Andris Petrovs
Pirmā daļa
2013. gada 18. novembrī bijusī Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga tika apbalvota ar Kazimeža Pulaska fonda (poļu: Fundacja im. Kazimierza Pułaskiego) “Brīvības bruņinieka” (Rycerz Wolności) balvu, ko piešķir izcilām personībām, kas ir veicinājušas ģenerāļa Kazimeža Pulaska dzīves vērtību – brīvības, taisnīguma un demokrātijas – popularizēšanu. Kāda var būt izpratne par brīvību, taisnīgumu un demokrātiju, ja balva tiek pasniegta cilvēkam, kuram ar šīm vērtībām nav ne mazākā sakara?
Protams, Vīķe-Freiberga pati sevi ir pasludinājusi par tautas prezidenti un tāpēc tikpat labi viņa sevi var pasludināt par brīvības, taisnīguma un demokrātijas popularizētāju, taču, lai tam noticētu, cilvēkam ir jābūt pamatīgi sazombētam, jebšu kādu melno ekstrasensu apstrādātam. Par to, ka Latvijai melnie ekstrasensi ir uzlikuši savus blāķus, vēl deviņdesmito gadu sākumā, viedi klāstīja dzejnieks Māris Melgalvs, bet tā ir cita tēma.
Interneta vietnē www.president.lv atrodam, ka Vīķe-Freiberga Monreālas Universitātē ir pasniegusi kursus, kuru temati ir psihofarmakoloģija, psiholingvistika, zinātnes teorija un eksperimentālā metode. Tāpat medijos bieži ir parādījusies informācija par Vīķes-Freibergas saistību ar kādiem mistiskiem ordeņiem. Šķiet, ka šie fakti ir pilnīgi pietiekami, lai Vīķi-Freibergu vismaz turētu aizdomās par saistību ar melnajiem ekstrasensiem.
Kā Vīķe-Freiberga nokļuva ārzemēs? 1944. gadā latviešu leģionāru vienības aizturēja frontes līniju, lai daudzi Latvijas iedzīvotāji varētu sakāpt laivās un doties bēgļu gaitās uz ārzemēm. Starp viņiem bija arī mazā Vaira. Gāja gadi, Vaira ieguva izglītību, kļuva par profesori, baudīja visus materiālās dzīves labumus un vēlāk kļuva par Latvijas prezidenti.
Bija pagājuši jau daudzi gadi, kopš 16. martā pieminam latviešu leģionārus ar ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa Rīgā un Lestenes kapos, taču pēkšņi Vīķes-Freibergas laikā 16. martā Brīvības piemineklis tiek iežogots, lai cilvēki nevarētu pieminēt savus kritušos kareivjus. Tāda bija Vīķes-Freibergas pateicība varoņiem, kuri viņai palīdzēja nokļūt ārzemēs, kur viņa dzīvoja kā niere taukos, lai gan pretējā gadījumā, iespējams, viņas dzīve turpinātos Sibīrijas lēģeros ar sausiņiem un ūdeni. Tāda ir brīvības, taisnīguma un demokrātijas popularizēšana. Bet tā ir tikai viena nianse.
2013. gada 21. maijā biju Jūrmalā pie Aivara Brīzes. Aptuveni pusotru stundu ilgā saruna mums šaisaulē izrādījās pēdējā. Aivars bija skarbs: “Vīķe-Freiberga latviešu tautai ir nodarījusi neskaitāmas reizes lielāku postu nekā Staļins.” Grūti tam nepiekrist, jo laikā, kad aiz okeāna skolotā kundzīte bija Valsts prezidentes amatā, latviskums neapšaubāmi ir cietis daudz vairāk nekā visus padomju okupācijas gadus. Protams, viens no baisākajiem noziegumiem bija Latvijas armijas iesaistīšana citu valstu okupācijā. Ir neskaitāmas liecības par to, kā ASV armija ņirgājas un nogalina vietējos iedzīvotājus Irākā. Top neaprakstāmi bēdīgi, ka arī Latvijas armija ir bijusi šo sadistu sabiedrotā. Arī tas noticis laikā, kad Vīķe-Freiberga bija prezidente. Vai tā ir brīvības, taisnīguma un demokrātijas popularizēšana?
Tikpat pretvalstiska bija rīcība, 9. maijā doties uz Maskavu, lai svinētu Uzvaras dienu. Es atvainojos, kāda gan Latvijai uzvara ir šajā datumā? Ja vien par uzvaru neuzskatām desmitiem tūkstošus izsūtītu un Sibīrijas lēģeros nobendētu tautiešu. Starp citu, Vīķe-Freiberga bija vienīgā no Baltijas valstu prezidentiem, kura apmeklēja šo pasākumu, tāpēc te ir runa arī par Baltijas vienotības graušanu. Ja ne visās jomās, tad kopīgas vēstures izpratnes kategorijā pilnīgi noteikti. Vai arī šeit ir saskatāma brīvības, taisnīguma un demokrātijas popularizēšana? Jāpiemin arī, ka tieši Vīķes-Freibergas laikā Krievijai dāsni tika atdota Abrene.
Otrā daļa
Kad Latvijā notika balsošana par iestāšanos Eiropas Savienībā (ES), “Brīvības bruņinieka” balvas ieguvēja Vaira Vīķe-Freiberga visus pilsoņus aicināja doties uz vēlēšanu iecirkņiem un balsot “par”. Vai Valsts prezidente tā drīkstēja darīt? Nekādā gadījumā! Jā, viņai bija jāaicina cilvēki doties pie urnām – lai balsotu saskaņā ar saviem uzskatiem, sirdsapziņu un brīvības izpratni. Arī pēc referenduma rezultātu paziņošanas Vīķe-Freiberga pateicās visiem, kuri balsoja “par”, tātad viņa atklāti nostājās pret pusi Latvijas pilsoņu, kuri balsoja “pret” vai balsošanu ignorēja. Šie cilvēki prezidentes pateicību nesaņēma.
Ko mēs esam ieguvuši no šā balsojuma? Iznīcinātu cukura nozari, iznīcinātu zvejniecību, turpinām iznīcināt lauksaimniecību un lopkopību, esam zaudējuši noteikšanu par savu zemi, savas valsts ekonomiku. Lielveikalos pērkam zemākas kvalitātes preces, ko mums dāsni atsviež ES lielvalstis. Tagad esam zaudējuši arī nacionālo valūtu – latu, kas bija pēdējais brīvvalsts ekonomikas simbols. Ja valsts ir zaudējusi teikšanu pār savu ekonomiku, tad tā laikam arī ir brīvības, taisnīguma un demokrātijas popularizēšana?
Vīķes-Freibergas laikā valstī sākās homoseksuālisma propaganda, kas gan man, gan pārējiem valsts iedzīvotājiem liedz dzīvot veselā un tikumiskā vidē. Bijusī – un paldies Dievam, ka bijusī – Valsts prezidente ir arī liela folkloras lietpratēja, tāpēc gribētos no viņas mutes dzirdēt kādu tautasdziesmu no Barona Dainu skapja, kurā būtu aprakstīts, kā Jānītis ar Pēterīti dara To. Ja cilvēkiem tagad ir liegta iespēja dzīvot veselā un tikumiskā vidē, tad arī tas laikam tagad ir taisnīgums, brīvība un demokrātija?
Atrodoties Valsts prezidenta amatā, Vīķe-Freiberga, protams, ir apmeklējusi arī Saeimu. Kāds deputāts par to ir izteicies, ka viņa te tikai atnāk, izbļaustās, visus izlamā, ko darīt nepasaka – un aiziet. Vai tā ir prezidentes cienīga rīcība? Beidzot savu divreizējo pabūšanu prezidentes amatā, Vīķe-Freiberga iekūlās “pulksteņa” skandālā: to Vairas tante bija piesavinājusies nelikumīgi. Atkal laikam runa ir par taisnīguma popularizēšanu. Protams, nevienam tas laikrādis nav vajadzīgs, tomēr, ja Vairas tantei būtu pašcieņa, viņa tīri simboliski to varēja nomest galdā – še, ņemiet! Bet nekā. Nemaz nerunāsim par visām dārgajām frizūrām un pārējo glamūrīgumu, kas bija jaušami pārspīlēts.
Unikālākais ir tas, ka pēc prezidentēšanas beigām Vīķe-Freiberga pašpersoniski izziņo sevi par tautas prezidenti un par godu šim pasākumam Siguldā tiek veidots ziedu paklājs. Tas ir absurda kalngals, ko nevar izskaidrot nekā citādi, kā ar tautas zombēšanu.
Reiz es visu augstāk rakstīto izklāstīju kādai kundzītei, kura sacīja: “Kāpēc jūs tā? Vīķe-Freiberga taču Latvijai ir izdarījusi tik daudz laba!” Vaicāju, ko konkrēti labu viņa ir izdarījusi, un atkal atbilde: “Nu, kā, tik daudz laba.” Konkrētu atbildi kaut vai ar viena laba darba uzskaitījumu līdz pat šim brīdim neesmu saņēmis.
Vēl kāda nianse. Pēc Zolitūdes traģēdijas daudzi bijušajam Valsts prezidentam Valdim Zatleram pārmeta došanos uz modes šovu Viļņā, bet tas, ka Vīķe-Freiberga televīzijā komentāru sniedza no Austrālijas, visiem šķita normāli. Tātad šodien izpratni par brīvību, taisnīgumu un demokrātiju var definēt, sākot ar sīkām zādzībām un beidzot ar valsts un cilvēku masveida iznīcināšanu.