“JAUNĀ LAIKMETA PASAULES IZPRATNES PAMATI”

Saruna ar apgāda “Vieda” valdes priekšsēdētāju un laikraksta “DDD” izdevēju Aivaru Gardu

 

 

Grāmata, kas paskaidro Dzīvo Ētiku

 

DDD: Tikko apgādā “Vieda” ir nākusi klajā Aleksandra Klizovska grāmata “Jaunā Laikmeta pasaules izpratnes pamati”. Atceros, ka es šo grāmatu izlasīju jau pirms 20 gadiem, un tā lielā mērā iespaidoja manu turpmāko pasaules redzējumu. Saistīja tieši tas, ka grāmatā tiek izskaidroti fundamentālie Kosmosa Likumi un cilvēka dzīves jēgas noslēpums bez abstrakcijām un svētulības – šīs zināšanas ir tiešā veidā izmantojamas dzīvē. Kādēļ šobrīd atkal ir izdota šī grāmata?

Aivars Garda: Kopš 1990-to gadu sākuma Aleksandra Klizovska grāmata “Jaunā Laikmeta pasaules izpratnes pamati” latviešu valodā ir tikusi izdota vairākkārt. Šo grāmatu pērk un pērk! Kopējā tirāža ir ļoti liela Latvijas situācijai – ap 20 tūkstošiem eksemplāru šādam nopietnam darbam ir neparasti daudz. Un vēl joprojām cilvēki to meklē grāmatnīcās, kas nozīmē, ka grāmatā atspoguļotās zināšanas ir ļoti vajadzīgas.

Jūsu reakcija pēc “Jaunā Laikmeta pasaules izpratnes pamatu” izlasīšanas ir bijusi ļoti līdzīga manai – arī es izlasīju šo grāmatu, pirms sāku lasīt Dzīvās Ētikas Mācību. Tad, 1986. gadā, bija pieejamas tikai šīs grāmatas kopijas krieviski, oriģinālvalodā. Tā man atklāja, ka pastāv Karmas likums, Atkaliemiesošanās likums, Hierarhijas likums, un būtībā saveda kārtībā manu domāšanu, pasaules uzskatu. Aleksandra Klizovska grāmata man deva tās detaļas, kuras trūka, lai saprastu, kāpēc es esmu piedzimis un dzīvoju šajā pasaulē – vai esmu piedzimis nejauši vai ar kādu iepriekšēju saprātīgu nodomu. Zināšanas, kas ir atspoguļotas šajā darbā, man deva atbildi, kā būtu pareizi dzīvot.

Tikai pēc “Jaunā Laikmeta pasaules izpratnes pamatu” izlasīšanas es sāku lasīt Dzīvo Ētiku. Citi dara otrādi – viņi iesāk Dzīvo Ētiku, tad no tās neko nesaprot un meklē kādu skaidrojošu literatūru. Lūk, Aleksandrs Klizovskis ir uzrakstījis grāmatu “Jaunā Laikmeta pasaules izpratnes pamati”,lai Dzīvās Ētikas Mācības uzskatu paskaidrotu pa punktiem.Un viņš to dara ļoti labi. Es pat nezinu jaunāku autora darbu, kas būtu labāks par Aleksandra Klizovska grāmatu.

DDD: Kad tika izdota pirmā tirāža?

A.G.: Pēc izdevniecības “Vieda” nodibināšanas 1989. gadā grāmatas “Jaunā Laikmeta pasaules izpratnes pamati” pirmo tirāžu izdevām oriģinālvalodā – ap 150 tūkstošiem eksemplāru, kas tika pārdoti lielākoties ārpus Latvijas. Un pavisam drīz to pārtulkojām un izdevām arī latviski. Tā kā šis darbs ir triloģija, sākotnēji tas tika publicēts trijos sējumos, bet tad to apvienojām vienā grāmatā.

 

Par latviešu tautas dzīvesziņu

 

DDD: Pirms dažām dienām kāds cilvēks man pārmeta, ka laikrakstā “DDD” tiek publicētas tēmas, kas ir saistītas ar Dzīvās Ētikas Mācību, Agni Jogu, Rērihu garīgo mantojumu. Viņš sacīja, ka Latvijas Nacionālā fronte ir apņēmusies rūpēties par latviešu tautas dzīvesziņas kopšanu, nevis par kaut kādām svešām reliģijām un filozofijām. Vai Dzīvā Ētika jeb Agni Joga ir pretēja vai sveša latviešu dzīvesziņai?

Aivars Garda: Protams, nē. Visām tautām ir viens kopējs Radītājs un cilvēces evolūcijas Vadītājs, kurš atklāj zināšanas tādā apmērā, kāds ir nepieciešams konkrētajam evolūcijas posmam. Bet ir jāsaprot, ka katrai tautai nav sava Dieva, kas piederētu tikai vienai tautai. Būtu ļoti dīvaini un aplami, ja tas tā būtu. Žīdi gan uzskata, ka viņiem ir savs Dievs, bet tas nav pareizi. Latvieši, kas uzskata, ka viņiem ir savs Dievs, arī domā aplam. Būtu dīvaini, ja Dievu būtu tik daudz, cik ir tautu, un katrs no Viņiem strīdētos ar citiem par patiesību. Cik tautu, tik patiesību – tas ir galīgi aplam.

DDD: Nu, labi, kāds iebildīs – Dievs ir viens, bet ceļi pie Viņa katrai tautai ir noteikti ar savu reliģiju, latviešiem – ar dzīvesziņu. Vai Dzīvā Ētika ir kādas tautas reliģija, varbūt kāds īpašs ceļš pie Dieva, blakus kristietībai vai budismam? Vai Dzīvo Ētiku var nosaukt par jaunu reliģiju?

A.G.: Dzīvā Ētika ir zinātnes, reliģijas un filozofijas sintēze. Tātad tā ir dota visām tautām, arī mūsu tautai – visai cilvēcei. Šīs ir jaunas zināšanas.

Mēs, cilvēki, neesam radīti kā lelles, jo tad jau mēs arī būtu tik vien atbildīgi – kā lelles. Tad mēs nebūtu atbildīgi par neko, kas ar mums notiek.

DDD: Dzīvā Ētika ir nevis ticība, bet zināšanas? Būtībā zinātne par pasauli – gan fizisko, gan smalkākas esamības pasauli, tās likumiem un vērtībām?

A.G.: Jā, un šī Mācība mūsu tautai caur tautas izpratnes prizmu ir jāīsteno dzīvē. Tātad šīs Mācības vispārcilvēciskās vērtības mēs pārveidojam mūsu īpaši nacionālajā, tautiskajā dzīvesziņā. Tas ir ļoti dabiski.

Uzskats, ka mūsu tautai ir tāda dzīvesziņa jeb tradīcijas, pie kurām ir akli jāturas bez tālākvirzības, ir visai dīvains. Esmu dzirdējis, ka mums vajagot mīlēt tikai savus dievus, pareizi svinēt savus svētkus, tad, lūk, viss nokārtosies. Ja mēs līgosim nevis Līgo vakarā, bet gan vasaras saulgriežos 21. jūnijā, ievērojot visas senās tradīcijas, un ja svinēsim tradicionāli pareizi latviešu Ziemassvētkus 21. decembrī, tad atrisināsies visas tautas problēmas – tā teikt, okupanti paši aizbrauks! Šāda spriedelēšana man izraisa ne tikai smaidu, bet pat skaļus smieklus.

DDD: Bet varbūt tiešām mūsu tautasdziesmās un tradīcijās ir pilnīgi visas zināšanas, kas mūsu tautai ir vajadzīgas nākotnē – kāpēc gan piepūlēties un apgūt Dzīvo Ētiku?

A.G.: Tautasdziesmās nav pateikts viss, kas ir pateikts Dzīvajā Ētikā. Lai man kāds tautasdziesmu zinātājs pastāsta, ka tur ir pateikts viss – tā tas nav. Nenoliedzu, mūsu tautasdziesmas ir skaistas un gudras, bet tad, kad tās radās, varēja izteikt tikai tik daudz patiesības, cik spēja uztvert tā laika cilvēks. Tāpat arī Kristus savā Mācībā pateica tikai to, ko spēja izprast vienkāršs cilvēks. Taču saviem mācekļiem Viņš pauda daudz dziļākas zināšanas, tam laikam slepenas.

DDD: Arī senajām baltu ciltīm bija gudrie, kas zināja apslēptās zināšanas, taču svētie noslēpumi netika atklāti nesagatavotām apziņām, arī tautasdziesmās šo augsto, slepeno zināšanu nav.

A.G.: Zināšanas, kas agrāk bija slepenas, tagad atklāj Dzīvā Ētika, jo tās ir nepieciešamas cilvēces evolūcijai. Bez šo jauno zināšanu apgūšanas cilvēks vairs nespēj garīgi pilnveidoties un degradējas.

 

Patiesības uztvērēja – jūtziņa

 

DDD: Kristieši iebildīs, ka Bībelē jau viss ir pateikts, kas ir nepieciešams ceļā pie Dieva.

Aivars Garda: Tur nav pateikts viss. Tie, kas mums pārmet, ka savā dzīvē konsekventi cenšamies īstenot Dzīvās Ētikas Mācības principus un iesakām to darīt arī citiem, lai paši izlasa kaut vai Klizovska grāmatu un pamato, kas tur nav pareizi?!

DDD: Tas, kas tur rakstīts nav pierādāms ar mūsu rīcībā esošiem mērinstrumentiem – kā gan cilvēkam pārliecināties, ka Klizovska grāmatā ir rakstīta patiesība?

A.G.: Tā visu laiku ir jebkuras zinātnes problēma. Zinātnieki to saprot, bet pārējie ne. Šobrīd oficiālajai zinātnei sabiedrībā ir pieņemts uzticēties. Ja zinātnieki atzīst, ka tā ir, un to nenoliedz arī valdība, tad parasts mietpilsonis tam piekrīt. Un tā ir katrā dzīves jomā. Piemēram, ārsti, pie kuriem ārstējamies, taču zina daudz vairāk par mums, un mēs viņiem uzticamies, ejam un ārstējamies pie viņiem – tieši tāpēc, ka viņiem ir šīs zināšanas. Bet cilvēkiem ir parasts pieņemt, ka viņi visu par dzīvi zina daudz labāk par jebkuru citu. Brazīlijā, piemēram, stāsta, ka ir problēma ar futbola cienītājiem, jo katrs Brazīlijas futbola cienītājs, kas pats nav futbolists, ir tik liels “speciālists futbolā”, ka uzskata, ka viņš labāk zina, kā vajag spēlēt, kritizē spēlētājus – un viņš ir tas gudrākais, lai gan uz laukuma nekad nav izgājis.

DDD: Smieklīgi.

A.G.: Un līdzīgi – katrs, kurš neko nejēdz, Dzīvo Ētiku nav izlasījis, nevar apgāzt patiesības, kas tur ir teiktas, bet vienkārši “gudri” spriedelē. It īpaši grēko filozofi šajā ziņā. Tā kā Dzīvā Ētika un arī “Slepenā Doktrīna” ir zinātnes, reliģijas un filozofijas sintēze, tad jebkurš izcils filozofs, kā Kants vai Hēgelis, kuru dzīves laikā, ja būtu iznākusi “Slepenā Doktrīna” vai Dzīvā Ētika, pateiktu: prātošana, mūsu filozofija, ir beigusies, ir nācis Tas, kurš zina patiesību, un tā ir izteikta Dzīvajā Ētikā. Gluži kā Austrumu Gudrie, kuri gāja paklanīties Kristum, īsts filozofs atzītu Dzīvās Ētikas pausto patiesību.

DDD: Dzīvajā Ētikā un arī Klizovska grāmatā ir uzsvērts, ka ikviena cilvēka evolūcijas jaunais uzdevums ir attīstīt jūtziņu, jo tieši tā dod izpratni par patiesību.

A.G.: Ja cilvēkam nav jūtziņas, viņš neizpratīs, kas ir teikts Dzīvās Ētikas Mācībā, kas ir pausts Klizovska grāmatā, neizpratīs arī to, ko mēs rakstām savā avīzē “DDD”, kas attiecas uz garīgām lietām. Šiem cilvēkiem ir tikai intelekts, labākajā gadījumā – intuīcija, kas ir jūtziņas zemāka pakāpe.

DDD: Tātad intuīcija vēl nav jūtziņa? Kāda ir atšķirība?

A.G.: Piemēram, šahistiem ir attīstīta intuīcija, viņi jūt, kādu gājienu pretinieks veiks. Šahistam jāzina ne vien visu gājienu iespējamās kombinācijas (ko viņš arī zina no galvas, jo viņiem ir ļoti labi attīstīta atmiņa), bet arī intuitīvi jāsajūt, kā šis pretinieks ies.

DDD: Jāsajūt viņa raksturs, viņa domu virziens?

A.G.: Jā. Tātad tā ir intuīcija. Jūtziņa ir tā pati intuīcija, tikai pacelta augstākā pakāpē, lai spētu izzināt augstākas patiesības. Man personīgi pazīstams ir ar intuīciju apveltīts cilvēks, vairākkārtējais pasaules šaha čempions Anatolijs Karpovs, ar ko 90-to gadu sākumā bijām draudzīgi un Maskavā spriedām par šīm augstākajām lietām. Uzdevu viņam jautājumu, vai viņš pieņem, ka ir Reinkarnācija, ka cilvēks atkal piedzimst, nedzīvo vienu dzīvi vien, un viņa dzīves jēga ir pilnveidošanās. Man bija interesanti vērot viņa reakciju – Anatolijs Karpovs pilnīgi nenoliedza, ko teicu, faktiski piekrita man. Es viņu nespiedu sev piekrist. Viņš ir pietiekami pašapzinīga personība, lai man neiztaptu. Viņš teica – jā, ka pieņemot to, ka tas tā varētu būt. Bet es viņā neredzēju tādu interesi…

DDD: Interesi izzināt?

A.G.: Jā, interesei izzināt šo lietu, attīstīt sevī šo jūtziņu. Tāpat kā intelekts, arī jūtziņa ir attīstāma. Kā jau teicu, intelekta cilvēki nesapratīs, ko saka Klizovskis un kas ir teikts Dzīvās Ētikas Mācībā. Ir jābūt vismaz intuīcijai, kas var pāraugt jūtziņā, ja cilvēks vēlas attīstīties garīgi un uztvert augstākās patiesības. Tātad atšķirībā no intuīcijas, kas var paredzēt parastajā situācijā, kā, piemēram, šahā, kādu pretinieka gājienu, jūtziņa spēj tvert augstākās patiesības uzreiz – pasaka jeb zina, ka tā tas ir.

DDD: Cilvēks ar attīstītu jūtziņu droši vien arī spēj atšķirt patiesību no meliem, taisnību no netaisnības, patiesas zināšanas no viltus mācības?

A.G.: Tieši tā, jūs pareizi sakāt. Jūtziņa obligāti atšķirs šīs lietas. Visas Austrumu mācības atzīst, ka viena no visgrūtākajām īpašībām ir atpazīt un atšķirt taisnīgo no netaisnīgā – pareizo no nepareizā – derīgo no nederīgā. Tieši jūtziņa dod šo prasmi.

 

Jūtziņa un intelekts

 

DDD: Kā attīstīt šo prasmi – uztvert patiesību?

Aivars Garda: Jūtziņu es sāku attīstīt jau aptuveni 20 gadu vecumā, kad izlasīju visas franču rakstnieka Balzaka grāmatas, kas bija pieejamas. Kad Balzaku ļoti slavēja, jo viņš prata iedziļināties katra cilvēka, arī sieviešu, jūtās, prata tās atainot, viņš atbildēja, ka tā ir viņa intuīcija, kas dod šo prasmi. Bet es tagad uzskatu, ka Balzakam bija attīstīta jūtziņa. Viņš vienkārši to dēvēja par intuīciju, jo agrāk citādu apzīmējumu nebija.

Jūtziņa parasti dod pirmo pareizo impulsu kaut kādai parādībai: vai nu tas būtu par cilvēku – labs vai slikts, vai arī par kādu parādību. Sirds dod pirmo impulsu caur jūtziņu, un tas ir jāuztver.

Piemēram, satiekot svešu cilvēku, parasti jūtziņa sirdī dod pirmo pareizo signālu – vai šis cilvēks ir labs vai slikts, draugs vai ienaidnieks. Nevis kaut kādā trauksmes signālā, kas būtu katram sajūtams, bet ļoti viegli un nemanāmi tiek dots šis pats pirmais signāls. Trauksme, protams, jau ir ārkārtējs stāvoklis – to nevar nepamanīt, turklāt trauksmei var būt arī iemesli, kam nav nekāda sakara ar jūtziņu. Bet jūtziņas gadījumā sirds parasti dod tikai vieglu mājienu par konkrēto situāciju. Ja cilvēks regulāri pievērš uzmanību šiem sirds dotajiem mājieniem, viņš pieņem pareizu lēmumu. Bet, ja viņš rīkojas nepareizi, viņš vēlāk atceras šo sirds mājienu un nākamajā reizē, kad ir šis mājiens, viņš cenšas rīkoties pareizi. Turklāt sirds var dot arī mājienu, ka rīcība ir nepareiza. Tā pamazām, ieklausoties sirds dotajos impulsos, cilvēks sāk attīstīt savu jūtziņu. Protams, tāpat attīstās sākotnēji arī intuīcija.

DDD: Sakiet, lūdzu, vai jūtziņas attīstīšana noliedz intelekta attīstīšanu? Vai tad nākotnē cilvēkiem vairs nebūtu jāattīsta intelekts?

A.G.: Nekādā gadījumā nenoliedz! Jūtziņas attīstība nenozīmē to, ka būtu jāpamet novārtā intelekts. Intelektam ir jāiet kopsolī ar jūtziņu. Intelekts ir instruments, kas šo pareizo zināšanu izskaidro.

Parasti ir pieņemts uzskatīt (un tā tas arī ir), ka vairāk intuitīvi jūt sievietes, bet intelektuāli – vīrieši. Tāpat arī jūtziņu ir vieglāk attīstīt sievietēm, jo viņām ir vieglāk nekā vīriešiem attīstīt intuīciju. Sieviete, kurai nav pietiekami attīstīts intelekts, bet ir attīstīta intuīcija vai pat jūtziņa, jūt, kā ir darīt pareizi vai nepareizi, bet intelekta trūkuma dēļ nespēj to apkārtējiem paskaidrot. Viņai jautā, kāpēc tā vajag vai nevajag darīt, viņa tad atbild, ka sirds jūt, bet viņa to nespēj izskaidrot. Sieviete vai vīrietis, kas ir attīstījuši gan jūtziņu, gan intelektu pratīs vienkāršiem vārdiem paskaidrot augstākās patiesības. Tomēr mana pieredze rāda, ka stāstīt par augstākajām patiesībām cilvēkiem bez kaut mazliet attīstītas jūtziņas ir bezcerīgi. Viņi nesapratīs un pat dusmosies. Taču Dzīvā Ētika paredz, ka par šīm patiesībām tiem, kas zina, ir jāstāsta citiem. Lai pat sadusmojas, tikai lai padomā par tām!

Var un pat vajag atzīties savā nezināšanā ar tīru mērķi izzināt. Tādiem mēs jebkurā gadījumā esam gatavi palīdzēt. Taču tie, kuri negrib zināt, var dzīvot tālāk ar savu tumsonību.

 

Intervēja Līga Muzikante