Ingrīda Stroda
Publiciste
Tikai pīslis savā zemē. Jā, tā es jūtos. Nevis kā savas zemes, savas Latvijas svarīgas daļas – tautas – sastāvdaļa, bet tieši kā pīslis. Nekas. Tukšums.
To man skaidri un gaiši uzrakstīja Drošības policijas darbinieks I.Boronovskis un parakstīja Drošības policijas priekšnieka vietnieks I.Ulmanis savā atbildes vēstulē par Pirmā Baltijas kanāla 4. oktobra raidījuma “Cilvēks un likums” sižetu par traģiskajiem notikumiem Viļņā 1991.gada janvārī (kam sekoja analogs arī Latvijā). Raidījumā skaidri un nepārprotami Krievijas TV studijā sēdošais vīrs un pieaicinātie “speciālisti un aculiecinieki” stāstīja, ka visu esot izprovocējuši paši lietuvieši, turpretī cietēji esot bijuši Krievijas armijas karavīri. Tik nekaunīgu melošanu, acīs skatoties!!!
Brīnos, ka DP nav saskatījusi nozieguma pazīmes, ka nav redzējusi nacionālā naida izraisīšanu (man un lielākajai lietuviešu un latviešu tautas daļai tieši tāds bija!), bet naski ir “vērtējusi” Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumu. Plašsaziņas līdzekļu likums lai nu paliek nozares profesionāļu ziņā, bet Krimināllikumu jau nu gan varēja un vajadzēja izmantot, kā pienākas savas nozares pārstāvjiem.
Cienījamie “biedri”, te nav un nevar būt runas par viedokļu daudzveidību minētajā sižetā! Te ir daudz nopietnāks jautājums. Ne jau tikai atsevišķu personu centieni apšaubīt Lietuvas un līdz ar to arī pārējo Baltijas valstu neatkarības atgūšanas un demokrātiskās iekārtas leģitimitāti, sniegt sev izdevīgu šo notikumu interpretāciju, lai veidotu kādas noteiktas valsts ģeopolitiskajām interesēm atbilstošu izpratni par šiem notikumiem un ietekmētu sabiedrisko domu – nē, šeit, kā saka, ir jārok dziļāk!
Nesen “Latvijas Avīzē” publicētajā intervijā Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Sārts teica: “Mūsdienu informācijas telpā ikdienā redzami arī mēģinājumi sagraut mūsu gribu – pastāvēt par savu valsti, redzēt, ka mūsu valstij ir nākotne un ka Latvija nav vis vēstures kļūda, kā to dažas aprindas proponē. Tas ir moderns mēģinājums sagraut oponenta gribu, un šī problēma ir aktuāla ne tikai Latvijai, bet arī kopumā tas ir izaicinājums NATO.” DP nevajadzētu aizsegties ar jēdzienu “maigā vara”, bet saskatīt arī dažus soļus tālāk…
Un tagad atkal par pīšļa sajūtu. Saņemot paziņojumu par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu, tajā bija rakstītas arī šādas rindas: “Bez tam informējam, ka atbilstoši Krimināllikuma 373.panta 5.daļai, likums neparedz tiesības Jums pārsūdzēt minēto Drošības policijas lēmumu. [..] Turklāt Kriminālprocesa likuma 95.panta 2.daļā ir noteikts, ka par cietušo kriminālprocesā nevar būt persona, kurai morāls aizskārums nodarīts kā noteiktas sabiedrības grupas vai daļas pārstāvim.” Tātad – esmu nekas. Un, tā kā man nav ļautas tiesības par Baltijas valstu neatkarības apšaubīšanu cīnīties, saņemot izpratni no valsts institūciju puses, es rakstu.
P.S. Ienāca prātā – ka tikai DP neiznāk tāpat kā būvniekiem un viņu darbu kontrolētājiem gadījumā ar lielveikalu “Maxima”. Kad rinda ēku jau sen ir uz brukšanas robežas, attopamies, ka ir kas jādara.
I.S.