Saruna ar zvērinātu advokātu Saulvedi Vārpiņu
Vienpusēja izmeklēšana atņem brīvību
DDD: Mēs saņēmām vēstuli no Ilzes Jansones. Viņa raksta par savu domubiedru Osvaldu Miglu, kurš notiesāts par tīšu slepkavību un šobrīd atrodas ieslodzījumā. Kā raksta vēstules autore, tiesa nav izvērtējusi šīs lietas apstākļus un ir pieņēmusi netaisnīgu lēmumu. Jūs esat Osvalda Miglas advokāts. Kā jūs vērtējat lietas izmeklēšanu un iztiesāšanu?
Saulvedis Vārpiņš: Advokāts par notikušo var spriest tikai no tā, kas ir krimināllietas materiālos. Advokāts uzklausa aizstāvamo, cietušo un izpēta pierādījumus, kādi iegūti izmeklēšanā. Ļoti būtiska ir jebkura advokāta pieredze un prakse, jo lietas atkārtojas. Lai gan situācijas dzīvē mainās, taču ir sakritības un atkārtošanās – cilvēku rīcība kaut kādā mērā tomēr ir standartizēta.
Osvalda Miglas lieta, kurā es personīgi uzņēmos aizstāvību, manī izraisīja pārdomas – likās dīvaini, ka Migla, kuru var raksturot kā dabas bērnu, kurš brauc uz Pokaiņiem, interesējas par ezotēriku, ņem rokās ieroci un šauj, šauj, kamēr izšauj visu aptveri. Tas ir neloģiski, un mana pieredze liek domāt, ka kaut kas nav kārtībā. Ir personas, kuras pēc būtības ir noziedznieki. Tādas personas izdara vienu noziegumu pēc otra, un nav nekāds brīnums, ka vienā brīdī kādu arī nogalina. Šajā gadījumā tas ir neraksturīgi.
Šāda šaušana, kamēr izšauj visas patronas, ir viens no apstākļiem, kas mudina šaubīties – vai tiešām viss ir tā, kā tas ticis noskaidrots un tiek apgalvots? Vai ir bijusi tīša noslepkavošana? Šīs šaubas mudināja mani uzņemties Osvalda Miglas lietu, lai gan slepkavības nav mans “lauciņš” – man nepatīk vardarbīgie noziedznieki. Parasti cenšos paņemt tāda rakstura lietas, kurās ir kaut kas juridiski sarežģīts risināms.
Miglas lietā mani pārsteidza tiesu psihiatriskā ekspertīze. Ja tiešām ir šauts vairākkārtīgi, tad tas liecina, ka cilvēkam ir bijis tāds emocionāls stāvoklis, kas atšķiras no parastā stāvokļa. Jebkuru juristu, kam ir pieredze, tas mudina domāt par to, vai nav bijis kaut kāds afekta stāvoklis, vai nav bijuši apstākļi, kas noveduši cilvēku līdz tam, ka viņš vairs neredz neko, kas apkārt notiek, bet tikai šauj, šauj, šauj… Mani lietā pārsteidza tas, ka faktiski nav noskaidrots motīvs, kāpēc tas viss ir noticis. Migla ir notiesāts un atzīts par vainīgu visās instancēs, bet nav īsti skaidrs, kāpēc viņš ir šāvis. Kāpēc un kas ir bijis šādas vardarbīgas rīcības iemesls? Lietā neviens pat īsti nav centies noskaidrot, kas ir izraisījis šādu neadekvātu Miglas rīcību. Ne izmeklētāji, ne tiesa nav vēlējusies saprast, kādēļ cilvēks, kurš nav tendēts uz noziedzīgu, vardarbīgu rīcību, pēkšņi ir nošāvis cilvēku, izšaujot visu pistoles aptveri.
Lieta ir izskatīta jau Augstākajā tiesā, bet Miglas rīcības iemesls joprojām nav noskaidrots. Jau izmeklēšanas laikā to vajadzēja censties noskaidrot – vai viņš tiešām šāva tāpēc, ka ir cilvēku nīdējs, vai kādi citi apstākļi lika Miglam tā rīkoties? Tas nav zināms, taču tiesa to neuzskatīja par šķērsli viņu notiesāt.
Miglam par notikušo ir sava versija, kas atbilst tam, ko jums rakstīja Jansones kundze. Notikumu gaita ir tāda: cilvēki braukuši makšķerēt. Ik pa laikam Migla kādam ir iedevis laivu, bet nav paredzējis, ka makšķerētāji liks tīklus. Tādēļ arī radies šis konflikts un savstarpējie pārmetumi. Otrkārt, Migla nelieto alkoholu, bet tanī vakarā viņš mazliet ir iedzēris alu. Viņš atzīst, ka nav no cilvēkiem, kas tradicionāli lieto alkoholu. Dzērumā cilvēks, protams, var kaut ko tādu pastrādāt, taču nav konstatēts, ka viņš to būtu izdarījis dzērumā.
DDD: No Ilzes Jansones vēstulē rakstītā saprotams, ka nošautais gan ir bijis piedzēries…
S.V.: Jā. Tālāk seko tas dīvainākais. Migla apgalvo, ka ierocis, no kura šāvis, piederējis nogalinātajam. Starp Miglu un nogalināto ir izcēlies konflikts – to apstiprina arī liecinieki. Cietušais izvilcis ieroci, Migla viņam to atņēmis un, baidoties par savu dzīvību, šāvis. Uz ieroča konstatētas divu personu DNS paliekas, bet izmeklēšanas laikā pārbaudīta to saderība tikai ar Miglu. Lietas materiālos neparādās informācija, kas ir tā otrā persona, kuras DNS arī tika atrasta uz ieroča. Ja cilvēks saka: “Es viņam atņēmu ieroci un nogalināju viņu, jo viņš gribēja mani nogalināt,” un uz ieroča atrod divu personu DNS paliekas, tad kādēļ nepārbaudīja, vai šī otrā persona nav pats cietušais? Varbūt tiešām Miglas versija ir pareiza un viņš tikai aizstāvējās?
Juridiski slepkavībai aizstāvoties ir pavisam cita kvalifikācija, bet Migla tika notiesāts par tīšu slepkavību. Ja Miglas rīcība būtu kvalificēta kā aizstāvēšanās, arī tas, protams, ir noziegums, bet sodu gradācija būtu cita. Tad būtu jāvērtē, vai vajadzēja šaut tik daudz, vai varbūt citādi vajadzēja rīkoties, vai Migla ir vai nav pārkāpis nepieciešamās aizstāvēšanās robežas utt. Ja nav pārkāpis šīs robežas, varbūt vispār varēja atbrīvot no kriminālatbildības. Tas, ko juridiski uzskata par alibi, praktiski šajā gadījumā netika pārbaudīts.
Latvijā cilvēks nav vērtība
DDD: Gan izmeklētāju, gan tiesas uzdevums bija noskaidrot patiesību. Kāpēc tas netika darīts? Manuprāt, patiesību nenoskaidro gadījumā, ja kādai no pusēm tas nav izdevīgi, vai arī kādam ir vienkārši slinkums.
Saulvedis Vārpiņš: Man drīzāk šķiet, ka cilvēki ir apauguši ar rutīnu. Es kādreiz publiski esmu iztiecies, ka cilvēkam kā tādam Latvijā nav vērtības. Ja cilvēks būtu vērtība, vai tik vieglprātīgi pieļautu situāciju, ka no Latvijas aizbrauc simtiem tūkstošu cilvēku? Diemžēl nevienu tas neinteresē. Brauc ne jau tikai nabadzīgie, aizbrauc gudri cilvēki, kuri nevar samierināties ar Latvijā valdošo nestabilitāti.
Par to, cik “vērtīgs” ir cilvēks, liek domāt arī cietumu sistēma. Šī sistēma nav veidota tā, lai kādu pāraudzinātu, bet gan lai norakstītu un padarītu par dzīvei, sabiedrībai nederīgu personu. Līdzko cilvēks nokļūst šajā mašinērijā, ko sauc par tiesāšanu, sabiedrībai faktiski viņš vairs nav vajadzīgs.
Manuprāt, nav nekādas jēgas, ka, piemēram, notiesātie par kukuļņemšanu cietumā sēž ilgstoši. Varbūt pirmie ieslodzījuma gadi arī kaut ko dod – liek šo to pārdomāt, bet tālākais ir izdzīvošana necilvēciskos apstākļos. Notiek cilvēka degradēšanās, jo viņš ir atrauts no sabiedrības. Iznākot no cietuma, viņam ir ārkārtīgi grūti socializēties. Paralēli viņam veidojas negatīva attieksme pret valsti, pret visu šo sistēmu. Ja, piemēram, par kukuļņemšanu notiesāts arhitekts, būvinženieris būtu brīvībā un ar tiesas lēmumu veiktu piespiedu darbu, strādājot sabiedrības labā, piemēram, bez atlīdzības projektētu cietumu,– tas būtu daudz efektīvāk. Tad, pirmkārt, nenotiktu viņa profesionālā degradācija, viņš netiktu izstumts no sabiedrības, bet normāli dzīvotu un dotu sabiedrībai kaut kādu labumu. Bet tagad viņi tiek speciāli degradēti, un labuma no tā nav nevienam.
DDD: Mēs vēl maksājam, lai viņus uzturētu…
S.V.: Jā, viņiem aiziet valsts nodokļi – mēs patiesībā maksājam par to, ka viņi tiek degradēti, ka viņi tiek izstumti no sabiedrības. Tas, manuprāt, ir tas absurdākais.
Nesodāmības sajūta degradē izmeklētājus
Saulvedis Vārpiņš: Ja atgriežamies pie tiesu sistēmas, tad, lai arī mums ir ļoti progresīvi un godprātīgi tiesneši, vairumā gadījumu vērojama visatļautība pēc principa “es esmu tiesnesis un varu darīt, ko gribu – kā izlemšu, tā arī būs”.
DDD: Cilvēkus vērtē “pēc deguniem”: ja man šis cilvēks nepatīk, un ir iespēja viņu notiesāt, tad lai tā arī notiek!?
S.V.: Grūti pateikt, kā tiek vērtēts. Dažkārt tiesas sēdēs prokurori runā absolūtas muļķības, šermuļi skrien pār kauliem, klausoties, kā vispār kaut ko tādu var pateikt. Es nesaprotu, kas tas ir: vai pārliecība, ka tu šajā amatā esi nodrošināts uz visu laiku, ka vari pārkāpt visus principus, darīt, ko gribi, bet tik un tā paliksi nesodīts?! Mūsu sabiedrībā šī nesodītās visatļautības sajūta ir tas vistrakākais. It īpaši varas struktūras var nekaunīgi pārkāpt jebko, jo soda tāpat nebūs. Vai, piemēram, kāds atbild par Eiropas Cilvēktiesību tiesas notiesājošajiem spriedumiem? Nodokļu maksātāji samaksā sodu, bet neviens no tiem, kas ir izdarījis rupju pārkāpumu, sodu nesaņem un mierīgi dzīvo tālāk…
DDD: Pēc gadiem ilgas tiesāšanās pierādījām, ka laikraksta “DDD” veidotāji, pretēji Drošības policijas un prokuratūras uzskatam, nav nacionālā naida kurinātāji. Mums palaimējās – tiesneši godprātīgi vēlējās noskaidrot patiesību. Diemžēl nav iespējams saukt pie atbildības izmeklētājus un prokurorus, kuri bezatbildīgi, neizvērtējot visus pierādījumus, noraidot lūgumus veikt papildus ekspertīzes, nodeva lietu tiesai un spītīgi turējās pie apvainojumiem, ka laikraksta “DDD” veidotāji ir veikuši noziegumu pret cilvēci. Vērsties varam tikai pret Tieslietu ministriju, kura pati personīgi nav vainīga, bet nolaidīgie “darboņi” paliek nesodīti.
S.V.: Tā jau ir vislielākā problēma. Iekams sabiedrībā netiks noregulēts viss tādā veidā, ka jebkurš ir atbildīgs par to, ko viņš dara, situācija tikai pasliktināsies. Visaugstākajā un visos līmeņos ir jābūt šai atbildībai. Par muļķīgiem lēmumiem ir jāatbild.
DDD: Politiķi jau taisnojas, ka viņiem esot kaut kāda mistiska politiskā atbildība…
S.V.: Tā neko nenozīmē. Tā ir tāda piesegšanās faktiski ar neko. Problēma jau ir tā, ka tas tiek akceptēts augstākajā līmenī. Tāpēc jau arī šajā valstī nekas uz priekšu pozitīvajā virzienā īpaši nevirzās. Izmeklēšanas kvalitāte krītas, tiesas to piesedz, un rezultātā krītas viss tiesiskuma līmenis.
Pagājušajā gadā, ja nemaldos, Bordāna kungs kā tieslietu ministrs publikācijā izteicās, ka prasības, ko advokāti izvirza pret izmeklētājiem un tiesu, esot pārmērīgas. Tas ir absurdi, jo advokāti tikai prasa iespēju spriest taisnīgu tiesu. Patiesībā notiek pretējais – prasības pret izmeklētājiem krītas. Šobrīd šis prasību līmenis ir tā nokrities, ka zemāk nav kur!
DDD: Kas ir tiesu sistēmas degradācijas iemesls?
S.V.: Saprotiet, tas ir morāles rādītājs. Cilvēkam (neatkarīgi ne no kā) ir jābūt godprātīgam, cilvēciskam. Cilvēkā, kuru tiesā (neatkarīgi no tā, ko viņš ir nodarījis), arī ir jāsaskata cilvēks, kam varbūt ir ģimene – jāpadomā arī par viņa tālāko dzīvi. Citādi ir tāda Staļina laika pieeja: ja esi kaut ko nepieļaujamu izdarījis, tevi izstrīpo – aizsūta uz Sibīriju vai nošauj. Te, ja esi ko sadarījis, notiek tas pats – no sabiedrības tiec izstumts. Ja esi kaut ko izdarījis (neatkarīgi, vai tas ir kaut kas liels vai mazs, vienalga, vai esi kaut ko nozadzis vai noslepkavojis), svītra pāri, un viss.
DDD: Kāpēc tad valstij jātērē tik daudz naudas smagnējās tiesu sistēmas uzturēšanai? Tad jau jāpārņem Staļina laika “troiku” tradīcijas – aši nolemj un darīts…
S.V.: Tas jau arī tā dažbrīd izskatās. Tiesiskums ir pēc ārējās formas, ne satura. Kaut kādiem pierādījumiem taču ir jāpastāv. Jūs jautājāt, kas vainīgs pie nekvalitatīvā tiesu sistēmas darba? Pirmkārt, tiesu morāle ir kritusies.
Tieši tiesai vajadzētu būt tai, kas pasaka: “Jūs neizmeklējāt pareizi, ņemiet lietu atpakaļ!” Ja nav viss, kā vajag, tad cilvēks tiek attaisnots – lai vāc jaunus pierādījumus utt. Šobrīd tiesa, kurai jābūt kā tiesiskuma sietam, nedarbojas.
Osvalda Miglas lietā, par kuru runājām, ir kliedzoši pārkāpumi. Fotogrāfijās redzams, ka nošautais (cietušais) ir bijis virsjakā ar kapuci. Ekspertam tiek nodots apģērba gabals, lai konstatētu, no kāda attālumā ir šauts, jo uz apģērba paliek pulvera daļiņas. Eksperts savu atzinumu ir taisījis nevis pēc virsjakas ar kapuci (kuras nav), bet T-krekla, kas bijis zem virsjakas. Tas ir neiespējami absurdi! Augstākajai tiesai rosinām noskaidrot, kur ir palikusi tā virsjaka, kas bija cietušajam mugurā, jo tikai pēc tās var konstatēt, kādas tur varbūt vēl ir pēdas. Tāpat netiek noskaidrots, vai bijusi arī otra pistole, kā to apgalvo notiesātais. Varbūt, ka pistole palikusi tajā jakā, kura nav pārbaudīta, bet izrādās, ka jaka ir pazudusi. Bet neviens to nemeklē – visiem pilnīgi vienalga. Tā nedrīkstētu būt!
DDD: Var pieņemt, ka viena instance, ka viens tiesnesis kļūdās, bet tāpēc taču ir vairākas instances, kur var pārsūdzēt lēmumus, lai noskaidrotu patiesību.
S.V.: Miglas lieta skatīta jau otrajā instancē, un tieši otrā instance arī bieži lietām pieiet formāli. Dažbrīd pat nevar saprast, kāpēc vienu lietu viens tiesnesis izskata un kaut ko maina, bet par līdzīgu lietu ar līdzīgiem apstākļiem cits tiesnesis pasaka: “Tur viss ir kārtībā!” Latvijā nav vienotas prakses. Vai tiešām attiecīgās lietas izskatīšanas rezultāts ir atkarīgs no tiesneša garastāvokļa?
Neskaidrās valsts prioritātes
DDD: Kāds advokāta reiz teica: “Labi, ka tiesas sēde ir pēcpusdienā, jo tiesnesis būs paēdis, un viņam būs labāks garastāvoklis…”
Saulvedis Vārpiņš: Jā, varam jau arī tā teikt, bet tā tas nedrīkstētu būt. Runa atkal ir par katra atbildību. Lietām, kur Eiropas tiesa ir pateikusi, ka kaut kas nav bijis kārtībā, valstiskā līmenī jāpieiet ar lielu rūpību – atbildība par pārkāpumiem ir jāuzņemas ne tikai izmeklētājiem, bet arī prokuroriem un tiesnešiem. Nevis tikai nodokļu maksātājiem.
Ja runājam par krimināllietu izmeklēšanas kvalitāti, manuprāt, Policijas akadēmijas likvidēšana bija liela kļūda no valsts puses. Šobrīd Latvijā nav mācību iestādes, kurās tiktu sagatavoti izmeklētāji. Ir lietas, uz kurām skatoties, šķiet, ka izmeklētājiem nav iemācīta ābeces gudrība. Izmeklētājs nezina, kā pareizi ir jāizņem pēdas, pierādījumi. Policijas akadēmija tomēr bija specializēta iestāde, kura sagatavoja izmeklētājus profesionālā līmenī.
Noteikti ir jārunā arī par valsts atvēlēto finansējumu. Nevar iemest līdzekļus tikai KNAB-ā cīņai pret korupciju, neizdalot tikpat daudz vai pat vairāk līdzekļu cīņai ar slepkavībām un cita veida noziedzību.
DDD: Brīžiem šķiet, ka Latvijā par visu vissvarīgākā ir cīņa pret korupciju. Nav gan manīts, ka KNAB aktivitātes būtu vainagojušās ar notiesājošiem spriedumiem – viss ir tikai zema līmeņa teātris. Vai tiešām korupcijas apkarošana ir prioritāte?
S.V.: Par tām prioritātēm runājot, ir pavisam dīvaini. Kaut kam tiek izdalīts, kaut kam netiek izdalīts finansējums. Ar slepkavībām ir daudz bīstamāk, bet tās tiek izmeklētas daudz sliktāk. Profesionālā kvalifikācija slepkavības lietās ir ļoti zema. Negribas runāt par padomju laikiem, bet izmeklēšana tajā laikā tomēr bija daudz augstākā līmenī. Izmeklēšanas grupās, kas darbojās, bija savākti vislabākie speciālisti, kas tādas lietas izmeklē, un izmeklēšana noritēja ātri. Uz vietu izbrauca profesionāli, zinoši izmeklētāji, nevis kaut kādi nezinoši inspektori. Tā tas bija Ellas Ivanovas slepkavības gadījumā – nozieguma vietā sākumā ieradās kaut kādi iecirkņa inspektori, kurus vispār klāt nedrīkstēja laist, lai visu nepiepēdo.
Vai tiesās valda loterijas princips?
Saulvedis Vārpiņš: Diemžēl sliktā finansējuma dēļ labākie izmeklētāji aiziet uz privātajām struktūrām. Ja valsts var pateikt, ka tā nav spējīga izmeklēt, piemēram, kibernoziegumus, kas kļūst aizvien bīstamāki, tad kaut kas nav kārtībā ar valsti.
DDD: Sarunā pa tālruni, kad vienojāmies par interviju, jūs neslēpāt neapmierinātību ar tiesas kasācijas instanci. Arī mūsu, laikraksta “DDD” veidotāju, pieredze liek domāt, ka kasācijas instancē lietas izskata pēc nesaprotamiem kritērijiem – gandrīz pēc izlozes, loterijas principa.
S.V.: Man ir jāpiekrīt, ka nav saprotams, pēc kādiem kritērijiem kasācija izskata lietas. Jebkurā gadījumā frāze “tiesa nesaskata kasācijas iemeslus”, ko kasācijas tiesneši ieraksta lēmumos, ir padarījusi šo tiesas instanci par formālu. Nav saprotams, kuri ir tie laimīgie, kas loterijā vinnē un kuru lietas skata. Pēc kādiem kritērijiem tiesneši izvērtē, un kādēļ dažiem cilvēkiem paveicas, bet citiem ne?
Diemžēl kasācijas instance lielā mērā ir zudusi – tur taisnību dažbrīd nav ko meklēt. Vienīgais, ko advokāti vēl var darīt, ir rakstīt uz Eiropu. Sūdzību par to, ka kasācija nedarbojas kā tiesiskuma siets, kļūst aizvien vairāk. Manā skatījumā situācija ir novesta līdz absurdam. Man bija lieta, kurā kasācijas instancei uzrakstīju, ka cilvēkam jau pēc lietas izskatīšanas iepriekšējās tiesu instancēs parādījies alibi, kuru vajadzētu pārbaudīt. Diemžēl kasācija to neņēma vērā – manu “alibi” atsūtīja atpakaļ, lietu izskatīja tā, it kā par jaunajiem apstākļiem tai nekas nebūtu zināms, atstājot spēkā pārsūdzēto tiesas spriedumu. Formāli it kā pareizi, bet tiesas uzdevums ir tiesāt taisnīgi.
Es nevaru būt pārliecināts par to, ka arī Miglas lietā (par to lasiet iepriekšējā “DDD” numurā – red.piez.) kasācijas instance ņems vērā tai iesniegtos argumentus, ka izmeklēšana ir notikusi pavirši un tiesa nav ņēmusi vērā ne to, ne arī citus apstākļus. Iespējams, ka atkal vienīgā izeja būs sūdzība Eiropas tiesā.
DDD: Bet tas ir ļoti laikietilpīgs process. Kā tad ir ar tiesībām uz taisnīgu tiesu samērīgā termiņā?
S.V.: Jā, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija noteic, ka ikvienam ir tiesības uz taisnīgu un atklātu lietas izskatīšanu saprātīgos termiņos. Arī mūsu Kriminālprocesa likumā ierakstīts, ka ikvienam ir tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā, tas ir, bez neattaisnotas novilcināšanas.
DDD: Samērīgos termiņos.
S.V.: Jā, samērīgos termiņos. Un atkal jārunā par to, kāda ir mūsu tiesībsargājošo institūciju pieeja šajā jautājumā. Kriminālprocesa likumā ir ierakstīts, ka kriminālprocesa pabeigšana saprātīgā termiņā ir saistīta ar lietas apjomu, juridisko sarežģītību, procesuālo darbību daudzumu, procesā iesaistīto personu attieksmi pret pienākumu pildīšanu un citiem objektīviem apstākļiem. Visi nezin kāpēc rīkojas pēc cita panta, kur ir noteikta ierobežojumu atcelšana attiecībā uz mantu, kur noteikti maksimālie termiņi, neskatoties, cik tā lieta ir vienkārša vai sarežģīta. Ievērot šādu maksimālo termiņu, manuprāt, ir absurds. Absurdi, ja, piemēram, epizodi par vienkāršu krāpšanu, ko var izmeklēt pāris mēnešu laikā, risina pusotru gadu un vairāk, bet tiesa atzīst, ka tas ir likumīgi un normāli, jo galējie termiņi ir ievēroti.
Padomju tradīcijas ir saglabājušās
DDD: Varbūt vaina ir likumā?
Saulvedis Vārpiņš: Pēc būtības Krimināllikums, Kriminālprocesa likums ir ļoti normāls, pat progresīvs, bet problēma, ka tas netiek ievērots un visu laiku tiek grozīts. Nepārtrauktie grozījumi procesā ir saistīti ar to, ka likums tiek pieskaņots faktiskajai situācijai. Bieži nākas dzirdēt, ka tas tiek darīts tādēļ, ka neesot līdzekļu, izmeklētāji netiek galā utt. Līdzekļu un spēju trūkums nedrīkst būt par pamatu likuma grozīšanai.
DDD: Gandrīz vienmēr, kad runa ir par policijas, tiesu nespēju pietiekami īsā laikā atrisināt un iztiesāt lietu, izskan attaisnošanās, ka trūkst cilvēku. Cilvēku trūkums varētu izskaidrot garos lietu izskatīšanas termiņus, bet kas liedz strādāt kvalitatīvi?
S.V.: Kvalitāte nav un nedrīkst būt saistīta ar termiņiem. Domāju, ir jāpaskatās ārvalstu pieredze un prakse. Lai gan no padomju laika sistēmas esam atteikušies, daudzi lietu izmeklēšanas un iztiesāšanas principi ir saglabājušies vēl no tiem laikiem.
Atšķirībā no Latvijā esošās prakses daudzās ārvalstīs pašai apsūdzībai ir jānodrošina, lai tiesā ierodas visi apsūdzības liecinieki. Manuprāt, arī policijai un prokuratūrai ir jānodrošina – ja viņi kaut kur ir savākuši kādus lieciniekus, uz kuru teikto atsaucas lietā, tad lai arī nodrošina, ka liecinieki nāk uz tiesu. Tiesai nav tādu resursu, lai sameklētu apsūdzības lieciniekus. Tiesai būtu tikai jāuzklausa abu pušu liecinieki un tad jāizšķir, kas ir kas. Šobrīd liecinieku sameklēšana un izsaukšana uz tiesas sēdi ir pārlikta uz tiesas pleciem. Lietas iztiesāšana, protams, ievelkas, jo vairums nedzīvo tur, kur ir deklarējies. Tas, ka nevar atrast lieciniekus, visu sarežģī, un dažbrīd rodas aizdomas, ka viņus tā arī nekad neatradīs.
Piemēram, ir bijušas lietas, kur KNAB-s kādu no lieciniekiem ir pratinājis nevis darba kabinetā, bet automašīnā… Kur viņi šo liecinieku dabūja – vai uz ielas noķēra un pēc tam palaida, lai iet uz visām četrām debess pusēm?
Izmeklētāji ir jāaudzina
DDD: Laikraksta “DDD” veidotāju pieredze liecina, ka tiesāšanās ievelkas, jo pirmstiesas izmeklēšana ir ļoti pavirša. Piemēram, ja Drošības policija vai vēlāk prokuratūra būtu uzklausījusi Aivara Gardas un Līgas Muzikantes izteiktos lūgumus veikt papildus ekspertīzes, nebūtu vajadzīgi četri gadi, lai pierādītu, ka laikraksta “DDD” nekurina nacionālo naidu. DP un prokuratūras apzinātās lūguma noraidīšanas rezultātā tika tērēts tik dārgais tiesas laiks; par to, kādu morālu kaitējumu tas nodarīja nepatiesi apsūdzētajiem, nemaz nerunāšu.
Saulvedis Vārpiņš: Jums ir taisnība, tiesas procesi kavējas arī tāpēc, ka izmeklēšanā neizdara to, ko vajadzētu izdarīt: nepratina visus lieciniekus, netaisa visas ekspertīzes, kaut gan advokāts ir lūdzis, lai nopratina to un to liecinieku vai lai izdara tādu un tādu ekspertīzi.
Nevēlēšanās noskaidrot patiesību vērojama arī Osvalda Miglas lietā. Ir redzams, ka cilvēks rīkojies neadekvāti, sev neraksturīgi, taču viņa psiholoģiskā-psihiatriskā izpēte veikta pavirši un formāli. Tas, ko nav izdarījusi izmeklēšana, tiek pārlikts uz tiesas pleciem, lai gan tas nav tiesas pienākums. Tiesas vaina ir tā, ka viņi nereaģē un pieņem nekvalitatīvi, pavirši izmeklētas lietas. Ja izmeklēšanā nav izdarīts viss vajadzīgais, ja pierādījumu apjoms ir šaubīgs, tiesnešiem vainīgo vajadzētu attaisnot, tādā veidā mācot izmeklētājus darīt savu darbu rūpīgi un atbilstoši likumam.
DDD: Kā jau saka – zivs pūst no galvas. Runājot par tiesas sistēmu, Dzīvās Ētikas Mācībā ir pateikts ļoti skaidri, ka pēc tiesnešiem var spriest par sabiedrības morāles līmeni. Protams, absurdajā krimināllietā pret laikraksta “DDD” veidotājiem palaimējās ar tiesnešiem, kuri acīmredzot bija noteikuši mērķi – nevis tikai formāli izlasīt lietu, bet noskaidrot patiesību, uzklausīt lieciniekus, dzirdēt apsūdzēto argumentus un izdarīt attiecīgus secinājumus, ko neizdarīja ne Drošības policija, ne prokuratūra.
Diemžēl esam saskārušies arī ar tiesu negodīgumu, pat idiotismu. Vēl pavisam nesen tiesa attaisnoja kādreizējo “Čas” žurnālistu Kameņevu, kurš laikrakstā apgalvoja, ka Aivars Garda ir neonacists. Tiesneši laikam nezina, ka nacisms ir starptautisks noziegums ar noteiktām pazīmēm. Manuprāt, daļa tiesnešu nevar lepoties ar augstu intelekta un morāles līmeni, ja spēj pieņemt tik absurdus lēmumus.
S.V.: Tiesu sistēma ir jāsakārto. Lai gan jāteic, ka mums nav tā sliktākā situācija – ir valstis, kur ir vēl sliktāk. Tas, protams, nav attaisnojums mūsu tiesu sistēmas nespējai spriest taisnīgu tiesu.
Manuprāt, pie mums kopumā cilvēku apziņas līmeni vajadzētu celt. Latvija pēc sava intelekta ir ļoti potenciāla, un arī tiesu sistēmā notiek attīrīšanās – nāk labi tiesneši ar jaunu domāšanu. Ir lieliski tiesas spriedumi. Taču diemžēl palaikam ir tādas darvas karotes, kas sabojā visu. Joprojām tiesu sistēma nav pietiekoši efektīva, taisnīgā tiesa ir tikai lozungs, jo rezultāta sasniegšana pēc 10 vai vairāk gadiem nav taisnīgas efektīvas tiesas mēraukla. Arī attīrīšanās un kvalifikācijas augšanas process notiek pārāk lēni, jo citādi grūti izskaidrot plašo Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumos pausto atziņu ignoranci. Šie apstākļi kopumā veido ne visai glaimojošu ieskatu par tiesu visā sabiedrībā, un man žēl, ka tādēļ cieš arī tiešām godprātīgi tiesneši.
Tiesiskums ir tikai birka
DDD: Vai, jūsuprāt, valsts vadītāji, atbildīgās amatpersonas un ierēdņi ir ieinteresēti sakārtot tiesu sistēmu? Valdošā koalīcija ir sevi nosaukusi par tiesiskuma koalīciju. Vai jūs to jūtat?
Saulvedis Vārpiņš: Pirms vēlēšanām visi taisās svētāki par svētajiem – viss ir, trūkst vien tas riņķītis virs galvas… Man grūti pateikt, pēc kādām pazīmēm valdošā koalīcija ir nonākusi pie secinājuma, kā tā ir tieši tiesiskuma koalīcija, jo, manuprāt, tā ir tikai un vienīgi koalīcija, kas cīnās par savu izdzīvošanu.
Šī ir tā lielākā problēma – jebkura politiskā partija šobrīd domā tikai par to, kā pēc iespējas ilgāk saglabāt varu vai to beidzot iegūt. Politiķiem nav tālejošu mērķu, valstī vispār nav nākotnes vīzijas, ko un cik ilgā laikā mēs gribam sasniegt. Faktiski jebkurš politiskais spēks domā par savu izdzīvošanu šodien, rīt, kā sevi noturēt līdz nākamajām vēlēšanām, lai tajās uzvarētu. Ja runājam, piemēram, par budžetu, tad tiek domāts tikai par to, kā panākt budžeta apstiprinājumu. Par to, kā pēc tam tas pildīsies, ko valsts no tā iegūs, – par to nedomā. Mērķis ir izdarīt konkrēto darbību, bet ne tālejoši vērtēt, kāda būs valsts attīstība, lai mēs virzītos uz priekšu. Šī viendienītes tipa domāšana atstāj iespaidu arī uz tiesu sistēmu.
DDD: Nav valstisku ideju…
S.V.: Jā, šī valsts ideja izpaliek.
DDD: 1996. gadā Saeima pieņēma Deklarāciju par Latvijas okupāciju. Šajā tiesību aktā, ko tiesa atzinusi par konstitucionālu dokumentu, skaidri pateikts – Latvijā bija okupācija, kuras sekas ir obligāti jālikvidē.
S.V.: Te ir jārunā par izpildi. To pašu var pārnest uz jebkuru citu likumu. Ir daudz labu likumu, bet vai tos vienmēr izpilda? Valsts atļaujas nepildīt likumu, bet no pilsoņiem tiek prasīts visu ievērot punkts punktā – nedod Dievs, ja nokavēsi, piemēram, stundu. Tā ir sistēmiska problēma, ka valsts var darīt, kā grib, skaidrojot noteikumus uz vienu vai otru pusi.
DDD: Diemžēl valsts vadītāji un arī lielākā daļa sabiedrības domā tikai par savu personīgo labumu. Jūsuprāt, ja tiesnešiem vairāk maksātu, vai viņi taisnīgāk pieņemtu lēmumus?
S.V.: Nē, tas nav atkarīgs no samaksas. Cilvēka domāšana ir tāda, ka viņam vienmēr būs par maz – viņš ļoti ātri pierod pie tā, kas viņam ir, tādēļ viņam vajag aizvien vairāk un vairāk.
Mums pietrūkst patriotiskās audzināšanas – sava zeme ir jāmīl gan krieviem, gan latviešiem, visiem, kuri šeit dzīvo, labprātīgi vai citādi, šī zeme ir jāmīl. Un šādi arī veidotos attiecības, attieksme pret to, ko dara.
DDD: Jāmīl ir ne tikai zeme…
S.V.: Arī valsts. Bet tas ir atkarīgs no cilvēka intelekta un izglītības.
DDD: Galvenais, ir jāmīl ir latviešu tauta, kas šo valsti ir nodibinājusi. 2011. gada 16. martā pie Brīvības pieminekļa jauna krievu sieviete iespļāva vecajai latviešu māmuļai sejā. Jūs toreiz aicinājāt neatstāt šo gadījumu bez ievērības. Diemžēl viss tā arī noklusa.
S.V.: Neatceros vairs, kā toreiz atrisinājās situācija. Faktiski jebkurai personai ir tiesības vērsties ar iesniegumu tiesībsargājošajās institūcijās, bet problēma ir ar tālāku izsekošanu procesam. Vairumā gadījumu vari saņemt vispārīgu atbildi, ka, vai nu iesniegums pieņemts, vai nē, bet, ja kāds process notiek, ja neesi procesa dalībnieks, neko vairāk noskaidrot nevari un arī pašu procesu ietekmēt nevari.
DDD: Kad strādāju Saeimas Ārlietu komisijā, kāds Izraēlas advokāts piedāvāja savus pakalpojumus, lai represētie latvieši varētu piedzīt no Krievijas kompensācijas par Staļina represijām. Kādēļ latviešu advokāti nepiedāvā uzsākt šādas lietas?
S.V.: Tas ir starpvalstu attiecību jautājums – tam ir vajadzīgs valsts atbalsts, jābūt valsts politiskajai gribai, lai kaut ko tādu darītu. Bez politiskās gribas tas nav darāms.
DDD: Kas varētu radīt to politisko gribu? Manuprāt, valdības visatļautības cēlonis ir meklējams nesodāmības sajūtā, bet sodīt varas vīrus un sievas var tikai tauta.
S.V.: Sodīt var tauta, kurai ir pašcieņa un pašapziņa, kura ir pietiekoši aktīva, savā ziņā pat arī nedaudz agresīva. Latvijā tādi cilvēki nedzīvo. Diemžēl Latvijā nav cilvēki, kas būtu gatavi iet demonstrācijās kā, piemēram, Grieķijā vai kur citur. Ja runājam kaut vai par ekonomiskajiem jautājumiem, es nezinu, kur ir tā robeža, kādi vēl nodokļi ir jāuzliek, lai cilvēki beigtu savstarpēji kašķēties, apvienotos un nostātos pret valdību.
Diemžēl pat tiesāšanās ceļā grūti kaut ko mainīt uz labo pusi. Ir ārkārtīgi daudz lietu, kur, tēlaini izsakoties, nākas sisties kā pret sienu. Ik pa laikam rodas sajūta, ka ir pasūtījumu lietas, kuras ir tikai tāpēc, lai risinātu kaut kādas savstarpējās ekonomiskās nesaskaņas.
DDD: Kurš pasūta?
S.V.: Nezinu. Tikai var redzēt, ka lieta iet ne tā, kā tai būtu jāiet. Ir gadījumi, kad vērsies ar iesniegumu policijā, prasi vainīgos saukt pie atbildības, bet tā vietā, lai rosinātu procesu, iesniegums tiek mētāts pa dažādām struktūrām, tad tiek veiktas kaut kādas resoriskās pārbaudes, un tam visam nav nekāda rezultāta. Turpretī ir iesniegumi, uz kuriem tiek reaģēts zibenīgi, kur viss tiek ierosināts, izmeklēts, un process iet kā ieeļļots.
Jebkuram darbs ir jādara labi
DDD: Vai advokātam noteikti ir jāaizstāv ikviens, kurš lūdz palīdzību, vai tomēr viņš var atteikties kādu aizstāvēt?
Saulvedis Vārpiņš: Advokāts var izvēlēties savus klientus. Pirmkārt, nevar strādāt ar lietu sfērā, kuru advokāts nepārzina. Otrkārt, nevar strādāt, ja nav pārliecības par to, ko dari.
DDD: Vai advokāts spēj atšķirt, kad klients melo un kad saka taisnību?
S.V.: Vairumā gadījumu advokāts darbojas pēc tā, kas ir savākts krimināllietā. Tomēr dzīves pieredze rāda, ka sastāstīt var sazin ko, un advokātam vajadzētu just, kur kaut kas nav, kā vajag.
DDD: Vai jums ir bijuši gadījumi, kad ir lieta, kurā esat advokāts, bet saprotat, ka nevarat vairs turpināt aizstāvību, un atsakāties no turpmākā darba pie lietas?
S.V.: Atteikties nedrīkst. Bet ir bijis tā, ka manas un klienta domas par to, kā jārisina lieta, atšķiras. Tad mēs šķiramies. Uzskatu, ka darbu, ko dari, ir jādara labi. Darīt tikai tāpēc, ka man maksā, – tā es nevaru.
Starp citu, kad pie manis atnāca Osvalda Miglas pārstāve un stāstīja par dīvainībām lietā, sapratu, ka tur tiešām ir daudz neskaidrību. Parasts slepkava mani neieinteresētu.
DDD: Ne reizi vien esam mudinājuši savus lasītājus nesamierināties ar netaisnību, bet vērsties tiesā. Diemžēl ļoti bieži tieši tiesā nākas sastapties ar netaisnību. Ko jūs ieteiktu cilvēkiem darīt – vērsties tiesās vai atstāt visu, kā ir?
S.V.: Cilvēkiem ir jāizvērtē, cik svarīgs ir jautājums, kādi varētu būt iespējamie risinājumi. Teorētiski tas, ko sakāt, ir pareizi – jācīnās, jāpierāda, taču ne vienmēr iespējams gūt uzvaru. Var gadīties, ka lēmums lietā var būt novēlots. Jēgas tādai cīņai nav, tāpēc klientiem ļoti bieži saku, ka ir jāizsver, no kā morālais gandarījums būs lielāks: vai no tā, ka iesi tiesāties, dzīvosi visam līdzi, izliksi savus līdzekļus un pēc pieciem gadiem pierādīsi un sasniegsi savu, vai aizmirsīsi un dzīvosi tālāk? Tas katram pašam jāizlemj. Advokāts jau nevar neviena vietā pieņemt lēmumu, advokāts pasaka: ja iesi to ceļu, būs tas un tas, ja iesi šo ceļu, būs tas un tas. Tas arī ir tas, kas advokātam faktiski ir jādara. Viņš nedrīkst pārliecināt, ko darīt, bet parādīt ceļus, izvēli atstājot klienta ziņā.
DDD: Vai, jūsuprāt, tiesneši paši raksta spriedumus?
S.V.: Man ir bijušas divas lietas, kur tiesneši paši spriedumus visticamāk nerakstīja. Tās bija lietas, kur izskatījās, ka tiesneši vai viņu darbinieki vienkārši ir pārkopējuši iepriekšējos spriedumus, pat atstājot iepriekš pieļautās drukas kļūdas.
Pret tiesu, kā saka, ir jāizturas ar cieņu. Diemžēl reizēm rodas jautājums, par ko lai ciena? Mazpamazām tiesas mainās uz labo pusi, bet pārmaiņas joprojām ir pārāk lēnas. Es cienu tos tiesnešus, kas ciena likumu.
DDD: Paldies par sarunu!
Intervēja Liene Apine