A.V. Gremze
Traģēdija “Maxima” lielveikalā ir tipiska patērētāju sabiedrības parādība, kurā nevainīgi cilvēki iet bojā, nevis cīnoties par brīvību, bet ejot uz monopolizētiem lielveikaliem, kas radīti monopolu interesēm. Turklāt ar bezkaunīgu liekulību pircēji tiek vilināti pirkt neveselīgu, kaitīgu pārtiku. Te nu ir: “Maxima” – “Par visiem padomāts”!
Te nu ir konkurss par lētāko projektu! Bet tas jau nav vienīgais gigantiskais objekts, kas radies, dzenoties pēc peļņas. Neviens pat nedomā aprēķināt zaudējumus, ko šādi gigantomāni rada tautsaimniecībā, radot bezdarbu, indējot veselību? Bet tas vēl ir maz. Viņiem vajadzēja vairāk. Vajadzēja izdomāt, kā var iedzīvoties uz bērnu rēķina, izbūvējot uz jumta bērnu rotaļu laukumu. Ja jau būvdarbus uzsāka, tad arī visas atļaujas bija saņemtas. Tikai vajag iedomāties, kas notiktu, ja sabruktu jumts, kad tur jau būtu spēlējušies bērni. Jumti iebrūk arī no sniega segas, kuru apjomu mainīgajos klimatiskajos apstākļos ir neiespējami noteikt.
Šis gadījums ļoti skaidri pierāda, ka globalizācijai neizbēgami (uz karstām pēdām!) seko globāla rakstura traģiskas sekas. Varam tikai iztēloties, kādas tās ir iespējamas jebkurā situācijā un jebkurā ražošanas nozarē. Pat sportā un izklaides industrijā, kur pietiek tikai radīt paniku, lai saprātu zaudējušais pūlis sabradātu ar kājām zem viņiem paklupušos. Tāpat milzīgajās fermās, kur putni un lopi nekad neredz dienas gaismu un dabiskus apstākļus, viegli pakļaujas visdažādākajām epidēmijām. Bet ne jau tikai dzīvnieki tiek pakļauti šīm briesmām, arī cilvēkiem zūd iespēja savā ikdienā lietot pat tik nepieciešamo tīro ūdeni. Kur nu vēl runāt par visas dzīvās dabas ekoloģiskā līdzsvara izpostīšanu, kas ir tikai neapvaldītās globalizācijas sekas. Lieki vēl pieminēt ekonomiku, kas ir būvēta kā apvērsta piramīda un jebkurā mirklī var sabrukt – tāpat kā “Maxima”.
Cilvēki nespēj apjēgt, ka šī globalizācija jebkurā mirklī var novest pie tik globālas katastrofas, kas pārsniegs visu līdz šim pieredzēto. Tādi “sīkumi” kā Maxima, Černobiļa, japāņu piedzīvotais cunami, Pirmais vai Otrais pasaules karš nav bijuši un nebūs globalizācijas apstākļos pietiekami traģiski, lai no tā tiktu izdarīts kāds secinājums. Tie nav pietiekami, lai cilvēkus vestu pie prāta. Uz patērētāju viļņa noskaņotais pūlis fanātiski alkst daudz iespaidīgākus nervu satricinājumus.
Un ne jau pie mums vien grūst bezatbildīgi saslietas celtnes, kas paredzētas nekontrolētai, mežonīgai lielo monopolu peļņai. Visā pasaulē grūst tilti un pavirši uzceltas ēkas, okeānos avarē kruīza kuģi un milzīgi naftas tankeri, spītējot “apbrīnojamām” tehnoloģijām un automatizētai drošības sistēmai. Bet šodien jau viss ir atļauts, kas nav aizliegts ar likumu… Tikai katastrofa spēj likt padomāt.
Traģēdiju pamatā ir ačgārna pasaules uztvere – neapvaldīta dzīšanās pēc peļņas ar jebkuriem līdzekļiem un mežonīga, globāla cīņa pret konkurentiem. Tieši šo visnepievilcīgāko un būtiskāko pusi globalizatori cenšas pasniegt kā liberālās demokrātijas priekšrocību, par kuru nekas labāks neesot izdomāts. Lai tie, kam smadzenēs ir pamaz rievu, tam piekrīt, bet mani neviens un nekad nepārliecinās par šādas sistēmas derīgumu! Es reāli esmu piedzīvojis un pārliecinājies, ka mums, latviešiem, nekad nav bijis (un nekad arī nebūs) nekas labāks par ceļu, pa kādu bija iecerējis mūs vest Kārlis Ulmanis. Tajā nebija liberālās demokrātijas antihumānā diktatūra, kas visu noārda, sašķeļ un pārvērš haosā. K.Ulmanis mums gādāja harmonisku un dabisku attīstību, kas balstās uz solidaritāti, vienotību, pašu spēkiem un iespējamiem resursiem saskaņā ar ierasto dzīves veidu un dabu.
Bet cik gan vēl šādu vieglas konstrukcijas arhitektūras “šedevru”, kāda bija Zolitūdes “Maxima”, ar nepacietību gaida savu sabrukšanu?! Te sastopas divi it kā dažādi jēdzieni – vieglas konstrukcijas vieglprātība un bezatbildība, kas raksturīga liberālajai sabiedrībai, kam nav ne Dzimtenes, ne pastāvīgas mājas, ne pienākuma apziņas. Arī šīs traģēdijas vieta ir ar visai “auglīgu” augsni un atmosfēru. Tikai žēl, ka tas nenotiek ar karātavu laukumā esošo karātavu stabu. Interesanti arī, ka ugunsnelaimē pārāk bieži aiziet bojā vērtīgi objekti ar vērtīgiem vēsturiskiem materiāliem un cilvēku upuriem. VEF, Cesvaines pils, Rīgas Muzikālais teātris, Rīgas vēsturiskā pils utt. Tad mazliet citāda rakstura – Talsu traģēdija ar bērniem, Reģu pansionāts, Palladium. Turklāt nekad tā īsti nedzird, ka tiktu atrasti un sodīti kādi vainīgie.
Jebkurā momentā var notikt avārijas arī ar gāzes un naftas vadiem. No vienas puses rodas sajūta, ka dabā pastāv kaut kāda mistiska regulēšanas sistēma, līdzsvars, kas neļauj nevienai augu vai dzīvnieku sugai ņemt pārsvaru. Bet cilvēki it kā valdītu pār visu un visiem. Tas ir veicinājis situāciju, ka būtībā atliek vien kādam pašnāvniekam piekļūt kādai stratēģiskai pogai, lai piepildītu visas cilvēces “sapni” par nokļūšanu Debesu valstībā.
Tad, kad ir notikusi traģēdija, daļa latviešu tiek it kā iztraucēti no sava miera un vienaldzības. Bet ir vēl daudz būtiskāks jautājums. Kāda apjoma traģēdijai ir jānotiek, lai latvieši beidzot saprastu bīstamo stāvokli valstī – kādā katastrofas priekšvakarā atrodas mūsu valsts un tauta?! Ar ko varētu pamodināt apātijā un vienaldzībā iegrimušos latviešus un valsts varas pārstāvjus, kas ir pamanījušies veikli piemēroties savām personiskajām interesēm atbilstošajos valsts ienesīgajos amatos, no kuriem nav nekādas cerības sagaidīt cilvēka cienīgu atbildības sajūtu par dāvāto uzticību.
Latvijas valstij it kā “jumts” vēl nebūtu iegruvis, bet režīma pārstāvjiem tas ir “aizbraucis”. Lai arī kā, bet daudzus šis traģiskais notikums ir spējis sapurināt, un viņi ir sākuši apjēgt, kādā “morāles” atmosfērā dzīvojam.
Būtu ļoti svarīgi, lai šīs traģēdijas sekas aizsniegtos līdz mūsu valsts traģēdijas saknēm, kas neatraujami ir saistītas ar okupācijas seku likvidēšanas nepieciešamību. Tieši šeit slēpjas visizteiktākās vienaldzības pazīmes, kas kā ļauna epidēmija ir izplatījusies ikvienā nozarē. Pašreizējā traģēdijas kontekstā laikraksts “DDD” ir cienīgs ieņemt līdera lomu, kas līdz šim šajā vienaldzības pūlī ir palicis neuzklausīts. Zīmīgi, ka šīs traģēdijas sakarā atklātībā parādās viedokļi, kurus “DDD” jau ir paudis gadiem ilgi!