Kad pienāks latviešiem tie labie laiki?

“Čikāgas piecīši” kādreiz dziedāja dziesmu ar vārdiem: “Kad pienāks latviešiem tie labie laiki, / Ko citas tautas tagad piedzīvo, / Kad aizlasīsies projām kakla kungi, / Kad mūsu zemi tagad nodzīvo?” Un arī citas viņu dziedātās dziesma ir bijušas un vēl joprojām ir tuvas latviešu sirdīm. Ap Jāņu laiku Latvijā viesojās viens no “Čikāgas piecīšiem” – dziedātājs, komponists un dziesmu vārdu autors Armands Birkens. Tiekoties viņš atzina, ka šeit ne tuvu viss ir tā, kā bija cerēts. Tomēr tautā iemīļotais mūziķis nav bezcerīgs, viņš teica: “Darīsim katrs, ko varēsim, kā varēsim, kaut vismazākos veidos – un kopējiem spēkiem arī paveiksim, mērķi – latvisku Latviju – sasniegsim.”

 

Kad valdība kaitē tautai…

 

Armands BirkensSaruna ar grupas “Čikāgas piecīši” dalībnieku un dziesmu autoru Armandu Birkenu

 

Latvijā kļuvis mazāk latviešu!

 

Armands Birkens: Mani vecāki ir dzimuši Latvijā, un, protams, no paaudzes paaudzē manas saknes ir Latvijā. Tāpēc esmu šeit juties vienmēr labi – šī ir mana Tēvzeme. Kopš 1977. gada uz Latviju es braucu bieži. Bet pēdējos gados redzu, ka kļuvis mazāk cilvēku, nekā kādreiz bija… Latvija liekas tāda kā tukša.

Daudz latviešu ir aizbraukuši darbā uz ārzemēm. Un tas ir skumji. Esmu bijis visādās malās – mazās, lielās pilsētās, laukos, ciemos – un uzkrītoši ir tas, ka visur ir mazāk cilvēku nekā agrāk. Mazāk latviešu! Un, protams, sāp sirds par to, ka gaisotne Latvijā ir manāmi mainījusies, it sevišķi, salīdzinot ar tiem eiforiskajiem, pēc neatkarības atgūšanas gadiem.

DDD: Tu runā par deviņdesmitajiem gadiem?

A.B.: Jā, astoņdesmito beigas, deviņdesmito gadu sākums – cik tie bija pacilājoši gadi! Viss kaut kā notika – dzīve likās gluži vienkārši fantastiska. Tik daudz priecīgu cilvēku atceros no tiem laikiem! Bet šobrīd šie priecīgie dzīvo un strādā kaut kur citur – ārpus Latvijas. Ļoti daudzi mani draugi, kas kādreiz dzīvoja Latvijā, tagad ir ārpus Latvijas. Tas ir ļoti skumji, jo, atbraucot uz Rīgu, šo manu draugu te vairs nav… Zinu, ka viena daļa izbrauca nepieciešamības dēļ, ne tāpēc, ka gribētu atstāt Latviju.

DDD: Bet vai tu sajūti, ka mūsu valstī ir kāda pavisam dziļa problēma – nav novērstas okupācijas sekas? Arī tas nevairo latviešu patriotismu. Latvieši Rīgā ir, apmēram, tikai 30 procenti. Padomju kolonisti, kuri šeit sabrauca okupācijas gados, nav izraidīti. Lielākajās pilsētās valda krieviska vide.

A.B.: Jā, to es jūtu, pat ļoti jūtu, un šis ir ārkārtīgi nopietns jautājums. Es varbūt visus faktus nezinu, bet tas, protams, arī man personīgi ir ļoti nepatīkami. Piemēram, tas, ka kāds gudrs, jauns latvietis nevar dabūt darbu, ja viņš nerunā krieviski… Tas ir nenormāli.

DDD: Jā, tā Latvijā gadās bieži.

A.B.: Man tas nav saprotams.

 

“Labdien!” vietā – “Dobrij ģeņ!”

 

Armands Birkens: Nespēju izprast, kā Latvijas pilsonis ar labu izglītību nevar dabūt darbu savā valstī tikai tāpēc, ka viņš nerunā krieviski? Manā uztverē tas ir ļoti satriecoši! Ārzemēs, citās valstīs, tas būtu kaut kas neiedomājams. Un tad brīnāmies, ka latvieši brauc prom.

Katrā valstī ir sava valoda, izņemot valstis, kur ir citādi apstākļi. Piemēram, Kvebekā, Kanādā dominē franču valoda, bet tiek lietota arī angļu valoda. Taču tam ir citi iemesli, tur ir citādāki apstākļi nekā Latvijā. Tas, ka latvietis Latvijā nevar dabūt darbu krievu valodas nezināšanas dēļ, ir liels absurds.

DDD: Tas tāpēc, ka krievi, pareizāk sakot, krievvalodīgie kolonisti, šeit necenšas mācīties latviešu valodu.

A.B.: Uzskatu, ja cilvēks dzīvo kādā citā valstī, tad viņa pienākums ir pielāgoties tās valsts prasībām, nevis otrādi. Ja es, piemēram, atrastos Vācijā, kā gan es varētu gaidīt, lai visi ar mani komunicētu angliski vai latviski?! Uzskatu, ka mans pienākums ir iemācīties tās valsts valodu, kurā es dzīvoju – lai varētu tajā valstī dzīvot.

Tas, ka cilvēks var nodzīvot kādā valstī pusmūžu vai pat visu savu mūžu un neiemācīties tās valsts valodu, ir necienīgi, nekaunīgi! It sevišķi šādā mazā valstī kā Latvija, kura cīnās, lai saglabātu savu valodu, savu kultūru – savu valsti. Latvijā ikviens etnisks traucēklis ir bīstamāks nekā kādai lielvalstij. Piemēram, runājot par Ameriku – nav tādas tautības pasaulē, kas Amerikā nebūtu.

DDD: Tā ir īpaši veidojusies nācija. Turienes paradumus un likumus nevar piemērot Latvijai.

A.B.: Jā, protams, ka nevar. Turklāt Amerika ir liela gan ģeogrāfiski, gan cilvēku skaita ziņā. Taču arī tur ir reāli etniskie jautājumi, konflikti.

DDD: Bet Amerika mēdz mūs pamācīt, kā sadzīvot ar okupantiem…

A.B.: Es tiešām nesaprotu, kas notiek te, Latvijā. Kādēļ krievu valoda tiek tik plaši lietota? Padomju laikā šeit sabraukušie runāja krieviski, un viņu bērni, jaunā paaudze tā arī uzauga. Reiz kādā restorānā sēžam ar paziņu, un apkalpotājs mūs sveicina krieviski…

DDD: Tepat, Rīgā?

A.B.: Jā, Rīgā. Un tā nebija nekāda nomaļa ēstuve, bet pazīstams restorāns populārajā restorānu ķēdē “Gan Bei”. Pienāk apkalpotājs un saka: “Dobrij ģeņ!” Es pat apjuku. Gribēju sameklēt zāles pārzini un prasīt paskaidrojumu, kāpēc mani Latvijas galvaspilsētas restorānā uzrunā krievu valodā? Bet diemžēl to neizdarīju…

DDD: Bet vajadzēja.

A.B.: Protams, vajadzēja. Žēl, ka neizdarīju. Bet visa mana kompānija apmulsa. Es tam puisim gan atbildēju: “Labdien!” Viņš arī varbūt jutās mazliet neērti, redzot mūsu attieksmi. Bet, ja tas šodien vēlreiz notiktu, es pasauktu zāles menedžeri un prasītu paskaidrojumu. Varbūt pat šīs firmas priekšniecībai pajautātu, uz kāda pamatu jūs Rīgā uzrunājat klientus krieviski? Un vispār, pat ieejot veikalā, tevi uzrunā krieviski. Kur mēs atrodamies?!

DDD: Vai tas tev neliek aizdomāties par šo PSRS kolonistu domāšanu un patieso attieksmi pret latviešiem?

A.B.: Problēma ir tā, ka viņu skaits ir pārāk liels. Viņi maz spētu izdarīt, ja latviešu te būtu vairāk – tad šādas problēmas nebūtu tik spilgtas. Bet Latvijā šodien diezgan daudzi dzīvo tādi – arī krievi, kas tiešām maz ko zina par Padomju Savienību, tikai to, ko viņi lasa un ko stāsta. Un, ņemot vērā, ka Padomju Savienība bija tik daudzu valstu kopums, bet krievi un krievu valoda bija noteicošā, tad viņi droši vien vēl joprojām izjūt savas bijušās valsts  varenumu…

DDD: …imperiālismu.

A.B.: Jā. Bet domāju, viņi sajūt arī tīri dabisku tādu kā patriotismu, jo Padomju Savienība taču ir viņu saknes. Kaut gan, atklāti sakot, tur ir ļoti maz ar ko lepoties. Tādējādi šī ir ļoti nopietna problēma.

 

Okupācijā viss tika izdemolēts

 

Armands Birkens: Runājot par okupāciju, par Padomju Savienību. Cik cilvēku aizgāja bojā padomju režīmā! Cik cilvēku ir sēdējuši cietumos politiskās pārliecības dēļ, cik tika kaili nošauti, pakārti, cik intelektuālu cilvēku (rakstnieki, mūziķi, mākslinieki) vienkārši pazuda! Šķiet, mēs nekad precīzi neuzzināsim, cik ģeniālu cilvēku (ārsti, pētnieki, zinātnieki utt.) ir gājuši bojā šajā režīmā.

Katram cilvēkam, protams, ir vērtība, mēs nedrīkstam šķirot kurpnieku no zinātnieka, bet Padomju Savienībā aizgāja bojā neskaitāmi ģēniji, kas, iespējams, cilvēcei būtu ko vērtīgu radījuši – kaut ko izgudrojuši, uzrakstījuši, uzgleznojuši… Tā arī Latvija pazaudēja savu inteliģenci.

Mums bija rakstnieki, dzejnieki, zinātnieki, skolotāji, profesori, vēsturnieki – tiem visiem bija jābūt Latvijā, nevis Čikāgā, Sibīrijā un vēl kur citur. Visu izdemolēja, piesārņoja dabu… Ja salīdzinām, kas tika atņemts, kāds posts nodarīts visās bijušās padomju republikās un pašā Krievijā, kļūst baisi! Kurš cilvēks ir atbildīgs par vislielāko daudzumu cilvēku bojāeju?

DDD: Staļins?

A.B.: Jā, Staļins. Ne Hitlers, ne citi, bet Staļins ir atbildīgs cilvēces priekšā pat par daudziem bojāgājušiem krieviem. Lai viņi nesūdzas, nepārmet par citiem – viņi paši sev to nodarīja. Un ko gan Staļins pats neizdarīja ar saviem militārajiem spēkiem! Viņš “noslaucīja” gandrīz visu vadošo ģenerāļu slāni.

DDD: Viens no lielākajiem noziegums bija daudzu mazo tautu iznīcināšana vai pārkrievošana. Arī Latvijā tika veikt rusifikācija, kuras sekas jūtam vēl tagad visā košumā.

A.B.: Tajā pašā laikā nebūtu pareizi teikt, ka visi krievi ir slikti – nevienai tautai visi nav ne labi, ne slikti. Esmu dzirdējis, ka arī Latvijā ir krievi, kas ir ļoti latviski un aizstāv Latviju, tādi, kas nav iesēdušies Padomju Savienības impērijas klēpī.

DDD: Tādu tomēr ir maz.

A.B.: Procentuāli – es tiešām nezinu, bet viņi ir. Problēma varbūt ir tā, ka labu krievu ir par maz vai par klusiem, viņiem vajadzētu runāt mazliet skaļāk un būt aktīvākiem…

DDD: Krietni!

A.B.: Bet baidos, ka viņus varbūt kaut kā iebiedē.

 

To nevar ignorēt!

 

DDD: Aizritējuši jau 25 gadi – it kā esam atguvuši neatkarību, bet deokupācija un dekolonizācija nav veiktas. Tagad arī kaimiņos, Ukrainā, redzam, ko nozīmē piektā kolonna, kad būtībā ārējais ienaidnieks ir iekšā un grauj valsti no iekšienes. Un, ja Krievija grib parādīt agresiju pret mums, viņiem jau nekas vairs nav vajadzīgs, ienaidnieks būtībā ir šeit un gaida pavēli. Bet mūsu valsts vadītāji nerisina šo problēmu.

Armands Birkens: Mēs varbūt precīzi nevaram pareģot, kādā līmenī, bet to nevar ignorēt. Un tas jau nav tikai Latvijā.

DDD: Latvijā krievvalodīgo procents ir vislielākais – lielāks nekā Igaunijā, bet Lietuvā šī problēma pat nepastāv. Arī Ukrainā nav tik liels procents krievu kā Latvijā. 

A.B.: Piekrītu. Man nav tik precīzas informācijas, bet esmu dzirdējis un redzējis, ka Latvijas valdība speciāli rīkojas tā, lai tautai nebūtu labi. Jebkuras valdības pienākums ir gādāt, lai valsts, pirmkārt, būtu droša un cilvēkiem būtu nodrošināta laba dzīvošana. Bet Latvijā tā nav. Valsts varu taču ievēl, lai tā strādātu tautas labā. Tomēr, kad dzirdam, kādi likumi ir pieņemti, vai arī kādi likumi nav pieņemti, pārņem sašutums.

Taču tā nav tikai Latvijā, arī Amerikā ir likumi, kam vajadzētu būt, bet tādu vienkārši nav, un ir likumi, kurus nekad nevajadzēja izsludināt. Pieņem jau arī valstij graujošus likumus, kā, piemēram, likumus par nodokļiem, pret ko ļoti sīvi cīnās arī Amerikā.

Ja mēs runātu ar 2000 finanšu ekspertiem, kuri saprot finansiālo darbību valsts ekonomikā, domāju, ka būtu ļoti grūti atrast lielu skaitu, kas atbalstītu augstus nodokļus. Tie ļoti grauj cilvēka personisko darbošanos, un tad jau, ejot pa to trepīti uz augšu, nevar strādāt arī firmas. Augsto nodokļu dēļ valstī cieš visa ekonomika. Un Latvijā gluži vai visas fabrikas, rūpnīcas ir likvidētas, ar retiem izņēmumiem, no kuriem vairumu ir nopirkuši ārzemnieki. Latviešiem trūkst darba.

DDD: Tās nav tikai okupācijas sekas, te ir jārunā arī par Eiropas Savienību, kurai ir izdevīgi, lai Latvija neražotu.

A.B.: Jā, arī pareizi. Citām Eiropas valstīm nav izdevīgi, ka mēs te kaut ko darām. Pēdējā laikā sāku saprast arī Zviedrijas “skaisto” ietekmi Latvijas ekonomikā – zviedriem šodien pieder divas lielākās bankas Latvijā.

DDD: Un Latvijai pašai vairs nav nevienas bankas.

A.B.: Te ir zviedru, norvēģu, krievu bankas. Es uzskatu, ka katram, kurš pēdējo 20 gadu laikā ir bijis Saeimas deputāts, būtu jāatskaitās par šiem 20 gadiem, par Latvijā notiekošo – kāpēc ir noticis tā, kā noticis…

DDD: Kā jūs domājat, kāpēc?

A.B.: Es tiešām nezinu.

DDD: Man jau liekas, atkal ir jārunā par nelikvidētajām okupācijas sekām. Latvijā nav notikusi deboļševizācija jeb lustrācija, kompartijas, komjaunatnes aktīvisti, VDK darbinieki pirms 25 gadiem nokļuva pie varas.

A.B.: Tā ir problēma. Ja paskatās, kas vada dažādas pilsētas Latvijā un dažādas partijas, kas darbojas politikā, tāpat Eiropas Savienībā Briselē – ja paskatās, kas tur strādā… tie ir cilvēki, kam nevajadzēja būt nekur. Tiem vajadzēja būt aizliegtiem, bet viņi kaut kā tur tiek un darbojas. Kā mēs varam sagaidīt kaut ko labu Latvijai?!

 

Vajadzīgs cilvēks ar mugurkaulu

 

DDD: Jautājums par deokupāciju, dekolonizāciju, deboļševizāciju šobrīd ir ļoti aktuāls. Kas, tavuprāt, būtu vajadzīgs latviešiem, lai šos smagos procesus iekustinātu? Varbūt “Čikāgas Piecīši” ar dziesmām varētu palīdzēt iedvesmot cilvēkus patiesai brīvībai?

Armands Birkens: Esmu ļoti daudz par to domājis. Latvijai, manuprāt, trūkst vadoņa. Es pats rakstu dzeju, ko publicēju Amerikā, Kanādā un Austrālijas latviešu avīzēs. Un sāku rakstīt arī par šo tēmu pirms pēdējām Saeimas vēlēšanām. Mums vajag cilvēku ar mugurkaulu, tālredzīgu un drosmīgu – tādu, kam Latvija ir pirmajā vietā. Lietām ir jāmainās, jo šādi jau diez kur aiziesim.

Arī ekonomiski Latvija vārguļo. Zinu gadījumus, kad latvieši, spēka gados, gribējuši atvērt firmu, lai kaut ko darītu, bet faktiski nevar, jo jāmaksā nez kādi nodokļi. Jaunai firmai jau parasti nav tādas naudas – jāpaiet laikam, lai kaut ko attīstītu un nopelnītu. Cik gan daudz firmu Latvijā nav aizgājušas pa burbuli! Cilvēki smok nost aiz likumiem, prasībām, papīriem, birokrātijas un nodokļiem.

 

Vajadzīgs mugurkauls!

 

DDD: Šobrīd ļoti aktuāls ir jautājums par deokupāciju, dekolonizāciju, deboļševizāciju. Kas, tavuprāt, būtu vajadzīgs latviešiem, lai šos smagos procesus iekustinātu? Varbūt “Čikāgas piecīši” ar dziesmām varētu palīdzēt iedvesmot cilvēkus patiesai brīvībai?

Armands Birkens: Esmu ļoti daudz par to domājis. Latvijai, manuprāt, trūkst vadoņa. Es pats rakstu dzeju, ko publicēju Amerikā, Kanādā un Austrālijas latviešu avīzēs. Un sāku rakstīt arī par šo tēmu pirms pēdējām Saeimas vēlēšanām. Mums vajag cilvēku ar mugurkaulu, tālredzīgu un drosmīgu – tādu, kam Latvija ir pirmajā vietā. Lietām ir jāmainās, jo šādi jau diez kur aiziesim.

Arī ekonomiski Latvija vārguļo. Zinu gadījumus, kad latvieši, spēka gados, gribējuši atvērt firmu, lai kaut ko darītu, bet faktiski nevar, jo jāmaksā nez kādi nodokļi. Jaunai firmai jau parasti nav tādas naudas – jāpaiet laikam, lai kaut ko attīstītu un nopelnītu. Cik gan daudz firmu Latvijā nav aizgājušas pa burbuli! Cilvēki smok nost aiz likumiem, prasībām, papīriem, birokrātijas un nodokļiem.

DDD: Runājot par vadoni, ļoti šaubos, ka tauta būtu spējīga pieņemt patiešām gudru un taisnīgu vadoni – vai nav tā, ka pašiem cilvēkiem vispirms ir jāmainās? Pie cilvēkiem ar pūļa domāšanu nevar atnākt tautas vadonis. Viņš nāks tikai tad, kad tauta būs gatava un viņu sauks, citādi tiks noraidīts. Šobrīd dažādi nācēji uzdodas par nez kādiem vadoņiem, varoņiem, un čiks vien sanāk. Ja tauta ir stulba, tad to var arī apmuļķot, ievedot vēl dziļāk purvā. Manuprāt, vispirms ir jānāk patiesai tautas Atmodai.

A.B.: Jā, noteikti. Tikai nezinu, kā to panākt. Problēmu ir vairāk, nekā redzu. Pirmkārt, kā jau teicu, cik gan latviešu nav izbraukuši! Jau pirms diviem gadiem man teica, ka esot aizbraukušas “desmit Cēsis”! Tātad te vairs nav cilvēku. Nevainoju izbraukušos, arī Čikāgā ir ļoti daudzi sabraukuši, un man kļuvis vairāk labu draugu no Latvijas. Bet viņi šodien ir Čikāgā, Ņujorkā, Losandželosā, Toronto, nemaz nerunājot par Īriju, Angliju un citām Eiropas valstīm.

Labi, ka jūs darbojaties. Pirmais taču, ko dara, – apklusina žurnālistus, lai nestāsta taisnību. Nedrīkstam aizmirst, ka tādas lietas notiek.

DDD: Dažus iebiedē, citiem ieslēdzas pašcenzūra.

A.B.: Jā, iebiedē. Un tajā brīdī, kad nav vairs preses, tad ir ļoti nopietni. Pietiek ar politiķiem – korupciju, ietekmēm, ar to jau ir diezgan, bet, kad nav avīzes, radio, televīzija, kur par to var atklāti un skaidri runāt, tad jau ir ļoti bīstami. Amerikā vismaz vēl tas turas – ir žurnālisti visos medijos, kuri ļoti brīvi runā par visām tēmām. Bet tajā brīdī, kad žurnālisti apklust, tad jau ir solis nepareizā virzienā.

 

Lai nebūtu “dobrij ģeņ” ik uz stūra

 

Armands Birkens: Žurnālisti taču ceļ gaismā visus mēslus. Latvijas politiķiem vajadzētu būt attiecīgi iebiedētiem no preses. Īstenībā ne jau no preses, bet no taisnības! Presei būtu jārunā un jāraksta par to, kas reāli notiek. Es tajā jomā neesmu speciālists un nevaru komentēt, bet ir kādam jārunā par to, kas notiek – vai arī nenotiek, un kā tas ietekmē Latvijas valsti ikdienā.

DDD: Mūsu avīze raksta. Tāpēc bija arī tiesas process par to, ko rakstām. Mūs attaisnoja, bet mēģināja iebiedēt. Neizdevās.

A.B.: Tas ir labi, ka neizdevās. Ja cilvēks runā par pierādāmiem faktiem…

DDD: Mēs rakstām par dekolonizāciju. Ja ir bijusi okupācija un kolonizācija, ir taču jābūt arī pretējam procesam – deokupācijai un dekolonizācijai. Jūs taču tam piekrītat?

A.B.: Varbūt īsti nesaprotu, ko tas nozīmē…

DDD: Dekolonizācija nozīmē to, ka cilvēkiem, kas šeit okupācijas laikā no okupētājvalsts ir ieradušies, tagad ir jābrauc prom. Izņēmums ir jauktās ģimenes, izņēmums varētu būt cilvēki ar īpašiem nopelniem – tie, kas ieguldījuši savu darbu Latvijas valsts un latviešu tautas labā. Bet visai nepilsoņu varzai noteikti ir jādodas prom.

A.B.: Es neizvairos no atbildes, bet varbūt vienkārši nezinu, vai nav apstākļi, kas jebkurā gadījumā nedrīkstētu notikt, gribam vai ne, ka tā grupa ietekmē ikdienas dzīvi mūsu valstī…

DDD: Protams, ietekmē.

A.B.: Nu, tas nedrīkst notikt. Varu saprast, ka ne jau visi krievu tautības cilvēki rīt kravās koferus un vāksies uz kaut kurieni.

DDD: Ja būs likums un starptautiskā palīdzība, tad tas notiks. Kā gan citādi mēs varam turpināt dzīvi, ja te ir pilns ar okupantiem – te tad arī ir tas “dobrij ģeņ”.

A.B.: Tā laikam gan ir. Viņiem ir jāiekļaujas šīs valsts sistēmā, šīs valsts valodā, vēsturē, kultūrā…

DDD: Ir jau pagājuši 25 gadi, bet tas nav noticis. Viņu izaudzinātie, izskolotie jaunieši, kuri šeit, neatkarīgā Latvijā, dzimuši, ne par mata tiesu nav labāki par vecajiem. Un kas tad 9. maijā pie t.s. Uzvaras pieminekļa notiek? Simts tūkstoši ar Krievijas karogiem tur iet, bļaudami “Rossija, Rossija”. Tā ir tik liela problēma, ka vēl kaut kādu līdzekli meklēt, lai viņus te integrētu, ir muļķīga utopija.

A.B.: Vai tad tik daudz viņu ir?

DDD: Rīgā dzīvo puse no Latvijas iedzīvotājiem, un lielākā daļa ir krievvalodīgie. Latvijā ir ap 700 000 tādu, kuriem piešķirams statuss “okupants”.

A.B.: Ja kādi patiešām grib šeit palikt, viņiem būtu jāpakļaujas šīs valsts iekārtai, nevis otrādi. Ko saka latviešu tauta, politiķi, ja viņi tur publiski parādās ar tiem Krievijas karogiem un saukļiem – kāda reakcija tad ir no tiem?

DDD: Mīksta reakcija.

A.B.: Redz, kā! Latviešiem aizliedz iet pie Brīvības pieminekļa zināmos datumos, bet uz kaut kādu Uzvaras dienu var iet atsperdamies.

 

Dziesma par cīņu nedrīkst pārtrūkt

 

DDD: Tāpēc es runāju par latviešu tautas Atmodu, kas tik ļoti ir vajadzīga. Latvijas Nacionālā fronte izdod avīzi “DDD”, lai tautu informētu un izglītotu, lai taisnīgās prasības neapklustu. Varbūt “Čikāgas piecīši” varētu iesaistīties?

Armands Birkens: Esam atbalstījuši visus patriotiskos pasākumus, daudzus gadus esam darījuši visu iespējamo – gan individuāli, gan kā ansamblis. Un ziedu gados mums bija vairākas dziesmas, kā “Par mani, draudziņ nebēdā”, “Pazudušais dēls” – vesela rinda karavīru un visādas citas dziesmas. Tas ir tas, ko varējām dot. Tagad esam pensijā…

DDD: Varbūt var rasties kaut kas jauns?

A.B.: Ja atklāti, ir jānāk jaunām balsīm. Tas, protams, nenozīmē, ka vairs neko nevaram izdarīt, ka esam jau galīgi beigti, bet reāli atceros, cik bijām vitāli, aktīvi pirms kādiem 40 gadiem, tomēr cilvēks kļūst vecāks. Ir vajadzīgas jaunas balsis, cilvēki, kas šeit, Latvijā, dzīvojot var visu izteikt šīs dienas valodā.

Es ļoti labi zinu, kāds spēks ir mūzikai – par to ir daudz runāts visā pasaulē. Un Amerikā mūzikas iespaids valsts darbībā ir ļoti spēcīgs. Ir pierādīts gadu simtos, bet īpaši tagad, modernajos laikos, ka, daļēji pateicoties mūzikai, pat melnie savu brīvību ieguva. Dziedoņi pirmajās rindās cīnījās par to – dziesmas dziedāja neskaitāmās demonstrācijās un sanaksmēs. Dziesmai ir milzīgs spēks.

Savulaik politiķi ASV pavisam reāli baidījās no tautas – Džonsons ar šausmām skatījās, kas notiek uz ielām Amerikā. Latvijai taču šodien ir dziedoņi. Lūk, te vajag kādu īstu dziesminieku, kurš spēj dziesmā ievīt pareizos vārdus, pareizos motīvus, pareizās domas un melodiju, lai tauta var dziedāt līdzi, labāk saprast un vienoties par to, kas šobrīd notiek un kas ir jādara.

Atceros, kad 1989. gadā Mežaparkā dziedājām “Pazudušo dēlu” un vēl citas dziesmas, visa apkārtne pilnīgi aizdegās, tauta uzliesmoja – tādu reakciju nebijām gaidījuši. Es ticu, ka tam ir jābūt un tas būs arī tagad. Ticu! Jauniešiem ir drosme, kas vēlāk varbūt zūd. Tādēļ, lai jaunieši iesaistās cīņā! Ir labi, ka mums ir šlāgeri un visi citi mūzikas žanri, bet Latvijā ir jānāk dziesminiekiem!

DDD: Tādiem, kas dzied ar jēgu un sauc cīņā.

A.B.: Tieši tā, ar jēgu. Tātad ir jācer. Un es esmu pārliecināts, ka būs, jo Latvijā ir tik daudz radošu un gudru cilvēku ar fantastisku izdomu un talantiem, tikai vajag uzrakstīt tekstu, melodiju – un dziedāt.

Dziedāt latvietis var jebkur pasaulē, kā to darīja trimdas ansambļi okupācijas gados, piemēram, “Trīs no Pārdaugavas”, “Brāļi Graši” un “Piecīši”. Šodien tas ir atļauts un nepieciešams arī Latvijā pašā. Atmodas sākumā bija dziedoņi un ansambļi, kuri drosmīgi dziedāja par Latvijas brīvību. Dziesma par Latvijas cīņu ar tās ienaidniekiem nedrīkst pārtrūkt, apklust.

DDD: Vajadzīga arī drosme dziedāt par to, kas īsti nav atļauts…

A.B.: Jaunieši ir drosmīgi. Cerēsim, ka tas tiešām notiksies. Nezinu, vai mēs, “Piecīši”, vairs tos lielos kalnus spēsim gāzt. Bet mūsu vietā nāks citi. Noteikti!

 

“Neuzdot” un nepagurt!

 

DDD: Ko tu novēlētu mūsu avīzes lasītājiem un vispār latviešiem?

Armands Birkens: Man to jautā šad un tad, un secinu divas lietas, no kurām nevar aizbēgt. Pirmais ir – “neuzdot”. Saeimas vēlēšanās daudzkārt esmu bijis te, bet cilvēki ir paguruši, viņiem ir apnicis, viņi pat paliek dusmīgi, ir apriebies, viss apnicis, viņi saprot, ka nekas nemainīsies, un kaut kur jau uzdod.

DDD: Ko nozīmē jūsu izteiciens – uzdot?

A.B.: Tas ir tad, kad cilvēki, latvieši, kļūst vienaldzīgi, nepievērš vairs uzmanības nekam, nododas tikai savai personīgai dzīvei. Tad viņi “uzdod”. Es to ļoti labi saprotu. Amerikā jau ir tieši tas pats – ļoti daudzi cilvēki ir atmetuši ar roku visam, sacīdami: ejiet jūs visi kaut kur, man ir vienalga…

DDD: Bet tas nav pareizi – no tā labāk nekļūst.

A.B.: Jā. Es ļoti gribētu, lai cilvēki “neuzdotu” – par spīti visam. Otrs ir – nepagurt. Mēs vienkārši to nevaram atļauties.

DDD: Mēs esam pārāk maz?

A.B.: Nu, ja. Saprotu, ka šķēršļi kādreiz liekas pilnīgi nepārvarami, bet vienmēr atcerēsimies, ka mazs cinītis gāž lielu vezumu. Āfrikā skudras spēj nogāzt ziloni, kas ir lielākais dzīvnieks zemes virsū. Mahātma Gandijs padzina angļus no Indijas, bez ieročiem. Tātad nedrīkstam pazaudēt degsmi. Mēs nedrīkstam šo, kas ir, pazaudēt, kaut esam tik nospiesti.

 

Darīsim katrs, ko varam!

 

Armands Birkens: Atkal teikšu par nodokļiem. Ikdienas dzīvi latvietim apgrūtina milzīgie nodokļi, viņam ir grūti iztikt ar kaut kādu neizdzīvojamu algu, nerunājot jau nemaz par pensijām – tas jau arī iet roku rokā, ka šādos apstākļos daudzi “uzdod” un pagurst. Labi, ka ne visi! Neapmierinātību un dusmas var pārvērst par darbību pret nelabvēlīgu iekārtu, politiku.

DDD: Tas ir tāds apburtais loks. Uzdrošināšanās latvietim ir vajadzīga tieši tāpēc, lai dzīvi padarītu labāku.

A.B.: Jā. Tātad – “neuzdot” un nepagurt par spīti visšausmīgākajiem apstākļiem! Tas nenozīmē, ka visiem tagad nu jākļūst par Lāčplēšiem, bet, ja ikviens kaut ar mazumiņu pieliktu savu enerģiju lietas labā, tad tomēr vēl varam uz kaut ko cerēt, lai kaut ko uzlabotu. Un, ja vēl nāktu vadonis, kas pasaka: “Latvija un latvieši ir pirmajā vietā!” – un ar spēcīgu balsi un skaidru skatienu uz nākotni ved valsti tādā virzienā, kur mums ir viena valoda, viena kultūra, tad jau būs gaisma tuneļa galā. Pirmajā vietā Latvijā ir jābūt latviešiem, kā tas ir jebkurā valstī.

DDD: Kas nav ar mieru, tiem jābrauc projām.

A.B.: Jā, tiem, kuri negrib, ka tā ir. Austrālijas premjers to pašu pateica: “Ja jūs negribat runāt angļu valodā, un jums nepatīk, kā mēs dzīvojam, laipni lūgti – tur ir osta un tur lidlauks – dzīvojiet citur, cepuri kuldami!” Nediktējiet citā valstī, kā tur jādzīvo, kas jādara. Es negatavojos ne “uzdot”, ne pagurt, ne pārstāt kaut ko darīt lietas labā.

Darboties varam arī trimdā, neuzveļot visu tikai Latvijā dzīvojošiem tautiešiem. Un, pateicoties tādām organizācijām kā PBLA un ALA, es uzskatu, ka notiek ļoti daudz kas pozitīvs. Palīdzības fonds Amerikā dod stipendijas, atbalsta jauniešu izglītību gan šeit, gan Latvijā, atbalsta kultūras pasākumus un attīstību trimdā. Šīs organizācijas strādā arī ar ārzemju politiķiem, ar Amerikas kongresmeņiem, senatoriem, ar Prezidentu, rakstot vēstules, pārstāvot Amerikā dzīvojošos latviešus.

DDD: Bet vai pievērš uzmanību tam, ka Latvijā ir krievvalodīga vide, ka ir jānovērš okupācijas sekas, turklāt steidzami un neatliekami?

A.B.: Domāju, ka pievērš uzmanību šīm problēmām. Sevišķi tagad, kad notiek šie Krievijas agresijas draudi, pat Obama, kas neko no tā nesaprot – viņš vienkārši nezina, jo tā nav viņa vēsture, viņš nav uzaudzis tajā vidē. Pat viņš ir izteicies, ka aizsargās Baltiju, un tagad risinās runas par amerikāņu kara bāzēm – te jau ir zaldāti. Amerika var kaut ko darīt. Amerika var ļoti daudz darīt. Ir tikai jābūt mugurkaulam un drosmei.

DDD: Principā Amerika ir līdzvainīga Latvijas okupācijā – Jaltas un Potsdamas konferencēs atdeva Padomju Savienībai…

A.B.: Traģiski, Otrās pasaules kara beigas nebija Latvijai labvēlīgas. Šodien darīsim katrs, ko varēsim, kā varēsim, kaut vismazākos veidos – un kopējiem spēkiem cīnīsimies par Latvijas neatkarību un labklājību. Mēs nedrīkstam atkal kļūt par vergiem.

DDD: Kopējam mērķim galvenokārt.

A.B.: Jā, uz kopīgiem mērķiem iesim, radot ko labāku. Mūsu valsts ir pasakaini skaista, ar senu, skaistu valodu, vēsturi un kultūru! Mīlēsim un sargāsim to! Vienalga, kur mēs dzīvotu, būsim labi, stipri latvieši!

 

Intervēja Līga Muzikante

 


« Atpakaļ