Laikrakstam “DDD” – 10 gadi!
Saruna ar Latvijas Nacionālās frontes priekšsēdētāju Aivaru Gardu
DDD: 2. maijā aprit desmit gadi, kopš Latvijas Nacionālās frontes laikraksts “DDD” pirmo reizi devās pie lasītājiem. Kā jūs vērtējāt šos desmit gadus?
Aivars Garda: Vispirms kā Latvijas Nacionālās frontes priekšsēdētājs sirsnīgi sveicu redakcijas kolektīvu – Līgu Muzikanti kā galveno redaktori, Lieni Apini kā vietnieci, Steidzīti Freibergu un Maiju Redeli – šajā nozīmīgajā jubilejā! Protams, arī mūsu gudros rakstu autorus un brīnišķīgos lasītājus!
Desmit gadi – daudz vai maz? Atceros, kad mūsu avīzei bija pieci gadi, mums sniedza interviju viens Saeimas deputāts. Kad pateicām, ka laikrakstam jau pieci gadi, viņš ļoti pabrīnījās un teica: “Tik daudz! Pieci gadi avīzei – tas ir ļoti daudz!” Es pats savukārt pabrīnījos: kas tad tur sevišķs – pieci gadi?! Mūsu sarunbiedrs apgalvoja, ka nav nemaz daudz tādu avīžu, kas var noturēties piecus gadus. Es pieņēmu to kā komplimentu. Tagad laikrakstam “DDD” ir desmit gadu – tātad esam nostrādājuši vēl piecus gadus. Vairāk ir tikai tiem oligarhu atbalstītajiem grandiem – gan “Latvijas Avīzei”, gan “Dienai”, gan “Neatkarīgai Rīta Avīzei”.
Laikraksts “DDD” ir nevalstiskas organizācijas avīze. Kā jau lasītājiem zināms, mēs dzīvojam nevis no reklāmas ienākumiem, bet pateicoties mūsu darbinieku pašaizliedzīgajam darbam. Tātad varētu teikt, ka desmit gadi ir nozīmīgs vecums mūsu avīzei.
DDD: Vai desmit gadu darbs ir nesis tos rezultātus, uz kādiem varēja cerēt, izdodot pirmo laikraksta numuru?
A.G.: Labs jautājums… Protams, ka es gaidīju vairāk. Gaidīju, ka latviešu tauta būs atsaucīgāka mūsu idejām. Bet pret mums vērsās visi tumšie spēki ar mūsu valsts toreizējiem vadītājiem – Vairu Vīķi-Freibergu, Ministru prezidentu Andri Bērziņu – un visu augstāko vadību priekšgalā. Pret mums nostājās mūsu tautas zemākā daļa –latviešu valodā runājošais pūlis, pie kura, starp citu, pieder arī manis nosauktie un arī nenosauktie valsts vadītāji.
DDD: Tā saucamā inteliģence…
A.G.: Jā, tā ir tāda pūļa “inteliģence”. Tai nav nekādu augstāko ideālu, taču tā atrodas varas virsotnē. Tādēļ pūļa cilvēki, mutes atvēruši, klausās un uzticas tā saucamajai “inteliģencei”.
DDD: Bet, ja laikraksts “DDD” būtu pārtraucis pastāvēt?
A.G. Kas būtu, ja mēs nebūtu stāvējuši stipri kā klints par savām idejām, par Taisnīgumu? Manuprāt, tad mūsu tautai būtu gājis pavisam greizi. Pūlis ir galīgi demoralizējies un kļuvis gļēvs. Domāju, ka mūsu avīzei šajos desmit gados bija liela loma. Par to liecina arī mūsu lasītāju, kurus personīgi nepazīstam, diezgan biežie telefona zvani. Viņi piezvana, no visas sirds sakot paldies, ka mēs tādi esam. Lasītāji atzīst: ja mūsu nebūtu, tad viņi vispār nezinātu, ko darīt, jo vienīgais gaismas un taisnīguma avots, kur veldzēties, ir mūsu avīze. Es domāju, ka tādus zvanus nesaņem neviena cita avīze – ne “Latvijas Avīze”, ne “Neatkarīgā”, ne “Diena”. Mēs, protams, esam pateicīgi šiem lasītājiem.
Kaut arī mūsu avīzi izlasa tikai daži tūkstoši, salīdzinot ar tiem varbūt desmitiem tūkstošu, kas izlasa “Latvijas Avīzi”, svarīgākais ir lasītāju apziņas līmenis. Bez kādas vēlēšanās pieglaimoties mūsu lasītājiem uzskatu, ka mūsu lasītāju kvalitāte ļauj mums būt par spēcīgāko avīzi Latvijā. Es to varu apgalvot. Kaut arī kopā ar lasītājiem esam tikai daži tūkstoši – tas ir varens spēks!
Latvijas dekolonizācijas ideja ir dzīva!
DDD: Neviena cita avīze neraksta par to, ko laikraksts “DDD”.
Aivars Garda: Savā avīzē mēs rakstām par tēmām, kas nav vienkāršas; reizēm runājam pat par pārpasaulīgiem jautājumiem, t.i., par tādiem jautājumiem, kuru izpratnei ir vajadzīga pārpasaulīga apziņa. Cepuri nost mūsu lasītāju priekšā, ka viņi to visu saprot! Varbūt ne visi izprot visu, varbūt viens vairāk saprot, ko mēs sakām, otrs mazāk, bet kopumā mūsu lasītāji ir spēcīgi sagatavoti.
Ja atskatāmies, ko tad esam tādu paveikuši, jāsecina, ka visus šos desmit gadus neatlaidīgi esam uzturējuši dzīvu Latvijas dekolonizācijas ideju, un pastāvam uz to arī tagad. Nesen notikušais valodas referendums parādīja pat aklajiem mūsu valsts vadītājiem, ka integrēt šos okupantus nav iespējams, un vienīgais pareizais risinājums ir viņu izraidīšana. Vislabāk, protams, būtu, ja dekolonizācija notiktu labprātīgi, sarunājot ar Krieviju vai kādu citu valsti, kura uzņemtu pie sevis krievvalodīgos kolonistus. Taču, ja tāds scenārijs nav iespējams, likumīgi piespiedu kārtā – pieņemot likumu – viņi ir jāizraida no Latvijas, apmērām tādā pašā veidā, kā no dzīvokļa izliek tos, kuri nav samaksājuši par īri, par ūdeni, par siltumu. Par to mēs iestājamies stingri!
Referendums par krievu valodu kā otro valsts valodu pierādīja, ka krievvalodīgie mūs ienīst. Viņi – okupanti, kuriem esam iedevuši pilsonību, – mūs nicina! Bet Sarmīte Ēlerte vēl aicina šos jau vienreiz “integrētos” vēlreiz integrēt! Domāju, ka mūsu pie varas esošo valsts vadītāju stulbums, nelietība un tumsonība ir ļoti liela. Redzama līdzība ar Džeka Londona īsajā stāstā “Namboks, melis”, ko esam publicējuši arī šajā laikraksta numurā, aprakstīto situāciju.
DDD: Kāpēc izvēlējāties publicēt tieši šo stāstu?
A.G.: “Namboks, melis” ļoti spilgtā analoģijā attēlo mūsu valsts varu, kas Džeka Londona stāstā iemiesota tās cilts vadītāja, vecajo un arī salas iedzīvotāju personās. Namboks bija šīs salas iedzīvotājs, kuru laivā aizpūta jūrā. Trīs gadus viņš bija pazudis, bet atgriezās, lai pastāstītu sava ciema ļaudīm par dzīvi kontinentā. Salas iedzīvotāji nav redzējuši dzīvi kontinentā, viņi nepazīst civilizācijas sasniegumus.
Domāju, lasītāji sapratīs, kādēļ mūs kādreiz uzskata par Nambokiem, meļiem. Uzreiz gan pateikšu, ka labāk esmu Namboks, melis nekā stulbais cilts virsaitis (smejas).
Manuprāt, stāsts ļoti precīzi raksturo mūsu attiecības, tas ir, “DDD” un Latvijas Nacionālās frontes attiecības ar valsts varu – gan politisko, gan ekonomisko, gan tā saucamo intelektuālo, pie kuriem pieskaitāmi zinātnieki, filozofi u.c. Jautājums par dekolonizāciju nav pārpasaulīgs jautājums – tas ir elementārs un viegli izprotams. Lai saprastu, ka ienaidnieks jāpadzen, ka noziegums nerada tiesības, nav jābūt ģēnijam. Lai to izprastu, nav vajadzīga īpaša iekšēja sirds gudrība. Vajadzīga tikai elementāra izpratnes spēja un, protams, drosme, bezbailība pastāvēt par šo ideju. Tādēļ, kad cīnāmies par dekolonizāciju, esam ļoti stingri pret tiem, kuri to neatzīst. Viņi mums neiestāstīs, ka nesaprot, kādēļ jāpadzen okupanti.
DDD: Visticamāk, ka viņi gluži vienkārši ir negodīgi…
A.G.: Viņi gluži vienkārši ir nelieši. Un tiem, kuri saprot, jāizdara milzīgs spiediens. Tieši to arī mēs, avīzes veidotāji un lasītāji, nemitīgi darām. Pateicoties šim spiedienam, kas ir acīm neredzams, bet reāli sajūtams psihiskās enerģijas spēks, dažreiz arī politiķi sāk runāt ar vārdiem, kurus esam teikuši visus šos desmit gadus. Protams, neviens neatzīst, ka mums piekrīt. Viņi cenšas mūs ignorēt, gluži kā Džeka Londona stāstā salas iedzīvotāji nevēlējās Namboku. Bet mēs par to neskumstam.
Cīņa pret apziņas deģenerēšanos
DDD: Dekolonizācijas nepieciešamība nav vienīgais jautājums, kuru risina laikraksts “DDD”.
Aivars Garda: Mēs cīnāmies pret apziņas deģenerēšanos, ko izraisa, piemēram, mēģinājumi homoseksuālismu atzīt par normālu parādību. Esam rīkojuši pat konkursu, un, pateicoties mūsu stingrajai nostājai, tikuši pieņemti arī valsts likumi par ģimenes vērtībām. Neskatoties uz to, ka mūsu zemē dzīvo pats pederastu karognesējs, kuru jūs labi pazīstat pēc radio un TV pārraidēm, tomēr pederasti tika nomētāti ar mēsliem, jo jebkuram normālam cilvēkam viņi ir pretīgi. Un šo pretīgumu pret nenormālo homoseksuālisma parādību un propagandu mēs uzturam. Mums pašiem ir pretīgi par to runāt, bet esam spiesti to darīt. Zemnieks mūs ļoti labi sapratīs – mēslus vest no kūts arī nav patīkami, jo, tiklīdz tos ar dakšu aizskar, tie sāk smirdēt. Tomēr kūts ir jāiztīra un mēsli jāizved laukā.
Sabiedriskā doma mūsu valstī homoseksuālismu par normālu parādību neatzīst, to pieņem tikai daži deģenerāti un izglītoti muļķi. Atcerieties, ka vienā mūsu avīzes numurā skaidroju, ka Dzīvās Ētikas Mācības izpratnē izglītots muļķis ir tāds cilvēks, kurš ir saņēmis laicīgu vai arī baznīcas izglītību, bet nav izglītojies atbilstoši laika garam. Es toreiz minēju, ka Džordano Bruno laikā izglītoti muļķi skaitījās visi tie viņa laikabiedri – akadēmiķi, profesori, zinātnieki, pāvesti, kardināli, kuri nepieņēma to, ka Zeme ir apaļa un griežas ap Sauli. Tagad Dzīvā Ētika sniedz daudz plašākas zināšanas nekā Džordano Bruno. Tagad visi zina, ka Zeme ir apaļa, bet izglītoti muļķi ir tie, kuri nezina Dzīvās Ētikas Mācībā sniegtos pamatprincipus. Ja mūs kāds lamā, tad varat droši teikt: “Tu esi izglītots muļķis – to tev lūdz nodot Garda.” Variet droši tā teikt.
Izglītota sirds saprot pārpasaulīgo
Aivars Garda: Mūsu cienījamie lasītāji noteikti ir ievērojuši, ka mēs laikrakstā “DDD” runājam arī par pārpasaulīgajām vērtībām. Ko mēs ar to saprotam? Pārpasaulīgais nozīmē – saredzēt ar gara acīm to, ko parasts cilvēks, kurš varbūt pat ir doktors un akadēmiķis, bet nav izglītojis savu sirdi, nespēj saprast. Piemēram, Džordano Bruno laikā pārpasaulīgas zināšanas bija izpratne, ka Zeme ir apaļa un griežas ap Sauli, nevis otrādi. Oficiālā zinātne toreiz pieturējās pie pilnīgi cita viedokļa.
Pārpasaulīgas lietas ar parastu apziņu nav saprotamas – cilvēkam ir vajadzīga sirds izglītība. Dzīvā Ētika sniedz šīs pārpasaulīgās zināšanas ļoti vienkāršā valodā, tomēr Dzīvo Ētiku saprot retais.
DDD: Kāpēc?
A.G.: Tāpēc, ka iepriekšējās dzīvēs šāds cilvēks, kurš nesaprot, ir gājis maldu ceļus, nav attīstījis sevī taisnīguma izjūtu un pašaizliedzības jūtas. Nav ticis apgūts sirds cildenums, varonīgums, bezbailīgums. Tieši šīs īpašības izglīto sirdi, lai tā spētu uztvert pārpasaulīgās lietas kā pašas par sevi saprotamas. Izglītota sirds saprot mūs, kad stāstām to, kas teikts Dzīvās Ētikas Mācībā: ka uz Zemes Himalaju kalnos eksistē Svēta Vieta, kurā mīt mūsu Zemes evolūcijas Vadītāji – tik Augstas Būtnes, ka mēs pat iedomāties nevaram. Šīs cilvēciskās Būtnes – ļoti, ļoti augsti attīstītie cilvēki – vada mūsu Zemes evolūciju. Šo Vietu sauc par Šambalu. Dzīvās Ētikas Mācības Autors ir Šambalas Valdonis – tātad šo Mācību devis pats Augstākais. Dzīvajā Ētikā ir daudz vairāk zināšanu nekā Vecajā un Jaunajā Derībā. Nav taisnība tiem, kas stāsta, ka Bībelē, Evaņģēlijā pateikts viss. Šis pats Augstais Gars, Šamabalas Valdonis, Evaņģēlijā, Mozus un Zālamana Mācībā ir devis tikai to, ko tajā brīdī cilvēki bija spējīgi saprast.
Lasot Džeka Londona stāstu “Namboks, melis”, jūs sapratīsit, par ko es runāju. Ja pie tādiem saliniekiem atnāktu Pravietis un sāktu stāstīt viņiem to, ko zina, salinieki neko nesaprastu. Kopš Kristus atnākšanas esam nodzīvojuši jau 2000 gadu, un tagad mums ir Dzīvās Ētikas Mācība, kas ir zināšanu okeāns. Dzīvās Ētikas Mācība nav paredzēta kādai vienai tautai, bet gan visām pasaules tautām, ikvienam cilvēkam, jo tā nav jauna reliģija, bet gan ir nākotnes zināšanas – filozofijas, zinātnes un reliģijas sintēze –, kuras cilvēcei sniedz Augstākais Gars. Tātad tā ir Augstākā zinātne. Ja kāds teiks: jā, bet mūsu zinātnieki nav to pierādījuši, – varu atbildēt: slikti, ka nav pierādījuši. Tātad – uz priekšu! Jāsaprot, ka vēl pierādīs.
DDD: Kā gan cilvēkam, kurš pats savām acīm nav redzējis un skolā nav mācījies par pārpasaulīgiem jautājumiem, kas ietverti Dzīvajā Ētikā, tiem noticēt?
A.G.: Kad mēs runājam par acīm neredzamo, bet eksistējošo, tad mūs bieži uzskata par Nambokiem, meļiem. Tomēr Dzīvās Ētikas Mācības Autors saviem skolniekiem uzsver, ka viņiem par to ir jārunā un jāapliecina šī patiesība.
Reiz pie mums uz redakciju atnāca kāds mūsu lasītājs – draudzīgs, bet apmulsis no tā, ka mēs vienā no avīzes numuriem stāstījām par pārpasaulīgo un par Himalaju Balto Ložu. Viņš teica: vai nu jūs zināt kaut ko vairāk nekā es, vai arī tas, ko jūs rakstāt, ir muļķības. Lai katrs lasītājs izspriež pats! Mēs domājam, ka mazliet zinām par to, kas rakstīts Dzīvās Ētikas Mācībā. Protams, vēl daudz jāapgūst, lai mēs pilnībā saprastu Dzīvo Ētiku. Daudzas, neskaitāmas dzīves būs jāiemiesojas, atkal jāsatiekas, apvienojoties ap Dzīvo Ētiku, atkal jāmācās. Taču mazliet vairāk nekā cienījamais lasītājs mēs jau tagad zinām. Ja viņš šobrīd kaut ko nesaprot, lai pieņem, ka tas ir tikai pagaidām. Iespējams, jau rīt viņš sapratīs.
Mēs arī nesaprotam visu, kas teikts Dzīvās Ētikas Mācībā, tomēr esam pārliecināti par šī Augstā Avota izcelsmi. Mēs nešaubīgi zinām, ka Dzīvo Ētiku ir devis Gars, kurš ir nesalīdzināmi gudrāks par mums, tādēļ neapstrīdam lietas, kuras vēl nesaprotam. Arī bērns, kas uzticas tēvam un mātei, jautā viņiem par lietām, kuras pats vēl nesaprot. Vecāki parasti atbild: “Bērniņ, kad izaugsi liels, sapratīsi.”
DDD: Droši vien dažiem lasītājiem radīsies jautājums, kādēļ runāt par šīm pārpasaulīgajām lietām, Dzīvās Ētikas Mācību, ja nespējam atrisināt vienkāršas ikdienas problēmas?
A.G.: Bez šiem pārpasaulīgajiem jautājumiem nav un nevar būt sabiedriskās dzīves atrisinājuma – ne Latvijas, ne pasaules mērogā. Dzīvās Ētikas Mācība ir dota ļoti grandiozu notikumu, kas sagaida mūsu planētu, priekšvakarā. Tieši tādēļ mēs ne tikai vēlamies, bet pat uzskatām par pienākumu runāt par šiem jautājumiem.
“DDD” saikne ar Dzīvo Ētiku
Aivars Garda: Ne tikai Latvijas, bet arī visas pasaules valstu vadītāju, zinātnieku pienākums būtu studēt Dzīvās Ētikas Mācību, taču viņi to nedara. Viņu darbība ir vērsta tieši pretēji Dzīvās Ētikas Mācībā noteiktajam. Mācībā teiktais netiek saprasts, lai gan mēs, tēlaini izsakoties, liekam viņiem mutēs jau sakošļātu barību. Barību, ko saņemam no Dzīvās Ētikas Mācības, mēs izlaižam caur savu apziņu, tēlaini izsakoties – sakošļājam šo garīgo un ne pārāk vieglo barību, piemērojot to mazāk sagatavotām apziņām, kas, iespējams, lasīs mūsu avīzi. Diemžēl daudzi tik un tā nesaprot un nespēj “sagremot” pat šo sakošļāto barību. Interesanti – jo cilvēkam vairāk mantas un varas, jo mazāk viņš saprot patiesību. Tātad, lai vienkāršiem cilvēkiem tas ir tāds kā mierinājums un liela cerība, ka viņiem ir iespējas šīs zināšanas apgūt ātrāk nekā bagātniekiem.
DDD: Kāpēc ir tik svarīgi apgūt pārpasaulīgas zināšanas?
A.G.: Man pat grūti iedomāties, kā mēs varētu strādāt, izdot avīzi un grāmatas, ja mēs nebūtu pārliecināti, ka eksistē neredzamā Pasaules Valdība, kas ik mirkli zina katru mūsu, katra cilvēka domu un, neiejaucoties mūsu brīvajā gribā, mums nemanāmi virza cilvēces attīstību pareizajās sliedēs. Šīs Neredzamās Valdības apzināšanās dod milzīgu garīgo spēku. Ja kāds no mūsu lasītājiem sāks to apzināties, tad viņš sajutīs šo spēku un atcerēsies manus vārdus. Viņš sajutīs spēku un prieku, ka tepat uz Zemes ir mūsu evolūcijas Virzītāji, mūsu planētas Radītāji un Sargātāji. Iedomājieties, kādam jābūt Prātam un cik lielai, gudrai Sirdij, lai radītu mūsu Zemi un vadītu tās evolūciju!
Protams, Dzīvās Ētikas Mācība arī paskaidro, ka bez Himalaju Baltās Ložas ir arī Pasaules melnā valdība jeb tumšā loža. Visvairāk par to stāstīts Dzīvās Ētikas Mācības grāmatā “Ugunīgā Pasaule” – ja kāds vēlas, viņš var par to pārliecināties. Tas nozīmē, ka šeit pat, uz Zemes, dzīvo un starp mums ir izkaisīti tumšie spēki, tautas valodā runājot, – dažāda līmeņa velni un velnēni. Viņi jauc galvas mums, normālajiem cilvēkiem. Īpaši pēdējā laikā ar visādām neo-liberālisma idejām viņi noveduši liberālismu, kas tulkojumā ir brīvība, līdz absurdam, atzīstot visas nenormālās parādības – piemēram, homoseksuālismu un okupantu klātbūtni – par normālām.
Mūsu cīņa ar tumsas spēkiem – vai tumsas spēkiem ar mums – ir neizbēgama un ļoti nežēlīga. Tumsas spēki žēlastību nepazīst. Ticiet vai neticiet, apzinieties vai neapzinieties, bet bez Himalaju Baltās Ložas atbalsta šī cīņa nemaz nav iespējama. Dzīvās Ētikas Mācības grāmatā “Pārpasaulīgais” (starp citu, šī grāmata vēl ir nopērkama grāmatnīcās) ļoti daudz ir pastāstīts par šo Svēto Vietu – kur Tā atrodas, Tās vispārējās aprises. Tāpat grāmatā paskaidrots, kas notiks, ja kāds bez uzaicinājuma tuvosies šai Svētajai Vietai.
Pasaulē viss mainīsies!
Aivars Garda: Dzīvās Ētikas Mācību sniedzis Augstākais Saprāts, kurš zina, kā attīstīsies planētas nākotnē. Īpaši grāmatā “Ceļavārdi Vadonim” doti padomi valsts vadītājiem visās dzīves jomās. Šo un arī pārējās Dzīvās Ētikas Mācības grāmatas esmu dāvinājis Vairai Vīķei-Freibergai, kad 1999. gadā viņa kļuva par prezidenti. Kā saka – nevienā acī, ne ausī. Uzsitot pa galdu, pēc trokšņa var pazīt tukšpauri… Nekas nav saprasts. Esmu piedāvājis šo grāmatu izlasīt dažiem politiķiem – diemžēl neviens neko nav sajēdzis, lai gan tajā viss pateikts tik īsi un vienkārši.
Kāpēc es par to runāju? Pasaule, arī Latvija, ir nonākusi strupceļā, bet mūsu tautai iestāstīts, ka pareizi ir darīt tā, kā dara Amerikas Savienotās Valstis, kā dara Eiropa, Japāna – galvenais ir atrast tirgu, nopelnīt, gan jau tirgus visu sakārtos – bez kaut kādas sajēgas, kādu evolūciju nākotnē Augstākais Saprāts ir paredzējis! Nekas jau nenotiek nejauši – viss risinās plānveidīgi. Un Augstākais Saprāts paskaidro, ka viss attīstīsies pilnīgi citādāk. Šāds tirgus vairs nebūs!
Tātad cilvēkiem savās apziņās vajag gatavoties tam, ka kapitālisms sabruks un vietā attīstīsies kooperatīvā iekārta. Jau tagad apziņa uz to ir jāgatavo. Kooperatīvā iekārtā katram atradīsies darbs. Daļa mūsu lasītāju varbūt atceras, ka padomju laikos skolā mācīja, ka komunisms būs, apmēram, pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, un visa pamatā būs princips – katram pēc spējām un katram pēc vajadzībām. Atceros, ka uzdevu skolotājam jautājumu: skolotāj, bet, ja es gribēšu piecas mašīnas vai desmit, vai simts, ko tad? Skolotājs gudri man atbildēja: jā, bet tad – tajā tālajā 80-tajā gadā – apziņa cilvēkiem būs tik augsta, ka viņi nemaz nevarēs iedomāties, ka viņiem būtu vajadzīgas piecas vai desmit mašīnas.
DDD: Viņi nemaz negribēs…
A.G.: Jā, viņi negribēs. Protams, padomju iekārta vardarbīgi uzspieda kooperatīvos principus, bet vadošie partijas darboņi lielākoties paši uz sevi tos neattiecināja. Taču pēc lielajiem notikumiem uz Zemes, par kuriem teikts Dzīvajā Ētikā, kad tiks attīrīti graudi no pelavām, kad tumsas spēki, par kuriem es stāstīju, tiks sagrauti, tad uz planētas paliks salīdzinoši maz cilvēku. Daudzi aizies bojā – aizies bojā tumšie spēki un remdenie, tā saucamie mūsu rozā labsirdīgie latvietīši, kuriem žēl okupantus un kuri dzīvo bez jebkādas varonīguma dzirksts.
Pēc lielajām kataklizmām, lielajām pārmaiņām cilvēkiem kļūs pašsaprotami, ka jādzīvo citādi nekā iepriekš, un pavisam dabiski attīstīsies kooperatīvā iekārta, kurā tiks ražots tikai tas, kas vajadzīgs. Cilvēku starpā notiks preču un pakalpojumu apmaiņa, cilvēki apvienosies kooperatīvos. Tātad Dzīvā Ētika paredz nevis tik daudz naudas apgrozību, cik maiņu – preci pret preci. Apziņa cilvēkam būs tāda, ka viņš netieksies iegūt vairāk, nekā viņam patiesībā nepieciešams, piemēram, piecu kleitu vietā neiekāros simts vai divsimts.
DDD: Tā ir nākotnes sabiedrības ekonomiskā puse. Bet kāda būt garīgā?
A.G.: Mēs, saskaņā ar Dzīvās Ētikas Mācības novēlējumiem, to arī stāstām saviem lasītājiem. Cilvēki apzināsies to, ko es tagad jums stāstu kā pārpasaulīgu. Attīstīsies zinātne, kas pierādīs acīm neredzamu lietu eksistenci un atklās to izmantošanas iespējas. Cilvēki neapšaubīs, ka ir Reinkarnācijas likums, ka ir Karmas likums, ka ir Hierarhijas likums, kas, starp citu, ir apzināšanās, ka šeit, uz Zemes ir tā saucamās Jēkaba Kāpnes, par kurām runāts Bībelē.
Runājot par Jēkaba Kāpņu jeb Hierarhijas likuma izpratni, mēs saprotam, ka uz Zemes reāli eksistē Brīnums, kuru prātam ir grūti aptvert un acīm gandrīz neiespējami ieraudzīt. Kāpēc To tikai retais ir redzējis? Namboka dzimtās salas iedzīvotāji arī daudz ko nebija redzējuši. Kad pienāks laiks – uzzināsim un saskatīsim!
Intervēja Liene Apine