Saruna ar grāmatas “Latvju virsnieks” Nr. 35473” autora meitu Ausmu Līdumnieci
DDD: Tikko atkārtoti ir izdota jūsu tēva Roberta Gabra grāmata “Latvju virsnieks Nr. 35473”. Jūs, kā norāda arī ieraksts šajā grāmatā, esat viņam palīdzējusi grāmatas tapšanā. Kāpēc tieši tagad nolēmāt, ka grāmata atkal ir jāizdod?
Ausma Līdumniece: Pirmo reizi grāmata tika izdota 1990. gadā. Jau sen vēlējos to atkārtoti izdot. Diemžēl domāt un vēlēties ir viens, otrs ir materiālie apstākļi, finansiālās iespējas izdot grāmatu. Spēcīgu pamudinājumu izdot tēva grāmatu man deva poļu vēsturnieks, kurš, ciemojoties Latvijā, runāja, protams, par Katiņas traģēdiju un izbrīnīts jautāja mums, latviešiem, kādēļ mēs pasaulei nestāstām par savu Katiņu – par Liteni. Ļoti personīgi uztvēru poļu vēsturnieka jautājumu, kādēļ piederīgie, kuri ir zaudējuši Litenē savus tuviniekus, vai cietuši klusē, kādēļ negādā par to, lai pasaule uzzinātu traģisko vēstures patiesību?! Tad arī sāku nopietni darboties, lai mana tēva Roberta Gabra grāmata tiktu atkārtoti izdota. Vērsos gan Kultūras, gan Izglītības, gan Aizsardzības ministrijās, taču vairāk par morālu atbalstu diemžēl nesaņēmu.
Ļoti labi, ja katru gadu 14. jūnijā godina cilvēkus, kuri no Litenes aizgāja tālajā ceļā. Labi, ka viņiem godu izrāda sardzes rotas karavīri, virsnieki ar ordeņiem, bet patiesi dziļi izjust šo traģēdiju, tautai nodarīto pārestību var tikai tad, ja iepazīstas ar aculiecinieku stāstīto. Diemžēl valsts līmenī atbalstu savai iecerei neguvu. Tādēļ ar ļoti lielu sirsnību varu pateikties īstam latviešu patriotam, kurš pat nedzīvo Latvijā. Viņš bija vienīgais, kurš izprata, cik svarīgi, lai Litenes traģēdijas aculiecinieka atmiņas atkal tiktu izdotas grāmatā. Viņš saprata, ka grāmata ir nepieciešama nākamajām paaudzēm, lai latvieši neaizmirstu savus varoņus, savas tautas vēsturi. Ļoti sirsnīgi viņam par to pateicos!
Savu vēsturi nedrīkst aizmirst
DDD: Kādreizējā Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga aicināja pavilkt svītru, aizmirst pagātni un dzīvot tālāk. Arī citas valsts amatpersonas ik pa laikam mudina mazāk domāt par latviešu tautas traģiskajām vēstures lappusēm. Kā jūs vērtējat šādu valsts vadītāju nostāju?
Ausma Līdumniece: Protams, ir jādzīvo tālāk, bet katrai tautai sava vēsture ir jāzina. Mēs, latvieši, kā tauta – īpaši jaunākās paaudzes – pārāk maz interesējamies par savas nācijas vēsturi. Piemēram, armēņi savas vēsturiskās traģiskās attiecības ar Turciju nekad neaizmirsīs. Kādēļ latviešu tautai, kas tik briesmīgi ir cietusi un zaudējusi lielu daļu cilvēku, tas būtu jāaizmirst? Latviešu virsniecības iznīcināšanas pieminēšana nav naida kurināšana – tā ir latviešu tautas vēstures traģēdija, kas ir jāzina.
DDD: Varbūt vēstures nezināšana, noniecinošā attieksme pret latviešu tautas traģisko pieredzi ir pamatā tam, ka šodien latviešu tauta ir uz izdzīvošanas robežas?
A.L.: Vēstures nezināšana vai vienaldzīga attieksme pret to tieši audzina gļēvumu un neuzņēmību. Nezinot vēsturisko patiesību, cilvēkiem – īpaši jaunajai paaudzei – neveidojas taisnības izjūta. Mans uzskats un mana visdziļākā pārliecība ir tāda, ka par vēsturi ir jārunā un tā ir jāmāca jaunatnei – to nedrīkst aizmirst! Nācijas izjūta veidojas uz kopīgās gadsimtiem ilgās vēsturiskās pieredzes pamata. Lai nākotnē neatkārtotos jau piedzīvotās traģēdijas, mēs neko nedrīkstam aizmirst!
DDD: Vai jūs piekrītat, ka, ja mēs zinātu, kas patiesībā ir noticis ar mūsu varoņiem, kuri ar ieročiem rokās cīnījās pret padomju okupantiem, tad latvieši nevarētu tik vienaldzīgi attiekties pret faktu, ka joprojām nav veikta deokupācija un dekolonizācija? Varbūt tad latvieši neļautu krievvalodīgajiem 9. maijā rīkot orģijas pie tā saucamā Uzvaras pieminekļa?
A.L.: Ja latviešiem būtu vēsturiskā taisnīguma izjūta, tad, protams, būtu grūti samierināties ar notiekošo. Tas, ka cilvēki to uzņem tik vienaldzīgi, tas tik tiešām ir nosodāmi.
DDD: Domāju, jūsu tēvam šodien būtu kauns par savu tautu.
A.L.: Jā, par šādu vienaldzību, kad domas ir tikai pie materiālām vērtībām, viņam sāpētu sirds. Šodien, kad daudzi žēlojas, ka ir grūti, ka algas ir mazas, ka dzīve ir tik grūta, ka jābrauc prom no Latvijas, mans tēvs teiktu: jūs nezināt, kas ir grūtības! Vēl viņš teiktu: kā tas var būt, ka jums nevelk atpakaļ uz Latviju, kā jūs varējāt to tik vienaldzīgi atstāt labākas dzīves dēļ? Tas ir neiedomājami, ka mātes pat atstāj savus bērnus vecmāmiņām, lai dotos uz ārzemēm. Kādi izaugs šie bērni? Varbūt paēduši viņi būs, bet – vai būs audzināti un garīgi stipri cilvēki?
Aizbraucēji labāk būtu palikuši, lai mēs visi kopā varētu sakārtot savu valsti un dzīvot labāk. Taču vairākums pat nemēģina neko darīt – tikai sūdzas, ka par maz tiek dots. Dod jau tiešām maz, bet ne jau tādēļ var pamest savu Dzimteni un vēl postīt ģimenes.
Mosties, latvieti!
DDD: Kādi būtu ceļa vārdi jūsu tēva grāmatai, pavadot pie lasītājiem?
Ausma Līdumniece: Mūsu mazā tauta nedrīkst aizmirst tos nevainīgos, godājamos, inteliģencei piederošos cilvēkus, kurus ar vieglu roku iznīcināja tikai tādēļ, ka kādai naidīgai lielvarai tas bija izdevīgi un noderēja par biedējumu citiem. Latviešu ir pārāk maz, lai vienaldzīgi attiektos pret šo faktu un par to nedomātu, lai jaunatne to nemaz nezinātu. Gribu teikt to pašu, ko mans tēvs vēlēja, – lai būtu nākamajām paaudzēm! Latviešiem ir jāiegūst varonība, drosme, pašaizliedzība, spīts, izturība un Dzimtenes mīlestība.
DDD: Šķiet, tās ir īpašības, kas mūsu tautai šobrīd visvairāk pietrūkst. Tāpat latviešiem kā nācijai pietrūkst nacionālās vienotības.
A.L.: Varbūt to var izskaidrot ar latviešu mentalitātes īpatnībām, jo esam viensētnieki. Latviešiem nepatīk pulcēties baros, čupoties, tomēr, kas attiecas uz nacionālo jautājumu, mums ir nepieciešama lielāka vienprātība.
DDD: Nav jau jāiet vienam pie otra ciemos, bet, kad Dzimtene ir briesmās, tad ir jāapvienojas cīņai.
A.L.: Lielu pārmetumu, manuprāt, pelna tieši skolas un skolu programmas. Kad jauniešiem stāstīju par strēlniekiem, kuri daudzi krita Ziemassvētku kaujās, pajautāju delveriem: ko jūs tajā laikā darītu – vai ietu strēlniekos? Kad neviens nesteidzās atbildēt, es atbildēju viņu vietā: zinu – jūs ietu. Ja mēs katrs mazliet vairāk piestrādātu pie jauniešu domāšanas, veidotu viņu uzskatus, tad arī būtu rezultāti, bet diemžēl vairums vecāku un vecvecāku domā tikai par materiālām lietām, novārtā atstājot pašu galveno.
Jāatzīst, ka tā ir manas paaudzes vaina, jo par maz esam rūpējušies par nacionālisma un patriotisma audzināšanu. Ne katrā ģimenē runā par latviešu cīņām par savu valsti, par varonīgu pretošanos ienaidniekiem. Diemžēl arī skolā Latvijas vēstures mācīšana ir zemā līmenī. Ilgus gadus Latvijas vēsture tika mācīta kontekstā ar pasaules un Eiropas vēsturi. Labi, par Eiropu ir jāzina, senā vēsture par Grieķiju arī jāzina, bet savas tautas vēsture taču ir daudz svarīgāka.
DDD: Par laimi mūsu vidū vēl dzīvo cilvēki, kuri ir pārdzīvojuši karu, izsūtīšanas, represijas, bet reizēm nepatīkami pārsteidz šo cilvēku atturība, samierināšanās, es pat teiktu – bailes vērsties pret valdošo netaisnību, latviešu tautas mērķtiecīgo iznīcināšanu. Klausīties, piemēram, ko represēto vadītājs Resnais runā pie Brīvības pieminekļa, pārņem neizsakāms rūgtums par viņa samiernieciskumu, pielaidību, gļēvumu.
A.L.: Man jums ir jāpiekrīt. Man ir bijusi darīšana ar daudziem leģionāriem, represētajiem. Saprotu, ka padomju laikā viņiem nebija nekādu tiesību, viņiem draudēja represijas, ja runās par piedzīvoto, bet, kāpēc būtu jāklusē arī tagad – neatkarības laikā? Diemžēl viņos nav dedzīguma. Cik es runāju, cik stāstu – jā, piekrīt, dažkārt pat aplaudē; bet no sevis dot, audzināt šādi savus mazbērnus, iedrošināt latviešus cīnīties par savām tiesībām necenšas. Daudz ir dzirdēts no jauniešiem: jā, tēvs bija izsūtīts, vectēvs bija Sibīrijā, bet mēs ģimenē par to nerunājam. Kā var nerunāt?! Kā vectēvs var neatstāt savam mazdēlam pieredzi?
DDD: Vai jums ir izskaidrojums, kāpēc tas tā ir?
A.L.: Domāju, ka vainīga ir mentalitāte un arī tie 50 gadi, kas iebiedēja.
DDD: No kā šodien būtu jābaidās?
A.L.: Bailes palikušas kā mantojums. Negribu teikt, ka esam kaut kādas sliktākas šķiras cilvēki, bet atklāti jāatzīst, ka tomēr pašus labākos, gudrākos, veiksmīgākos izsūtīja uz Krieviju, daudzi izklīda pa pasauli. Un tad nāca padomju laiks ar savām represijām un ideoloģiju, kas bija tiešām nomācoša…
Krievvalodīgo pārsvars ir šausminošs!
DDD: Ideoloģija, kas šobrīd nāk no Eiropas Savienības, nav labāka, jo tiek nosodītas un par sliktām uzskatītas jebkādas nacionālās pašapziņas izpausmes, tautas cīņa par savām pamattiesībām tiek apsaukāta pat par ekstrēmismu…
Ausma Līdumniece: Čehija ir nacionāla – vai Eiropa to grib, vai negrib; arī ungārs ir ungārs – viņš stāv par savējo… Lai cik liberāla būtu Eiropa, tā nevar aizliegt tautai būt nacionālai, ja vien paši neatsakāmies no sev visdārgākā. Vaina ir mūsos pašos, jo diemžēl pazemīgi ļaujam iznīcināt mūsu kultūru un tradīcijas. Diemžēl garie okupācijas gadi ir atstājuši spēcīgu ietekmi uz mūsu tautas raksturu.
DDD: Okupācijas sekas joprojām nav novērstas. Valstiskā līmenī ir jāveicina to cilvēku aizbraukšana, kuri latviešiem spļauj virsū. Putins viņus sauc mājās – palīdzēsim viņiem!
A.L.: Šie krievvalodīgie, kuri mitinās pie mums, ir kaut kādi starpnāciju cilvēki – ne viņi ir krievi, ne eiropieši…
DDD: Īstenībā viņi ir tipiski okupanti, kuriem nav ne dzimtenes mīlestības, ne cieņas pret kolonizēto valsti, kurā viņi dzīvo – arī pašiem savas kultūras nav…
A.L.: Pat mazi puišeļi izrāda nicināšanu pret vietējo – pret latvieti. Ko mēs darīsim?
DDD: Ja šodien latvieši būtu tādi kā jūsu tēvs, neviens okupants te nepaliktu – visi jau sen būtu aizbraukuši.
A.L.: Skaitliskais krievvalodīgo pārsvars, piemēram, Rīgā ir šausminošs. Laukos latvieši vēl ir vairākumā, bet Latvijas galvaspilsētā Rīgā – tas ir ārprāts!
Ja šī valsts tiek saukta par neatkarīgu Latviju, tad okupantiem, viņu pēctečiem un Eiropai ar to ir jārēķinās. Ikvienai tautai, it īpaši mazai tautai, kāda ir mūsu latviešu tauta, ir jāveicina nacionālisms.
DDD: Es ļoti ceru, ka jūsu tēva grāmata atgādinās latvietim pienākumu rūpēties par savu tautu un Tēvzemi!
Intervēja Liene Apine