Gandrīz feļetons
Tomariņu Kārlis
Jebkura patiesība, atspoguļojot kāda apgalvojuma atbilstību viena vai otra cilvēka uzskatiem un domāšanas veidam, ir subjektīva. Kas vienam ir brīvības cīnītājs, tas otram – bandīts. Sava patiesība ir abiem. Katram sava.
Patiesības subjektīvo raksturu, tas ir, atkarību no cilvēka psihes, labi zina attiecīgi apmācīti sludinātāji, poļitruki, viltus vadoņi un tamlīdzīgi svešiem ļaudīm kalpojoši smadzeņu skalotāji.
Domas ar noteikto saturu runātājs izteic vārdos klausītājiem saprotamā formā. Taču noteiktu domu bieži vien var izteikt ar citiem vārdiem, kas (atkarībā no cilvēka patiesības izpratnes) savukārt var veidot dažādus, no sākotnējās domas atšķirīgus priekšstatus. Dažādas formas, bet viens saturs. Te sludinātājam pastāv iespēja sniegt patiesības atziņu pēc vajadzības.
Tā vajadzīgā, patiesīgā, labā jēdziena “iebrucēji” vietā bieži tiek lietoti vārdi “atbrīvotāji” vai “kultūras nesēji”; daudzi krāpnieki tiek pasludināti par “ezotēriķiem”, “gaišreģiem”, “ekstrasensiem”, “zintniekiem”… Domājoši latvieši to raksturojuši domu graudā “tie paši vēži citā kulītē”…
Bet, vai nevarētu rīkoties arī otrādi – izmantot vienu noteiktu, gudri izraudzītu izteiksmes formu, kurā var ielikt saturu pēc vajadzības? Raksturīgs piemērs te būtu –
svarīgas patiesības noklusēšana.
Pastaigājoties pa Rīgu (vai kādu citu cienījamu pilsētu), atkal un atkal redzam rēgojamies uzrakstus “Laimētava”. Nenoliegsim – šajās iestādēs pastāv varbūtība kaut ko laimēt. Te nu uzraksts it kā pauž patiesību. Bet nenoliegsim arī iespēju zaudēt – turklāt ar daudz lielāku iespējamību. To viegli var secināt no redzamās vietās izvietotajiem saukļiem – uzkrājums ir tik un tik tūkstoši latu. Bet ļaužu vidū nez vai atradīsies daudz tādu, kuri sev uzdotu jautājumu: no kurienes gan šie uzkrājumi rodas? Vēl mazāk būs tādu, kuri sev vaicās: uz ko gan “Laimētava” ir attiecināma – uz spēļu nama saimnieku vai apmeklētāju? Un kuram tā būs “Zaudētava”?
Svarīgas informācijas noklusēšanas būtība ir krāpšana. Taču pieredze ir parādījusi, ka šāds noteiktas patiesības noklusēšanas paņēmiens (kā cilvēku apmaušanas forma) var izrādīties izcili sekmīgs un to var likt lietā arī citādam saturam.
Pašreiz latvju zemē zināmas aprindas ir uzsākušas vēl nepieredzēti “brīnišķīgu” ofensīvu par eiro uzspiešanu ar savu aģitbrigāžu un viedokļu līderu rīkotajiem, ģeniālajiem tautas “apgaismošanas” pasākumiem, tālu pārspējot kādreizējo boļševiku skrejošo mītiņu un piecgades plānu veikto komunistiskās paradīzes sludināšanu. Kādus tikai labumus (ne)dos eiro! Lūk, bankā divu kontu vietā pietiks ar vienu. Drīkstēsit saprast, ka ietaupīsit veselu kontu. Un visi Latvijas iedzīvotāji kopā ietaupīs vismaz miljonu! Tā taču būs patiesība, vai ne?
Neapstrīdēsim šo patiesību. Taču pastāv vēl cita patiesība, bet to gan cenšas noklusēt. Klusē par to, ka ir ieplānots iznīdēt latviešu tautas dzīvotspējas ekonomisko un morālo pamatu – latu. Tomēr, šķiet, ne visi eirofīli ir spējuši savaldīties un savā sajūsmā negribēti ir izpļāpājušies televīzijā – uz brītiņu jūsmīgā tonī bija pasprukusi īsa ziņa, ka latviešu naudas zīmju iznīcināšanai ir izraudzīta īpaša mašīna, kurā tad šo naudu metīšot iekšā, un tur tā tikšot sapluinīta sīki un smalki. Taču, salīdzinot ar bezizmēra eiroslavinājumiem, tāds čiviens ir tikai piliens Ziemeļjūrā, kur leduskalna galvenā daļa ir slēpta zem ūdens.
Nav grūti pamanīt, ka eirobļaurotāji lieto to pašu ļaužu apmaušanas formu kā “Laimētavu” reklamētāji; viņi vajadzīgo patiesības šķautni taurē un pārspīlē, cik vien spēj, bet nevēlamo nepiemin. Citiem vārdiem – tās pašas kulītes, tikai citi vēži. Katru patiesību var pielāgot sev izdevīgai vajadzībai.
Nav grūti pamanīt, kādas izcilas iespējas šāds vēžkulīšu paņēmiens varētu pavērt tālāk. Nacionālā nauda ir tautas vienotības materiālais pamats. Taču tautu (kā etnisku nāciju) ne mazāk droši sargā un vieno nemateriālās vērtības, kas apvienojušās nacionālajā kultūrā – tādā, kādas otras pasaulē nav.
Kultūra izpaužas radošās domās un jūtās, tātad arī valodā. Gluži dabiski, ka eirofīļi savos histēriskajos centienos saķepināt kultūras tautas beznacionālā mankurtu pūlī, pēc Eirosavienības un eirovalūtas ieviešanas sāks bļaurot par jaunu patiesību – visiem eiromankurtiem nolemtas kopīgas valodas priekšrocības attiecībā pret novecojušām buržuāzisko nacionālistu valodām.
Protams, būs arī tāda patiesība, par kuru klusēs. Kā redzams, latviešu valoda vairs nebūs vajadzīga. Tajā pausto – rakstīto un iespiesto – domu iznīdēšanai labi derēs jau pastāvošās latu pluināmās mašīnas. Un krāšņā iztēlē varam iedomāties, ar kādu virsjaudas degsmi dažādu sugu prezidenti un citi eirofīļi, zobus griezdami, laimes eiforijā rīstīdamies un raustīdamies, šajās mašīnās metīs iekšā iznīdēšanai grāmatas, ko latviešu valodā sarakstījuši visnekosmopolītiskākie nacionālisti – Auseklis, Pumpurs, Rainis, Brigadere, Brastiņš un daudzi citi. Tomēr, kā šķiet, visdižāko gandarījumu latvju kultūru nīstošie eiroticīgie partijnieki baudīs, metot pluinīšanas mašīnā Kr. Barona Latvju Dainu sējumus!
Jā, tā pati kulīte, tikai citi vēži.
Kādus vēžus varam cerēt sagaidīt tālāk? Latvijas robežu likvidēšanu? Daļēji tā jau ir notikusi, taču vēl nav pieņemts likums par latviešu dzīvokļu robežu atvēršanu – vēl joprojām to ārdurvis tiek aizvērtas un pat aizslēgtas, šādi traucējot okupantiem un kolonistiem ar cilvēktiesībām brīvi un netraucēti ieceļot un uzturēties jūsu dzīvokļa (ģimenes, valsts) teritorijā.
Pravietojums, pareģojums vai fantāzija? Kura patiesība uzvarēs?
Tas ir atkarīgs no mums pašiem. Latviešiem ir atziņa – kur ir auni, tur ir arī cirpēji. Bet, vai ir vajadzība mums būt auniem? Atbildi un ierosmi tālākai rīcībai mums var dot galvenais tikums – gudrība, izpaužoties Dieva padoma un palīdzības veidā.
Bet Dievs mums palīdzēs tikai tad, ja mēs paši sev palīdzēsim.
Ar cieņu un Dievpalīgu!