Aivars Prūsis: “Es neesmu “Tautas tribunāla” biedrs!”

Pēdējā gada laikā vairāki laikraksta “DDD” lasītāji ir pauduši sašutumu par viena no “Helsinki-86” dibinātāja, bet tagad Vācijā dzīvojoša Vācijas pilsoņa, pašradīta “Latvijas Republikas Tautas tribunāla” priekšsēdētāja Linarda Grantiņa dīvainībām un muļķīgu gānīšanos internetā. Atbildot uz lasītāju satraukumu, “DDD” redakcija publicēja Aivara Gedroica atsūtīto rakstu “Kas tas tāds ­ – Tautas tribunāls” un sniedza pēc tā savu komentāru (skat.: “DDD”, Nr. 15(269)).

Pēc šīs publikācijas pie “DDD” redakcijas vērsās bijušais Liepājas Pašvaldības policijas priekšnieks Aivars Prūsis, lūdzot mūsu avīzes palīdzību, lai cilvēkiem paskaidrotu, ka viņam nav nekā kopīga ar Linarda Grantiņa destruktīvajām aktivitātēm – L.Grantiņš Aivara Prūša vārdu zem saviem sacerētajiem spriedumiem un paziņojumiem izmanto bez viņa ziņas un piekrišanas.

Aivars Prūsis: “Es neesmu “Tautas tribunāla” biedrs!”

Saruna ar bijušo Liepājas Pašvaldības policijas priekšnieku Aivaru Prūsi

 

Aivars Prūsis: Es patiešām neesmu “Tautas tribunālā”! Nezinu pat, kādā veidā tur tiku uzņemts. Starp citu, pirms pāris nedēļām, pēc tam, kad nosūtīju jums vēstuli, saņēmu e-pastu no Linarda Grantiņa. Lūk, ko viņš man rakstīja:

Labvakar, Aivar!

Dzirdēju, ka tu gribi uzstāties pret TRIBUNĀLU.

Andersons, Lapinskis, Garda, Borovkovs un citi čekas sprāgoņas par mūsu paziņojumu ES ir ārprāta stāvoklī.

Iegaumē, par Taisnību ir jāmaksā ar asinīm! No Tribunāla Tu tiksi atbrīvots “ar kājām pa priekšu”. Paraidi viņus visus uz vienu vietu.

Ja uzstāsies pret mani un tribunālu, tad man būs jāaizstāvas. Un, ja es aizstāvēšos, tad zini, ko es varu rakstīt. Liepājā un Latvijā vari tad nerādīties, kā pats sacīji, par to pļurināšanu – viss, ko esi teicis par Sesku, Vaiteiku un citiem, ir pļurināšana, jo pierādījumi nebija un nav. Tas man viss tev nodevības gadījumā būs jāatgādina…

Sesks un pārējie par tevi izņirgāsies, sliktākā gadījumā – kā nevajadzīgu nodevēju noklapēs. Tā kā pirms ko raksti, apdomā galu. Nodosi tribunālu, kļūsi par nodevēju visiem un visam.

Tā redzi, Aivar, ja neesi varonis, tad mēs tevi par tādu pataisīsim. Dari tā, lai tavi mazbērni neietu uz tava kapa nokārtot dabiskās vajadzības.

Vēlu Tev veiksmi un drosmi, lai tev veicas!”

Man tas nav pieņemams, tādēļ vēlreiz atkārtoju, ka man ar Grantiņa “Tautas tribunālu” nav nekā kopīga!

DDD: Tu tiešām nezināji, ka Linards Grantiņš ir izveidojis “Tautas tribunālu” un tu esi viens no tā biedriem?

A.P.: Ar Linardu Grantiņu pirms četriem gadiem satikāmies Rīgā. Runājām, ka nepieciešams kaut ko darīt, lai cilvēki uzzinātu patiesību par valstī notiekošo, par cilvēkiem, kuri negodīgi un noziedzīgā veidā ir piesavinājušies varu, bet tiek godāti.

Zināju, ka Grantiņš grasās kaut ko darīt, taču ko konkrēti – to nezināju. Neesmu iestājies “Tautas tribunālā” – atklāti sakot, es pat nezinu, kādā veidā tur būtu ticis uzņemts. Vienkārši, lasot avīzē, uzzināju, ka ir izveidots “Tribunāls”, tomēr nezināju, kādas personas to veido. Pat šodien man nav skaidrs, kas pats Grantiņš tur ir – ko viņš tajā “Tribunālā” pārstāv? Izpētot “Tribunāla” mājas lapu, redzu tur savu bildi, un viss; bet Grantiņš aktīvi darbojas ar visādiem lēmumiem, spriedumiem un apvainojumiem, kas pārkāpj jebkādas pieklājības un saprāta robežas.

Esmu Grantiņam teicis, ka mani neapmierina ne viņa stils, ne arī tas, ka es tieku minēts kā viens no kārtējā paziņojuma vai “sprieduma” autoriem. Diemžēl viņš neņem to vērā un turpina maldināt cilvēkus, ka esmu viņa domubiedrs un sabiedrotais.

Man ir radies iespaids, ka lielākais Grantiņa “asins ienaidnieks” ir Aivars Borovkovs. Varbūt Borovkovs ir visa ļaunuma sakne, varbūt viņš ir bijušais čekists, varbūt viņš Grantiņam ir “pedikīru un manikīru” taisījis – to es nezinu. Taču Grantiņam esmu teicis: ja tas tā ir, ja viņš tiešām ir čekas darbinieks, bet Latvija to neņem vērā, tad savāc pierādījumus un vērsies Eiropas tiesā, ej juridiski saprātīgu ceļu ar dokumentiem, faktiem, kas pierāda, ka Latvijas valsts, lūk, ignorēja to, kas notika ar tevi! Manuprāt, normāli cilvēki, ja vien ir pierādījumi, tādā veidā kārto lietas un cīnās, nevis gluži vienkārši paziņo, ka tādam Borovkovam tiek piespriests augstākais soda mērs. Starp citu, reiz Grantiņam draudzīgi jautāju, cik reizes viņš to Borovkovu “kārs”, jo spriedumi viņam bijuši vairāki?

Tāpat man nav pieņemams, ka Grantiņš apsaukā, pasludina par nodevējiem visus – pat jūs, “DDD” veidotājus –, kas bez ierunām nepiekrīt visam, ko viņš paziņo.

DDD: Grantiņš mūs ierindoja nodevējos, kad publicējām interviju ar Konstantīnu Pupuru, kuru viņš sākumā, tāpat kā tevi, bija iekļāvis savā “Tautas tribunālā” kā piesēdētāju, bet pēc Pupura iebildumiem pasludinājis par čekistu un piespriedis viņam augstāko soda mēru.

A.P.: Manuprāt, tā ir tāda ampelēšanās – varbūt tiešām Grantiņam tā ir kādas slimības pazīme?

Vismaz “trešo daļu Latvijā” viņš, tēlaini izsakoties, ir “pakāris”, bet vienu otru sāk “kārt” jau otro vai trešo reizi… Grantiņam esmu atklāti teicis: man tas nav pieņemams, kā tu to dari! Nevar taču šādi neprātīgi ārdīties.

Jau trīspadsmit gadus dzīvoju Anglijā un nezinu, kas un kā patiesībā notiek Latvijā. Man trūkst informācijas, vai tiešām cilvēks, kurš kritis Grantiņa nežēlastībā, ir pelnījis augstāko soda mēru. Nu, nevar taču manā vārdā kaut ko publicēt, ja dzīvē neesmu tos cilvēkus pat redzējis!

DDD: Tātad tu jau iepriekš esi teicis Grantiņam, ka nevēlies, lai tavs vārds tiek rakstīts zem tā saucamā “Tautas tribunāla” paziņojumiem, par kuru saturu tu neko nezini, un par faktu patiesumu, kas minēti šajos paziņojumos, tu nevari būt drošs?

A.P.: Jā.

DDD: Kāda ir bijusi Grantiņa reakcija?

A.P.: Viņa reakcija bija viennozīmīga, proti, kaut kādi ļaunie spēki uz mani iedarbojušies, kaut kas izdarījis spiedienu, un viņš manas “atrunas” neņemšot par pilnu. Viņš uzskata, ka esmu viņa “Tribunālā” pierakstīts uz mūžu, un man nav nekādu tiesību aiziet…

Kā es saprotu, mans vārds Grantiņam ir tāds kā glābšanas riņķis – manā vārdā var īstenot kaut kādas stulbas cīņas, jo cilvēki zina, ka esmu nopietns un nemēdzu mētāties ar tukšiem apvainojumiem. Man tas nav pieņemams – lai tad viņš popularizē pats savu vārdu! Ja jau mans vārds viņam ir tik svarīgs, lai tad ar to tik necienīgi nespēlējas. Zem tādiem stulbumiem es negribu parakstīties. Tagadējā “Tautas tribunāla” darbošanās ir Grantiņa personiskā darbošanās, viņa paša personisko problēmu kārtošana…

DDD: Saki, lūdzu, cik sen tu pazīsti Grantiņu?

A.P.: Kopš tiem laikiem, kad mācījāmies Liepājas profesionāli tehniskajā skolā. Tuvs draugs viņš man nav nekad bijis, vienīgi tik daudz, ka abi esam liepājnieki.

DDD: Vai tev nešķiet, ka Grantiņš ar savām visai dīvainajām aktivitātēm šobrīd grauj Helsinki-86 prestižu?

A.P.: Nav šaubu, ka kādreiz tik nozīmīgās kustības prestižs tiek iemīdīts dubļos. Droši vien Grantiņam ir arī kaut kādi atbalstītāji – visticamāk tāda paša līmeņa cilvēki, jo šaubos, vai nopietni, izglītoti, nacionāli noskaņoti latvieši varētu pieņemt viņa pašreizējās izdarības. Tie ir smagi apvainojumi, ar kādiem viņš mētājas pa labi un pa kreisi. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa viņam paprasīs pierādījumus – faktus un vēlreiz faktus, nevis paša personīgo attieksmi un emocijas.

Iespējams, ka Grantiņu ir salauzusi grūtā dzīve, un pēc visiem smagajiem pārdzīvojumiem viņš nav vairs…

DDD: …adekvāts?

A.P.: Tieši tā – nav adekvāts, jeb, kā saka, nav īsti garīgi līdzsvarots. Manuprāt, kaut kas ar viņu ir noticis.

Vēlos, lai cilvēki no manis personīgi uzzina, ka neesmu saistīts ar Linarda Grantiņa “Tautas tribunālu”, – tieši tāpēc es vērsos pie jums. Man nav nekā kopīga ar viņa paziņojumiem, nevēlos piedalīties tajā cirkā.

DDD: Vai biji Grantiņa vadītās organizācijas Helsinki-86 biedrs?

A.P.: Nē, es ar Grantiņu vispār kopā nekur daudz neesmu bijis. Mēs nejauši pirms vairākiem gadiem satikāmies Liepājā – tas arī viss.

 

 

Pasaule iet uz krahu

 

DDD: Kā tu vērtē Latvijā notiekošo? Zinu, ka vairākus gadus neesi bijis Latvijā, taču esmu pārliecināta, ka seko līdzi visam, kas šeit notiek.

Aivars Prūsis: Jau teicu, ka esmu Anglijā trīspadsmit gadus. Šis fakts vien, ka neesmu atgriezies, liecina, ka Latvijā lietas nenotiek tā, kā vajadzētu. Gadiem – jau kopš Atmodas laikiem – esam runājuši, ka valsts vadītāji stūrē nepareizā virzienā, ignorējot latviešu tautas vajadzības. Latvijas politiķus uzskatu par politiskām prostitūtām. Laikā, kad biju policijas priekšnieks, redzēju, kā visas tās lietas “darījās” – politikā, ēnu biznesā, korupcijā. Un šī kriminālā pasaule pārtapa biznesmeņos un politiķos.

Mani šokē, ka Latvijas parlamentā var būt krievs, kurš neprot ne vārda latviski, tātad ikvienam tiek pārdota Latvijas pilsonība. Cik tālu ir jāaiziet, lai tagad tā noņemtos ar to Lindermanu un Osipovu?! Tikai politiskās prostitūtas var atļaut tādam Lindermanam un Osipovam tā ņirgāties par Latvijas valsti. Atceros, ka deputāts Kabanovs pat nošņauca degunu Latvijas valsts karogā. Bet visi piever acis – nekas jau nav noticis!..

Lai nu kā, bet soli pa solim tomēr viss atgriezīsies, un katrs saņems pelnīto. Neuzstāšos, protams, kā Grantiņš ar visādām lamām un cūcībām…

Latvijā atceras, ka es nekad neesmu locījies, neesmu bijis “sasmērējies”, un tas jau ir galvenais. Bet šodien Latvijā būt tīram, domāju, pat ir neiespējami.

DDD: Vai cilvēki Anglijā saprot, ka pasaulē valdošais liberālisms, kas veicina tautu degradāciju un slavina globalizāciju, novedīs cilvēci līdz kraham?

A.P.: Tas jau ir noticis, mākslīgi uztaisot otro Padomju Savienību, tas ir, Eiropas Savienību. Šis modelis ir nereāls – pareizāk sakot, tas gluži vienkārši nedarbojas, jo ir balstīts un netaisnību un līdzinās Padomju Savienības modelim. Man ir viegli salīdzināt, jo esmu dzimis un uzaudzis Padomju Savienībā, bet tagad izbaudu visus mežonīgā kapitālisma “labumus”. Jau trīspadsmit gadus dzīvojot Anglijā, redzu iedzīvotāju noskaņojumu un negatīvo attieksmi pret Eiropas Savienību. Tādēļ jau arī līdz šim brīdim Anglijā nav ieviests eiro. Ja politiķi vēlētos to mainīt, tad te būtu revolūcija.

Anglijā referendums nav bijis, toties Latvijā notiek referendums pēc referenduma – kaut kāds Lindermans izdomā, un politiķi pilda. Tas ir prātam nepatverami! Piemēram, ja man ienāktu prātā tagad Anglijā uztaisīt referendumu, paziņojot angļiem: lūk, trīspadsmit gadus jau šeit dzīvoju, un man vajag otro valsts valodu, – viņi mani uzskatītu par nenormālu: tas Aivars nojūdzies, viņam vajag atpūsties…

DDD: Vai arī tevi izmestu no Anglijas…

A.P.: Viņi gluži vienkārši neņemtu mani par pilnu, domātu, ka esmu pastāstījis kādu anekdoti. Latvijā cilvēkiem nav naudas iztikai, viņi nevar saņemt medicīnisko palīdzību, bet līdzekļi aiziet referendumiem uz velna paraušanu. Ikviens normāli domājošs cilvēks saprot, ka pasaule ir iegājusi kaut kādā ārprātā…

DDD: Kam būtu jānotiek, lai tu atgrieztos Latvijā?

A.P.: Tiku izdzīts no valsts un pazaudēju pilnīgi visu. Neļāva man aiziet pat līdz tiesai, lai pierādītu savu nevainību. Varētu atgriezties tikai tad, kad man ļautu pierādīt savu nevainīgumu un kāds par to saņemtu sodu.

DDD: Vai mūsu tauta, latvieši, uzvarēs šajā cīņā ar savu gļēvumu un padzīs okupantus?

A.P.: Atklāti runājot, šodien ir tāda situācija, ka pie varas esošie cilvēki nešķiro tautības, bet gādā, lai cilvēki sajauktos, grauztos un ēstos. Manuprāt, jābūt kādam, kas iedvesmotu. Bijušie politiķi un visi, kas raujas pie varas, nav tie, kas tautu varētu pacelt un atgriezt tai gara spēku. Domāju, sistēma ir panākusi, ka cilvēki jūtas iebaidīti, viņiem ir izdzīta jebkāda vēlēšanās uz pārmaiņām, viņi dreb un baidās no visa: pazaudēt darbu, pazaudēt stāvokli, pazaudēt it visu. Tas ir ļoti vienkārši izdarāms: sagudro kaut kādu kompromātu, kā tas notika ar mani, un viss.

DDD: Vai Latvijā jāveic dekolonizācija?

A.P.: Kā gan citādi?! Dzīvoju ārzemēs un skatos, kā te angļi cīnās katrs par savu zemes pleķīti, par savu valodu.

Dekolonizāciju vajadzēja veikt jau pirms divdesmit gadiem. Ja gaidīsim vēl divdesmit – latviešu vairs nebūs…

DDD: Kāds būtu tavs vēlējums latviešiem – arī tiem, kuri lasa “Tautas tribunāla” paziņojumus?

A.P.: Esiet saprātīgi, izturīgi! Ja kaut ko gatavojaties darīt, vispirms padomājiet un tikai tad dariet. Bet galvenais – jābūt vienotiem; katram savu ceļu ejot, nekas netiks panākts.

Kādam, protams, vajadzētu uzņemies šīs lietas sakārtot. Par Latviju visiem ir jābūt vienotiem. Piemērs, kā vajadzētu būt, tālu nav jāmeklē – tie paši lietuvieši, viņiem ir pavisam cita attieksme pret savu valsti. Viņi neiznīcināja, nepārdeva savus objektus, bet visu saglabāja, neko neizlaupīja, neizzaga. Tas, ko krievi atstāja – lidlauki, fabrikas, rūpnīcas – kalpo lietuviešu valstij. Bet pie mums viss tika izlaupīts, ko politiskās prostitūtas veicināja, uzradās bagātnieki, izveidoja privātsaimniecības, muižas utt.

 

Intervēja Liene Apine


« Atpakaļ