Saruna ar Latvijas Nacionālās frontes priekšsēdētāju Aivaru Gardu
DDD: Apgādā “Vieda” izdotajā grāmatā “Tautu tiesības” ir analizētas tautu pašnoteikšanās tiesības. Par tām esam rakstījuši arī avīzē. Vai šobrīd Krimā notiekošo referendumu, krievu vēlmi atdalīt Krimu no Ukrainas var raksturot kā tautas pašnoteikšanos, cīņu par savu neatkarību, autonomu teritoriju un brīvību?
Aivars Garda: Viennozīmīgi – nē! Tautu tiesības uz pašnoteikšanos attiecas uz tautu, nevis uz kaut kādu iedzīvotāju kopumu. Krimā notika referendums, kurā piedalījās Krimas iedzīvotāju kopums – krievi, ukraiņi, varbūt arī Krimas tatāri. Stingri vērtējot, pašnoteikšanos Krimā varētu pieprasīt (tas arī attiektos uz tautu tiesībām) Krimas tatāri. Bet, tā kā viņu tur ir ļoti maz, tad praktiski to ir grūti izdarīt visā Krimas teritorijā.
DDD: Tas nozīmē – dibināt savu valsti, izdot savus likumus?
A.G.: Jā. Bet to varētu tatāru tauta, kurai nav sava valstiskuma. Tajā teritorijā dzīvo divas lielas tautas – krievi un ukraiņi, kurām ir savs valstiskums. Krimas iedzīvotāji ir krievu un ukraiņu tautas pārstāvji. Krievu tautai ir sava etniskā teritorija – Krievija. Tātad krievi nedrīkst prasīt pašnoteikšanos Krimā, jo viņiem jau pašnoteikšanās ir savā etniskajā teritorijā.
Lūk, ko saka Visvaldis Lācis savā grāmatā “Etniskie konflikti Austrumeiropas tautu vēsturē” par Krimas tatāriem, citēju:
“Krimas tatāri ir Krimas pirmiedzīvotāju, kas kā tauta vairs nav saglabājušies, un tatāru pēcteči, kuri ieņēma šo pussalu 13. gs. Tatāri ieceļoja Krimā 1239. gadā vienlaicīgi ar Batija karagājienu uz Dienvidkrievijas zemēm. Tatāri pakļāva Krimā dzīvojošos polovciešus.” (Visvaldis Lācis, “Etniskie konflikti Austrumeiropas tautu vēsturē”. Rīga: Vieda, 2000, 391. lpp.)
“Tatāru stāvoklis Krimā joprojām ir visai smags. Tatāri ļoti cer, ka liels vairums no viņu 300 000 svešumā izsūtītajiem tautas brāļiem pakāpeniski tomēr atgriezīsies savā senču tēvzemē. Daudz izsūtīto tatāru ir patriotiski noskaņoti, un viņi to arī dara: tatāru skaits, kaut pamazām un lēnām, Krimā tomēr pieaug. Jāpiebilst, ka Krimas tatāriem tas jādara, ja viņi negrib izzust, izkust kā tauta svešu tautu kausējamā katlā, jo uz šīs planētas jau nav nevienas citas vietas, kur viņi savu tāpatību varētu saglabāt. Krimas tatāri, kaut arī pēc izcelsmes kā turku tauta ir radniecīgi Pievolgas un Tatarstānas tatāriem, tomēr valodas ziņā ir atšķirīgi no saviem tautas brāļiem tik tālu, ka viens otru runājot nesaprot. Pat viņu kapu vietas Krimā ir apgānītas, sagrautas, jo kapu pieminekļus ienācēji ir izmantojuši kā būvmateriālus māju celtniecībā. Mēs, latvieši, šo krievu nicinošo, cinisko attieksmi pret pamattautas kapu un kultūras pieminekļiem arī esam paši izbaudījuši līdz mielēm. Zvārdes pagasta zemi krievu okupācijas karaspēka bumbvedēji izmantoja kā apmācību poligonu bumbu nosviešanai mērķī un arī sagrāva Zvārdes pagasta kapu pieminekļus.
Krimas tatāri apzinās, ka pat tajā gadījumā, ja visi pašlaik vēl agrākajās izsūtījuma vietās – Uzbekistānā, Kazahstānā, Sibīrijā – dzīvojošie Krimas tatāri atgrieztos tēvzemē, tik un tā viņi tur būtu minoritāte, bet nacionālā apziņa daudzos no izsūtītajiem nav mirusi, un viņi atgriežas. Atgriežas pat ārsti, inženieri, pedagogi, citu profesiju tehniskās un dabaszinātņu inteliģences pārstāvji, labi zinādami, ka trimdā viņiem bija viņu profesijā kāds atalgots darbs, bet ka tēvzemē viņus darbs apgūtajā profesijā negaida un ka arī universitātes un tehnikumus beigušajiem pirmie darbarīki būs tikai lauznis, lāpsta un ķerra, lai kaut kur sāktu rakt un celt nākamajam mājoklim pamatus. Viņi atgriežas, lai gan Krimas krievu ierēdņi visdažādākajā veidā liek šķēršļus viņu priekšā, neļaujot oficiāli iegūt zemes gabalus celtniecībai, nedodot iespēju nomāt vajadzīgos celtņus un citus mehānismus, kas nepieciešami ēku celtniecībai. Un tajā pašā laikā vēl 90. gadu sākuma posmā uzņēmumu vadītāji slēdza līgumus un aicināja tur strādniekus no Krievijas, dodot tiem zemi un Krimā vēl obligāto reģistrācijas pieraksta atļauju, tātad apzināti turpināja kolonizācijas procesu.
Krimas tatārus viņu cīņā par tautas tiesībām dzīvot savā etnoģenēzes teritorijā vada drosmīgs vīrs – Mustafā Cemioglu, kuru krievi sauc par Mustafu Džemilevu. Viņš nav nopērkams, nav iebaidāms. Kad 1991. gadā pēc Maskavas dumpja Krievijas vadošie politiķi uzaicināja viņu ierasties Maskavā uz pārrunām par Krimas tatāru problēmām, viņš ieradās Maskavā un Baltajā namā tikās ar Krievzemes politiķu “galotni”, bet, kad sarunu laikā Džemilevs saprata, ka Kremlis grib izmantot tatārus kā paklausīgas marionetes viņu politiskajās intrigās pret Ukrainu, Džemilevs atklāti pateica, ka viņš ir atbraucis šeit, lai apspriestos ar Maskavas varasvīriem par Krimas tatāru tiesisko stāvokli un tatāru suverenitātes atjaunošanu Krimā, un aizgāja no Baltā nama. M. Džemilevs kā tatāru nacionālists ir pavadījis piecpadsmit gadus Sibīrijas spaidu darbu nometnēs, taču pēc visa tur pārciestā nav salauzts, bet ir kļuvis vēl stiprāks savā taisnības apziņā un pārliecībā par Krimas tatāru tautas tiesībām. Tomēr arī Mustafam Džemilevam kļūst arvien grūtāk nomierināt un savaldīt gados jaunākus tatārus, kuri, ikdienā sastopoties ar krievu meliem, intrigām, varmācību un uzbraukumiem tatāriem, kļūst arvien radikālāki. Tā, piemēram, Ilmijs Umerovs, senās Krimas galvaspilsētas Bahčisarajas tatāru vadonis, jau ir paziņojis, ka viņa nodoms ir atjaunot politisko partiju “Milli Firka”, to pašu nacionālo partiju, kura, cariskajai Krievijai izirstot, pasludināja Krimas tatāru neatkarīgu valsti, pamatojoties uz tautu pašnoteikšanās tiesībām, kuras toreiz tik viltīgi skandināja gan paši Ļeņina boļševiki, gan arī ASV prezidents Vudro Vilsons, bet kuras iedibināt praktiski negribēja ne viens, ne otrs.
Gan “sarkanās” Padomju Krievijas, gan arī “sarkanās” Padomju Savienības un tagadējās “sarkani” iekrāsotās Krimas krievu realizētais genocīds pret Krimas tatāriem ir viens no vispretīgākajiem, riebīgākajiem fiziskā un garīgā genocīda veidiem aizejošā gadsimta Eiropā un pasaulē. Svešinieki, ienācēji, ir sagrābuši mazas tautas zemi, iznīcinājuši lielu daļu no tās un traucē šai tautai atgriezties un brīvi dzīvot savā tēvzemē, kā arī atgūt noteikšanu pār tautas turpmāko likteni. Bet nezaudēsim cerību, ka Krimas tatāri uzvarēs taisnīgajā cīņā par savām tiesībām politikas laukā. Aizstāvji viņiem ir radušies pat Rietumvalstu zinātnieku aprindās. Tā, piemēram, ASV pazīstamās Tafta Universitātes Fletčera tiesību un diplomātijas skolas akadēmiskais dekāns, starptautisko tiesību profesors Hērsts Hennums savā grāmatā “Autonomija, suverenitāte un pašnoteikšanās” 1996. gadā rakstīja: “Kamēr pasaulē daudzi nosodīja krievu brutālos uzbrukumus Čečenijai 1994. gada decembrī, neviena oficiāla balss nepacēlās, lai atbalstītu Čečenijas tiesības atdalīties no Krievijas Federācijas; tāds pats klusums valdīja, kad savas prasības izvirzīja Dienvidosetija, Kalnu Karabaha, Abhāzija un Krima.”
Bet mēs, latvieši, Krimas tatāru tiesības uz savu valsti savā zemē apstiprināsim ar Kanādas franču Kvebekas nacionālista Levisa Riela-Luija vārdiem: “Dievs nevar radīt cilti, tautu un nedot tai vietu, kur dzīvot. Mēs neesam putni. Mums ir jāstaigā uz zemes.” Šīs grāmatas autors, pievienojoties Levisa Riela-Luija domām, arī saka, ka krieviem brīvi jāstaigā uz Krievijas zemes, ukraiņiem – uz ukraiņu zemes un Krimas tatāriem – uz Krimas zemes. Tad pasaulē, kurā valdīs arī nacionālā taisnība, izzudīs vārdi “etniskie konflikti”. (Visvaldis Lācis, “Etniskie konflikti Austrumeiropas tautu vēsturē”. Rīga: Vieda, 2000, 419.–421. lpp.)
DDD: Ja krievi grib būt neatkarīgi no Ukrainas, lai brauc uz Krieviju – savas tautas valsti.
A.G.: Jā, lai brauc uz savu valsti – viņiem ir sava valsts. To pašu nedrīkst prasīt Krimā arī ukraiņi. Tā kā tas viss ir farss, kas tur notiek.
Neesmu speciālists un varu kļūdīties, bet vēsturiski Krimas teritorija vairāk ir piederējusi Krievijai, un tikai Hruščovs ar savu lēmumu esot to atdevis Ukrainai. Bet tā noteikti nav Latvijas situācija. Mūsu situācija ir skaidra, ka latvieši sanāca kopā un nolēma 1918. gadā pašnoteikties šajā teritorijā, kur jau visu laiku ir dzīvojuši latgaļi, kurši, sēļi, zemgaļi. Lūk, tādas tautas drīkst prasīt pašnoteikšanos. Piemēram, baski Spānijā arī drīkst prasīt pašnoteikšanos – viņiem būtu tā jādod. Arī skoti var prasīt atdalīšanos no angļiem, jo viņi ir skotu tauta.
Par nāciju pieņemts saukt tautu, kura ir nodibinājusi savu valsti. Tātad mēs, latvieši, esam gan latviešu tauta, gan nācija, jo esam veidojuši valsti. Bet mēs neesam politiska nācija – mēs nekad tādi negribam kļūt, kādu veido, piemēram, Amerikā – politiska nācija, kur sabrauc visi un kopējā katlā vārās visas tautas. Mēs tā negribam, un mums tā arī nav jādara. Latvija ir nacionāla valsts ar etnisku teritoriju, kurā latvieši ir dzīvojuši, var teikt, ļoti sen. Tātad Krima nedrīkst atdalīties no Ukrainas (pašnoteikties) tādā veidā, kā tas notiek pašlaik.
DDD: Tātad krieviem nav tiesību rīkot referendumu par Krimas pievienošanu Krievijai?
A.G.: Esmu varbūt piemirsis, bet man šķiet, ka Kosovas albāņi nedrīkstēja pieprasīt neatkarību uz pašnoteikšanās pamata. Tur bija tieši tāda pati situācija. Tā visu laiku bija Serbijas zeme, un albāņi (musulmaņi) bija tikai iebraukuši. Nezin kāpēc, kāda idiotisma apsēsti, Eiropa un pasaule piešķīra Kosovai neatkarību un arī to atzina valsts mērogā. Tāpēc šis precedents ļauj arī Krievijai tā rīkoties Krimas jautājumā. Es domāju – ja Kosova bija vēsturiskā serbu zeme, kaut arī albāņu tobrīd tur bija vairāk, to nedrīkstēja atdot, jo albāņiem bija Albānija, sava valsts.
DDD: Tātad principā jebkurš mēģinājums arī Latvijā ar kaut kādu balsošanu un referendumu lemt, piemēram, par Daugavpils pievienošanu Krievijai, būtu Latvijas teritoriālās vienotības graušana, un šie cilvēki būtu krimināli sodāmi un izraidāmi no Latvijas?
A.G.: Protams. Ja tik aplami varētu traktēt tautu pašnoteikšanās tiesības (it kā tās nosaka attiecīgajā teritorijā dzīvojošie cilvēki), tad jau varētu arī, pieņemsim, Rīgā (šeit krievu ir vairāk par latviešiem) pieņemt lēmumu pilsētas referendumā pievienoties Krievijai. Tāpat Daugavpils, Liepāja u.c. – latvieši paliktu lauksaimnieki, zemnieki. Te, Rīgā, būtu viss otrādi – valsts valoda krievu u.tml. Nu, tad, pateiktu mums, latviešiem: “Vācieties uz laukiem un strādājiet savus lauku darbus, bet mēs, pilsētnieki, dzīvosim ar krievu okupantiem!”
Pilnīgas aplamības tagad notiek, un tās ir aizsākuši Rietumi. Tagad, kad ir noticis šis tā saucamais Krimas referendums, faktiski Krima visticamāk tiks pievienota Krievijai. Tagad Krimas tatāriem ir tatāru tautas referendumā jāpieprasa pašnoteikšanās nevis no Ukrainas, bet no Krievijas.
Intervēja Liene Apine