Saruna ar advokātu Aldi Alliku
Kam pieder Latvija?
DDD: Ir pagājuši jau 25 gadi kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas. Vai varam teikt, ka šodien dzīvojam patiesi brīvā, neatkarīgā Latvijā?
Aldis Alliks: No vienām važām, protams, esam prom. Bet – vai šodien esam pilnībā brīvi un neatkarīgi? Tas ir smags un sarežģīts jautājums. Valstij, kurā nav naftas atradņu, kādu citu vērtīgu dabas resursu, pašpietiekamas ekonomikas un kura līdz ar to ir atkarīga no daudzu citu valstu labvēlības, laikam jau nav lemts būt pilnībā brīvai. Naftas atradnes, citi dabas resursi un bagātības, protams, nav panaceja – svarīgi, kam šīs nacionālās bagātības pieder, kas ir tie, kuri virza ekonomiskos procesus, un ar kādu virsmērķi vai apakšmērķi tos virza? Ne jau visas zemes, kurās ir daudz dabas bagātību, ir pašpietiekamas un neatkarīgas.
Manuprāt, Latvijas lielākā problēma joprojām ir ilgtermiņa domāšanas, stratēģijas un taktikas trūkums valstiskā līmenī. Nešķiet, ka jau kopš valstiskās neatkarības de jure atjaunošanas ir pietiekoši nopietni gribēts (kur nu vēl spēts) atrast veidu, kā valstsnācijai būt nodrošinātai tā, lai brīvības, arī politiskās un saimnieciskās, nebūtu tikai uz papīra.
Kam šodien pieder vairums Latvijas zemes? Kam pieder lielākie un zināmākie Latvijas uzņēmumi? Nacionālā kapitāla ir palicis ļoti maz.
Kādi “risinājumi” mums tiek piedāvāti? Termiņuzturēšanās atļauju tirgošana? Tā, manuprāt, vispār ir latviešu tautu pazemojoša. Tagad tiek aktualizēts jautājums, lai ārpus Rīgas varētu par to pašu summu iegādāties divus, nevis tikai vienu nekustamo īpašumu kā pamatu šīs uzturēšanās atļaujas iegūšanai. Tas var nozīmēt, ka arī ārpus Rīgas īpašumu cenas celsies, un latvieša sapnis par sava mājokļa iegādi no pagalvja būs izmetams. Vai tad tas ir viss, kas mums, pamatnācijai, pašiem savā zemē ir atvēlēts – īrēt un nomāt cittautiešiem piederošus īpašumus, būt kalpiem un labākajā gadījumā vagariem svešzemju kungu saimniecībās?
Tie ir ļoti nelāgi signāli tautai. Tauta tos sadzird, savāc savas mantas un dodas svešumā, kur tie kungi vismaz vairāk maksā… Tas ir tik nomācoši – redzēt, cik daudziem tautiešiem ir jāatstāj savas dzimtās mājas, sava dzimtā zeme. Vēl neesam pilnībā atbrīvojušies no gadu desmitiem iedzītā kalpu sindroma, kad jau atkal tiek mūsos “iekodēts”, ka vairāk ne uz ko neesam spējīgi. Sulaiņu, kalpu un vergu tautas zīmogs – tas ir ļoti pazemojoši un netaisni!
Padomju stāsts turpinās
Aldis Alliks: Paraugoties uz pirmo Latvijas brīvvalsts periodu, nevar nepamanīt, ka toreiz uz karu un cīņu drupām un krāsmatām svaigi celtā valsts faktiski no nulles vai pat mīnuszīmes tika pacelta ievērojamā, atzinību pelnošā līmenī. Tā laika saimnieciskie sasniegumi joprojām raisa sajūsmu. Tie latvieši, kuri bēga no komunisma briesmām pēc Latvijas okupācijas un Otrā pasaules kara beigās, bija spiesti jaunajās mītnes zemēs sākt jaunu dzīvi ar visai neciliem darbiem. Taču agrāk vai vēlāk izrādījās, ka latvieši var sasniegt daudz ko vairāk. Arī mūsdienās ne jau visi no Latvijas aizbraukušie tikai zemenes lasa.
Aizvien vairāk dzirdam un lasām par gadījumiem, kad mūsu tautieši citās valstīs ir arī uzsākuši uzņēmējdarbību – vienam tas ir veikaliņš, citam kafejnīca, kāds cits automašīnu remontdarbnīcu atvēris. Nesen lasīju interviju ar uzņēmēju Uldi Pīlēnu, kurš arī teica, ka tas ir grēks – uzskatīt latviešu tautu par tādu, kurai nav uzņēmēju gēna. Gluži otrādi – īstajos apstākļos, īstajā laikā un vietā parādās ārkārtīgi liels tautas garīgā spēka un spēju potenciāls. Lēnām, bet pamazām redzam, kas tas uzņēmēja gēns ir gan. Tātad – vaina ir nevis tautā, bet tās vadītājos vai, pareizāk sakot, to trūkumā.
Tā ir liela traģēdija, ka mūsu valsts vadītājiem ilgtoši nav bijis nostādnes, ka pirmajā vietā vienmēr un visur liekamas mūsu tautas tiesības un intereses. Ka visupirms jārūpējas, lai mūsu tauta savu potenciālu atklātu un īstenotu pati savā Tēvzemē, nevis kaut kur svešumā.
DDD: Varbūt tā lielākā problēma ir, ka trūkst nacionālās piederības sajūtas? Jūs sakāt, ka esam atbrīvojušies no vieniem žņaugiem, bet vai patiešām esam, ja latvieši joprojām faktiski ir minoritāte savā valstī? Uz papīra latvieši it kā ir mazliet vairāk nekā puse no visiem Latvijas iedzīvotājiem, bet, ja paskatāmies reālajā dzīvē, latvietis taču nav saimnieks savā zemē – ne ekonomiski, ne morāli, ne fiziski.
A.A.: Tā ir. Joprojām nevaram teikt, ka mēs kā tauta būtu atbrīvojušies no (izmantojot Edvīna Šnores filmas nosaukumu) padomju stāsta. Un tas padomju stāsts diemžēl vēl turpināsies mūsu sabiedrībā, tās apziņā un zemapziņā vēl diezgan ilgi un dikti. Tomēr ir allaž jāatceras, ka esam pirmās brīvvalsts radītāju mantinieki, un mums ir svēts pienākums pret tiem, kuri šo valsti toreiz radīja un veidoja. Juridiski mēs esam atguvuši neatkarību, un mums ir jāturpina savu senču iesāktais. Mēs neesam nekāda 4. maija republika, jo šī ir nevis kaut kāda jauna, “no nulles” radusies valsts, bet pēctece tai, kuras izaugsmi un attīstību pārrāva krievu okupācija.
Piecdesmit gadus latvietis ir stumts malā. Latvietim tika teikts: “Lūk, šeit ir tie tavi atbrīvotāji, tie ir īstenie rūpnieki, tautsaimnieki! Tad nu mācies krievu valodu, noliec malā un aizmirsti savu nacionālo piederību! Stājies komjaunatnē, pēc tam komunistiskajā partijā, un tikai tad tu tiksi uz priekšu un uz augšu!”
Bērns atdarina vecākus
Aldis Alliks: Varētu domāt, ka tās paaudzes, kuras ir dzimušas pēc okupācija laika, ir pilnībā brīvas no padomju stāsta un uztver visas lietas pavisam citādi, nekā okupācijas laikā dzimušie un augušie viņu vecāki. Tā nav. Nedrīkst aizmirst, ka jaunā paaudze nedzimst un neaug svaigā, sterilā laboratorijā – to audzina un lielā mērā ietekmē viņu vecāki, kuriem ir sava garīgā un vērtību bagāža. Tās lietas, kuras bērnībā ieaudzinātas, pēc tam jau ir grūti dabūt ārā.
DDD: Bērns atdarina vecākus it visā.
A.A.: Vienmēr un visur. Jo nav un nevar būt tā, ka, lūk, tagad, šajā konkrētā brīdī es apzināti audzinu savu bērnu, un tikai šajā brīdī bērnam doto viņš uzsūks sevī. Bērns taču visu ņem un uzsūc no saviem vecākiem nepārtraukti, visu laiku. Bērns jūt strāvojumus, intonācijas, jūt vecāku attieksmi, ar kādu viņi iet uz darbu un ar kādu pārnāk mājās, jūt to enerģijas plūsmu, kas nāk no vecākiem, kad viņi skatās televīziju, skatās un komentē kārtējās tur atspoguļotās nejēdzības. Nemaz nerunājot par to, ka bērns no vecākiem uzsūc skaļi pateiktās domas par mūsu tautu un mūsu valsti.
Un, ja padomju stāsta un mūsdienu pretlatviskās propagandas rezultātā vecākiem ir iekodēts, ka latviskais un nacionālais ir kaut kas slikts, visnotaļ nosodāms, ka latvieši kā tauta nekam neder un ne uz ko jēdzīgu nav spējīgi, ka Latvija kā valsts ir izgāzusies un ir bijusi viena liela kļūda – uz kādu tad nākamo un aiznākamo paaudzi mēs varam objektīvi cerēt?!
Manuprāt, lai kaut kas mainītos uz labu, katram ir nepieciešams attīstīt savu domāšanu. Tieši mūsu pašu domāšana ir primārā, vissvarīgākā. Domāšanu ir sistemātiski, disciplinēti jāuzlabo, jāattīsta. Tas prasa lielu pašdisciplīnu un gribasspēku. Bet tas ir jādara! Ir jāsaprot, kas ir noticis. Jālasa grāmatas, jāpēta, jāmeklē likumsakarības, cēloņu-seku sakarības. Katram visupirms ir jāsāk pašam ar sevi. Ir mērķtiecīgi un neatlaidīgi jāstrādā ar sevi. Tā ir nemitīga izvēle – katru brīdi katrs latvietis izvēlas, vai viņš vēlas saglabāt savu tautu, vai vēlas savu valsti, vai viņš ir savas zemes saimnieks vai arī ir kādas citas nācijas, citas tautas pakalpiņš! Katru brīdi!
Kāds ir mūsu tautas un valsts mērķis?
DDD: Nenoliedzami, mēs esam 18. novembra dibinātās Latvijas valsts turpinājums –domāju, latvieši nevienu brīdi par to nešaubās. Problēma ir tā, ka pēc neatkarības atjaunošanas netika veikti uzdevumi, kas ir obligāti, lai atjaunotu Latvijas neatkarību pēc būtības. Piemēram, joprojām nav īstenota 1996. gadā pieņemtā Deklarācija par Latvijas okupāciju, nav notikusi okupācijas laikā iepludināto kolonistu un okupantu repatriācija. Neredzam, ka valdība, ka valsts to pat mēģinātu darīt. Demogrāfiskā situācija Latvijā latvietim nav par labu, katru dienu jāizdara izvēle – runāt vai nerunāt krieviski ar piektās kolonnas pārstāvi, konfliktēt vai ne.
Aldis Alliks: Tā sauktā politiskā elite, proti, tie mūsu izvirzītie tautas priekšstāvji, kuriem mēs katrās Saeimas vēlēšanās deleģējam ideoloģisko, politisko, juridisko un ekonomisko jautājumu risināšanu, ilgstoši nav izpildījuši savu pamatpienākumu – strādāt latviešu tautas un latviešu valsts labumam. Jūs pieminējāt Deklarāciju, kura tapa 1996. gadā. Bet kas tad notika tālāk? Kāpēc pietrūka gribas vai saprašanas to visu īstenot?
Atceros, savulaik Latvijas Radio regulāri translēja Saeimas sēdes. Es biju lielā neizpratnē un ļoti sašutis, tās klausoties un dzirdot, kā latviešu politiķi no dažādām partijām cits citu knābj un grauž nost. Nācās secināt, ka pretlatviskajām partijām faktiski nekas nav jādara – latvieši paši, vai nu neapzināti vai apzināti, cits citu, paši savējos ir gatavi līdz ar zemi nolīdzināt. Vai šodien ir kaut kas mainījies? Nedomāju vis… Kā noklīdušas aitas tie mūsu priekšstāvji bizo apkārt, gāzelējas pa labi un pa kreisi, sper vienu soli uz priekš un divus atpakaļ…
Es ļoti priecājos, kad parādījās ideja par paplašinātu Satversmes preambulu. Domāju – beidzot mums būs skaidri un gaiši iezīmēta mentālā karte. Būs skaidri un gaiši definēts, kas mēs esam, no kurienes nākam un uz kurieni ejam. Egils Levita kungs, neapšaubāmi inteliģents un erudīts būdams gan jurisprudencē, gan arī politiskās zinībās, spēja likt aizdomāties, paskatīties uz tādām lietām, par kurām diendienā daudz netika domāts: kāds ir mūsu kā tautas mērķis un kāds ir mūsu valsts mērķis? Taču man palika šķērma dūša, redzot, kāda bija reakcija pret šo vitāli svarīgo ideju no daudzām it kā latviskām partijām. Ak, šausmas, kāda pretestība šai izvērstajai Satversmes preambulai bija no Zaļo un zemnieku savienības – partijas, kura kādreiz sevi lepni dēvēja par Kārļa Ulmaņa partiju, bet kuru joprojām vada kāds bijušais komunists! Man radās pārliecība, ka, ja nebūtu notikusi Krimas okupācija un aneksija, viņi vēl sparīgāk cīnītos pret šīs paplašinātās Satversmes preambulas pieņemšanu, tā vēl vairāk tiktu saturiski “apcirpta”. Nav pat izslēgts, ka tā vēl joprojām nebūtu pieņemta, bet tiktu muļļāta Saeimas zālēs un kuluāros – kā daudz kas cits latviešu tautai svarīgs. Tas ir tikai viens, bet visnotaļ spilgts piemērs, cik ļoti kāds vēlas vai nevēlas kaut ko darīt tautas labā.
DDD: Hibrīdkarš un militātais karš Ukrainā ir pietiekams pamats beidzot skaidri apzināties, ka nekādi tanki Krievijai uz Latviju nav jāsūta – šeit esošā piektā kolonna ir gan skaitliska, gan intelektuāli pietiekami spēcīga, lai pilnībā pārņemtu varu Latvijā. Kāpēc latviešu tauta un politiķi neatgriežas pie deokupācijas un dekolonizācijas jautājuma, bet visu laiku ceļ atkal un atkal augšā kaut kādu mistisku integrāciju, izgudro kaut kādus veidus, kā mums viņus mīlēt, bučot – sazin, ko vēl ar viņiem darīt? Kāpēc netiek runāts par deokupāciju un dekolonizāciju, kas ir loģisks solis pēc okupācijas?
A.A.: Muļļāts, līdz galam neatrisināts vai arī vispār risināt neuzsākts joprojām ir ne tikai tas vien. Nav taču notikusi, piemēram, lustrācija. Tā čekas maisu atvēršana tiek muļļāta un muļļāta, tad atkal pastumta malā, lai atsāktu muļļāt (nevis risināt!) pēc vairākiem gadiem. Un sākas viss no gala… Varam censties meklēt itin visam cēloņus. Mums var paveikties, un atradīsim pareizos, bet varam arī kaut kur aizšaut garām.
Jau kopš deviņdesmito gadu sākuma, proti, “mežonīgā kapitālisma” laikiem, kļuva skaidrs, ka vairumam pie varas tikušo cilvēku ir pavisam citi, daudz “piezemētāki”, visnotaļ merkantilāki mērķi. Toreiz notika tā sauktā prihvatizācija, kad tika ķerts un grābts pēc iespējas vairāk no bijušās PSRS atstātajām rūpnīcām, izejvielām un cita saimnieciskā mantojuma. Un kampj un grābj taču vēl šobaltdien. Visu, ko vien iespējams sakampt un sagrābt. Tāds nepārtraukts “gribu vēl un vēl”. Naudas kāre, alkatība.
Varbūt tautai pietrūcis tieši garīgā līdera. Agrāk tika pārmests, ka esam noilgojušies pēc “vadoņa”, bet joprojām redzam, ka šādas ilgas pastāv. Un varbūt tiešām tas šajā mūsu tautas attīstības stadijā ir bijis un joprojām ir izšķirīgi nepieciešams. Līdzīgi kā Mozus, kurš ebreju tautu 40 gadus vedis pa tuksnesi uz konkrētu mērķi, arī mums būtu noderējis pašiem savs, visai mūsu tautai kopīgs Mozus. Ideāli, protams, būtu, ja katrs pats sevī varētu tādu Mozu atrast. Proti – ja katram pašam piemistu nepieciešamie vērtību orientieri, mērķi, vīzijas, sapņi, redzējums par savas tautas un valsts nākotni, un ja katrs pats teiktu, ka viņam apnicis sēdēt šajā “tuksnesī” un ka viņš celsies, ies un darīs, kas nepieciešams.
Okupācija šo valstisko, nacionālo orientieri un pašu gribu, alkas un degsmi daudziem izskauda no apziņas. Joprojām latviešos nav atjaunojusies vai no jauna izveidojusies kolektīvā apziņa, ka šī ir mūsu valsts (citas mums nav un nebūs), šī ir mūsu zeme (citas mums nav un nebūs) un šī ir mūsu tauta (citas mums nav un nebūs).
Tauta būtībā ir tāda kā paplašināta ģimene. Viss sākas ar mani. Tad nāk mani mīļie, tuvie cilvēki. Un tālāk loks aptver visu manu tautu. Šī ir tā pamatapziņa, kam vajadzētu būt pašsaprotamai. Taču šīs pašsaprotamības acīmredzot iztrūkst.
Atbildot uz jūsu jautājumu par deokupāciju un dekolonizāciju skaidri un gaiši – es uzskatu, ka tās ir bijušas, atkal tās pašas vien verdziskās, kalpiskās bailes aizskart savus bijušos kaklakungus, kuras ir atturējušas no konkrētas, taisnīgas un loģiskas rīcības, no ķeršanās no skaistu dokumentu rakstīšanas pie darīšanas, pie uzrakstītā īstenošanas.
Mācīta, bet ne gudra
DDD: Kā jūs raksturotu bijušās prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas aicinājumu – pavilkt vēsturei apakšā svītru un sākt visu no gala, no baltas lapas?
Aldis Alliks: Es uzskatu šādus aicinājumus par kaitnieciskiem – neatkarīgi no tā, kurš tādus izsaka. Tie ir pretlatviski un pretvalstiski! Ja tā runā latvietis, viņš tikai un vienīgi pūš savas tautas un Latviešu Valsts nelabvēļu stabulē. Izpūš to caurvēju, kas viņam galvā. Ja tā pasaka Vaira Vīķe-Freiberga, man atliek secināt, ka viņa ir mācīta, bet ne gudra. Acīmredzot viņai ‒ desmitiem gadu fiziski un garīgi ļoti tālu no Latvijas dzīvojušai ‒ joprojām ir grūtības ar “integrēšanos” un “asimilēšanos” savā Tēvzemē. Un šīs grūtības joprojām nav pilnībā pārvarētas – par to liecina, piemēram, viņas nesenie izteikumi organizētās imigrantu jeb tā saukto “bēgļu” kontrabandas problēmu sakarā.
Jūdaismā ir tāds vieds padoms: “Neceliet sev elkus.” Nekad neesmu bijis iekšā tajā eksaltētajā Vairas Vīķes-Freibergas kā prezidentes nekritisko pielūdzēju pūlī. Neesmu patiesi, no sirds sajutis viņu kā latviešu tautas garīgo līderi, kā īstenu Latviešu Valsts prezidenti. Abu prezidentūras termiņu laikā bija daudz tādu lietu, kuras man nav pieņemamas. Tā pati deniņu bakstīšana ar pirkstu vienugad 16. marta leģionāru gājiena dalībniekiem. Viņas attieksme pret valsts valodu. Abrenes atdāvināšana taču arī notika viņas “ziedu laikos”. Esmu regulāri sajutis, ka viņa īsti neizprot latviešu tautas sāpes, ciešanas, vēsturi – laikam jau tāpēc, ka ilgstoši ir bijusi prom, dzīvojusi citā kultūrvidē.
Tautai aizmirst savu pagātni – tas visnotaļ ir neloģiski un, kā jau teicu, kaitnieciski. Nevar koks pastāvēt, ja tam nav sakņu. Un mūsu tautas saknes ir mūsu vēsture – gan kultūras, gan politiskā, gan jebkurā citā aspektā. Par latviešu tautas un valsts pagātni, vēsturi aizmirst un sākt jaunu dzīvi “no nulles”, ar iztukšotu galvu – tāds aicinājums man viennozīmīgi raisa asociācijas, piemēram, ar “Saskaņas centra” kādreizējo piedāvājumu noteikt trīs gadus ilgu moratoriju vēstures jautājumiem ar tādu domu, ka, lūk, trīs gadus nerunāsim par okupāciju, nerunāsim par tās sekām, nerunāsim par to, kas ar latviešu tautu ir darīts.
Tas nav manam prātam aptverams un man pašam pieņemams, ka latvietis var aicināt cirst nost savas tautas saknes. Vai Vairai Vīķei-Freibergai ienāktu prātā uzrunāt ebrejus un aicināt viņus aizmirst par holokaustu, aizmirst par savu tautiešu pārdzīvojumiem un likteņiem, vienreiz beigt čīkstēt un vaimanāt, pavilkt visam apakšā svītru un sākt visu no jauna?! Es gribētu redzēt ebreju reakciju un arī to, kas no viņas pašas paliktu pāri politiskā un visādā citādā nozīmē. Kāpēc gan viņa var atļauties mums, latviešiem, kaut ko tādu pateikt?
Protams, es pamanu un novērtēju arī Vairas Vīķes-Freibergas labās un cildināmās darbības un īpašības. Kad viņa komentēja notikumus Ukrainā, es tiešām jutu, ka pēdējo gadu gaitā viņa ir daudzējādi augusi vai vismaz sākusi daudz ko saprast.
Nepieciešama kopīga ideja
DDD: Ja runājam par šo līdzību ar koka saknēm un tautas apziņas veidošanos, atceros savu kādreizējo tikšanos ar rabīnu Barkānu, kurš ieteica mums, latviešiem, mācīties no žīdu tautas, kuras spēks ir vēsturisko sakņu apzināšanā. Tautas apziņa veidojas ne jau atmiņā par pēdējo gadu notikumiem. Bērnam gandrīz vai ar mātes pienu ir jāiedod nacionālās piederības apziņa. Manuprāt, latviešu tautai trūkst nacionālās piederības apziņas. Mums pārmet, ka vaimanājam, činkstam par vēstures notikumiem, bet vai tā ir? Mēs tikai neļaujam aizmirst svarīgāko, kas var apvienot latviešu tautu.
Aldis Alliks: Apgalvojumi, ka mēs, latvieši, par daudz vaimanājam un čīkstam, jau lielākoties izskan no pašu latviešu mutēm. Ne jau kāds no malas mums to pārmet. Tas atkal ir mūsu tautas lielas daļas nacionālās pašapziņas trūkums, verdziskuma un kalpības izpausme, kas liek kaut ko tādu runāt.
Natans Barkāns tiešām bija ļoti cienījams Latviešu Valsts pilsonis. Es ļoti cienu un augsti novērtēju viņa ne tikai kā savas kopienas līdera, bet arī kā mūsu valsts pilsoņa un īstena patriota darbību. Daudzas savulaik iesāktās lietas tagad turpina viņa dēls, rabīns Menahems Barkahans. Neapšaubāmi, viņi pārstāv tautu, no kuras var un vajag ļoti daudz mācīties.
Un arī no citām tautām var un vajag mācīties. Es varbūt tagad izpelnīšos kādu latviešu neizpratni, bet – manuprāt, mums ir vērts daudz ko pamācīties arī no Krievijas un krieviem. Nevar nepamanīt līmeni, kuru ideoloģiski ir sasniegusi krievu tauta. Un to, ko viņi ir gatavi daudz paciest un pieciest lielu ideju un ideālu vārdā, kaut vai tās pašas domas par Krievijas impērijas atjaunošanu vārdā. Protams, mums, latviešiem, daudzējādā ziņā viņu idejas nav un nevar būt pieņemamas. Bet es te runāju nevis par saturu, bet par principu – katrai tautai, un jo īpaši mūsu daudz cietušajai tautai, ir nepieciešama kopīga ideja, mērķis, sapņi.
Tātad – ja redzam, ka mūsu mājās mums kaut kā pietrūkst, ja kaut kā nav vispār vai nav līdz galam izveidots, tad, kā aicināja Krišjānis Valdemārs un citi jaunlatvieši, jādodas jūriņā, jākrāj zelts pūriņā. Dodoties uz citām valstīm, katrs latvietis var paņemt un, ja ne fiziski, tad garīgā, idejiskā līmenī pārvest mājās to, kas ir vajadzīgs latviešu tautas un Latviešu Valsts tālākai izaugsmei un attīstībai.
Arī mums ir nepieciešams “dzīt iekšā” latviešos mūsu tautai un mūsu valstij svarīgās vērtības un pārliecības, jo, ja ir idejas un ideāli, cilvēks var pieciest atrašanos, kā mēdzu teikt, “Maslova piramīdas pirmajā vai pat pagrabstāvā”. Tad cilvēks ir stiprs garā, un tāds ir spējīgs saņemties un izlīst ārā no turienes, kur ir ilgstoši iestrēdzis. Savukārt, ja pieņemam citu un diemžēl arī daudzu savu tautiešu domu, ka mūsu tauta un valsts ir slikta u.tml., tad nekāda gribasspēka veidošana, domāšanas attīstīšana, sevis disciplinēšana, grūtību pārvarēšana neizdosies, gluži pretēji – cilvēki zaudēs cerības, atmetīs ar roku, padosies.
DDD: Daļēji varu piekrist par krievu tautas spēju sekot idejai, žēl tikai, ka tā ļaujas saindēties ar imperiālismu un šovinismu, tā vietā, lai attīstītu patiesu nacionālismu, kas garantētu tautai attīstību un plaukstošu nākotni.
Viss ir galvā
DDD: Kā latviešos nostiprināt ideoloģiju, nacionālo piederību savai tautai? Ne reizi vien mūsu laikrakstā cilvēki ir izteikušies, ka Atmodas laikā par maz ir lijušas asinis, tādēļ šodien latvieši nespēj novērtēt to, kas viņiem pieder. Vai jūs tam piekrītat?
Aldis Alliks: Diezin vai atradīsim vai izdomāsim vienu tādu pareizu un universālu atbildi uz jautājumu, kāpēc mums kā tautai un mūsu valstij ne viss ir izdevies tā, kā gribētos. Mans uzskats ir tāds, ka – lai tautā veidotos nacionālās piederības apziņa, pilnībā vajadzētu pietikt ar tām ciešanām un asinīm, kas jau ir izlietas, sākot no 1940. gada. Un tām, kas izlietas Latviešu Valsts veidošanās laikā, piemēram, 1919. gada Brīvības cīņās.
Es domāju, ka cilvēkam, kurš jau okupācijas gados ir domājis un vērtējis, kas ir kas un kāpēc, un arī jau pēc okupācijas laika dzimušajiem un augušajiem, kuri zina savas tautas un valsts vēsturi, tiešām vajadzētu pietikt ar visu to, cik asiņu šajā zemē latvieši jau ir izlējuši un ko dzīvi palikušie ir bijuši spiesti pārdzīvot, man tā liekas…
DDD: Man, personīgi, jau pietiktu…
A.A.: Jā, man okupācijas laikā pietika ar audzināšanu, ko baudīju savā ģimenē. Mazs puika būdams, klausījos radio “Brīvā Eiropa” un “Amerikas Balss” latviešu redakciju raidījumus. Mana vecāmāte, kura dzīvoja kopā ar mani un maniem vecākiem, nespēja slēpt savu naidu pret krieviem un visu krievisko, jo tajā valodā runājošie bija latviešiem atņēmuši valsti un viņai vīru, kurš, pieredzējis krievu okupācijas prātam neaptveramās izpausmes, pats pieteicās leģionāros un 1944. gadā krita karā. Okupācijas laikā viņa nebija apklusināma nevienā pašā 18. novembrī – katru gadu šajā datumā viņa no sirds un ar pārliecību nodziedāja “Dievs, svētī Latviju”. Un arī tolaik aizliegtajos Ziemassvētkos neklusēja. Es daudz tikos un runāju ar ulmaņlaika cilvēkiem, klausījos viņu dzīves stāstus. Un man joprojām pilnīgi pietiek ar ciešanām, kas manai tautai jau ir bijušas, un ar asinīm, kas jau ir izlietas.
Atmodas laikā Igaunijā – atšķirībā no Lietuvas un Latvijas – taču vispār nelija asinis. Vai tad viņiem ir problēmas ar valstisko un nacionālo pašapziņu?
Viss ir galvā. Un ar galvu ir jāstrādā. Galva, kā jebkurš orgāns, var atrofēties, ja to ilgstoši un sistemātiski nelieto.
DDD: Es domāju, vēl svarīgāka ir sirds. Atceros, vēsturnieks H. Strods teica, ka, viņaprāt, nevienā citā tautā nav bijuši tik daudzi nodevēji kā latviešiem. Bet nodevība tomēr ir sirds kaite.
A.A.: To jau arī Lidija Lasmane-Doroņina ne reizi vien ir pieminējusi savās intervijās. Diemžēl. Bet tieši tāpēc ir vajadzīga tā attīrīšanās caur čekas maisu atvēršanu, lustrāciju. Tai ziņā gan būtu reiz jāpavelk svītra apakšā, bet to drīkst pavilkt tikai un vienīgi zem nopietni, rūpīgi paveikta darba, nevis atmetot ar roku un neko no tā pat nesākot darīt.
Vērtības un ideāli ir jāaizstāv
Aldis Alliks: Kas ir pirmais – galva vai sirds? Vai pirmās ir domas vai arī sajūtas? Es teiktu, ka tā ir mijiedarbība: mūsu domas ietekmē mūsu sajūtas, un otrādi, mūsu sajūtas ietekmē mūsu domas. Varu tikai vēl un vēlreiz paust savu pārliecību, ko esmu guvis savā dzīves pieredzē, – pirmkārt, katram ir jāstrādā ar sevi; otrkārt, ir nepieciešama disciplīna, gribasspēks, lai uzsāktu ar sevi strādāt un to kādā brīdī nepārtrauktu. Līdzībās runājot, tas ir kā akmens, ko iemet ūdenskrātuvē – vispirms tas saņem grūdienu pats un tikai pēc tam vilnīši veidojas, izplatās arvien tālāk un plašāk, skar citus.
18. novembris, 11. novembris, 16. marts, 23. augusts, 14. jūnijs, 25. marts un citas mūsu tautai un valstij svarīgas svētku un piemiņas dienas – tajās ir jādodas ārpus mājām, jāapmeklē pasākumi, “jāuzkurina”, jāuztur un jāattīsta sevī latvietība, nacionālās un valstiskās piederības sajūta. Neviens cits taču to manā, mūsu vietā nedarīs!
Kad iet pavisam grūti, atmostas agrāk snaudušais pašsaglabāšanās instinkts. Es pieļauju iespēju, ka, turpinoties arvien spilgtāk vērojamiem un jūtamiem mūsu tautu un valsti degradējošiem procesiem, ar laiku kāds kopīgs mesija vai Mozus mums uzradīsies. Taču mums katram ir jābūt gatavam tam brīdim. Jebkuras iespējas spēj saskatīt un izmantot tikai tas, kurš tām ir gatavs.
Nesen internetā noskatījos videosižetu par to, ka Polijā trīskārt ir palielinājies dalībnieku skaits organizācijā, kas pielīdzināma mūsu zemessardzei. Tajā ir gan sievietes, gan arī, protams, vīrieši. Viņi trenējas militārās zinībās, apgūst pamatzināšanas, kā rīkoties, ja kāds iebrūk Polijā. Kā rīkoties, ja būs jāaizstāv sava māja, sava ģimene.
Sava ģimene, savi bērni, savas vērtības un ideāli ir jāaizstāv. Vienmēr ir un būs jāaizstāv. Es uzskatu, ka Latvijā daudz vairāk uzmanības ir jāpievērš patriotiskajai audzināšanai bērnudārzos, skolās, augstskolās (bet vispirms, protams, mājās, ģimenēs). Uzskatu, ka ir nepieciešama arī kaut kāda veida militāra apmācība skolās. Laikā, kad jau sen vairs nepastāv obligātais karadienests, kaut kādā citā veidā tomēr ir cilvēkiem jāiemācās aizstāvēt sevi. Un gan pašiem sevī, gan arī mūsu bērnos un mazbērnos ir jāiemāca apziņa, ka ir lietas, par kurām vienmēr jāceļas kājās un jāiet cīnīties, ja šīs lietas tiek apdraudētas (nevis – kā vidējais aritmētiskais latvju politiķis teiktu – vispirms labi jāapsver, jāpadomā, jāpakonsultējas ar vēsturniekiem, ar militāriem speciālistiem u.tml.).
Vēl un vēlreiz jāuzsver, ka sabiedrības un tautas pamatšūniņa ir ģimene. Nacionālpatriotiskajai pārliecībai, vērtībām un ideāliem ir jāpāriet uz nākamajām paaudzēm gluži vai ģenētiskā līmenī. Bērniem tās lietas jāsaņem jau “ar mātes pienu”.
“Bēgļu” uzņemšanas jautājums – lakmusa papīrītis
DDD: Šobrīd ļoti aktuāls kļūst tā saucamo bēgļu uzņemšanas jautājums. Redzam, ka latviešos ir liela pretestība. Vai, jūsuprāt, latviešiem ir tiesības negribēt pieņemt šos cilvēkus?
Aldis Alliks: Mana elementāra, sadzīviska loģika ir tāda – ja vien kaut kas ir brīvprātīgs, tas nozīmē, ka mums ir tiesības pateikt arī “nē”.
Šis imigrantu jeb tā saucamo “bēgļu” jautājums, protams, mani ļoti satrauc. Vai ik dienas redzamais un dzirdamais vedina uz dažādām pārdomām. Klausoties un lasot dažādu manu it kā tautiešu teikto un rakstīto, es atkal un atkal nekādi nevaru saprast, vai tā ir samaitāta domāšana, dzīves un pasaules uztvere, vai arī pretlatvisku aktivitāšu aktīvie atbalstītāji saņem kaut kādu finansējumu no Rietumiem vai Austrumiem, vai arī no abām šīm debess pusēm?!
Mums mēģina pateikt – vai tad esam tik vāji, ka nevaram tos 700 bēgļus uzņemt? Taču – ja mēs neesam principiāli uzreiz, no paša sākuma, tad pēc tam vairs nevarēsim kādā brīdī pateikt “stop, nu jau gan pietiek”.
Mans uzskats ir tāds – ja mēs esam saimnieki savā zemē, tad varam izvēlēties, vai un ko mēs ielaižam savā zemē. Ja es esmu savas mājas vai dzīvokļa saimnieks, tad man ir tiesības paskatīties “actiņā” vai pa durvju spraugu, padomāt un izlemt, vai to cilvēku, kurš klauvē pie mana mājokļa ārdurvīm, es vēlos ielaist iekšā vai nevēlos.
Jau atkal atgriežamies pie tā paša kalpu, vergu sindroma. Ja Latvija valstiskā līmenī tiek vadīta no tādu cilvēku puses, kuru pamatrūpe ir nevis mūsu tautas un Latviešu Valsts tiesības un intereses, bet gan jautājums: “Ko par mums padomās, ja mēs to un to darīsim vai nedarīsim?” ‒ tad jau atkal mēs nevis paši jūtamies kā kungi, kā saimnieki savā zemē, bet skatāmies un klausāmies, kā jebkurš cits, kuru uzskatām par savu kungu vai vismaz vagaru, reaģēs. Vai viņš mūs uzslavēs un sitīs mums uz pleca, kad rīkosimies pēc viņa diktāta… Līdz ar to var teikt, ka tas tā saucamo “bēgļu” piespiedu uzņemšanas jautājums kopumā ir kārtējais lakmusa papīrs, kurš parāda un vēl parādīs, kas ir kas Latvijas politikā. Un ne tikai politikā.
Komjaunatnes trieciennieku reinkarnācija
Aldis Alliks: Var jau būt, ka mūsu tautas problēma zināmā mērā ir tā, ka daudziem, atrodoties “Maslova piramīdas pirmajā vai pat pagraba stāvā”, nav iespēju apceļot citas Eiropas valstis. Es varbūt arī pats ne pārāk daudz ceļoju, taču man ir draugi un kolēģi dažādās Eiropas valstīs, kuri ļoti spilgti apraksta sekas, kuras tajās valstīs radījusi nevēlamu cilvēku ielaišana, un vispār to absurdo, komunisma vājprātīgajām idejām dažkārt pielīdzināmo neoliberālo totalitārismu, kas aizvien vairāk pārņem Eiropas, īpaši – Skandināvijas, valstis.
Tie, kas runā pret šīm vājprātīgajām tendencēm un vēsmām, protams, netiek – kā krievu okupācijas laikā – likti cietumos, čekas pagrabos vai psihiatriskajās slimnīcās, vai izsūtīti. Tomēr tādi tiek faktiski izstumti no dzīves, no sociālās vides, no karjeras. Rietumu zinātnieki un augstskolu mācībspēki, kuri ir pret uzspiesto imigrantu uzņemšanu, zaudē iespējas uzstāties konferencēs, viņu rakstus vairs nepublicē, viņus nepārvēl akadēmiskajos amatos utt. Tāpēc man ir sajūta, ka daudzi Latvijā nemaz nezina, kas patiesībā notiek citur Eiropā.
Ir lietas, ko piedzīvojām PSRS jeb krievu okupācijas laikos – murgainu ideoloģiju, skaļus, bet tukšus lozungus (“komunisms”, “tautu draudzība”, “padomju tauta”, “padomju cilvēks” u.tml.). Savukārt mūsdienās situācija ir pēc būtības līdzīga, tikai nedaudz modificēta formas un satura ziņā – Latvijā iekšā, šoreiz no Rietumu puses, kaut kas ļoti līdzīgs. Protams, šodien tas nenāk vairs pie mums tik prastā, primitīvā krievu stilā kā toreiz (ar sirpi, āmuru un tankiem pa priekšu), bet nāk ar uzspēlētu, mākslotu smaidu, ar šķietami “gudrām”, demagoģiskām runām un frāzēm. Taču – ne mazāk totalitārā veidā, proti, absolūti nepieļaujot nekādus “nē”, nekādus citādus, atšķirīgus vai pretējus viedokļus un uzskatus.
Laiku pa laikam vēroju televīzijā tā sauktos “Sorosa stipendiātus” uzstājoties publiskās debatēs – viņu degsme un kaisme man ļoti atgādina to, kas okupācijas laikā plūda no ideoloģiski pārliecinātajiem komjauniešiem un komunistiem, kuri aktīvi apkaroja nacionālismu, cīnījās ar komunisma ideju apšaubītājiem, padomju valsts “ienaidniekiem” u.tml. Es saskatu (it īpaši – sievietēs) tādu kā komjaunatnes aktīvistu un trieciennieku reinkarnāciju, jo tagad ar zvērojošām acīm cīnās un vārās diskusijās ar tādu pašu naidu, ar tādām pašām dusmām un tādā pašā neiecietībā pret atšķirīgu viedokli un pārliecību. Un jau atkal cīnās par lietām, kas acīmredzami neatbilst latviešu tautai un Latviešu Valsts interesēm.
DDD: Es pat teiktu, ka latviešu tautai šis laiks ir bīstamāks nekā padomju laiks. Toreiz cilvēki zināja, ka Latvija ir okupēta, ka demokrātijas nav. Tagad jau arī demokrātijas nav, ir tikai tās ilūzija. Vienkāršie cilvēki, skatoties televīziju un klausoties radio, domā, ka visi ir par tā saucamo “bēgļu” uzņemšanu, kolonistu integrāciju un pederastu, lesbiešu “laulību” legalizāciju, jo tos, kuri ir pret (turklāt sabiedrības vairākumu) vienkārši nelaiž pie vārda. Atgādināšu bēdīgi slavenā Nila Muižnieka teicienu: “Mēs par viņiem runāsim, bet viņiem runāt neļausim”. Un tā cilvēks vienkāršais, cilvēks parastais ieslēdz televizoru un, ieraugot šo aktīvo sorosītu, domā, ka laikam jau tā ir pareizi, jo neviens cits jau neko citu nesaka.
A.A.: Jā, tā tas ir. Jo nevienu citu jau faktiski nelaiž pie vārda un pie teikšanas. Tāpēc teicu, ka aizvien vairāk saskatu paralēles un līdzības starp komunistisko un neoliberālo totalitārismu. Un varu tikai vēl un vēlreiz uzsvērt – tieši tāpēc jau ir tik svarīgi domāt, lasīt, vērtēt, pētīt vēsturi, atrast cēloņus, likumsakarības un cēloņu-seku sakarības utt.
Ir mainījušās klišejas, mainījies ideoloģiski vārdiskais saturs, daudz maigāka un rafinētāka ir kļuvusi forma, taču būtība nav mainījusies. Te var vēl un vēlreiz atsaukties uz vēsturnieka un publicista Ulda Ģērmaņa vārdiem, ka “nekur nav teikts vai rakstīts, ka latvietim neizbēgami jābūt vientiesīgam”.
Jūs pareizi uzsvērāt šīs briesmas, kas tagad mūs apdraud. Agrāk labais un sliktais bija ļoti polarizēti un atpazīstami lielumi. Piemēram, viens cilvēks domāja patriotiski un runāja par Latvijas okupāciju, vārda brīvības neesamību u.tml., bet otrs pateica apmēram tā: “Nu, ja tu tā domā un runā un vienreiz neapklusīsi pats, tad mēs ar tevi izrēķināsimies!” Tagad šī izrēķināšanās, kā jau minēju, nav cietumi, gulagi, psihiatriskās slimnīcas, tomēr tik un tā represijas notiek. Un cilvēki baidās. Atgriežas jau piemirstās bailes, tā teikt – ja es aktīvi paudīšu savu patriotisko, nacionālo nostāju, varu palikt bez darba, bez nākotnes, mana ģimene cietīs. Vēstures rats, liekas, atgriežas, izmetis tādu kā loku – jau atkal cilvēki būtībā ir spiesti klusēt un samierināties.
DDD: Kas tas ir? Vai tie nav PSRS čekas paņēmieni vai pat vēl trakāk?
A.A.: Krievu okupācijas laikā bija daudz dažādu birku, etiķešu, ar ko aplīmēja citādi domājošos – “pretpadomju aģents”, “padomju valsts nodevējs”, “nacionālists”, “fašists” u.c. Tagad arī ir birkas, ar kurām aplīmē tos, kuri ir pret neoliberāļu paustajiem, tautai kaitīgajiem uzskatiem un rīcību – “tumsoņa”, “ksenofobs”, “rasists”, “homofobs” u.c.
“Cilvēktiesības”…
Aldis Alliks: Noteikti esiet pamanījuši, ka pār latviešiem kā tāds virvē iekārts zobens jau ilgu laiku šūpojas jēdziens “cilvēktiesības”. Tiklīdz kādā publiskā retorikā kāds piemin cilvēktiesības, tā es uzreiz saspringstu un kļūstu vērīgs un uzmanīgs. Jo – vai esat dzirdējuši kādu runājam par latviešu tautas cilvēktiesībām? Nē! Cilvēktiesības publiskajā retorikā allaž ir kā tāds pretmets, pretstats un pretarguments latviešu tautas un Latviešu Valsts tiesībām un interesēm. Neatceros, kad pēdējo reizi kāds būtu publiski runājis vai praktiski cīnījies par latviešu tautas cilvēktiesībām…
DDD: Latvieši, kā rādās, nav cilvēki…
A.A.: Cilvēktiesības vienmēr tiek pieminētas, kad ir runa par to pašu okupantu, kolonistu un, jo īpaši, viņu bērnu privilēģijām, kuras viņiem it kā pienākoties Latvijā. Piemēram, kā gan mēs varot nepiešķirt Latvijas pilsonību okupantu un kolonistu bērniem – viņi taču te ir dzimuši. Automātiska pilsonības nepiešķiršana esot viņu cilvēktiesību rupjš pārkāpums.
Cilvēktiesības tagad plaši tiek, un drīz arvien vēl plašāk tiks, pieminētas attiecībā uz visiem tiem “brīvprātīgi” un citādi mums uzspiestajiem imigrantiem – tā sauktajiem “bēgļiem”.
Kā jau teicu – visiem ir cilvēktiesības, izņemot latviešus, šīs valsts pamatnāciju jeb valstsnāciju. Man nāk prātā arī, piemēram, gatavojoties Daiņa Rūtenberga lietai izpētītais Tatjanas Ždanokas dzīves gājums – interfrontiste, aktīva cīnītāja pret Latvijas neatkarības atjaunošanu, Komunistiskās partijas biedre vēl pēc 1991. gada. Un kas tad ir nākamais solis, ko viņa spēra pēc darbošanās kompartijā un interfrontē? “Latvijas Cilvēktiesību komitejas” nodibināšana, jau 1992. gadā. Un šī viņas komiteja faktiski ir aktīvi darbojusies visās lietās, kur, varētu teikt, kādi okupantu un kolonistu pārstāvji ir cīnījušies par savām “cilvēktiesībām”. Latvija pat daudzos šādos gadījumos starptautiskajās institūcijās ir zaudējusi. Pavisam nesen tika publicēts “Re:Baltica” pētījums, un arī jau agrāk nebija noslēpums, ka šie “cilvēktiesību aktīvisti” ir lielās kaimiņvalsts finansēti.
DDD: Īstenībā arī nepieciešamība pēc deokupācijas un dekolonizācijas veikšanas ietilpst latviešu tautas cilvēktiesībās, kas ir pat starptautiski noteikts.
A.A.: Jānis Jurkāns ne reizi vien intervijās ir stāstījis, ka arī tā saucamie Rietumi, kurus mēs okupācijas laikā acīmredzami bijām pārāk augstu novērtējuši, pat idealizējuši, allaž ir mudinājuši uz to pašu, uz ko agrāk PSRS un tagad Krievija. Arī Abreni atdāvināt lielā mērā mudināja Rietumi – negribēdami “kasīties” ar Krieviju un cenzdamies mums iegalvot, ka šī atdāvināšana palīdzēšot uzlabot mūsu attiecības ar Krieviju. Jūs jau pieminējāt, ka Vaira Vīķe-Freiberga aicināja pavilkt svītru zem visām vēstures problēmām un sākt jaunu, skaistu dzīvi.
Neviens no tā sauktajiem Rietumu sabiedrotajiem arī nav gribējis, ka mēs, latvieši, runājam par deokupāciju un dekolonizāciju, par vēsturiskās taisnības atjaunošanu, par komunisma noziegumu pielīdzināšanu nacisma noziegumiem, par okupācijas rezultātā Krievijas (tolaik sevi dēvējušās par PSRS) nodarīto zaudējumu Latvijas tautsaimniecībai, dabai un cilvēkiem nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu utt., u.tjp. Viņi visi ir gribējuši, lai tikai mēs ātrāk visu aizmirstam, lai ātrāk to visu kaut kur norokam un apglabājam un lai cītīgi turpinām kalpot viņiem, mūsu jaunajiem kungiem – aizsargājam viņu intereses un tiesības un pildām viņu uzliktos pienākumus.
Cik liels un pamanāms, piemēram, ir bijis vispār un cik tieši šodien ir Rietumu atbalsts ukraiņu tautai un ukraiņu valstij?
Neviens cits to mūsu vietā nedarīs
DDD: Jā, vēsture atkārtojas vai, precīzāk, turpinās, jo – kas Latviju nodeva Staļinam? Kam pateicoties, mēs tikām okupēti? Vai tikai ne tiem pašiem Rietumiem, kurus tagad saucam par sazin kādiem sabiedrotajiem un lielajiem draugiem – mūsu interešu aizstāvjiem? Es kaut kā nemanu, ka šī draudzība nāktu par labu Latvijai un latviešu tautai.
Aldis Alliks: Latvijai var laiku pa laikam būt sabiedrotie un domubiedri citu valstu vidū. Taču allaž jāatceras – draugu (turklāt vēl tādu, kuri mūsu vietā darīs mūsu pašu darāmas lietas, pildīs mūsu pašu pildāmos mājasdarbus, ņems visupirms vērā latviešu tautas un Latviešu Valsts intereses) mums nav un nebūs! Ne Austrumos, ne Rietumos. Latviešiem pašiem vienmēr būs jācīnās par sevi un vienmēr būs jāatceras, ka neviens cits to mūsu vietā nedarīs!
DDD: Nobeigumā gribētos akcentēt jūsu teikto, ka mācīts ne vienmēr ir gudrs, un vienkāršiem cilvēkiem vajadzētu ne tik daudz skatīties uz to, cik valodas kāds zina, bet ko viņš runā.
A.A.: Ir ļoti, ļoti nepieciešams mācīties un gudram, viedam kļūt katram pašam. Tad arī būs vieglāk cīnīties mūsdienu kaujās, kuras risinās cilvēku prātos un, kā pareizi minējāt, sirdīs un kurās vairs nevicina ne sirpjus, ne āmurus, ne Kalašņikova automātus. Notiek cīņa ar un par cilvēku prātiem. Aktīvi tiek strādāts, lai likvidētu līdzšinējo latviešu tautas pārliecību par to, kas ir ģimene. Lai likvidētu mūsu senčiem raksturīgo pietāti pret gados vecākiem, dzīvē un darbā pieredzējušiem cilvēkiem. Lai likvidētu pietāti pret autoritātēm. Lai apsmietu un izskaustu reliģiskus uzskatus, baznīcā iešanu, kristīgo priekšrakstu ievērošanu. Lai likvidētu nacionālas un patriotiskas domas, jūtas, runas, izpausmes, rīcību. Un šie spiedieni uz latvieti tiek izdarīti gan no Austrumiem, gan Rietumiem.
Latvietim vēsturiski vieglāk ir bijis būt strēlniekam, studentu rotas dalībniekam, leģionāram, mežabrālim. Tad viss ir skaidrs un saprotams – šeit esmu es, latvietis, šeit ir manas mājas, mana ģimene un citas manas vērtības, šeit ir mana tauta un mana valsts, bet tas tur ir tā visa un līdz ar to mans personīgais ienaidnieks, un te, lūk, ir mans zobens un mana plinte, ko ņemšu rociņā, sargāšu savu Tēvuzemi.
Esmu latvietis! Šī ir mana valsts!
Aldis Alliks: Kas tad ir mūsu, latviešu, ienaidnieks šodien? Mūs visu laiku rīda ar aizdomām lūkoties tikai uz Krievijas pusi. Taču es uzskatu, ka mums, latviešiem, savu tautu un savu valsti lolojot un sargājot, ir “jānosedz viss perimetrs”. Mums ir ļoti rūpīgi un modri jāraugās visapkārt, visu 360 grādu leņķī. Un rūpīgi jāvērtē, kādi cilvēki un ar kādām idejām, ar kādām vērtībām, par ko un pret ko iestājoties, nāk no visām četrām debess pusēm šeit, pie mums, mūsu mājās – Latvijā – iekšā. Jāskatās, jāpēta un jāvēro arī, ko un kurš raksta internetā, ko kurš domā, kā un kāpēc rīkojas tā vai citādi u.tml. Arī šeit pat Latvijā mums ir tik daudz pieskatāmo un uzraugāmo – ir gan visiem zināmā piektā kolonna, un diemžēl ir arī ļoti daudzi padomju stāsta skarti un citos veidos (piemēram, ar mūsdienīgām viltus vērtībām un murgainām idejām) samaitāti tautieši ‒ kā mēdzu teikt, “cilvēki ar it kā tik latviskiem vārdiem un uzvārdiem”…
Vieglāk dzīvot nav palicis – gluži otrādi. Taču, ja mēs gribam te palikt kā latviešu tauta un ja mēs gribam, lai te saglabājas Latviešu Valsts, ja mēs gribam pastāvēt, plaukt un zelt “cauri gadsimtiem”, tad šī cīņa ir mūžīga. Un ir jācīnās katram, kā arī jāgatavo cīņai mūsu nākamās paaudzes!
DDD: Vai tas būtu novēlējums mūsu lasītājam – nedomāt, ka viņš ir viens, ja nedzird apstiprinājumu savām domām televīzijā un sabiedrībā kopumā, un nemest plinti krūmos?
A.A.: Tieši tā! Es arī pats laiku pa laikam jūtos kā vientuļnieks, vientuļais cīnītājs. Laiku pa laikam cenšos kādus kolēģus, juristus sasaukt un sapulcēt zem viena karoga. Sekmējies ir dažādi, gājis ir visādi, esmu arī kritis pagurumā un bezspēcībā. Taču allaž esmu piecēlies par vienu reizi vairāk nekā nokritis!
Mēs nedrīkstam atkāpties, nedrīkstam padoties! Gan mūsu vēstures dēļ, mūsu senču pārciestā un par Latviju izlieto viņu asiņu dēļ, gan arī paši sevis un nākamo latviešu paaudžu dēļ. Nedrīkstam šķelties, nedrīkstam pāragri norakstīt tos savus tautiešus, kuri aizklīduši maldu ceļos. Protams, nav jēgas tērēt savu laiku un enerģiju kādiem bezcerīgiem indivīdiem. Pats galvenais – katram latvietim ir jāstrādā ar sevi, jāveido sava veiksme, jāveicina pašam sava izaugsme un attīstība.
Katram latvietim ir jādomā, ir jāattīsta kritiskā domāšana, jārūpējas gan par savu miesu, gan garu. Ir jākļūst viediem, sirdsgudriem. Ja nepieciešams – viltīgiem. Izglītība, diplomi ir tikai instrumenti ceļā uz mērķi. Tāpat es kā jurists uzskatu, ka arī likumi nedrīkst būt mērķis; Latvijā likumiem jābūt instrumentiem, ar kuru palīdzību īstenot dzīvē Satversmes preambulā noteikto. Ar likumu palīdzību ir jāīsteno latviešu tautas un Latviešu Valsts tiesības un intereses.
DDD: Ja mērķis ir taisnīgs, tad jebkuri līdzekļi būs pareizi un labi. Ja cilvēka mērķis būs stiprināt latviešu tautas intereses, tad vienmēr viņš atradīs to pareizāko risinājumu.
A.A.: Tai jābūt katra latvieša mantrai, iekšējai svētai un nelokāmai pārliecībai, kuru nemitīgi jāpauž uz āru vārdos un darbos: “Esmu latvietis! Šī ir mana zeme! Šī ir mana valsts! Šī ir mana tauta! Un man vienmēr un visur pirmām kārtām ir jārūpējas par sevi, par savu ģimeni, par savu tautu un valsti!”
Intervēja Liene Apine
Intervija publicēta laikrakstā “DDD” Nr.17(343) (2015. gada 11. – 24. septembris); Nr.18(344) (2015. gada 25. septmebris – 8. oktobris) un Nr.19(345) (2015. gada 9. – 22. oktobris)