Ēvalds Dreimanis
Skatījos LTV1 raidījumu, kurā Valērijs Agešins “vāvuļoja” par etnisko attiecību saasināšanos. Rodas jautājums, kurš vainīgs? Kādēļ tāda situācija manā Tēvzemē – Latvijā? Nešaubīgi, ka tas ir saistīts ar otrreizējo Latvijas okupāciju, kuru veica PSRS, būtībā Krievija, un vēl joprojām neveikto deokupāciju un dekolonizāciju!
Okupācijas rezultātā Latvijā ieplūda milzīgas militārokupantu un civilokupantu masas ar visiem saviem drausmīgajiem netikumiem, un šiem ieklīdeņiem bija lielas priekšrocības visās dzīves jomās – dzīvokļu saņemšanā, vadošo amatu un laba darba iegūšanā. Šo koloniālo ļaunprātību rezultātā Rīgā latviešu palika vairs tikai 22 procenti, bet visā Latvijā 52 procenti – pēc oficiālajiem (viltotajiem) datiem, bet pēc neoficiāliem (pēc profesora E. Grinovska aprēķiniem) – ap 48 procentiem. Šis viltojums esot veikts, lai LPSR nebūtu jāpārvērš par LAPSR…
Pēc formālās (tas ir cits stāsts) Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas lielākā daļa okupantu un viņu pēcnācēju palika Latvijā − deokupācija un dekolonizācija nav notikusi. No visiem nelatviešiem, apmēram 5-10 procenti ir krievi, ukraiņi, baltkrievi, žīdi (lietoju Latvijas brīvvalsts terminu), poļi u.c. Nelaime ir tā, ka pārējie ir krievvalodīgie − padomiski noskaņotas būtnes, kam iekšā ir liels ļaunums. Viņi kaut cik vēl turējās “rāmjos” 20. gadsimta 90-tajos gados, bet 21. gadsimtā tie jau pavisam redzami atklāj savu ļaunumu, zemiskumu, stulbumu. Jāsaka, paldies Dievam, ka tas notiek, jo latviešiem beidzot pamazām atveras acis. Labi, ka arī viņu aizstāvis Nils Muižnieks ir parādīja savu būtību. Tam ir liela nozīme!
Okupantu attieksmi pret latviešiem pietiekami labi atklāj 1703.gada Krievijas karavadoņa Šeremetjevaziņojumscaram: “Man Tev jāziņo, ka visvarenais Dievs un vissvētā Dievmāte Tavu vēlēšanos piepilda: ienaidnieka zemē vairs nav ko postīt. No Pleskavas līdz Tērbatai un no Rīgas līdz Valkai viss iznīcināts…” Tā laika hronika par to vēsta: “Viņi nodarīja iedzīvotājiem visādas varmācības, nogalināja vīrus, sievas un bērnus bez izšķirības, vai arī aizveda gūstā…”
Esmu lasījis, kā paši krievi presē atzīst: “Krievvalodīgie pretojas valsts valodas prasībām un latviešu valodas ieviešanai vidusskolās 2004. gadā, skaidrojot to ar nevēlēšanos pazaudēt savu identitāti. Manuprāt, diemžēl šī identitāte nemaz nav krieviska vai slāviska, drīzāk padomiska un totalitāra. [..] Par “padomisko” domāšanu liecina kaut vai 9. maija svinēšana – sarkanie karogi pie Uzvaras pieminekļa, atbilstošas runas no tribīnes, dziesmas u.c. tā laika anturaža… Jebkuram objektīvam novērotājam ir skaidrs, ka tā ir nostaļģija pēc PSRS. [..] Man šķiet, jāatzīst, ka daži no mums vai mūsu senčiem Latvijā ir ieradušies ne visai godīgi…”
Ludmila Sočņeva intervijā sacīja: “Bilingvālā izglītība, patiesību sakot, ir diversija valsts līmenī, tādas izglītības vispār nav. Sen jau visām skolām vajadzēja pāriet uz latviešu valodu. [..] Kāds mēģina iestāstīt, ka Latvija ir divkopienu valsts. Tā nav patiesība. Latvijā nav krievu kopienas, ir tikai krievvalodīgie. Tad, kad es to pierādu, rodas briesmīgs naids: neviens nevēlas dzirdēt patiesību. [..] Un tad man gribas pateikt: mīļie draugi, ja jums šeit ir slikti – brauciet prom…”
Ļoti brīnišķīgi būtu, ja tāds deputāts Valērijs Agešins, nevis “kultu tukšus salmus” televīzijā un no Saeima tribīnes, bet labprātīgi, ieklausoties Senču aicinājumā, par kuru savulaik rakstīja arī Vladimirs Čepurovs, beidzot sāktu organizēt, lai krievvalodīgie izbrauktu uz viņiem tik mīļo Krieviju. Tad varētu teikt, ka draudzīgi šķīrāmies, pretējā gadījumā situācija būs daudz sarežģītāka, taču uzvara būs mūsu (tā tam ir jābūt!).
Mūsu, tas ir, latviešu lielākā nelaime ir iejūtīgums, žēlsirdība un cilvēcīgums – vietā un nevietā. Klasisks piemērs ir mūsu ģimenes traģēdija. Mūsu dēla Inta piekaušanā, būtībā nogalināšanā, kur piedalījās (pēc izcelsmes) trīs krievi, viens ukrainis, viens baltkrievs (trīs miliči, čekists un viens civilais). Restorānā miliči un čekas kurators svinēja milicijas priekšnieka vietnieka jubileju. Bija radušās nacionāla rakstura domstarpības, un šie cilvēki tās atrisināja pēc savas iegribas. Sakiet, ko es varēju atbildēt uz šādu mūsu meitas jautājumu: “Tēti, vai brālītis būtu dzīvs, ja Latvijā nebūtu krievu?” Tomēr arī pēc šīs drausmīgās traģēdijas palīdzēju cittautiešiem un nepaļāvos režīma struktūru vēlmēm (tas ir cits stāsts).
Ilmārs Latkovskis sacīja: “Zināmā mērā notiekošo var salīdzināt ar naža pielikšanu latvietim pie rīkles. Valoda ir pēdējais tautas balsts…” Tāpēc jebkuram normāli domājošam latvietim ir skaidrs, ka mūs, latviešus, ar viņiem – krievvalodīgajiem okupantiem – “vieno” tikai teorija. Pateicoties dekolonizācijas neveikšanai, mēs esam nostājušies uz “kara takas”, un šajā cīņā drīkst būt tikai viens uzvarētājs – latviešu tauta.
Nekad nedomāju, ka man būs jāiesaistās tik nozīmīgā un neizbēgamā cīņā.