Saruna ar producentu, slēgtā radioraidījuma “Tēvijas laikmets” vadītāju Robertu Klimoviču
Vienot var tikai cēla ideja
DDD: Eduards Berklavs ir piemērs, ka ideja – cēla ideja un vispārības labums – ir vissvarīgākais noteikums. Viņš teica, ka bez deokupācijas un dekolonizācijas nekas labs nebūs. Jebkurai partijai ir jāapvienojas tieši ap šo ideju; neatkarīgi no tā, kādā baznīcā tu ej, kādu partiju tu pārstāvi, latviešiem ir vajadzīga vienota taisnīguma atjaunošanas ideja.
Roberts Klimovičs: Domāju, ka vienīgā partija latviešiem varētu būt aizsargi. Tai vajadzētu būt organizācijai ar stingru kārtību, subordināciju un cēlu ideju. Tai, protams, ir vajadzīgs spēcīgs cilvēks, kas dažās dienās te visu spētu sakārtot.
DDD: Tad tiem, kuri tur stājas, ir jābūt arī vēlmei veikt deokupāciju, dekolonizāciju – atjaunot taisnīgumu!
R.K.: Zini, naidā un dusmās arī nekas nesanāks. Naids ir viena no trim indēm, kas mums traucē – traucē domāt, gandrīz paralizē…
DDD: Bet Gandijs rakstīja: “Ja nebūtu citas izvēles kā starp gļēvulību un varmācību, es ieteiktu varmācību. Es izkopju klusu vīrišķību – mirt bez nonāvēšanas. Bet, ja kādam nav drosmes, tad es labāk gribu, lai viņš izkopj sevī mākslu nonāvēt un tikt nonāvētam, nekā apkaunojoši bēgt no briesmām. Jo tas, kas bēg, veic varmācību domās: viņš bēg tāpēc, ka viņam trūkst vīrišķības nonāvējot pašam tikt nonāvētam. Tūkstošreiz labāk es riskēju pieļaut varmācību, nekā veselas tautas apkaunojošu gļēvulību.”
R.K.: Un vēl ir teikts, ka svētīgais piedod kaut kādas nesvarīgas lietas, bet par nopietnām lietām viņa dusmas ir svētas. Gandija ideja, starp citu, ir ļoti, ļoti dzīvotspējīga, tā jau tikusi pierādīta.
Ko mums darīt? Mums gluži vienkārši nav jāsadarbojas ar režīmu, jo mēs to barojam. Nedrīkst taisīt kaut kādas partijas un iet uz vēlēšanām, ja tas ir šovs. Ja mēs apzināmies un saprotam, ka tas ir leļļu teātris, tad, ejot uz vēlēšanām, mēs visi pērkam biļetes, tas nozīmē, ka mēs maksājam naudu tam teātrim, atdodam savu enerģiju un vēl to uzturam. Iedomājies, ja vienu dienu neviens neaizietu uz vēlēšanām – tur nebūtu kvoruma. Un tad būtu pārmaiņas!
DDD: Mēs jau visu laiku uz to aicinām, bet cilvēkiem liekas, ka aizejot viņi kaut ko dara – ja viņi paliks malā, tad tur ievēlēs kaut kādus…
R.K.: Bet, vai ir labāk, ka visu izlaupa, dara pāri mums un sašķeļ mūsu pašu bāleliņi?! Mēs varam nebarot režīmu un nostāties pret varu, lai izbeigtu to kārtību, ka vieni smeļ sili, un tauta iznīkst. Sabiedrību pārņēmis pamiers, remdenums, un nekādas pārmaiņas nenotiek. Pateikšu godīgi: esmu nolēmis maksimāli nesadarboties ar režīmu. Man saka: “Vai tad tu nestaigā pa ielu, nelieto ceļus un internetu, – sadarbojies taču.” Nu, ja tā ir sadarbošanās, tad, protams, es sadarbojos. Bet plašākā mērā – ļoti daudzi uzņēmumus pārceļ uz citurieni, piemēram, uz Igauniju vai citām administratīvām teritorijām, citi aizbrauc projām. Principā tas ir tas, ko cilvēki dara.
Pārmaiņas nāk ar asinīm
DDD: Cilvēkiem, kuri brauc projām, vajadzētu sadūšoties un palikt, lai palīdzētu, nevis pateikt: jūs sakārtojiet, un tad mēs atgriezīsimies. Kāpēc mums jākārto, bet viņi mierīgi aizbrauc?! Mēs cīnāmies, bet tāds pasaka: man kredīts un kas vēl, jābrauc prom. Bet kāpēc? Aizejam kopā, tēlaini izsakoties, “sadodam pa muti” tiem, kas to pelnījuši, un dzīvojam Latvijā tā, lai mums visiem ir labi.
Roberts Klimovičs: Principā tas ir tas, ko grieķi tagad izdarīja, un viņi acīmredzot būs pirmie, kas tiks ārā no tās organizācijas, no tā kopējā katla, kurš baro tikai konkrētu grupu. Grieķi tā izdarīja, un mēs varam redzēt, kas notika. Vairumā gadījumu vēsturē pierāda, ka bez bruņotām sadursmēm kaut kādas lielas pārmaiņas nav notikušas. Saprotu arī, ka mēs esam tādu kopēju globālu procesu ietvaros, un mums ir sava loma, tāpat kā sava loma ir krieviem, žīdiem, ebrejiem, jeņķiem – visiem ir sava loma.
Manuprāt, vienīgais, kā mēs varam mainīt savu likteni, ir, pašiem kļūstot citādiem, pievēršoties garīgai izaugsmei, garīgai sfērai. Tā maina ļoti daudz. Varam arī lūgt Dievu par cilvēkiem, kuri ir pie varas – tas ir ārkārtīgi liels spēks. Saku to no personiskās pieredzes, nevis tāpēc, ka būtu to kaut kur izlasījis vai dzirdējis no kāda sludinātāja. Manuprāt, tieši garīgā dimensija, vertikāle ir tā, kas latviešiem ļoti pietrūkst.
Mēs dzīvojam dēmonu dzīrēs. Latvija ir vieta, kur dēmoniem ir paradīze – pārzinu, kādi budžeti, kādas naudas ir alkohola tirgotājiem, redzu kas notiek ielās, nojaušu kāds ir seksa bizness. Ar sava dēla skolas direktoru satiekoties, runājām par to, kas notiek skolās. Nevaru iedomāties, kā tur var mācīties puikas, ja apkārt grozās meitenes ar plikiem dibeniem un vēderiem. Mūsu sabiedrība jau ir tik slima, tik pagrimusi – ko mēs vēl vairāk varam gribēt?! Naudas vara un pagrimums – tie, protams, iet līdzās.
DDD: Apzināti degradē, lai kādā brīdī pakļautu…
R.K.: Un kultūra ir pārvērtusies par popkorna gremokli, valoda klibo, grāmatu lasīšana vairs nav modē. Ja salīdzina Ulmaņlaika paaudzi – tos latviešus ar mūsdienu latviešiem – it kā esam vien tauta, bet pilnīgi atšķirīga. Tas nozīmē, ka pārmaiņas ir ārkārtīgi lielas.
Gribu teikt, ka esmu pilnīgi pārliecināts, ka šī ir dabiska kopējā procesa sastāvdaļa, kurā kaut kas ies bojā, kaut kas sadegs. Taču jāatceras, ka viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus.
Informācija – visspēcīgākais ierocis
DDD: Daži droši vien jautās: ja jau viss tā nobruks, sabruks, tad kādēļ cīnīties, kādēļ izdot laikrakstu, veidot nacionālas radio pārraides?
Roberts Klimovičs: Informācijas nesēja loma ir ļoti svarīga. Valdošais pagrimums, pirmkārt, ir nodrošināts ar informatīvo lauku. Informācija cilvēkus kodē, ko daži sauc par zombēšanu. Tā darbojas ar bailēm, spiežot uz kaisles, iekāres, alkatības un skopuma “pogām”. Taču kādā brīdī cilvēks tomēr sāk domāt: kāpēc man dzīvē tā neiet?! Tad viņš sāk aizdomāties par dzīves likumiem, par Kosmosa Likumiem, kuri vienmēr darbojas.
Vērtējot Latvijas attīstību pēdējo gadu laikā, īpaši garīgās, emocionālās, tikumības sfērās, kuras faktiski, ir galvenās, un pat nerunājot par pārticību, jūtu, ir kļuvis tikai sliktāk. Latviešu skaits arī ir samazinājies. Esam tik daudz zaudējuši, ka pat karš nav nesis tik lielus zaudējumus. Un tad cilvēks sāk domāt: varbūt tomēr kaut kas nav pareizi šajā mehānismā, nav tā, kā to skaidro daudzie mediji un izglītības sistēma? Un te ir vajadzīgi cilvēki, kuri šo posmu jau ir izgājuši un to saprot, – tādi, kas nesēž zem informācijas filtra.
Domāju, ka kādā brīdī ikviens sev jautā, kāda ir dzīves jēga. Atceros, man šis jautājums radās septiņu astoņu gadu vecumā. Kad cilvēks sāk meklēt, jābūt kādam, kurš var atbildēt. Tāpat ir jāsaprot, ka visam, kas notiek mūsu dzīvēs, ar mūsu tautu, ir kādi pašu radīti cēloņi. Okupantiem – cilvēkiem, kuri te palikuši okupācijas rezultātā tāpēc, ka mēs akceptējām viņu atrašanos šeit, – un pašiem latviešiem, kuri piedalās vēlēšanās, ir jāsaprot, ka viņi piedalās rūpīgi izplānotā nelietīgā shēmā. Mūsu uzdevums ir viņiem skaidrot nevis sekas, bet cēloņus. Dievs ir Absolūts un Mūžīgs, un Cēloņu un Seku Likums ir nemainīgs. Mūsu uzdevums ir šos cēloņus argumentēti un saprotamā veidā izskaidrot cilvēkiem.
Visgrūtāk ir runāt ar mūsdienu studentiem – viņi pat neiesaistās diskusijās, jo viņiem nav argumentu. Viņu programma ir tik spēcīga, ka viņi gluži vienkārši atslēdzas. Ja tu dod kaut kādu alternatīvu, piemēram, Čikāgas ekonomika tautsaimniecības skolai vai vēsturiskiem notikumiem, kurus viņi nezina, jo nav mācīti par tiem, viņi nediskutē, jo uzskata, ka tu esi gluži vienkārši no tvaicenes iznācis, gvelz brīnumus un slimas fantāzijas, un ar tevi nav ko runāt. Tā ir prāta disfunkcija, jo prāts saprot tikai to, ko zina, vai to, kur tam ir pieredze. Bet, ja cilvēks no mazotnes ir mācīts pēc mūsdienu izglītības programmas un sistēmas, tad viņa prāts ir piesātināts ar šabloniem, kurus ir ārkārtīgi grūti mainīt. Taču kādā brīdī cilvēki tomēr secina, ka paši nesaprot, kāpēc buksē. Sabiedrība buksē un grimst, dodot jaudu virzienam nevis uz priekšu, augšup, bet arvien zemāk.
Turpinājums būs…
Intervēja Liene Apine