Imigranti – vēl lielāks drauds latviešu tautai

Andris OrolsSaruna ar biedrības “Antiglobālisti” priekšsēdētāju Andri Orolu

 

Kā apturēt imigrantu ieplūšanu?

 

Andris Orols: Pirms gadiem septiņiem astoņiem sajutu iekšēju nepieciešamību aktīvi darboties politikā. Aptuveni bija skaidrs – kas notiek Latvijā un pasaulē, tāpēc sāku meklēt organizējušos antiglobālistus, bet neatradu. Uz laiku pievienojos eiroskeptiķiem, bet jautājumu spektrs, kurus izskatīja šī grupa, bija tomēr ne tik plašs, kā man gribētos. Man toreiz ne prātā nenāca, ka pats veidošu šādu organizāciju un to vadīšu. Ka vadīšu ne tikai biedrību, bet arī politisku partiju, balotēšos, būšu premjera kandidāts utt., utt.

Viens no aktuālākajiem jautājumiem šībrīža politikā, protams, ir migrācija – procesi, kuri parasti notiek paši par sevi, bet dažreiz tos speciāli veido kaut kādas politiskas vai biznesa struktūras. Migrācijas jautājums ir viens no daudzajiem punktiem antiglobālistu programmā. Esam apņēmušies darīt visu iespējamo, lai nepieļautu vai mazinātu gan emigrāciju, gan imigrāciju. Mēs, antiglobālisti, esam par nacionālu valsti.

Ja līdz šim masu imigrācija vairāk skāra Eiropu (sevišķi Rietumeiropu un Eiropas dienvidus), tad tagad ir parādījušās indikācijas, ka tā nepaies arī mums garām. Bet cik var izdarīt privātpersonas vai sabiedriskas organizācijas? Ļoti nedaudz. Būtībā tikai taisīt troksni. Lemj tie, kam rokās ir reāla vara.

DDD: Latvijā netrūkst sabiedrisko organizāciju, kuras iestājas par nacionālu valsti, tomēr…

A.O.: Katrai organizācijai ir savs ideju un mērķu kopums. Ja vieni jautājumi kādai organizācijai ir prioritāri un citi trešajā vai piektajā vietā, tad citām organizācijām šī kārtība var būt savādāka. Tāpēc arī pastāv dažādas organizācijas. Mēs visi esam dažādi, pat pēc izskata atšķiramies – nekad nebūs simtprocentīgi vienāda izpratne par kaut ko, vienāds viedoklis. Bet dzīvē ir brīži, kad jānoliek malā strīdi, nesaskaņas, iespējamie apvainojumi un jādara tas, kas ir svarīgs mums visiem. Ja kādiem stipri gribas strīdēties un kauties savā starpā, tad, izdarījuši šīs svarīgās lietas, lai turpina kauties – tā ir viņu darīšana.

Vasarā pāris dienas pasēdēju mājā, pašķirstīju likumus un atradu iespēju veidot kaut ko līdzīgu referendumiem, lai novērstu imigrantu ienākšanu Latvijā.

DDD: Kāpēc ‒ kaut ko līdzīgu?

A.O.: Tāpēc, ka referendumi klasiskajā izpratnē teorētiski ir iespējami, bet praktiski mūsu valstī vairs nav iespējami. Pirms pāris gadiem Saeima pieņēma lēmumu, kura rezultātā referendumi faktiski nav īstenojami, jo, lai ierosinātu tautas nobalsošanu, pašu spēkiem ir jāsavāc 155 tūkstošus notariāli apstiprinātu parakstu, un tas pie pašreizējās pilsoniskās pasivitātes reāli nav iespējams. Turklāt, mums ir pieredze ar eiro ieviešanu, kad Augstākā tiesa nosprieda, ka tautai nav tiesību lemt jautājumu par maksāšanas līdzekli, jo Satversme to neparedzot. Un spriedums nav pārsūdzams. Pilnīgs absurds, vai ne?

Tas nozīmē, ka jebkuru jautājumu (arī šo imigrācijas jautājumu) – ja kāda organizācija to rosinātu un atrastu resursus (kādu pusmiljonu–miljonu) 155 000 parakstiem, kā arī sponsorētu cilvēkus, kas tos parakstus vāktu, tad to var apturēt tiesa – pateikt, atvainojiet, Satversme neparedz, ka tauta varētu rosināt referendumu par imigrāciju. Tā tas ir Latvijā. Tiesa formāli ir neatkarīga, bet dzīvē dažreiz redzam visai dīvainus tiesas lēmumus.

DDD: Vai tas nav saistīts ar Eiropas Savienības direktīvām, kuras varētu būt pārākas?

A.O.: Mēs jau nerisinām Eiropas Savienības jautājumus – šie ir mūsu valsts iekšējie jautājumi. Tāpēc augusta sākumā, pāršķirstot likumus, atradu iespēju veidot kaut ko līdzīgu referendumam katrā Latvijas pašvaldībā.

Pašvaldības līmenī arī nav iespējas veidot referendumu, jo attiecīgais likums ir iestrēdzis Saeimā jau vairākus gadus. Bet ir iespējas rīkot publiskas apspriešanas par kādu jautājumu, kas atbilst pašvaldības kompetencei, un balsot par to. Likuma par pašvaldībām 3. pants noteic, ka pašvaldībām ir jāievēro savu iedzīvotāju intereses. Tā arī mēs pašreiz aktivizējam šos procesus par parakstu vākšanu pašvaldībās ar kolektīviem iesniegumiem – tas ir pirmais solis. Šim nolūkam esam izveidojuši interneta mājas lapu: www.stopimigracija.lv, kur var atrast visu nepieciešamo informāciju aktivitātēm, kontaktus u.c.

Otrais solis – šie iesniegumi tiek iesniegti pašvaldībās, un pašvaldībām tad ir jārīko publiskās apspriešanas. Likums noteic, ka katram ir tiesības izteikt savu viedokli gan mutiski, gan rakstiski. Tāpēc mēs uzstājam, ka beidzamajā stadijā šī sabiedriskā apspriešana notiek rakstiski, respektīvi, konkrētās pašvaldības iedzīvotāji atnāk un rakstiski izsaka viedokli – vai viņi ir par vai pret imigrantu uzņemšanu savas pašvaldības teritorijā. Tad šis balsojums tiek ieprotokolēts 2 eksemplāros un kļūst saistošs pašvaldībai. Parakstu vākšana ir tikai kolektīvajam iesniegumam.

Šobrīd šī ir vienīgā ātrā iespēja, kā apturēt imigrantu ienākšanu Latvijā.

DDD: Uz visiem laikiem?

A.O.: Nē, lai šo cīņu uzvarētu, mums būs jācīnās ilgi – visu mūžu. Tāpēc man radās ideja veidot it kā kustību, un tika radīta interneta mājas lapa.

 

Publiskā apspriešana pašvaldībās

 

DDD: Kas varētu apturēt imigrantu ienākšanu manā pašvaldībā?

Andris Orols: Mājas lapā (www.stopimigracija.lv) ir aprakstīti četri soļi, ko darīt.

  1. solis ‒ pilsētās un novados dzīvojošie iedzīvotāji (iniciatīvas grupa) uzsāk parakstu vākšanu kolektīvajam iesniegumam.
  2. solis ‒ savāktos parakstus kopā ar iesniegumu iniciatīvas grupa iesniedz pilsētas vai novada domei
  3. solis ‒ pašvaldību domei ir jāorganizē publiska jautājuma apspriešana, kurā ir tiesīgi piedalīties visi pašvaldības iedzīvotāji.
  4. solis ‒ publiskās apspriešanas noslēdzošais posms ir iedzīvotāju rakstisks apliecinājums, vai viņi ir “par”, vai “pret” imigrantu izvietošanu savas pašvaldības teritorijā.

Ir jau pieteikušies vairāk nekā 20 koordinatori pa visu Latviju, kuri uzņemas savākt nepieciešamos parakstus un pēc tam iesniegt savā pašvaldībā. Bet cilvēki arī paši tos var vākt. Labi būtu tikai, ka dotu man ziņu par šīm aktivitātēm.

DDD: Kā, piemēram, Rīgā tiek vākti paraksti?

A.O.: Rīgā koordinators esmu es, cilvēki man zvana gandrīz katru dienu, garāmbraucot kaut kur satiekamies, un viņi parakstās. Mans telefona numurs ir: 29152159. Noskaidrot interesējošos jautājumus var arī pa e-pastu: info@antiglobalisti.org.

DDD: Cik parakstu nepieciešams savākt?

A.O.: Pietiek kaut vai ar 2–3 parakstiem.

DDD: Lai organizētu sabiedrisko apspriešanu?

A.O.: Jā, likums nenosaka cik – divi cilvēki jau ir kolektīvs. Arī mēs te tagad esam kolektīvs. Parasti ir viena kontaktpersona, ar ko komunicē pašvaldība. Sākotnējā parakstu vākšana ir tikai paraksti zem iesnieguma, kas nav saistoši pašvaldībai. Saistošs būs publiskās apspriešanas beigās tapušais rakstiskais protokols.

DDD: Pašvaldība taču var netaisīt publisko apspriešanu…

A.O.: Nē, nevar. Ir tiesību normas, kas saistās ar teritorijas attīstību. Ja kāds grib, ir jāveido šāda publiska apspriešana. Ja pašvaldībā sāk dzīvot kāda cilvēku grupa – imigranti, tas, protams, attiecas uz teritorijas attīstību, jo cilvēkiem kaut kur ir jādzīvo, jāstrādā u.tml. Tātad ir jārīko publiskā apspriešana, ja to vēlas iedzīvotāji – to nosaka likums.

DDD: Cik masveidīgai ir jābūt šādai publiskai apspriešanai, lai panāktu pozitīvu rezultātu? Mazā pašvaldībā varbūt, bet man nav īsti skaidrs, kā tādā milzenī kā Rīga var panākt pozitīvu rezultātu, ņemot vērā cilvēku kūtrumu.

A.O.: Likums nenoteic, cik cilvēkiem ir jāpieprasa un jāatnāk. Mazās pašvaldībās dažreiz neviens neatnāk, bet reizēm tur ir tikai 3/5/10 cilvēki. Laikam skaļākie procesi bija tepat, Āgenskalnā un Mārupē, kad kolektīvās apspriedēs apsprieda “Rail Baltica” projektu, zāles bija pilnas.

DDD: Vārdu sakot, ja Rīgā atnāk trīs iedzīvotāji un visi pasaka: nē, mēs negribam izmitināt Rīgā imigrantus, ‒ vai tad lēmums arī būs attiecīgs?

A.O.: Protams.

DDD: Vienīgi var saorganizēties dažādi sorosiešu algādži… un viņi deklarēs simpātijas imigrantu uzņemšanai.

A.O.: Tieši tāpēc ir svarīga šī pilsoniskā aktivitāte – tā ir ārpus partijām, ārpus organizācijām. Mēs aicinām visus, kam interesē šis jautājums, iesaistīties. Protams, mēs esam pret imigrantu uzņemšanu, mēs esam par to, lai dabūtu atpakaļ mūsu pašu cilvēkus. Ja dabūsim atpakaļ mūsu cilvēkus, kas šobrīd ir ārzemēs, tad paskatīsimies, vai ņemt vēl svešos…

 

Latvieši zaudē noteikšanu

 

Andris Orols: Imigrantu uzņemšana nozīmē vēl lielākus draudus latviešu tautai. Mūsu tautai draud izzušana – līdz nejēdzībai sajauksies rases un tautas. Varbūt kādam patīk šis globālais nākotnes cilvēks – man un maniem domubiedriem patīk cita veida Latvija.

Vēl joprojām saistošs ir arī DDD jautājums, jo pēc Otrā pasaules kara Latvijas teritorijā ieplūda daudz civiliedzīvotāju no PSRS.

DDD: Arī militārpersonas – okupanti.

A.O.: 90-to gadu sākumā daudzi no viņiem palika šeit. Neliela daļa ir asimilējušies un integrējušies, kļuvuši lojāli valstij un latviešu tautai, bet ar citiem ir problēmas.

DDD: Vai antiglobālisti saprot, ka ir vajadzīga dekolonizācija un deokupācija?

A.O.: Jā, šī ir problēma, ko ar katru gadu risināt ir aizvien grūtāk. Mēs esam par to, lai valsts skolās izglītība būtu tikai latviski – tas, manuprāt, veicinātu šo cilvēku asimilāciju.

DDD: Tomēr ar to vien nepietiks. Arī Nils Ušakovs, iemācījies latviešu valodu, domāšanu nav mainījies – nevarētu teikt, ka viņš būtu asimilējies.

A.O.: Jā, tā tas ir – daudzi ir ieguvuši pilsonību un iespēju piedalīties politiskajā dzīvē.

DDD: Manuprāt, Rīgā jau redzams, kurš šeit ir noteicējs…

A.O.: Rīgā cittautiešu ir vairāk nekā latviešu.

DDD: Būtībā arī tas saistās ar globalizāciju – tautu sajaukšanu.

A.O.: Pilnīgi noteikti. Es domāju, ka te varētu būt vairāki risinājumi. Ņemt kādu tautas daļu, kura šeit jau dzimusi un desmitiem gadu dzīvo, ar varu deportēt? Varētu mēģināt tā darīt, bet…

DDD: Ar likuma varu!

A.O.: Es domāju, to varētu risināt arī ar lojalitātes kritērijiem.

DDD: Vai tad neesam jau 25 gadus to bezcerīgi mēģinājuši?

A.O.: Mēs neesam pie varas – lemj tie, kas ir pie varas. Varam jau izfantazēt dažādus modeļus, bet, kamēr nav konkrēts politisks spēks pie varas, kas to piepilda, tas neko nedos.

DDD: Vienīgi ir vēl otra lieta – ja nav tautas pieprasījuma, tad nebūs arī tas politiskais spēks un risinājums. Ja tautā aizvien spēcīgāk sāks virmot ideja par dekolonizācijas nepieciešamību, tad kaut kam būs jāmainās.

A.O.: Procesi ir abpusēji. Var būt dažādas situācijas. Bet piekrītu, ka ir jābūt pieprasījumam, taču tauta ir ļoti pasīva. Daudzām organizācijām pat pirms PSRS sabrukšanas bija ieskicētas daži veidi, kā šādu problēmu risināt…

DDD: Dekolonizācijas problēmu?

A.O.: Jā, arī deokupācijas un deboļševizācijas – centrālā ideja, kas ir jūsu laikraksta pamatā. Mēs akcentējam vairāk uzmanības uz esošo un briestošo. Nevis uz to, kas jau bija Latvijā, bet kādi draudi mums nāk virsū. Arī pāreju uz bezskaidras naudas norēķiniem, mikročipiem, kas ir moderna verdzība, tāpat šī jaunā, globālā cilvēka veidošana.

 

Globālā cilvēka jeb pūļa veidošana

 

Andris Orols: Būtībā šis tautu un rases sajaukšanas projekts ir ļoti sens. Ja atceramies Padomju Savienību, tad arī viena no centrālajām idejām bija tā, ka ir jānojauc visu valstu un tautu robežas un jāveido jauns – padomju cilvēks. Ir zināmas aprindas, kas to veido – cionistu aprindas un tamlīdzīgas. Pašlaik ne tikai Eiropā, bet visā pasaulē ļoti jaudīgi un apzināti tiek veicināta šī tautu sajaukšana. Tiek veidots ne jau vairs padomju cilvēks, bet jauns globālais cilvēks. Padomju Savienībā krievi bija tikai viena no tautībām. Krievijas Federācijā – tur taču ir pilns ar citām tautībām. Bet, protams, bija tādas aprindas, kas veidoja pārkrievošanas politiku. Un, ja cilvēks neapzinās savu identitāti un nepieskaita sevi ne pie kādas sociālas vai nacionālas grupas, tad ar šādu masu ir viegli manipulēt.

Pieļauju lielu varbūtību, ka tas tā ir arī tagad, veidojot globālo cilvēku.

DDD: Kādas ir globālā cilvēka iezīmes? Uz ko tiek virzīta sabiedrība?

A.O.: Daudz autoru un filozofu to jau ir aprakstījuši diezgan sen, kāds iznāk vidējais aritmētiskais, kad sajauc, pieņemsim, balto rasi ar melno, dzelteno, sarkano u.tml. Viena no starptautiskajām valodām ir angļu. Tas, protams, saistīts ar iepriekšējo gadsimtu kolonizēšanas politiku. Latviešiem tāpat kā PSRS laikos atļauts: dziediet, dejojiet, lēkājiet, saģērbieties savos tautas tērpos, tikai politikā nelieniet, nepaceliet balsi un biznesā strādājiet mūsu labā, lai visa naudiņa un izlemšana mums

Daudzi sauc to par ēnu valdību, bet pilnīgi noteikti tās ir pārnacionālas, privātas struktūras, kas saistītas ar milzīgām finansēm, gan bankas sistēmām, gan korporācijām, kuru budžets daudz, daudz reižu pārsniedz tādas iespējas kā Latvijai. Latvija kā nacionāla valsts, kā juridiska persona salīdzinoši ir pundurītis. Šīm korporācijām veidojas sava apsardze, būtībā sava armija – pilnībā viss. Lai viņi veidotu savu biznesu, lai viņi būtu stipri un augtu ar perspektīvi – viņiem traucē šīs mazās valstis, kurām ir savas robežas, savas muitas, savas pretenzijas uz valodu un vēl sazin ko. Viņiem nacionālas valstis traucē taisīt naudu.

DDD: Varam jau arī aizdomāties, kam tad īsti Amerika ir parādā…

A.O.: Privātpersonām!

DDD: Kādām ir jābūt tām privātpersonām, kas spēj aizdot tādai lielvalstij kā Amerika?

A.O.: Tieši tā. Te mēs atriežamies pie informācijas, ka jau pirms daudziem gadsimtiem ir pastāvējušas tādas slepenas brālības un slepenas organizācijas, kuras klusītiņām veido savus plānus, viņu cilvēki iekļūst dažādu valstu valdībās un biznesa struktūrās, un dara visu, kā vajag – pēc sava plāna.

DDD: Jo lielāka pretestība, jo tas viņu plāns var neīstenoties. Tāpēc ir svarīga tautas aktivitāte.

A.O.: Jā, un tautu vajag izglītot – nevar tikai skatīties seriālus, hokeju, nedēļu nogalēs sadzerties šņabi un pēc tam lāpīt paģiras. Nevar tā dzīvot.

DDD: Kā varētu cilvēkus izglītot? Kas būtu jādara?

A.O.: Es domāju, ka jūsu laikraksts ir viens no veidiem. Jūs jau to darāt. Ir informācijas karš. Ne velti arī padomju laikā bija kaujas vienības, komandieris un komisārs. Komandieris pārstāvēja tehniskās lietas, bet komisārs bija tas, kurš izglītoja, iedvesmoja vai “skaloja smadzenes” zaldātiem.

Mēs esam kā bioloģiskas mašīnas, mūsu smadzenes ir kā dators. Kādas programmas mums smadzenēs ievada, tā mēs darbojamies. Cilvēki nav ne labi, ne slikti – ne tādi, ne šādi, viss ir atkarīgs no tā, kādas programmas atrodas mūsu smadzenēs.

DDD: Vēl jau ir sirds, sirdsapziņa. Vienam var “skalot smadzenes” nez cik, bet uz viņu tas neiedarbosies… Tā nav tikai smadzeņu darbība, tā ir cita maņa, kas ļauj atšķirt taisnību no netaisnības.

A.O.: Bet daudzi cilvēki ir pārāk trokšņaini – viņi nedzird iekšējo balsi, kas dod būtībā vienmēr pareizos padomus.

Pirmkārt, informācija

 

Andris Orols: Daudziem vārdi “politika” un “politiķi” ir kļuvuši par lamuvārdiem. To var saprast, bet tas nav pareizi. Politika nozīmē valsts pārvaldes mākslu. Valsti var pārvaldīt vairākuma vai šauru grupu interesēs – tā ir klasika, un to zina ikviens, kurš kaut nedaudz interesējas par sabiedriskiem procesiem. Es uzskatu, ka nav citas iespējas, kā vienīgi nacionālpatriotiski domājošiem cilvēkiem pamazām iegūt kvalifikāciju un pašiem iet pie varas savās valstīs. Ja mēs neiesim pie varas, tad pie varas būs kādi citi.

DDD: Vai tad ir tik vienkārši nokļūt pie varas?

A.O.: Protams, nē. Es divas reizes balotējos uz Saeimu, bet neiekļuvu. Nav tik vienkārši – kaut arī galvās pilns ar labām idejām, ir jābūt stiprai komandai un pietiekoši daudziem atbalstītājiem. Jābūt arī kaut kādiem resursiem – reklāma dara savu…

Daļa no cilvēkiem patiešām ir jocīga – atlaiž Saeimu, bet pēc tam savēl tos pašus atpakaļ. Pilnīgs politisks infantilisms – kā tādi zombiji. Ja gadu no gada ievēl tos pašus, kuri visu laiž uz grunti, tad taču nekas nemainīsies! Nekad nemainīsies!

DDD: Kā jūs šobrīd redzat mūsu tautas virzību – uz kurieni tā virzās?

A.O.: Uz iznīcību. Diemžēl. Tauta ir nolaidusi rokas, un tai ir zudis cīņas spars. Tas rada priekšnoteikumu, ka mūsu zemē sāks dominēt ienācēji. Ir jākustas, lai tas tā nebūtu. Jūs, es un citi, kuri ir pamodušies un grib citādu nākotni gan sev, gan bērniem, gan mazbērniem, varam šos procesus apstādināt un virzīt pareizā gultnē.

DDD: Kā?

A.O.: Pirmkārt, informācija – radot alternatīvus informācijas avotus un informējot sabiedrību par norisēm pasaulē un Latvijā no cita skatupunkta, ne tāda kā oficiālie mediji, kuri vairāk vai mazāk atbalsta esošo varas partiju pozīciju. Un to jau krietnu laiku dara “DDD”, antiglobālisti un vēl viena otra domubiedru grupa. Mēs varam piketēt, mītiņot, rakstīt petīcijas un vēstules, bet tā visa ir par maz lai kaut ko būtiski mainītu. Lai kardināli kaut ko mainītu, ir jāiet pie varas. Vienmēr lemj tie, kam ir reāla vara.

 

Demokrātija – ir arī labā puse

 

DDD: Bet tautai ir tāda valdība, kādu tā pelnījusi.

Andris Orols: Jā, ko tā ievēl, to arī dabū. Ja tautai nav smadzeņu, ja tautu interesē tikai šovi, seriāli, alus un šņabis, tad arī ir atbilstošs rezultāts. Bet tādu informatīvo vidi tieši arī veido pie varas esošie – cilvēki balso par TV redzamām sejām, dzirdētiem uzvārdiem, skaistām frizūrām un kaklasaitēm. Latvijā ir arī citi politiski spēki, citi politiski aktīvi cilvēki ar citu politisku piedāvājumu, bet tauta par viņiem neko nezina, jo viņi regulāri neparādās TV, radio, presē. Tāpēc arī daudzi teic, ka nav par ko vēlēt, ka jāizvēlas mazākais ļaunums. Bet problēma ir pašos cilvēkos – viņi nemeklē informāciju, viņi gaida, ka viņiem visu gatavu pasniegs uz paplātes. Un pasniedz arī – bet ko?

DDD: Vēlēšanas nav gluži godīgas; no multimiljardieru, pārnacionālajām struktūrām ir izdomāta šī “demokrātijas” spēlīte, ar kuras palīdzību var ielikt savējos, sev pakalpīgos.

A.O.: Cilvēkiem vienkārši nepārtraukti “pūderē” smadzenes – izmantojot masu informācijas līdzekļus virza cilvēku domāšanu vajadzīgajā virzienā.

Demokrātijā ir arī labas lietas – mēs varam ievēlēt citus politiskus spēkus, ja iepriekšējie mūs neapmierina, nevis kā monarhijā: vienkārši spiesti pieņemt iepriekšējā monarha radinieku, pat ja viņš ir pilnīgs nejēga. Tā ir politoloģijas ābece, kurai ir tūkstošiem gadu – valsti var pārvaldīt viens cilvēks, daži vai daudzi, un visos gadījumos šī pārvalde var nākt par labu sabiedrības vairākumam, vai arī par sliktu. Ne demokrātijā ir problēma, bet gan tajā, kā šī vara tiek pielietota.

Latvijā mēs reizi četros gados ievēlam savus pārstāvjus pašvaldībās vai Saeimā un deleģējam šiem pārstāvjiem, faktiski, visas valsts lietas darīt mūsu vietā. Mēs deleģējam viņiem tiesības rīkoties arī ar mūsu kopīgo naudu. Un viņi to dara, bet līdz brīdim, kamēr mēs nesadomājam kādu jautājumu lemt paši. To sauc par tiešo demokrātiju jeb tautvaldību. Tautas nolemtajam ir augstāks juridisks spēks nekā pārstāvju lēmumiem. Tā ir demokrātijas būtība. Ja ievēlētie pārstāvji nepilda tautas gribu, tad šie pārstāvji ir atsaucami. Augstākā vara Latvijā nepieder Valdībai, Saeimai, Tiesai vai kādai citai institūcijai, vara pieder tautai.

Uzskatāms piemērs ir tiešās demokrātijas projekts “STOP masu imigrācijai!”, kuru mēs uzsākām. Neatkarīgi no tā – ko tur valdība vai kāds cits ir nolēmuši bēgļu uzņemšanas lietā, tautai ir tiesības pašai lemt – gribam vai negribam mēs viņus uzņemt.

 

Etnisko konfliktu draudi

 

Andris Orols: Mūsu iniciatīva – rosināt balsošanu par imigrantu uzņemšanu pašvaldību līmenī pamazām attīstās, kaut gan ne tik strauji kā cerējām. Mums nav pietiekošu naudas resursu reklāmai medijos, tāpēc cilvēki par to nezina. Vairākas partijas, sabiedriskas organizācijas un privātpersonas (sociālos tīklos), pie kurām esmu vērsies ar aicinājumu piedalīties un kuras ar putām uz lūpām lamā valdību un it kā ir pret šo imigrantu uzņemšanu, darbos izrādās tukši pļāpātāji. Es patiešām nesaprotu – mums ir reāls plāns, kā nepieļaut šo masu imigrāciju, viņi to zina, bet ignorē un turpina tikai pļāpāt, pļāpāt, pļāpāt… Tukši populisti… Vecumnieku novadā jau drīzumā būs šis iedzīvotāju balsojums – pērkonkrustietis Igors Šiškins jau savāca vairāku desmitu iedzīvotāju parakstus un iesniedza novada domei. Lūk – darītāji!

DDD: Pēdējā laikā Latvijas publiskajā telpā daudz tiek spriests par gaidāmajiem imigrantiem no Āfrikas. Taču malā atstāta problēma, ka šejienes krievvalodīgo procents jau reāli apdraud latviešu tautu.

A.O.: Sestā daļa, cik saprotu, ir nepilsoņi.

DDD: Varbūt pat piektā daļa – nav svarīgi. Jo arī tā saucamie jaunpilsoņi nav lojāli Latvijas valstij un latviešu tautai – to pierādīja, piemēram, referendums par otru valsts valodu.

A.O.: Jā, tā ir. Latviešu Latvijā ir tikai aptuveni 60 procenti. Latvijā jau ir pilns ar imigrantiem, kuri ieplūda šeit pēc Otrā pasaules kara. Neliela daļa no viņiem ir asimilējušies vai integrējušies un patiešām kļuvuši par Latvijas patriotiem, vai vismaz lojāliem Latvijas valstij un latviešu tautai, bet daļai galvās ir Krievijas imperiālisma idejas, vai arī – uzskata sevi par Latvijas patriotiem, bet grib veidot citu Latviju, stipri krieviskotu. Tā ir problēma, un tās risināšana ir stipri ieilgusi.

Jau pēc neatkarības atjaunošanas valsts skolās bija jāpāriet uz apmācību tikai latviešu valodā, vēl jāīsteno dažas lietas, tad arī neveidotos šī divkopienu valsts. Vismaz tā nebūtu tik izteikta. Bet – neatrisinot esošos jautājumus, mums tieši tagad draud vēl lielākas problēmas. Turklāt gaidāmie imigranti būs pavisam citādāki. Un, ja viņu būs daudz, viņi tieši tāpat veidos savas kopienas; nevis paši pielāgosies esošai videi un cilvēkiem, bet spiedīs citus pielāgoties sev. Gribēs gan sev, gan savām valodām īpašus statusus un privilēģijas. Tas nav nekas jauns – tā notiek vienmēr tūkstošiem gadu jebkurā zemeslodes malā.

DDD: Turklāt latvieši ir krietni zem izdzīvošanas sliekšņa.

A.O.: Demogrāfija ir cieši saistīta ar ekonomiku. Arī krievvalodīgo ģimenēs Latvijā bērnu nav daudz – cilvēkiem ir problēma uzturēt pat pašiem sevi, kur nu vēl ģimeni. Latvija straujiem soļiem pārtop par trešās pasaules valsti – tā vietā, lai celtu algas un radītu darbavietas, pie varas esošie šeit grib ievest vēl lētāku darbaspēku par mums. Kāds būs rezultāts? Tiks dempingoti darba izcenojumi, un mūsējie būs spiesti turpināt braukt prom. Tā notiek tautu sajaukšana ar ekonomiskām metodēm. Tas ir genocīds pret mums, un to piekopj mūsu pašu izvirzītie politiķi, turklāt paši būdami latvieši. Bet liela daļa Latvijas iedzīvotāju ir tik stulbi, ka viņi atkal un atkal ievēl paši savus iznīcinātājus.

Kad pretojamies imigrācijas plāniem, tad mūs apvaino, ka esam rasisti. Mēs neesam rasisti, jo rasisms ir pārākuma ideoloģija, kad vienas rases pārstāvji uzskata savu rasi pārāku pār citu. Es un mani domubiedri nesludinām, ka baltā rase būtu pārāka par melno vai jebkādu citu rasi. Dzīvosim blakus, bet ne samiksēti vienā kokteilī.

Šobrīd Lietuva, Latvija, Igaunija, mazliet arī Polija, Somija faktiski ir vienīgās “baltās” valstis, kas vēl palikušas. Esmu pret masveidīgu tautu un rasu sajaukšanos, no tā nekas labs neiznāk – etniskie un nacionālie konflikti tikai pastiprinās, nevis pazūd.

 

Atlicināt kau nedaudz laika…

 

DDD: Ko cilvēkiem būtu jādara, lai pasargātu Latviju?

Andris Orols: Pirmkārt, jāmaina domāšana. Daudziem mīļākās mantras ir kļuvušas: “Ai, viss tāpat tur jau izlemts…” vai “Ko nu mēs tur…” – ar šādām formulām cilvēki ne tikai paši sevi programmē, bet inficē arī citus. Mēs varam! Mēs varam ļoti daudz! Vienkārši ir jādara! Nevar domāt tikai par darbu un ģimeni. Ir jāatlicina kaut nedaudz laika pašizglītībai un sabiedriskām aktivitātēm, jo no tām ir atkarīga mūsu visu nākotne. Pilsoniskās iniciatīvas, kuras mēs aktivizējam, dod iespēju lemt dažus jautājumus pašiem iedzīvotājiem. Te nav vajadzīga speciāla izglītība vai īpaša kvalifikācija – vajag vienkārši darīt. Mēs varam apturēt imigrantu ienākšanu Latvijā vēl šogad! Interneta mājas lapā www.stopimigracija.lv var atrast visu nepieciešamo informāciju – kā to veikt. Ir iespēja zvanīt arī man – mans tālruņa numurs ir: 29152159.

Kā jau teicu, politiķiem ir tiesības lemt to, ko viņi lemj, bet līdz brīdim, kamēr tauta vēlas kaut ko lemt pati. Ja Junkeram vai Briselei kaut kas nepatīk, tad, atvaino, tas nozīmē, ka viņiem nepatīk arī demokrātija. Tad viņi nonāk pretrunās paši ar sevi. Tā sanāk.

DDD: Varbūt Latvijai būtu jāizstājas no Eiropas Savienības?

A.O.: No vienas savienības (PSRS) ar lielām pūlēm izgājām, citā iekļuvām – sākām labāk dzīvot? Pusmiljons mūsējo ir prom! Cik daudzi ir mūža verdzībā bankām! Mēs, antiglobālisti, esam ļoti izteikti eiroskeptiķi. Tāda negodīga bagāto un nabago valstu savienība, kurā visu lemj Brisele, mums neder. Izstāšanās no Eiropas Savienības nenozīmē to, ka mums pārtrūktu bizness, vai vēl kas tamlīdzīgs. Lielākoties viss notiktu arī turpmāk.

DDD: Pašiem savus likumus pieņemt?

A.O.: Jā. Pašiem noteikt, ko gribam, ko negribam; ko mums vajag, ko nevajag. Ja esam pret imigrantiem vai pret jel ko citu, tad nekāda Brisele mums to neuzspiedīs un nešantažēs mūs. Tas dotu iespēju mums aizsargāt savu iekšējo tirgu, regulēt preču, finanšu un darbaspēka plūsmas, nodokļu, cenu un atalgojuma attiecības. Ir jābūt savām valsts bankām, savai naudai, savai ražošanai – viss iespējamais ir jāražo pašiem. Tad būs darbs, un cilvēki nemuks prom. Valstij un pašvaldībām tieši ir jānodarbojas ar uzņēmējdarbību, nevis nav jānodarbojas. Ir iespējams gandrīz pilnībā likvidēt bezdarbu. Ir jāmaina ekonomikas modelis, un mums ir plāns, kā to izdarīt.

DDD: Starp valstīm var būt sadarbības līgumi, nav jābūt visiem savienībā. Turklāt Eiropas Savienība kļūst par federatīvu valsti…

A.O.: Tieši tā – starp suverēnām valstīm var veidot abpusēji izdevīgus tirdzniecības, militārās aizsardzības u.c. līgumus. Var veidot arī bartera darījumus. Var daudz ko darīt. Un tas nāktu par labu abām pusēm, nevis vienai.

ES no konfederācijas soli pa solim iet federācijas virzienā. Globālisma piekritējiem ir savi plāni, bet nacionālo ideju piekritējiem savi. Vienmēr ir vairāki spēlētāji, tāpēc jebkuras grupas plānus nav tik vienkārši īstenot.

 

Par latviešu vienotību

 

DDD: Vai latvieši ir pietiekami vienoti, lai kopīgi izglābtu valsti?

Andris Orols: Latvieši, kā jebkura cita tauta, ir ļoti dažādi. Ir latvieši, kuri grib sev kungus Briselē, ir tādi, kuri grib sev kungus Maskavā, bet ir tādi, kuri ir par neatkarīgu un suverēnu Latviju. Ja runā par pēdējo kategoriju, tad Latvijā ir vairākas organizācijas, kuras ir par šo neatkarības ideju. Ar vienām organizācijām ir iespējams veidot kādas kopīgas aktivitātes, ar citām nav. Ja mēs apvienotu spēkus un sadarbotos kādos konkrētos jautājumos, tad būtu ātrāks un labāks rezultāts, bet visi to nevēlas.

Savrupai darbībai varētu būt vairāki iemesli – kāda organizācija vienkārši grib darboties viena pati, citiem līderiem traucē skaudība un milzīgs ego (ja kāds nav pirmais, tad viņš nepiedalās), citas organizācijas līderim kāds ir pacenties iepotēt dezinformāciju par kādu citu, un viņš tai ir noticējis, kāds pats pilnmēness naktī kaut ko safantazē, notic pats saviem murgiem un citiem to pasniedz kā patiesību, kāda organizācija vienkārši “nolaiž tvaiku” tautas masām… Var būt dažādi.

DDD: Nevis apvienoties vienā organizācijā, bet sadarboties?

A.O.: Jā, tieši tā, pareizi. Mēs visi esam dažādi. Esam dažādi pat pēc izskata un simtprocentīgi nevaram būt vienādi. Arī domāšanā ne. Pat ģimenē katrs grib kaut ko savu darīt – viens grib dzert tēju, otrs kafiju, trešais sulu, viens skatīties tādu pārraidi, otrs atkal citu. Bet tas netraucē mums milzum daudz lietu darīt kopā. Ir brīži, kad visdažādākie kašķi, strīdi, nesaskaņas un apvainojumi jānoliek malā un jāvienojas kopīgās darbībās. Citādi mēs pazaudēsim gan savu valsti, gan latviešus kā nāciju.

 

Intervēja Līga Muzikante


« Atpakaļ