Baznīca – revolūcijas priekšvakarā?

Sarmīte FišereSaruna ar Evanģēliski luteriskās baznīcas mācītāju Sarmīti Fišeri

 

“Esmu tieši pasaulē!”

 

DDD: Vēl joprojām tiek lauzti šķēpi par sieviešu ordināciju mācītājas amatā. Cik zinu arhibīskaps Jānis Vanags to neatbalsta. Tomēr jūs jau pāris gadu desmitus esat mācītāja. Kā tās ir būt mācītājai?

Sarmīte Fišere: Patiesībā man ir ļoti viegli. Tikko biju Puzē, vadīju dievkalpojumu un jutos brīnišķīgi – cilvēki labi uzņem, un tad es jūtos savā elementā, īstajā vietā. Bet ļoti grūti ir tieši ar Baznīcas nostāju. Esmu atstāta bez savas draudzes. Tomēr ikdienā kalpoju evaņģēlijā. Tas nenozīmē, ka esmu norobežojusies no pasaules – esmu tieši pasaulē!

DDD: Kādēļ jūs esat palikusi bez savas draudzes?

S.F.: Tāda bija LELB  Kapitula griba. Kaut arī nav pašai savas draudzes, zinu, ka cilvēks vislabāk māca apkārtējos ar savu piemēru ‒ rāda, kā rīkoties dažādās dzīves situācijās. Protams, nevar izlabot visas negācijas, kas notiek sabiedrībā. Ļoti sāpīgi, ka arī ģimeniskās attiecības Latvijā ir zaudējušas savu vērtību. Man rūp, ar kādu apziņu aug bērni. Jēzus saka: “Labāk dzirnakmeni uzlikt cilvēkam kaklā, ja viņš apgrēcināsies pret kādu no mazajiem.”

 

Mēs nevaram būt lojāli pret visu

 

DDD: Izpratne par ģimeni, par vīrieša un sievietes mīlestības dievišķo jēgu, visvairāk tiek iedragāta ar tādu sātanisku mūsdienu parādību kā homoseksuālisma propaganda.

Sarmīte Fišere: Piekrītu. Un atrodas personas, kas atsaucas pat uz svētajiem rakstiem, kur homoseksuālisms esot atbalstīts. Tur neko tādu nevar izlasīt! Tieši pretēji! Homoseksuālisma propaganda sagrauj tautu, un zināmā mērā tas ir protests pret kaut ko…

DDD: Protests pret Dievu? Gribu pieminēt Juri Cālīti, kurš kopā ar Māri Santu vadīja īstu sātanisku mesu – praida dievkalpojumu Anglikāņu baznīcā.

S.F.: Jā, vistiešākajā nozīmē – tas ir sātanisms. Par to Juris Cālītis ir izslēgts no Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas.

DDD: Tomēr, manuprāt, kristīgā baznīca Latvijā nepietiekami cīnās par ģimeniskajām vērtībām, nepietiekami nosoda homoseksuālisma atzīšanu par normu, kas sabiedrībai šodien tiek mērķtiecīgi potēta? Manuprāt, mācītāji nav pārāk drosmīgi šajos jautājumos.

S.F.: Nav gan. Amerikā ir mācītājas, kuras pat atbalsta homoseksuālismu. Un tad no viņu puses ir ļoti liela neizpratne par mūsu Baznīcu, kas, lai gan vārgi, tomēr iebilst pret to. Pati esmu saskārusies ‒ man ļoti pārmeta, ka protestēju pret homoseksuālismu. Dažas mācītājas, starp citu, latvietes, gribēja pat mani “vest pie prāta”…

DDD: Vai šāds fakts nenorāda uz Baznīcas pagrimumu?

S.F.: Tā varbūt ir pārprasta lojalitāte, ka pret visiem esot jābūt labiem, jāpieņem tas grēcīgais cilvēks… Bet Dieva acīs homoseksuālisms jau nav vienkāršs grēks – tā ir iznīcība. Bībelē varam izlasīt par Sodomu un Gomoru.

DDD: Nāves grēks, kas pazudina tavu dvēseli…

S.F.: Jā, tieši tā. Zinu vairākus jaunus cilvēkus, kas ir bijuši homoseksuālisti modes dēļ, taču spējuši izdziedināties. Domāju, ja cilvēks meklē patiesību, un kāds viņam pārliecinoši palīdz to saprast, tad viņš spēj dziedināties un atteikties homoseksuālisma.

DDD: Kā Kristus teica: “Tev ir piedots, taču ej un negrēko vairs!”

S.F.: Lūk, bet cilvēki daudzreiz pārprot – domā, ka aizies uz baznīcu, kur piedos, un varēs turpināt grēkot, jo atkal taču piedos…

DDD: Ērta pozīcija.

S.F.: Tā ir. Bet, ja esi grēkojis, tad ej un negrēko vairs. Manā sapratnē, tas ir ļoti viegli, tas ir prieks – vairs negrēkot. Tā ir arī sirds sapratnes izmaiņa. Negribas jau sabiedrību, vidi, kurā dzīvojam, tiesāt, bet redzam, ka tā kļūst amorāla. Domāju, palīdzēt var ar lūgšanām – glābt cilvēkus, lai viņi būtu uzticīgi laulībā viens otram. Taču lūgšanām ir jābūt kvēlām.

DDD: To varētu saukt arī par taisnīgu, patiesu domu paušanu un vēlēšanos palīdzēt Kristum tās piepildīt?

S.F.: Tas ir svarīgi dzīvē. Mums ir jācīnās. Lūgšanām ir jābūt tik spēcīgām, ka gluži cauri griestiem paceļas.

DDD: Morālais pagrimums, izvirtība, ir arī milzīgs robs cilvēka domāšanā. Manuprāt, tas izpaužas ikvienā dzīves norisē. Tā taču ir?

S.F.: Jā, ja cilvēks ir uzsācis šādu grēcīgu dzīvi, viņš grimst aizvien dziļāk grēkā. Tas ietekmē mūsu tautu.

Mēs esam maza valsts, un mums būtu jācīnās par pamatiedzīvotāju tiesībām un morāli. Es neatbalstu arī Āfrikas imigrantu uzņemšanu. Šobrīd televīzijā un citos medijos vairāk tiek pausts atbalstošs viedoklis, bet, manuprāt, daudzi aiz bailēm piekrīt, baidās pateikt taisnību. Ir sācies tautu staigāšanas laiks, un tas apdraud mūsu tautu. Protams, latvieši paši ir bijuši bēgļi un dzīvojuši kaut kur trimdā – nevaram to aizmirst.

DDD: Bet latvieši aizbrauca ar domu atgriezties Dzimtenē un trimdā strādāja smagu darbu, nevis dzīvoja uz vietējās tautas rēķina un pabalstiem. Tā ir ļoti liela atšķirība.

S.F.: Jā, un tā ir ļoti liela atšķirība. Bet tie, kuri tagad bēg no Āfrikas, par to samaksā lielu naudu.

DDD: Tātad viņi nav nabagi.

S.F.: Protams. Ja viņi ienāks Latvijā, tam būs bēdīgas sekas ‒ it īpaši, ja islāms ienāks. Mēs nevaram būt lojāli pret visu. Ne velti ir pravietots, ka pasaules gals sāksies ar reliģiju kariem. Lai Dievs mūs pasargā no islāma ienākšanas!

 

Brīnumainā izdziedināšanās

 

DDD.: Kad jūs sajutāt aicinājumu kļūt par mācītāju?

Sarmīte Fišere: Tas noteikti nebija bērnībā. Pabeidzu Bulduru sovhoztehnikumu, kļuvu par dārznieci. Bet mani visu laiku ir urdījuši jautājumi: “Kas es esmu, no kurienes nāku un uz kurieni eju?”

DDD: Tātad jautājums par dzīves jēgu?

S.F.: Jā, es meklēju atbildes. Bet kļūt par mācītāju mani pamudināja dēla neticamā izdziedināšanās. Viņš bija smagi slims ar eksudatīvo diatēzi – tik smagi slimu bērnu es līdz pat šim brīdim neesmu redzējusi. Kā jau katra māte, kas mīl savu bērnu, arī es domāju, ka viņa labā darītu visu. Raidīju Dievam viskvēlākās lūgšanas. Biju ar mieru zaudēt kaut kāju vai roku, lai tikai viņš kļūtu vesels! Taču tieši tad, kad es nelūdzu, viņš tapa dziedināts, atbrīvojās no slimības – vienā brīdī kļuva vesels. Tas bija brīnums. Un tad pār mani nāca ļoti skaidra atklāsme, ko Dievs no manis grib.

Kad mans bērns brīnumainā veidā atveseļojās, sapratu, ka Dievs negrib, lai man trūktu kāda locekļa, vai pati būtu slima – Viņš vēlas, lai sludinu evaņģēliju.

Paklausot mācītāja Edgara Jundža pamudinājumam, iestājos Teoloģijas seminārā. Mani interesēja pati teoloģijas zinātne, patiesībā negribēju kļūt par mācītāju, bet gribēju apgūt šo zinātni, mani fascinēja toreizējie pasniedzēji. Padomju laikos tādi cienījami kungi nemaz citur nebija redzami. Kā, piemēram, profesors Roberts Feldmanis. Es sevi uzskatu par viņa skolnieci. Pateicoties viņam, es arī esmu tāda, kāda esmu – ļoti daudz viņš man ir nozīmējis. Roberts Akmentiņš, profesors Pauls Žibeiks – šie bija mani skolotāji, piemēri. Tāpat arī mācītāji, kuri izcietuši Sibīriju – cik viņiem bija gaiši skatieni! Viņi mācīja, ka pagātni nedrīkst aizmirst, nevis kā šodien mūs grib samierināt…

DDD: Baznīca tiešām mēdz sludināt, ka ir tikai jāpiedod, bet ir taču lietas, kuras ir jārisina, jāizcīna, kuras nedrīkst aizmirst.

S.F.: Jā, pareizi, ir jārisina! Tās ir dumjas runas – visu aizmirst un sākt no gala. Ja nezināsim savu pagātni, arī nākotnes mums nebūs. Evaņģēlijs māca piedošanu – to, ka nevajag būt personiskam aizvainojumam, taču ir lietas, kuras ir jāatrisina.DDD: Ir jāatjauno taisnīgums?S.F.: Mums ir jāzina sava pagātne un jāaizstāv sevi no netaisnības. Taisnīgums ir jāatjauno.  Čekā es liecināju par Jēzu…” DDD: Jūsu kalpošana sākās jau padomju laikā?Sarmīte Fišere: Mani ordinēja 1989. gada 9. septembrī, bet kalpot sāku jau 1985. gadā – strādāju par agronomi un kalpoju Baznīcai. Kaut nebiju ordinēta, draudze tik un tā sauca mani par mācītāju. DDD: Vai astoņdesmito gadu vidū nejutāt kādas represijas no padomju varas puses?S.F.: Gāja visādi, nokļuvu čekas uzmanības lokā. Savas darbavietas komjauniešu sekretārei apsveikumā uzrakstīju Leonīda Breikša dzejoli “Lūgšana”, kurā ir vārdi; “…lai pār lejām šīm un kalniem vienmēr latvju mēle skan…” Tas viņai likās ļoti briesmīgs teksts, un viņa mani nodeva čekai.Čekā mani pratināja, bet es nebaidījos. Man piedēvēja pretpadomju aģitāciju, jo, lūk, savā darbavietā ar to nodarbojos… Pajautāju: “Vai tad godīga sava darba veikšana ir pretpadomju aģitācija?” Čekā es liecināju par Jēzu, sacīju, ka nevajag baidīties no kristīgiem cilvēkiem – ja viņu būtu vairāk un visi dzīvotu pēc Kristus likumiem, valsts būtu drošībā. Par vissvarīgāko visās lietās uzskatu godīgumu, un tas ir uzsvērts arī evaņģēlijā. VDK intereses rezultātā draudēja arī izslēgšana no Teoloģijas semināra. Bet rektors Roberts Akmentiņš mani pasauca pie sevis un teica: “Cik eksāmenu jums palicis? Ātri nokārtojiet visus un pabeidziet mācības, tad vairs nevarēs izslēgt!””

 

Nepieciešama īsta revolūcija

 

DDD: Gribu vaicāt, vai, jūsuprāt, Baznīca spēs atjaunoties? Šobrīd ir redzama lejupslīde.

Sarmīte Fišere: Es ticu, ka Baznīca var atjaunoties – caur labiem piemēriem.

DDD: Vai šai atjaunotnei nevajadzētu būt radikālai?

S.F.: Vajadzētu. Zināmā mērā tai ir jābūt radniecīgai ar revolūciju – tikai tādējādi kristīgā baznīca atjaunosies. Luters ir teicis: “Kam Dievs nav par tēvu, tam baznīca nevar būt par māti.” Tātad Baznīcai ir jābūt kā mātei.

DDD: Laikam jau tā gluži nav?

S.F.: Šobrīd nav. Baznīcai ir ļoti daudz īpašumu. Ja es būtu arhibīskaps, tajos atrastos pansionāti, aprūpes nami…

DDD: Baznīcai ir pietiekami daudz naudas, tomēr – vai viss ieslīd kādās personīgās kabatās?

S.F.: Jā.

DDD: Tad jau būtībā šī institūcija ir izveidojusies kā tāds bizness – vai var tik skarbi teikt?

S.F.: Viens otrs tieši tā vērtē, tas ir bizness. Izdevīgs un ērts bizness – pagaidām. Netiek domāts par cilvēka dvēseli, bet par mantu. Bet ko tas cilvēkam dod – ja viņš iemanto visu pasauli? Pasaule ir jāiemanto caur dvēseli. Un tas ir ļoti svarīgs jautājums.

DDD: Jūs jau sacījāt, ka ir nepieciešama revolūcija Baznīcā. Vai ir nepieciešama arī Kristus Mācības attīrīšana? 

S.F.: Jā, noteikti ir nepieciešama. Īsta revolūcija. Un tajā pašā laikā mums ir jāiet laikam līdzi. Mēs nevaram būt aprobežoti, jābūt vispusīgi zinošiem. Piemēram, daudz varam mācīties no latviešu tautasdziesmām – tās es uzskatu par mūsu tautas veco derību.

DDD: Jūs nesaskatāt pagānismu?

S.F.: Nē. Tās ir ļoti skaistas, gudras. “Dod, Dieviņi kalnā kāpt, / Ne no kalna lejiņā. / Dod, Dieviņi otram dot, / Ne no otra mīļi lūgt.”

DDD: Vai piekrītat, ka visām patiesām reliģijām un Mācībām ir vienots Avots?

S.F.: Jā, tas ir Dievs. Un Dievs ir Mīlestība. Kas ir mīlestībā, tas paliek Dievā. Cilvēkiem vajadzētu attīstīt šo visaugstāko mīlestību – agapi, kurā tiešām mīlam Dievu un cienām cits citu. “Netiesājiet, lai jūs netaptu tiesāti, bet esiet gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži.” Ir jāmīl, jāapvieno godīgums un drosmīga cīņa par patiesību.

 

Mīlestība ir cīņa

 

DDD: Ko nozīmē novēlējums ‒ “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu”? Vai tas, kurš cīnās par taisnīgumu, par savu tautu, pret netaisnību un tās realizētājiem, iet pret mīlestību?

Sarmīte Fišere: Nē, viņš tieši mīl savu tautu! Tātad viņš ir ar mīlestību. Cīnītājs apliecinās lielāku mīlestību nekā tāds, kurš kaut kur kaktā nopūtīsies: “Kas notiek pasaulē!” Mīlestība ir cīņa.

DDD: Vai man “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu” vārdā ir arī jāmīl, tas ir, jāakceptē arī homoseksuālisti un viņu nodarbes? Varbūt okupanti, kolonisti Latvijā?

S.F.: Nē, viņi nav jāmīl… Jāmīl ir Dievs, bet sabiedrībai ir jābūt aktīvai pret netaisnību, pret negantības grēku. Arī pret imigrācijas draudiem.

Nevar visu laiku klausīt, ka arī okupācija būtu jāaizmirst. Tā ir pārprasta lojalitāte un piedošanas jēdziena nesapratne. Jāmāca jaunatnei mūsu vēsture, lai veidotos izpratne par problēmas risinājumu. Ir jāieaudzina mīlestība uz savu valsti un tās vēsturi.

Skumji dzirdēt, ka jaunieši tagad ir kosmopolīti, kam labi dzīvot, vienalga, kurā zemē. Dieva vārdi saka: “Paliec savā zemē un dzīvo ar godu, tad Dievs tev dos, pēc kā sirds ilgojas.” Un visiem ir daudz jāmācās.

Tāpēc novēlu mīlēt savu valsti un neaizmirst tās pagātni! Jo, tikai neaizmirstot savas valsts pagātni, mēs varam panākt, ka Latvijai būs nākotne.

 

Vēlējums

DDD: Labs mācītājs – tas ir arī skolotājs, cilvēka garīgās izaugsmes palīgs. Ko jūs novēlētu visiem skolotājiem 1. septembrī?

Sarmīte Fišere: Es novēlētu viņiem saprast savu atbildību bērnu priekšā par viņu turpmāko likteni. Lai caur priekšmetiem, kurus skolotāji mācīs bērniem, vijas cauri sirdsgudrība. Lai skolotāji nedomā tikai par savām algām, jo alga būs – visas pūles bērnu labā tiek atalgotas, kaut vai kā gandarījums pašam sevis dēļ. Novēlu skolotājiem būt vienmēr priecīgiem, smaidīgiem un izprast arī to, kas notiek bērnu dvēselēs. Un iemācīt tikumu. Iemācīt to, ka tikums ir modē. To novēlu arī vecākiem!

DDD: Jo sirdsšķīstāki cilvēki, jo mazāk šo zemi skars dažādas kataklizmas?

S.F.: Tam es pilnībā piekrītu. Tikai pie mums nav pierasts runāt par sirds šķīstību, par sirdsskaidrību, kas ir pamats tikumībai. Un tam ir jāmainās.

 

Es pieņemu Dzīvās Ētikas Mācību”

 

DDD: Jūsuprāt, kā varētu notikt Kristus Mācības attīrīšana un Baznīcas virzīšanās uz priekšu, nevis stagnācija? Diemžēl daudzi mācītāji noliedz Dzīvās Ētikas Mācību…

S.F.: Es pieņemu Dzīvās Ētikas Mācību. Tāpēc, ka saskatu tur patiesību. Katrā gadījumā uz to vajadzētu virzīties.

DDD: Bet kāpēc ir tik liela noliegsme tieši mācītāju vidū?

S.F.: Tāpēc, ka tiek mācīts, ka ir jānoliedz viss, kas nav saistīts ar svētajiem rakstiem…

DDD: …kas nav ierakstīts Bībelē?

S.F.: Jā, bet tā ir sajūta no paša Dieva. Dieva vārds saka: “Pārbaudiet visu; kas labs, to pieņemiet, bet slikto atmetiet.” Un man jau kopš bērnības ir paticis lasīt grāmatas, esmu centusies izzināt dažādas lietas. Dzīvajā Ētikā ir brīnišķīgas lietas, tur nav nekā pret Kristu, pret Svētiem Rakstiem, gluži otrādi. Tomēr pagaidām šī atslēdziņa vēl netiek pielietota Baznīcā.

DDD: Un vaina, jūsuprāt, ir cilvēkos vai visā institūcijā?

S.F.: Es domāju, ka institūcijā.

DDD: Šķiet, jānāk tādam, kāds bija Mārtiņš Luters, lai kaut ko mainītu… Kā jau jūs iepriekš teicāt, Baznīcā ir vajadzīga revolūcija.  

S.F.: Tieši tā. 2017. gadā svinēsim 500 gadu reformācijas, bet tā ir sastagnējusi… Tāpēc es ceru uz jaunatni. Ceru, ka vecāki mācīs savus bērnus patiesības garā un rūpēsies, lai viņi iegūtu vispusīgas zināšanas. Lai jaunieši lasa ne tikai Bībeli, bet arī Dzīvo Ētiku, un saprot, ka tām ir viens Avots.

DDD: Turklāt Dzīvā Ētika pasaka vairāk.

S.F.: Saprotamāk un skaidrāk.

 

Reinkarnācija – revolucionāra lieta Baznīcai

 

DDD: Sanāk, ka jūs pieļaujat arī Reinkarnācijas likumu, par kuru teikts Dzīvajā Ētikā, bet kuru kategoriski noliedz kristīgā baznīca?

Sarmīte Fišere: Jā, es ticu reinkarnācijai. Ja Bībelē pameklē, tad arī tur var atrast šo likumu. 4. gadsimtā ekumēniskais koncils nobalsoja, kuras grāmatas būs Bībelē, kuras nebūs. Daudzi apokrifi, kas netika ietilpināti Bībelē, runāja par tādām lietām. Vajag tikai pameklēt.

DDD: Vatikānā?

S.F.: Jā, visvairāk tur.

DDD: Reinkarnācija izskaidro, kāpēc viens piedzimst tāds, otrs citāds; kādēļ viens mirst, nodzīvojis tikai dažas minūtes, cits piedzīvo sirmu vecumu.

S.F.: Es tam ticu, bet mūsu Baznīcai šī ir revolucionāra lieta. Tie esot maldi. Vēl joprojām ir sastopama pat tirgošanās ar indulgencēm…

DDD: …lai cilvēks sev nodrošinātu mūžīgo paradīzi?

S.R.: Jā, diemžēl muļķu cerība ir gudro maize.

 

Meklējiet, un jūs atradīsit

 

DDD: Vai Baznīca spētu mainīties Dzīvās Ētikas virzienā?

Sarmīte Fišere: Diemžēl man ir jāatzīst, ka šobrīd nekas par to neliecina. Arī augstā liturģija neko nedod – cilvēks to paklausās un aiziet. Vajadzīga vēlme būt vispusīgam. Katram ir jāsāk ar sevi, ar pazemību Dieva priekšā.

DDD: Varbūt ir nepieciešams kāds satricinājums, lai pavirzītos?

S.F.: Tas noteikti nāks. Tagad mēs dzīvojam kā Dieva ausī – un viss ir labi. Bet kas notiek citur pasaulē – cunami, zemestrīces u.tml. Mēs tikai noskatāmies, bet tas viss var atnākt arī pie mums.

DDD: Dzīvās Ētikas Mācībā ir teikts, ka nākotnē pastiprināsies sievietes loma. Varbūt arī jūs mācītājas lomā esat Jaunā Laikmeta vēstnese. Pirms simts gadiem nevarēja iedomāties, ka sievietes varētu kļūt par mācītājām.

S.F.: Sieviete ir māte. Un māte dod mīlestību, bet mīlestība nevar būt akla. Ir vajadzīga ļoti liela gudrība, lai audzinātu bērnus. Māte daudz ziedojas savu bērnu labā, ir daudz negulētu nakšu. Bet ir arī prieks, ja saņem pretī mīlestību no bērniem.

Arī Jēzus par visaugstāko ir licis bērnus. Varbūt daudzi nezina, kāpēc mācītājiem ir baltais krādziņš. Sākumā nebija krādziņa, bet liels balts rullis. Tas ir tāpēc, lai mācītājs pats atceras, ka nedrīkst apgrēcināties ne pret vienu bērnu. Tas rullis bija domāts – dzirnakmens. Jēzus teica, ka tas, kurš apgrēcināsies pret ikvienu no šiem mazajiem, ir pelnījis dzirnakmeni kaklā, un lai viņu nolaiž jūras dibenā…

DDD: Pret tiem, kas nāk uzticēties – kā skolotājam?

S.F.: Jā. Patiesība ir jāmeklē. Meklējiet, un jūs atradīsiet; klaudziniet, un jums taps atvērts! Lūdziet, un jums taps dots! Taču cilvēki, ar retiem izņēmumiem, necenšas kaut ko darīt un gaida, kad viss nokritīs no gaisa. Patiesībā mēs esam meklētāji visu savu mūžu.

 

Sieviete un vīrietis nav sāncenši

 

DDD: Šobrīd sievietes sāk aktīvi iesaistīties arī politikā – Saeimas priekšsēdētāja, Ministru prezidente, bijusī Valsts prezidente ir sievietes. Viņas sacenšas ar vīrieti.

Sarmīte Fišere: Nekādā gadījumā, tas nav pareizi. Sievietei nav jāsacenšas ar vīrieti. Esmu secinājusi ‒ lai man piedod baznīca, ka sievietēm mācītājām un vīriešiem mācītājiem ir atšķirīga domāšana. Tas nav slikti, to nevar nopelt un teikt, ka sieviete būtu labāka ar savu atšķirīgo domāšanu. Būtu ļoti labi, ja sievietes un vīrieši kalpotu kopā – ar šo atšķirīgo domāšanu daudz kas tiktu paveikts un iegūts. Bet mums jau uzskata, ka sieviete ar savu atšķirīgo domāšanu grauj Baznīcu.

DDD: Kas ir tas atšķirīgais sievietes domāšanā?

S.F.: No saviem novērojumiem Latvijā varu teikt, ka tas ir humānisms.

DDD: Un kas, jūsuprāt, pietrūkst politiķēm, sievietēm?

S.F.: Pietrūkst sirdsgudrības. Man tas liekas pavisam vienkārši – zināt Dieva baušļus un saprast tos. Nevis tos skaitīt no galvas, bet būt sirdsgudrībā un izpratnē. Kā dziesminieks Dāvids saka: “Man ir liels prieks dzīvot pēc Taviem vārdiem, mans Kungs, un Tavi likumi ir dziļi rakstīti manā sirdī.” Nav jau par visām varītēm jācenšas tikt pie varas – ja tevī būs garīgais viedums, tad labā vara atnāks pie tevis pati. Tad varu tu neizmantosi savās interesēs, bet cilvēku labā.

DDD: Sievietei ar savu piemēru ir jāceļ tautas tikumiskais gars?

S.F.: Noteikti.

DDD: Viņai ir jābūt drosmīgai, mērķtiecīgai, bet viedai – sirdsgudrai, nevis jāsacenšas ar vīrieti, vai tā?

S.F.: Jā, sievietei nav jākopē vīrietis.

 

Sievietes atbildība

 

DDD: Vara – tā ir atbildība.

Sarmīte Fišere: Un brīvība – tā ir atbildība par otru cilvēku. Es biju ļoti pārsteigta, ka Atmodas gados, kad mēs visi ticējām ideāliem, jau 90-tajā gadā, pie Brīvības pieminekļa nāca nolikt ziedus lesbietes, kas stājušās “laulībā”… Brīvības piemineklim taču ir pavisam cita loma! Bet tagad visi ir brīvi…

DDD: Tā nav brīvība, tās ir savas netiklības važas.

S.F.: Tieši tā ‒ netiklības važas.

DDD: Būtībā sieviete, būdama māte, ir arī atbildīgā par tautas attīstību. Viņai ir ļoti liels uzdevums. Vai jūs jūtat, ka sievietes apjēdz savu atbildību un uzdevumu savas tautas priekšā? Tautas, bērnu, un visbeidzot cilvēces priekšā?

S.F.: Ir, kas apjēdz un ir ļoti daudz tādu, kas neapjēdz.

DDD: Man jau liekas, ka tautas pagrimums ir lielā mērā atkarīgs no sievietes vienaldzības un tikumiskā pagrimuma.

S.F.: Ļoti žēl to atzīt, bet sievietes pagrimst tieši morāli, tikumiski.

DDD: Ir jau spēki, kas to izmanto. Arī homoseksuālisma propaganda sākas no sieviešu žurnāliem, kuros viņi žēlojas, cik grūta dzīve, spēlē uz sievietes mātišķo instinktu, lai viņa pažēlo un pieņem to. Un tādējādi tiek samaitāta sievietes morālā stāja.

S.F.: Lai atšķirtu vērtības ir vajadzīga sirdsgudrība – uz emocijām vien nevar paļauties. Sirdsgudrība pasargā no pārsteidzīgām emocijām.

Sievietei ir jārūpējas, ar kādu apziņu aug bērni, kas veidos tautu. Atkārtošu Jēzus vārdus: “Labāk dzirnakmeni uzlikt cilvēkam kaklā, ja viņš apgrēcināsies pret kādu no mazajiem.”

           

Intervēja Līga Muzikante


« Atpakaļ