Projekta “TAUTAS MEDIJI” ietvaros ir tapis raidījumu cikls “Aizliegtie cilvēki”. Projekts ir radīts, lai vienotu politiskas idejas, aktīvistu grupas un pasākumus. “TAUTAS MEDIJI” ir plānots izveidot par vienu no lielākajām alternatīvo mediju kustībām Latvijā – ar mērķi iedvesmot citus iesaistīties politiskajā dzīvē un nepalikt vienaldzīgiem pret apkārt notiekošo.
Šobrīd raidījuma ciklā “Aizliegtie cilvēki” ir sagatavoti 3 raidījumi. Pirmais raidījums – Jāņa Karāna saruna ar Aivaru Gardu – 2014. gada nogalē tika publicēts interneta TV – mājas lapā: www.tautasmediji.tv
“DDD” lasītājiem piedāvājam iepazīties ar šīs intervijas pierakstu. Jāpiebilst, ka tas Jāņa Karāna saruna ar Aivaru Gardu notika pirms gada, tādēļ daži jautājumi un fakti ir mainījuši veidolu.
Aivars Garda – “AIZLIEGTAIS CILVĒKS”
Jāņa Karāna un Aivara Gardas saruna raidījumā “Aizliegtie cilvēki”
Jānis Karāns: Labdien, skatītāji! Mani sauc Jānis Karāns, un šis ir pirmais raidījums no raidījumu cikla “Aizliegtie cilvēki”. Mans šīsdienas sarunu biedrs ir Aivars Gardas kungs.
Sveicināti!
Aivars Garda: Labdien!
J.K..: Varbūt pastāstiet skatītājiem, kas jūs esat, ar ko nodarbojaties ikdienā, kas ir tās lietas, ar ko jūs pazīst sabiedrībā?
A.G.: Ar ko mani pazīst sabiedrībā, to es nezinu, jo, kā jau jūs pareizi teicāt – esmu aizliegtais cilvēks, mani tagad nerāda nevienā televīzijā, neaicina uz interviju neviena avīze – ne latviešu, ne krievu. Tāpēc mēs paši izdodam avīzi. Bet sāksim ar Atmodas laiku, tad es arī aktīvi iesaistījos Atmodā. Mans galvenais uzstādījums Atmodai bija – lai okupanti aizbrauktu, t.i., tie, kuri šeit iebraukuši PSRS laikā un viņu pēcnācēji – lai viņi aizbrauktu uz savu dzimteni, vai vienalga kur.
Kad mums bija pārrunas ar Daini Īvānu (mums bija labas attiecības ar viņu un arī pārējiem Tautas spices vīriem un sievām), mums visiem tad šķita (arī man), ka esam domubiedri – ka visi vēlas, lai okupanti aizbrauc. Un teica, ka jau pat 1990. gadā kādi 200 000 ir aizbraukuši. Un šķita, ka visi saprotamies – jā, Atmoda, nozīmītes nēsājam, okupantus prom u.tml. Un tā arī uzticējos tam, ka okupanti sāks braukt projām, un sāku darīt savu darbu, ko vēlējos darīt – sāku izdot grāmatas.
Paejot kādiem 6–7 gadiem, sāku sajust, ka neviens no krieviem tā īpaši latviski ar mani negrib runāt. Kad es uz to uzstāju, tad bija tāds liels izbrīns no okupantu puses – kā tad tā – viņš ar mani krieviski, bet es ar viņu ne. Tad tā draudzīgi vērsos pie tā paša Daiņa Īvāna – saki, kas tad te notiek? Tad arī sapratu, ka nevienam šis jautājums neinteresē – vai tie okupanti aizbrauks vai neaizbrauks.
J.K.: Nebija tas dienaskārtībā?
A.G.: Jā, redzēju, ka nav dienaskārtībā. Mani tas ļoti nepatīkami pārsteidza, un nodomāju, ka jāsāk kaut ko nopietni darīt.
Nevienam mēs Latviju nedodam
Aivars Garda: Un tad mēs (izdevniecība “Vieda”, esmu izdevniecības “Vieda” vadītājs) sarīkojām konkursu skolniekiem, studentiem (jauniešiem) par tematu “Nevienam mēs Latviju nedodam”, pārfrāzējot Spīdolas vārdus: “Nevienam es Rīgas nedodu.”
Lūk, labākie konkursa darbi tika izdoti grāmatā, un šī grāmata tapa par pirktāko grāmatu tajā laikā (pārdevām 9000 eksemplāru). Šī grāmata sacēla lielu traci.
Pirmais šī konkursa temats bija: “Katras tautas dzīvošana savā etniskajā dzimtenē – vienīgais garants tautu draudzībai un starp tautām pastāvošo nesaskaņu atrisināšanai”.
Otrs temats: “Dieva taisnīguma īstenošana jeb Latvijas atbrīvošana no 700 000 kolonistu ir uzdevums Nr.1.”
Trešais: “Eiropas Savienība – mūsdienu Bābeles tornis – tā ir vecā, aizejošā pasaule.” Tātad jau tad (2000.gadā) bijām pret Eiropas Savienību.
Ceturtais temats: “Vai krievu valodā iznākošā prese ir lielkrievu šovinisma jeb fašisma ideju izplatītāja Latvijā?”
Piektais temats bija: “Krievijas prezidenta Putina un premjerministra Kasjanova aicinājums saviem tautiešiem arī no Latvijas atgriezties Krievijā – pamats Latvijas un Krievijas sarunām.”
Šie jautājumi, kas īstenībā ir jautājumi pēc būtības, ļoti sakaitināja mūsu politisko eliti. Gan latvieši, gan krievi – visi bija pret. Vaira Vīķe-Freiberga, kas toreiz bija prezidente, kā traka trakoja. Pliners, Jakovs, Cilēvičs u.c., ārdījās, katrā avīzē mani ķengāja. Ja tagad mani vispār neaicina – nekritizē, neslavē, nelamā, tad toreiz tikai lamāja.
Jānis Karāns: Mierīgāka dzīve…
A.G.: Mierīgāka dzīve, protams. Bet toreiz jauniešos atsaucība uz šo grāmatu bija liela.
Prezidente nesaskaņoja grafiku… un bailes
Aivars Garda: Un pēc pusgada izdevām otru grāmatu – “Par Latvijas dekolonizāciju”. Arī bija konkurss – ar mērķi uzrakstīt likumprojektu par okupantu izraidīšanu no Latvijas. Un to ļoti labi izdarīja konkursa dalībnieks un uzvarētājs Zigurds Strīķis. Šis likumprojekts ir publicēts minētajā grāmatā.
Vaira Vīķe-Freiberga, uzzinājusi, ka šeit minēts, ka par dekolonizācijas neveikšanu draud mūža ieslodzījums, Televīzijā uztaisīja preses konferenci, saceļot traci – vai, vai, vai, man šodien jābrauc uz kaut kādu Eiropas pasākumu, un te Garda sarīko tādu konkursu – ko es teikšu Eiropai?! Nākamajā dienā mani izsauca uz Satversmes aizsardzības biroju… Sākumā gan uz televīzijas tiešraidi, ko toreiz vadīja Baiba Strautmane. Un viņa pārmetoši mani strostēja – kā tad jūs tā uzdevāt sabiedrībai tādu jautājumu, vai nezinājāt, ka Prezidente brauc uz Eiropu? Atbildēju, ka diemžēl Prezidente ar mani nesaskaņoja savu braucienu grafiku; ja būtu saskaņojusi savu dienaskārtību ar mani, varbūt es šodien nebūtu izsludinājis šo konkursu. Par šo manu atbildi pēc tam smējās arī SAB-ā, ka esot asprātīga atbilde un pareiza.
Nu, un tad sākām konstatēt, ka ir viena sabiedrības daļa, kas domā tāpat kā mēs (un secinājām, ka tādi ir vairākums), bet darītāju (kaut vai piecelties no krēsla un aiziet uz veikalu nopirkt šo grāmatu), ir ļoti maz. Nebiju gaidījis, ka mūsu tautas pārstāvji ir tik gļēvi. Un tā gļēvulība parādījās tajā, ka pretējā puse (Prezidente, visas partijas, kas tad bija pie varas, arī krievu PCTVL) klaigāja, ka es esot fašists u.tml. – un visi nobijās.
Jānis Karāns: Tā bija tāda politikas gļēvulība vai arī tautā?
A.G.: Tas bija saskatāms gan politikas augšienē, t.s. elitē, gan arī tautā, teikšu – pūlī. Tautas pārstāvji parasti ir drosmīgi. Šādi viņus dēvēju tāpēc, ka viņi jau ir tik tālu savā apziņā izauguši, ka ir gatavi dibināt savu valsti, ko ir jau nodibinājuši, un gatavi savu valsti arī aizsargāt. Taču pūlim, ka tikai būtu labklājība – vēders pilns u.tml.
Arī tad es konstatēju, ka individuālās sarunās jebkurš latvietis gribētu pamosties un ieraudzīt, ka okupantu vairs Latvijā nav. Tāpat jau tas ir arī šodien, bet kaut ko izdarīt šīs lietas labā ir bail. Un bail nostāties arī pret sabiedrībā valdošo uzskatu.
J.K.: Kad, jūsuprāt, radās šīs bailes? Bija Atmodas laiks, visi gājām uz Barikādēm, bet kas, jūsuprāt, bija tas posms, kad tautā radās tas, ka gribētu gan, bet nepiecelšos no krēsla un neiešu?
A.G.: Es domāju, ka arī tad jau – pašā Atmodas sākumā visos cilvēkos, kas vadīja Tautas fronti, bija ielikta iekšā nodevība. Tagad tas ir redzams – viņi negribēja, lai okupanti aizvāktos. Tā kā valdošā elite (īstenībā marginālā elite, kura tikai vēlas sevi dēvēt par valdošo) negribēja, tad arī parastais cilvēks baidās. Viņš vēlas no varas gūt kaut kādu labumu. Un, ja, piemēram, Vaira Vīķe-Freiberga teiks: “Garda, lūk, uztaisījis nepieņemamu konkursu, viņš ir jāizstumj no sabiedrības,” tad, kaut arī tas cilvēks atzīst, ka Gardam ir taisnība, viņam tomēr būs bail pateikt: “Vaira Vīķe-Freiberga, dekolonizācija tomēr ir jāveic.” Viņš var būt drosmīgs policists, viņš var ķert noziedzniekus, viņš var būt drosmīgs karavīrs – karot Irākā u.tml…
J.K.: Kaut kādā konflikta zonā…
A.G.: Jā, viņš var būt drosmīgs visur, bet ne nostāties pret oficiālo valsts politiku – tas ir īpašs baiļu paveids.
Krievs, vai šausi uz krieviem?
Jānis Karāns: Runājot par nacionālisma un patriotisma izpausmēm, man jums ir jautājums. Zinot pēc nesenā radio raidījuma “BoomFM” ēterā, arī Saeimas deputātiem nav skaidrs, ar ko atšķiras nacionālisms no patriotisma. Varbūt jūs no savas puses varat paskaidrot, ar ko tie atšķiras?
Aivars Garda: Redzat, mūsu okupanti uzskata, ka mūsu valstij ir jābūt politiskai nācijai, nevis etniskai latviešu nācijas valstij. Šeit taču dzīvo visi, runā daudzās valodās (latviešu, krievu utt.), un melīgi apgalvo, ka Rīga vienmēr bijusi daudznacionāla pilsēta, Latvija bijusi vienmēr daudznacionāla valsts u.tml. Tie, protams, ir meli, Latvija vienmēr bijusi mono-etniska valsts.
Okupants var būt patriots, jo viņam patīk mūsu zeme, citādi jau viņš te nebūtu nācis. Tātad viņam te patīk, un viņš ir šīs zemes patriots, bet saprot to pavisam citādi, proti, viņš apzinās, ka mēs, latvieši, viņam traucējam ar savu nacionālismu. Viņam bija labi Padomju Savienībā, dzīvojām draudzīgi, visi runājām krieviski, nekādu tādu problēmu nebija…
Es nacionālismu no patriotisma īpaši neatšķiru, bet tajā aspektā, kā man pajautājāt, kādreiz uzdodu kādam okupantam jautājumu – ja viņš man saka: “Esmu lojāls latviešu valstij, bet kā tu pārbaudīsi manu lojalitāti?” – atbildu: “Teiksim, krievi tagad iebrūk Latvijā, Putina armija pāriet robežu, ko tu darīsi – šausi uz krieviem?” Šis apmulst: “Nē.” Saku: “Tad jau tu neesi patriots, tad tu esi nodevējs.” Tātad, ja iebruktu cita valsts, pieņemsim, Zviedrija, jā, mūsu okupants pret Zviedriju karotu…
J.K.: Tātad viņam patīk šai zemē, un viņš gribētu to aizsargāt pret Zviedriju…
A.G.: Jā, pret amerikāņiem arī, pret poļiem arī, bet pret krieviem – nē. Kad saku, kur tad viņam ir tas patriotisms, viņš apmulst, stomās – šis jautājums viņam ļoti nepatīk.
Ja ir kāds jāpārbauda, cik viņš ir uzticīgs mūsu tautai, uzskatu, šis jautājums ir pats galvenais – pajautāt krievam, ja iebruks krievu armija, vai viņš šaus uz krieviem? Ja viņš pasaka – nē, tūlīt noprasu – bet tad jau tu šausi man mugurā? Viņš klusē. Nu, skaidrs, ka viņš šaus man mugurā.
J.K.: Manuprāt, par to daudzi ikdienā nedomā – viņi šeit dzīvo, kā saka, savam vēderam, lai praktiski būtu labi šodien, bet, kā rīkoties rītdienai, visticamāk šodien cilvēki nedomā.
A.G.: Nu, tā tas ir.
Notiek arī cita okupēšana
Jānis Karāns: Runājot par okupācijas jautājumu, pārstāvu Tautas mediju grupu, un bieži runājam par to, ka šodien pastāv tāda kā ekonomiskā okupācija (naudas okupācija). Daļa krievvalodīgo, kuri šobrīd šeit dzīvo, runā krieviski un nemaz nevēlas mācīties un kaut ko mainīt. Vai jūs arī piekrītat tam, ka šodien jau nāk ļoti daudz arī citu nāciju un valstu pārstāvji (ķīnieši utt.). Lai gan viņi jau mācās mūsu valodu, bet šī problēma šodien ir aktuāla. Tātad mums jau jārunā ne tikai par šo krievvalodīgo dekolonizāciju, bet arī par šīm lietām?
Aivars Garda: Skaidrs, ka skaita ziņā tik mazai nācijai kā latviešu ir bīstami jebkuri iebraucēji lielā skaitā. Mēs jau tagad protestējam pret okupantiem tāpēc, ka viņu ir pārāk daudz pie mums. Ja viņi būtu 10 procenti, kā tas ir Lietuvā, tad problēmu nebūtu. Skaidrs, ka mūs apdraudēs tie paši ķīnieši, ja viņi pēkšņi šeit ieradīsies miljons. Tad mūsu tautai, var teikt, tas ir vakars uz ezera.
J.K.: Tad mums atliks mācīties vēl ķīniešu valodu.
A.G.: Tad ir traki. Bet nekāda gadījumā nedrīkstam atteikties no krievvalodīgo okupantu padzīšanas tādēļ, ka mūs apdraud vēl citi (arī angļu kultūra cenšas izspiest mūsu valodu u.tml.). Okupantus padzīt ir mūsu uzdevums, mums to vajadzēja darīt jau 1940. gadā, bet nedarījām. Tagad tas ir jādara mums. Ja mēs to nedarīsim, to nāksies darīt maniem mazbērniem, varbūt jūsu bērniem – pats (esat vēl jauns).
Jebkurš ārējais ienaidnieks tautu mobilizē, bet mums tā nenotika – mēs 1940. gadā ienaidnieku ielaidām iekšā, lai rīko karabāzes, dzīvo šeit, cerēdami, ka ienaidnieks būs tik labs un mūs visus neapšaus…
Jānis Karāns: Jūs “nobīdīja malā” pēc šo grāmatu (“Nevienam mēs Latviju nedodam”, “Par Latvijas dekolonizāciju”) izdošanas – skaidrs, kāpēc, ja runājam par šo politisko gļēvulību. Vai jums ir vēl kādi piemēri, kā tas notiek, vai ir vēl cilvēki, kuri tāpat tiek pabīdīti malā? Vai šis jautājums ir neērts?
Aivars Garda: Sākumā mūs – mani un manus domubiedrus – mēģināja iebaidīt, prese lamāja, gan krievu, gan latviešu, bet mēs stingri stāvējām pozīcijā. Pēc tam – speciāli par tevi nerunā, tevis nav…
J.K.: Notiek ignorēšana?
A.G.: Jā. Cilvēki skatās televīziju, klausās radio. Ja manas uzstāšanās tur nav – tad manis nav. Tātad nav manis, nav problēmu. Staļins būtu to citādāk atrisinājis – aizsūtījis mani uz Gulagu.
J.K.: Vai jums ir zināmi vēl kādi līdzīgi piemēri, varbūt domubiedri, pret kuriem tiek piekopta šāda veida taktika?
A.G.: Domāju, ka arī pret jums, pret Robertu Klimoviču bija tāda pati taktika vērsta, slēdzot radioraidījumu “Tēvijas laikmets”, pret Leonardu Inkinu. Vispār šie jautājumi ir neērti – vara baidās, jo šie jautājumi ir taisnīgi. Kad mūs vēl oficiāli laida diskusijās, nevarēja pierādīt, ka mums nav taisnība, ne tiešajā ēterā, ne netiešajā. Jebkurš – Kreituse vienmēr bija pretiniece, Pliners, Cilēvičs u.c. Mēs viņiem sakām: “Paklausieties, ir Saeimas deklarācija par Latvijas okupāciju (1996.g.), tā ir jāpilda. Atzīstat, ka jāpilda?” – “Jā, atzīstam.” – “Tad, kāpēc nepildāt?” Kreituse, kad bijām kopīgā intervijā kādā raidstacijā, pat nekaunējās pateikt: “Tā taču tika rakstīta atvilknei – tā nav jāvelk ārā no atvilknes.” Es saku: “Kā nav jāvelk ārā no atvilktnes – kā jūs tā varat runāt?!”…
Tiem, kas ir pie varas, nepatīk, ka viņus atmasko. Ja es, piemēram, aizeju tiešajā ēterā ar kādu diskutēt, es tiešajā ēterā viņus atmaskoju, un tas ir neērti. Viņi atļauj vēl izdot laikrakstu “DDD”, un mūsu avīze iznāk jau 12 gadus. Katrā numurā mēs atklāti rakstām par visām šīm problēmām. Dunci mugurā mums ir gatavi iedurt, bet iziet uz atklātu cīņu baidās.
Ir jācīnās gan kopumā, gan katram atsevišķi
Jānis Karāns: Ja nemaldos, tas bija Raivis Dzintars, kurš teica, ka ir labais nacionālisms un sliktais. Vai ir tā, ka sabiedrības vai šo partiju skatījumā Nacionālā apvienība un Raivis Dzintars nodarbojas ar labo nacionālismu, bet jūs ar savām avīzēm un grāmatām esat tas sliktais, kas nav izdevīgi?
Aivars Garda: Raivis Dzintars nenodarbojas ne ar kādu nacionālismu. Ja viņš parakstīja koalīcijas līgumu, tad viņš nodarbojas ar to pašu savas tautas nodošanu, kangarismu, ar ko nodarbojas “Vienotība”, tāpat ZZS, kura tagad nav valdībā, “Reformu partija” (intervija ir tapusi pirms vairāk nekā gada – “DDD” piez.) – vispār visas partijas, gan krievu, gan latviešu, par Latvijas atbrīvošanu no okupantiem ir vienisprātis, ka nevajag mūs atbrīvot no okupantiem.
J.K.: Par partijām runājot, redzam, ka partiju sistēma Latvijā ne pie kā laba nav novedusi. Kas, jūsuprāt, ir tā valsts pārvaldes forma, kāda tā būtu vajadzīga Latvijā, latviešu tautai, lai kaut kas mainītos?
A.G.: Tā kā esmu Dzīvās Ētikas Mācības pārstāvis un studēju Agni Jogu, tad varu teikt, ka Augstākie Spēki, kas šo Mācību sniedz, grāmatā “Ceļavārdi Vadonim” dod padomus, kā vadīt valsti. Par labāko tiek atzīta hierarhiska vadīšana, t.i., Augstākie Spēki, kurus obligāti atzīst arī tauta, atsūta savu cilvēku un piedāvā tautai, tauta viņu ievēl par Prezidentu, viņš vēršas pie Augstākiem Spēkiem, saņem atbildes, un valsts vadīšana notiek saskaņā ar Kosmosa likumiem. Bet obligāti ir vajadzīgi šie divi nosacījumi: pirmais, lai šāds augsti attīstīts cilvēks būtu; otrais, lai tauta viņu pieņemtu. Ja tāds gudrs cilvēks atnāktu un teiktu, ka zina, kā vadīt valsti, un ir gatavs to darīt, kā vajag, bet tauta viņu nepieņemtu – nekas nesanāktu, pēc mēneša viņu gluži vienkārši “nomestu”.
J.K.: Vai, jūsuprāt, Latvijā šodien kaut kas tāds ir iespējams, vai sabiedrība ir gatava tādām pārmaiņām?
A.G.: Nē, tādām pārmaiņām, par kādām es pašreiz runāju, sabiedrība vēl nav gatava. Tagad diemžēl viss iet tādā, kā lai pasaka…
J.K.: Pašplūsmā.
A.G.: Jā, var teikt, tādā kā pašplūsmā. Kosmosa Gaišie Spēki cīnās ar Kosmosa tumšajiem spēkiem. Šī cīņa parastu cilvēku acīm ir apslēpta, tā nav redzama. Bet šajā cīņā cilvēki atdod savu karmu – ja esat kaut ko par to dzirdējis. Un, kamēr šī cīņā būs, kamēr otrreizējā Kristus atnākšana nenotiks, tikmēr vieglāk nekļūs, būs tikai vēl grūtāk.
J.K.: Manuprāt, lielu ļaunumu nodara visa šī Rietumu kultūra, mūzika, kino – viss, kas nāk no tā kontinenta krastiem. Kas, jūsuprāt, būtu tas, ar ko varētu pret to cīnīties – sabiedrība kopumā vai katrs individuāli?
A.G.: Gan, gan – gan kopumā ir jācīnās, gan katram atsevišķi. Viena no grāmatām, ko izdevām, ir “Homoseksuālisms – cilvēces negods un posts”. Arī tā tapa uz eseju konkursa pamata – daudz darbu tika iesūtīti. Tieši homoseksuālisma propaganda arī nāk no Rietumiem, nevis no Krievijas. Iedomājieties, deviņās Rietumeiropas valstīs tā tiek atzīts par normu, tiek atļautas homoseksuāļu “laulības”. Rietumi mums, Latvijai, nav paraugs.
…līdz tauta beidzot sapratīs
Jānis Karāns: Jūs pieminējāt, ka jau 2000. gadā, tātad pirms iestāšanās Eiropas Savienībā, bijāt pret to. Par eiro jautājumu runājot – lats jau ir vēsture, un esam eiro zonā. Bet partijas, arī Nacionālā apvienība, par to nobalsoja – kādas, jūsuprāt, būs sekas pāriešanai uz eiro valsts mērogā?
Aivars Garda: Tas, ka katrai tautai ir sava valūta, ir viens no valsts neatkarības atribūtiem. Ja atceraties, kāds bija prieks, kad ieviesām latu! Tas nozīmē, ka atguvām neatkarību. Tagad mūsu nelieši, kas atteicās no lata, stāsta, ka tas ir patriotisms – atteikties no lata; eiro valūta – tas ir tik labi! Melo, acīs skatīdamies.
Redziet, kad katrai valstij ir sava valūta, tad, ja fiziski naudas trūkst, kā tas tagad ir mums, kad jau no krīzes laikiem mums fiziski trūkst naudas, tad naudu vajag piedrukāt. 2009. gadā, intervējot kādu ekonomistu, uzzinājām formulu, pēc kuras aprēķina nepieciešamo skaidras naudas daudzumu, kas ir apgrozībā. Pēc šīs formulas tobrīd vajadzēja un varēja piedrukāt ap pusotru miljardu latu. Mēs varējām piedrukāt, izdalīt, paaugstināt algas, un inflācijas nebūtu.
J.K.: Nebūtu iemesla inflācijai.
A.G.: Nebūtu iemesla, jo fiziski trūka naudas. Bet pie mums par to nerunā – arī šis ekonomists ļoti baidījās. Intervija bija beigusies, mēs viņam rakstījām uz e-pastu – lūdzu, atsūtiet to formulu. Nu tad atsūtīja, bet baidījās, ka var viņam bizness pēc tam greizi aiziet vai tamlīdzīgi. Tagad, kad mums savas valūtas nav, mēs pat teorētiski nevaram to piedrukāt.
J.K.: Mūs visu laiku mierina jeb “atšuj”, ka, lūk, nobalsojām taču par Eiropas Savienību, tātad esat nobalsojuši par visu – arī par eiro. Bet, pirmkārt, tur nebija jautājums par eiro; otrkārt, mani un manus domubiedrus uztrauc šī varas atdošana. Zinām, ka ļoti daudz likumu nāk no Briseles gaiteņiem. Ja nemaldos, Lielbritānijā jau 70 procenti pieņemto likumu nāk no Briseles. Tātad mēs atdevām ne tikai savu valūtu, bet arī savu varu, esam spiesti pieņemt kungus, kurus neesam ne redzējuši, un mums pat nav bijušas tiesības šādus vīrus kaut kur Eiropā ievēlēt. Tad kas vēl varētu sekot – kā to apturēt?
A.G.: Es arī par to daudz esmu domājis. Manuprāt, apturēt šo sabiedrības velšanos tumsā un tādu varas nerēķināšanos ar sabiedrību diez vai ir iespējams. Vai tad Dombrovskis ar kādu rēķinājās – vienkārši pateica: eiro būs, un viss…
J.K.: Tieši tā. Ja nemaldos, TVNET intervijā Dombrovskis bija pateicis: darāt, ko gribat, bet janvārī eiro tiks atbalstīts.
A.G.: Tātad viņš arī netieši pateica, ka visas tās aptaujas, ko rādīja, cik daudzi bija pret eiro, janvārī tiks uztaisītas tā, ka visiem būs skaidrs, cik ļoti “visi grib eiro”.
Lai atbildētu, ko darīt, ir jābūt ļoti daudzām atrunām ar “ja”. Piemēram, ja latviešu tautas vairākums pēkšņi sāktu domāt tā, kā domājam mēs, tad mēs apturētu šo iešanu uz Eiropu, bet tas tā nenotika. Tāpēc es saku, ka apturēt nevar. Mēs tagad gāzīsimies tik dziļi, kamēr sabruks viss, līdz tauta beidzot sapratīs. Tagad jūs saprotat, es saprotu, bet ir cilvēki – vai nu viņi ir stulbi, vai viņi ir negodīgi, bet nav spējīgi saprast. Un ar varu piespiest mēs viņus nevaram. Kā jau teicu, ja atnāktu gudrs cilvēks, viņu nepieņemtu.
Jānis Karāns: Vai “Maximas” traģēdija, kad pieprasa demisijas utt. varētu būt kāds atspēriena punkts uz pārmaiņām? Zinām, ka rudenī būs vēlēšanas un atkal visi skries un metīs lapiņas, cerot uz labāku nākotni. Vai tas varētu būt kaut kādas pārmaiņas sākums?
Aivars Garda: Domāju, ka nē. “Maxima”, salīdzinot ar nelaimēm, kas notiek pasaulē, piemēram, Fukusimas traģēdija, kad aizgāja bojā daudzi, vai kad ASV visu Jaunorleānas štatu izpostīja orkāns, nav tik ļoti īpaša. Pēc tādiem gadījumiem valstīm būtu jāizdara pareizie secinājumi, ka ir jāmaina tikumiskais sabiedrības modelis – jāsāk dzīvot pēc citiem kritērijiem. Bet, ko cilvēki, piemēram, pēc Fukusimas traģēdijas atskārta? Augstāks dambis jāuzceļ! Jaunorleānas štats vēl tagad ir izpostīts.
Tātad, kamēr cilvēce nenonāks pie apziņas, ka kaut kas ir jāmaina citā līmenī, nekas labs nebūs – arī šeit nekas nebūs. Arī viens cilvēks, ja aiziet bojā, ir traģēdija; “Maximā” bojā aizgāja 54 cilvēki – arī, protams, ir traģēdija, bet no šis traģēdijas Valsts prezidentam būtu ļoti grūti izdarīt secinājumus, ka, piemēram, jāatsakās no homoseksuālisma propagandas, jāatsakās no eiro, jāatsakās no aizņemšanās no Valūtas fonda utt., utt. Viņš tagad redz tikai to, ka tur tās sijas ir vainīgas…
J.K.: Ka jāuzlabo būvniecība, nevis viss tas, ko jūs nosaucāt. Man arī un maniem domubiedriem tā šķita liela nelaime – 54 cilvēki gāja bojā, bet tajā pašā laikā ikdienā karadarbības rezultātā… un 11 tūkstoši bērnu gājuši bojā Sīrijas konflikta laikā, bet cilvēkiem nesāp. Vai tas nav jocīgi, ka mūsu vietējā sāpe ir tik ļoti liela, bet neesam gatavi just līdzjūtību par citiem pasaulē?
A.G.: Es pilnīgi piekrītu jums – tā ir tāda liekulība no mūsu puses, turklāt liela. 11 tūkstošus bērnu it kā var neievērot, bet, ja aiziet bojā 54 cilvēki pie mums, tas jau ir daudz. Protams, katra valsts vispirms interesējas par saviem pilsoņiem. Ja mums uzreiz aizietu bojā 11 tūkstoši bērnu, tā būtu tāda traģēdija, ko man pat grūti iedomāties.
Valdība zem tupeles
Jānis Karāns: Jautājums, vai šī valsts strādā mūsu labā? Domāju, daudzi pateiks – nē. Bet, vai mūsu valdība strādā pēc savas brīvas gribas? Kā jums šķiet, vai ir kāds, kas kontrolē no augšas, kas saka, ko un kā darīt, vai valdība ir zem tupeles?
Aivars Garda: Es domāju, ka ir kāds, kas saka, kā ir jādara, un valdība ir zem tupeles. Katrā gadījumā tie – pasaules varenie, kuri saka priekšā, kas un kā jādara, – tie jau, protams, atlasa tādus cilvēkus (kā, pieņemsim, Dombrovskis, prezidents Bērziņš, Vaira Vīķe-Freiberga), kuriem jau tāpat tā prātiņa nav. Viņiem centības ir vairāk nekā prāta. Un tāds cilvēks var izdarīt ļoti daudz nelaimju.
Skaidrs, ka mūsu valdība nemaz nevar atteikties no eiro ieviešanas, jo tie, kas saka priekšā, kā ir jādara, pateiks – tevi rīt nošaušu, ja neklausīsi… “Cionas gudro protokolos” ir skaidri teikts, ka mēs (t.i. viņi, kas tos protokolus rakstījuši) izvirzām augstos amatos tikai tādus, pret kuriem ir kaut kādi kompromitējoši materiāli. Tātad tīru cilvēku nemaz neievēlēs nevienā amatā. Esam dzirdējuši, ka Dombrovskim ir kaut kādi kredīti. Ja viņš būtu godīgs un atteiktos ieviest eiro, ar viņu vienkārši kaut kas notiktu – varbūt tāpat kā ar Kenediju.
J.K.: Ja skatāmies globālos mērogos, ir ļoti daudz teoriju, ka lielo valstu līderi – tas pats Obama, Angela Merkele, par kuriem visiem liekas, ka viņi jau diktē to pasaules politiku, – būtībā ir tikai lelles. Kāds tad te var būt vēl jautājums par Latvijas valdību? Vai mēs viņus esam ievēlējuši, un viņi strādā pēc savas brīvas gribas – tas tad ir jautājums? Vidējs latvietis, kas strādā, vakaros nāk mājās, paskatās televizoru, ziņas, hokeju pārraidi, par šādiem jautājumiem īpaši nedomā, pāris gados reizi iemet lapiņu urnā un uzskata, ka ir izdarījis savu pilsoņa pienākumu. Vai šādu cilvēku kopums, sabiedrība, ir pelnījis ko labāku – tādas pārmaiņas par ko runājam?
A.G.: Mēs arī sev esam daudzreiz šo jautājumu uzdevuši – kālab mēs izdodam avīzi “DDD”? Tāds cilvēks, kādu jūs formulējāt, kam ir tik zemas intereses, neatkarīgu Latvijas valsti nav pelnījis. Tādu latviešu, kas ir pelnījuši neatkarīgu valsti, diemžēl ir ļoti maz. Reti kurš būtu gatavs iet cīņā par savu valsti, ja tās dēļ būtu jāatdod dzīvība.
Vai tad armijā tie ģenerāļi visi ir stulbeņi, ka viņi izliekas neredzam, ka ārējā ienaidnieka spēki (piektā kolonna) bradā mūsu zemi? Armija nemaz nemāca šo piekto kolonnu padzīt, armija māca, ka uzbruks kaut kāds tur mistisks krievu iebrucējs. Kāpēc lai krievi iebruktu, ja šeit jau ir pietiekoši viņu kolonistu? Es secinu, ka tādi gļēvi latvieši nav pelnījuši savu valsti.
Tad taisnība un gaisma uzvarēs!
Jānis Karāns: Runājot par kolonistiem. Vai sadalīšana – latviešu nacionālās partijas un “Saskaņas centrs”, kas it kā pārstāv krievu partiju; latvieši, kā mēs te noskaidrojām, kuri varbūt nemaz nav pelnījuši neko labu, un šie krievvalodīgie – vai šī sadalīšana nenāk sabiedrībai par sliktu?
Aivars Garda: Ja mēs atdalām latviešus no okupantiem un godīgus latviešus no kangariem, tā ir ļoti laba darbība, jo arī Bībelē ir teikts, ka avis ir jāatdala no āžiem, vai tumšās avis no gaišajām – apmēram, tā. Mūsu varai ir labi, ja pastāvētu tagadējā kangaru valdība – tai nepatīk tādi kā mēs, tādus viņi sauc par “ekstrēmistiem”.
J.K.: Vai nevarētu būt tā, ka šī sadalīšana viņiem ir izdevīga? Arī citām varām ir izdevīgi, ka ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē notiek ne tikai nacionālā, bet arī ekonomiskā sadalīšana, un ir liela starpība starp nabagajiem un bagātajiem.
A.G.: Uz to tiek virzīta visu to cilvēku politika, kuri slepeni visu nosaka. Tagad bagātākie kļūst bagātāki, nabagie nabagāki, stulbie kļūst vēl stulbāki, un gudrie kļūst gudrāki. Tagad ir tāda tendence.
J.K.: Vai jūs ticat latviešiem kā nācijai, kā tautai, vai redzat kaut kādu gaismu tuneļa galā? Vai kādreiz kaut kas mainīsies, kaut kas notiks un kādos apstākļos tas varētu notikt? Vai brīžiem nerodas tāda kā nolemtības sajūta, ka būs tikai pilnīga nerēķināšanās ar tautas iespējamo viedokli?
A.G.: Kādreiz tā šķiet, ka viss ir pilnīgi bezcerīgi. Bet atkal, ieraugot tādus cilvēkus kā jūs un vēl citus, nāk prātā teiktais, ka viena svētā dēļ tiek izglābta visa pilsēta. Mēs tomēr esam pietiekoši daudz.
Avīzi mēs izdodam, apmēram, līdz 3000 eksemplāru, bet izlasa, kā plānojam, pa kādiem pieciem iedodot cits citam. Un tie, kas lasa, ir mūsu domubiedri, kas atzīst visu, ko es tagad stāstu. Un tas tomēr mūsu mazajai Latvijai ir daudz. Mēs gribētu, protams, lai būtu 200 000 tādu, kas atbalsta. Un, ja būtu šie 200 000, tad uz to, ko jūs man tagad jautājāt, es atbildētu: jā, viss ir iespējams – un jau rīt uz pusdienas laiku. Bet tagad, kamēr tas tā nav, diemžēl ir jāgaida tas astroloģiskais stāvoklis, kad sastāsies planētas un notiks vecās pasaules nomaiņa pret Jauno Pasauli.
J.K.: Kaut kādas izmaiņas šobrīd bez asinsizliešanas nav iespējamas, bet ko, jūsuprāt, katrs tomēr var darīt, lai mainītu visu uz labo pusi?
A.G.: Tas, ko darāt jūs, ko darām mēs, ko dara mūsu lasītāji, ko darīs jūsu filmas skatītāji, liks noteikti domāt – domāt tajā virzienā, kurā domājam mēs, izdodot avīzi, veidojot filmu, domājot, lai skatītāji tāpat domā. Un šīs domas ir materiālas, kas aiziet Izplatījumā, attīrot Izplatījumu, un tādā veidā pietuvina to mirkli, par kuru teicu, ka veco pasauli nomainīs Jaunā Pasaule.
J.K.: Tad vispār būtu jāteic, ka ir jāveicina domāšana, un domāšana tieši šajā virzienā?
A.G.: Domāšana ir jāievirza taisnīguma virzienā. Mums ir jāpastāv uz to, ka pret mūsu tautu bija veikta netaisnība, un tādēļ ir jāatjauno taisnīgums. Un stingri uz to ir jāpastāv! Ja stingri stāvēsim, kaut četri cilvēki, jau tas būs labi.
J.K.: Paldies par sarunu! Bija prieks dzirdēt līdzīgas domas. Es domāju, ka noteikti agrāk vai vēlāk pienāks brīdis, kad pienāks mūsu laiks, vai arī mūsu bērnu laiks, kad taisnīgums un gaisma uzvarēs.