Saruna ar laikraksta “DDD” pastāvīgo lasītāju, ventspilnieci Ginu Rudevicu
Noturēt savu tautu!
DDD: Kad reiz iepazināmies ar jūsu vīru Miervaldi (kurš nu jau staigā Aizsaules ceļos), sākumā nezinājām, ka viņa dzīvesbiedre arī ir tik nopietna viņa domubiedre, kura aktīvi ir dalījusies ar vīru gan domās, gan ideālos, gan darbībā latviešu tautas un valsts interešu labā. Miervaldis ik pa brīdim centās pievienot savu atbalstu mūsu avīzei arī finansiāli. Tagad jūs jau esat Nacionālās frontes biedre. No savas pieticīgās pensijas vēl spējat arī katru gadu dāvināt “DDD” abonementu Ventspils Pārventas bibliotēkai. Sakiet, kas tas ir par spēku, kas liek jums vēl joprojām noturēties un nemest plinti krūmos?
Gina Rudevica: Esmu vienmēr bijusi un joprojām esmu nacionāls cilvēks un ļoti mīlu savu zemīti, un arī ļoti pārdzīvoju par visu, kas notiek. Ja kāds noniecina un apsmej mūsu zemi un tautu, man tas ļoti sāp. Esmu jau tādos gados, ka man varbūt nevajadzētu tajā visā tik ļoti iespringt, bet – ko padarīsi, nevaru būt vienaldzīga.
DDD: Tas jau ir ļoti labi. Cilvēks ir tik vecs, cik vecs viņš pats vēlas būt – šis ir gribas un attieksmes jautājums. Pat jaunie mums šodien ir pasīvi un negriboši domāt par tautas labumu.
G.R.: Nevar teikt, ka jaunajiem nebūtu sirdī kaut kas līdzīgs, bet straujajā dzīves skrējienā viņi ir tik ļoti ierauti, ka nav laika to visu apsmadzeņot. Taču es saku viņiem, ka visa nākotne ir viņu rokās, ka tomēr ir jādomā par šo visu tagad, jo rīt jau var būt par vēlu!
Prognozēt nākotni šobrīd ir ļoti sarežģīti, jo šodien notiek tas, kam nevajadzēja notikt. Mums vajadzēja atbrīvoties no visiem apstākļiem, kas sagandē mūsu dzīvi, atbrīvoties no okupācijas sekām – no cilvēkiem, kas mūs nemīl, pat ienīst, un pasargāt mūsu tautu arī no Eiropas “vērtībām” (arī kā, piemēram, homoseksuālisms) un šī brīža uzspiestajiem imigrantiem. Uzspiest mums kaut ko tādu, kad mūsu zemē jau viņu ir tik daudz – nu, tā jau ir pilnīgi atklāta nekaunība! Ja viņi – šie imigranti – vēl būtu izmisuši cilvēki, kas priecātos, ka tiem ļauj apstrādāt kādu gabaliņu mūsu zemītes, lai iegūtu kaut ko sev, savai iztikai, bet nē – viņi nāk ar savām prasībām, ar ultimātu, lai gan viņiem ir arī lielas naudas.
Mūsu vecie cilvēki iztiek ar tik mazu pensiju, ka tiešām jāraud. Dzīvo pusbadā, jo nevar savilkt galus kopā, lai par visu samaksātu un izdzīvotu, nav iespējama pat medicīniskā aprūpe – cilvēks pamet aptiekā viņam ārstu izrakstītās receptes, jo, uzzinājis lielo naudas summu, kas jāatdod par zālēm, viņš saprot, ka nevar tās nopirkt. Nepieciešams ārstēties, bet nav iespēju – tātad jānomirst… Bet imigrantiem ir vajadzīgs materiālais atbalsts, apkalpošana, visas labierīcības – viss, vārdu sakot, pārtikusi dzīvošana. Tikmēr iecietīgie latvieši vienmēr ir labiņi un paklausīgi, gatavi pakalpot, jo, ja ne, tad dabū pa degunu. Tas ir vājprāts, ko Eiropa uzspiež mums, bet mūsu valdība bez ierunām pieņem. Taču mums šobrīd ir tik ļoti svarīgi noturēt savu tautu, tās izdzīvošanu, nacionālo būtību un, protams, savu valsti – lai tagad nepazaudētu mūsu mīļo Latviju, ko ar asinīm savulaik izcīnīja mūsu senči.
DDD: Kas cits to darīs, ja ne mēs paši? Bet no lata jau esam atbrīvojušies, no savas zemes (Abrenes) tāpat – kāds būs nākamais solis?
G.R.: Jā, tas bija augstākais stulbums. Mums patiešām vajadzētu tādus vadītājus, kas beidzot nedomātu par savu labumu, nenoņemtos ar savām intrigām, kā tas bija patiesā Latvijas laikā. Tad dažos gados sasniedza to, ko mēs nevaram panākt 20 un vairāk gados. Tur nav ne ko pielikt, ne atņemt – tā vienkārši bija Latvijas valsts ar visu no tā izrietošo. Tad bija uzplaukums, un tas ir neapstrīdams fakts. Taču tagad viss iet uz leju.
Kas latvietim galvā?
DDD: Vēlos pieminēt mūsu lasītāju un rakstu autoru Alfonu Gremzi, kurš allaž, ar lepnumu salīdzinādams, piemin pirmskara Latviju un Kārli Ulmani. Nu, jāteic, ka te nav arī ko iebilst – arī mani un mana vīra vecāki savā dzīves laikā Latvijas laikus atcerējās ar mirdzumu acīs.
Gina Rudevica: Protams, cilvēki taču praksē to ir piedzīvojuši. Un arī es esmu Ulmaņlaika bērns (lai gan tad biju vēl maza) – visus laikus esmu piedzīvojusi. Bet, parunājoties ar cilvēkiem, palasot, kļūst skaidrs, ka bija tolaik vadītāji, kas pieņem tautai labvēlīgus likumus, kuri tiek arī realizēti – un tauta dzīvoja labi, un valsts uzplauka. Bet tagad cep likumu pēc likuma, iet no tiesas uz tiesu, tomēr pie taisnības netiek – mūsu tauta grimst.
DDD: Kaut kur jau mētājas arī 1996. gadā Saeimas pieņemtā “Deklarācija par Latvijas okupāciju”, kas satur aicinājumu pasaules valstīm un starptautiskajām organizācijām sniegt palīdzību Latvijai okupācijas seku likvidācijā.
G.R.: Ja tas būtu izdarīts, latvieši šodien būtu saimnieki paši savā zemē, nevis kā tagad – tik jēli, gļēvi pakalpiņi svešajiem. Jācer, ka no jaunajiem politiķiem, kuri saprot, kuriem ir labā griba, kuri darbojas un uzskata sevi par nacionāliem, kaut kas varētu izveidoties.
DDD: Tad, ja izdodas nokļūt tur, no kurienes var kaut ko darīt, tik tiešām ir jābūt gribai un drosmei visiem spēkiem censties, kā saka, trāpīt naglai uz galvas. Mums jau ir Nacionālā apvienība, kura tomēr baidās izdarīt šo tiešo trāpījumu, bet knābājas piesardzīgi visriņķī apkārt. Nav taču pieprasījuši ķerties klāt pieminētajai “Deklarācijai par Latvijas okupāciju” – nav izrunājuši: Dekolonizācija, Deokupācija, Deboļševizācija. Šie jēdzieni viņiem, tāpat kā jau visai mūsu politiķu elitei, ir tabu.
G.R.: Jā, diemžēl tā ir. Un neredzu arī tādu spēku šodien, par ko vēlēt, kas ar sirdi un dvēseli domātu par savu tautu, nevis personīgo kabatu. Tāpat visādas intrigas šobrīd notiek ap valdības portfeļiem – kuram kādu dot. Vispār tiek spēlēts absurds teātris visu mūsu acu priekšā. Negribas vairs nemaz ieslēgt televizoru, skatīties un klausīties tos stulbumus, tendenciozās ziņas, Eiropas noteikumus, norādes, regulas u.tml. Mūs iemidzina masu saziņas līdzekļi, TV “ceļ galdā” visādus šovus – aizvien jo trakākus, lai tikai novirzītu cilvēku apziņas no būtiskā.
Vai tiešām mūsu cilvēki jau ir tajā stadijā, kad smadzeņu vietā ir tikai vairs draza, vai varbūt esam tik bagāti palikuši, ka varam izsviest naudu un izniekot savu dārgo laiku šai drazai?! Tā nu smadzenes tiek izskalotas, un cilvēks vairs nespēj domāt ne par ko citu, kā vienīgi – izklaides, trakošana –, un viņi jūtas labi, viņiem liekas, ka viss ir rožaini…
DDD: Dzīres mēra laikā…
G.R.: Tieši tā. Var teikt arī – dzīres bezdibeņa malā. Bet man patīk mūsu avīze. Tā ir dziļa patiesība, ko pauž mūsu “DDD”. Lasu ar lielu interesi visus rakstus un intervijas – tie taču ir tik interesanti un patiesi. Šo avīzi vajadzētu lasīt ikvienam latvietim, ja viņš tiešām sevi par tādu uzskata.
Reizēm sarunājoties nākas dzirdēt, ka, lūk, tajā “DDD” nav ko lasīt. Tad es izbrīnos – anekdotes, precību sludinājumus, sensācijas un dažādu šovu reklāmas šajā laikrakstā tiešām neatrast, bet gara nabadzībai jau ir bez skaita citu masu saziņas līdzekļu (TV, Radio, dažādas avīžu kolekcijas u.tml.) – vai tad ar to ir par maz? Nu, skumji, ka latviešu tauta, kurai kādreiz bija tik bagāta kultūra, tradīcijas un varoņi, tagad garā kļūst nabaga.
Pie tā, ka krievvalodīgie mūsu zemē jūtas pašpietiekami, mēs arī paši esam vainīgi, ja piemērojamies viņiem un runājam ar viņiem krievu mēlē. Es ar viņiem krieviski nerunāju. Ir jau, protams, cilvēki, kuri saprot lietas un runā latviski, neuzspiežot savu valodu mums, bet to diemžēl ir maz. Ar tiem, kuri zina mūsu valodu, iestājas arī par mūsu vērtībām un ir mums draudzīgi, mēs varētu normāli sadzīvot, bet viņu ir tik ļoti maz! Pārsvarā jau mūsu “suņu” valodu viņi neciena un negrib mācīties. Pat televīzijā, uzrunājot krievvalodīgo, mums tulko latviski. Bet kāpēc tam valsts valodu nerunājošajam krievvalodīgajam neliek meklēt tulku, lai viņš varētu atbildēt latviešu žurnālistam?! Vispār nebūtu jāintervē cilvēks, kurš nerunā valsts valodā. Tāpat krievu raidījumos Latvijā pat politiķi runā krieviski. Tātad, ja latvietis grib saprast, viņam jāmeklē tulks, nevis otrādi, kā tam būtu jābūt, kad krievs tulko intervējamo politiķi, kurš runā latviski. Viss mums iet galīgi šķērsām.
DDD: Jā, okupanti pie mums “brauc” savā krievu mēlē, publiskā vietā pat neatvainojas, ka nerunā valsts valodā, reizē ar to apliecinot, ka tā tam ir jābūt. Un latvietim nav pat tik daudz pašcieņas, lai šim krievvalodīgajam neizdabātu.
“DDD” izlasu pirmo
DDD: Vai esat kādreiz pārliecinājusies, ka Ventspils Pārventas bibliotēkā, kurai abonējat avīzi “DDD”, tā ir izlasāma?
Gina Rudevica: Jā, cik esmu bijusi, tik esmu to redzējusi.
DDD: Bibliotēkas darbiniekiem, jādomā, ir laba attieksme pret mūsu avīzi?
G.R.: Tā izskatās. Tur ir normāli ļaudis.
DDD: Vienkārši brīnišķīgi – jūs ar savu pieticīgo pensiju ik gadu abonējat avīzi ne vien sev, bet arī bibliotēkai, un nevaidat, ka grūti izdzīvot. Vai varat savilkt galus kopā?
G.R.: Nu, ir jāizdzīvo – no maizes jau vien nevar pastāvēt. Var jau to naudu tērēt it visam, kas it kā būtu vajadzīgs, bet var arī ieekonomēt tik tiešām ikvienam latvietim nepieciešamai lietai. Vienkārši gribas, lai cilvēki dabū palasīt kaut ko vajadzīgu, lai saprastu, kas notiek, lai padomātu, ko varētu darīt savas tautas labā. “DDD” izlasu pirmo, kad saņemu, pēc tam ieskatos “Ventas Balss” paziņojumos – varbūt kaut ko vajag zināt. Cita nekā interesanta jau tur nav.
DDD: Man bija piedzīvojums, ja atceraties, ar Ventspils uzņēmēju Sultanovu, kurš izlielījās, ka sēdinās pie viena galda gan leģionārus, gan sarkanos. Kad uzrakstīju viņam, lai pajautātu, kā viņš to ir iedomājies darīt, ja nerunā neviena vārda latviešu valodā, un nokaunināju, tad Sultanovs ar manu vēstuli aizdrāzās uz “Ventas Balss” redakciju pasūdzēties, ka ticis pazemots(!). Un man iznāca tāda “draudzīga izskaidrošanās” ar tā laika “Ventas Balss” žurnālistu Imantu Vīksni. Tā pie mums Ventspilī notiek – krievvalodīgais tevi var lamāt visā savas mātes valodas leksikā, neviens “taisnības eņģelis” neklapēs ar ausīm, bet, līdzko tu ar kādu zilbi aizskarsi krievvalodīgo, tevi kārs pie lielā zvana. Tad nu var iedomāties, kā tādā “pilsētā ar rītdienu”, kuru pārsvarā ieņēmuši krievvalodīgie, var justies latvietis. Bailīgais, ierāvis galvu plecos, cenšas iztapt okupantiem (gan uz ielas, veikalos, ārstu praksēs, sadzīvē utt.), bet drosmīgais, kurš protestē pret netaisnību, visu laiku tiek vilkts pie lielā zvana.
G.R.: Tas bija labi, ka sadevāt tam lielībniekam. Taču slikti, ka mēs savā valstī jau esam svešajiem atdevuši daudz ko, bet krievu pārvaldītajos uzņēmumos darbā neņem latviešus, kuri nav iemācījušies krievu valodu. Tādēļ jau viņi arī ir spiesti aizbraukt no savas zemes svešumā strādāt. Aizbraukt no savas valsts, kuru tik tiešām ir dibinājuši latvieši. Vai tas nav absurds? Šī taču ir latviešu valsts, ko nevar apstrīdēt neviens vēsturnieks.
DDD: Pastāv jau arī tāds absurds, ka viens otrs (pat latvietis!) uzskata, ka latviešiem būtu jāatvainojas krieviem par latviešu strēlnieku nodarījumiem. Taču latviešu strēlnieki cīnījās par savas zemes brīvību, un Ļeņins arī izpildīja doto solījumu parakstīja šo brīvību.
G.R.: Jā, latvieši gāja cīņās par savu valsti – par Latviju. Tas vienmēr ir bijis latviešu mērķis – sava zeme, sava valsts, nevis kādam citam ko atņemt, ko pakļaut, dabūt virskundzību pār kādu u.tml. Nē! Latviešu domas ir bijušas tikai pie savas valsts. Skumji, ka šodien latvieši ir tik neadekvāti lojāli un pakalpīgi svešajiem, kuri mūs izmanto. Negribētos jau piekrist tam noniecinošajam apgalvojumam, ka latvieši ir vergu tauta. Lai gan visos laikos tomēr esam paverdzināti.
DDD: Bet mūsu leģendārie karotāji – vai tādi varētu būt vergu tautai?
G.R.: Jā, nedrīkstam savu tautu noniecināt – mums bija īsti cīnītāji un mūsu valsts veidotāji. Bija Jaunlatviešu kustība, bija mums īsta inteliģence, kas gāja tautas priekšgalā – īsts tautas zieds. Tagad mums patiesas inteliģences trūkst, ir vienīgi režīma pakalpiņi. Mūsu demokrātisko inteliģenci ir audzinājis neauglīgais sociālisms. Tāpēc tā ir tik nevarīga kaut ko jaunu radīt, un tai ir tikai viens vārds, ko mūsu nākotnei veltīt, – patērēšana. Labākā tautas daļa tika izsūtīta un iznīcināta no abām lielvarām, tādējādi latviešu tautas gars jau ir saplosīts, sākās krustošanās utt. – tā nu šodien esam tur, kur esam.
Ir jāstrādā, jāstrādā, jāstrādā…
DDD: Jūsuprāt, kas būtu tas spēks, kurš varētu mūsu tautu piecelt kājās, lai ieraudzītu patiesību un liktu par to cīnīties?
Gina Rudevica: Nezinu gan. Mēs tomēr iznīkstam, un gandrīz vai jātic Bībelē teiktajam, ka mūsu Rietumu-Eiropas tautas pazudīs, izšķīdīs.
DDD: Tā, šķiet, ir speciāla tēma. Bet šobrīd laikam nebūsim tik zinoši un kompetenti spriest par tik globālām lietām. Zinu tikai vienu, ka cilvēks uz Zemes ierodas ar savu misiju – aizstāvēt taisnīgumu, ejot patiesības izziņas ceļu. Un kamēr mūsu tautā būs kaut viena maza saujiņa šādu taisnīgu cīnītāju un patiesības ceļagājēju, Augstākie spēki pieliks savu palīdzību. Bet, ja būsim gļēvi un bailīgi, kas tikai lūdz, lai Dievs dod, – nekas netiks dots, jo nav tādā gadījumā darba, kur šo Devumu pievienot klāt. Bībelē jau arī ir teikts par Sodomu un Gomoru, kuru Dievs būtu saudzējis, ja tur atrastos kaut 10 taisno cilvēku, bet nebija šo 10, izrādījās tikai viens (Lats), kuru viņš paglāba no sasodītās pilsētas, ko iznīcināja. Tātad jāsaprot: ja būs mums kaut viena saujiņa bezbailīgu, patiesu taisnības cīnītāju, ar Dieva palīdzību mēs noturēsim savu tautu. Tad, lūk, ne ar lūgšanām Dievam, lai Viņš mums dotu, bet ar drosmīgu, neatlaidīgu un taisnīgu darbu, kas arī būs tīkams darbs Dievam.
G.R.: Jā, patiešām, tā tas ir – lai kaut ko panāktu, ir jāstrādā, jāstrādā un vēlreiz jāstrādā. Arī vēsturē taču var lasīt, ka daudzkārt mazākums, kas cīnās par taisnīgu lietu, uzvar vairākumu.
DDD: Un tā mazā saujiņa (kā vienam otram tīk par mums ironizēt), ja pārliecinoši raidīs izplatījumā labas, drosmīgas, pozitīvas un taisnīgas domas, arī būs šis spēks, kurš nosargās savu tautu un valsti. Nekas nav varenāks par domu enerģiju, un labas domas sastopas un pastiprina cita citu, piesaistīdamas izplatījumā citas pozitīvas enerģijas; rezultātā rodas spēcīgs pozitīvs lādiņš, ko mēs saņemam atpakaļ. Un tas ir tas, kas vairo spēku šai cīņai par labo. Tādas ir manas domas.
G.R.: Tā tam jābūt. Domas un enerģija jau ir spēcīgākais kopums, kas var būt. Ar labām domām jādomā par mūsu Latviju. Bet visas cerības tomēr ir jāvērš uz jaunajiem. Viņu diemžēl nav daudz, tomēr mums ir nacionāli jaunieši, kuriem nav vienaldzīga savas tautas nākotne. Slikti tikai, ka viņi pārāk daudz ir aizrāvušies ar materiālo pusi. Protams, kaut kā jau ir jāizdzīvo, bet par galveno motīvu to nevar uzskatīt.
DDD: Sokrats jau ir teicis, ka “cilvēks nedzīvo, lai ēstu, cilvēks ēd, lai dzīvotu”.
G.R.: Vienmēr par daudz mēs tērējam savai fiziskajai labklājībai. Bet jābūt jau arī kvalitatīvai izglītībai mūsu zemītē, bez tās jaunais cilvēks neko nesapratīs un īstās vērtības neapzināsies.
DDD: Jūs sacījāt, ka lasāt Latvijas vēsturi. Jūs tātad lasāt, bet jaunajiem taču nekas tāds neinteresē – skolās viņiem nemāca mūsu patieso vēsturi.
G.R.: Un tas ir traģiski. Latvijas vēsturi vajadzētu zināt ikvienam, pilnīgi ikvienam skolēnam. Izglītības pamati būtu jāapgūst tieši skolā. Ja skolnieks skolā nebūs nekad dzirdējis par tādu Latvijas vēsturi, viņam arī dzīvē nebūs interese pēc tās. Protams, arī ģimene nav maznozīmīga, bet ģimenei reizēm kaut kas var nebūt iespējams, taču skolai ir (un ir jābūt) iespējams.
DDD: Lai gan bērns jau piedzimst ar savu personīgo bagāžu un viņu ietekmēt diez ko nevar, tomēr viņam ir jāpalīdz uzsākt šīszemes gaitas – ieiet dzīvē.
G.R.: Pirmkārt, tas ir jādara ģimenei, tad skolai un arī sabiedrībai.
No pūļa jātop par tautu
DDD: Kādi jums ir kaimiņi, vai kāds ir arī nacionāli noskaņots?
Gina Rudevica: Es esmu pārventniece, un tādēļ, protams, kaimiņos man ir arī krievvalodīgie – kaimiņos dzīvo divi latvieši, divi krievi. Ar krieviem kontaktu man daudz nesanāk, jo viņi latviski runāt negrib, bet es nerunāju krieviski; citādi jau nav problēmu. Tomēr ciešu kontaktu ar kaimiņiem man nav.
DDD: Vai viņi zina, ka abonējat “DDD”?
G.R.: Jā, to es neslēpju, bet vēlmi paši lasīt viņi nav izrādījuši.
DDD: Ir dzirdēts, ka cilvēki reizēm baidās abonēt “DDD”, jo var ieraudzīt kaimiņi…
G.R.: Ak, trakums – vai tad var baidīties no taisnības!? Nav taču mūsu avīzē ne lamas, ne ķengas – viss tajā ir taisnība. Nevienā citā avīzē taču nav izlasāms tas, kas ir mūsu avīzē – tā tiešam ir ļoti interesanta, un viss tajā ir patiesība: domas, skaidrojumi par lietām utt. Šī ir gudra avīze.
Kādā no iepriekšējiem numuriem bija interesanti vācu sociologa un ekonomista, profesora Gunāra Hainzona vērtējumi par jaunajiem, kuri vienmēr ir bijuši lielu notikumu priekšgalā un ir vainīgi pat pie asinsizliešanas. Un 21. gadsimts varot kļūt daudz asiņaināks par 20. gadsimtu. Tik tiešām, ir liels jauniešu īpatsvars arī starp bēgļiem. Tātad ir, ko padomāt. Bet kāpēc mēs nevaram ar savām labajām domām ietekmēt mūsu valdību uz labo tautas interesēs?
DDD: Par maz, esam kūtri, nedroši un nevaram vienoties šajā labajā prasībā pēc taisnīguma. Ar nožēlu jāsaka tas, ko jau esam teikuši, ka šobrīd mums diemžēl nav tauta, bet gan pūlis. Pūlim ir jātop par tautu.
G.R.: Jā, redzu to, tiekoties ar citiem latviešiem. Pārsvarā jau ir samierinājušies ar visu – viss esot labi, ka tikai ir miers un var dzīvot. Kad ierunājos, kur te var redzēt ko labu – viens otrs uz mani pagriež tādu baltu aci, ka nu. Kad piedāvāju “DDD”, kāds paņem ar interesi, bet cits atkal atraujas kā no odzes.
DDD: Tā diemžēl ir, it sevišķi mūsu pilsētā – Ventspilī. Bet nav jau tādam jāuzmācas ar to, ko viņš negrib saprast, – lai jau sūt savā sulā. Taču, ja cilvēks izrāda kaut vismazāko gribu saprast un izzināt, tad ir prieks un var padebatēt, lai palīdzētu tikt pie skaidrības.
Neapkaunosim savus varoņus!
DDD: Ko jūs gribētu novēlēt mūsu lasītājiem, latviešiem? Ko, jūsuprāt, varētu darīt, lai tomēr apturētu mūsu tautas lejupslīdi, lai sapurinātu to augšupgaitai?
Gina Rudevica: Sertifikātu privātafērās Latvija ir totāli izlaupīta, tāpēc jau mūsu tauta ir tik nabaga. Ja latviešu bāleliņi iegūto naudu neglabātu ārzemju bankās, bet veidotu uzņēmumus tepat, savā valstī, varētu vēl viņiem to piedot.
Gribētos, lai latviešiem būtu vismaz trīs jaunās atvasītes, lai domātu par tautas esību nākotnē. Katram jau, protams, gribas mantisko daļu, bet lai galvenā loma būtu atstāta gaišumam, lai mazajās pelēkajās šūniņās, un, protams, sirdī, būtu labas, gaišas domas par mūsu valsti – kā mēs varam palīdzēt savai Latvijai un mūsu tautai! Tā tad būs palīdzība arī pašam sev.
Un visus aicinu lasīt mūsu patieso, gudro un, protams, vienīgo latviešu nacionālo avīzi “DDD”! Tad mēs ātri tiksim pie skaidrības, drosmes, paplašināsim savu apziņu, izglābsim savu tautu un nosargāsim ar asinīm izcīnīto un savu senču dibināto Latviešu valsti no bojāejas.
“Kas labs, – to aizstāvēt, kas ļauns, – to uzvarēt, tāds ir augstākais cilvēces tikums.” (K. Ulmanis)
Neapkaunosim savus varoņus!
DDD: Tas tik tiešām ir jauks novēlums. Paldies!
Intervēja Steidzīte Freiberga
Intervija publicēta laikrakstā “DDD” Nr. 4(354) (2016. gada 19. februāris – 3. marts) un Nr. 5(355) (2016. gada 4. – 17. marts)