Saruna ar Latvijas Ekonomistu asociācijas valdes priekšsēdētāju, Banku augstskolas profesoru, Ventspils Augstskolas asociēto profesoru Ivaru Brīveru, Dr.oec.
Valdības “stratēģija un taktika”
DDD: Iepriekšējā “DDD” numurā publicējām eiro ieviešanas propagandas plānu. Lūdzu, jūsu kā ekonomikas zinātņu doktora komentāru par šo valdības “stratēģiju un taktiku”. Starp citu, valdība nemaz nav paredzējusi diskusiju – ir tikai eiro propagandas pasākumi.
Ivars Brīvers: Eiro ieviešana ir liels solis uz Latvijas neatkarības pilnīgu likvidēšanu. Acīmredzot valdošajām aprindām un komercbankām ir kaut kāda īpaša motivācija, kas mums netiek pausta, lai to darītu. Šis tik tiešām ir nepārprotams propagandas plāns. Tātad valdība nemaz nevēlas noskaidrot un patiesi izvērtēt eiro ieviešanas nepieciešamību, bet ir iecerējusi gluži vienkārši iestāstīt cilvēkiem šīs idejas bez jebkādas diskusijas. Balstoties uz “socioloģiskiem pētījumiem”, tiek paziņots, ka eiro noliedzēji esot neizglītoti cilvēki. Šo “tumsonīgo” tautas daļu cenšas pārliecināt ar dažādām nepatiesībām un puspatiesībām.
DDD: Eiro propagandas pasākumos ir iekļautas pat īpašas aģitbrigādes, kas apbraukā Latviju, un iecelti viedokļu līderi. Kur, jūsuprāt, rodas šādi kadri, kas tik aizrautīgi aģitē par eiro?
I.B.: Ja cilvēkam samaksā, tad viņam šī nauda ir “jāatpelna”… Ja kāds kaut ko nedara par naudu, tad to viņš dara par lielu naudu… Tomēr tas, protams, ir atkarīgs no cilvēka godaprāta. Lai es iesaistītos tādā aģitbrigādē, nezinu, cik man par to būtu jāsaņem – apgalvošu, ka es neko tādu nedarītu ne par kādu naudu! Taču ir personas, bieži vien psiholoģiskās iedarbības speciālisti, kuri par naudu ir gatavi aģitēt.
Tikmēr neformāli organizējas arī eiro pretinieki. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka, piemēram, Vilnim Zakrevskim, kurš ir zināmā mērā viens no pretējā viedokļa līderiem, neviens nemaksā, lai viņš ar argumentiem skaidrotu eiro ieviešanas kaitīgumu.
DDD: Propagandas plānā ir teikts: “Jāļauj cilvēkiem izsāpēt savu sāpi par latu, izjust zaudējumu, izteikt savas bažas un satraukumu. Mēs akceptējam emocijas un izrādām sapratni, bet reizē piedāvājam arī risinājuma ieguvumus – labāku dzīvi nākotnē, vēl dziļāku ģeopolitisko integrāciju Eiropā, tās vērtībās…” Vai piekrītat, ka šī attieksme ir ciniska?
I.B.: Protams.Turklāt cilvēki droši vien tiks sijāti – man ir pamatotas aizdomas, ka šo sāpi ļaus izteikt tikai tiem, kuri varbūt nav tik gatavi ar argumentiem nostāties pret eiro. Katrā ziņā ne man, ne, piemēram, Vilnim Zakrevskim šādas iespējas nebūs. Acīmredzot tādas cilvēku sāpju izteikšanas kā tvaika nolaišana notiks, bet, izmantojot īpašus psiholoģiskus paņēmienus, it kā uzvarēs eiro ieviesējiem vajadzīgais viedoklis. Tas plāns, kuru jūs minējāt, manuprāt, diezgan labi to parāda.
Bet, kā jau es teicu, esmu gatavs iet uz diskusijām, ja vien mani laidīs iekšā un ļaus izteikt savu viedokli, lai notiktu godīga, argumentēta saruna.
DDD: Vai esat ievērojis, ka tiek radīti tādi kā oficiāli “eksperti”, kuri bieži izsakās televīzijā, radio, avīzēs un pārstāv valdošā režīma viedokli, taču viņu skaidrojumi balstās uz eksaltētu eiro pozitīvismu, nevis uz argumentiem? Šķiet, tieši no viņu mutēm šī propaganda arī tiek “laista tautā”?
I.B.: Nu, protams, un viņu izteiktās idejas ir vajadzīgas nevis tautai, bet šiem “ekspertiem”. Bet kāds tad ir kritērijs, pēc kā izvēlas šādus “ekspertus”? Acīmredzot ir tikai viens – tie, kuri ir ar partiju, tiek atzīti par derīgiem, bet tie, kuri nav, ir nederīgi.
Ja pavēro – “eksperti”, kas tagad aģitē par eiro ieviešanu, pārstāv tikai, kā saka, trīs aprindas: valdošās politiskās partijas, Latvijas Banku un varbūt mazākā mērā arī komercbankas. Šķiet, uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt tos, kuri nepārstāv šīs aprindas.
Cik man ir gadījies personiski aprunāties ar atsevišķiem cilvēkiem no šīm grupām, viņi man vispirms pajautā: vai jūs ar mani runāsit kā ar Latvijas Bankas pārstāvi vai kā ar parastu cilvēku? Kad saku, ka runāšu kā ar cilvēku, tad seko vienošanās, ka runātais netiks nekur tālāk pausts… Tātad šie cilvēki – kādu maizi ēd, tādu dziesmu dzied. Un tāpēc daudzie Latvijas Bankas “ekspertu” raksti ir acīmredzams pasūtījums. Tie tiek publicēti viens pēc otra – vismaz “Delfos”, ja paskatās, gandrīz katru nedēļu parādās “ekspertu” viedoklis, un gandrīz 90 procentos gadījumu tie ir Latvijas Bankas vadības uzskati. Negribu teikt, ka viņi nav zinoši, bet, kā jau teicu, viņi pauž vajadzīgo.
DDD: Tātad nevis patiesību, bet noteiktām aprindām vajadzīgo ideoloģiju?
I.B.: Tā tas ir. Privātās sarunās viņi var atļauties izteikties citādi, bet lai kaut ko tādu pasaka vai uzraksta publiski!… Protams, var jau arī mani mēģināt ietekmēt un iebaidīt, bet es, vismaz pagaidām, neesmu iebaidīts un kā pilsonis varu pavisam godprātīgi atklāt, ka zaudēsim ilgtermiņā valsti, to vidi, kurā mēs dzīvojam.
DDD: Ieviešot eiro?
I.B.: Jā, bez šaubām. Tā ir pavisam acīmredzama lieta.
Latvija kļūst par Eiropas provinci*
Ivars Brīvers: LTV 1 “Sastrēgumstundā”, atbildot uz jautājumu, vai ticam Latvijas nākotnei, visi pacēla zaļo lapiņu, bet tajā pašā raidījumā Dainis Īvāns sacīja, ka ekonomiskā neatkarība neesot izdevīga. Taču vai tad valstij var būt politiska neatkarība bez ekonomiskās neatkarības?! Ko tas nozīmētu – karogs un himna? Godīgi sakot, tāda neatkarība man nešķiet Latvijai nepieciešama. Tā būs tāda pati “neatkarība” kā padomju laikos.
DDD: Vai jūs varētu mūsu lasītājiem vienkāršā valodā pastāstīt, ko Latvijai nozīmē gaidāmā eiro ieviešana?
I.B.: Tas pavisam noteikti ir viens no soļiem, kas ved uz pilnīgu neatkarības zaudēšanu. Īstenībā eiro ieviešana nav aplūkojama atrauti no visa pārējā. Pagaidām mums vēl ir dažādi neatkarības elementi, viens no tiem ir lats, bet, ja mēs pieļausim šo atteikšanos no neatkarības pamata – nacionālās valūtas, tad tas būs ļoti liels solis uz pilnīgu neatkarības zaudēšanu.
Arī uzbrukums latviešu valodai jau ir sācies – pagājušā gada referendums to apliecināja. It īpaši augstākajā izglītībā notiek pavisam redzams uzbrukums latviešu valodai, kuru atbalsta Ķīlis, – vajagot angļu valodā studēt. Es uzskatu, ka šī ir kaut kāda vienota plāna sastāvdaļa – vispirms, lūk, atteiksimies no valūtas, tad no valodas, tad no himnas, līdz beidzot Latvija būs tāda Eiropas province, kurā varbūt tikai atsevišķi cilvēki runās latviski.
Lai labāk varētu saprast, es gribu sniegt salīdzinājumu ar Latgali. Latgale ir Latvijas nākotne, Latvijas atslēga. Kad veidojās ideja par neatkarīgu Latvijas valsti, Latgales latvieši savā kongresā skaidri paziņoja, ka Latgale ir Latvijas sastāvdaļa un latgalieši ir latviešu tautas daļa. Divu gadsimtu garā nošķirtība no Latvijas pārējām daļām izveidoja Latgali un tajā dzīvojošos latviešus nedaudz atšķirīgus kultūras, reliģijas, mentalitātes un valodas ziņā. Pat mūsdienās daudziem ir grūti pieņemt domu, ka šī atšķirība nekādā ziņā nav uzskatāma par Latvijas zemi un tautu šķeļošu, bet tieši otrādi – tā ir Latgales un visas Latvijas bagātība.
Bet kas notika ar Latgali? Kapitāla deficīts Latgalē, salīdzinot ar pārējo Latviju, bija iemesls, lai latgalieši kā lētais darbaspēks plūstu uz Rīgu un citām Latvijas daļām, radot pret sevi augstprātīgi nicinošu attieksmi tajā latviešu daļā, kuri latgaliešos saskatīja sev konkurentus darba tirgū. Šis process ir sāpīgi līdzīgs pašlaik Eiropā notiekošajiem procesiem, kur latviešu darbaspēks aizplūst uz Rietumeiropas valstīm. Tomēr Latvijas valsts politika trīsdesmitajos gados bija Latgalei labvēlīga, jo Latvijas valdība apzinājās, cik svarīgi ir saglabāt lauku vidi un veidot infrastruktūru visā Latvijā, it īpaši Latgalē, jo Latgales lauku vides degradācija būtu tikai sākums šādai degradācijai visā pārējā Latvijā. Padomju laikos, lai gan tika apdraudēta Latgales etniskā vide (tāpat kā visā Latvijā), tomēr lauku vide un infrastruktūra kopumā tika saglabāta un pat pilnveidota. Bet ir jāsaprot, ka pašreizējais ekonomiskais modelis, kurš ir vērsts uz globalizāciju, Latgali un pēc tam arī Latviju pārvērtīs par atpalikušu Eiropas provinci ar iztukšotu lauku vidi un noplicinātu infrastruktūru.
Šis process atbilst ekonomikas teorijai, kur nav robežu kapitāla un darba resursu plūsmām. Ja uzmanīgi izlasām Deivida Rikardo darbā “Principles of Political Economy and Taxation” formulēto salīdzinošās priekšrocības jēdzienu, redzam, ka šādas problēmas rodas tad, kad nav robežu kapitāla un darba plūsmām.
DDD: Kas ir salīdzinošā priekšrocība?
I.B.: Tā ir tad, kad, piemēram, indieši var nopirkt dārgās amerikāņu preces, un šīs divas valstis, no kurām viena ir ļoti nabadzīga, bet otra ir turīga, cita ar citu var tirgoties. Deivids Rikardo teica, ka nav nepieciešams, lai ražošanas izmaksas būtu mazākas, bet pietiek, ja ir robežas kapitāla un darba plūsmām – tad valsts ar zemu dzīves līmeni ražo to, ko spēj, un var tirgoties arī ar valsti ar augstu dzīves līmeni. Bet globalizācijas apstākļos, kad nav šķēršļu resursu brīvai kustībai, tirdzniecības salīdzinošā priekšrocība neeksistē. Tās vietā notiek resursu, arī darbaspēka kustība, veidojot “metropoles” un “provinces”.
Nu, lūk, un Latgale ir pārvērtusies par Latvijas provinci. Un viss, kas pašlaik notiek, liecina, ka Latvija pamazām pārvēršas par Eiropas provinci. Eiro ieviešana to paātrinās. Ne velti mums stāsta, ka vajag runāt angliski, lai nerunātu krieviski. Tāds ir ceļš, pa kuru mūs ved. Ja tā tas turpināsies, tad šī valsts būs Latvijas valsts parodija.
DDD: Ko tad darīt?
I.B.: Noteikti ir jāmaina orientieri. Tagad ir tikai divi oficiālie virzieni: uz Maskavu vai uz Briseli, bet pasaulē taču nav tikai viena dimensija.
Jāmaina kurss – uz neatkarīgu Latviju!
DDD: Viens no eiro ieviesēju argumentiem ir tas, ka eiro mūs pasargāšot no Krievijas. Es gan nespēju saprast šo viņu loģiku.
Ivars Brīvers: Tas tiek likts priekšā tad, kad kļuvis saprotams, ka ekonomiska rakstura labumi no eiro ieviešanas nav pamatoti. Atliek pēdējais trumpis – ģeopolitiskais aspekts. Tiek izmantots latviešu kalpa sindroms un paziņots: “Tas, kas neklanās uz Rietumiem, grib klanīties uz Austrumiem!” Iedomājieties, Latvijas valūta tiek identificēta ar Krievijas rubli: “Ja jūs neesat par eiro, tātad jūs esat par rubli!”
Taču Latvijas kursam beidzot ir jāmainās trešajā virzienā – uz Latvijas kā neatkarīgas valsts veidošanu. Ir jāsaprot, ka mums var būt ne tikai eiro vai rublis, bet ir arī trešā alternatīva – lats. Šis ir pēdējais brīdis mainīt virzienu. Ja tas nenotiks, tad gluži vienkārši ticība Latvijas valstij būs tikai tukša čaula.
DDD: Kā jūs kādā rakstā teicāt – “Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē” ir tikai dziesmas vārdi…
I.B.: Nacionālajai valūtai valstī ir ļoti liela nozīme. Atcerēsimies Padomju Savienības sabrukuma laikus Latvijā. 1986./87.gadā mēs atjaunojām savu karogu. Padomju vara pretojās, mēģināja atrunāt, tomēr pieļāva atjaunošanu. Vēl kāds interfrontietis teica: “Es jau sen būtu Latvijas sarkanbaltsarkano karogu atjaunojis, tikai sirpi un āmuru tur būtu ielicis…” Tad himnu – arī varbūt nevajag, bet nu labi, atjaunojiet. Un pastmarkas – labi, drukājiet arī pastmarkas. Nacionālo Olimpisko komiteju, lai pārstāvētu Latviju ar neatkarīgu komandu (pats balsoju, vēl mandāts ir saglabājies) – to gan varbūt nevajadzētu, bet nu labi, lai ir arī tā. Un tad padomājiet, kurā brīdī sākās šaušana? Tā sākās tad, kad pateicām, ka atjaunosim savu naudu! Jo tas jau vairs nav joks – tas ir solis uz patiesu neatkarību. Nauda ir viens no būtiskajiem patiesas neatkarības elementiem.
DDD: Tā ir valsts enerģija.
I.B.: Jā. Pat sākotnējā Latvijas rubļa ieviešana 1991. gada maijā, manuprāt, bija veiksmīgs process. Tāpēc jau tad, kad Latvija vēl lēma, vai pāriet uz savu naudu, Latvijas neatkarības pretinieki saprata, ka tas ir ļoti nopietni.
Cik nu šobrīd varam runāt par neatkarīgu Latviju, tomēr lats – šis būtiskais neatkarības elements – mums vēl ir. Tie cilvēki, kuru rokās ir ekonomiskā politika, arī Latvijas Bankas prezidents, “Vienotības” kongress, paziņoja, ka mums par katru cenu ir jāievieš eiro – “par katru cenu”! Tātad arī Latvijas nākotne un latviešu tautas izdzīvošana, viņu izpratnē, nav pārāk augsta cena, lai samaksātu par galveno mērķi – par eiro ieviešanu.
Lata saistība ar eiro
DDD: Kā jūs vērtējat argumentu, ka lata kurss ir piesaistīts eiro, tāpēc lats faktiski jau ir eiro, un tā būšot tikai nosaukuma maiņa?
Ivars Brīvers: Šis, protams, ir pavisam nepamatots, muļķīgs apgalvojums. To var iestāstīt tikai vismazāk izglītotajiem.
Latu pie eiro ir piesaistījusi Latvijas Banka, kuras prezidents pirms vairākiem gadiem paziņoja, ka ir gatavs panākt eiro ieviešanu par katru cenu. Tas, ka Latvijas Banka rīkojas tā, it kā lats patiešām būtu fikcija, var radīt domu, ka Latvijai nav savas monetārās politikas. Taču neticiet tam – lats nav eiro, un, tāpat kā latu piesaistīja pie eiro, to vajadzības gadījumā var arī atsaistīt. Ungārija 2009. gadā to izdarīja ar savu forintu, un nekāda katastrofa Ungārijas ekonomikā nenotika. Ja jau lats pārstāja faktiski eksistēt līdz ar piesaisti eiro 2005. gadā, tad kas gan bija lats līdz tam? Atgādināšu, ka tad lats bija piesaistīts pie valūtu groza – tā sauktās SDR norēķinu vienības.
To, ka lats jau tagad faktiski esot eiro, var iestāstīt tikai neizglītotiem cilvēkiem, un tāpēc viņi tā arī rīkojas, jo cilvēki nepārzina šos jautājumus.
DDD: Tā ir zema līmeņa apziņas manipulācija?
I.B.: Bez šaubām.
DDD: Kopatiesībā nozīmē lata kursa piesaiste eiro?
I.B.: Tātad var būt fiksētais kurss un brīvais kurss. Piemēram, eiro ne pie kā nav piesaistīts, dolārs arī ne pie kā nav piesaistīts, bet eiro kursu pret dolāru nosaka tirgus. Un tas būtībā ir normāli. Negribu, protams, apstrīdēt, ka nelielām ekonomikām pastāv risks, ja tām ir brīvais kurss – lielas svārstības, var pastāvēt uzņēmējdarbības risks. Tāpēc var tikt noteikts fiksētais kurss, kad valsts savu valūtas kursu nosaka pēc citas valūtas kursa. Sākumā Latvija latu piesaistīja pie valūtu groza, kurā bija ASV dolārs, Vācijas marka, Francijas franks, Lielbritānijas mārciņa un Japānas jēna. Kad Francija un Vācija ieviesa eiro, tad Baltijas valstis pie tā arī piesaistīja savas valūtas.
DDD: Bet tas taču nenozīmē, ka nacionālā valūta faktiski pārtapa par eiro?
I.B.: Protams, ne. Ungārija arī bija piesaistījusi savu forintu pie eiro, bet 2009. gada sākumā atsaistīja. Negribu teikt, ka Latvijai šobrīd to vajadzētu darīt, bet, ja Latvija to izdarītu, tad lats nenogāztos kaut kur bezdibenī.
Ar fiksēto kursu ir tāpat kā ar fiksētām cenām. Ja, pieņemsim, gaļai mēs kā padomju laikos noteiksim kaut kādu fiksētu cenu veikalos, tad īsā laikā nekas nenotiks, bet ilgākā periodā fiksētā cena vairs nebūs patiesā jeb līdzsvara cena, un šīs preces no veikala sāks pazust.
DDD: Kāpēc?
I.B.: Tāpēc, ka, ja palielināsies iedzīvotāju ienākumi, kas ir viens no faktoriem, kas paplašina pieprasījumu, tas nozīmē, ka par to pašu naudu cilvēki ir gatavi pirkt vairāk, un tātad, paplašinoties pieprasījumam, līdzsvara cena palielinās un līdzsvara daudzums arī palielinās. Tas ir normāli – visās valstīs ir šāda “pieprasījuma inflācija”, pat Zviedrijā. Studentiem iesaku palasīt grāmatu par Brālīti un Karlsonu, kur Karlsons norēķinās ar 5 ēru monētām – tās tolaik bija mazākās vienības. Šī grāmata ir sarakstīta pirms 50 gadiem. Tagad Zviedrijā vairs nav 5 ēru monētu, pat 50 ēras, manuprāt, vairs nav. Tas nozīmē, ka cenu līmenis pat tādā valstī kā Zviedrija (ar mazu inflāciju) ir pieaudzis vismaz desmitkārtīgi, ja ne pat divdesmit kārtīgi. Un ekonomikā tas ir normāli. Padomju Savienībā, kur visas cenas bija fiksētas, pieprasījums paplašinājās, līdzsvara cenai būtu jāaug, bet tā tika turēta uz vietas, un preces cita pēc citas pazuda no veikaliem.
Līdzīgi ir ar valūtas kursu. Ja tas ir fiksēts, tas nevar būt fiksēts uz visiem laikiem. Protams, ka pirms pārejas uz brīvo kursu būtu jāveic pētījumi, bet es nedomāju, ka lats piepeši nogāztos bezdibenī.
Ungārija, cik es zinu, forintu nav piesaistījusi atpakaļ pie eiro. Varbūt nesalīdzināsim, bet Zviedrijas krona arī ne pie kā nav piesaistīta – un zviedri dzīvo. Čehijas krona, ja nemaldos, arī nav piesaistīta pie eiro.
Dānijas krona ir piesaistīta pie eiro, bet tāpēc neviens dānis neapgalvos, ka viņiem patiesībā nav savas valūtas. Ja Dānijā kaut ko tādu pateiktu vai uzrakstītu, dāņi nodomātu, ka kāds vājprātīgais muld… Tādējādi, kā jau teicu, šis apgalvojums ir domāts tikai pavisam neizglītotiem cilvēkiem.
“Par katru cenu!”…
DDD: Kā interesēs, jūsuprāt, Latvijai tiek uzspiests eiro?
Ivars Brīvers: Protams, es to nezinu, bet aizdomas man ir. Eiro ieviešana ir pretrunā ar Latvijas neatkarību. Protams, ar eiro mēs tūdaļ nezaudēsim savu pārliecību, bet tas ir viens no soļiem. Nākošais būs valoda, kas jau ir sācies. Karogs, himna…
Manuprāt, mērķis ir izveidot Eiropu kā tādu cilvēku kopumu bez tikumiem, bez tautības, bez dzimuma, ar kuriem ir viegli manipulēt. Stāsta, lai tautu fiziski iznīcinātu, ir jānošauj krietni vairāk par pusi,bet, ja vispirms to sagrauj morāli, tad tauta iznīkst pati no sevis.
Augstas amatpersonas vienā balsī skaidro, ka nobalsošana par eiro jau ir notikusi 2003. gadā, kad notika referendums par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Cilvēki, kuriem nav īsa atmiņa, atceras, ka referenduma jautājumā eiro ieviešana nebija pat pieminēta. Jā, toreiz sprieda par nosacījumiem, kas saistās ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, un eiro ieviešana tad tika minēta. Bet vai tas bija vienīgais nosacījums? Vai gan viens no nosacījumiem nebija tāds, ka Eiropas Savienība netiks pārveidota par federāciju? Tad kāpēc tagad, kad Latvijas valdošo aprindu pārstāvji ir viskvēlākie Eirofederācijas piekritēji, šis nosacījums ir pilnībā aizmirsies?!
Vēl nebija noticis 2003. gada referendums, kad jau tika spriests par nākamā referenduma rīkošanas laiku, ja pirmā referenduma rezultāts būtu negatīvs. Vairākās Eiropas Savienības valstīs ir notikusi šāda “pārbalsošana”, kamēr ir iegūts vajadzīgais rezultāts. Tāda acīmredzami ir valdošā izpratne par demokrātiju, kas maz atšķiras no padomju laikos Latvijā pastāvošās “demokrātijas”.
Nauda šodien “aug kokos”
DDD: Sākoties krīzei, mums bija par maz naudas – trūka lati, un muļķīgā kārtā valsts aizņēmās, nevis emitēja trūkstošo naudu. Vai jūs varētu pateikt, kā aprēķināt latu daudzumu, kas mūsu valstij ir vajadzīgs?
Ivars Brīvers: Precīzi nevaru pateikt. Naudu jau ne tikai valsts centrālā banka rada, bet arī komercbankas. Ja mēs ar naudu saprotam banknotes, tad to, protams, tikai centrālā banka var emitēt, bet mūsdienu pasaulē aizvien lielāku lomu spēlē elektroniskā nauda (norēķinu kartes u.tml.), kuru patiesībā rada komercbankas. Diezgan trāpīgi kāds teica, ka aizdod naudu, kuras viņam patiesībā nemaz nav.
DDD: Ja ir aizdevums, vai tas nozīmē, ka šo naudas daudzumu vajadzētu nodrukāt?
I.B.: Nē. Komercbanka aizdod – atver jums kontu un izsniedz kredītu. Tā, lūk, ir šī daļējo rezervju sistēma, kad komercbankas var aizdot naudu, kuras tām patiesībā nemaz nav.
DDD: Tā ir hipotētiskā nauda, kuru pēc tam parādnieks reāli atdod?
I.B.: Jā. Jūs noguldāt bankā 1000 latus, un no tā banka var izsniegt kredītos 50 000, jo pastāv daļējā rezervju sistēma. Protams, aizdevums bankai tiek atdots ar visiem procentiem.
Pirms kādiem pieciem gadiem Spānijā dzirdēju kādu sakām, ka agri vai vēlu šī sistēma sabruks. Es par to neticīgi pasmējos – kā tas tā var būt! Neesmu speciālists monetārajos jautājumos, bet laikam tiešām par to jau daudz nopietnu ekonomistu ir rakstījuši, ka šī daļējo rezervju sistēma ir radījusi visu haosu pasaulē, jo nauda “aug kokos”… Arī Latvijas Bankas prezidents pirms kādiem pieciem gadiem atklāja – es nezinu, cik Latvijā ir naudas…
DDD: Turklāt vairums kredītu Latvijā ir tikuši izsniegti eiro.
I.B.: Tas ir absurdi, ka valstī paralēli apgrozās vairākas valūtas. Kā gan cilvēks var ņemt aizdevumu valūtā, kuru pats nepelna?! Varbūt arī tāpēc notiek virzība uz eiro ieviešanu, jo Latvija, kā saka, jau ar vienu kāju ir nokāpusi no laipas, un pat Latvijas Bankas prezidents atzīstas, ka īsti nezinot, cik Latvijā ir naudas.
DDD: Vai piekrītat, ka, pastāvot šai sistēmai, krīzes valstī un visā pasaulē var tikt radītas ļoti mērķtiecīgi un speciāli?
I.B.: Protams.Es nepiekrītu apgalvojumam, ka krīzes vienmēr ir bijušas un būs. Tām nav jābūt! Bet tas jau ir garāks stāsts – par šo paradigmu maiņu utt.
Latvijas monetārā politika = nulle
DDD: Pasaules Bankas “veiklie puiši” ar krīžu palīdzību uzspiež valstīm parādus, šādi kļūstot par to patiesajiem “saimniekiem”.Latvijai trūka naudas, reālu latu. Tā vietā, lai trūkstošo naudu piedrukātu, Latvija aizņēmās no Starptautiskā Valūtas fonda, nonākot parādu jūgā.
Ivars Brīvers: Manuprāt, tomēr jebkurš risinājums būtu slikts. Latu piedrukāšana nozīmētu inflācijas pieaugumu, un cilvēki, kuriem ir kaut kādi iekrājumi, kā tas notika, sabrūkot Padomju Savienībai, faktiski no saviem iekrājumiem to kompensētu. Skaidrs, ka tas būtu slikts risinājums – celtos energoresursu cenas, izmaksas vietējiem ražotājiem utt.
Palielinot lata piedāvājumu, samazinātos lata cena. Brīvā kursa gadījumā lats pret eiro un citām valūtām nokristos. Bet fiksētais kurss pārāk būtiski atšķirtos, tad visticamāk būtu jādevalvē lats.
Negribu teikt, ka tik acīmredzami (tādus aprēķinus neesmu veicis), bet uzskatu, ka, ja Latvija būtu palielinājusi lata piedāvājumu, tas nozīmētu – vai nu lata atsaisti, un līdz ar to lata kursa kritumu, vai arī (visticamāk) Latvijas Bankai nāktos veikt lata devalvāciju. Līdz ar to importēto preču cenas palielinātos. Par importa biksēm runājot, tas nebūtu nekas, bet energoresursiem, ko Latvija arī importē, tas būtu svarīgi. Pirmkārt, jau tagad patērētājiem ceļas apkures cenas, utt. Arī elektrība – ražotājiem izmaksas sadārdzinātos, un piedāvājumi sašaurinātos, visas cenas paaugstinātos.
DDD: Bet cenas jau tāpat tagad pieaug.
I.B.: Cenas tagad pieaug, bet tad, iespējams, tās pieaugtu vēl vairāk. Naudas piedāvājuma palielināšana būtu slikts risinājums.
Tomēr es negribu teikt, ka risinājums, kuru izvēlējas Latvija, ir labāks. Abi ir slikti.
DDD: Ja latus piedrukātu, tad mēs nebūtu atkarīgi no aizdevējiem un viņu prasībām. Aizņēmumu valsts varēja ņemt arī no saviem pilsoņiem, izsniedzot obligācijas.
I.B.: Rīgas Ekonomikas augstskolas Ekonomikas departamenta vadītājs, dānis Mortens Hansens, kurš dzīvo Latvijā, teica, ka šeit monetārās politikas efektivitāte ir nulle – lai nevainojot Latvijas Banku, jo tā vairs neko nevar izdarīt. Pašreizējā situācija tik tiešām ir tāda, ka monetārā politika Latvijā nav iespējama. Nezinu, vai nekad nebūs iespējama – bet, ja slimība ir ielaista, tad jau kaut kas tomēr ir jādara!
DDD: Pieņemsim, ka jūs esat valsts vadībā – kā jūs rīkotos šajā situācijā? Kā jūs ārstētu mūsu valsti?
I.B.: Šajā situācijā es negribētu atrasties valsts vadībā! Droši vien jau neko daudz nevarētu izdarīt, tomēr es noteikti nebūtu tik centīgs. Šobrīd pasaulē nav neatkarīgu valstu, jo ir tādi spēki, kuri šo pasauli pārvalda, un viņiem nepaklausība nepatīk.
DDD: Tomēr vēsture veidojas tieši ap personībām – pienāk brīdis, kad spēcīga personība veic ļoti lielas reformas, spītējot milzu pretestībai. Pieņemsim, ka šis izdevīgais brīdis ir klāt – ko jūs darītu, ar ko jūs sāktu?
I.B.: Pirmkārt, pabeidzot iepriekšējo domu, gribu teikt, ka šajā situācijā es mazāk censtos iztapt Briselei. Tomēr es esmu pārliecināts, ka situācija visā pasaulē mainīsies un jau mainās, tāpēc pienāks brīdis, kad pašreizējā sistēma sagrūs. Kad tas būs – pēc trijiem, pieciem, desmit gadiem, es nezinu, bet tas notiks, un tad tiks atjaunotas patiesi neatkarīgas valstis. Pasaulē šie procesi jau risinās. Protams, vienā dienā tas nenotiks.
Latvietis Latvijā – otrās šķiras cilvēks
Ivars Brīvers: Gluži vienkārši ir jāmaina orientieri, nevis kā tagad – ekonomikas izaugsme, eksports. Viens piemērs – man zināmu Latvijas uzņēmumu pārdeva ārvalstu investoriem no Krievijas. Uzņēmuma nosaukums bija latvisks, tagad ir nevis krievisks, bet anglisks. Viņi nopirka dārgas japāņu iekārtas – latvieši paši nevarētu tādas nopirkt. Un latvieši neesot arī tik izglītoti, lai strādātu ar šīm iekārtām, tāpēc brauks strādnieki no citurienes, bet grīdas gan mazgās latvieši. Tomēr lielo naudu ar augsto pievienoto vērtību pelnīs iebraucēji. Izejvielas tiks ievestas no Lietuvas un Polijas, jo pašmāju neatbilstot standartiem. Produktus sūtīs uz Azerbaidžānu, Singapūru un Krieviju – un skaitļi mums augs. Bet kas Latvijai paliks?
DDD: Smuki skaitļi!
I.B.: Jā, skaitļi. Un šis ir tas “veiksmes stāsts” – “Nacionālās attīstības plāns”. Lūk, tāda ir ekonomikas izaugsme un eksports kā “dzinējspēks”.
Tas ir absurds, ja pirmajā vietā tiek nolikts ārvalstnieks – ekonomika tiek pagriezta pretējā virzienā. Negribu teikt, ka eksports ir slikta lieta. Arī kampaņu “Izvēlies Latvijas preci” es atbalstu ar nosacījumu, ja tas Latvijas ražotājs, kura preci es izvēlos, teiktu, ka izvēlas Latvijas pircēju! Tātad lai Latvijas pircējs viņam būtu pirmajā vietā, un to, ko paši neapēdīsim, mēs eksportēsim, bet ne otrādi.
Tātad ir jāmaina šie orientieri – nevis uz Austrumiem un nevis uz Rietumiem, bet uz mūsu pašu Latviju! Tas nozīmē, ka Latvijai ir nepieciešama maza, pašpietiekama ekonomika. To nevar, protams, vienā dienā sasniegt, bet pa šo ceļu ir jāsāk iet. Nesen satiku cilvēku, kuru labi pazīstu, viņš bija sekmīgs uzņēmējs, bet vairāk nav – pārdevis savu uzņēmumu. Viņš saka: “Es biju spiests to darīt, jo man nav multinacionāls uzņēmums…”
DDD: Kas viņu piespieda?
I.B.: Es negribētu pārāk detalizēti par to runāt. Piebildīšu vien, ka šādi spiež, piespiež un izspiež.
Lūk, tagad bankām ir kredītreitingi – ja jums uzņēmums ir ar ārvalstu kapitālu, tad tāpēc vien būs augstāks kredītreitings. Ja uzņēmums ir ar nacionālu kapitālu, tas jau ir otršķirīgs. Ja uzņēmums ražo eksportam, tas ir pirmšķirīgs; ja vietējam tirgum – otršķirīgs. Ja zobārsts labo zobus norvēģiem, vāciešiem, krieviem, viņš ir pirmā labuma zobārsts; ja latviešiem – otrā labuma zobārsts. Es varbūt pārspīlēju, bet tāda ir politika, kas cilvēku prātos tiek iepotēta. Lūk, braucot tramvajā, kāds skaļi nolamājies un nesmuki uzvedies – rodas uztraukums, ko par mums domās tūristi! Bet, ko mēs paši domāsim, tas nav svarīgi. Tas ir šīs propagandas ietvaros, ka latvieši Latvijā ir otrās šķiras cilvēki.
Es domāju, ka pašreizējā okupācija ir bīstamāka nekā iepriekšējā. Reizēm var redzēt, kā Vilks no tribīnes skaisti runā, bet uz tribīnes, kur virsū Latvijas ģerbonis, ir rakstīts “Republic of Latvia”.
DDD: Kur tā tribīne atrodas?
I.B.: Latvijas Republikas Saeimā. Padomju laikos tur droši vien būtu LPSR ģerbonis, virs tā būtu rakstīts Latvijas PSR, apakšā – “Латвийская ССР”. Tagad, redziet, latviešu valodā pat vairs nav jāraksta.
DDD: Mēs šobrīd nedzīvojam latviskā vidē, un tas ietekmē latviešu psihi.
I.B.: Tieši tā – esmu ar jums vienisprātis. Bet mani varbūt mazāk uztrauc tas, ka krievs ar krievu runā krievu valodā, bet gan tas, ka latvietis ar latvieti nerunā latviešu valodā – tas mani vairāk uztrauc.
DDD: Latvietis ar latvieti?…
I.B.: Jūs gribat teikt, ka tas tā nav? Pērn es pats Banku augstskolā lasīju lekcijas grupā ar 5 puišiem – pēc uzvārda spriežot, 4 latvieši un 1 krievs, bet man viņiem lekcijas bija jālasa angļu valodā. Viņi citādi nesapratīšot terminus… Turklāt man maksāja vairāk, ja es runāju angļu valodā, nevis latviešu valodā. Es esmu pret to, tāpēc šogad man to vairs nepiedāvāja.
Lūk, tas mani ļoti uztrauc.
Ekonomikai ir jābūt pašpietiekamai
DDD: Atgriezīsimies pie jautājuma par nacionālu valsti. Iepriekšējā intervijas daļā jūs pastāstījāt, kā šobrīd notiek – eksports tiek vērtēts kā vissvarīgākais. Bet kā ir jābūt, lai mēs savu ekonomiku reāli sakārtotu?
Ivars Brīvers: Iedomāsimies Madonu un Madonas pagastu. Ceļi tur ir aizsniguši, un madonieši tiek izolēti no ārpasaules. Cik ilgi viņi šobrīd varētu izdzīvot – dienu, divas dienas? Vai nav tomēr iespējams izveidot tādu ekonomiku, lai viņi varētu mēnesi izdzīvot? Ir iespējams! Un mums mēģina iestāstīt, ka Latvija ir par mazu. Bet tādā gadījumā – kura valsts nav par mazu? Arī Krievija, izrādās, ir par mazu.
DDD: Šveice ir vēl mazāka par Latviju…
I.B.: Sanāk, visas valstis ir par mazu. Tātad ir jāveido tik neatkarīgas ekonomikas, lai pagasts var mēnesi izdzīvot. Kad viņiem ir ēdiens, ir energoresursi, tad viņi var izdzīvot. Nu, labi, augstskolas viņiem nav. Piemēram, Kurzeme gadu var izdzīvot, un Kurzemē ir arī augstskola. Savas armijas Kurzemē, protams, nav – Kurzeme ir Latvija. Bet Kurzeme ir pašpietiekama, lai izdzīvotu gadu. Tādējādi Latvija principā var izdzīvot! Tā nav izolēta – droši vien banānus, apelsīnus cilvēki gribēs.
DDD: Arī bez tiem var izdzīvot.
I.B.: Bez tiem var izdzīvot, es piekrītu. Un, lūk, nepieciešams veidot šādas pašpietiekamas ekonomikas.
DDD: Bet benzīns, naftas produkti?
I.B.:Pat naftas produktiem mēs varam atrast alternatīvu, bet elektroresursus mēs varam saražot.
DDD: Kaut ko nedaudz jau varētu importēt un proporcionāli tikpat nedaudz arī eksportēt? Mums sūta banānus, bet mēs pretī aizsūtam, piemēram, siļķes.
I.B.: Jā, tieši tā. Un šādām ekonomikām praktiski nedraud krīze. Pat, ja mums nesūta šos banānus, tad sakām – labi, šogad iztiksim bez banāniem. Tieši Anglija un ASV ir tās valstis, kur ekonomisti visvairāk ar šo ekonomikas modeli nodarbojas.
DDD: Šādai ekonomikai nav izaugsmes – šī vārda pierastajā nozīmē?
I.B.: Jā, un mums iestāsta: ja nebūs izaugsmes, nebūs ko ēst. Bet kas tad ir izaugsme? Tā ir ideoloģija, ka vajag vairāk. Kā padomju laikos – vajag vai nevajag, tas nav svarīgi, bet katru gadu par 5 procentiem ir vairāk piena jāsaražo. Tagad arī – katru gadu par 5 procentiem vairāk studentu jāuzņem. Kopējais jauniešu skaits samazinās, bet, ja nav par 5 procentiem vairāk studentu, tad augstskolai nav “reitinga”. Tāda, lūk, ir šī absurdā “izaugsmes” ideja.
Mums taču vajag nevis vairāk, bet tik daudz, cik vajag. Lūk, šī koncepcija ir jāliek valsts ekonomikas pamatā.
DDD: Sanāk plānveida ekonomika?
I.B.: Protams, ka plānveida. Uzskatīt, ka plānveida ekonomika ir kaut kas pagātnei piederīgs, ir pilnīgas aplamības. Paskatieties uz Japānu, Kanādu, Holandi, Zviedriju – tur plāno ekonomiku. Nacionālās attīstības plānu sastāda nevis tā kā Latvijā, pēc kura izlasīšanas otrā kursa studenti protestē, ka viņiem eksāmenā liek neapmierinošas atzīmes, ja tādas lietas saraksta. Viņi saprot, ka tas ir absurds. Latvijā šie plāni tiek sastādīti, izzīžot no pirksta.
Trīs līmeņu nauda
DDD: Plānojot ekonomiku, būtu arī iespējams noteikt, cik daudz naudas ir nepieciešams laist apgrozībā, tātad piedrukāt. Naudas vērtību un nepieciešamo daudzumu valstī nosaka pieprasījums un vienošanās.
Ivars Brīvers: Un, ja nebūs naudas, cilvēki to atradīs. Arī Padomju Savienības sabrukuma laikā lauku tantiņa teica: – Pēter, atbrauc, lūdzu, un apar lauku, es tev 10 rubļus samaksāšu. Bet Pēterim nevajag 10 rubļus – jo šodien tie ir 10, bet rīt… Tāpēc – lai tantiņa dod pusstopu! Tantiņa saka: – Bet tu taču, Pēter, nedzer, kam tev pusstops? – Jā, es nedzeru, bet Jānis man labos traktoru un 10 rubļus neņems, tāpēc iedošu viņam pusstopu. – Bet Jānis taču arī nedzer. – Bet Jānis ies pie tevis pirkt kartupeļus un iedos tev to pusstopu… Lūk, nauda pati rodas.
Varbūt esat dzirdējuši par Ventspils ventiem – negribu teikt, ka tā ir nauda. Bet Anglijā ir pilsētiņa Bristole, kurai tik tiešām ir sava nauda – Bristoles mārciņa. Tās patiesībā ir idejas, kas nāk no 20-tajiem gadiem. Silvio Gezels uzskatīja, ka ir jābūt 3 līmeņa naudai – katram pagastam ir sava nauda, valstij ir nacionālā nauda, bet starptautiskai tirdzniecībai ir starptautiskā nauda. Ja pārdosit, piemēram, siļķes Brazīlijai, lai dabūtu banānus, jūs norēķināsities ar starptautisko naudu. Lūk, vairāku līmeņu nauda.
Šodien pasaulē vairs nav naudas, kurai cilvēki ticētu. Padomājiet, ko Latvija šobrīd visvairāk eksportē? Kokus! Un metāls ir otrā lielākā eksporta preču grupa. Kāpēc pēkšņi visā pasaulē tā pērk metālu? Varbūt tāpēc, ka tie, kuriem patiešām ir daudz naudas, domā, kā to ieguldīt metālos?
Viens no galvenajiem makroekonomikas pamatlicējiem Džons Meinards Keinss ļoti augsti vērtē Silvio Gezela idejas, bet tikai atzīst, ka vēl tām ir par agru. Es domāju, ka šī pasaules monetārā sistēma ļoti mainīsies. Un tikai tad, kad pasaulē sāksies šīs izmaiņas, varēsim nopietni runāt par Latvijas neatkarību.
DDD: Tāpēc ir jābūt gataviem un zinošiem lai nenopūdelētu…
I.B.: Tieši tā.
Un vēl mazliet par Latgali – tur cilvēkiem trūkst naudas. Pie friziera neiet, visi staigā ar gariem matiem, jo nav naudas. Bet frizieris staigā vecā mētelī – arī nav naudas, par ko nopirkt jaunu. Ja nav naudas, nodrukājiet Latgales latu – tas ir labāk nekā eiro. Pie friziera nāks klienti, maksās ar Latgales latiem, un frizieris varēs nopirkt mēteli. Protams, tikai Latgalē. Tāpat kā Bristolē – Anglijas mārciņu samaina ar Bristoles mārciņu un norēķinās Bristolē. Vēsturisks precedents ir 30-to gadu Lielā depresija, kad Austrijā maza pilsētiņa Vorgla izlaida savu valūtu. Visur citur bija bezdarbs, krīze, bet Vorglā – viss kārtībā.
Imperiālisms neatbilst evolūcijai
Ivars Brīvers: Ja ekonomika ir pašpietiekama, tas ir normāli. Ja valstij būtu iespējama naturālā saimniecība, tas būtu ideāli – tā ir dabiska sistēma.
DDD: Ģimenes saimniecība?
I.B.: Protams. Valsts pārtaptu naturālā saimniecībā, kam būtu kopīga komūna.
DDD: Kooperatīvā sabiedrība?
I.B.: Jā, bet tā ir iespējama vienīgi tad, ja visiem valsts iedzīvotājiem ir vienādi tikumi, vienādas vērtības. Šobrīd tā vēl ir utopija. Negribu teikt, ka mūsu tikumi būtu labāki par musulmaņu tikumiem vai otrādi, bet mums katram ir savi, atšķirīgi tikumi. Un, ja mēs mēģināsim viņiem teikt, ka mūsējie ir labāki, viņi ar zobiem un nagiem pretosies, tāpēc mēs nevaram veidot kopīgu valsti.
Tātad vajag tiekties veidot tādu ekonomisku struktūru, kurā dzīvo kā ģimenē. Es ļoti ceru, ka pasaule uz to virzīsies, kaut gan tagad tā, šķiet, dodas pretējā virzienā.
DDD: Šobrīd izskan apgalvojumi, ka valsts esot jāvada kā uzņēmums.
I.B.: Tās ir muļķības.
DDD: Valstij ir jābūt kā ģimenei, un tautai ir jāveido valsts?
I.B.: Tieši tā – valsts ir kā ģimene, jūs ļoti labi to formulējāt. Liela valsts, kurā dzīvo atšķirīgas tautas, tāda nevar būt.
DDD: Impērijās tas nav iespējams, tāpēc imperiālajam jeb iekarojumu un pakļaušanas laikmetam ir jābeidzas. Tas ļauj cerēt, ka Eiropas Savienība gluži vienkārši sagrūs, jo neatbilst evolūcijai. Bet, lai Latvijas valsts tiktu veidota kā ģimene, ir ne tikai jāatbrīvojas no Eiropas Savienības, bet jāveic arī dekolonizācija, jo šeit nozieguma rezultātā tika iepludināti okupētājvalsts pilsoņi, kuri savos tikumos un attieksmē atšķiras no latviešiem. Tiem, kuri nevēlas kļūt par latviešiem, ir jābrauc prom!
I.B.: Jā, pareizi. Protams, ka tie, kuri uzskata, ka viņiem tomēr jābūt ar citiem tikumiem, nevar iekļauties kopienā.
Kā tiek skoloti mūsu bērni?
DDD: Vai augstskolās tiek skoloti speciālisti, kuri varētu Latvijas ekonomiku pārveidot un Latviju padarīt par patiesi neatkarīgu valsti?
Ivars Brīvers: Tas, protams, ir atkarīgs no pasniedzēja. Es ar studentiem runāju par šīm lietām. Protams, aicinu vērtēt kritiski to, ko saku un ko ikviens saka.
DDD: Bet jūsu kolēģi?
I.B.: Būtībā es jau neesmu vienīgais.
Ir kāda cita problēma – izglītības sistēma Latvijā kopumā ir dramatiski gājusi uz leju. Gundars Āboliņš intervijā izteicās, un es viņam piekrītu, ka padomju laikos mēs – studenti – bijām brīvāki savā domāšanā, lai cik tas nebūtu paradoksāli, mums nevarēja tik viegli visu iestāstīt.
Tagad šabloni cilvēku īpaši neuztrauc. Mācību grāmatās tiek aprakstītas konceptuālās prasmes – zemāka līmeņa vadītājam tās nav tik svarīgas, bet jo augstāks līmenis, jo svarīgākas ir konceptuālās prasmes, spēja abstrakti domāt. Skolnieciski to sauc par teoriju. Bet saka, teorijas nav vajadzīgas – taisiet projektus. Skolās tas ir galvenais.
Kas ir teorija? Teorija ir faktu vispārinājums. Un tas kaut kur ir pazudis – šīs konceptuālās spējas ir zudušas. Līdz ar to zemākā līmeņa vadītājiem, tiekot augstākajā līmenī, šo spēju nav, viņi nespēj konceptuāli domāt.
Ja, piemēram, studentam prasu: ja “A” palielināsies par 10%, “B” palielināsies par 5%, par cik procentiem palielināsies “A” reiz “B”? Viņš iepleš lielas acis un nesaprot, ko no viņa grib. Ja es saku: cena palielināsies par 10%, daudzums par 5%, par cik procentiem palielināsies apgrozījums? Āhā, tad viņam ir skaidrs. Bet abstraktā līmenī viņš padomāt nevarēja. Lūk, tas ir trūkums mūsu izglītības sistēmā.
DDD: Manuprāt, grāmatu lasīšana veicina šīs domāšanas attīstīšanos.
I.B.: Protams. Studiju programmās ir patstāvīgais darbs, un tas tiek saprasts tikai, kā kaut kādu projektu uztaisīt un mākoņus pārdot, bet patstāvīgais darbs, pēc manām domām, ir tieši lasīt un izzināt! Es studentiem lieku lasīt.
Ticiet ne tikai vārdos!
DDD: Kas, jūsuprāt, būtu jāielāgo latviešiem šobrīd, kad viss, šķiet, virzās nepareizi?
Ivars Brīvers: Varbūt mani vārdi šajā situācijā izklausīsies mazliet banāli, bet es novēlu ticēt, ka Latvija var būt neatkarīga. Ticēt ne tikai vārdos, bet ticēt arī savā iekšējā būtībā! Piemēram, Valsts prezidents televīzijā paziņoja: “Baltijas valstis ir pārāk mazas, lai izdzīvotu ilgtermiņā.” Labi, ka neizcēlās starptautisks skandāls, jo Baltijas valstis ir arī Lietuva un Igaunija. Kā gan Valsts prezidents kaut ko tādu var pateikt par savu valsti! Latvija ir pietiekami liela, lai spētu sekmīgi izdzīvot ne vien īstermiņā, bet arī ilgtermiņā.
DDD: Mums būtu jāielāgo, ka pēc tumšiem laikiem vienmēr atgriežas gaisma?
I.B.: Jā, tiešām. Tāpēc novēlu ticēt, ka pasaulē būs pārmaiņas, un cilvēki par to pārliecināsies. Tāpēc tagad ir jāsaudzē mūsu tikumi, jāsargā morālās vērtības, kuras tiek grautas.
DDD: Ar pederastu gājieniem, piemēram.
I.B.: Tieši tā. Cilvēkiem pašiem, arī ģimenē, ir jāatšķir un sevī jāsargā patiesās vērtības.
DDD: Paldies!
Intervēja Līga Muzikante
____________
* Province – termins ir radies no latīņu valodas vārda “provincia” (tulk. – uzvarētā zeme), Senajā Romā tā bija iekarota teritorija, kuru pārvaldīja Romas vietvaldis. – Red.piez.