Nesen mūsu redakcijā viesojās aktīvs DDD atbalstītājs, mūsu avīzes lasītājs un daudzu protesta akciju dalībnieks un iniciators – Ramaņa kungs.
Saruna ar A. P. Ramani
A.P.Ramanis: Manuprāt, laikrakstam “DDD” ir plašā
k jāizplatās, jo esmu ievērojis, ka ne visās preses tirdzniecības vietās to ir iespējams iegādāties.
Atceros gadījumu, kad biju iegājis “Rēriha
grāmatn
īcā”, lai apskatītos grāmatu “Žīdu karavīri Hitlera armijā”. Veikalā ienāca divi jaunieši, kuri uz pārdevējas
jautājumu – “ko vēlaties?” – atbildēja: “Mēs gribam labi paēst, labi dzīvot un kaut ko palasīt.” Ejot ārā no grāmatnīcas, teicu jauniešiem: “Paņemiet 50 santīmus, nopērciet avīzi “DDD”
un sāciet lasīt. Ja pēc pirmās izlasīšanas nesāksit domāt, tad esat neglābjami slimi.” Domāju, ka ikviens var sevi tā pārbaudīt.
Skatoties uz to, kas notiek Latvijā, gribētos atras
t veidu, kā pamodināt latviešus, jo esam tuvu iznīcībai. Ja man teiktu: “Tavs fiziskais upuris visu iekustinās!” – es nešauboties ietu un sadedzinātos, bet zinu, ka tas neko neatrisinās.
DDD: Šodien mums sevi ir jāsaudzē – ķermenis vajadzīgs, lai varētu kaut ko izdarīt.
A.P.R.: Tieši tā.
Deokupācijas un dekolonizācijas idejai svarīgi būtu piesaistīt jaunatni. Varbūt jārīko kāds īpašs skrējiens, nometnes, pārgājieni? Bet jāvienojas idejas vārdā – citādi šādām aktivitātēm nav nozī
mes. Kā būtu, ja izveidotu atbalsta fondu vēstures skolotājiem, kuri audzina jauno latviešu paaudzi?
DDD: Vai jūs atrastu kaut vienu godīgu vēstures skolotāju? Pirms 10. Saeimas vēlēšanām Visvaldis Lācis un Aleksandrs Kiršteins tikās ar vēlētājiem, arī ar vēstures skolotājiem – viņi
bija pret Latvijas vēstures mācīšanu.
A.P.R.: Tāpēc, ka katrs, īpaši laukos, dreb p
ar savu vietu.
DDD: Bet, ja ir atļauts…
A.P.R.: Oficiāli atļauj, taču aiz muguras liek saprast, lai to nedara. No tribīnes atļauj, bet patiesībā…
Pielīdēju un liekuļu manifests
A.P.Ramanis: Mani dziļi aizskāra Valsts prezid
ents Bērziņš ar savu “Labas gribas manifestu”. Vēl nemaz referendums par otro valsts valodu nebija noticis, kad šie jau padodas, izklājas okupantu priekšā.
DDD: Jūs runājat par manifestu, ko prezidents uzrakstīja kopā ar mācītāju Rubeni?
A.P.R.: Jā. Kādreiz ziedoju Lielvārdes draudzei,
bet tagad pateicu, ka vairāk neziedošu, jo baznīca neko nedara: vienu no divām pēdējām baltu tautām iznīcina, taču baznīckungi tikai runā, dzied Ziemassvētku dziesmas, kaut ko savā pulciņā pačalo, un viss. Kāpēc man atbalstīt tādu baznīcu, kas ar savu bezdarbību, liekulību un svē
tulību grūž tautu postā?!
Diemžēl mums nav arī labu skolotāju. Televīzijā rād
īja skolotāju konferenci – tur sēdēja tikai veci ļautiņi, kuriem galvenais līdz pensijai noturēties. Viņi taču nemācīs nacionālismu, jo nevēlas riskēt ar savām vietām.
Runājot vēl par prezidentu Bērziņu, mani aizskā
ra tas, ka
viņš ar “gudro” padomnieku Latkovski grib iztaisīties par aktīvu leģionāru un 130. divīzijas samierinātāju. Latviešu leģiona virsnieks Kovtuņenko grāmatas par Mores kauju ievadā skaidri pasaka: “Mums nekad nekas nebūs kopīgs ar noziedzniekiem.”
Šķiet, interneta komentārā kāds uzrakstīja: tāpēc, Bērziņ, ka jūs nedomājat par savu tautu, es šodien esmu ārzemēs... Lunkans, ļurbīgs cilvēks nedrīkst būt prezidents!
Butaforā inteliģence
DDD: Ko jūs domājat par ždanokiešu savāktajiem parakstiem, lai rīkotu referendumu par pilsonības piešķiršanu visiem nepilsoņiem, kas patiesībā ir okupanti un kolonisti?
A.P.Ramanis: Manuprāt, ir kāds saimnieks, kas visu šo cirku, kas notiek Latvijā, režisē, rausta mūsu politiķus aiz aukliņām. Piemēram, Saeimas priekšsēdētāja Āboltiņa diezgan ilgi spirinājās, un no varas spices gandrīz pēdējā parakstīja 13. februāra “Labas gribas manifestu”. Laikam saprata, ka neklausot pazaudēs statusu tā saucamo inteliģe
ntu
šam Ziedonim…
DDD: Esam viņam rakstījuši vēstules, aicinot atbalstīt dekolonizāciju, bet viņš pat neatbildēja.
A.P.R.: Patīk inteliģentiņiem labi dzīvot, ēst austeres un ikrus, bet nekādas jēgas no viņiem nav. Nožēlojami ska
tīties, kā viņi viens otru gratulē, apsveic un aplaudē.
Es esmu kādu latiņu pa telefonu ziedojis Likteņdārzam, kur skaisti safrizēts mauriņš, soliņi, metāla vāzes ar uguns vi
etām un dzied: Latvija, Latvija… Bet, vai šie inteliģentiņi, sentimentālie patrioti kādulatu ir ziedojuši tiem, kas tik tiešām cīnās par šo Latviju, par Latvijas atbrīvošanu no okupantiem un kolonistiem?…
DDD: Tā vietā, lai atbrīvotu savu zemi no kolonistiem, latvieši sev kapus ceļ…
A.P.R.: Principā mums nav inteliģences – tā ir tikai butaforija. Ko dara tie, kuros cilvēki kādreiz klausījās ar vaļā mutēm? Bauda labklājību un aicina parakstīties zem pielīdēju manifesta. Ja nemaldos, šo inteliģentu pasviesto manifestu parakstījuši četri simti cilvēku
.
Patiesībā pēc referenduma vajadzēja kārtīgas akcijas, lai visādi lindermani vairs nevarētu te ākstīties. Starp citu, kam mums SAB ar Kažociņu priekšgalā?! Tad nu, Kažociņ, parādi, ka tu esi galu galā kaut kam derīgs! Nu, mums ir lieki lindermani, koreni, osipovi – bei
dzot aizvāc viņus visus! Bet neviens, kam ir vara, neko nedara. Neticu, ka kāds armijas vīrs nevar pieiet un pateikt: “Māt’ Āboltiņa, te ir divas deklarācijas, sāksim pildīt! Aiz manis stāv 3000 durkļu, un jūs vairs nesēdēsit t
e, ja…”
DDD: Domāju, ka ļoti mērķtiecīgi tiek darīts viss, lai tādi vadītāji, aiz kuriem varētu būt šie 3000 durkļu, būtu tieši tādi, kuriem ir izskalotas smadzenes, – lai tur nebūtu tādi kā jūs… Un viņi to var atļaut
ies tāpēc, ka tauta joprojām klusē.
A.P.R.: Tā arī turpinās klusēt? Īpašumi atkal paliek mazliet dārgāki – un, ja nav ko ēst, jāpārdod pēdējais īpašums, paliek
ot kalpa statusā…
Lai kaut kas mainītos, mums ir jāglābj jaunatne no smadzeņu skalošanas. Vajadzētu būt, ka modē ir atbalstīt DDD.
DDD: Paldies par sarunu!