Saruna ar Latvijas Nacionālās frontes priekšsēdētāju Aivaru Gardu
Bailēm lielas acis
DDD: Tuvojoties 16. martam, ļoti neglītā panikā atklājās valsts amatpersonu, žurnālistu un vienkāršo cilvēku bailes. Ik uz soļa varēja dzirdēt dažāda ranga “ekspertu” rosinājumus neiet pie Brīvības pieminekļa, bet braukt uz kapiem, jo gājiens Rīgā varētu nepatikt demokrātiskajai pasaulei. Vai bailes ir pareizais padomdevējs, pieņemot lēmumus?
Aivars Garda: Kas gan var būt vēl ačgārnāks?! Bailes nekad nevar būt pareizais ceļvedis. Mēs ievērojām, ka šogad pirms 16. marta ir tā, kā nav bijis nevienu gadu – gan politiķi, gan bijušie drošības dienestu vadītāji, piemēram, bijušais SAB priekšnieks LTV raidījumā “Viens pret vienu”, visiem spēkiem centās pārliecināt latviešus, ka 16. martā nav jāiet pie Brīvības pieminekļa. Starp citu, pie šīs intervijas ar Jāni Kažociņu der mazliet pakavēties.
Es nekad neesmu bijis augstās domā par Jāni Kažociņu. Pirmo reizi viņu redzēju kādā pasākumā Latviešu biedrības namā – viņš, Kalniete un Kristovskis sēdēja pie galda ar seju pret zāli. Savukārt mēs ar Lieni Apini sēdējām pirmajā rindā un tāpat kā visi gaidījām ierodamies prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu. Kad viņa ar nelielu nokavēšanos ienāca zālē, visa zāle kā alvas zaldātiņi pielēca kājās. Pat Kažociņš un Kristovskis kā puišeļi pieleca kājās. Mēs ar Lieni Apini vienīgie pirmajā rindā palikām sēžot, lai gan visi bija piecēlušies – it kā būtu ienācis kāds pusdievs. Kažociņš, Kristovskis un Kalniete noskatījās uz mums gandrīz vai pārmetoši – kā tad tā, mēs neceļamies! Pirmkārt, Satversmē, nav teikts, ka ir jāpieceļas, kad prezidents ienāk zālē. Tā ir brīva izvēle – cieņas parādīšana prezidentam. Tā kā mēs ar Lieni Apini necienām Vairu Vīķi-Freibergu, jo viņa pasliktināja Valsts valodas likumu, gribēja Krievijai atdot un vēlāk arī atdeva Abreni un Latvijai kopumā nav izdarījusi neko labu – mēs vienkārši parādījām savu attieksmi, ka mums tāda prezidente kā viņa ir vienaldzīga.
Es vēl saprastu, ka, ienākot prezidentam, ministrs Kristovskis pieceļas, bet tajā situācijā kājās pielēca arī Kažociņš, kurš, ja sevi cienītu, būtu palicis sēžam. Vairas Vīķes-Freibergas priekšā ceļas tikai pūlis, kas toreiz tā arī notika. Bet mēs, sevi cienot, palikām sēžot.
Būdams Satversmes aizsardzības biroja (SAB) priekšnieks, Jānis Kažociņš neko nav paveicis latviešu tautas labā. Viņš bija tikai drošības dienesta šefs, kurš pakļāvās visām Rietumu valstu prasībām, un viņš to ļoti labi parādīja arī pieminētajā televīzijas intervijā “Viens pret vienu”. Viņš jau vairs nav SAB direktors, bet joprojām cenšas izmantot savu ietekmi, baidot cilvēkus, pieminot Ukrainas notikumus un iespējamo starptautisko nosodījumu, ja 16. martā latvieši dosies pie Brīvības pieminekļa.
Diemžēl arī žurnāliste parādīja sevi gļēvi, uzdodot tādus jautājumus. Es kā vīrietis parasti nesaku par meitenēm, ka viņas ir gļēvas, jo, kamēr tādi ir vīrieši, ko tad no sievietēm prasīt?! Tomēr žurnālistiem, arī sievietēm, vajadzētu būt drosmīgākiem. Pietika jau ar to vien, ka Kažociņš tik gļēvi uzstājās, aicinot neiet 16. martā gājienā uz Brīvības pieminekli. Tajā pašā laikā viņš nenosodīja, ka kolonisti 9. maijā iet pie Uzvaras pieminekļa, – viņš neteica, ka nepieļausim nekādas aktivitātes arī 9. maijā. Nē, viņš tikai vienpusēji centās iedzīt bailes latviešu tautai, kas jau tā ir bailīga un nedroša par sevi, jo kaut kādi smurguļi tur bļaustīsies, atkal mūs noniecinās, ko tad teiksim ārvalstu žurnālistiem u.tml. Kas mums būtu jāsaka, mums nevienam jātaisnojas – mēs esam mēs paši.
DDD: Īstenībā žurnālistei Ingai Sproģei intervijā vajadzēja Kažociņam pajautāt, kāpēc viņš šos gadus neko nav darījis, lai 16. martā tādi provokatori kā Korens nemaz nevarētu izrādīties?
A.G.: Jā, protams. Tieši Kažociņš – bijušais pretizlūkošanas un izlūkošanas dienesta priekšnieks – ir vainīgs, ka gadiem ilgi netika novērstas provokācijas pret latviešiem. Tātad tieši viņam vajadzēja tās novērst, sniedzot valsts vadītājiem un policijai pareizus padomus. Reālā situācija, katru gadu 16. martā notiekošais, liek domāt, ka viņš prezidentiem un premjeriem ir nesis tikpat gļēvus ziņojumus, kāds ir pats. Tā taču nedrīkst!
Latvijā nav vārda brīvības
Aivars Garda: Ja atgriežamies pie žurnālistu darba pirms 16. marta, tad jāsaka skarbi – radio un televīzijas žurnālisti nodarbojās ar tautas morālā līmeņa graušanu. Šajā gadījumā jāpiemin Latvijas Radio 1. programmā dzirdētais 13. marta raidījums “Krustpunktā”, kur izteikties bija aicināti žurnāliste Baiba Strautmane un žurnāla “Ir” komentētājs Askolds Rodins.
Ja izteikties ļauj šādiem cilvēkiem, kādēļ uz sarunu neuzaicina pretēja viedokļa paudēju, piemēram, kādu no Latvijas Nacionālās frontes un laikraksta “DDD”? Diemžēl vienpusēja skatījuma atspoguļošana ir raksturīga visiem sabiedriskajiem un privātajiem medijiem.
DDD: Vai Latvijā vispār ir vārda brīvība, demokrātija? Vai varam teikt, ka mūsu mediji ir objektīvi?
A.G.: Nē! Nekādā gadījumā. Ne Latvijas Radio, ne Valsts televīzija, ne vadošie privātie kanāli, kā LNT un TV3, neievēro preses brīvību, jo neaicina uz sarunām pretēju viedokļu paudējus. Dzirdami un redzami ir tikai liberālā uzskata pārstāvji, kas cits no cita atšķiras tikai kaut kādās niansēs, bet skatās vienā virzienā.
DDD: Jūs pieminējāt Baibu Strautmani. Atceros, cik viņa naidīgi izturējās pret jums intervijā Latvijas Televīzijā pirms trīspadsmit gadiem, kad izsludinājāt domrakstu konkursu jauniešiem. Vai tiešām šo gadu laikā viņa nav mainījusies uz labu?
A.G.: Man žēl, bet, lai gan kopš jūsu pieminētās intervijas 2001. gadā pagājuši jau trīspadsmit gadi, Baiba Strautmane nav kļuvusi gudrāka. Šķiet, ka noticis tieši pretējais. Viņu klausoties, man ir kauns, ka mums ir tādi žurnālisti. Par Askoldu Rodinu nav pat ko runāt. Sen jau skaidrs, ka viņš ir gļēvs – tāds viņš bija arī tad, kad strādāja gļēvajā avīzē “Diena”.
Man ir iespēja redzēt ļoti daudzus Krievijas televīzijas kanālus un arī RTVi, kuru redz visā pasaulē, izņemot Krieviju. Krievijā šo televīzijas kanālu var dzirdēt radio “Эхо Москвы”. Šajā raidstacijā žurnālisti uz sarunām aicina pretēju viedokļu pārstāvjus. Iespējams, kāds teiks, ka tas ir privāts medijs, ka tāda demokrātija Krievijas valsts kanālos nepastāv. Taču viedokļu daudzveidība ir arī Krievijas valsts televīzijās. Piemēram, pat valsts kanālā “Россия” ir žurnālists Vladimirs Solovjovs, kurš vada diskusiju raidījumus. Viņa raidījumos piedalās cilvēki ar ļoti dažādiem viedokļiem, kuri par lietām strīdas pēc būtības.
Bet pie mums Latvijā preses brīvības vispār nav, un, manuprāt, tādas preses brīvības nav arī Eiropā. Eiropa ir tik degradējusies, ka tai pieņemams ir tikai viens viedoklis – liberālais. Visi pārējie tai nav pareizi, un tos, kuri pauž citus viedokļus, nemaz neaicina izteikties. Arī mūsu prese izliekas, ka avīzes “DDD” nav, par to nerunā.
DDD: Tad jau Nila Muižnieka rīkojums par jums un laikrakstu “DDD” runāt tikai sliktu, bet vislabāk – nerunāt nemaz, tiek izpildīts.
A.G.: Tā viņš toreiz teica: nerunāsim! Bet pirms Nila Muižnieka 2002. gadā Mamikina raidījumā TV5 to pateica toreizējais Ministru prezidents Andris Bērziņš. Kad Mamikins pieminēja mani – Aivaru Gardu, tad Bērziņš tiešraidē paziņoja, ka šo uzvārdu nevajag izrunāt. Mamikins pārjautāja – kā tā, vispār ne? Jā, “Aivars Garda” nedrīkst tikt izrunāts! Mamikins vēl vairākas reizes pārjautāja, vai viņš pareizi ir sapratis, ka Bērziņš negrib, lai piemin Aivaru Gardu? Atbilde bija apstiprinoša: ““Aivars Garda” nedrīkst tikt izrunāts, saprotiet – nedrīkst!” Tātad jau tad tika pieņemts lēmums nerunāt – ignorēt.
DDD: Vai tiešām Krievijas televīzija ir objektīvāka par Latvijas?
A.G.: Prese – noteikti.
DDD: Tādā gadījumā, par ko šobrīd uztraucas mūsu Saeimas deputāti, kuri grib aizliegt raidīt Krievijas kanālus Latvijā, jo tā esot Krievijas propaganda, kas slikti ietekmē Latviju?
A.G.: Ja mums būtu veikta dekolonizācija, un sveštautiešu būtu kādi divdesmit procenti, no kuriem krievu būtu tikai puse, tad varētu atļaut Latvijā raidīt jebkādas ārvalstu televīzijas programmas, ja vien tās negrauj morāli, ja nav homoseksuālas, ja neaicina uz vardarbību.
Starp citu, skatos arī Ukrainas ziņu kanālu “Inter”, kas Ukrainā notiekošo atspoguļo pilnīgi pretēji tam, ko rāda Krievija. Piemēram, Krievijas ziņu pārraides nestāsta, cik ļoti ukraiņi nīst krievus, un krievi Ukrainā nīst ukraiņus… Man jāpiekrīt, Krievijas informācijas kanāli, ziņu raidījumi patiešām ir melīgi, bet iepriekš es runāju par diskusiju raidījumiem, kuros ir dzirdami pilnīgi pretēji viedokļi. Mums tādu raidījumu nav. Vienīgais diskusiju raidījums “Sastrēgumstunda” ir tāda kā parodija. Protams, tagad, kad ir nepieteikts informācijas karš ar Ukrainu, arī Krievijas diskusiju raidījumi pauž vienīgi Kremlim izdevīgu viedokli.
Valsts nepilda likumus
DDD: Atgriezīsimies pie tā, ar ko sākām šo sarunu, – pie bailēm. Kam ir vajadzīgs latviešos iesēt bailes un no kā?
Aivars Garda: Tas ir izdevīgi valdošajai kliķei, tas ir izdevīgi žurnālistiem bez mugurkaula – tiem, kas paši baidās, tas ir izdevīgi. Viņi par visu spriež no sava baiļu redzes viedokļa. Piemēram, Baibai Strautmanei, kuru bija kauns klausīties, ir bail, ka kāds 16. martā atnāks un kaut ko pateiks. Skaidrs, ka 16. marts jau nav tikai kritušo karavīru godināšana – tas jau sen ir pārvērties par latviešu tautas protestu pret to, ka nav veikta dekolonizācija. Tieši tāpēc mēs arī ejam gājienā un nevis spodrinām savas spalvas, kā par to runā politiķi.
Baiba Strautmane reiz teica, ka gandrīz vai nedrīkst pirms vēlēšanām pievērst uzmanību sīkajām partijām – lai kļūst par normālu, lielu spēku, tikai tad… Tad jau ar šādu Baibas Strautmanes nostāju, kāda, starp citu, ir daudziem, nav nekādas izvēles. Tu jau nevari stāties “Vienotībā” un darīt savu lietu – “Vienotība” nav tendēta uz to, ka jāveic dekolonizācija. Bet, ja tādu partiju dibina, kas aicina veikt šo Satversmē paredzēto aktu, tad tādi žurnālisti kā Baiba Strautmane saka: tās jau sīkpartijas, tām nav jāpievērš uzmanību. Tātad Saeimas deklarācija par Latvijas okupāciju nav jāpilda? Bet cik esam jautājuši dažādiem politiķiem: “Vai atzīstat Saeimas deklarāciju par Latvijas okupāciju?” – visi ir teikuši, jā!
DDD: Starp citu, 1998. gadā Saeima pieņēma arī deklarāciju “Par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā”.
A.G.: Jā, arī vēl tas. Būtu kaunējušies tādi žurnaļugas, kas musina tautu uz bailēm. Žurnālistiem vajadzēja kaunināt valdību, kas aizliedz, piemēram, Cilinskim iet 16. martā. Tieši tāda ir brīvā žurnālistika, nevis tāda, kādu to iedomājas Baiba Strautmane, Askolds Rodins u.c.
DDD: Tas īstenībā ir kā totalitārisms.
A.G.: Tas ir milzīgs totalitārisms – vērsts pret tiem, kas pauž citu viedokli, turklāt taisnīgu. Tas ir totāls liberālisms – viņi runās, bet mums runāt neļaus, un par mums nerunās – mūsu nav.
DDD: Īstenībā Ministru prezidentei Straujumai vajadzēja nevis teikt: “Nespodriniet savas politiskās spalvas,” bet padomāt un uzspodrināt savējās. Tagad viņa ir uzlējusi sev un visai “Vienotībai” virsū smirdīgu žurgu…
A.G.: Jā, uzlējusi visai valdībai smirdīgu vircu – valdība vienkārši smird.
Intervēja Liene Apine