Andrejs Lucāns
Burtniekos
Man personiski tādas neskaidrības nav. Esmu latvietis, Latvijas pilsonis, mīlu šo zemi un valsti, mīlu savu tautu, pat daļu (56%) deputātu cienu, lai arī ne reti tie manī izraisa sašutuma un dusmu konvulsijas. Līdzīgi kā ar bērnu, kas neklausa gudram padomam un vecāku pieredzei, tomēr to mīlam… Nav iebildumu pret citautiešiem, kas lojāli Latvijai un latviešiem. Taču mans mērķis paliek nemainīgs – latviska Latvija.
Un referendums pret latviešu valodas tiesībām – tā ir šokējoša nekaunība! Tā atsauc atmiņā Māras Zālītes astoņdesmito gadu balādi par bezgodi, kurš ieradies mūsu godos:
“Viņš lielāko karoti ņem un bļodu / Un ēd un ēd, līdz apēsts ir viss, / Bet paliek arvienu vēl izbadis. / Viņš lielāko kausu paņem un dzer, / Ar kāju uz pasauli durvis ver. / Bet nepietiek viņam ar kausu un bļodu, / Viņš prasa, lai tu viņam parādi godu. / Tu ņem savu godu un lēnīgs tam rādi, / Un, lūk, no tā brīža tu kāpostus stādi / Ne tā kā līdz šim, bet tā, ka pēc tam / Ir kauns acīs skatīties kāpostam… / Un aku tu roc kā dīķi tik seklu / Un domā tikai par tuvāko kreklu. / Tu aizmirsti paražas, Dievu un Jodu, / Un vieglāk kā atdot, protams, ir nodot…”
Ko teikt par latvieti, deputātu, kurš zvērēja, ka iestāsies par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, Jāni Tutinu, bet publiski paziņo, ka balsos par krievu valodu kā otru valsts valodu? Pieprasa nāves spriedumu latviskai Latvijai un latviešiem! Tāpat kā lielkrievu impēriskie šovinisti N.Kabanovs un Latvijas galvaspilsētas mērs N.Ušakovs. Tāpat kā partija “Saskaņas centrs”.
Sabiedrībā tiek meklēts vainīgais un tiek atrasts – “Nacionālā apvienība”! Iedomājieties, pieprasīja valsts finansētajās skolās mācības valsts valodā, tāpat kā tas ir visās PSRS okupāciju un kolonizāciju nepiedzīvojušajās ES dalībvalstīs.
“Tomēr atļaušos iemest akmeni arī “Visu Latvijai!” lauciņā. Viņu rosinātais referendums arī bija pietiekami nevajadzīgs, ko latviešu vairākums atbilstīgi novērtēja, un paraksti netika savākti… “Latviska Latvija” ir pakļauta manipulācijām tāpēc, ka tas ir izslēdzošs koncepts…” – intervijā “Latvijas Avīzei” (06.02.12.) skaidro diriģents Ivars Cinkuss un šim “izslēdzošajam konceptam” pretī liek mērķi:
“Jārod racionāla, emocionāli pareiza un uz tālejošiem mērķiem balstīta latviska izglītības sistēma, par to nav šaubu…”
Bet, vai ir iespējama emocionāli pareiza, tālejoša un latviska izglītības sistēma, ja Latvija būs nelatviska, bez “izslēdzošā koncepta” – “latviska”? Mans viedoklis: nav iespējama!
Bet attiecībā uz latviešu tautas “apdomīgumu kā pareizo” rīcību, minēšu tikai dažus piemērus, kas par to neliecina: mežonīgā kapitālisma purvā vedošā “Latvijas ceļa” (un ne tikai) izvēle; klusēšana par bezatbildīgo privatizācijas un zemes iztirgošanas “aizsardzības” likumu pieņemšanu un realizāciju; destruktīvu pilsonības un naturalizācijas likumu pieņemšanas pieļaušana; Abrenes nelikumīgās aizdāvināšanas akceptēšana un tās līdzdalībnieku no ZZS atkārtota ievēlēšana Saeimā; 25–30% aptaujāto vēlme abu augstākā līmeņa prezidentu postenī redzēt smagos noziegumos apsūdzētu subjektu; aptuveni 30% vēlēšanās nepiedalās; Eduarda Berklava organizētās parakstu vākšanas mažoritārā vēlēšanu likuma pieņemšanas ierosināšanai neatbalstīšana un izgāšana utt.
Valstsvīri un deputāti 20 gadus konsekventi izvairījās no salikuma “latviska Latvija”. Pat vārdu “latvietis” iepludināja “Latvijas tautā”, “pilsoniskajā nācijā” u.tml. Lai pielīstu, noliecās zemāk par zāli. Tas tomēr nepārliecināja 273 347 lielkrievu impērisko šovinistu sakūdītos Latvijas pilsoņus iestāties pret latviešu valodu. Un tas tikai tāpēc, ka likumdevēji un valsts vadītāji bija atteikušies no latviskas Latvijas koncepta. Izvairījās no lietu saukšanas to īstajos vārdos.
Latviska Latvija nav iespējama bez dekolonizācijas
“Kas tad ir tā latviskā Latvija? Atbilde ir viena: tā ir valsts, kur latvieši ir pamattauta, kurā noteicēja politiskā vara pieder latviešiem, kurā ir viena oficiāla valsts valoda – latviešu valoda, kurā minoritātēm, kas bija Latvijas pavalstnieki līdz 1940.gada 17. jūnijam, ir tādas pašas tiesības kā latviešiem. Bet šodien migranti nav minoritāte, kā to sapratām agrāk un kā tas jāsaprot šodien. Tie ir kolonisti, uz kuriem attiecināmi noteikumi par kolonistiem, ko deklarējusi ANO. 1949.gada Ženēvas konvencija noliedz okupētājai valstij pārvietot uz okupēto teritoriju savus civīliedzīvotājus. Tie jāizved. Ja ir daži, kas norāda, ka migranti paši ir bijuši režīma upuri, tas viņu statusu nemaina. Bez tam, vēsture rāda, ka kolonistus uz kolonijām reti kad nosūta piespiedu kārtā (varbūt izņemot Austrāliju, sākumā). Tie parasti ierodas, labāku dzīvi meklējot, kā darīja arī migranti Latvijā. Latvijai jāpanāk, lai Eiropā un visā pasaulē atzītu, ka minētā konvencija ir pilnīgi attiecināma uz Latviju. Un, ja Latvija neprasa visu kolonistu tūlītēju aizvešanu, saprotot, ar kādām grūtībām tas ir saistīts, tad Latvijai pienākas starptautiska atzinība, nevis jāiekļūst situācijā, ka tai būtu jātaisnojas, kā to nesen piespieda darīt Igaunijai par likumiem, kas ir daudz iecietīgāki par kategorisku prasību Krievijai izvākt visus kolonistus. Ar sašutumu jānoraida pārmetumi par it kā cilvēku tiesību pārkāpumiem Latvijā. Ja kāda tauta ir cietusi no cilvēktiesību pārkāpumiem, tā ir latviešu tauta. Latvijas valdībai nav jātaisnojas, bet jāuzbrūk! Ir likumi, kuru sekas nav izlabojamas. Šādā nozīmē pilsonības likums var būt liktenīgs latviešu tautai. Jābaidās ne tikai no nulles varianta, bet arī no t.s. “aizplīvurotā” vai pakoriģētā nulles varianta. Ja pilsonības likums radīs apstākļus, kur politiskā vara laika gaitā nonāktu “internacionālistu” rokās, latviešu tauta ies pretī lībiešu liktenim, un Latvija atgriezīsies “māmuļas Krievijas” klēpī. Par to lēmumu var pieņemt kādā no nākamajām Saeimām, un to nevarēs apstrīdēt kā 1940.gada viltus Saeimas pieņemto, jo viss būs noticis “likumīgi” un demokrātiskā ceļā. (J.Labsvīrs, “Kurp ejam” /Atmiņas un pārdomas/ 2. daļa, 1997.).
Kādai jābūt mūsu nostājai? Vaicāsim sev: kas mums šodien svarīgāks – internacionalizēta Latvija, kur ar “nulles variantu” vai tā paveidu integrēti visi migranti, kas dabiskā attīstībā novedīs pie mūsu tautas iznīcības, vai latviešu tautas nākotne, tās dzīvība? Es ticu, ka mūsu lielākais vairums atbalstīs pēdējo.
Vai varam ko darīt? Mēs varam… Latvija bija latviska, un Latvijai jābūt latviskai. Lai to sasniegtu, deputātiem, prezidentiem un ministriem Latvijā jācīnās par Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju!
Šobrīd īpašumi, kā lauksaimniecībā, tā rūpniecībā, pāriet migrantu un agrākās nomenklatūras rokās. Tā nedrīkst notikt! Nebūsim bailīgie un kaunīgie latvieši. Neaizmirsīsim arhibīskapa Teodora Grīnberga vārdus: “Naidnieki grib mūs iznīcināt, draugi grib mūs asimilēt, bet mēs gribam palikt latvieši. Šie vārdi jo sevišķi nozīmīgi šodien.” (Jānis Labsvīrs, bijušais K.Ulmaņa valdības Sabiedriski kulturālā departamenta direktors, “Klausīsimies vēstures soļos”, 2002., 108.–110.lpp.).