un revolucionā­ras darbības kurzemnieks vēl nepazīst. Tā nāks pēc tam, kad krievu jūgu viņš būs izbaudījis ne mazāk par vācu (..) Bet vai tad nebūs par vēlu? (..)”

Rakstā “700 un 200 gadi” E. Blanks (Dz. Atb., 03.06.17., Nr. 42) aprāda:

“(..) 60-to gadu īstenība (..) spieda latvieti turēties pie reāla saimnieciskās iekārtošanas darba bez tālākiem nacionāliem un politiskiem ideāliem (..) Valdemārs ir tik stiprs un tik apgarots pirmās stadijas – sociālās, pilsoniskās atmodas – priekšstāvis, cik neskaidrs un oportūnistisks un vājš tas nacionālās apziņas gaismā. Pēc latviešu atmodas kustības otra spēcīga soļa – Kronvalda, kurš jau sniedzas pēc tautas nacionālā gara (..) pēc latviskas kultūras, mēs paliekam stāvot (..) vajadzēja spert trešo loģisko tautas attīstības soli (..) vajadzēja kronēt pirmo tautisko kustību ar Latvijas politisko ideālu. Bet – tas nenotiek. Tautiskā kustība atgriežas atpakaļ pie K.Valdemāra, pie materiāli praktiskā (pilsonība), pie sociālā (“jaunstrāvniecība”). (..)

Kad nāks tā diena, kad latvietis nokratīs no savām kājām 200 gadu pīšļus, tāpat kā 700 gadu verdzības slogu? Kad nāks tā diena, kad brīvais latvietis pagrie­zīs savu vaigu pret saules lēktu un droši teiks: “Kur sākas Latvija, tur beidzas Krievija!””

Teikto papildina E. Blanka raksts “Vēl un vēlreiz” (Dz.Atb., 28.06.17., Nr. 49):

“Latvijas līdz šim vēl nebija. Bija latviešu tauta, izturīga un panesīga, kalpināta no vācu muižniecības saimnieciski un no Krievijas politiski-kulturāli. Pirmo verdzību latvieši sajuta vairāk, otro mazāk. Latvietis bija sen kamēr zaudējis savu patstāvību (..) Viņš gribēja zemes stūrīti, un ar to latvieti varēja apmierināt uz visiem laikiem. Viņš savus bērnus jau bija labi izskolojis, inteliģence un turība ar katru gadu auga, bet kultūrtautas pirmā pazīme – politiskās patstāvības prasība – latviešos neattīstī­jās. Taisni otrādi – latvietis kļuva par pasaules pilsoni, kuram vienalga, kur viņš strādā, priekš kā viņš strādā un ko tas strādā. Neskaitāma inteliģentu armija aizplūda uz Krievijas muižām, fabrikām, zemstēm (pašvaldību iestādēm. – U.Ģ.), skolām (..) Latvietis nav jutis organisku sakaru ar Latviju. Nav viņam pilsoņa jūtu un nekādu saišu (..) Lielajā “tēvijā” latvietis pratis materiāli iekārtoties, un, būdams bez kaut kādiem nacionāliem ideāliem, viņš savu dzīves uzdevumu ir arī piepildījis. Latvietis, būdams inteliģents, pavēlnieks un vadons, vēl arvien ir tikai kalps. (..) Latvietis ir nolīdis sāņus un pazaudējis pat tiesības apziņu. Cik liels, cik liels ir pagātnes lāsts!

Latvietim nav pienākumu pret Krieviju, bet otrādi. (..) Latvietim jāsaprot, ka viņam ir tiesības pilnīgi atdalīties no Krievijas, un, ja tikai Latvijas prasības pie suverenitātes būs nobriedušas, mēs pacelsim karogu par Latvijas maksimālo prasību, par suverenu Latviju. (..)”

 

***

Mēs zinām, cik lielas grūtības bija, šo karogu paceļot un brīvības cīņas sākot. Lielā tautas daļā nebija ticības un paļāvības uz pašu spēkiem (sveštautiešu iepotētais mazvērtības komplekss), nebija nacionālpolitiskas pieredzes un tradīciju, trūka stingras nacionālas apziņas. Un tomēr par spīti visam suverenitātes ideja toreiz uzvarēja.

Taču mūsu patstāvības laikmets (1918.–1940. g.) bija par īsu, lai organiski nostiprinātu latviešu nacionālo apziņu, lai padarītu to noturīgu un pašsaprotamu. Nepaguva nobriest arī mūsu politiskā kultūra rietumu demokrātiju garā.

Neatkarības laika kulturālie panākumi bija lieli, bet mūsu kultūras dzīve nepaguva izvērsties dziļumā, pamatīgumā, precizitātē. Vēl šodien lielā latviešu trimdas sabiedrības daļā, piemēram, ir gauži primitīvi un naivi uzskati par vēsturi un vēsturnieku uzdevumiem: daudzi domā, ka vēsture jāraksta, lai propagandētu, lai slavinātu vai peltu mūsu interesēs. Tas, ka, tādā veidā darbojoties, mēs varam sevi tikai kompromitēt, pat redzamiem sabiedriskiem darbiniekiem vēl nav kļuvis skaidrs.

Nobeigumā – vēl kāds sveštautieša vērtējums par mums. Centrālajā valsts vēstures arhīvā Rīgā glabājas kāda Ostlandes reihskomisariāta ierēdņa priekšlikumi par apiešanos ar latviešiem (sarakstīti 1941. gada rudenī). Šajā dokumentā teikts:

“(..) Nacionālie centieni jānovirza nekaitīgajā kultūras jomā, it īpaši tautas mākslā (tautas dziesmas, tērpi, tradicionālie svētki), tiem jāļauj dabiski iznīkt. (..)

Rasiski vērtīgajam latvietim (..) jāatstāj iespēja Austrumu koloniālo apgabalu celtniecībā saplūst ar vācu elementu. Turpretī elementi, kas rasiski mūsu tautā neiederas, jāpamudina izceļošanai, paverot tiem saimnieciskas iespējas Austrumos. Tie lietderīgi var aizpildīt vidusslāni, kura Krievijā joprojām gandrīz nemaz nav. (..)

Latvietis ar visām savam garīgajām un organizatora spējām politiski ir nenobriedis. Viņa politiskā patstāvība jau sākumā jāsamazina līdz minimumam. Lai nepieciešamo politisko tiesību atņemšanu izlīdzinātu, latvietis labi jānodrošina saimnieciski (..) Visumā viņš ir apmierināts, ja var labi dzīvot un ja viņam nodrošināta viņa mazā kultūras brīvība. (..) Latvietis nespēj savu dzīvi pakārtot augstākiem aspektiem, bet tikai paša labumam.

Ir izcili latvieši, kas ir noteikti ideālisti, taču to nav tik daudz, lai tie pārvaldītu politisko dzīvi. Šo īpašību izmantojot, mēs varam latviešus viegli vadīt, tos izspēlēt vienu pret otru un tādā kārtā aizkavēt nacionālu apvienošanos. Mums jāvairās tomēr aiziet tik tālu, ka viņš mana, uz ko mēs tēmējam. (..) Svarīga loma pārvācošanā ir karadie­nestam (..) Pēc desmit gadiem, varbūt arī agrāk, latviešu pārvācošana vairs nebūs nekāda problēma. (..) Ar latviešiem jāapietas uzmanīgi vienīgi tikmēr, kamēr esam spiesti šo zemi pārvaldīt ar iespējami mazu vāciešu skaitu. (..)”

 

***

Divu okupāciju apdullināti un demoralizēti, vairāk nekā simttūkstoš latviešu nonāca rietumos. Šeit atkal visā pilnībā atklājās mūsu dažādās, iepriekš minētās vājības un trūkumi. Būdami vāji politiski domātāji un vērtētāji, vairums latviešu nododas vēlmju domāšanai (koncepcija par neizbēgamo konfliktu starp rietumu demokrātijām un PSRS un par “drīzo atgriešanos mājās”). Atkal iedragāti ticībā saviem spēkiem, latvieši cer un gaida visu no citiem, bet negatavojas jau laikus ilgam un sīkstam nacionālam darbam trimdā. Atkal notiek bezjēdzīga klanīšanās, pateikšanās (par ko?), tautisku šķīvju un cimdu pasniegšana dažādiem visai apšaubāmas kvalitātes ierēdņiem.

Pašu sanāksmēs tiek izkliegtas apbružātas patriotiskas frāzes, bet mājās ar saviem bērniem “patrioti” buldurē svešvalodā, reizēm žēlojoties, ka jaunā paaudze neprotot latviski. Nekas tā neatklāj īstas nacionālas apziņas trūkumu kā šis nožēlojamais apstāklis.

Pats būdams intelektuāli nedrošs, trimdas latvietis gluži dabiski jūt stipras aizdomas pret latviešu intelektuāļu saujiņu. Uz viņiem ne vien kā neklausās, bet viņus arī dažādā veidā mēģināts kompromitēt un pat izstumt no latviešu sabiedrības. Mums ir organizācijas, kas lielā mērā no šī “nelat­viskā elementa” jau atbrīvojušās. Pēc tam dzirdama žēlošanās, ka mūsu organizāciju darbs, mūsu sanāksmes norisinoties zemā līmenī, nespējot ieinteresēt jauno paaudzi.

Trimdas skolās ilgu laiku tika stāstīts par rijām un klētiņām, bet nevis par to, kas ir reāls un aktuāls. Par varītēm centās jaunatni atturēt no saskares ar notikumu attīstību un dažādajām problēmām Latvijā, baidoties, ka tā varētu “samaitāties”. Pieredze rādījusi, ka tieši tie jaunieši, kas varējuši iepazīties ar latviešu likteni padomju režīmā, ar patiesu interesi pievērsušies latviešu problēmām.

Katrai trimdas sabiedrībai draud iekonservēšanās un stagnācija. To apzinoties, mēs varbūt varētu šos draudus zināmā mērā reducēt. Mums tāpēc nevajadzētu arī vienmēr un visur meklēt atbalstu pie visreakcionārākajām aprindām, kurām bieži vien nav ne lielākas ietekmes, ne nākotnes, bet kas mūs pašus var tikai kompromitēt.

Vajadzētu apzināties, ka visai daudz cilvēku, nespēdami un neprazdami darīt ko nopietnu un konstruktīvu, aizpilda dzīvi ar to, ka viņi “izvērš iekšējo cīņu” – meklē dažādus “iekšējos ienaidniekus” un noņemas ar to apkarošanu. Un, kas meklē, tas vienmēr kaut ko atrod. Šīs nožēlojamās (kaut psihiski varbūt saprotamās) izdarības tomēr nevajadzētu veicināt un atbalstīt.

 

***

Par to visu mums nebūtu jāuztraucas vai jākrīt izmisu­mā. Es apzinīgi esmu izcēlis mūsu vājās puses un trūkumus. Mēs nu reiz esam tādi, kā vēsture un nemitīgie likteņa triecie­ni mūs veidojuši. Ja būtu kāda “vēstures tiesa”, tā droši vien mūsu tautu par daudz ko attaisnotu. Taču tas mums maz ko līdzētu kā nācijai. Daudz svarīgāk ir savas kļūdas un vājības apzināties, pārdomāt un izdarīt saprātīgus secināju­mus. Mūsu vēstures gaitas ir bijušas tik interesantas, mēs vairākkārt esam atradušies lielu pasaules notikumu “atslēgas pozīcijās”, ka ir vērts nopietni mēģināt iepazīties ar latviešu tautas vēsturi un kultūru. Jo tikai to, ko pilnīgāk pazīst, var arī patiesi iemīlēt. Iemīlēt – ar visām kļūdām un trūku­miem.

 

Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.8(358) (2016. gada 22. aprīlis–5. maijs) un Nr.9(359) (6.–19. maijs)


« Atpakaļ