Saruna ar Latvijas Nacionālās frontes dibinātāju un tās bijušo priekšsēdētāju Viktoru Mūrnieku
Pirms 15 gadiem piedzima Latvijas Nacionālā fronte
DDD: 27. decembrī Latvijas Nacionālai fronte svin 15 gadu jubileju. Pirms pieciem gadiem laikraksta “DDD” lasītājiem jūs sacījāt: “Mērķis, kādēļ tikusi radīta Latvijas Nacionālā fronte, ir 1918. gada 18. novembrī proklamētās un 1940. gadā okupācijas rezultātā likvidētās Latvijas valsts atjaunošana.” Kāds ir jūs vērtējums 15 gadu darbam?
Viktors Mūrnieks: Latvijas Nacionālās frontes kodols ir stiprs – tas stāv kā klints un nepiekāpīgi, spītējot milzu pretestībai, virza šīs patiesības domas.
DDD: Kā radās Latvijas Nacionālā fronte?
V.M.: Tolaik TB/LNNK jau sen bija pierādījusi savu vārgulību un nodevīgumu, un es sapratu, ka latviešiem ir nepieciešams nacionāls spēks, kuru nedrīkst ļaut vadīt “bijušajiem” čekistiem. Mēs, daži nacionāli noskaņoti cilvēki, nospriedām, ka ir nepieciešama izteikti nacionāla organizācija, kurai būtu skaidri, nepārprotami mērķi un uzdevumi. Starp citu, Nacionālo fronti gribēja dibināt jau janvārī kādas konkrētas partijas cilvēki, tautfrontieši, kas jau gatavoja materiālus un veica citus pasākumus. Tomēr, zinot par šiem organizatoriem mazliet vairāk, esmu priecīgs, ka viņiem tas neizdevās, un mēs viņus apsteidzām. Citādi Latvijas Nacionālās frontes ideja būtu kapitāli sacūkota.
Turklāt sagadījās, ka 1996. gadā Latvijā viesojās Francijas Nacionālās frontes pārstāvji. Ļoti iepatikās tolaik Lepēna vadītā organizācija, tāpēc iedziļinājāmies tās darbībā, struktūrā un secinājām, ka šis ir labs tautas nacionālo interešu aizstāvēšanas līdzeklis. Lūk, tad arī Latvijā tika dibināta Nacionālā fronte.
DDD: Kāpēc Latvijas Nacionālā fronte tika veidota kā sabiedriska organizācija, nevis partija?
V.M.: Par partijām jau tad viss bija skaidrs – uz kurieni tās velk, kas tās ir, no kurienes tās rodas un uz kurieni dodas. Partijas vienīgais mērķis ir tikt pie “siles”. Tādēļ Latvijas Nacionālā fronte tika dibināta kā latviešu un citu likumīgo Latvijas pavalstnieku nacionāli patriotiska organizācija, kas atrodas ārpus politiskajiem grupējumiem, ar mērķi panākt Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju un atjaunot 1918. gada 18. novembrī dibināto Latvijas valsti.
Doma bija tāda – izveidot Nacionālo fronti kā sabiedrisku organizāciju ar plašām pilnvarām. Starp citu, sākotnēji mums bija pat likumdošanas iniciatīvas tiesības.
DDD: Vai tad Uzņēmumu reģistrs apstiprināja?
V.M.: Interesanti, ka cilvēki tobrīd bija ārkārtīgi pretimnākoši – cepuri nost! Reģistrāciju taisīja zibenīgi, nekādu iebildumu nebija. Mazliet pie vārda “Latvijas” notika aizķeršanās, bet to atrisinājām, mierīgi pierādījām, ka nekādu pretlikumību šādā nosaukumā nav.
Tātad Latvijas Nacionālā fronte tika radīta kā spēcīga organizācija – pamatīga, nacionāla “jumta” organizācija. Es kā tāds “paputējis” vēsturnieks zinu no vēstures avotiem, ka kritiskos brīžos ir jābūt kādam vienojošam, fiziski reālam spēkam – nevis tikai idejai (idejas mums visiem ir labas), bet vienojošam spēkam šīs idejas realizēšanai.
DDD: Tātad ir jābūt spēcīgām personībām, kas šīs idejas spēj noturēt, izskaidrot un realizēt?
V.M.: Tieši tā! Jo kritiskāka situācija veidojas, jo lielāka loma ir personībai. Un tā saucamā “demokrātija” paliek otrajā plānā. Tieši tāpēc ir ļoti svarīgi, lai Latvijas Nacionālās frontes kodols būtu stiprs.
LNF rašanās iedvesa šausmas režīmam
Viktors Mūrnieks: Tā kā jau pirms 15 gadiem aizvien vairāk saasinājās problēmas ar tiem krievvalodīgajiem, kuri kā okupanti un kolonisti nav tikuši izmesti laikus ārā, katram domājošam cilvēkam bija skaidrs, ka šeit samilzīs etniski konflikti, domstarpības un saasināsies situācija. Tādēļ bija nepieciešama nacionāla “jumta” organizācija, zem kuras vienoties. Pamatā tika izstrādāta Deklarācija, kuras piecpadsmit punkti bija pietiekami skaidri saprotami. Bet diemžēl mūsu tautiešiem kaut kas laikam nebija pieņemams…
DDD: Bija jāsāk parādīt drosme…
V.M.: Jā, drosme! Bet ar spēcīgu organizāciju taču ir vieglāk parādīt savu drosmi, nekā atsevišķi cīnoties, – vismaz man tā liekas.
Tomēr es nevarēju iepriekš paredzēt tik vētrainu reakciju, no kuras varbūt cilvēki nobijās. Režīms reaģēja ārkārtīgi asi jau tajā pašā brīdī, kad piereģistrējām Latvijas Nacionālo fronti. Mavriks Vulfsons nakts laikā sacēla kājās laikrakstu redakcijas – ārprāts, tās ir šausmas, tās ir briesmas, kas tagad ir notikušas Latvijā!… Viņš sacerēja histērisku atklāto vēstuli par Latvijas Nacionālās frontes dibināšanas faktu, apvainoja mani par bīstamu ekstrēmistu, pauda gaidāmas baigas, stindzinošas briesmas. Uzreiz pēc tam mani uz interviju uzaicināja angļu valodā iznākošā laikraksta “The Baltic Times” korespondents. Tika publicēts apjomīgs raksts par tikko dibināto organizāciju, paužot saistību ar Lepēna vadīto Nacionālo fronti.
Bet es devu pretī…
DDD: Tātad viņi šausminājās, bet jūs turpinājāt darbu?
V.M.: Jā, es mierīgi skaidroju savu pamatojumu, kāpēc Latvijas Nacionālā fronte ir vajadzīga. Režīms bija ļoti satraucies – no visām pusēm nāca virsū. Turklāt, tā kā bija reģistrēta organizācija ar likumdošanas iniciatīvas tiesībām, sākts bija spēcīgi.
DDD: Bet likums laikam taču šādas tiesības neparedzēja?
V.M.: Likumus pielāgoja pēc tam! Šīs tiesības mēs mazliet paspējām izmantot. Tomēr mērķi es, vismaz tolaik, nesasniedzu. Diemžēl turpmākais darbs jaunajā organizācijā nebija tikpat ass un raits. Ļoti trūka cilvēku, kuri varētu organizēt un realizēt konkrētus uzdevumus. Bija arī apvērsuma mēģinājumi. Piemēram, Ilmārs Ančāns, kurš bija piedalījies arī dibināšanā, mazliet vēlāk gribēja LNF padarīt par savu “kabatas organizāciju”, lai iekļūtu Saeimā. Viņš mēģināja veikt divus apvērsumus, lai ieliktu savus cilvēkus Stratēģijas padomē, taču nekas nesanāca. Par šķeltniecību viņš tika izslēgts.
Pagāja četri gadi. Es biju apņēmies izveidot organizāciju, teicu, ka maksimāli to sakārtošu, visus dokumentus noformēšu, bet vēlāk ir jāmeklē citi – spēcīgāki cilvēki, kas varētu daudz labāk par mani strādāt. Politiķis, maigi izsakoties, esmu ne visai – vairāk militārists…
DDD: Un, kas tad notika – kur jūs atradāt tādus cilvēkus?
V.M.: Atradu – viens te man pretī sēž un mani intervē…
LNF izrāviens un darbs
Viktors Mūrnieks: Tolaik es pētīju organizācijas, kas būtu spējīgas pārņemt Latvijas Nacionālās frontes vadību, jo četru gadu laikā no visiem, kuri izgāja caur fronti, būtībā neviens neaizķērās. Redzēju, ka mūsu tautiešiem šī aktīvā darbība nav visai pieņemama. Starp citu, to, kas latviešiem būtu pieņemams, es neesmu sapratis vēl joprojām. Es, protams, nerunāju par tiem pieciem procentiem, kas ir nacionāli noskaņoti, bet par visu pārējo latviešu daļu.
Lūk, vērojot, ka Latvijas Nacionālā fronte nedarbojas, kā gribētos, es pamanīju Aivara Gardas aktivitātes. Mēs ar viņu kādreiz bija satikušies, kad vēl nebija nodibināta LNF – tas bija pie aizsargiem, kad gribējām dabūt kādu pabalstu. Apgāds “Vieda” bija izdevis grāmatu “Nevienam mēs Latviju nedodam”, un, dziļāk iepazīstoties ar Aivaru Gardu un viņa darbību, sajutu, ka varu šim cilvēkam uzticēties. Tad iepazinos arī ar jums – tolaik Kultūras akadēmijas studentēm.
Es jutu, ka LNF ideja tiks pilnībā sabojāta, ja neatradīsies cilvēki, kas šo organizāciju spēs vadīt, un tāpēc nolēmu, ka tieši jūs esat vajadzīgi Latvijas Nacionālajai frontei. 2001.gada 20.decembrī LNF Kongresā par priekšsēdētāju manā vietā tika ievēlēts Aivars Garda, bet Stratēģijas padomē – jūs.
DDD: Kas, jūsuprāt, mainījās?
V.M.: Uzreiz bija izrāviens, jūs ļoti stingri pārņēmāt vadības grožus. Ja jūs tolaik nebūtu pārņēmuši vadību, LNF tagad vairs neeksistētu.
DDD: Par spēcīgāko Latvijas Nacionālās frontes ieroci kļuva laikraksts “DDD”. Tas ir pārcietis un pārcieš dažādus uzbrukumus, tomēr pretinieki vienmēr ir cietuši neveiksmi.
V.M.: Laikraksts, ko jūs izdodat, ir ļoti vērtīgs. Atvainojos par salīdzinājumu, bet savulaik Ļeņins izdeva “Iskru”, kas bija spēcīgs ideju rupors… Avīzes kā plašas saziņas līdzekļa izdošana ir ļoti nozīmīga darbība. Tagadējais “DDD” tika radīts uz iepriekš reģistrētā LNF laikraksta “Akmens” bāzes. Pirms jūsu atnākšanas bija izdoti tikai divi “Akmens” numuri.
DDD: Vairāki cilvēki mums ir teikuši, ka tieši “DDD” ir saglabājis dzīvu ideju par Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju. Vai tā ir?
V.M.: Jā, tā tas ir. Bet vairums šodien ir tik bailīgi, tik neuzņēmīgi… Varbūt viņi sirdīs jūt, ka šī ir tautai un valstij visnepieciešamākā ideja, par kuru jācīnās, lai mums visiem būtu nākotne, taču negrib ne pirkstu nepakustināt, lai reāli kaut ko darītu.
DDD: Viņiem ir žēl sevis un bail zaudēt pat drusciņu no savas personiskās labklājības.
V.M.: Laikam gan.
DDD: Diemžēl šādu malā stāvētāju mūsu tautā ir ļoti daudz – šo vienaldzīgo un bailīgo latviešu masu mēs redzam arī savā radu, kaimiņu un paziņu lokā. Ko darīt? Vai Latvijas Nacionālajai frontei bruņoties ar pacietību?
V.M.: Vispirms ir jāatzīst, ka jūs esat pareizi iesākuši, turoties tieši pie LNF Deklarācijas pirmā punkta – deokupācijas un dekolonizācijas. Bez pamatīga tautas atbalsta pārējie 14 deklarācijas punkti šobrīd paliek gluži vienkārši uz papīra. Taču tā ir perspektīva turpmākai darbībai, kad tautas apziņa pieņems pašu pirmo noteikumu, bez kura realizēšanas mūsu tautai un valstij nav nākotnes. Tātad tā ir laba ievirze – jūs liekat akcentu uz visbūtiskāko un ķeraties vērsim pie ragiem. Protams, šajā prātam neatverami grūtajā darbā ir vajadzīga arī pacietība, jo darba rezultāti vēl nav redzami.
Tikmēr šie, atvainojiet, idioti, kuri mēģina vadīt valsti, darbojas diametrāli pretējā virzienā. Tāda divu tautību savienošana, kāda tiek izmēģināta Latvijā, nav iespējama – vēsturē nekad tā nav noticis, mums draud katastrofa. Tāpēc es domāju, ka ideja par deokupāciju un dekolonizāciju ir jānotur, jo pienāks brīdis, kad tauta sapratīs un saņems spēkus, lai to realizētu. Es tikai nezinu, kāds ir atbalsts “DDD” un Latvijas Nacionālajai frontei no nacionālā spārna puses – kaut vai morāli un materiāli ir jāatbalsta! Bez materiālā atbalsta avīzi izdot ir grūti, neiespējami. Re, kā sorosieši ņemas, lai virzītu savas idejas… Bez lielas naudas viņi nekustētos.
DDD: Sorosam naudas netrūkst…
V.M.: Jā, un tāpēc viņam paveras daudzas durvis. Bet jūs, pretēji tādiem sorosiešiem, esat varoņi, jo būtībā cīnāties bez nekā. Divas no jums – Līga Krieviņa un Ilze Liepa – to neizturēja, jūs pameta… Taču jūs sakļaujaties vēl ciešāk un turpināt savu grūto darbu. Tas ir apbrīnojami!
Godīgi runājot, finansējumam Latvijas Nacionālās frontes atbalstam ir jābūt lielam. Tikai tā būtu iespējams paplašināt darbību. Es cilvēkus aicinu: “Ja negribi stāties Latvijas Nacionālajā frontē un iet pirmajās līnijās, tad mērķa labad vismaz finansiāli ir jāatbalsta šie cīnītāji!”… Jūsu ir maz, līdzekļu ir maz, bet darbu ir daudz! Līdz cilvēku apziņai vajadzētu nonākt sapratnei, ka šodien nav cita ceļa.
DDD: Tāpēc jau ir avīze, kas modina cilvēku apziņas. Jāatzīstas, ka 2001.gadā, kad pārņēmām LNF vadību, mēs domājām, ka latvieši ir daudz gatavāki, ka šie jautājumi ir tik elementāri un saprotami…
V.M.: Bet diemžēl vairumam tā nav.
DDD: Jā, un tādēļ ir jāveic milzīgs izglītošanas darbs. Un to mēs darām ar savas avīzes palīdzību, jo cita prese nav pieejama taisnības idejām.
V.M.: Jūsu domas visur cenšas bloķēt, cenzēt, no tām baidās. Aivaru Gardu uz intervijām neaicina, jo zina, ka viņš neslēps skaudro patiesību, bet režīmam tas šķiet bīstami.
Cīņa ielenkumā
DDD: Kāda jūsu skatījumā ir pašreizējā situācija Latvijā? Kādas ir prognozes, un ko darīt?
Viktors Mūrnieks: Šo situāciju jūs ļoti labi raksturojat dažādu personu intervijās. Ja kāds lasa katru avīzes numuru, tad viņam ir pilnīga, absolūta skaidrība par visu – nevajag būt īpaši, izcili gudram. Tieši tāda arī ir šī situācija – Aivars Brīze to pasaka pietiekami skaidri, Lucāns pareizi raksta par lauksaimniecību, visi precīzi pasaka. Tādējādi ir diezgan daudz cilvēku, kuru teikto ir vērts lasīt, viņos ir domas. Bet varbūt šo jautājumu “ko darīt?” ir jāuzdod šiem cilvēkiem?
DDD: Es domāju, ka arī viņi gluži nezinās izeju no šīs “bēdu ielejas”. Jo vienīgā izeja, manuprāt, slēpjas visas tautas atmodā – nevis specdienestu inspirētā, bet patiesā apziņas atmodināšanā. Kā šodien pamodināt tautu – tas diemžēl nav tik vienkārši, kā no rīta piecelties no gultas. Pēc manām domām, ir jānotiek kādam spēcīgam triecienam un jārodas īpašiem apstākļiem. Protams, lai apziņa pamostos, ir nepieciešama arī patiesas informācijas saņemšana.
V.M.: Bet, atbildot uz jautājumu, ko, manuprāt, darīt… Uzreiz nediktēšu visu plānu. Pirmais, noteikti ir jāstiprina LNF – finansiāli. Varētu meklēt arī sadarbību ar nacionāli domājošiem cilvēkiem, piemēram, tajā pašā “VL-TB/LNNK” – ne visi tur ir samaitāti. Labi būtu, ja arī šie cilvēki nestu sevī frontes idejas. Diemžēl ir jāpiekrīt, ka partijās apvienojas cilvēki, kuri grib ieslīdēt kaut kādos amatos, iekļūt Saeimā. Viņiem tas ir galvenais mērķis. Tāpēc jau LNF tikusi radīta kā nevalstiska organizācija, kas nav saistīta ar politiku, bet var atbalstīt kādu politisku spēku, ja tāds izveidojas. Jāvirzās uz kopīgo, lai cīņā vienotos visi nacionālie spēki.
Otrkārt, LNF kodols ir jāsaudzē. Galvenais – materiāli atbalstīt! Tad darbība spēs vērsties plašumā. Pat, ja, piemēram, katrs pensionārs pa latam mēnesī ziedotu “DDD” – jau tad finansiālie apstākļi kļūtu mazliet labāki. Bez šīs materiālās bāzes ir grūti kaut ko izdarīt.
DDD: Piekrītu, ka viegli nav. Tāpēc paldies visiem ziedotājiem, bez kuru atbalsta mums pat normāla datora nebūtu.
V.M.: Vēlreiz uzsveru – LNF vadība ir ļoti laba, tai ir jāsaglabājas! Ekstremālās situācijās vienmēr pāriet uz vienvadību. Armijā, kad jācīnās ar ienaidnieku, nevar būt nekādas pašplūsmas demokrātijas…
Bet šobrīd jūs būtībā esat ielenkumā – šausmīgi grūti ir strādāt. Un mūsu “draugs” – Drošības policija vienmēr ir modra, lai radītu šķēršļus, kā ierobežot frontes darbību. Avīze “DDD” mūsu ienaidniekiem ir kā dadzis acī, kā sprāgstoša bumba rokās. Tāda ir patiesā situācija, praktiski mēs, nacionāli domājošie latvieši, esam ielenkti. Kā pacelt masas? Es jau arī, dalot avīzes, esmu sastapies ar cilvēkiem, kuri tikai pēc lielām pārrunām to paņem – baidās no palūkošanās patiesībā.
DDD: Vai piekrītat, ka tautas inertuma dēļ Latvijas valsts iet bojā?
V.M.: Tieši tā! Mēs zaudējam savu valsti, tas ir skaidrs.
DDD: Šis ir brīdis, kad cilvēkiem būtu jāapzinās sava atbildība pret valsti un tautu. Un tiem, kuri sākuši saprast, laiks pamodināt pārejos. Pašiem ir jāorganizējas.
V.M.: Protams, katram ir jāpieliek sava roka. Situācija ir smaga, bet varbūt, ja nonāksim līdz pavisam kritiskam punktam, cilvēki savās apziņās beidzot mainīsies. Šodien kādi 82–86 procenti Latvijā skaitās trūcīgi – iedomājies, kas tas ir par skaitu! Bet šiem trūcīgajiem cilvēkiem, kuri tik tikko “savelk galus”, taču vajadzētu kļūt skaidram, ka kaut kas te nav kārtībā?! Un vēl zinot, ka septiņās lielākajās Latvijas pilsētās pārsvarā ir krievvalodīgie – tāda īpaša “suga”?! Būtu jāsāk domāt ar smadzenēm, kā tas tā var būt latviešu valstī! Kā viņiem ieskaidrot, ka ar šo netaisnību nedrīkst samierināties, un spēks ir mūsos pašos?!
DDD: Mēs to cenšamies paskaidrot avīzē “DDD”. Ļoti priecājamies, kad redzam, ka publicētais vēršas plašumā. Tā jau ir tā pašorganizēšanās, ko “DDD” lasītāji var darīt katru dienu – gluži vienkārši paplašināt šo informācijas ieguves loku.
V.M.: Jā, tas ir svētīgs darbs, par to nav šaubu. Neko citu jau arī nevar izdarīt – nav jau LNF savas raidstacijas.
Vēlējums Jaunajā gadā
DDD: Ko jūs novēlētu mūsu lasītājiem 2013. gadā?
Viktors Mūrnieks: Pirmkārt, lai ikviens sāk ar to, ka abonē šo avīzi sev un citiem! Ja vēl neesat to izdarījuši, var paspēt. Kaut vai nopērciet kioskos, ja ne abas reizes mēnesī, tad vismaz vienu numuru – sapratīsit, par ko šī avīze “runā”. Tas taču ir jūsu pašu interesēs.
Uzskatu, ka vienīgā patiesības saliņa, kas palikusi šajā politiskajā purvā, ir Latvijas Nacionālā fronte, un mums ar visiem iespējamiem spēkiem tā ir jāatbalsta. Ja tautieši nevar personīgi piedalīties LNF darbībā, tad vismaz lai pabalsta materiāli. Jebkura naudas summa šobrīd ir svarīga – no visiem sanāks kaut kas, un Nacionālās frontes cilvēki varēs kaut cik normāli strādāt: turpināt izdot avīzi un sākt paplašināt savu darbību. LNF nav sveša iestāde, bet gan tautas organizācija, kuras mērķis ir atjaunot taisnīgumu un atgūt zaudēto brīvību. Ja tauta nevar savu organizāciju uzturēt, tad, atvainojiet, tālāk nav kur vairs… Tad arī zaudēsim savu valsti pavisam – atdosim kaut kam, kaut kur un izklīdīsim pa pasauli.
Tomēr es ticu tautas dzīvībai. Tāpēc LNF novēlu arī turpmāk stāvēt kā klintij un būt kā bākai!
Intervēja Līga Muzikante