Saruna ar publicisti Ingrīdu Strodu
Latvijai Otrais pasaules karš nav beidzies
DDD: Nesen rakstīji mums, ka pēc viesošanās pie Kanādas latviešiem tev ir daudz pārdomu par Latviju un latviešiem “šai malā un tai malā”. Droši vien latviešu nacionālais kūtrums ir acīm redzams. Vai, tavuprāt, Ukrainā notiekošais nemaina latviešu vienaldzīgo un pat nolaidīgo attieksmi pret savu tautu un valsti?
Ingrīda Stroda: Notikumi Ukrainā ir vairāk nekā traģiski. Es nekad mūžā nevarēju iedomāties, ka 21. gadsimtā kaut kas tāds var notikt. Diemžēl domāju, ka, ja akurāti krievu tanki nāktu iekšā Latvijā, varbūt tad latvieši beidzot pamostos. Tagad vairums joprojām nesaprot, ka dzīvojam gandrīz uz pulvermucas. Krieviem ir teiciens, kuru mēģināšu brīvi pārtulkot: “Kamēr pērkons nebūs nograndis, zemnieks nepārkrustīsies.” Es domāju, ka latvieši vēl nesaprot, cik tas ir bīstami, ka vairāk nekā divdesmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas joprojām lielai daļai cilvēku Latvijā nav skaidrs, ka šī ir latviešu valsts.
Turklāt daļa Latvijas dzīvo Krievijas informatīvajā telpā un uzskata, ka viss, ko dara Putins, ir labi. Mana bijusī kolēģe, kura tagad dzīvo Latgalē, ik dienas ir tam lieciniece. Tas liek domāt, ka esam vēl tālu no patiesās situācijas apzināšanās – vēl lielākā daļa latviešu nav aptvēruši draudošās briesmas.
DDD: Vai tev nešķiet, ka atbildība par šādu situāciju ir jāuzņemas pie varas esošajiem? Tieši viņu gļēvums un neizlēmība, iztapība un vēlme pakļauties nostiprina šīs negatīvās īpašības arī tautas apziņā.
I.S.: Protams! Valsts vadītājiem nav mugurkaula – paši nespēj pieņemt lēmumus, tikai skatās mutē lielvalstu vadītājiem. Tikko Latvijā viesojās Vācijas kanclere Merkele.
DDD: Un kāds bija labums no viņas vizītes? Vai kāds viņai atgādināja par Otrā pasaules kara radītajām sekām Latvijā, kuras, starp citu, joprojām nav likvidētas?
I.S.: Mūsu valsts vadītāji ir gļēvi un neizlēmīgi, bet Merkele to nemaz negrib dzirdēt, jo viņai ir īpašas attiecības ar Putinu – tās neatbilst Latvijas nostājai.
DDD: Man pašreizējā starptautiskā nostāja pret Ukrainā notiekošo atgādina latviešu vēsturisko pieredzi Otrajā pasaules karā, kad latviešu nacionālie partizāni gaidīja sabiedroto palīdzību, bet tā arī nesagaidīja.
I.S.: Tev ir pilnīga taisnība. Diemžēl vēsture atkārtojas. Amerikāņi tikai sola atbalstu, bet reāla rīcība izpaliek. Protams, kas tad viņiem par bēdu – Krievija jau nav viņu kaimiņš.
Vispār esmu ļoti sarūgtināta par situāciju un cilvēku attieksmi. Vai tiešām Latvijā ir tik maz nacionāli noskaņotu cilvēku? Kādēļ tik daudzi vienaldzīgi noskatās uz Ukrainā notiekošo? Vai tiešām cilvēki neaptver, ka arī Latvija var pēkšņi nonākt tādā situācijā?!
Daudzi aizbrauc uz neatgriešanos
DDD: Domāju, ka cilvēki patiešām nesaprot, ka patiesībā Latvijā Otrais pasaules karš nemaz vēl nav beidzies. Noziedzīgā naturalizācija, absurdā integrācijas politika ir sajaukusi prātus un radījusi latviešu tautu apdraudošu situāciju. Kas attiecas uz akcijām, tad tās šobrīd ir bezjēdzīgi rīkot, jo pat cīņa par lielākām pensijām neaizrauj cilvēkus – kur nu vēl ideja par Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju!
Ingrīda Stroda: Man ir draudzene kopš pamatskolas, kura dzīvo Jūrmalā. Visus šos gadus neesam strīdējušās, bet pēdējā laikā es vairs nesaprotu, kas ar viņu notiek. Viņa ir augusi nacionālā ģimenē, par nacionāliem jautājumiem esam bijušas vienisprātis. Pēkšņi viņa sāk aizstāvēt Ušakova politiku, jo pensionāriem Rīgā, lūk, esot iespēja braukt sabiedriskajā transportā bez maksas. Par ko ir runa?! Vai tiešām tramvaja biļete ir svarīgāka par tautas nākotni?! Ja ko tādu var izspert līdz šim nacionāli domājošs cilvēks, tad par ko vispār lai vēl runā… Skumji, bet daudziem materiālie labumi ir svarīgāki par savas tautas un arī paša godu.
DDD: Diemžēl tāda ir skaudrā realitāte. Manuprāt, tieši nacionālās apziņas trūkums būs par iemeslu tam, ka daudzi latvieši, kuri tagad devušies peļņā uz ārzemēm, vairs neatgriezīsies Latvijā. Man gan ir ļoti dalītas jūtas pret tiem, kas ir aizbraukuši. No vienas puses saprot u, ka ģimene ir jāpabaro, no otras – kādēļ palicējiem tagad sūri grūti jāstrādā, lai paceltu Latviju, kur pēc tam aizbraukušie varēs atgriezties pie visa gatava? Kāda ir tava nostāja? Kā tu domā, vai aizbraukušie latvieši atgriezīsies?
I.S.: Viņi, īpaši tie, kas Latviju pametuši pēdējā laikā, netaisās braukt atpakaļ.
Nesen atgriezos no Kanādas un, redzot, kas patiesībā tur notiek, nesaprotu, kādēļ Latvijas valstij jātērē nauda, lai aizbraukušajos latviešos uzturētu latvietību un sauktu viņus mājās. Tā būs lieka naudas izšķiešana, jo aizbraukušajiem latviešiem to nevajag. Protams, vienmēr ir izņēmumi – ir arī tādi latvieši, kuri ilgojas atgriezties un rūpējas par savas nacionālās identitātes saglabāšanu, bet vairumā tie nāk no ģimenēm, kas bija spiestas Latviju pamest Otrā pasaules kara laikā.
Daudzi, kas tagad brauc prom no Latvijas, ved savus bērnus uz latviešu skolu, bet līdz pašām durvīm ar viņiem runā angliski. Un ko bērniem māca šajās latviešu skoliņās? Pamatā tautas dejas, kokles spēlēšanu un mazliet latviešu valodu. Nesaku, ka tas nav vajadzīgs, bet ko līdz dažas stundas mēnesī latviešu valoda vai prasme atkārtot latviešu dejas soļus, ja visa pārējā dzīve ar māti un tēvu, brāļiem un māsām notiek angļu valodā? Tad tā ir vienkārši darbības imitācija – tieši tādu virsrakstu liku savam rakstam, ko publicēja “Latvijas Avīze”.
DDD: Tā jārīkojas tiem, kuri aizbraukuši no Latvijas uz visiem laikiem un vēlas pilnībā asimilēties citā valstī, tautā un kultūrā. Ja vecāki vēlas, lai viņu bērni un mazbērni vairs nebūtu latvieši, bet kļūtu, piemēram, par kanādiešiem, tad tā ir pareiza un vienīgā loģiskā rīcība. Tāpat būtu jārīkojas Latvijā dzīvojošajiem sveštautiešiem, kuri šeit vēlas palikt dzīvot uz visiem laikiem. Bet cilvēki, kuriem viņu nacionālā piederība ir vērtība, ja vien nav kādi īpaši nepārvarami apstākļi, piemēram, karš, parasti dara visu, lai pēc iespējas ātrāk atgrieztos savā etniskajā dzimtenē.
I.S.: Pilnīgi pareizi. Ģimenei, pie kuras biju apmetusies Kanādā, ir milzīga bibliotēka, un es izmantoju iespēju izlasīt grāmatas, kuras šeit, Latvijā, man nav pieejamas. Atklāju brīnišķīgu latviešu rakstnieku Arnoldu Apsi – leģionāru, kurš gandrīz visu savu dzīvi nodzīvoja trimdā Francijā. Visvairāk viņš sarakstījās ar Skalbi, bet kādā vēstulē Jaunsudrabiņam, kas tapusi sešdesmitajos gados, viņš raksta to, ko, manuprāt, var pilnībā attiecināt arī uz šodienas latviešiem.
Latviešiem nav mugurkaula
Ingrīda Stroda: Manuprāt, latvieši ir tauta bez mugurkaula, un Apses citāts izskaidro, kādēļ: “Ar Latvijas pieminēšanu kaut kas nav kārtībā. Tas tevi apbēdinās, jo tu mūs ikvienu sirsnīgi aicināji – piemini Latviju! Jo pašreiz ir tā –, jo mums vairāk auto un namu, jo vairāk Latvijas pieminēšana kļūst par pieminēšanu tikai ar muti. Protams, nav nekāda vajadzība ļoti iespītēties, lai mēs ietu kājām vai dzīvotu salmu būdās tikai tādēļ, ka mēs esam latvieši, bet ir negods namu un auto dēļ no sirds izmest ogli, kuru mēs esam paņēmuši no dzimtenes pavarda. Ja šo ogli izmet, tad sirds vairs nav latvieša sirds!”
Man liekas, ka tas ir attiecināms arī uz šodienu. Tas ir attiecināms gan uz tiem, kas aizbrauc auto un nama, respektīvi, naudas dēļ, gan arī uz tiem, kas ir šeit un vaukšķ – man nav darba! Laukos es zinu bezgala daudz zemnieku, kuri teic, ka viņi nevar dabūt cilvēku, kas strādā.
DDD: Tikko izskanēja ziņa, ka “Lido” trūkst vienkāršo darbu veicēju, jo visi aizbraukuši uz ārzemēm, kur maksā vairāk. Tie, kuri sēž bez darba, manuprāt, nemaz negrib strādāt.
I.S.: Bet naudu viņiem vajag lielu.
Kroplā izglītības sistēma
DDD: Savā vēstulē mūsu laikrakstam minēji vairākus, tavuprāt, aktuālus jautājumus. Viens no tiem bija izglītības sistēma Latvijā. Zināms, ka pedagogi ir ļoti neapmierināti ar atalgojumu, attieksmi no valsts puses. Kāds ir tavs Latvijas izglītības sistēmas un līmeņa vērtējums?
Ingrīda Stroda: Pati nāku no pedagogu ģimenes vairākās paaudzēs, tādēļ man it kā neklātos kritizēt pedagogus. Protams, pedagogu darbs netiek pienācīgi atalgots, bet bieži vien, saskaroties ar bērnu zināšanu līmeni, gribas teikt, ka neko vairāk skolotāji arī nemaz nav pelnījuši. Bērniem nemāk iemācīt, bet nav kauna streikot vai piketēt.
Konkrēti piemēri. Gandrīz pirms gada, mani uzrunāja kāda krieviete, kuras dēlam ir problēmas ar latviešu valodas apguvi skolā. Viņi mainīja dzīvesvietu un līdz ar to arī skolu. Izrādījās, ka līmeņi ir atšķirīgi, tādēļ bija nepieciešama palīdzība ar latviešu valodas apguvi, jo augstāku novērtējumu par “3” nevarēja saņemt. Iepriekšējā skolā viņam bijis “7”, lai gan vairāk par “lūdzu”, “paldies”, “labdien” un “uz redzēšanos” viņš nevarēja pateikt. Kas tā par skolotāju, kas nav neko vairāk iemācījusi?!
Pēc profesijas esmu žurnāliste ar nelielām zināšanām pedagoģijā. Sadarbojoties ar jauno skolotāju, mana skolojamā zināšanas latviešu valodā ir būtiski uzlabojušās – tagad viņam ir “7”.
DDD: Manuprāt, tā nav tikai skolotāju neprasme. Tā ir apzināta rīcība – vēlme izaudzināt Latvijai un latviešiem naidīgus cilvēkus.
I.S.: Pedagogi ir jāsertificē – tāpat kā mediķi!
DDD: Es gan domāju, ka situācija, par kuru stāsti, ir absurda nevis slikto skolotāju dēļ, bet gan tādēļ, ka Latvijā joprojām vispār ir skolas ar krievu mācību valodu. Tas ir noziegums!
I.S.: Protams, un šis bija tas, ko es tai mammai teicu: ja jūs gribat, lai bērnam būtu labi, vismaz mazo māsiņu laidiet latviešu bērnudārzā.
DDD: Pat ja krievu skolā māca latviešu valodu, tad skolotāji, kuru autoritāte ir Putins, izaudzina jaunus piektās kolonnas pārstāvjus. Nebūsim naivi – krievu skolu skolotāju mērķis nav izaudzināt Latvijai un, galvenais, latviešu tautai lojālus cilvēkus.
I.S.: Es gan gribētu dalīt cilvēkus – nevar visus mest pār vienu kārti, lai gan vairākums ir tieši tādi, kā tu saki.
Runājot vēl par izglītības kvalitāti, saprātīgumu un racionālismu, noteikti ir jāpievērš uzmanība mācību līdzekļiem. Es iegādājos izdevniecības “Zvaigzne ABC” izdotās latviešu valodas apmācības grāmatas krievu bērniem. Tas ir prātam netverami, cik briesmīgas ir šīs grāmatas! Mana meita, kura arī strādā vienā no izdevniecībām, pastāstīja, ka izdevniecībai principā ir vienalga, kādu grāmatu izdot, bet tad, kad ir redzamas aplamības, tad cenšas uz tām norādīt. Taču Izglītības ministrija, skolotāji – latvieši, kuri sastādījuši grāmatas, – to neņem vērā. Piemēram, kādēļ latviešu valodas apguvei neizmanto latviešu literatūras piemērus, kādēļ ir jāņem tulkotā literatūra?
Atceros, ka reiz 6. klases skolniece, kura apgūst latviešu valodu, man jautāja, vai es nevarot viņai paskaidrot, kas ir Livonijas ordeņa mestrs. Ne viņa zina tādu Livonijas ordeni, ne mestru. Tas ir kaut kur mācību gada sakumā, kad viņa tikko sāk mācīties Latvijas vēsturi, turklāt – bilingvāli.
Starp citu, reiz lūdzu pastāstīt Natašai, kā tas ir – bilingvāli. Viņa man paskaidroja – sākumā skolotāja runā latviski, bet mēs neko neklausāmies, un tad, kad viņa sāk stāstīt krieviski, sākam klausīties. Kā tad jūs atbildat – latviski? Nē, mēs atbildam krieviski. Lūk, ko patiesībā nozīmē bilingvālā izglītība, ko tik dedzīgi aizstāv izglītības ministre.
DDD: Mums reiz bija intervija ar latviešu skolotāju, kura strādā bilingvālās apmācības skolā. Viņas teiktais tikai nostiprināja pārliecību, ka bez deokupācijas un dekolonizācijas nacionālā situācija Latvijā neuzlabosies. Starp citu, viņa atzinās, ka ar lielu piespiešanos māca krievu bērniem latviešu valodu, jo nemaz nevēlas, lai viņi iemācītos mūsu valodu. Labāk lai brauc prom, nekā rada konkurenci latviešu bērniem!
I.S.: Diemžēl liela daļa krievvalodīgo nav pieskaitāmi kultūras cilvēkiem, tādēļ viņu attieksme pret latviešiem ir naidīga un visticamāk tāda arī paliks vienmēr.
Īstie krievi dzīvo Krievijā
Ingrīda Stroda: Pavisam atšķirīgi ir tie krievi, kas tikai uz brīdi ierodas Latvijā – pavada šeit, piemēram, vasaras. Mājā, kurā dzīvoju, ir 63 dzīvokļi. Septiņos dzīvo latvieši, septiņos ķīnieši, bet pārējos krievvalodīgie. Mums ir arī daži dzīvokļi, kurus ir nopirkuši Krievijas krievi.
Pagājušajā gadā iepazinos ar viena dzīvokļa īpašniekiem – vīrs un sieva no Sanktpēterburgas. Pie centrālajām durvīm bija piestājusi liela mašīna, un pie tās stāvošā sieviete mani smaidot uzrunāja – atvainojiet, mēs šajā mājā nopirkām dzīvokli, esam no Sanktpēterburgas, vai jūs nevarētu mums uzrakstīt, kā latviski ir “labdien” un “uz redzēšanos”. Varēja saprast, ka viņi ir ļoti inteliģenti cilvēki, kuru mērķis ir paplašināt savu redzesloku, iepazīt Latviju un latviešu kultūru. Viņi nav no tiem, kas izgāž milzu naudu “Jaunajā vilnī” – viņi vienkārši apceļo Latviju.
DDD: Ir liela atšķirība starp krieviem Krievijā un Latvijā dzīvojošajiem, kuri ieguvuši nosaukumu “krievvalodīgie”. Apgāds “Vieda” sadarbojas ar izdevniecībām no Krievijas, kuru pārstāvji ir neizpratnē, kā tas var būt, ka krievi, kuri Latvijā nodzīvojuši vairāk nekā pusgadsimtu, nezina latviešu valodu?!
I.S.: Es valodas ziņā esmu ļoti nejauka un nepiekāpīga. Kādreiz, kad profesors Strods bija vēl dzīvs, teicu viņam – ja es nepārnāku mājās, tad es esmu apcietināta un ielikta cietumā. Kādreiz sabiedriskajā transportā esmu teikusi tā – šī laikam ir tauta, kas ir apdalīta, ja nav spējīga nevienu valodu iemācīties, viņi tā kā govs – mū – un vairāk neko nevar pateikt. Tad ir spalva gaisā. Nenoliedzami, latviešu valoda ir grūta – esmu to mācījusies no pirmās klases, tādēļ zinu, ka latviešu valoda ir grūta. Ne visiem vienādi labi padodas.
DDD: Manuprāt, problēma nav valodas grūtumā, bet gan negribēšanā runāt latviski. Protams, vainīgi arī paši latvieši, jo pie pirmās izdevības uzreiz sāk runāt krievu valodā. Un tomēr, visvainīgākie ir paši krievvalodīgie, jo nerunā latviešu valodā tādēļ, lai parādītu, ka nicina latviešus.
I.S.: Starp citu, tūdaļ pēc neatkarības atgūšanas viņi bija bišķiņ pierāvušies, viņi centās.
Pastāstīšu nesen piedzīvoto, kas raksturo lielas daļas krievvalodīgo noskaņojumu. Mūsu mājā tiek šķiroti atkritumi – atsevišķs konteiners ir pārtikas atliekām, stiklam un papīram. Kādu dienu redzu, ka pie konteineriem ir piebraukusi melna mašīna un vīrietis met stiklu konteinerā, kas paredzēts pārtikas atkritumiem. Nosteidzos lejā, lai viņam pateiktu, ka stikls ir jāmet citur. Pretim saņēmu neiecietīgu repliku krievu valodā – kāda starpība, tāpat visi met kopā visus atkritumus! Atbildēju, ka, ja visi darīs tā kā viņš, tad tiešām nebūs jēga šķirot atkritumus. Viņam to tikai vajadzēja dzirdēt. Viņš pagriezās pret mani un sāka: kāda šai valstī vispār kārtība – es jau no 71. gada šeit dzīvoju un es vēl neesmu pilsonis!
Es viņam atbildēju, ka neviens jau viņam neliek iegūt pilsonību, bet kāds tam vispār sakars ar atkritumu šķirošanu? Tā ir viņu taktika – vienalga, ko viņiem aizrāda, viņi uzreiz sāk par netaisnību, jo nav saņēmuši pilsonību.
DDD: Kāpēc, tavuprāt, tā ir? Kas būtu jādara, lai situācija mainītos?
I.S.: Es vēlreiz saku – latviešiem ar steigu jāstiprina savs mugurkauls, jo liekšanās un iztapšana novedīs pie iznīcības. Man ir ceturtā daļa igauņu asiņu. Igauņi ir spītīga tauta, un šajā gadījumā to uzskatu par ļoti pozitīvu iezīmi. Krievu gados Igaunijā, ja kāds jautāja ceļu krievu valodā, vietējais igaunis parādīja pilnīgi pretēju virzienu un nemaz netaisījās runāt krieviski. Atlika tikai sākt runāt latviski vai vāciski, attieksme no igauņa puses uzreiz mainījās. Bet latviešiem nav mugurkaula – latvietis domā tikai par sevi un savu labumu. Protams, ir jādomā par sevi un savu ģimeni, bet rūpes par tautu ir arī rūpes par sevi. Diemžēl daudzi to nespēj saprast.
Runas par integrāciju uzdzen nelabumu
DDD: Latvietis parastais naivi tic, ka Dombrovskis ir varonis, jo izvedis valsti no krīzes. Latvietis parastais klāj ziedu paklājus Vairai Vīķei-Freibergai, aizmirstot, ka viņas laikā tika pavājināts latviešu valodas statuss Latvijā, ka viņa brauca 9. maijā ciemos pie Putina, lai gan tā ir latviešu valsts okupācijas diena. Valstī nav savas nacionālās ideoloģijas, kas audzinātu latviešus par savas zemes saimniekiem. Pie varas esošie pakalpīgi skatās mutēs Rietumu un Austrumu varenajiem un nemaz nedomā par savas tautas vajadzībām. Vai ne tā?
Ingrīda Stroda: Es domāju, ka šī ir latviešu pārcentība. Tāpat kā krievu gados – vēl nebija vadonis izteicis teikumu līdz beigām, kad latvietis bija jau izpildījis; katru “Staburadzes” (“17. jūnija”) tortes recepti skrēja saskaņot uz Maskavu. Kas tagad notiek? Brisele vēl tikai ierunājas par kaut ko, un mūsējie to jau ir izpildījuši. Taču tauta pati vainīga, ka ļauj tādiem iztapoņiem vadīt valsti.
Nelabi ap dūšu paliek, kad klausos runas par integrāciju. Man nav nekas pret krievu valodu un kultūru – esmu laimīga, ka zinu šo valodu, bet, ir jānošķir krievu kultūra, tauta no okupācijas laikā Latvijā iebraukušajiem. Lielākā daļa ir cilvēki bez kultūras un Tēvzemes mīlestības izpratnes. Katrai tautai ir jādzīvo savā zemē!
Un vēl. Kura sevi cienoša tauta savā universitātē likvidē savas valsts vēstures katedru? Tieši to izdarīja Latvijas Universitāte, kad to pameta profesors Heinrihs Strods. Neviena sevi cienoša valsts tā nerīkojas. Mums, valstij ar īpaši sarežģītu vēsturi, šāda katedra ir obligāti nepieciešama, bet…
Vai esam jau latvijieši?
DDD: Tu pieminēji integrāciju, kuru jau sen uzskatām par noziedzīgu procesu. Paldies Dievam, ka beidzot arī pie varas esošie sāk aptvert, ka nevar mākslīgi apvienot divas tautas, īpaši, ja viena no tām ir vardarbīgi okupējusi otru.
Ingrīda Stroda: Pirmā bija Vaira Vīķe-Freiberga, kas stāvēja Doma laukumā uz Radio balkona un teica tā: “Visi jūs, kas esat šeit, esat latvijieši.”
DDD: Latviešu lielākās daļas nelaime ir tā, ka viņi uzticas stulbiem valsts vadītājiem. Ja prezidents tā saka, tad tā arī ir… Vai tad pašiem galvas nav uz pleciem? Vai paši neredz, kas patiesībā notiek?
I.S.: Tagad ļoti pārspīlēti tiek runāts par autentisko latviskumu – kā pareizi jāsvin svētki, kā jālec pār ugunskuru, kā jācep pīrādziņi vai jāmīca maize. Tas, ka Ukrainā – tepat blakus – krievi īsteno vardarbīgu valsts okupāciju, nevienu neuztrauc. Lēkšana pār ugunskuru neapstādinās krievu tankus.
DDD: Tu nesen biji Kanādā – vai tur dzīvojošie latvieši vispār aptver, kas patiesībā šobrīd notiek Latvijā?
I.S.: Domāju, ka lielākā daļa nesaprot. Tiem, kam vēl ir kādi īpašumi Latvijā, domā tikai par to, cik izdevīgi būtu tos pārdot. Par krieviem viņi vispār neinteresējas.
Dziesmusvētku laikā sastapos ar diviem tur dzīvojošajiem latviešu mūziķiem, kuri latviski spēja pateikt tikai dažus vārdus – “sveiks” un “uz redzēšanos!”
DDD: Viņus var saprast – viņi ir izvēlējušies palikt Amerikā un Latviju pieminēt tikai kā savu senču zemi. Tas arī viss.
I.S.: Es, protams, to saprotu, bet par to runāju tikai tādēļ, lai Latvijas valsts netērē līdzekļus, domājot, ka ārpus Latvijas saglabāsies latvieši, kuri vēlēsies kaut kad, tālā nākotnē, atgriezties Latvijā. Tā, manuprāt, ir velti iztērēta nauda.
DDD: Tie, kuri patiesi vēlēsies atgriezties Latvijā, paši iemācīsies savu senču valodu bez īpaša atbalsta no malas.
I.S.: Ja godīgi, tad uz Latviju pārceļas arī neveiksminieki, kuri tur – savās pašreizējās mītnes zemēs – nespēj gūt gandarījumu savai iedomībai. Vēl nesen ar tādu sastapos, kurš, beidzis dažus ģeogrāfijas kursus, atbrauca uz Latviju un domāja, ka varēs mūs mācīt, kā dzīvot. Šurp brauc arī caurkritušas viduvējības. Vai atceries, bija reiz tāds labklājības ministrs Ritenis – Austrālijas latvietis, kurš paziņoja, ka latvieši nemaz neesot pelnījuši pensijas, jo ir dzīvojuši un strādājuši nepareizā valstī. Vai es esmu vainīga, ka piedzimu šeit laikā, kad Latvija bija vardarbīgi okupēta? Ja tas ir slikti, tad ņem koku un sit mani nost.
Es pagaidām ļoti skeptiski skatos uz to, kas notiek Latvijā, un Ukraina ir brīdinājums. Pasaule ir palikusi trula pret netaisnību. Gribas pat teikt, ka mēs dzīvojam greizo spoguļu karaļvalstī.
Lasītāji varbūt atceras gadījumu, kad desmitās klases skolnieks skolotāju nosauca par “kuci”. Tēvs metās aizstāvēt savu dēlu, atrunājoties, ka puika bija domājis sunīti, kas viņam ir mājās. Tā vietā, lai sadotu nekaunīgajam puikam pa ausīm, tēvs viņu aizstāv un vēl mēģina sūdzēt tiesā skolu. Vai tā nav greizo spoguļu karaļvalsts?! Kaut kas vairs nav kārtībā.
DDD: Visiem ir tiesības, bet pienākumu nav.
I.S.: Patiešām – pienākumu apziņa cilvēkos ir izzudusi. Pienākumu nav ne pret ģimeni, ne skolu, ne valsi, par tautu vispār nerunājot – kas tā tautas vispār tāda ir, vai ne?
Liberālās pedagoģijas aizsegā Latvijā notiek neiedomājams lietas – pilnībā ir mainījusies vecāku, skolnieku un skolotāju loma. Skolniekiem vairs nav nekādu pienākumu, ir tikai tiesības. Skolnieki pat aizmirsuši par savu tiešo pienākumu – mācīties.
Mūsdienu kaite – mugurkaula problēmas
Ingrīda Stroda: Lai stiprinātu Latvijas valsti, latviešiem nepieciešama iekšējā motivācija un vēlēšanās būt saimniekiem savā zemē. No ārpuses neviens nenāks ieviest šeit kārtību. Drīzāk notiks pretējais – ja mēs paši nekļūsim par saimniekiem, tad atradīsies citi, kuri labprāt šeit ieviesīs savu kārtību un likumus. Jo pasīvāki mēs esam, jo nebrīvāki mēs esam.
DDD: Ne ģimene, ne skola nerūpējas, lai jaunie cilvēki izaugtu par spēcīgām personībām, kuras saprastu, ka viņu personīgā laime ir atkarīga no vispārības labuma, tas ir, viņi neaptver, ka laimi un gandarījumu dod tikai pašaizliedzīgs darbs, nevis egoistiska mantas raušana. Pašreizējā audzināšana rada vien kompleksu pilnus cilvēkus, kuri pēc tam ar negodīgām metodēm iegūst vadošos amatus un pieņem sabiedrībai nederīgus lēmumus. Par to varam pārliecināties paši uz savas ādas – mūsu valsti vada mazvērtības kompleksu pilni nodevēji, kuri alkst izkalpoties ārvalstu varenajiem.
I.S.: Tas tā varētu būt. Tas varētu izskaidrot visas negācijas un acīmredzami aplamos valdības politikas lēmumus.
Laikraksts “DDD” katrā numurā raksta, cik svarīgi ir likvidēt okupācijas sekas. Mums taču jau ir pieņemta Deklarācija par Latvijas okupāciju! Kādēļ tā joprojām netiek pildīta? Kāpēc par to vēl jādiskutē, ja sen jau vajadzēja būt redzamiem rīcības rezultātiem.
Tagad ir paredzēta kriminālatbildība par okupācijas fakta noliegšanu, bet es šaubos, vai šis pants kādreiz tiks izmantots un kāds patiesi tiks notiesāts.
DDD: Visticamāk jau ne, jo okupācijas fakta noliegšana tiks attaisnota kā viedokļa izteikšana. Savukārt tad, ja latvietis aicina likvidēt okupācijas sekas, sauc okupantus par okupantiem, tad gan viņš tiek tiesāts.
I.S.: Krievijā taču ir pieņemts likums par repatriāciju, Putins sauc savējos mājās – kādēļ mēs to neizmantojam un nepalīdzam krievvalodīgajiem aizbraukt no Latvijas? Austrālijas premjers vēl nesen teica, ka tiem, kuriem nepatīk Austrālijas kārtība, lai brauc prom!
DDD: Tikko veikta aptauja, vai nelatviešiem patīk dzīvot Latvijā. Mani nepārsteidz, ka vairums ir atbildējis, ka patīk.
I.S.: Protams, ka patīk. Kuram gan nepatīk dzīvot Latvijā?! Ir tikai viena problēma – pārāk daudz latviešu. Ja varētu pieņemt likumu par krievu valodu kā otro valsts valodu, tad krievvalodīgajiem Latvija būtu paradīze zemes virsū. Lai latvieši dzied un dejo, cep pīrādziņus un lec pār ugunskuru vai velk bluķi pa Vecrīgu, lai tikai ļauj dzīvot pēc saviem likumiem!
Kamdēļ ir jāpieņem tādas deklarācijas, ja neliekam tās lietā? Kādēļ Latvijas valdība neatbalsta Krieviju un neatdod tai etniskos piederīgos?! Nekas nenotiek – visu laiku tikai runā, taisa vienu darba grupu pēc otras un viss. Diemžēl šī darbības imitācija iznīcina latviešu tautu.
DDD: Un tāds kā Ušakovs naivi smaida un teic, ka viņi jau nav vainīgi, ka latviešu valsts iet bojā – visu paveikuši latvieši paši savām rokām.
I.S.: Un vai tā nav? Ir. Un tikai tādēļ, ka daudziem latviešiem nav mugurkaula.
Iedegsim sirdī Dzimtenes liesmu!
Ingrīda Stroda: Šodien latvietim viss balsta aparāts ir pilnīgi saliecies uz priekšu, izpatīkot visiem, kuri šeit nāk un ver durvis ar kāju. Tā tas ir bijis gadsimtiem. Manuprāt, nevienai tautai nav tik daudz nodevēju kā latviešiem, jo tieši nodevība ir visu nelaimju pamats. Mani pārņem sašutums, kad redzu bijušos čekistus un padomju nomenklatūras darbiniekus sitam sev pie krūts, ka gājuši Atmodas pirmajās rindās. Raksta grāmatas par to, kā cīnījušies par brīvību, bet patiesībā tikai veikli pārmeta kažoku uz otru pusi, lai gūtu personisko labumu.
Lietuviešus tur kopā katoļticība, igauņus – spīts, bet kas satur kopā latviešus? Ne velti teic, ka Latvija ir Baltijas vājākais posms.
DDD: Katrai tautai ir savas negatīvās īpašības, kas jāpārvar – nevajag tā sevi noniecināt. Manuprāt, ne Lietuva, ne Igaunija tik ļoti nav pakļauta visādām represijām, kā tas ir bijis ar Latviju.
I.S.: Protams, Latvija ir vislabākajā ģeogrāfiskajā stāvoklī, tādēļ visi ir vēlējušies to iegūt savā pakļautībā. Man kādreiz jautā, vai es vēlētos dzīvot kādā citā valstī. Vienmēr atbildu, ka Latvija ir vienīgā vieta visā pasaulē, kur jūtos patiesi labi un piederīga. Latviešiem vajadzētu lepoties ar savu valsti un savas tautas dvēseli. Vai latvieši vispār ir aizdomājušies, cik daudz dižgaru ir skaitliski tik mazai nācijai kā latvieši?!
Diemžēl ir arī mēsli… Atmodas laikā, kamēr daļa latviešu cīnījās par brīvību un neatkarību, bija tādi, kuri jau skatījās, ko varētu sakampt, prihvatizēt.
DDD: Kāds būtu tavs vēlējums mūsu lasītājiem?
I.S.: Varu teikt tikai to pašu, ko jau teicu sarunas sākumā – “[..] ir negods namu un auto dēļ no sirds izmest ogli, kuru mēs esam paņēmuši no dzimtenes pavarda. Ja šo ogli izmet, tad sirds vairs nav latvieša sirds!” Novēlu saglabāt šo ogli un iet ar latvietību kā ar karogu, kuru nedrīkst nolaist – ja vienas rokas nogurst, dod nākamajām.
Ir jācīnās, jābūt gataviem ziedot daļu savas personīgās labklājības savas tautas un valsts labā. Vēlos atgādināt latviešiem, ka latvietība nav tikai dziesmu dziedāšana, dejošana un pīrādziņu cepšana dažādos godos – tā ir pašaizliedzīga cīņa par savu tautu un tās nākotni.
Intervēja Liene Apine