Čangladešys Joņs & Co
Par bērna jautājumiem sauc tādus vaicājumus, kuri dzīves rūdītiem indivīdiem ne vienmēr ienāk prātā, jo tā nav pieņemts uzprasīt – pieaugušo loģika nereti balstās uz pieņēmumu “tā viņš ir un tur neko nevar padarīt”, kā Paula Putniņa lugā teica Alfrēds: “Paši pūta, paši dega”…
Tomēr jautājums “kāpēc?” var būt aktuāls arī vecumam, kas sen nav Radio “Kāpēcīšu” auditorija, ja redzi, ka ir kaut kas aplams.
Kāpēc “nopirkt” vēlētāja balsi ar tukšiem solījumiem, kuru izplatīšanai tiek apmaksātas konkrētas personas, ir ētiskāk un likumīgāk nekā tiešā veidā samaksāt balsstiesīgajam?
Kāpēc vēlēšanu likumi ir godīgi un taisnīgi, ja Saeimā iekļūst tie, kuriem tur ir jāiekļūst, lai arī galīgi nederīgie, kaut gan vēlētājs šos “jāiekļūstošos” pasūta vienu māju tālāk?
Kāpēc paši deputāti var balsot “par”, “pret” vai “atturos”, bet vēlētājs tikai “par”?
Tie, kas atturas, it kā paliek mājās. Taču, iespējams, kāds gribētu iet balsot pret kādu partiju, ko tagad likums neparedz. Tiek piedāvāts variants – izvēlies citu. Taču, ja cita partija arī nav pa prātam – ko tad?
Tautā cienījams AKTIERIS šo procedūru pirms vēlēšanām salīdzināja ar mētelīša pirkšanu, sacīdams, ka, neejot tev pašam, mētelīti nopirks cits. Ļoti labs salīdzinājums, taču te atkal pretī bērna jautājums: kāpēc ir jāpērk, ja veikalā nav ne tā izmēra, kas der, ne fasona, kas patīk, ne tās cenas, kas pa kabatai?
Cienījama DZEJNIECE baidīja ar kaimiņvalsts agresīvo uzvedību. Bet jautājums: kāpēc mums jābaidās, ja esam NATO un ES? Kāpēc mums jāmaksā par dalību tur, ja visu laiku jādreb kā apšu lapām? Kāpēc par to naudu katram “vecim” pa kārtīgam “stroķim” nesagādāt ar visu “zaļā cilvēciņa” mundieri un zābakiem?
Kāpēc valsts brīnās, ka nākas izbrāķēt daudz gribētāju algotajam armijas dienestam, ja skolās vairs nav medpunktu un zobārstu kabinetu, kur bērnus regulāri pārbauda un pat ārstē?
Kāpēc augošās paaudzes veselības aprūpe un profilakse netiek skatītas kā valsts aizsardzības potenciāla palielināšana un demogrāfijas situācijas uzlabošana?