Saruna ar žurnālistu, grāmatas par Herbertu Cukuru autoru Armandu Puči 
Patiesā pirmskara Latvijas vēsture
DDD: Mūsu nācijas problēma, ka neesam spējuši objektīvi izvērtēt vēsturiskās personības, kāda bija arī Herberts Cukurs. Vai piekrītat?
Armands Puče: Problēma jau ir tā, ka liekam citiem to vērtēt – paši neko nedarām. Citi raksta mūsu vēsturi, mēs lasām – ko esam šāvuši, ko dedzinājuši – un ticam tam. Ja mēs paši rakstītu savu vēsturi, tad arī nacionālā pašapziņa izskatītos citāda. Tā būtu kārtīga atspere un neļautu flirtēt, kā tas šobrīd notiek, ar kaut kādām pseidodemokrātijas atliekām – kā demokrātija, cilvēktiesības vai kaut kādas modernas pasaules tiesības.
DDD: Vai pēc grāmatas par Herbertu Cukuru “Jūs nekad viņu nenogalināsiet” iznākšanas neesat saņēmis apzīmējumu “antisemīts”?
A.P.: Nē. Es jau tur neko tādu neizstaroju, literārā formā aprakstu lietas, kādas tās tajā laikā bija. Lai laikmetu pietiekami spilgti raksturotu, ir vajadzīgas gan liecības, gan fons, kas tieši atbilst konkrētajam gadu gājumam. Ja tur kāds žīds vai ebrejs saredz sevi citā gaismā, neko tur nevaru padarīt. Tā ir mana versija, bet, ja viņi grib diskutēt, lai lasa grāmatu, domā līdzi un dod savas versijas. Taču diemžēl viņi to nedara, un tas tikai parāda, ka šī diskusija viņos sēž, bet nenotiks.
Es kā latvietis esmu rakstījis par latvieti, nevis pēc kaut kāda pasūtījuma. Tā ir mana pašapziņa, mans dzinulis, kas man lika to darīt, un vienkārši kā žurnālists to arī darīju. Ja kādam liekas, ka stāsts par Cukuru automātiski ir stāsts par žīdiem, tad varu tādam izteikt tikai līdzjūtību. Bet ebrejiem gan vajadzētu kolektīvi pateikt paldies tā laika Latvijas valstsvīriem, ka daudzus ebreju dēlus un meitas tiešām latvieši paglāba, izsniedzot Latvijas Republikas pases u.tml. Tagad tās viņu biedrības ierunājušās par kaut kādiem mistiskiem īpašumiem, taču nācijas varētu korekti novērtēt, ko tās ir devušas viena otrai, bet tas nenotiek.
Latvieši žīdiem pakalpoja krietni – vārda vislabākajā nozīmē. Tāpēc ir nesaprotami, kāpēc žīdi grib mums pierakstīt jebko, kas attiecas uz šaušanām, kāršanām un dedzināšanām, kas nav noticis ar latviešu rokām, taču aizmirst to, ko esam darījuši viņu labā?! Tas ir ļoti slikti. Tādi cilvēki ir tūkstošiem Latvijā, kas glāba žīdus, un ne tikai kara laikā, arī Latvijas brīvvalsts laikā. Mēs esam pietiekami lielu vaļu devuši žīdu kopienai politisko aizkulišu kontekstā. Viņi saimniekoja diezgan pamatīgi, domājot gan par savu labumu, gan valsts labā, kas arī ir jānovērtē.
Protams, ka ebreju nauda izglāba Latviju no saimnieciskās krīzes 1929. gadā, palīdzot Ulmanim nostiprināt viņa varu. Bet tajā pašā laikā tie bija viņi, kas panāca, lai šeit būtu padomju armija. Nesaku to tāpēc, ka atkal mums vajadzētu izlikties, lai kādu neaizskartu. Bet par šīm lietām ir jārunā. Un tas, ka šī rezonanse ir tikai aizkulisēs un publiski netiek runāts par Herbertu Cukuru un par šo literāro darbu, tikai apliecina: ja nerunājam, nekas nenotiek, bet, ja runājam, tad nevis uzspiežam, bet argumentējam un piedāvājam diskusiju par šīm lietām. Tā ir tikai katra paša izvēle.
DDD: Arī mums, “DDD” veidotājiem, tiek piekarinātas kaut kādas birkas, bet, kad aicinām uz atklātu diskusiju, lai pierādītu, kā tas ir, – neviens nenāk. Jo viņiem nav argumentu – ir tikai emocijas. Nav arī argumentu, nav pierādījumu, ka Herberts Cukurs būtu žīdu šāvējs.
A.P.: Jā! Vai varam nosaukt tos latviešus, kas tiesāti par kara noziegumiem – nav neviena. Taču ļoti daudz ir cilvēku, kurus pēc kara, balstoties uz nekrietnām žīdu apsūdzībām, apvainoja, bet pēc tam attaisnoja. Atsevišķos gadījumos šī holokausta industrija būtībā ir tāds biznesa instruments, kas ir skaidri redzams. Vai tad izlikties un teikt, ka tā nav? Neesam taču naivi – tā tas ir.
Protams, ne jau visi ebreji tā rīkojas. Ir viena grupa, kas ar to sērfo, un viņiem ļauj to darīt. Gluži kā nācijas izdzīvošanas doktrīna. Nu, ja varat nopelnīt ar to, ka pārdodat holokaustu, – lūdzu, pelniet. Bet, ja ir bezmugurkaulnieki, kuri noliecas, lai sit – jūtamies vainīgi, ņemiet to un šito, tikai neduriet, nesitiet –, tā ir atkal viņu problēma…
DDD: Ne velti dažs atzīst, ka latviešiem vajag pamācīties no žīdiem.
A.P.: Ne tikai latviešiem – daudziem vajag pamācīties. Tomēr ir arī jāatgādina, ka neesam idioti, bet saprotam, no kurienes kas ir cēlies un kā tas veidojas. Mazajām valstīm it sevišķi tas ir raksturīgi, jo starp lielajiem ir jāizdzīvo, līdz ar to mums ir jābūt gudrākiem, viedākiem, ātrākiem, zinošākiem un apķērīgākiem. Lielie var klumpurot kā ziloņi, bet mazajiem ir jābūt apsviedīgākiem.
Kur latviešu pašcieņa?
DDD: Vai, rakstot savu darbu, iznāca izlasīt arī Māra Ruka grāmatu “Arāja komandas Lettonia”, kuru vēsturnieks Andrievs Ezergailis raksturoja ar vārdiem: “Pie lasītājiem ir nonācis mistrojums – ne romāns, ne akadēmisks pētījums, ne tomāts, ne kartupelis – viens gals āzis, otrs it kā cilvēks…”?
Armands Puče: Jā, protams. Man ļoti daudz ko iznāca izlasīt – ne tikai saistībā ar Cukuru, bet vispār ar to laiku. Māra Ruka gadījumā man nav nekādu emociju. Vienīgi kā tādu ironisku faktu varu pastāstīt par bildi Māra Ruka grāmatā, kur ir Arājs un viņa komanda. Tieši šī pati bilde ir arī t.s. nacistu mednieku stāstos – arī pie nacistu noziedznieka Eihmaņa stāsta, kur tā ir parādīta kā Eihmaņa komanda. Respektīvi, ir bildīte, ko pievieno pēc vajadzības, par to es pasmaidīju.
Taču daudz skumjāk ap sirdi palika, kad izlasīju nožēlojamo, mazo, ārkārtīgi bezgaumīgo (nerunājot nemaz par literāro vērtību) brošūriņu “Rīgas bendes nāve”. Latvietis, to izlasot, var tikai pabrīnīties – kas tie ir par cilvēkiem, kuri, neslēpjot, ka viņi melo, tādā veidā formē kaut kādas leģendas vai savas pārliecības propagandu. Tas ir kaut kas prātam neaptverams, ka kaut kāda cilvēku daļa, kuri sevi sauc par ebrejiem, lepojas ar tik bezgaumīgu, tik rupju falsifikāciju. Bet grāmata tika izdota neatkarīgās Latvijas laikā – 1999. gadā! To izdeva Latvijas izdevniecība “Aplis”. Kaut kāds murgs! Atkal jājautā, kas tie par cilvēkiem, kuri to visu aizstāv?
DDD: Vai to dara naudas dēļ, vai vienkārši cilvēkiem trūkst pašcieņas?
A.P.: Man liekas, ka tā nav tikai latviešu lieta – mēs atrastu ļoti daudz tipisku piemēru daudzās vidēs.
DDD: Mēs esam atbildīgi par savu tautu – nav jābaksta ar pirkstu citiem acīs, bet jātiek galā pašiem ar sevi.
A.P.: Jā, tieši tā.
DDD: Vai visa informācija jūsu grāmatā ir balstīta tikai uz faktiem, vai ir arī kādas izdomātas lietas, lai spilgtāk attēlotu to laiku?
A.P.: Protams, literārs darbs prasa kaut kādu formu, kas ļauj paspilgtināt vienu vai otru tēlu, bet pārsvarā gandrīz viss ir pamatos ar faktiem, arī tas, ka Herberts Cukurs neņēma galu tā, kā apraksta mistiskie ebreju taisnības cienītāji. Tā nebija, bet, kā bija, tas laikam arī paliks noslēpumā. Dažas lietas es aprakstu tā, lai liktu aizdomāties – lai cilvēks iztēlojas, kā varēja būt.
Personība ar lielo burtu
Armands Puče: Herberts Cukurs bija personība ar lielo burtu. Pirmkārt, runājot par aviācijas attīstību – Latvija ir piedalījusies šīs industrijas dažādu zobratu veidošanā, skrūvīšu skrūvēšanā un propelleru griešanā. Šis jau ir tas lielākais, par ko mums jābūt lepniem. Neviennozīmīgi vērtētais tēls Boriss Kinslers, kurš arī bijis reāla personība, paņemts grāmatā kā prototips, parādot, kā varēja veidoties attiecības, kad kāda cita valsts mēģina šeit savas kājas iespiest durvīs, un tad mīcās šie speciālie dienesti un veido sadzīves kultūru. Tātad salikts no vairākiem personāžiem kopā. Literārā darbā, protams, vieglāk izdarīt, ja tāds cilvēks ir reāli bijis.
DDD: Šķiet, šo grāmatu var dot jauniešiem, lai no tās mācītos, smeltos vēsturiskas ziņas?
A.P.: Tie, kuri ir izlasījuši, tā arī saka – grāmata jādod skolās kā mācību avots. Tā varbūt arī bija mana iecere – ne tik daudz uzrunāt vēstures skolotājus, bet tieši ģimenes, kuras domā par latviešiem, par Latviju, par mūsu nacionālo pašapziņu; radīt izpratni šajos cilvēkos par procesiem, kas notiek apkārt. Cik neviennozīmīgi tie ir tikuši vērtēti un sijāti, ka ar mums bieži vien rīkojas, mums pašiem neprasot, – ar mums tāpat nodarbosies, gribam to vai ne. Vari nepiedalīties, bet tevi tur tāpat piesies…
DDD: Tātad grāmata ir mudinājums aktīvi saprast, kas notiek?
A.P.: Jā, aktīvi saprast, rīkoties, lai būtu krietni, kārtīgi, ar apziņu, godaprātu – tās ir lietas, kas grūti salaužamas. Tikai tā jau savu spēku audzē. Un tas taču ir tik labi: būt labam, nemelot u.tml. Ja tādi nāk kopā, tad jau arī valsts tāda top. Tā nav nekāda unikāla formula, viss ir ļoti vienkārši – jābūt godprātīgam.
DDD: Tas ir ļoti labs novēlējums! Kādreiz vērsāmies pie dažādiem rakstniekiem, dramaturgiem, komponistiem ar rosinājumu rakstīt šos varoņstāstus un iedvesmojošus darbus, taču nesaņēmām pozitīvu atbildi. Tas ir skumji. Šī grāmata ir labais piemērs, kādā virzienā radošiem cilvēkiem būtu jāstrādā.
A.P.: Padomju laikā jau arī vajadzēja rakstīt par kolhoziem, par padomju iekārtas priekšrocībām, un tad tie dzejnieciņi klupa un krita, visādi cenšoties izdabāt. Man šo darbu neviens nepasūtīja – un tā ir lieta, ko nevar nopirkt. Es nevēlos rakstīt pēc pasūtījuma par šo un par to.
DDD: Tas ir skumjākais – saprast, ka šai t.s. radošai inteliģencei nav vēlmes neko darīt latviešu tautas nacionālās pašapziņas labā.
A.P.: Nav vēlmes, izpratnes – ir tāds iekšējais samiernieciskums. Tik tiešām biju ļoti pārsteigts, veidojot šo darbu, cik daudz nepatīkama uzzināju par mūsu radošo inteliģenci tieši 30. gadu otrajā pusē, sākot ar žurnālistiem, izdevējiem, Benjamiņu stāstus u.tml. Tad vēl aktieri, spilgti režisori, domātāji, un beigās, kad redzi viņus kaut kādā salikumā tajā padomju varas pirmajā mēnesī, tad jau viss paliek skaidrs, kāpēc krievi pēc 50 gadiem saka: kurš jūs tur okupēja, paši vien ņēmāties. Godīgi sakot, tā arī bija. Tikai ne jau paši ņēmāmies, bet bija noteikta cilvēku saujiņa, kas veidoja sabiedrisko domu, pēc tam izpelnoties atzinību, neapjauta, ka ar viņiem manipulē.
DDD: Hibrīdkarš izrādās nav nekāds jaunums.
A.P.: Tieši tā. Tagad ir tikai jauna forma – internets. Savā vārdā varu teikt – nē, ar mani tā nevarēs! Varbūt izdomāsit kaut ko ar desmit citiem, bet ar mani tā nevarēs. Tik vulgāri, tik primitīvi, tik nožēlojami. Lūk, tie ir stāsti, par ko latviešiem vajadzētu gan rakstīt, gan atgādināt, lai otrreiz neiekristu.
DDD: Lai iemācītu ieraudzīt cilvēku patiesās sejas, kas arī šobrīd ir aktuāls jautājums.
A.P.: Jā, tieši tā.
DDD: Iespējams, ne viens vien vēlētos uzzināt, kādēļ grāmata par Herbertu Cukuru ir tapusi tik ģeopolitiski sarežģītā laikā. Vai neaizdomājāties, ka tā var izraisīt dažu cilvēku, pat valstu nepatiku?
A.P.: Grāmatas jau netop, izvēloties laiku. Pirmkārt, es tās nemaz nerakstu – tās raksta mani. Šīs grāmatas ideja izvēlas mani, mēģinu to uzsūkt kaut kādā laika posmā, līdz izveidojas grāmata.
Pati fiziskā rakstīšana sākās jau tad, kad daudzas lietas vēl nebija tādas, kādas tās ārpolitiskajā ziņā izskatās šobrīd. Konteksti bija pavisam citi, un, kad darbs pie grāmatas bija finiša taisnē, tad, protams, viss izskatījās vēl interesantāk – kā tas piestāv šim laikam. Modernā pasaule ik pa brīdim piedāvā cilvēkam aizdomāties par dažām lietām, ja vien šis indivīds vispār vēlas iedziļināties apkārt notiekošajā. Un tajā pašā laikā modernā pasaule šo indivīdu arī dzen uz priekšu, neļaujot viņam nemaz piestāt un krustojumā novērtēt ceļa galus.
Samaltais mugurkauls
Armands Puče: Latvija visos laikos ir trāpījusies visam pa vidu ļoti skaudrā formā. Tieši tāpēc mēs nedrīkstam būt vienaldzīgi un nedrīkstam rīkoties pēc principa – tie ir sabiedrotie, partneri u.tml. Mēs jau esam viņiem tikai tāds interešu objekts. Arī mēs taču varam noformulēt savās ārpolitikas doktrīnās, ka arī mums ir intereses – mūsu intereses ir šī valsts. Viņiem šī ir teritorija; mums tā ir zeme ar konkrētām robežām.
Mūsu valsts tapa laikā, kad latvietis bija mērķtiecīgs, gudrs un viltīgs – viltīgs labā nozīmē. Ņemam visas pasakas un teikas un atradīsim – gan tos mestos akmeņus, gan zvirbulīšus, kuri aizlidoja pret milžiem. Tas notika arī reāli dabā. Vajadzēja 1918.–1919. gadā Brīvības cīņu laikā būt ne tikai pārliecinātiem par to, kāpēc ir vērts sisties par šo stūrīti zemes, bet būt arī apķērīgiem, viediem un, protams, viltīgiem šī vārda labākajā nozīmē. Un, lūk, tā nonācām pie savas valsts – tāpat jau neviens neko nedāvināja.
DDD: Kāpēc tā vienmēr sanāk, ka pie varas esošie cenšas izlikties, ka latviešiem nav pašapziņas, ka viņi ir kaut kur jānobīda maliņā?
A.P.: Nav jau tā bijis vienmēr. Ir jāsaprot un jāatceras, ka spēki, kas kaut kādā mērā neuzskata šo Latvijas valsti par dzīvotspējīgu, dara visu, lai iznīcinātu pirmskara Latvijas spēcīgos asnus – morāli, ētikas kodus, kas bija, jau sākot ar virsniecību, Latvijas armijas karavīru un beidzot ar vienkāršu zemnieku. Tie bija ārkārtīgi spēcīgi pamatakmeņi, un tos vajadzēja izravēt no šīs nācijas. Protams, režīmu maiņā un apstākļos, kādos Latvija tika ierauta kā dzirnavās, neko citu nevarēja darīt – tas viss tikai drupināja mūsu nacionālo pašapziņu. Cilvēki cenšas pielāgoties, izdzīvot, pašaizsardzības nolūkos mēģina saglabāt dzimtas utt. Bija laiks, kad vecākā paaudze bērnus patiešām gandrīz vai sargāja no jebkādām sarunām par neatkarīgo Latviju – ne ļaunā nolūkā, bet tāpēc, ka režīms tad maltu vēl nežēlīgāk.
Mums atkal jābūt viltīgiem
DDD: Padomju laikos zināja, no kā baidīties, – zināja, ka var atnākt pakaļ un aizsūtīt uz Sibīriju. Bet šodien? Kas šodien liek, piemēram, ārlietu ministram Rinkēvičam uzskatīt Herbertu Cukuru par kara noziedznieku?
Armands Puče: Es domāju, tas ir gļēvums, tā ir šīs pasaules globālisma nelaime, kura faktiski vulgarizē nacionālo valstu būtību. Mēs jau redzam, ka oligarhijai, koncerniem, lielajiem zīmoliem vispār interesē tikai tirgus – jo tas ir viengabalaināks, jo vieglāk. Kur ir valoda, nācija, kur ir karogs, tur šis tirgus sadalās – tas atkal viņiem liekas baigi nepareizi, jo tad ir jātērē daudz naudas mārketingam, produktam veidojas liela pašizmaksa utt. Tieši tā viņi domā.
DDD: Nedod dievs, ka nacionālās valstis pašas kaut ko ražos…
A.P.: Jā. Nav jau tā, ka varam teikt – šis ir mūsu dzimtas baņķieris jau kurās paaudzēs. Pie mums tikai tagad viss notiek – atkal atgriežas tie laiki, kad cilvēks uzkrāj un veido savu turību. Protams, pa vidu parādās ļaudis, kas šajā mežonīgajā kapitālisma uzkrāšanas pirmajā posmā tikuši pie kaut kādas rocības. Mums liekas, ka viņiem ir vareni paveicies, bet tas jau ir tikai tāds mirklis, kas ar laiku tiek noslaucīts. Visas lietas dzīvē ir jānopelna – nav tā, ka vari kaut ko nozagt un palikt nesodīts. Tā nenotiek.
Kāpēc šiem cilvēkiem liekas, ka nevajadzētu neko darīt Herberta Cukura gadījumā? Tas ir gļēvums. Ir dīvaini, ka latvietis par Herbertu Cukuru ir klausījies citu stāstus, bet pats nav centies apjēgt un saprast – faktiski aizstāvēt savu tautieti. Man daudzi pēc grāmatas iznākšanas prasījuši: “Kur tad tu tos faktus visus dabūji, kur meklēji?” Es teicu: “Viss ir vienkārši – ja nemeklē, tad arī netiek atrasts. Bet, ja meklē, visu varat atrast.”
Šī vispār ir ārkārtīgi liela neģēlība pret latviešiem – kā mūs ir izmantojuši režīmi. Kurš tur ļaunāks – sarkanāks vai brūnāks –, tas ir pilnīgi otršķirīgi. Nacionālā pašapziņa ir tā, kas nosaka daudzas lietas, un latvietim ir jāsaprot, ka mums ir sava kārtība, savi noteikumi. Mums ir jābūt tiem, kas meklē iespējas, kā šī valsts var plaukt un zelt, nevis jāgaida tādi vai šitādi fondi. Ja arī šādi fondi ir, tad palūkojamies uz igauņiem – cik viltīgi viņi to Eiropu ir apstrādājuši pēdējā desmitgadē! Un nav nekāda sakara ar to, ka viņi ir izmanīgāki. Nē. Viņi labā nozīmē ir viltīgāki. Viņi zināja, kā Brisele dala fondus, un viņi daudzās nozarēs iepludināja šo finansiālo atbalstu, paši savās vietās zināja tos ceļus, kur vairāk vajag.
Bet, kā pie mums notiek? Mums ir ierēdnis, kurš ar lielāko prieku atsaka. Ierēdnim Latvijā nav lielāka gandarījuma, kā pateikt “nē”. Tāda attieksme ir ļoti skumja. Tikmēr igaunis ir mācējis būt viltīgāks – savai zemei, savai valstij par labu.
Latviešu, nevis Latvijas tauta
Armands Puče: Tad parādās nākamie stāsti – baida, ka kaut kādas krievu zemūdenes te peld, grupējas pie robežām u.tml. Tas šobrīd nenosaka pasaules kārtību – tas varēja notikt pirms piecdesmit vai simts gadiem, kad kaut kādas zemūdenes peldēja un tika žvadzināti ieroči. Vai tiešām esam tik aprobežoti un nesaprotam, ka ģeopolitiskā kauja šajā laikmetā tiek izcīnīta pavisam ar citiem ieročiem – tā ir propaganda, tādas spēcīgas publisko attiecību virtenes, kas šauj pa cilvēkiem kaut kādus kodus, vēstījumus, līdz viņi sāk histēriski uztraukties, un rādās sarkanie, baltie, melnie… Krievi nāk, amerikāņi aiziet…
Mēs esam atkarīgi – tādi esam arī bijuši. Tomēr atgādinu vēlreiz, ka šo zemi izcīnīja paši latvieši. Kaut gan citi tur bija klāt, bet pamatā tā ir latviešu lieta, par ko nav pat diskusiju. Ja kāds vēsturnieks vai vispār kāds cilvēks cenšas iestāstīt, ka tie nebija latvieši, bet kaut kāda Latvijas tauta, tad – pirmkārt, atsakāmies no šī termina “Latvijas tauta”, jo mums ir latvieši. Un, ja kāds šeit grib dzīvot, strādāt – ja tev ir Latvijas pase –, tad kā latvietis cieni to, kas notiek šajā valstī.
Bet tā anomāliju izgudrošana par kaut kādiem krieviem, kas te būs, arī rada viņos pārliecību un augstprātības apziņu, ka viņi ir vareni. Un tas, ka viņi visu laiku interesējas par krievu pārraidēm un ziņām, liek padomāt, ko tad paši darām.
DDD: Jautājums droši vien ir cits. Vai pie tik liela skaita krieviski runājošo un domājošo kaut ko ir iespējams mainīt? Mēs jau varam grozīties, kā gribam, bet viņi uzvedas tā, kā uzvedas. Nedomāju, ka tad, ja visus viņu televīzijas kanālus slēgsim, viņi kļūs par latviešiem. Manuprāt, tas ir atkarīgs no mums pašiem – no latviešiem. Bieži vien pieminam nevardarbīgo pretošanos, taču pat runāt ar viņiem krieviski nepārstājam.
A.P.: Mēs to stāstām jau 25 gadus, bet nekas nemainās. Tā nu arī saprotam, kas mūsos kas tāds ir iesēts. Kas tā ir par rakstura īpašību – pazemība, kalpība, kas šādos apstākļos cilvēku padara par galertu, bezmugurkaulainu masu?
DDD: Es šo jautājumu uzdodu gandrīz ikvienam savam sarunu biedram. Daudzi atzīst, ka mums kā nācijai, kā tautai nav savas nacionālās ideoloģijas. Atceros, ka nelaiķis rabīns Nātans Barkāns sarunājoties allaž teica: “Jums, latviešiem, jāmācās no mums, žīdiem, jo mums ir šī nacionālā vienotība, bet latviešiem tās pietrūkst.” Vai problēma nav tā, ka nenovērtējam savus varoņus?
A.P.: Tieši tā.
Jāatgūst latviešu godaprāts
DDD: Herberts Cukurs taču arī ir viens no mūsu varoņiem.
Armands Puče: Jā, daudzos gadījumos mēs uzvedamies kā pakalpojumu sniedzēji –režīmiem, lielvarām, tiem pašiem sabiedrotajiem, kaimiņiem. Mums pašiem nav skaidra skata un stājas, bet pakalpot labprāt esam gatavi. Piemēram, palīdzam revolūciju uztaisīt, palīdzam kaut ko gāzt, apstāvēt eksekūcijas citu karu laikā, skrienam pie Kremļa vārtiem, grabinot balzāmu, mācām Briselē pa gaiteņiem tautas dejas. Tas viss ir caur tādu kā pazemības un kalpības prizmu, nevis būt pie galda ar kulaku – mēs arī te esam, jums ir jāieklausās. Bet, nē – lūk, Brisele domā tā, un mums tas ir jāievēro, jāpieņem arī Latvijai, citādi nedabūsim… Ko tad galu galā nedabūsim? Protams, šis kalpības sindroms jau arī nav izveidojies vienā mirklī, bet acīmredzot iesakņojies mūsos.
DDD: Diezgan mērķtiecīgi mums visu laiku skandina – latvieši ir kalpu tauta, zemnieku tauta un tādā garā. Bet kur paliek strēlnieki, nacionālie partizāni, leģionāri?
A.P.: Ne tikai šīs militārās struktūras, mums bija ar arī valstsvīri lielo burtu. Un viņiem bija nelokāma attieksme pret tādām vērtībām kā krietnums, godīgums, godprātība – pirmās Latvijas laikā tas bija tik izteikti! Lūk, šīs lietas ir jāceļ ārā un jāparāda, ka tādi bija latvieši. Pirmās Latvijas posms tikai tā varēja būt dzīvotspējīgs un pilnasinīgs. Un kā cilvēki audzināja savus bērnus ģimenēs, ar kādu vērtību kopumu viņi izturējās pret audzināšanu! Paaudžu paaudzēs tā bija vērtība, no kā tagad nedrīkst atteikties. Tad arī nebūs tāda kā šodiena – gan ierēdniecība, gan šie politiķi, kas ienāk un mēģina cilvēkus iespaidot un sastāstīt visādas stulbības. Par to ir jādomā.
DDD: Bet kā to izdarīt?
A.P.: Ir vienkārši jārunā.
DDD: Ieslēdzot televīziju, radio nav iespējams dzirdēt to, ko šobrīd runājam!
A.P.: To visu jau veido cilvēki – stāstus, ziņas, žurnālus utt. Cilvēkam viss sākas ģimenē, un šī ģimenes vērtība ir jākopj – tas ir pāri visam. Esmu par kārtīgu ģimeni, tai ir jābūt kārtīgai, izglītotai, patriotiskai, ir jābūt nacionāli orientētiem cilvēkiem. Tikai tā varam nosargāt šo kopumu. Ģimenes ir vilkme, kas var dot Latvijas nākotni – tikai tā tas ir.
DDD: Droši vien šodien jauniem cilvēkiem, kuriem nav nacionāli domājoši vecāki, vecvecāki, ir ļoti grūti apgūt savas tautas un valsts mīlestību. Nav moderni būt nacionālam ar nacionālu domāšanu. Ir moderni būt ar atvērtām robežām, neskatīties, kāds esi – melns, balts vai dzeltens… Kā cilvēkiem ar to tikt galā, kur ņemt spēku?
A.P.: Nevaru uz to atbildēt. Es savu bērnu audzināšanu sasaistu kopā ar Latvijas vārdu, ar nacionālo apziņu – man nav bažu, ka kaut kādā x-stundā viņi varētu nebūt latvieši. Man liekas, ka visumā nav tik bēdīgi, redzu, ka šobrīd ir izveidojusies spēcīga jauniešu paaudze. Tie, kas dzimuši 90. gadu pēdējā pusē un tagad ienāk studiju un darba tirgū, ir divdesmitgadnieki. Viņi ir ļoti mērķtiecīgi un nacionāli noskaņoti jaunieši, kas ir ar vēlmi būt gudriem, būt latviešiem. Viņi ir lepni, ka atrodas šeit, ka viņiem ir šāda valsts, karogs himna. Redzu to sev visapkārt.
Skarbās vēstures mācību stundas
Armands Puče: Ģeopolitiskajā laukā ir ārkārtīgi daudz provokāciju. Grib iesēt tādu kā baiļu sajūtu, un, kad bailes sēž zemapziņā, tad ir vieglāk manipulēt ar cilvēkiem. Lūk, jautājums: kāpēc, kam tas ir izdevīgi? Kas tie ir par cilvēkiem, kas šādi veido šo pasauli? Un tad arī paskatāmies, kas žvadzina ieročus – kara rūpnīcas jau nenoveco, tās tiek modernizētas. Un kur tos ieročus lietojam – ne jau meža cūkas šaujam?…
Kaut kā jau arī šie kari, šīs konfrontācijas un sadursmes tiek iniciētas, mākslīgi veidotas. Ja kāds to tiešām nesaprot, tad nevajag stāstīt pasakas par kaut kādām etnisko grupu sadursmēm. Tā ir tik liela tumsonība, ka lielāka nemēdz būt. Bet ir cilvēki, kas ar putām uz lūpām stāsta, ka mums ir svarīgi piedalīties miera misijās, kurās tiek šauti cilvēki. Kāpēc mēs neliekam mierā tās tautas un nācijas? Kāpēc neļaujam tām dzīvot savu dzīvi – savā zemē ar savām tradīcijām, ar savu izpratni un laimīgiem? Kāpēc kādam gribam uztiept savu kārtību?
DDD: Pat ar lidmašīnām un bumbām tiek vesta demokrātija…
A.P.: Jā, ar iznīcinātājiem. Mans pēdējais darbs arī ir tieši par to, lai cilvēki aizdomājas, ka viss nav tikai melns un balts. Arī laikmetu grieži, kuros Latvija bijusi ierauta, nemitīgi ir kā krustceles, un ārkārtīgi grūti lēmumi tapuši. Tāpat ar neviennozīmīgo pasaules kārtības uztiepšanu no vienas vai otras puses – visu laiku esam bijuši frontē. Bet vai cilvēks to saprot? Vai pie nākamajām vaļā palaistajām slūžām nebūs atkal otra galējība?
DDD: Vai mūsu tauta no tā, ko vēstures gaitā piedzīvojusi, ir arī kaut ko iemācījusies?
A.P.: Laikam kā katrs to vēstures stundu sapratis. Un kāpēc 1940. gads tiek vērtēts tik dažādi, ka vieniem tā ir okupācija, bet citiem ne? Un kā tas varēja nonākt līdz tam, ka tik rafinētā veidā sagrāba šo valsti, lai beigās diskutētu – ir vai nav okupācija? Tika izdomāts šis plāns un izveidoti tādi manevri, lai arī Ulmanim vajadzētu pateikt slaveno teicienu: “Palieciet savās vietās, es palikšu savējā.” Tad jau bija skaidrs, ka notiek viss tā, kā tam jānotiek, bet vajadzēja, lai tas izskatītos mazliet civilizētāk. Daudz jau arī latvieši nesaprata.
Pie neatkarības zaudēšanas 1940. gadā nav jau īsti novērtēta arī gļēvās inteliģences loma – cik pazemīga, izdabājoša tā bija. Gandrīz vai vienā brīdī man likās, ka Smiļģa gadījums tajā laikā vienubrīd vilka uz tādu atspulgu, kā Alvja Hermaņa veidols šodien, jo Smiļģis ar krieviem pinās kā traks. Un tajā pašā laikā, esot liels nacionālists, viņš ļāvās, ka krievi viņu izmanto, vada, manipulē ar viņu. Un te jau reizēm izskatās, ka arī Alvis Hermanis šodien tikai vienu patiesību redz. Bet labi, ka viņam tagad ir atvērušās acis, un, nonācis pie kaut kādām citām atziņām, viņš saredz īsto latviskās identitātes spēku, nevis kaut kādas globalizācijas uzplečus. Latviešu inteliģence jau vēsturiski ir bijis tāds liels nesmukums. Bet latviešiem ir jāsaprot, ka ir bijuši visādi kompromisi, kuros cilvēki meklējuši sevi.
Intervēja Liene Apine
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr. 6(356) (2016. gada 18. marts – 7. aprīlis) un Nr. 7(357)