Gandrīz feļetons
Čangladešas Joņs
Mana raksta nosaukumam īsti nav sakara ar tēmu, par kuru rakstu. Taču ar virsrakstiem tagad daudzi žurnaļugas (lai neapvainotu tik tiešām labus žurnālistus, es izvēlējos šādu apzīmējumu tiem, kas, kā tautā saka, – kaunu maizē apēduši) mēģina pievērst lasītāju uzmanību. Mani gan skolā mācīja rakstīt domrakstu atbilstoši nosaukumam, bet, ja jau tagad tāda mode, kāpēc lai es būtu labāks par aizjūras pasniedzēja skoloto jauno skribentu paaudzi?!
Tātad par vēlēšanu sistēmu – par to, kas mani tajā, maigi izsakoties, neapmierina. Pirmkārt tas, ka mani grib pārstāvēt vismaz pieci deputāti (5 procenti no 100). Man kā vecajos “nelabajos” laikos pietiktu ar vienu. Ar “nelabajiem” laikiem es domāju pirmā Ulmaņa un arī otrā Ulmaņa pirmsulmaņa laiku. Man to laiku vēlēšanas likumi šķiet demokrātiskāki. Lai arī pirmajos “sliktajos” laikos bija partiju sistēma, taču viens deputāts no vienas partijas Saeimā varēja tikt pie teikšanas. Otrajos bija tikai viena partija, bet arī tad es tiku pārstāvēts ar vienu deputātu, bet nevis ar deputātu darbaļaužu kolektīvu. Konkrēts deputāts atbildēja par konkrētu vēlētāju loku, un pie viņa varēja doties ar savām problēmām, ko tas savas kompetences ietvaros centās atrisināt. Man, protams, nebija iespējas izvēlēties šo deputātu vēlēšanu laikā, bet pirms vēlēšanām deputātu kandidātu saskaņošanas procesā šādu iespēju likums paredzēja. Cita lieta, ka es šo iespēju neizmantoju, jo tas prasīja zināmu aktivitāti priekšvēlēšanu procesā, kā arī atrašanos noteiktā laikā noteiktā vietā.
Biedrs Gorbačova kungs deva iespēju demokratizēt šo procedūru, pietuvinot to Rietumu demokrātijai. Iesāka ar lielu rūpnīcu direktoru vēlēšanām, kur darba kolektīvs varēja ievēlēt sev vadītāju, iepriekš uzklausot kandidātu solījumus.
Konkrētajā rūpnīcas gadījumā, kur man palaimējās piedalīties, no trim kandidātiem kolektīvs izvēlējās to, kurš bija pabijis Rietumos un solīja Leiputriju tepat Latvijā. Protams, arī labi izskatījās, kas nav nemaz tik svarīgi, ja elektorātā sievietes ir pārsvarā. Otrs kandidāts solīja saglabāt sadarbību ar tajos laikos esošajiem PSRS uzņēmumiem, bet trešais piedāvāja paļauties uz pašu spēkiem, vietējām izejvielām un zinātni. Man trešais likās vispieņemamākais, jo tolaik jau gaisā virmoja Latvijas neatkarības ideja (tiesa gan, vēl tikai ekonomiskā kontekstā). Tomēr darba tauta noticēja pasakām un izvēlējās Leiputriju.
Rezultātā vairākums putru arī dabūja kā štatu samazinājumu, kas sekoja jau daudz vēlāk, kad likās, ka latviešiem ir atnākuši tie laiki, ko citas tautas sen jau redz… daudzi palika bez darba un neko vairāk par putru atļauties nevarēja.
Toties izvēlētais vairāksolītājs tika pie iespējas diezgan brīvi rīkoties ar rūpnīcas finansēm un, protams, neaizmirsa par savu labumu. Ar rūpnīcas kapitālu viņš piedalījās kādas privātbankas dibināšanā, bet strādniekiem algu aizkavēja par trim mēnešiem, jo bija jāpērk bankas akcijas. Jaunizceptā vecā valsts nolēma rūpnīcu prihvatizēt, jo, kā lai sauc procesu, kur rūpnīcās strādājošajiem to liedz darīt, aizbildinoties ar rūpēm par skolotājiem, dakteriem un pensionāriem, kuriem it kā nav ko privatizēt, tāpēc daļa no rūpnīcas pienāktos arī viņiem. Rezultātā gan šī minētā sabiedrības daļa no rūpnīcas nedabūja pat sarūsējušu skrūvīti, toties tie, kas vadīja rūpnīcu, un tie, kas vadīja prihvatizācijas procesu, kādu laiku sev iztiku nodrošināja.
Process ieilga, strādājošie tika atlaisti vai paši laidās prom, ja bija sākuši kādu biznesu vai saņēmuši no senčiem mantotu zemi, kur cerēja sākt jaunu dzīvi un saimniekošanu. Rūpnīca pēc privatizācijas saruka līdz ceha līmenim un tika pārprofilēta. Zinātnes daļa, kas bija vesels institūts, tika likvidēta un palika tikai laboratorijas līmenī. Tagad par rūpnīcu var kaut ko sadzirdēt, ja tur kaut kas aizdegas vai uzsprāgst. Vecajos “sliktajos” laikos tā tika būvēta tā, ka vajadzēja ļoti pacensties, lai kaut kas uzsprāgtu vai aizdegtos pat avārijas situācijās, tāpēc arī es neviena tāda gadījuma tajos laikos neatceros.
Tā bija neliriska atkāpe, kas lieliski demonstrē, kā darbojas tagadējā vēlēšanu sistēma. Vēlētāji vairumā gadījumu izvēlas daudzsolītāju, jo kam gan negribas Leiputriju?! Tikai bez darba pat zivtiņu no dīķa ārā nedabūsi, kā māca kāda paruna.
Vēlētāja darbs ir veikt visu kandidējošo partiju programmu izpēti, deputātu kandidātu iepazīšanu gan neklātienē, gan klātienē, aizejot uz tikšanos ar tiem, ja tādas tiek rīkotas. Tāpat arī savs sociālpolitiskais statuss ir samērojams ar to, kas tiek solīts un kas to sola savu vajadzību atspoguļojuma meklējumos vēlēšanu piedāvājumos. Skaidrs, ka vairākums to nedara, bet žunaļugas vēl par tādiem paņirdz. Rezultātā es eju (jā, eju!) uz pasākumu, kurā man piedāvā piedalīties valsts pārvaldē ar to “ķēkšu”, kura vairāk par plīti un kastroļiem nekā nejēdz un kurai, kā Tautas frontes dibināšanas kongresā izsaucās biedrs ČEKISTA kungs, laiks beigt pārvaldīt valsti.
Biedru ČEKISTA kungu savējie atbīdīja maliņā, jo cilvēks, kas nav apguvis Ļeņina teorētisko mantojumu par kapitālisma attīstību Krievijā, par valsts pārvaldi, diez vai spēs kopā ar viņiem celt gaišo kapitālisma ēku Latvijā. Pat biedrs KOMUNISTS, kuram nācās kā upurjēram vienam pašam atbildēt par savu bijušo partijas biedru grēkiem, vēlāk dabūja kompensāciju par cietumā pavadītajiem gadiem ar deputāta vietu Briselē. Taču arī viņu nācās nobīdīt maliņā, jo Eiropas varas koridoros viņš izrādījās dažos jautājumos lielāks Latvijas patriots nekā tie, kas par tādiem solījās būt. To putnu biedēkļa lomu, ko pilda biedrene INTERFRONTES kundze viņam neizdevās uzspiest.
Es negribu nevienu no cienījamiem vēlētāju kungiem un dāmām apvainot nekompetencē veikt savu konstitucionālo iespēju izvēlēties valsts pārvaldes pārstāvjus uz kārtējiem četriem gadiem, jo arī manu izvēli nosaka tikai tas, ko es zinu un kas man tiek piedāvāts. Līdz šim es gāju uz vēlēšanām ar cerību, ka beidzot atradīsies pietiekams skaits vēlētāju, kas atbalstīs arī manu izvēli, ka arī es varēšu praktiski pārbaudīt, vai manis izvēlētie deputāti pilda pirmsvēlēšanu solījumus, bet nekad šī cerība nepiepildījās. Vēl sliktāk, saskaņā ar esošo vēlēšanu likumu mana balss tika nozagta un atdota tiem, kas pārvarēja 5 procentu barjeru, tā vietā, lai šo deputāta vietu atstātu vakantu. Tādu apzagto kopumā pēc statistikas vidēji katru reizi bija 10 procenti. Par nedaudz mazāku procentu daudzumu nākošajās vēlēšanas mazinājās vēlētāju aktivitāte, jo ne jau visi uzreiz atmeta cerību tikt uzklausītiem.
Beidzot arī es uzklausīju žurnaļugu aicinājumu neizniekot balsi (tiesa, viņi domāja citādāk) un atteicos no šī pasākuma. Rezultātā es vairs nejutos nedz apzagts, nedz atbildīgs par to, ko tie paši poļitruki un žurnaļugas mēģina uzdot par tautas izvēli, kuru tā esot pelnījusi, piedaloties šajā procesā. Paliks gan šo biedru kungu pārmetumi, ka nepiedaloties liedzu sev iespēju noteikt izvēli, bet, kā jau teicu, šo iespēju liedz nevis nepiedalīšanās, bet piedalīšanās pasākumā, kura noteikumi liedz šo izvēli realizēt dzīvē. Kādreiz cilvēki, kuri nepirka loterijas biļetes, savu rīcību pamatoja šādi: “Es ar valsti azarta spēles nespēlēju!” Ja vēlēšanu likumi kļūs mazāk līdzīgi loto spēlei, tad varētu atgriezties politiskais azarts, bet tagad ir tā, kā tagad ir.