Līga Muzikante
“DDD” galvenā redaktore
Uzvara tiesā
2012. gada nogalē Latvijas Nacionālās frontes priekšsēdētājs Aivars Garda guva uzvaru tiesā – Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģija (tiesas sēdes priekšsēdētāja I. Ošiņa, tiesneses M. Bebriša un S. Vamža) nolēma, ka Tieslietu ministrijai ir jāsamaksā 1000 latu liela kompensācija Aivaram Gardam par viņam nodarīto morālo kaitējumu saistībā ar nepamatoto un nelikumīgo kriminālvajāšanu vairāku gadu garumā. Kopā ar tiesas izdevumiem summa veido 1160 latus. Saskaņā ar likumu, tieši Tieslietu ministrija ir atbildīga par zaudējumiem, kas radušies laikraksta “DDD” veidotājiem, arī Aivaram Gardam, brutālās politiskās kriminālvajāšanas dēļ.
Mūsu lasītāji zina, ka 2008. gada 6. oktobrī Augstākās tiesas Senāts pilnībā attaisnoja laikraksta “DDD” veidotājus drošības dienestu safabricētajā krimināllietā par nacionālā naida kurināšanu. Tādējādi Drošības policijas un Ģenerālprokuratūras kriminālais kopdarbs, kas ilga gandrīz trīsarpus gadus un bija vērsts uz “DDD” notiesāšanu, izgāzās visās trijās tiesu instancēs.
Pēc attaisnojošā sprieduma mēs – Aivars Garda un Līga Muzikante – katrs atsevišķi iesniedzām divas prasības tiesā pret Latvijas valsti, kuru šajā gadījumā pārstāv Tieslietu ministrija, par morālā kaitējuma atlīdzināšanu 10 000 latu apmērā.
Jāvērš uzmanība, ka mēs tikām prettiesiski apsūdzēti “noziegumā pret cilvēci” tāpēc, ka iestājamies par okupantu izraidīšanu no Latvijas, publicējam rakstus par šo tēmu laikrakstā “DDD” un paužam šādus uzskatus saskaņā ar savu nacionālo un politisko pārliecību, starptautiskajām tiesībām un Saeimas deklarāciju par okupāciju. Krimināllietu ierosināja Drošības policija, precīzāk, inspektori A. Višņevskis un R. Poļaks, bet vajātājas lomā iejutās prokurore I. Garanča, vēlāk arī A. Mickevičs. Visa vajāšana balstījās uz skandalozo sorosiešu – L. Biksinieces, A. Kuča, S. Kruka – sacerētu ekspertīzi, no kuras izrietēja, ka laikraksts “DDD” nedrīkst rakstīt par latviešu tautas un valsts atbrīvošanu no okupantiem, bet žīdus nedrīkst saukt par žīdiem, jo šīs patiesības izplatīšana esot “noziegums pret cilvēci”. Tomēr tiesa visās instancēs atzina, ka safabricētā krimināllieta nav pamatota un tai ir politiska ievirze. Tieši tāpēc, saņemot kompensāciju kā atvainošanos par morālajām ciešanām, ko nodarīja smagā apsūdzība no valsts puses, mēs, “DDD” veidotāji, šo naudas summu vēlamies ieguldīt valsts labā – Latvijas deokupācijas un dekolonizācijas procesā.
Viena tiesnese nobijās…
Aivara Gardas prasība tikusi iztiesāta jau otrajā instancē, tikmēr mana vēl gaida savu kārtu Rīgas Centra rajona tiesā. Tiesāšanās process Aivaram Gardam nav viegls, jo pirmās instances tiesnesei Vijai Siliniecei, ieraugot, ka prasītājs ir Latvijas Nacionālās frontes priekšsēdētājs, uznāca dīvaina “politkorektuma” apmātība, un viņa vairs īsti nesaprata pat prasības būtību, tāpēc, ignorējot visus iesniegtos rakstiskos pierādījumus, drošības pēc nosprieda, ka Aivaram Gardam nekādas kompensācijas nepienākas. Tādēļ Aivaram Gardam bija jāiesniedz apelācijas sūdzība, kuru otrā instance – Rīgas apgabaltiesa – atzina par pamatotu un tiesneses Silinieces spriedumu atcēla. Tūlīt pēc tam Siliniece gods godam iesniedza atlūgumu, un nu jau viņa ir atbrīvota no tiesneša amata pienākumiem, kuri viņai acīmredzot ir bijuši par grūtu.
“VL-TB/LNNK” vārdi un darbi
Apelācijas instance atcēla Silinieces spriedumu, tomēr nosprieda no Tieslietu ministrijas piedzīt desmit reizes mazāku summu, nekā Aivars Garda prasīja, jo valstī ir dziļa krīze, un stāsta, ka Tieslietu ministrijas naudas maks esot patukšs. Aivars Garda nolēma šo spriedumu nepārsūdzēt un samierināties ar nelielo atlīdzību, jo mūsu valsts kasē, iespējams, tik tiešām svilpo caurvējš. Taču pati Tieslietu ministrija (“VL-TB/LNNK” ministra Jāņa Bordāna vadībā) uzskatīja, ka Aivars Garda, kurš cīnās par Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju, tomēr nav pelnījis kompensāciju par politisko kriminālvajāšanu, tāpēc iesniedza kasācijas sūdzību, apstrīdot tos pašus nieka 1000 latus.
Salīdzinājumam jāmin, ka Aivaram Lembergam Tieslietu ministrija tikko samaksāja 7257 latus (arī tiesas izdevumus) par nepamatoto apsūdzību tā saucamajā “Grīnberga lietā”. Lieki pat piebilst, ka muļķīgā “Grīnberga lieta” ne tuvu nelīdzinās Aivara Gardas vajāšanai, kuras ietvaros tika safabricēta krimināllieta pēc 78. panta, kas atrodas Krimināllikuma IX nodaļā “Noziegumi pret cilvēci, kara noziegumi, genocīds”, tātad ietilpst grupā “vissmagākie noziegumi”. Vai tad Aivars Lembergs, kurš, iespējams, aizdomīgā ceļā ir kļuvis par miljonāru, ir pelnījis no valsts saņemt vairāk nekā 7000 latus, bet Aivars Garda, kurš tiek nelikumīgi vajāts par to, ka aizstāv latviešu tautas un valsts tiesības atbrīvoties no okupantiem, nav pelnījis neko?
Tieslietu ministrijas iesniegtā kasācijas sūdzība, apstrīdot 1000 latu atlīdzību, bija ļoti nepatīkams pārsteigums Latvijas Nacionālajai frontei un laikrakstam “DDD”, jo liek aizdomāties, ka tieslietas mūsu valstī nav godīgu cilvēku rokās. Šo kasācijas sūdzību ir parakstījis Tieslietu ministrijas valsts sekretārs Mārtiņš Lazdovskis, un tā ir klajā pretrunā ar Tieslietu ministrijas pārstāvju dedzīgajām runām par taisnīgumu, tiesiskumu un tiesu atslogošanu.
Starp citu, pērnā gada vasarā tieslietu ministrs Jānis Bordāns sniedza interviju laikrakstam “DDD” (skat.: “DDD” Nr. 16(270)–18(272)) un ļoti pareizi sacīja:
“Savā ziņā valstiskā mazspēja izpaužas tādējādi, ka mēs neesam līdz galam spējuši novērst okupācijas sekas. Dokumenti it kā ir pieņemti, tie pasaka, kas ir valsts pamati; ir Satversme, ir arī Saeimas deklarācijas, bet tās tiek aizmirstas – pēc principa: nu, lai tā deklarācija ir, mēs to necilāsim, nerunāsim par to, neiedarbināsim.”
Tieslietu ministrs intervijā arī publiski apsolīja rūpēties, lai beidzot tiktu pildīta Saeimas deklarācija par okupāciju un noslēgts līgums ar Krieviju par kolonistu repatriāciju. Diemžēl nekādi darbi šajā jomā vēl joprojām nenotiek. Toties darbi tiek veikti pavisam pretējā virzienā – “VL-TB/LNNK” vadītā Tieslietu ministrija, iesniedzot kasācijas sūdzību, ir morāli atbalstījusi Drošības policijas un prokuratūras realizēto kriminālvajāšanu pret latviešiem par deokupācijas un dekolonizācijas ideju izplatīšanu.
Vēl jāpiebilst, ka pirms pusgada, tiekoties ar Jāni Bordānu, mēs pārspriedām arī jautājumus par skandalozo krimināllietu, un tieslietu ministrs neoficiāli atzina, ka šajā politiskajā safabricējumā cietušajiem noteikti ir jāsaņem kompensācija no Tieslietu ministrijas, kā to paredz likums. Tika ievirzītas sarunas arī par iespējamu izlīgumu, lai nepamatoti vajātie “DDD” veidotāji saņemtu atlīdzību bez liekas tiesu noslogošanas un ar to saistītajiem nevajadzīgiem papildus izdevumiem. Tomēr darbi ir pretēji vārdiem – atlīdzība no valsts budžeta tiek maksāta nevis netaisnīgi cietušajiem “DDD” veidotājiem, bet gan, piemēram, juristei, kas pārstāvēja Tieslietu ministriju tiesā, kā arī kasācijas sūdzības sacerētājiem…
Var jau būt, ka nav jābrīnās par “VL-TB/LNNK” ačgārnībām – gluži vienkārši jāatceras, ka šis politiskais spēks, kurš sevi dēvē par nacionālu, atrodas “ar vārdiem Rīgā, bet ar darbiem aizkrāsnē”… Starp citu, muļķīgās kasācijas sūdzības iesniegšana ne tuvu nav salīdzināma ar to postu, ko Latvijas valstij var nodarīt “VL-TB/LNNK” deputātu mērķtiecīgais balsojums par pievienošanos eirozonai, kā arī Saeimas deklarācijas par okupāciju nepildīšana.
Turpinājumā – neliels ieskats Rīgas apgabaltiesas tiesas sēdē. Atsevišķus tiesu sēžu runu pierakstus laikraksts “DDD” publicē tādēļ, lai iedrošinātu arī mūsu lasītājus iestāties par savām tiesībām. Par taisnīgumu ir jācīnās, un no tiesāšanās nevajag baidīties. Nav pareizi, ja latvietis noslauka no savas sejas spļaudekļus un samierinās ar netaisnību, kā to darīja sirmgalve pirms diviem gadiem, nevērsdamās ar sūdzību tiesībsargājošajās iestādēs, kad viņai sejā iespļāva “maita krieva”.
Aivars Garda tiesājas ar Tieslietu ministriju
Otrās instances tiesas sēdes runu pieraksts
Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.Ošiņa: Prasītājam Aivaram Gardam tiek dots vārds paskaidrojuma sniegšanai.
Aivars Garda: Godātā tiesa! Es, gatavojoties šai tiesas sēdei, protams, pārlasīju visus tiesas materiālus un konstatēju, kas esmu jau visu pateicis gan prasības pieteikumā, gan pirmās instances tiesas sēdē, par ko liecina arī tiesas sēdes protokols. Gribētu tikai uzsvērt dažas vietas, kas man šķiet svarīgas. Piemēram, Latvijas Republikas Civillikuma 1635. pants noteic, ka atlīdzības apmēru par morālo kaitējumu nosaka tiesa pēc sava ieskata, ņemot vērā morālā kaitējuma smagumu un sekas. Prasītājam jeb cietušajam kaitējums ir jāpierāda.
Es uzreiz uzdevu sev jautājumu: kā tad lai es pierādu šo morālo kaitējumu, ja esmu jau pirmajā tiesas instancē visu izstāstījis, bet tiesa ņēmusi vērā tikai vienu mazu faktu par Lienes Apines liecību un, taisot spriedumu, uzrakstīja, manuprāt, ļoti lielu aplamību.
Proti, tagad nolasīšu rindkopu no pirmās instances sprieduma: “Un, tā kā konkrētajā gadījumā netika konstatēts atbildētāja Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas rīcībā neatļautas, prettiesiskas darbības, kuru rezultātā nodarīts prasītājam kaitējums, netika konstatēta atbildētāja vaina, un tiesa atzīst, ka nav pamatots un pierādīts prasītāja prasījums par morālā kaitējuma piedziņa no atbildētāja.”
Tādu secinājumu var uzrakstīt cilvēks bez jurista izglītības! Es nekad neesmu uzskatījis, ka Tieslietu ministrija ir vainīga pie kaut kā. Taču valsts likumdevējs ir izvēlējies Tieslietu ministriju kā atbildētāju – tautas valodā runājot, par tādu kā “peramo zēnu”, kurš nav vainīgs, bet ir atbildīgs. Un šajā gadījumā es pirmajā tiesas instancē arī to uzsvēru, un tas ir atspoguļots arī sēdes protokolā, ka es tieši nevainoju Tieslietu ministriju. Bet, ja tiesnese Sileniece ir taisījusi spriedumu uz tāda pamata – man tas rada izbrīnu. Un es secināju, ka, lai ko arī teiktu cietušais, vienalga tas ir atkarīgs no tiesas godaprāta…
[..]
Es tiku, ja tā var teikt, “vazāts pa presi”, apvainots vairāku gadu garumā – un to tiesa uzskata par nesvarīgu! Kā tad es varu pierādīt man nodarīto morālo kaitējumu, ja tiesa visu notikušo uzskata par nesvarīgu?
Tiesnese: Jums bija ierosināts process 2005.gadā, un galīgais nolēmums šajā kriminālprocesā stājās spēkā 2008.gadā. Tātad trīs gadu jums bija pirmstiesas izmeklēšana, tiesas izmeklēšana… Tādēļ jums ne tikai atteica akreditāciju Saeimā, bet bija arī dažādas publikācijas presē, un, protams, tas jums radīja negatīvas emocijas. Jūs tātad esat pievienojis lietas materiāliem šos datus?
Aivars Garda: Jā, ir pievienots.
Tiesnese: Kādu kaitējumu tas jums ir nodarījis, kā tas ietekmējis jūsu darbu, jūsu privāto dzīvi?
Aivars Garda: Es jau savā prasībā rakstīju, ka tas manī radīja dziļu sašutumu un pretīguma sajūtu pret tiem, kas mani tiesāja, kas par mani apmelojoši rakstīja. Par mani rakstīja okupantu prese, arī pašu bāleliņu prese, tā kā es tiku apvainots no visām pusēm – daudz vairāk nekā minētā tiesnese (Muižniece), kuru tagad tiesā. Ja to tiesa uzskata par mazsvarīgu, tad jau nav man vairs ko teikt.
[..]
Tiesnese: Unjūs šo jums nodarīto morālo kaitējumu saistībā ar nepatieso apsūdzību novērtējat 10 000 latu apmērā?
Aivars Garda: Vērtēju to augstāk, bet vairāk neprasu, jo zinu, ka tiesu praksē vairāk prasīt nav jēgas…
Tiesnese: Tātad jūs izvērtējāt reālos apstākļus…
Aivars Garda: Jā, izvērtējot reālos apstākļus, domāju, ka tiesa man vairāk nekādā gadījumā arī neiedos.
[..]
Gribētu vēl papildināt, protams, ja tiesa to atļaus, – mums bija neoficiālas sarunas ar Tieslietu ministrijas pārstāvi par miera izlīgumu pirms tiesas. Bet rezultāts bija tāds, ka mēs kopā ar Līgu Muzikanti saņēmām sapratni, bet pašreizējie likumi ir tādi, ka pirms tiesas mēs nevaram slēgt šādu izlīgumu. Tāpēc šeit mēs esam kaut ko darījuši lietas labā.
[..]
Tiesnese: Vai Tieslietu ministrijas pārstāvei ir kādi jautāji prasītājam?
Tieslietu ministrijas (TM) pārstāve I.Mediņa: Prasītājs ir prasījis par zaudējumu piedziņu gan prasības pieteikumā, gan apelācijas sūdzībā, norādījis, ka ceļ prasību, pamatojoties uz Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 1. panta 2. daļu, kas paredz, ka izziņas iestādes, prokuratūras un tiesas rīcība ir nelikumīga, ja tā pārkāpj materiālo un procesuālo tiesību normas. Tātad jautājums – kādi tiesību normu pārkāpumi kriminālprocesā ir pieļauti, un uz kuriem tiesas spriedumiem vai lēmumiem tas attiecas?
Aivars Garda: To jau es esmu minējis prasības pieteikumā, un man ir līdzi visi spriedumi. Vai man aizņemt laiku un tagad atrast visu, lai nolasītu? Vai esat ar tiem iepazinusies?
TM pārstāve: Jā, esmu iepazinusies, bet, ja tā sakāt, tad, lūdzu, nocitējiet…
Tiesnese: Sapratu prasītāju. Bet krimināllietas spriedumā taču viss ir norādīts!
Tiesnese : Vārds atbildētājai.
TM pārstāve: Jūsu paskaidrojums pirmajā instancē un arī uz apelācijas sūdzībā rakstīto papildus prasa paskaidrojumu. [..]
Ministrija uzskata, ka visu triju instanču nolēmumos nav norādīts, ka izziņas iestāde vai prokuratūra būtu pārkāpusi kādu materiālo vai procesuālo tiesību normu. [..] Savukārt prasītājs tieši šo momentu akcentē, ka ir bijuši pārkāpumi pret viņu vērstajā kriminālprocesā. Prokuratūras likuma 5. pants paredz, ka katrs prokurors, izskatot kopējas lietas, savus lēmumus pieņem patstāvīgi un vienpersoniski, pamatojoties uz savu pārliecību un ievērojot personu vienlīdzīgu likumu tiesas priekšā un nevainības prezumpciju, patiesību un likumību. Prokuroru veiktās darbības, pārsūdzot tiesas spriedumu visu trīs instanču tiesās, nav lietas nepamatota novilcināšana, kā to norāda prasītājs. Tā ir patiesības noskaidrošana saskaņā ar Kriminālprocesa likumā noteikto procesuālo kārtību.
[..]
Ministrijas ieskatā prasītāja norādītie argumenti nepierāda, ka viņam būtu nodarīts morālais kaitējums, ka viņam būtu smagas sekas. Krimināllietas izskatīšanas un izmeklēšanas laikā prasītāju sargāja nevainīguma prezumpcija, un līdz ar to nevar teikt, ka viņam būtu nodarīts smags morāls kaitējums, kas būtu jāatlīdzina. Paldies!
Tiesnese: Vai prasītājam ir kādi jautājumi atbildētāja pārstāvim?
Aivars Garda: Vai atbildētāja ir iepazinusies ar Latvijas Republikas Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas nolēmumu, kurā viss tieši par pārkāpumiem ir norādīts? Tāds pats arī jautājums – vai ir iepazinusies ar pirmās instances tiesas spriedumu manā krimināllietā, kurā tas pats ir teikts?
TM pārstāve: Jā, esmu iepazinusies.
Aivars Garda: Vai tiešām?
TM: …
[..]
A.G.: Tiesu debatēs es gribētu, ja tiesa atļaus, nolasīt kaut vai vienu rindkopu no Latvijas Republikas Augstākās tiesas Krimināllietu Tiesu Palātas lēmuma: “… apsūdzībā tiek pārkāptas Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 19. panta prasības par lietas apstākļu pilnīgu, vispusīgu un objektīvu izmeklēšanu, jo izmeklēšana veikta vienpusīgi ar apsūdzošu tendenci, ignorējot apsūdzētā un aizstāves pieteiktos lūgumus un iesniegtos pierādījumus. Lietā pārkāptas arī Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 188. panta un 196. panta prasības”.
Pirmās instances spriedumā pat atzīts, ka Aivars Garda pat nav šo tiesību subjekts, tātad mani raksti vai, mani izteikumi, par kuriem mani tiesāja, vispār nav saistoši, jo esmu tikai žurnālists, tāpat arī šeit ir teikts, ka pārkāptas procesuālās normas.
[..]
TM pārstāve: Ministrija uzskata, ka visas izmeklēšanas laikā prasītāju sargā nevainīguma prezumpcija, un izmeklēšanas darbiniekiem un prokuratūrai ir jāizmeklē lietas pēc iesniegumiem, lai nodrošinātu likumību valstī. Un līdz ar to, ja prasītājam bija kādas neērtības, kuras sagādāja krimināllietas izmeklēšana un iztiesāšana, – nu, iespējams, ka bija neērtības, – tomēr ne visos gadījumos, un konkrēti šajā, prasītājam būtu nodarīts morālais kaitējums. Visās lietās nevar teikt, ka būtu nodarītas morālas ciešanas, un tieši šajā lietā Tieslietu ministrija uzskata, ka raksturotie apstākļi nav tādi, ka būtu jāatlīdzina morālais kaitējums. Ministrija uzskata, ka prasība nav pierādīta.
Tiesnese: Paldies! Replika?
Aivars Garda: Es uzskatu, ka tāda Tieslietu ministrijas attieksme ir amorāla un ka tādi cilvēki nedrīkst pārstāvēt Tieslietu ministriju, jo šeit absolūti nav redzams cilvēcīguma moments, kas ir ļoti svarīgs šādās lietās. Un es arī pilnībā noraidu Tieslietu ministrijas atzinumu, ka tiesnesis ir tikai tiesnesis – viņš nav cilvēks. To nodalīt nevar, it īpaši vērtējot morālo kaitējumu. Redziet, Tieslietu ministrijas atsūtītā pārstāve uzskata, ka man nebija nodarīts morālais kaitējums. Bet, kā viņa zina, vai man bija vai nebija nodarīts morālais kaitējums? Lai pati nokļūst apsūdzētās lomā divus ar pusi gadus, un tad viņa redzēs, kāds viņai būs morālais kaitējums. Manī ir sašutums par šādu Tieslietu ministrijas attieksmi, godātā tiesa! Paldies!