Šā gada 22. novembrī Administratīvā rajona tiesa atkārtoti izskatīja “Daugavas Vanagi Latvijā” pieteikumu, ar kuru biedrība bija lūgusi noteikt Rīgas domes vadošajām amatpersonām pienākumu publiski atvainoties par pilsētas izpilddirektora prettiesisko aizliegumu 2011. gadā rīkot 16. marta gājienu. Tāpat tika lūgts tiesu noteikt Rīgas domei pienākumu atlīdzināt personisko kaitējumu 5000 latu apmērā.
Administratīvā rajona tiesa biedrības “Daugavas Vanagi Latvijā” pieteikumu daļēji apmierināja, liekot Rīgas domei mēneša laikā no brīža, kad spriedums stājas spēkā, laikrakstos “Diena”, “Neatkarīgā Rīga Avīze”, “Latvijas Avīze”, “Telegraf”, “Čas” un “Vesti Segodņa” publicēt atvainošanos par prettiesisko Rīgas pilsētas izpilddirektora 2011. gada 8. marta lēmumu.
Biedrības pieteikumu daļā par personiskā kaitējuma atlīdzināšanu 5000 latu apmērā tiesa noraidīja.
Tiesas spriedumu lūdzām komentēt bijušo “Daugavas Vanagi Latvijā” vadītāju Jāni Ati Krūmiņu:
Jānis Atis Krūmiņš: Ar tiesas spriedumu esmu ļoti apmierināts. Ticis ieguldīts liels darbs, lai piespiestu Ušakovu atvainoties par to, ko viņš nodara latviešu tautai. Par lielu zaudējumu es neuzskatu tiesas lēmumu noraidīt naudas kompensācijas prasību. Vairs neesmu biedrības “Daugavas Vanagi Latvijā” (DVL) līderis, un diemžēl šobrīd organizāciju vada cilvēki, kuri man nav pieņemami, tādēļ īpaši necentos, lai tiktu piespriests arī naudas sods.
DDD: Vai iesniegumā tiesai norādījāt kādu īpašu tekstu, kā Rīgas domes vadītājam Ušakovam būtu jāatvainojas?
J.A.K.: Jāatvainojas būs visos plašas saziņas līdzekļos, kuros tika pieminēts, ka “Daugavas Vanagiem” ir aizliegts rīkot gājienu 16. martā. Visos šajos medijos Ušakovam būs jāatvainojas par savām kļūdām. Kad nolēmu vērsties tiesā, zināju, ka ceļš būs grūts, lai iegūtu pozitīvu rezultātu. Šķiet, šī bija piektā tiesa, kad beidzot tika skatīta lietas būtība. Zināju, ka būs noraidījums, tādēļ netika norādīts speciāls teksts, kādu vēlamies dzirdēt no Ušakova. Tika prasīts princips – viņam ir jāatvainojas latviešu karavīriem, kuri ir aizskarti ar to, ka viņiem neļauj vienoti aiziet 16. martā līdz Brīvības piemineklim un nolikt tur ziedus.
DDD: Šoreiz tiesa skatīja prasību par 2011. gadā aizliegto 16. marta gājienu.
J.A.K.: Jā, Administratīvā rajona tiesa Rīgā skatīja manu iesniegumu, kuru parakstīju 2011. gadā, kad biju vēl DVL vadītājs. Varbūt cilvēki neatceras, bet es jau 2008. gadā pieteicu 16. marta gājienus vairākiem gadiem, un 2011. gada 16. marta gājiens bija pēdējais, kuru es biju pieteicis.
Katru 16. martu Ušakovs mēģina izlocīties, sakot, ka atbildīgais ir izpilddirektors Juris Radzevičs, kuram savukārt nekad nav laika, tādēļ viņa vietā tiek nosēdināts vietnieks Māris Kalve, kurš tikai izliekas, ka uzklausa viedokļus, lai vēlāk pieņemtu lēmumu. Taču visiem ir skaidrs, ka lēmums aizliegt gājienu jau ticis pieņemts. Tā tas ir katru gadu.
Esmu iesniedzis prasību tiesā arī par 2012. gada 16. marta gājiena aizliegumu, bet šis iesniegums ir no “Daugavas Vanagu” Limbažu nodaļas, tādēļ tiesa 10. decembrī to izskatīs Valmierā. Arī šajā lietā Daugavas Vanagus pārstāv advokāts Armands Tomelis. Būs interesanti raudzīties, kā lems šī tiesa gan par atvainošanos, gan materiālo kompensāciju.
DDD: Vai 22. novembra tiesas spriedums ir galējs vai arī Rīgas domei to ir iespējams pārsūdzēt?
J.A.K.: Spriedumu ir iespējams pārsūdzēt, un esmu pārliecināts, ka Ušakovs šo iespēju izmantos. Skaidrs, ka dome centīsies šo lietu vilkt garumā – viņi būs izturīgi. Man gan jāatzīst, ka arī es esmu bijis neatlaidīgs, jo neapstājos pie pirmajām grūtībām. Zināmā mērā šajā tiesu praksē ir panākta revolūcija, proti, tagad morālās kompensācijas atlīdzību var prasīt ne tikai privātpersonas, bet arī biedrības, tas ir, juridiskās personas. Līdz šim morālo kompensāciju varēja pieprasīt tikai privātpersonas. Mūsu advokāts Tomelis tiesā tā arī teica: vai tad visiem leģionāriem vajadzēja vērsties tiesā un katram individuāli prasīt morālo kompensāciju no Ušakova? Biedrībā, kura prasa kompensāciju, taču ir apvienojušies atsevišķi cilvēki, kuri arī prasa kompensācijas. Lieta nonāca līdz Satversmes tiesai, kas atzina, ka arī juridiskās personas, šajā gadījumā biedrība “Daugavas Vanagi Latvijā”, var prasīt morālo kompensāciju.
DDD: Tā ir ļoti laba uzvara! Iespējams, ka daudzi nemaz nezina par šādu Satversmes tiesas lēmumu.
J.A.K.: Domāju, ka daudzi patiešām nezina. Iespējams, ka vairākas organizācijas, kas pēc pirmās tiesu instances ir metušas plinti krūmos, varēs atjaunot tiesvedību.
DDD: Kā Daugavas Vanagu organizācijas Centrālā valde uztvēra šo pirmo uzvaru tiesā?
J.A.K.: Daugavas Vanagu Centrālā valde, manuprāt, ir diezgan bēdīgā situācijā, jo viņi necenšas nekavējoši reaģēt uz notikumiem. Spilgts piemērs neizlēmībai un neizdarībai ir vilcināšanās ar vēršanos tiesā pret SC Saeimas frakcijas deputāti Irinu Cvetkovu, kas apvainoja leģionārus. (Septembra beigās Irina Cvetkova “Daugavas Vanagu” organizāciju raksturoja kā “Trešā Reiha ideju turpinātājus” un “nacisma režīma atbalstītāju un turpinātāju organizāciju” – red.piez.) “Daugavas Vanagu” vadītājs Andrejs Mežmalis baidās pieņemt lēmumus, mēģinot mīļā miera labad kaut kā izslīdēt no nepatīkamām situācijām. “Daugavas Vanagu” Centrālā valde nav pat pievērsusi uzmanību, ka man ir izdevies gūt zināmus panākumus. No viņu puses neviens man nav zvanījis un teicis paldies, ka rūpējos par “Daugavas Vanagu” godu un slavu.
Intervēja Liene Apine