2013. gada 1. augustā stājās spēkā likums “Par Latvijas un PSRS psihiatriskajās ārstniecības iestādēs laika posmā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1991. gada 21. augustam nepamatoti ievietotajām personām”, kura mērķis ir atjaunot vēsturisko taisnīgumu un to personu godu un cieņu, kuras laika posmā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1991. gada 21. augustam bez tiesas nolēmuma nepamatoti – par savu politisko pārliecību, par politisko darbību, par pretošanos totalitārajiem režīmiem, par reliģiskajiem uzskatiem, par rases vai nacionālo piederību, par piederību pie noteiktas sabiedrības šķiras – ievietotas Latvijas vai PSRS psihiatriskajās ārstniecības iestādēs (arī ārstniecības iestāžu psihiatriskajās nodaļās), kā arī likvidēt šīm personām radītās nelabvēlīgās tiesiskās sekas.
Nav noslēpums, ka padomju vara izmantoja visdažādākās metodes, lai apklusinātu tos cilvēkus, kuri atklāti runāja par okupāciju vai arī mēģināja tai kaut kā pretoties. Ieslogot psihiatriskajā klīnikā un pasakot, ka persona, kura runā par padomju okupācijas šausmām, ir slima, piemēram, ar šizofrēniju, padomju vara, tēlaini izsakoties, attīrīja sabiedrību no nevēlamiem pretpadomju elementiem. Cilvēka garīga sakropļošana, padarot par psihiski slimu, ir īpaši nežēlīgs neitralizācijas veids, jo pierādīt, ka pirms “ārstēšanas” esi bijis vesels, ir gandrīz vai neiespējami. Pat ikdienā, vienkāršās sadzīviskās situācijās, nespējot izprast kāda cilvēka rīcību, apkārtējie bieži vien bez kādas vilcināšanās uzstāda diagnozi – viņš ir vienkārši traks, viņam nav viss kārtībā ar galvu! Mainīt šādu vērtējumu ir grūti, kur nu vēl tad, ja esi pabijis psihiatriskajā slimnīcā un slimības vēsturē “godājams” ārsts-speciālists ir ierakstījis diagnozi – šizofrēnija.
Laikraksta “DDD” redakcijā vērsās Alberts Sirmulis, kurš pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, dienot padomju armijā, tika ievietots psihiatriskajā slimnīcā un atzīts par slimu. Līdz pat šim brīdim Alberts Sirmulis cenšas ne tikai saņemt reabilitāciju, bet atbrīvoties no nepatiesi uzstādītās diagnozes. Diemžēl līdz šim visi mēģinājumi beigušies neveiksmīgi.
Padomju demagoģija turpinās
Saruna ar Albertu Sirmuli
Alberts Sirmulis: Saeimas pieņemtais likums mani neskar, jo neesmu Latvijas brīvības cīnītājs, taču tas nenozīmē, ka padomju laikos tiku pamatoti ieslodzīts psihiatriskajā slimnīcā un pēc tam piecdesmit gadus drīkstēja mani represēt. Brīvā Latvijā psihiski veselām smadzenēm nav nekāda svara – nozīme ir tikai pēcpadomju psihiatru interesēm.
Likums, latviski izsakoties, ir lišķība, bet nelatviski sakot – simtprocentīga demagoģija. Es pat vērsos pie prezidenta, lai šāds likums netiktu izsludināts. Lieta ir tāda, ka 2013. gada 2. novembra “Panorāmā” skaidri un gaiši pateica – pieņemtais likums nevienam nenoņems uzstādīto diagnozi. Tad kam tāds likums ir vajadzīgs? Likums, lūk, piešķiršot kaut kādu statusu. Kāds labums represētajam brīvības cīnītājam būs no kaut kāda statusa, ja diagnoze paliek? Es vēl saprastu, ja to statusu varētu apmainīt, piemēram, pret eklēra kūku, tad tam vismaz būtu kaut kāds labums – bēdas par pārciestajām represijām, pazemojumu, nepamatoto diagnozi vēl varētu mierināt, apēdot eklēru, bet ko darīt ar statusu?
Moku ceļš psihiatrijas labirintos
DDD: Jūs neesat Brīvības cīnītājs, bet tik un tā padomju laikos tikāt pakļauts nepamatotai psihiatriskai ārstēšanai. Kāds ir jūsu stāsts?
Alberts Sirmulis: Mans stāsts sākās padomju armijā. Man pasliktinājās veselība, tādēļ nevarēju turpināt dienestu. Tiku atlaist mājās ar ierakstu grāmatiņā “8B”. Kad vēlējos iestāties darbā par vilciena pavadoni, atklājās, ka es vairs neesmu normāls cilvēks, ka armijas laikā uzstādītā diagnoze man turpmāk liegs iespēju dabūt normālu darbu. Vairākus mēnešus nostrādāju par kurpnieku un nolēmu doties uz Rīgas psihiatrisko slimnīcu, lai ārsti varētu atzīt, ka diagnoze ir kļūdaina un ieraksts no maniem dokumentiem ir jādzēš. Izrādījās, ka viss nav tik vienkārši. Man bija jāiestājas psihiatriskajā slimnīcā uz kādu laiku, lai ārstiem būtu iespēja noņemt aplamo diagnozi.
Kamēr atrados slimnīcā, mani spīdzināja ar 138 psihtabletēm (to zinu no ieraksta slimības vēsturē), kuras dod ļoti lielu nogurumu. Problēma bija tā, ka guļus stāvoklī tabletes apgrūtināja elpošanu, tādēļ biju spiests vai nu stāvēt, vai sēdēt, lai nenosmaktu. Ar laiku man organismā radās vēl citi funkcionālie traucējumi, taču nedrīkstēju ārstiem par to stāstīt, jo tad tiktu palielināta zāļu deva – tik daudz jau biju sapratis. Kad vairs nevarēju izturēt, uzdrošinājos pasūdzēties, un, man par lielu brīnumu, jau nākamajā dienā tiku izlaists.
“Viesošanās” psihiatriskajā situācijā diemžēl nepalīdzēja atbrīvoties no diagnozes, kas slēpās zem mistiskā “8B”, gluži pretēji – pēc piesiešanas pie gultas un spīdzināšanas ar zālēm ieguvu diagnozi “šizofrēnija”.
Visu vasaru gāju pie čekistisku darba stilu piekopjošas psihiatres Kaktiņas, kura nemaz nevēlējās mani atbrīvot no aplamās diagnozes. Uzrakstīju PSRS Veselības aizsardzības ministrijai sūdzību. Reakcija bija momentāna. Jau nākamajā dienā man ieradās pakaļ četri plecīgi vīri baltos halātos. Man bija izvēle – doties līdzi labprātīgi vai tikt sasietam un aizvestam ar varu. Pēc ievešanas psihiatriskajā slimnīcā kašķējos un izrādīju pretestību personālam. Kā jau tas parasti notiek šādās iestādēs, tiku sasiets un saņēmu nomierinošu poti. Mani ielika tādā kā karcerī, kuram bija durvis ar stiklu. Tā kā rādīju medmāsiņai kulaku, man piedraudēja, ka saņemšot vēl vienu poti, ja nemācēšot uzvesties.
Man palaimējās – ārsts mani palaida mājās un apsolīja, ka noņems diagnozi, ja piecu gadu garumā ik pēc trijiem mēnešiem iešu atrādīties, sakot, ka esmu psihiski vesels. Pēc piedzīvotā uz brīdi pat ienāca prātā doma, ka neiešu atzīmēties, lai paliek tā diagnoze, taču sapratu, ka tad, ja neiešu, man var atbraukt pakaļ un atkal ar varu aizvest. Tā sākās mana kalpība piecu gadu garumā, taču diagnozi man nenoņēma.
Pagāja vēl vairāki gadi, nomainījās ārsti, un man radās iespēja tikt vaļā no diagnozes. Problēma bija tā, ka diagnoze bija ierakstīta kara klausības apliecībā. Nevēlējos doties uz komisariātu, jo pēc diagnozes dzēšanas mani varēja aizsūtīt uz Černobiļu likvidēt atomreaktora traģēdijas sekas.
Nāca Atmoda, Latvija atguva neatkarību, un man ne prātā nenāca, ka padomju psihiatrijas ieraksti tiek saglabāti arī neatkarīgās Latvijas lietās. 1994. gadā man vajadzēja veikt veselības pārbaudi, un tad arī atklājās, ka es joprojām skaitos psihiski slims.
Psihiatrija ir tāda sfēra, kur nav iespējams nevienam sūdzēties – prokuratūrā taču nevaru iesūdzēt psihiatra slēdzienu. Nolēmu vērsties Saeimā, lai likumdevējs sakārto šo veselības nozari. Psihiatrijā neviens smadzenes neskatās un analīzes netaisa. Psihiatrijā ņem vērā tikai to, cik ilgi esi bijis aiz restēm un cik psihtabletes izdzēris. Diemžēl tiesas ceļā nav iespējams pierādīt, ka neesi traks – esmu to mēģinājis pat caur Eiropas tiesu.
DDD: Tātad, ja pareizi saprotu, jūs līdz šim neveiksmīgi esat mēģinājis atbrīvoties no diagnozes – šizofrēnija?
A.S.: Jā, jūs pareizi sapratāt. Vēlos vienīgi atbrīvoties no nepareizi uzstādītas diagnozes.
Taisnīguma atjaunošanas imitācija
DDD: Vai varat Saeimas nesen pieņemto likumu kaut kā izmantot, lai sasniegtu savu mērķi? Likumā ir noteikts, ka nepamatoti pakļautajiem psihiatriskai ārstēšanai ir iespēja vērsties prokuratūrā, kura, ja nepieciešams, var piesaistīt dažādus ekspertus, arī psihiatrus.
Alberts Sirmulis: Saprotu, ka Saeimā strādā lieli, profesionāli demagogi, jo likums ir uzrakstīts ļoti demagoģiski. Tas ir absurds, ka prokurors iedos slimības vēstures psihiatru komisijai, kura tad arī pateiks, vai diagnoze ir pamatota.
DDD: Vai esat domājis, kā tomēr jūs varētu izmantot jauno likumu savā labā?
A.S.: Es pat to nedrīkstu mēģināt, jo tādā veidā parādītu, ka piekrītu, ka man ir šizofrēnija un tā ir jāsaglabā.
DDD: Bet likuma pirmajā pantā ir teikts, ka “likuma mērķis ir atjaunot vēsturisko taisnīgumu un to personu godu un cieņu, kuras laika posmā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1991. gada 21. augustam bez tiesas nolēmuma nepamatoti [..] ievietotas Latvijas vai PSRS psihiatriskajās ārstniecības iestādēs (arī ārstniecības iestāžu psihiatriskajās nodaļās), kā arī likvidēt šīm personām radītās nelabvēlīgās tiesiskās sekas (turpmāk — personas statusa atjaunošana).
Šis likums attiecas uz personām, kuras ir Latvijas pilsoņi, nepilsoņi vai pastāvīgie iedzīvotāji un kuras šā panta pirmajā daļā minētajā laika posmā un minēto apstākļu dēļ tika nepamatoti ievietotas Latvijas vai PSRS psihiatriskajās ārstniecības iestādēs.”
Vai tad tieši tāds nav likuma mērķis – dot iespēju atbrīvoties no nepamatoti uzstādītās diagnozes?
A.S.: Mēģiniet likumā atrast tādu vārdu savienojumu kā “noņemt diagnozi”. Nav! Likumā ir runa par to, ka padomju laikā par to, ka kāds uzdrošinājās atklāti pateikt, ka Latvija ir okupēta, viņus sēja pie gultas un spīdzināja. Likums ir paredzēts, lai, saglabājot diagnozi, viņus attaisnotu tajā daļā, kurā tika spīdzināti par to, ka nebaidījās skaļi pateikt par okupāciju. Nekur likumā nav runas par to, ka viņi nav bijuši psihiski slimi, bet gan par to, ka viņi papildus mocīti par patiesību. Likums neparedz diagnozes noņemšanu, tādēļ tas ir uzskatāms par demagoģijas paraugu.
DDD: Kas jums liek šādā veidā skaidrot šo likumu?
A.S.: Televīzijā atainotais prokurores skaidrojums – pieņemtais likums nevienam nenoņems uzstādīto diagnozi.
Psihiatru mafija
DDD: Vai nav iespējams vienkārši aiziet pie psihiatra un palūgt, lai viņš veic pārbaudi un atzīst, ka esat vesels?
Alberts Sirmulis: Tas nav iespējams. Jūs zināt, ka ir tāda Zvērinātu advokātu kolēģija. Tāda pati kolēģija ir psihiatriem. Lai gan to atklāti neviens nepateiks, tomēr visi psihiatri zina, ka viņiem ir jāpakļaujas Jurim Buģinam – Valsts psihiatrijas centra (VPC) valdes priekšsēdētājam. Vakar skolu beigušais psihiatrs nevar uzstādīt un arī noņemt diagnozi. Man bija saruna ar kādu psihiatru, kurš vairs nestrādā šajā sfērā. Jautāju viņam, kādēļ neviens man nevar noņemt diagnozi un atzīt, ka esmu psihiski vesels? Viņa atbilde bija īsa – ja viņš ko tādu izdarītu, viņam noņemtu psihiatra sertifikātu, bet ikvienam ir ģimene, kas jāuztur.
Starp citu, ar viena psihiatra atzinumu vien nepietiek. Lai man noņemtu diagnozi, nepieciešami trīs psihiatru atzinumi. Esmu mēģinājis iet šo ceļu. Atceros gadījumu, kad biju pie psihiatra, kurš bija ļoti pārsteigts, ka esmu atnācis pie viņa šādā jautājumā. Kad bija mani uzklausījis, viņam pēkšņi bija jāiziet, lai piezvanītu – droši vien zvanīja galvenajam, lai konsultētos, ko darīt. Atgriezies viņš teica, ka uzreiz nevar uzrakstīt slēdzienu – viņam vajagot četras piecas dienas, lai apspriestos ar kolēģiem.
DDD: Kādēļ un kam tas ir vajadzīgs? Kādēļ nevar atzīt jūs par veselu? Kādēļ vienkāršu latvieti, kurš nerada nekādus draudus pastāvošajam režīmam, turpināt saukt par šizofrēniķi?
A.S.: Tas ir ļoti loģisks jautājums. Tieši šī iemesla dēļ 1966. gada 7. decembrī nevarēju pat vissliktākajos murgos nosapņot, ka mani ieliks aiz restēm un mēģinās nozāļot. No vienas puses, atbilde meklējama psihiatru muļķībā, bet lietas būtība ir tāda, ka tik ilgi, kamēr oficiāli esmu psihiski slims, psihiatri ir mīļi dakterīši, kuri mani ir gādīgi ārstējuši un aprūpējuši. Tiklīdz man noņemtu diagnozi, psihiatri, kuri it kā mani “ārstēja”, tiktu saukti pie kriminālatbildības. Būtu darbs prokuroram, jo tā nebija sīrupiņa došana slimniekam, kuram ir iesnas. Zāles un ārstēšanas metodes bija tādas, ka es varēju arī nomirt.
Hitlera laikā bija psihiatrs, kurš veica izmēģinājumus ar bērniem. Viņu atzina par vainīgu ļoti smagos noziegumos, jo bija pakļāvis eksperimentiem bērnu psihi. Arī mūsdienās psihiatri eksperimentē ar cilvēkiem. Ja noņemtu diagnozi, tad nekavējoties būtu tiesu darbi. Domāju, ka tas ir galvenais iemesls.
DDD: Pēc teorētiskās neatkarības atgūšanas daudzas lietas dažādās dzīves sfērās mainījās. Vai psihiatrijā joprojām ir saglabājušās padomju ārstēšanas tradīcijas?
A.S.: Es pat teiktu, ka ir ne tikai saglabājušās, bet kļuvis sliktāk. Vienīgais, kas mainījis, ir tas, ka man vairs nevar vienkārši atbraukt pakaļ un sašņorēt, lai aizvestu uz psiheni. Kad 1977. gadā LPSR Veselības ministrijai uzrakstīju vēstuli, man nekavējoties atbrauca pakaļ, tagad tā nav – no šāda aspekta ir jāatzīst, ka kļuvis labāk. Ja padomju laikos vismaz Rietumos runāja par to, ka Padomju Savienībā pilnīgi veselus cilvēkus iesloga psihiatriskajā klīnikā, tad tagad neviens par to vairs nerunā, neviens atklāti neuzdrošinās pateikt, ka joprojām psihiatrija ir veids kā veselus cilvēkus pataisīt par slimiem.
DDD: Kāda, jūsuprāt, varētu būt izeja?
A.S.: Nezinu, jo esmu izmēģinājis visu, bet diemžēl bez nekāda rezultāta. Tā ir kolektīva sazvērestība. Likums, kuru citējāt, līdzinās tam, kas varētu būt rakstīts psihiatrijas rokasgrāmatā par gadījumiem, ko darīt tad, ja psihiski slims cilvēks vicina zobenu – kā rīkoties, lai viņš to zobenu noliktu un nomierinātos. Ja nu kāds sāk vicināt zobenu, tad vajag ar viņu ļoti gudri parunāt, piesolīt eklēra kūku, un tiklīdz viņš ir nolicis zobenu, sašņorēt, ieslodzīt aiz restēm un sazāļot. Kad deputāte Mūrniece lielījās, ka deputātiem nāks talkā psihiatri, lai uzrakstītu labu likumu, tad man uzreiz bija skaidrs, ka tas būs spraužams uz nagliņas sirsniņ-mājiņā. Mūrniece deva iespēju psihiatriem uzrakstīt likumu, kas reabilitē padomju sistēmas psihiatrus.
DDD: Tātad jūs uzskatāt, ka tad, ja likuma izstrādi būtu turpinājis un pabeidzis Judins, tas būtu daudz labāks?
A.S.: Sliktāk noteikti nebūtu bijis, jo atceros Judina teikto: “Ja valsts nevar pierādīt, ka pirms piecdesmit gadiem cilvēks ir bijis psihiski slims, tad viņš ir psihiski vesels.” Valstij ir jāpierāda, ka esmu psihiski slims, nevis man jāpierāda, ka nebiju. To pateica Judins, bet pašreizējā likumā nekā tāda nav.
DDD: Kāpēc Ināra Mūrniece visu sabojāja? Kāda bija viņas ieinteresētība?
A.S.: Visticamāk viņa pārāk uzticējās psihiatru viedoklim. Esmu pārliecināts, ka psihiatri iestāstīja, ka visi, kuri toreiz tika ārstēti, tomēr bija psihiski slimi. Lai izskatītos patriotiski, likums bija jāpieņem, taču īstu taisnīgumu likuma veidotāji nemaz negribēja atjaunot. Kā jau iepriekš teicu, ja psihais vicina zobenu, tad viņam jāiestāsta kaut kas tāds, ko pat normāls cilvēks uzreiz nespēj atšifrēt, piemēram, apsola piešķirt statusu. Tieši tā arī izdarīja – ar likumu apsolīja piešķirt statusu, lai visi nomierinātos.
Bezatlikuma tehnaloģijas
DDD: Vai jums ir pazīstams vēl kāds cilvēks, kurš tāpat kā jūs mēģina atgūt savas veselības juridisko statusu?
Alberts Sirmulis: Diemžēl nav. Manuprāt, viens no iemesliem ir tas, ka gandrīz visi, kas cīnījās par Latvijas brīvību un pilnīgi veseli tika ieslodzīti trakonamā, no slimnīcas iznāca jau psihiski slimi. Nevar būt citādi, jo psihiatriskajā slimnīcā neārstēja, bet ar psihķimikātiem sistemātiski pārtaisīja par psihiski slimu. Man palaimējās, ka tiku spīdzināts tikai ar 138 tabletēm, taču, ja es būtu saņēmis 1138 tabletes, tad es būtu psihiski slims, ja vien nebūtu nomiris.
Psihiatri strādā pēc bezatlikuma tehnoloģijas. Tas ir tā – iesloga psihiatriskajā slimnīcā desmit cilvēkus. Astoņi no viņiem ir tiešām slimi, bet divi ir veseli. Visus desmit piesien pie gultas, trīs mēnešus “ārstē”, un pēc trim mēnešiem visi ir vienādi psihiski slimi. Tad psihiatre Kupča radio var lielīgi teikt – es piecdesmit piecus gadus strādāju par psihiatri, bet nevienu psihiski veselu cilvēku slimnīcā neesmu redzējusi.
DDD: Ja tāda ir psihiatru morāle, tad nav brīnums, ka tieši psihiatri uzstāja, lai no slimību klasifikatora izņemtu homoseksuālismu.
A.S.: Protams, ka daudziem no viņiem ar galvu nav viss, kā vajag. Man bija pazīstama medmāsa, kura ilgus gadus strādāja ar psihiski slimajiem. Viņa atzina, ka brīžiem vairs nesaprot, vai viņai pašai ar galvu viss ir kārtībā.
Es joprojām nevaru saprast, kādēļ no manis, Alberta Sirmuļa, ir jātaisa psihiskais slimnieks. Diemžēl neesmu saņēmis atbildi. Ja psihiatri mani spētu ar pierādījumiem pārliecināt, ka esmu psihiski slims, tad es to atzītu, bet viņiem jau nekādu pierādījumu nav. Ir tikai subjektīvi secinājumi, kuri kļūst par pamatu diagnozei. Kā tas tā var būt demokrātiskā valstī?
Pēcpadomju psihiatri visu laiku melo. Diemžēl Mūrniece to nemanīja, lai gan citi deputāti, kuri balsoja pret šo likumu, to skaidri saprata. Laikam šis likums Mūrniecei bija vajadzīgs kā bezmaksas pašreklāma.
DDD: Kādus ierobežojumus jums rada uzstādītā diagnoze?
A.S.: Pirmkārt, apdraudēta ir mana dzīvība, jo esmu uzskaitē. Tas nozīmē, ka mani bez kādām papildus pārbaudēm var ievietot psihiatriskajā klīnikā un nozāļot. Ja diagnoze tiks noņemta, to izdarīt būs desmitkārt grūtāk. Otrkārt, es nevaru strādāt darbu, kuru vēlētos. Piemēram, nevaru strādāt dzelzceļā par vagonu pavadoni. Biju spiests kļūt par kurpnieku.
Ar kādām tiesībām bijušie padomju psihiatri drīkst ar saviem dubļainajiem zābakiem mīņāties pa manu godu un cieņu?!
DDD: Ja jums būtu tāda iespēja, ko jūs darītu, lai atrisinātu šādas situācijas, kādā pats esat nokļuvis? Kas būtu jādara valstiskā līmenī, lai tādiem cilvēkiem kā jums palīdzētu?
A.S.: Līdz šim mana cīņa ir bijusi bezjēdzīga. Bet ir nepieciešama atklātība. Psihiatri baidās no šādas atklātības. Diemžēl arī tauta uzticas psihiatru viedoklim. Ceru, ka tas, ko stāstu, atklās shēmu, kādā cilvēki var tikt pataisīti par garīgi nepieskaitāmiem.
Intervēja Liene Apine