Šobrīd svešumā dzīvo ļoti daudzas latviešu ģimenes, un latviešu bērni iet svešās skolās, apgūstot svešās valsts domāšanu un paradumus. Diemžēl Rietumvalstis, piemēram, Lielbritāniju, uz kurieni visbiežāk dodas darba meklētāji no Latvijas, nevar vairs nosaukt par kultūras zemēm – tur valda degradējoša propaganda, kas slēpjas zem “cilvēktiesību” maskas un tiek izmantota, lai cilvēku prātus piepildītu ar cilvēka cieņu pazemojošiem uzskatiem. Visspilgtāk manifestējas homoseksuālisma “uzvaras gājiens”. Un šādā vidē nonāk latviešu bērni, kuru vecāki ir bijuši spiesti atstāt Latviju finansiālo grūtību dēļ. Kā šie bērni jutīsies un vai viņi spēs noturēties pretī Rietumu antivērtībām, saglabājot dabisku vērtību sistēmu? Šie ir ļoti aktuāli jautājumi.
Lai ielūkotos jaunās ekonomiskās trimdas latviešu bērnu izjūtās, uz sarunu aicinājām piecpadsmitgadīgu meiteni, kas jau divus gadus kopā ar ģimeni dzīvo Anglijas pilsētā, mācās vietējā skolā un ļoti ilgojas atgriezties Latvijā. Meitenes vārds ir mainīts. Starp citu, jaunietes, faktiski vēl pusaudzes, stāstītais ir kā brīdinājums mums visiem Latvijā – pazudinošās antivērtības spiežas iekšā arī mūsu valstī, un mūsu uzdevums ir pasargāt savus bērnus no apziņas degradēšanās.
Latviešu bērni mūsdienu trimdā
Saruna ar Sofiju Klincāni – latviešu meiteni, kura šobrīd dzīvo Anglijā
Ļoti nepatīkami tur – svešumā!
Sofija Klincāne: Kad aizbraucu uz Angliju, zināju tikai angļu valodas pamatus – sapratu, ko angļi saka un varēju atbildēt par vienkāršām lietām, un pajautāt, kas vajadzīgs. Bet bija grūti, jo vietējie runāja savā akcentā un nebija pretimnākoši. Pēc pusgada sāku iet skolā – angļu valodu mācījos pati no grāmatām.
Sākums bija ļoti satraucošs un grūts. No sākuma man it kā pielika klāt bērnus, kuriem vajadzēja palīdzēt mācīties un pierast pie skolas, bet viņi ar mani nedraudzējās – un es paliku viena. Vēlāk sadraudzējos ar poļu meiteni un indieti, kuras man palīdzēja iejusties skolā. Iebraucēji palīdz cits citam, bet angļi − ne.
DDD: Tavuprāt, kāpēc?
S.K.: Angļiem, protams, nepatīk lielais iebraucēju skaits, un to es jūtu. Mums klasē reiz bija diskusija, kurā viņi sprieda, ka iebraucēji tiem atņem darbu. Tomēr es aizrādīju, ka viņi jau neiet uz lauka un rūpnīcās strādāt smagu darbu par smieklīgi mazu samaksu. Viņi strādā ofisos un saņem labu atalgojumu.
DDD: Tātad, piemēram, latvieši, aizbraucot uz Lielbritāniju, strādā tur ļoti neprestižu, maz atalgotu darbu, ko paši angļi nevēlas darīt?
S.K. Protams. Visbiežāk – visu smago, netīro darbu.
DDD: Tas ir pazemojoši, vai ne?
S.K.: Jā, ļoti. Turklāt latvieši bieži ir ar ļoti labu izglītību, bet sākumā nevar atrast atbilstošu, stabilu darbu, tikai pēc kāda laika var mēģināt tikt uz augšu.
DDD: Kur tev pašai labāk patiktu dzīvot – Anglijā, kur tu tagad mācies, vai Latvijā?
S.K.: Noteikti Latvijā! Pēc brīvlaika būs grūti atgriezties Anglijā. Tur vide ir pavisam citāda – tukša un neglīta, salīdzinot ar Latviju. Šeit, manā dzimtenē, ir skaisti koki, meži, bet tur ir tukšas, netīras ielas, rupji cilvēki.
DDD: Latvija piepilda tavu dvēseli?
S.K.: Jā. Un ļoti nepatīkami ir tur − svešumā.
Tautību sajaukšanās, rupjība un spriedze
DDD: Tu laikam esi vienīgā latviete savā klasē?
Sofija Klincāne: Nē, manā klasē esam četri latvieši.
DDD: Jūs, latvieši, vairāk draudzējaties ar latviešiem nekā ar citiem?
S.K.: Es draudzējos tikai ar vienu no latviešu meitenēm – klasesbiedreni. Bet cita klasesbiedrene, kas jau ilgāku laiku – kādus trīs gadus − ir padzīvojusi Anglijā, vairs neatzīst, ka ir latviete, viņa par to kaunas, un ar viņu pat nedrīkst mēģināt runāt latviski. Šī meitene visiem melo, ka ir no Anglijas. Es nezinu, kāpēc viņa tā rīkojas, jo viņai ir ļoti nedraudzīga attieksme arī pret mani tāpēc, ka esmu latviete.
DDD: Varbūt šīs meitenes vecāki ir veicinājuši šādu attieksmi?
S.K.: Es tā nedomāju. Mana māsa ir redzējusi šo meiteni kopā ar vecākiem – tie ir tīri, vienkārši latvieši, bet meita no viņiem ir attālinājusies, nerunā latviski, noliedz savu latvietību.
DDD: Starp citu, vai Anglijā ir ļoti daudz tādu iebraucēju, viesstrādnieku kā jūs?
S.K.: Tādās mazākās pilsētiņās, kādā dzīvo mūsu ģimene, viesstrādnieku ir vairāk. Var redzēt arī indiešus, tādus kā čigānus, ir arī melnie cilvēki, bet pašu angļu tur ir ļoti maz.
DDD: Tu teici, ka tur ir rupji cilvēki – kāpēc? Kā tu to izjūti?
S.K.: Piemēram, kad nāku mājās no skolas, kādas pāris melnās meitenes mani noskata un sāk par mani ņirgāties – ne par ko! Vai arī nāk kaut kādi puiši un izsaka rupjus komentārus, tāpat čigānu meiteņu attieksme ir aizskaroša − it kā es būtu viņām kaut ko nodarījusi. Cilvēku rupjība izpaužas pat šādā piemērā – tur vietējie ļoti bieži no rītiem iet uz veikalu pidžamās un čībās, nemaz nepacenšoties saģērbties pēc izlīšanas no gultas…
DDD: Latvijā tu šādas lietas neesi redzējusi?
S.K. Protams, neesmu. Krievu treniņbikses salīdzinoši ir sīkums…
DDD: Tavuprāt, latviešu jaunieši Latvijā ir sirsnīgāki?
S.K.: Latvijā jaunieši uzreiz nesadraudzēsies ar tevi, bet viņi neliek tev justies iznīcinātai.
DDD: Varbūt Anglijā notiek cīņas starp dažādu tautību cilvēkiem, kas tur dzīvo? Kā tev liekas?
S.K.: Es teiktu, ka tās ir rasu cīņas. Piemēram, ja esi baltais rasists un ienīsti melnos – neizdzīvosi, ja to skaļi atzīsi. Taču vienlaikus paši melnie un indieši ir ļoti rasistiski noskaņoti pret baltajiem, lai gan to neatzīst. Daudzi raugās uz baltajiem ar pārākuma sajūtu un liek sajusties vainīgam nez par ko. Piemēram, tikai tāpēc, ka esi baltais, viņi nekad tevi nepalaidīs priekšā, nekad nebūs laipni pret tevi.
DDD: It kā lai atriebtos?
S.K.: Manuprāt, jā. Viņi sadalās – indieši ar indiešiem un melnie ar melnajiem. Taču, dzīvojot šajā spriedzē, baltie bērni sāk mēģināt būt tādi paši kā melnie bērni.
DDD: Ko tas nozīmē?
S.K.: Melnie bērni ir ļoti skaļi un rupji, un baltie bērni kļūst tādi paši.
DDD: Kāpēc, tavuprāt?
S.K.: Domāju, ka viņiem liekas, ka tas ir forši. Stundās viņi kļūst skaļi, nemācās, arī stila izjūtu pārņem no melnajiem.
DDD: Piemēram?
S.K.: Nēsā tādus mazus krekliņus krūšturu izmērā, svārciņus, kas tikko apsedz…
DDD: Tu saskati vulgaritāti šajā stilā?
S.K.: Jā.
DDD: Vai, tavuprāt, tas ir pareizi, ka vienā valstī dzīvo kopā tik daudz dažādu tautību cilvēku?
S.K.: Man nav nekas pret citu tautību un rasu cilvēkiem, bet man neliekas pareizi, ka valstī pārsvarā ir svešas tautības – katram tomēr ir jādzīvo savās mājās, savās etniskajās dzimtenēs, jākopj sava kultūra un jādzīvo savā valstī.
DDD: Arī latviešiem?
S.K.: Protams, arī latviešiem.
DDD: Taču Latvijā ir tāda pati problēma – šeit vēl joprojām ir ļoti daudz krievvalodīgo okupantu un kolonistu. Nereti latviešu jaunieši ir spiesti doties strādāt uz Rietumvalstīm, jo Latvijā nevar atrast darbu krievu valodas nezināšanas dēļ.
S.K.: Jā, šī ir milzīga problēma. Manuprāt, tas ir šausmīgi! Jau teicu, ka katram ir jādzīvo savā etniskajā dzimtenē, tā ir vislabāk visiem. Krievi šeit, Latvijā, domā, ka ir pārāki par latviešiem, un daudzi no viņiem kurina naidu, ir rupji, nemaz nemēģina iemācīties latviešu valodu un respektēt latviešus, bet uzspiež savu krieviskumu. Šis krievu pārsvars ir pārāk liels. Diemžēl latvieši to pieņem.
Raudam, cik ļoti gribas mājās!
DDD: Kāds noskaņojums ir latviešos Anglijā – vai viņi domā braukt atpakaļ?
Sofija Klincāne: Daži varbūt, bet citi ir aizbraukuši uz ilgu laiku. Viņi stāsta, ka Latvijā tiem nav nākotnes, nav naudas, savu ģimeni nevar uzturēt utt. Nepatīkami, bet ir latvieši, kas ļoti uzkurina sevī naidu pret Latviju.
DDD: Vai tu esi tikusies ar daudziem latviešiem, ja tā vari secināt?
S.K.: Ar savu latviešu draudzeni esmu bijusi pie viņas radiem. Tur arī pamanīju niknumu pret Latviju. Arī internetā lasu, ko jaunieši raksta. Viņi mīl Latviju, bet neredz iespēju tur palikt.
DDD: Vai tev arī ir niknums pret Latviju?
S.K.: Nē, protams, nav!
DDD: Tu gluži vienkārši saproti, ka tava prombūtne ir pagaidām – tavai ģimenei ir jānopelna nauda, un tad jūs atgriezīsities?
S.K.: Jā, noteikti!
DDD: Jūs ģimenē esat četri bērni – vai arī pārējiem pietrūkst dzimtenes?
S.K.: Jā. Es esmu vecākā, brālis un viena māsa vēl ir diezgan mazi, taču zinu, ka otrai māsai arī ļoti pietrūkst Latvijas − tikpat ļoti, cik man. Dažreiz pat sanāk kopīgi raudāt, cik ļoti gribas mājās! Arī mamma ļoti vēlas atgriezties, bet viņa atzīstas, ka pašlaik nevar atļauties dzīvot Latvijā, lai kā arī gribētu.
Homoseksuālisma propaganda samaitā bērnus
DDD: Lielbritānija nesen atļāva homoseksuālas “laulības”. Vai šī ideoloģija kaut kādā mērā ietekmē arī bērnu psihi?
Sofija Klincāne: Manā klasē ir divi lesbiešu pāri un viens geju pāris…
DDD: Tev tas nerada jautājumu – kāpēc un no kurienes viņi tādi radušies? Četrpadsmit, piecpadsmit gadu vecumā būt tik samaitātam?
S.K.: Anglijā homoseksuālismu ļoti atbalsta, tāpēc tā arī ir. Protams, ir cilvēki, kas ļoti nostājas pret to. Tomēr visbiežāk, it īpaši pusaudži manā vecumā, to atbalsta. Internetā, piemēram, Facebook aktīvi pauž atbalstu ar bildēm un saukļiem, ka lesbietēm un gejiem nevajadzētu neko skaidrot par sevi, jo viņi esot tādi paši cilvēki kā pārējie.
DDD: Bet no kurienes pusaudži pārņem šo pretdabisko domāšanu?
S.K.: Skolās skolotāji it kā to tiešā veidā nemāca. Bet es domāju, ka vecākie bērni skolā, kuri atbalsta homoseksuālismu, to dara skaļi – visos veidos. Un jaunākie mācās no viņiem un arī sāk to atbalstīt gan sarunās, gan skolā, gan internetā, gan ar videoklipiem, taisa arī dziesmas u.tml.
DDD: Rodas sajūta, ka tas ir it kā stilīgi, modē?
S.K.: Jā. Tas, ka meitenei seksuāli patīk meitene un puisim puisis, tiek pasniegts kā kaut kas normāls – Anglijā par to gandrīz neviens vairs nebrīnās. Visa vide, kas man ir ļoti nepatīkama, par to liecina. Ir dziesmas, kurās tiek rādīti attiecīgi videoklipi, ka divas sievietes ir iemīlējušās viena otrā. Tagad ļoti populāras dziesmas par homoseksuālismu rāda mūzikas kanālā MTV, kuru skatās vairums jauniešu. Man angļu televīzija ne pārāk patīk. Nesen netālu no mūsu pilsētiņas notika liels geju gājiens vai kaut kādi geju atbalstīšanas pasākumi, tad pamanīju, ka ļoti daudz jauniešu tos atbalstīja, arī no mūsu skolas, arī meitenes.
DDD: Viņas arī domā, ka homoseksuālisms ir kaut kas labs?
S.K.: Jā, iet līdzi un domā, ka tas ir normāli un labi.
DDD: Kā tev pašai liekas?
S.K.: Man šķiet, ka tas nav normāls attiecību veids. Kad sākumā dzirdēju par to runājam, it kā nelikās nekas briesmīgs, bet, kad ieraugu to pa īstam dzīvē, tad liekas – fui!
DDD: Pareizi. Tu dzīvo vidē, kur sabiedriskā doma ir degradējoša − tiek iestāstīts, ka homoseksuālisms ir līdzvērtīgs normālām, dabiskām attiecībām starp vīrieti un sievieti. Vai izjūti grūtības saglabāt šo sirds izpratni par pareizo un dabisko, ja sabiedriskā doma ir gluži pretēja?
S.K.: Vienu brīdi es sajutos apjukusi, tas bija tik ļoti uzspiesti. Kad manā klasē cilvēki par to tik ļoti daudz sprieda, man vienu brīdi likās, ka tas tiešām ir normāli. Bet tad es sāku mājās par to domāt un, paskatoties apkārt uz cilvēkiem, nodomāju – nē, tas nevar būt pareizi! Un tad sāku internetā lasīt, ko par to domā citi cilvēki, piemēram, kristieši – sapratu, ka homoseksuālisms tik tiešām nav pareizs, nav dabisks! Lasīju arī Bībelē, cik ļoti nepareizas ir šādas attiecības.
DDD: Nu jau arī Latvijā tiek mērķtiecīgi izplatīta homoseksuālisma propaganda. Vai tu gribētu, lai tādi jauniešu uzskati, kādi ir Anglijā, ienāktu arī Latvijā?
S.K.: Protams, ļoti to negribu! Tie ir nenormāli uzskati.
Manā klasē Anglijā klasesbiedram tagad ir divas “mammas”… Visu laiku viņa dzīvē bija tēvs, bet, kad tēvs ar māti izšķīrās, māte izlēma, ka ir lesbiete. Viņa satikās ar otru sievieti un sāka dzīvot kopā, beigās apprecējās – un tagad viņš dzīvo ar divām “mammām”. Man liekas, ka šim zēnam tas ir pavisam grūti. Es redzu, ka viņam viss vairs nav kārtībā…
DDD: Viņš ir palicis savāds?
S.K.: Jā, viņam ir kādas nopietnas psiholoģiskas problēmas. Starp citu, homoseksuāls pāris neslēpj no bērniem lietas, ko normāli cilvēki slēpj. Atnākot mājās, šis zēns dzird, kas notiek istabā starp abām “mammām”, un viņš atzīst, ka ir jāliek spilvens uz galvas – tas viņam ir ļoti traumējoši!
DDD: Vai ikdienā jūsu pilsētiņā var daudz redzēt pederastus un lesbietes?
S.K.: Jā, esmu redzējusi diezgan daudz tādus, bet Latvijā neesmu viņus ievērojusi. Daži vīrieši tur izskatās pavisam dīvaini – ar bārdām un kosmētiku. Ja es iedomātos tādu savu tēvu, tas būtu baismīgi!Netālu no mūsu mājām dzīvo vīrietis ar rozā matiem un biezu kosmētikas kārtu. Vīrietim taču nebūtu jālieto sievietes kosmētika un jāģērbjas kā sievietei. Es domāju, ka šādi viņi tomēr kaut kādā mērā saprot, ka vienam no gejiem ir jābūt “sievietei”… Tātad apakšā, ļoti dziļi slēpjas tieksme uz normālo, bet virsū tiek smērēts nenormālais. Pat viņu “kāzās” taču viens tēlo “sievieti”, otrs “vīrieti”.
Par atklātību draud piekaušana
DDD: Pēc taviem novērojumiem, kur ir psihiski veselīgāka sabiedrība – Latvijā vai Anglijā?
Sofija Klincāne: Pavisam noteikti − Latvijā! Cilvēkiem šeit domāšana ir pareizāka, un viņi pieturas pie savām tradīcijām, pie tā, kas ir mācīts bērnībā, un to pašu viņi mēģina mācīt saviem bērniem. Ja bērni dara kaut ko nepareizu, tad vecāki cenšas vērst to par pareizu, nevis atbalstīt nepareizo.
DDD: Ja tu tagad aizbrauc uz savu skolu Anglijā un pasaki, ka homoseksuālisms ir pretdabisks un ir jāārstē – kāda būtu citu cilvēku nostāja?
S.K.: Tad man būtu beigas, viņi par mani izņirgātos, vērstos pret mani huligāniski – un manu dzīvi padarītu par elli.
DDD: Gan tie, kuri ar to nodarbojas, gan pārējie?
S.K.: Jā, viņi visi ir draugi. Ja pat kāds to neatbalsta, viņš tomēr neiedrošinās iebilst. Arī es tur nedrīkstu kaut ko tādu pateikt.
DDD: Respektīvi, tu nedrīksti savu nostāju brīvi paust?
S.K.: Jā, nedrīkstu!
DDD: Tu baidies, ka ar tevi izrēķināsies?
S.K.: Manas bailes ir pamatotas. Ja es pateiktu, ka man nepatīk melno cilvēku vai indiešu uzvedība, tad viņi mani uz ielas piekautu, bet, ja es pateiktu, ka man nepatīk homoseksuālisti, tad man mestos virsū itin visi. Viņi nespēj pieņemt citu cilvēku viedokļus un nostāju, it īpaši homoseksuāļi grib, lai piekristu viņiem.
Kāds gejs man atsūtīja parasta puiša bildi un vaicāja, vai arī man liekas, ka bildē redzamais zēns izskatās pēc geja. Es atbildēju – nē, viņš neizskatās pēc geja! Un tad par to, ka es viņu neatbalstīju, gejs mani apvainoja un pazemoja tā puiša priekšā, kurš man patika. Tas tiešām bija pazemojoši. Un pat kāda meitene, kura it kā bija mana draudzene, sametās ar viņu kopā un arī sāka mani pazemot…
DDD: Tikai tāpēc, ka neatbalstīji jocīgā puiša, kurš sevi uzskata par pederastu, centienus samaitāt otru zēnu?
S.K.: Jā. Starp citu, mūsu skolā un Anglijā kopumā ir arī tā saucamie biseksuāļi, kam patīk gan sievietes, gan vīrieši – un tādu tur ir ļoti daudz, pat vairāk par gejiem un lesbietēm. Viņi domā, ka visi cilvēki ir tādi.
DDD: Respektīvi, viņi saskata, ka visiem ir šīs noslieces – vienalga, ar kāda dzimuma partneri pārgulēt?
S.K.: Jā, viņi visos kaut ko tādu saskata.
DDD: Varbūt arī pamudina uz kādām perversām seksuālām attiecībām?
S.K.: Protams, turklāt ļoti atklāti.
Sātanisms Anglijā
DDD: Tu stāstīji, ka pat tavā klasē Anglijā ir bērni, kas nodarbojas ar homoseksuālismu. Kāda ir skolotāju attieksme pret tavu skolasbiedru dīvainībām?
Sofija Klincāne: Skolotāji redz, ka lesbiešu pāris staigā pa skolas pagalmu, bučojas un mīcās viens gar otru, bet neko nesaka un neiebilst.
DDD: Vai, tavuprāt, skolotāji drīkst kaut ko iebilst?
S.K.: Droši vien, ka viņiem būtu nepatikšanas, ja mācītu pareizi dzīvot. Tā būtu “cilvēktiesību aizskaršana” utt. Domāju, arī visi bērni sāktu skolotājiem mesties virsū.
DDD: Ko saka šo bērnu vecāki?
S.K.: Angļi parasti savos bērnos homoseksuālismu atbalsta. Ja viņiem pateiksi – esmu gejs vai lesbiete, viņi atbildēs – labi, es ar tevi lepojos. Bet, ja, pieņemsim, poļu bērni pateiks, ka viņš ir gejs vai lesbiete, tad vecāki teiks – kamēr tev nav 18 gadu un esi manā mājā, tu nebūsi tas un netuvosies tam puisim vai meitenei. Man ir piemērs, ka poļu meitene, kurai visu laiku patika puiši, bet, satiekot angļu meiteni, pēkšņi pārvērtās par lesbieti. Citu priekšā viņa to neatzīst, bet ar to meiteni ir kopā. Kad viņas vecāki uzzināja, viņa nokļuva lielās nepatikšanās.
DDD: Manuprāt, ir drausmīgi, ka pat baznīca Anglijā ir sākusi “laulāt” šos izdzimteņus. Vai esi domājusi par šo problēmu?
S.K.: Anglijā cilvēki kopumā nav reliģiozi, un īstu kristiešu tur ir ļoti maz. Ja klasē ir kādi 30 bērni, tad viens vai divi bērni varbūt būs kristieši, bet lielākajai daļai vispār nebūs nekādas reliģijas. Anglijā ļoti izplatīts ir sātanisms.
DDD: Kā tas izpaužas?
S.K.: Man ir draugu grupa, kuri pret kristiešiem ir ļoti ļauni, naidīgi noskaņoti. Viņi visi ir sātanisti un pielūdz kaut kādus tēlus, faktiski raganas, piekopj burvestības u.tml.
DDD: Kur viņi gūst šīs ‟zināšanas”?
S.K.: Es to viņiem pajautāju, jo man likās ļoti interesanti, ka pusaudži tik daudz zina. Un viņi man atbildēja, ka pāris cilvēkiem ir zinoši vecāki, pāris no interneta un kaut kāda cita spārna, un pāris no kaut kādām grāmatām. Un, ja nu tā ir kaut kāda melnā maģija? Tie bērni vispār nezina, ko dara.
DDD: Varbūt tā ir tikai muļķošanās. Bet kā, tavuprāt, ir ar pieaugušajiem?
S.K.: Esmu novērojusi, ka arī pieaugušie īpaši netic Dievam. Viņi netic! Cilvēkiem, manuprāt, vajadzētu mācīt, ka Dievs pastāv, nevis atbalstīt, ka Dieva nav. Kopš bērnības to vajadzētu mācīt, un bērniem būtu jāiet uz svētdienas skolu, lai saprastu, par ko ir runa.
DDD: Pie Dieva var vest dažādi ceļi. Bet, ja Anglijā šobrīd baznīcā “laulā” homoseksuāļus, tas nozīmē, ka tur šī institūcija ir sapuvusi, un tādā baznīcā Dievu atrast nav iespējams. Taču katram cilvēkam ir jāmeklē savs ceļš pie Dieva. Bet tu jūti, ka tajā sabiedrībā tas nenotiek?
S.K.: Nē, nenotiek. Tur ir sātanisti. Viņi sakurina naidu un bieži vien izplata bildes, kur tiek aizskarti kristieši, jo īsta kristietība faktiski neatbalsta homoseksuāļus.
Daudz kas ir atkarīgs no audzināšanas
DDD: Kā tu tajā degradējošajā vidē spēj sevī uzturēt šo pareizo izpratni? Runāju ar tevi kā ar pieaugušu cilvēku – tev ir vērtīgas domas un pareizs skatījums.
Sofija Klincāne: Es domāju, ka izpratne rodas no tā, ko ģimene manī ieliek. Mani mācīja, kas ir pareizi un kas nav, ielika manī vērtības, un es pieturos pie tām. Vēlos, lai mana ģimene ar mani lepotos. Citiem neļauju sevi ietekmēt, jo uzskatu, ka katram cilvēkam ir pašam savs prāts, kas ir jāattīsta. Nevajag klausīties, ko saka citi, ja tev neliekas, ka tas ir pareizi.
DDD: Tad svarīgākais, tavuprāt, ir spēja atšķirt pareizo no nepareizā? Vai jauniešiem šobrīd tās visvairāk pietrūkst?
S.K.: Jā. Piemēram, mana mamma neatbalsta homoseksuālismu vai arī kaut kādu sātanismu. Ja sanāk runa par gejiem un lesbietēm, viņa saka – fui! Un, ja tu mazam bērnam par kaut ko saki “fui!”, tad arī viņš to neuzskatīs par kaut ko labu. Šāda māte savu bērnu būs mācījusi pareizi – ka homoseksuālas attiecības nav dabiskas. Tātad tas ir ļoti atkarīgs no vecākiem, ko viņi ieaudzina bērnā. Kad bērni paaugas, ļoti labi var redzēt, kas viņos ir ielikts.
DDD: Vai tu novēlētu mammām un tētiem audzināt pareizi savus bērnus un arī pati audzināsi savējos pareizi?
S.K.: Jā, protams. Anglijā vecāki ļauj bērniem darīt, ko viņi grib, neieliek vērtības. Māte autobusā noņemas ar savu telefonu, sarakstās, bet bērns, mazs viengadnieks, viens pats sēž netīru seju, stūķēdams sev iekšā čipsus. Un, kad sāk raudāt, māte uzkliedz – aizveries! Bet mana mamma, arī omīte, bija strikta, un vēlāk tas parādās – ka bijis noderīgi. Kādus pamatus ieliek, tādu māju pēc tam uzbūvēs!
Izpratne man ir veidojusies no vectētiņa, kurš bieži mums stāstīja par Latvijas vēsturi, par latviešu spēku – ar īstu latvieša karotāja garu! Bet vēstures stundas skolā ir diezgan tukšas. Taču vectētiņš runājot ar mums visā ieliek tādu latviešu garaspēku, un tāpēc mana patriotiskā izjūta radās, pateicoties viņam.
DDD: Lai tas ir iedrošinājums arī citiem vecvecākiem dot to saviem mazbērniem!
S.K.: Jo vairāk vecāki un vecvecāki dalīsies ar savu pieredzi par to, kas vēsturē ir noticis, jo vairāk bērnā radīsies patriotisms un mīlestība pret savu valsti. Viņi sapratīs, ka viņu senči ir cīnījušies par to, ko viņi pašlaik bauda un laiž tik vienkārši projām.
Mūsos ir daudz spēka!
DDD: Vai tu vēlies atgriezties Latvijā?
Sofija Klincāne: Jā, ļoti. Kad man būs 18 gadu, tad varēšu braukt atpakaļ. Bet daudz kas ir atkarīgs no tā, kādas būs manas iespējas, kā spēšu sākt savu dzīvi. Mana ģimene vēl visa nevarēs tik ātri atbraukt atpakaļ – bet mamma grib braukt.
DDD: Kāds ir tavs kā jaunietes vērtējums par situāciju, ka jauni cilvēki Latvijā nevar atrast darbu un ir spiesti aizbraukt? Kā tas, tavuprāt, ietekmē latviešus?
S.K.: Man šķiet, ka sāk pazust saikne starp latviešiem, un tas, manuprāt, ir arī krievu dēļ, jo visur, kur skaties, krievi ir aizņēmuši darbavietas un visu ko. Tieši tādēļ latviešiem nav kur strādāt. Visos biznesos un augstos amatos ir tikai krievi, krievi, krievi… Šokē, ka nemāk pat latviski runāt. Es domāju, ka tikai latviešiem savā valstī ir jābūt augstajos amatos (pirmajā vietā!) un tikai tad pārējie, lai arī cik bagāti viņi būtu. Ja nepakļautos krieviem, tad latvieši paši varētu uzturēt savu valsti un pelnīt.
DDD: Tu vēlies sacīt, ka liela vaina ir pašos latviešos – pašapziņas trūkumā?
S.K.: Jā. Kāpēc tad ielaida iekšā krievus?
DDD: Tas ir, okupantus, starp kuriem ir ne tikai krievi, bet arī pārkrievojušies citu tautību pārstāvji.
S.K.: Jā, tā ir. Ja valdība būtu striktāka un neļautu viņiem te ieperināties, tad jau tas midzenis tik liels nebūtu izaudzis.
DDD: Tu zini tādu terminu – dekolonizācija?
S.K.: Nē.
DDD: Kad tika atjaunota neatkarība, šim procesam jau bija jānotiek. Okupanti, kolonisti, kas šeit ir iebraukuši okupācijas laikā, būtībā Latvijā atrodas prettiesiski – latviešu tauta viņus nav šeit laidusi iekšā. Tas notika vardarbīgi okupācijas rezultātā. Dekolonizācija nozīmē šo cilvēku likumīgu izraidīšanu no valsts.
S.K.: Jā, es tam noteikti piekrītu. Tas laikam tagad būs mans mīļākais termins. Latviešos ir ļoti daudz spēka, bet viņi to neizmanto, kā vajag. Ja reiz karā latvieši bija tik spēcīgi, tad arī tagad viņi tādi var būt. Ja latvieši izmantotu savu spēku, tad mēs tiktu galā un savu valsti nostabilizētu.
Latviešu atmoda − jauniešos
Sofija Klincāne: Ar etnisko sastāvu Latvijā ir tik bēdīgi, ka Anglijā domā, ka Latvija ir Krievija. Ārzemēs cilvēki zina, kas ir Lietuva, kas Igaunija, bet nezina Latviju, un mani sauc par krievieti. Un tad man ir jāiet pie kartes, lai parādītu, kur ir kontūra starp Krieviju un Latviju. Man tas ir negods, ka mani saukā par krievu.
DDD: Ja krievi rātni dzīvotu savā Krievijā, mēs viņus cienītu.
S.K.: Jā, es domāju to pašu. Ja viņi uzvestos cilvēcīgi, brauktu uz savu valsti, kur viņiem ir jābūt, nevis censtos pārņemt pasauli, tad viņus cienītu, un naids pagaistu. Krievija taču ir liela – puskontinents. Bet tagad atkal cīnās par svešām teritorijām – vai tad viņiem nepietiek? Viņi grib dabūt visu.
Ir visādas zemes, bet, ja tā ir tava zeme, tava valsts, tad tur tev ir jādzīvo. Bet krievi acīmredzot nav tik patriotiski, ja mēģina aizņemt citu valsti, bet nedzīvo savā zemē, kur tiem pienāktos dzīvot.
Cilvēkam ir jābūt pateicīgam, ja esi pieņemts citā valstī. Tev ir jābūt tās valsts patriotam, nevis ienaidniekam. Nesaprotu tos krievus, kuri neatbalsta Latviju, bet to izmanto. Manuprāt, ja tu dzīvo Latvijā, tad tev ir jākļūst kā latvietim un jādomā kā latvietim.
DDD: Kā tev liekas, vai jauniešos ir latviešu atmodas spēks, kas varētu pamodināt tautu?
S.K.: Ja visi kopā sarosīsies un darbosies, tad – jā. Bija kāds portāls, kur latviešu jaunieši bieži ar krieviem strīdējās. Ja krievi kaut ko aizvainojošu par Latviju pateica, tad vismaz 20 latviešu viņiem metās virsū, lai aizstāvētu savu valsti. Ja dzīvo Latvijā, ir jāmācās latviešu valoda un jāciena latviešu tauta; ja kaut kas nepatīk, lai brauc uz savu Krieviju! Tie, kas aizstāvēja Latviju, bija jaunieši tieši manā vecumā. Ja latvieši grib, tad var – tieši gribasspēks ir tas, kas mums vajadzīgs.
DDD: Varbūt arī ģimenēs par maz māca patriotismu?
S.K.: Jā, tā varētu būt. Cilvēkiem vajag cīnīties.
DDD: Vienkārši pašiem vairāk ir jāiedrošinās?
S.K.: Jā. Lai tauta pieprasa, kas tai ir vajadzīgs. Bet latvieši baidās.
DDD: Tev liekas, ka baidās?
S.K.: Jā, baidās.
DDD: Bet vienaldzību esi pamanījusi?
S.K.: Jā, arī vienaldzība ir. Tā ir tāda padošanās – cilvēki zaudē spēcīgās iekšējās izjūtas. Taču, lai kaut ko sasniegtu, viņiem ir jāatgūst, ko pazaudējuši.
DDD: Jāizcīna.
S.K.: Jā.
DDD: Ko tu kā jauna meitene novēlētu latviešiem?
S.K.: Es novēlētu latviešiem atgūt savu gribasspēku, saikni savā starpā, lai Latvija kļūtu par vienotu, spēcīgu valsti. Pagaidām mēs to zaudējam.
Intervēja Līga Muzikante