“Zilais”, “rozā” un “sarkanais” sātanisms – kāda tam saikne ar baznīcu?

Eva Bule

 

Meklējot atbildi, kāpēc Latvijas pamatnācijai liek samierināties ar netaisnību, liek izdabāt okupācijas ceļā iebridušajiem varmākām un to pēcnācējiem, kāpēc valstī vērojama homoseksuālisma propaganda, rodas iespaids, ka šodienas Latvijā pie varas ir nelabie.

Gan “zilais”, gan “rozā”, gan “sarkanais” sātanisms, manuprāt, nāk no viena avota. Lai gan ne vienmēr atklāti, tomēr tie viens otru papildina. Par pierādījumu tam var kalpot novērotais.

Piemēram, vairākus gadus pēc kārtas strīpainajos kostīmos tērptie okupanti 16. martā pie Brīvības pieminekļa traucēja patriotiem ziedu nolikšanas gājienu, bet tie netraucēja homoseksuāļu praida gājiena dalībniekus. Līdzīgi ar okupantiem izdabājošās Latvijas valdības atbalstu mūsu valstī vērojami arī raidījumi homoseksuāļu aizstāvībai, bet nav redzēts neviens raidījums, kas būtu veltīts dekolonizācijas tēmai. Var rasties jautājums, kāpēc okupanti ir ieinteresēti homoseksuāļu rindās paslepus vervēt latviešus? Atbilde varētu būt: tādējādi okupanti “sacerējušies” uzrādīt attaisnojumu palikšanai Latvijā, mēģina uzdoties par sabiedrības atražotājiem. Iespējams, tāpēc tie homoseksuālismu attiecina uz pēc iespējas lielāku pamatnācijas pārstāvju loku – tiklīdz kādu latviski runājošu savervē, tā tam rodas iespēja izteikties gan televīzijā, gan radio, gan ārvalstu sekretāru vizīšu laikā, utt. Diemžēl dekolonizācijas aizstāvjiem šādas iespējas nav tik plašas. Patiesība šodienas Latvijā nav lielā cieņā.

Pretlikumīgi iebridušie un viņu pēcnācēji mēģina novērst uzmanību no sarkanarmiešu zvērībām arī pret latviešu sievietēm. Vēsture glabā tūkstošiem liecību par izvarošanām, slepkavošanām. Latviešu šodien būtu daudz vairāk, ja 1940. gadā plaukstošajā Latvijas Republikā nebūtu iebrukuši asinskārie sarkanarmieši, kurus vēstures sagrozītāji mēģina pārdēvēt par “atbrīvotājiem”, liekot mums sarkanos slepkavas vērtēt augstāk par zili pelēkajiem slepkavām. Pēc darbošanās var atpazīt sātana kalpus.

Pastāv uzskats, ka baznīca, baznīckungi esot vislielākie sātana pretinieki, bet šodien redzams, ka tie ir maldi. Diemžēl daudzas pazīmes liek domāt, ka sātans jau ielavījies baznīcā un tur diriģē, viltīgi skubina pat saudzēt nelabo… notiek Dieva Mācības sagrozīšana – vienlaicīgi ceļot, atjaunojot baznīcas, piesaucot Bībeli.

 

Nelabais baznīcā?

 

Atmiņā ataust nesen piedzīvotais. Kāda mana radiniece, iesakot izlasīt, pasniedza baznīcā nopirktu, pēc Ivančiča semināriem tapušu grāmatu “Dziedināšana lūgšanā”. Grāmatas 57. lappusē atrodama pamācība neuzbrukt velnam. Tur lasāms arī šāds teikums: “Baznīca brīdina, ka bīstami tieši vērsties pret ļaunuma spēkiem, jo tad var kļūt vēl sliktāk.” Tajā pašā lappusē apakšā izlasīju vēl vienu, manuprāt, tumsonīgu pamācību: “Saki: “Dievs, es pateicos Tev par savām dumjajām domām un fantāzijām!”… Zuda vēlēšanās lasīt tālāk, aizvēru baznīcā pirkto grāmatu un atdevu atpakaļ. No savas puses ieteicu lasīt Dzīvās Ētikas Mācību, bet saņēmu noraidošu atbildi, jo tādas grāmatas baznīcās netirgo…

Kā baznīckungi attaisnotu šādas grāmatas izplatīšanu baznīcās? Varbūt viņi aizbildinātos, ka tā ir viedokļu dažādība? Kur tad Rērihu darbi, kur ar viņu starpniecību tapusī Dzīvās Ētikas Mācība – kāpēc baznīckungi to noklusē? Vai tāpēc, ka Rērihu darbos, arī Dzīvās Ētikas Mācībā īpaši uzsvērta nepieciešamība apvienoties pret sātanu, nepieciešamība izkopt savu domu pasauli, nevis pateikties par savām dumjajām domām un fantāzijām? Jāpiebilst, ka persona, kas man lasīšanai piedāvāja to baznīcā nopirkto grāmatu, mani vairākkārt mēģināja atrunāt pat no rakstu rakstīšanas laikrakstam “DDD”, apgalvodama, ka ļoti daudzi cilvēki, kuri iestājas pret sarkano ļaunumu, ir noslepkavoti. Liek aizdomāties fakts, ka šādas pamācības izsaka baznīcu bieži apmeklējoša persona, kas sevi uzskata par ticīgu cilvēku.

Ticīgam cilvēkam, manuprāt, būtu jāzina, ka Patiesība jāvērtē augstāk par savu dzīvību – “Patiesība ir augstākā reliģija”. Arī Aleksandra Klizovska grāmatā “Jaunā Laikmeta pasaules izpratne” rakstīts: “Neviens cilvēces Skolotājs nekad nav mācījis nepretošanos ļaunumam, jo tas neatbilst evolūcijas likumiem. Nepretošanās ļaunumam ir tumšo spēku izdoma un ir izdevīga tikai viņiem.”

Šodien baznīcā notiekošo var salīdzināt ar Dziesmu svētkiem padomju laikā. Kā zināms, tie netika aizliegti, bet gan bija pakļauti padomju ideoloģijai – to repertuārā bija iekļautas revolucionārās padomju dziesmas, krievu tautas dziesmas utt. Tos rīkoja par godu partijas kongresiem. Līdzīgi šodien baznīcas – tās nav slēgtas, bet pakļautas nelabā ietekmei. Tā kā baznīcas apmeklē liela tautas daļa, tad šādai ietekmei pat neapzināti tiek pakļauta liela tautas daļa. Cilvēkiem tiek mācīts izdabāt nelabajam, bet tas savukārt atstāj iespaidu uz sabiedrībā vērojamiem procesiem, uz ko baznīckungi, lai nezaudētu ērtības, piever acis.

 

Glābt var apziņas paplašināšana

 

Sen jau iet par traku. Smagas atmiņas saistās ar laika periodu, kad ļaunā tautas pamāte (VVF), šķeļot Baltijas valstu vienotību, devās nodevīgajā braucienā uz 9. maija dzīrēm Maskavā. Tad “sarkanie sātanisti” atkal “pacēla ragus” arī Latgalē.

Atceros, ka Ludzas pilsētas parkā atkal atjaunoja tolaik jau arī vienu otru novākto okupantu bezkaunības stabu ar melīgiem uzrakstiem, kuros noklusēts sarkanarmiešu sātanisms pret Latvijas pamatnāciju. Noklusēts fakts, ka latvieši cīnījās, glāba ģimenes no sarkanajiem slepkavām. Ludzā okupantu bezkaunības stabi tagad ir trijās vietās ar ziediem apstādīti. Šajā pilsētā nav nācies redzēt nevienu piemiņas plāksni, kas būtu veltīta īsteniem brīvības cīnītājiem, kuri cīnījās pret sarkanajiem slepkavām. Rodas iespaids, ka garīdznieks Ludzā savu kāju nav spēris, lai gan te ir pat divas baznīcas.

Baznīckungiem būtu jāzina, ka arī Poncijs Pilāts mazgāja rokas nevainībā un nepretojās ļaunumam, lai gan viņa spēkos bija to apturēt, un tā viņš sev sagatavoja ļaunu likteni. Diemžēl baznīckungi “staipa” Bībelē rakstīto, līdzīgi kā Latvijas valdība “staipa” Satversmē rakstīto – izdabājot okupētājvalstij. Tai ir tīkama šāda vienaldzība – tumsonība.

No tumsonības cilvēku var paglābt savas apziņas paplašināšana. Jāpaskatās apkārt ar plašāku skatu! Tad kļūtu saprotams, ka laiks iet uz priekšu. Arī pēc Kristus uz Zemes ir nākuši Augsti Gari, kas visu dzīvi veltījuši cilvēces glābšanai; mums ir sarūpēta Dzīvās Ētikas Mācība, mums ir iespēja lasīt grāmatu sējumu “Helēnas Rērihas vēstules”, “Jaunā Laikmeta pasaules izpratne ” un citas. Jāpiebilst, ka Bībele ir daudzkārt tulkota, pārrakstīta, labota – laika zobs tajā ir atstājis savas pēdas. Lasot iepriekšminētās grāmatas, var labāk izprast arī patieso Bībeles vēstījumu.

 

Sievietes būtu sievišķīgākas…

 

Manu paziņu lokā ir cilvēki, kuri gāja balsot valodas referendumā par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu un aicināja to darīt arī citus, bet ikdienā viņi ar okupantiem pārsvarā runā krieviski – nevis tāpēc, ka viņiem patiktu šī svešvaloda, bet tāpēc, ka jūt apdraudējumu no okupantu puses, jo okupanti ir ļauni. Latgalē dzīvojot, jau kopš agras jaunības neskaitāmas reizes ir nācies redzēt okupantu atņirgtos zobus, kad tie jautā, vai neieredzot krievus, tikai tāpēc, ka runāju latviski. Pēc manām domām, ja Latvijā būtu veikta dekolonizācija, tad sievietes te varētu būt sievišķīgākas, jo tad nenāktos aizstāvēties pret okupantu un viņu sulaiņu vērptajām intrigām, uzbrukumiem. Ja Latvijā būtu veikta dekolonizācija, tad valstī nebūtu apdraudēti vīrišķīgi vīrieši, viņu būtu vairāk.

Fakti liek domāt, ka Latvijā valdība un baznīckungi kalpo Kremlim, noklusējot slepkavības, neatgādinot par grēku. Mūsu valsts tika pārstāvēta 9. maija dzīrēs Maskavā. Nerēķinoties ar latviešu tautu, nodeva Abreni, okupantiskās Latvijas varas pārstāvji ignorē tautas prasību veikt dekolonizāciju, latvieši ir apdraudēti.

Tauta pauž sašutumu arī par dīvainām prasībām, kas pēkšņi pienāk no Rietumu puses, bet, manuprāt, aiz tā visa ir Krievijas bīdītie ziņotāji pasaulē – svešu interešu pārstāvji runā mūsu vietā. Smaga situācija izveidojusies – tieši neveiktās dekolonizācijas dēļ mūsu valsti pat Eiroparlamentā pārstāv mums naidīgi spēki…

 


« Atpakaļ