Latviešiem jāatkaro sava valsts (intervijas 1. daļa)

Saruna ar producentu, slēgtā radioraidījuma “Tēvijas laikmets” vadītāju Robertu Klimoviču

 

DDD: Bieži izskan mudinājums veidot nacionālu partiju, kandidēt vēlēšanās, iekļūt Saeimā un kaut ko mainīt. Ko tu šiem cilvēkiem atbildētu?

Roberts Klimovičs: Man ir pieredze. Esmu bijis blakus daudziem, kuri ir tikuši Saeimā, – vērojis viņus gan pirms, gan pēc ievēlēšanas, arī Einaru Repši, Juri Dobeli, ar kuriem mēs esam sēdējuši pie viena galda un rīkojuši Latvijas pārmaiņas. Valdis Dombrovskis ilgu laiku nosēdēja ar mani vienā solā, tāpēc labi atceros, kāds viņš bija skolā. Atceros arī tādas “atslēgas figūras” kā Berklavs un vairāki citi pirmās Saeimas un nākamo Saeimu cilvēki. Tāpēc varu salīdzināt.

Kaut kādā ziņā man ir paveicies – es varētu no saviem vērojumiem uzrakstīt grāmatu. Visa informācija, kuru es gūstu no dažādiem avotiem savā pētniecības darbā, tikai nostiprina manas zināšanas. Vilšanās, protams, bijušas daudzas, bet tās bija vajadzīgas, lai saprastu realitāti, lai iznīcinātu ilūziju. Tad, kad pie mums pacēla sarkanbaltsarkano karogu, un varējām dziedāt himnu, vairums latviešu uzskatīja, ka Latvija ir kļuvusi par latviešu valsti. Diemžēl latvietim nevajag daudz – padziedāt, uzdejot…

Nesen lasīju Levita nācijas definīciju. Viņš saka: nācija ir tauta, kurai ir sava valsts. Un tad es sociālajos tīklos (Twitter.com) uzdevu jautājumu: vai Latvija ir latviešu valsts? Nav! Elita Veidemane, Aivars Borovkovs un citi saspringa – kāpēc tu, Robert, uzreiz tā? Bet viņiem nebija neviena argumenta, lai pateiktu, ka tas tā nav. Nekur mūsu likumos nav pateikts, ka Latvija ir latviešu valsts. Kad sākām veidot raidījumu “Tēvijas laikmets”, Leonards Inkins vaicāja, kur ir rakstīts, ka Latvija ir latviešu valsts? Nekur! Un nav arī bijis rakstīts. Bet Latvijas tauta var būt tikai latviešu nācija. Ja latvieši būtu nācija, tad latviešiem tiešām būtu sava valsts.

DDD: Tomēr kad, tavuprāt, latvieši varētu teikt: jā, mēs esam nācija, esam latviešu tauta, un mums ir sava valsts, kaut gan Satversmē nav precīzi pateikts, ka Latvija ir latviešu valsts, kā tas, piemēram, ir Izraēlas konstitūcijā?

R.K.: Pirmkārt, latviešiem sevi jāapzinās kā nācijai. Tad pazustu strīdi – ebrejs, krievs, ukrainis utt. – viņi visi ir latvieši. Piemēram, Francijā neviens neteiks: es esmu alžīrs vai vēl kas, – viņi visi ir francūži. Arī Krievijā daudzas esošās tautas sevi uzskata par krieviem, par krievu nācijas pārstāvjiem…

DDD: Tikai viņi paši ir izvēlējušies kļūt par francūžiem, angļiem, vāciešiem…

R.K.: Esmu redzējis krievus, kuri kļūst par francūžiem, kuri kļūst par vāciešiem, bet viņi nekļūst par latviešiem. Kāpēc? Tāpēc, ka mūsu attieksme pašiem pret sevi, pret savu tautu ir necienīga. Gatavība kauties, mirt, stāvēt par savu zemi un tautu – tas ir galvenais priekšnoteikums. Kamēr šīs gatavības nav, nekas arī nebūs.

DDD: Būsim reālisti. Tiem krievvalodīgiem, kuri šeit atrodas, nav juridisku tiesību būt Latvijā – viņi šeit ir nenovērstās okupācijas sekas. Kā gan okupants var kļūt par latvieti?!

R.K.: Šajā LV viņi ir legāli.

 DDD: Bet mēs runājam par to valsti, kurā latvieši ir pamatnācija!

R.K.: Nav jau tādas… Mums ir vajadzīga sava valsts, bet šodien mums nav savas valsts. Esmu runājis ar daudziem šeit dzīvojošiem krieviem – studentiem. Viņi ir apmaldījušies, apjukuši un saprot, ka nav krievi, bet viņi nav arī latvieši. Viņiem nav iemesla cienīt latviešus, jo saprot, ka Latvija nav latviešu valsts. Viņi jau redz, ka te visu diktē Rietumu emisāri, bankas utt. Viņi visu redz un saprot, ka latvieši – tie ir tādi cilvēciņi, kas kādam strādā, kādam maksā, pilda kādam kabatas.

 

Vēlēšanas ir krāpnieku spēlītes

 

Roberts Klimovičs: Bet uz jautājumu, vai dibināt partiju, atbildēšu ar jau nodrāzto frāzi: ja vēlēšanas varētu kaut ko mainīt, tās sen būtu aizliegtas.

Demokrātijas institūts kā tāds nepastāv, jo tā nav demokrātija, kas šeit valda. Demokrātija ir tautvaldība – šeit nav tautvaldības, un to mēs izjūtam uz savas ādas. Ja mēs neklausītos viņu vārdos, bet skatītos uz viņu darbiem, kā tas teikts Bībelē, tad viņi visi būtu jānošauj, jo tas, kas notiek, ir briesmīgi. Ja mēs tikai klausāmies viņu vārdos, tad dzirdētais liek domāt, ka viņi ir gandrīz svētie. Politika jau tāda ir – runā vienu, bet dara otru, it īpaši tā saucamajā demokrātijā. Patiesībā skaistais demokrātijas apzīmējums ir sistēmai, kurā valda nauda. Un, ja mēs zinām, ka naudu ražo vienai ģimenei piederošā banka Amerikā, tad mēs saprotam, kam pieder vara – un viss!

Es lasu Solžeņicina grāmatu “Divsimt gadu kopā” un redzu, cik ļoti krievu caru nacionālās intereses ir ietekmējusi reliģija. Kad Elizabete I izdzina no Krievijas ebrejus, kurus toreiz tur sauca par “жиды”, viņa saņēma sūdzības no valsts kases, ka samazinājušies ienākumi, jo ebreji nodarbojās ar vodkas dzīšanu, tirdzniecību un aizdevumiem. Elizabete atbildēja: От врагов Христовых не желаю интересной прибыли. (No Kristus ienaidniekiem man naudu nevajag.)

DDD: Bet pie mums vaimanā: ko darīsim, ja valsts ienaidnieki – okupanti – aizbrauks, kas maksās nodokļus?… Mums nevajag viņu nodokļus. Lai viņi brauc un maksā savus nodokļus savā zemē, lai ceļ savu valsti! Vai mēs nevaram uzcelt paši savu valsti ar saviem nodokļiem?!

R.K.: Ja tā būtu mūsu valsts, mēs varētu. Bet, paskatoties uz pagājušajiem 20 gadiem, kamēr pastāv tā saucamā Latvijas valsts tās pašreizējā formā, redzam, kā viss grimst un panīkst – ir 4000 veikali uzbūvēti, 200 sporta zāles un viena kultūras iestāde. Redzam, ka rūpnīcas vietā ir kaut kādi tirdzniecības plači, ir šovi – izklaides industrija, Vecrīga pilna ar bāriem…

DDD: Ir jau tāds lozungs – katram latvietim pa lielveikalam…

R.K.: Jā, apmēram tā. Bet mēs zinām, ka dzelzceļi un šosejas ir valsts ekonomikas spogulis – piemēram, ja aizbraucam uz Vāciju un paskatāmies, kā tur strādā… Pie mums viss, raugoties no tautas pozīcijām, notiek ačgārni, jo mēs jau nerealizējam savas nācijas intereses, bet labākajā gadījumā pildām kaut kādas Eiropas shēmas.

DDD: Tomēr mani interesē kas cits. Tu teici, ka esi sēdējis vienā solā ar Dombrovski – kādēļ tu šīs lietas saproti, bet viņš latviešu tautu ved pretim iznīcībai?

R.K.: Bet, kādu algu viņš saņem, kāds ir viņa bizness!…

Piemēram, Piebalgs varbūt saņem n-tos tūkstošus gadā. Ja mēs paskatāmies, ko “Vienotības” komanda dara ar tiem pašiem skaistajiem lozungiem, tad redzam, ka tur nekas nav savādāk. Tāpat ir savas shēmas – katrai ministrijai ir savs budžets, kas, protams, jāapgūst, un visur apakšā ir privātuzņēmēji, kas saņem pasūtījumus un “apēd” šo naudu. Cilvēki, kas ir uzņēmējdarbībā, šo sistēmu ļoti labi zina, un te nav runa par kaut kādām nacionālām interesēm, bet tas ir vienkārši tāds pamatīgs bizness, un viņi to uztver par normālu, tāpēc ka tāda ir sistēma.

 

Glābiņš ir gara vertikālē

 

Roberts Klimovičs: Kamēr nācijai nav savas kopējās vertikāles, kurai var būt dažādas šķautnes, tikmēr nekas svētīgs un labs, manuprāt, nav iespējams. Un ar ciešanām mēs attīrāmies. Ciešanas latviešiem ir vajadzīgas, kamēr sapratīsim, ka ir kaut kas jādara – jārīkojas radikāli. Mēs neizspruksim pa vieglo, kaut arī reizēm liekas, ka izdosies – ka varēs nekauties, ka izdosies tur kaut kā, sagaidīsim brīdi, kad būs kaut kas…

Tāda diemžēl ir mūsu tautas mentalitāte. Smaga vēsture, smaga karma, smags liktenis. Cilvēkam viss ir jāatstrādā, neaizmirstot, ka viss ir atkarīgs tikai no mums pašiem – mēs varam ietekmēt mūsu rītdienu, jo to veidojam ar saviem šodienas darbiem, domām, vēlmēm.

Par partiju sistēmu gribu teikt – tā ir pilnīgi bezjēdzīga lieta. Mēs varam paskatīties uz visām bijušajām Saeimām, priekšvēlēšanu solījumiem, programmām, kas netiek realizētas, balsojumiem un sapratīsim, ka šī sistēma ir pilnīgi bezjēdzīga. Redzam, kā cilvēki mainās – kādi viņi ir pirms, kādi pēc… Esmu runājis ar daudziem, kuri dziļā ticībā ir balsojuši par kaut kādu partiju vēlēšanās, – tagad viņi ir vīlušies. Faktiski visi ir vīlušies, vienalga, vai viņi balsoja par “Vienotību”, zaļajiem, “Tautas partiju”, “Saskaņas centru” vai par vislatviešiem, – ļoti maza daļa nav pievilti.

DDD: Un visi meklē argumentus, lai attaisnotu neizdarīto, lai attaisnotu nepareizo rīcību, ka viņi, lūk, nevar, jo vajadzīga diplomātija, nav pietiekams skaits…

R.K.: Tā ir sistēma, kas strādā – tā maļ. Esmu runājis ar diezgan jaukiem cilvēkiem, kuri apņēmības pilni saka: mēs iesim, mēs salauzīsim, mēs mainīsim! Viņi savā ideālismā domā, ka ir spēcīgāki par sistēmu, par naudu. Rezultātā mainās viņi, nevis sistēma. Tiekot tur, viņus ļoti apmierina privilēģijas, statuss. Vara ir milzīgs pārbaudījums.

Starp citu, Vēdās, kuras ir uzrakstītas pirms tūkstošiem gadu, viss, ko nupat runājām, jau pateikts. Šodien nekas nav mainījies. Studējot un izmantojot Vēdas savā dzīvē, redzu, ka šīs zināšanas tiešām ir patiesas. Neviena reliģija tik precīzi nav visu paskaidrojusi. Ir rakstīts, ka visi nevar būt valdnieki. Mēs zinām, ka valdnieki (garīgie līderi) var būt tikai bramini, tad ir karavīri, tad tirgoņi, skolotāji, ārsti un šūdras.

DDD: Mēs savu darbību balstām uz Dzīvās Ētikas Mācību un neslēpjam to. Pamatā ir Hierahija, Tās godāšana. Kamēr tauta nav gatava, vadonis netiek sūtīts. Vadonim ir jābūt tādam, kurš zina Kosmiskos Likumus. Ja viņš Tos nezina, tad viņam ir pilnīgi vienalga, vai viņš atdod Abreni, vai iedod pilsonību okupantam vai latvietim – kāda starpība!

R.K.: Arī parlamentā ir vajadzīgi tādi cilvēki…

Vajadzīgas spēcīgas personības, kuras ir spējīgas būt par vadoņiem. Vai tu vari nosaukt kādu no tiem, kas bijuši Saeimā? Bēdīgi, bet nevari. Varbūt Berklavs, taču viņam jau bija gadu nasta.

 

Turpinājums būs…

Intervēja Liene Apine

 


« Atpakaļ