Saruna ar Mikroķirurģijas centra vadītāju, mikroķirurgu Dr.med. Mārtiņu Kapicki
Kā klients kļūst par pacientu?
DDD: Jūs esat ne tikai Latvijā, bet arī ārvalstīs pazīstams mikroķirurgs. Vērojot jūsu aktivitātes sociālajos tīklos, ar gandarījumu jāatzīst, ka jūs interesē ne tikai medicīna, profesionālā izaugsme, bet arī sabiedrībā, valstī un pasaulē notiekošais, par ko nereti izsakāt savu vērtējumu. Kādā no saviem rakstiem jūs uzdodat jautājumu: vai pacients ir arī klients? Kā tad īsti veidojas ārsta un pacienta attiecības?
Mārtiņš Kapickis: Attiecības starp ārstu un pacientu neveidojas tikai kabinetā. Pirmkārt, cilvēks nāk pie ārsta, jo viņam kaut kas sāp. Viņš atnāk pie ārsta jau ar savu interpretāciju par šo problēmu. Bet, ja slimnieka interpretācija par to, kas viņam patiesībā kaiš un kā tas būtu jāārstē, nesaskan ar ārsta uzskatu, tad ārstēšana visbiežāk ir nesekmīga – tā ir tikai mehāniska.
Lai ārstēšana būtu sekmīga, mums, ārstiem, pret cilvēkiem, kas vēršas pie mums, būtu jāattiecas kā pret pacientiem, taču sabiedrība grib, lai ārsti pret pacientiem izturētos kā pret klientiem. Tā ir mūsdienu nostādne.
DDD: Cilvēki domā, ka viņi pērk pakalpojumu – es maksāju, bet ārsts ārstē…
M.K.: Jā, es maksāju, tātad mani ir jāizārstē – neatkarīgi no slimības un jebkādos apstākļos! Tā ir klienta domāšana. Tas nozīmē, ka cilvēks domā atrauti no fiziskām realitātēm. Un daudzi ārsti (es diemžēl nevaru sevi izslēgt no šī konteksta) cenšas pret pacientu attiekties kā pret klientu. Tas nozīmē, ka mēs, ārsti, mēģinām būt pieklājīgi pat tādās situācijas, kad mums patiesībā vajadzētu būt skarbiem.
Kad ārsts pasaka: “Saņemiet sevi rokās, beidziet sevi žēlot, tā ir jūsu atbildība,” – tajā brīdī slimnieks vairs nav klients, viņš kļūst par pacientu. Lielākajai daļai tas nepatīk. Diemžēl šī nav tikai Latvijas problēma – tāda tendence ir visā pasaulē. Esmu strādājis gan Singapūrā, gan Amerikā. Amerikā situācija ir nenormāla, jo tur pacients vienmēr ir klients. Un, ja viņš ir klients, tad viņam vienmēr ir taisnība, un problēmas nekad nevar atrisināt.
Sabiedrības šizofrēnija un slinkuma programma
Mārtiņš Kapickis: Ir vēl kāda problēma. Mēs visi gribam, lai, sastopoties ar ārstu, mums tiktu parādīta personīga attieksme, taču tas nozīmē, ka pacientam ir jāvelta daudz vairāk laika, jāizmanto daudz mazāk aparātu, daudz mazāk zinātniskās pieejas. Katrs cilvēks, protams, ir savādāks, un ir daudz tādu aspektu, ko mēs ar visiem iespējamiem mūsdienu aprātiem nevaram konstatēt. Tas nozīmē, ka ar pacientu ir jāpavada daudz ilgāks laiks, lai vispār saprastu, kas notiek viņa galvā.
DDD: Bet nav laika…
M.K.: Jā, nav laika. Kāpēc? Tāpēc, ka pie ārsta visiem ir jātiek – to garantē valsts, un ārsts kļūst par konveijera apkalpotāju. Te ir duālisms: sabiedrība grib, lai no ārsta puses būtu personiska attieksme, vienlaikus grib momentānu pieeju ārstam un turklāt, lai tas neko nemaksātu. Neiespējami to visu dabūt, un tas rada sabiedrības šizofrēniju.
DDD: Ja pareizi jūs saprotu, zemteksts būtu, apmēram, šāds: cilvēks grib kļūt vesels, bet pats nevēlas piepūlēties, lai to panāktu. Vai te neslēpjas fakts, ka sabiedrība vispār kļūst slinkāka? Jo, lai izārstētos, arī pacientam ir jāparāda savs gribasspēks, jādisciplinē sevi. Ja, piemēram, ārsts pasaka, ka nedrīksti pīpēt, tad ir jāpārvar sevi un jāatmet smēķēšana, nevis jāpārmet ārstam, ka viņš slikti ārstē.
M.K.: Lai nekļūdīgi pateiktu, ka sabiedrība kļūst slinkāka, būtu nepieciešama zinātniska statistika, būtu vajadzīgi kritēriji, ko mēs izmatojam. Taču es jums piekrītu – arī man ir sajūta, ka cilvēki paliek slinkāki. Bet šie sliņķi jau nez no kurienes nerodas, tas ir ieaudzināts, viņos, vienkāršiem vārdiem sakot, ir saliktas slinkuma programmas.
Pirms simts gadiem jēdziens “bezdarbs” nepastāvēja. Kāpēc? Tāpēc, ka tas bija sinonīms nāvei. Šodien tā vairs nav. Mēs visi zinām par “sociālo atbildību”, kad cilvēki sāk uzskatīt, ka viņiem viss pienākas, neko nedarot. Viņi nestrādā, jo valdība, lūk, viņiem nedod darbu, uzņēmēji ir slikti – visi ir vainīgi, tikai ne viņi paši. Patiesībā tas ir tikai klajš slinkums, smadzeņu kūtrums un nespēja. Tajā brīdī, kad cilvēks uzņemas atbildību, dzīve pilnībā mainās. Es domāju, ka sociālā politika, kas tagad ir Latvijā un Eiropā, noteikti virzīsies uz to, ka attīstīsies cilvēka ģenētiski negatīvās īpašības.
DDD: Protams, jo cilvēkam vienkāršāk ir kāpt pa trepēm lejā, bet kāpšana uz augšu prasa piepūli – gan fizisku, gan zināmā mērā arī garīgu. No vairākiem uzņēmējiem esmu dzirdējusi apgalvojumus, ka bezdarba patiesībā nav, jo visiem, kuriem ir atbildības sajūta, darbs jau ir.
M.K.: Šī ir ļoti plaša tēma, kas atspoguļojas arī medicīnā. Šāds pacients, ejot pie ārsta, atnes līdzi ne tikai savu medicīnisko problēmu, sāpi, bet arī savu pasaules uzskatu. Patiesībā man kā ķirurgam, apmēram, deviņdesmit procentos gadījumu ir jācīnās ar šādu pasaules uzskatu sekām. Tas, protams, ir jādara, par to nav runas, bet reizēm jūtos diezgan nepatīkami, zinot, ka šim pacientam esmu palīdzējis tikai mehāniski, jo veids, kā viņš skatās uz pasauli, nav mainījies.
Visprimitīvākais piemērs ir cilvēks, kurš guļ uz ielas un apsaldē kājās. Man viņš ir jāoperē, jāmēģina glābt, skaidri zinot, ka nākamajā gadā viņš atkal tās nosaldēs, jo problēma nav ārā – aukstumā, bet gan viņa pasaules uzskatā. Šādi mēs varam skaidrot jebkuras slimības patiesos cēloņus.
Mums būtu jāmaina, jāārstē pasaules uzskati, ko mums potē no televīzijas ekrāniem, no filmām – no visa kā. Tie ir kropli, un liela daļa sabiedrības nedzīvo saskaņā ar realitāti. Lielākā daļa cilvēku nedomā, lai gan tehniski tas viņiem būtu pa spēkam, jo viņiem ir divi kilogrami smadzeņu un Dieva dota spēja domāt un racionāli analizēt, ko savukārt nespēj dzīvnieki. Cilvēki nedomā un neanalizē, jo ir slinki. Viņi nav pieraduši domāt, bet tā ir liela nelaime.
DDD: Galu galā mums ir arī dota tāda privilēģija kā brīvā griba.
M.K.: Protams. Diemžēl cilvēki deģenerējas un zaudē spēju izvēlēties lietas, kas ir labas neatkarīgi no tā, vai tās ir patīkamas. Runāju ne tikai par to, kas notiek Latvijā, bet gan visā pasaulē.
“Pogas spiedējs” ir mūsos pašos
DDD: Šobrīd valdība un Saeima darbojas ap nākamā gada budžetu, cenšoties kaut kā nodzēst ugunsgrēkus visās nozarēs, arī medicīnā. Visticamāk situācija neuzlabosies, un turpināsies eksistence uz izdzīvošanas robežas. Kas, jūsuprāt, ir vainojams par valstī notiekošo absurdu? Kurš, tēlaini izsakoties, spiež pogu?
Mārtiņš Kapickis: Nezinu, kurš spiež pogu. Nedomāju, ka ir kāds ārpusē, kas spiež pogu. Tas “pogas spiedējs” ir mūsos pašos. Lielākā nelaime ir tā, ka cilvēki to nespēj un pat negrib saprast.
Tajā brīdī, kad pārstāju vainot valdību, slimnīcas vadību, kaimiņu, es sāku saprast, ka pogu spiežu pats. Cilvēka liktenis, piemēram, nonākot kritiskos apstākļos mežā, nav atkarīgs no kritiskajiem apstākļiem mežā, bet gan no viņa spējas reaģēt uz šiem apstākļiem. Līdz ar to es pats esmu tas, kurš tās pogas spiež.
DDD: Domāju, ka neesmu no tām slinkākajām, man ir arī sava attieksme pret lietām – neesmu no pasīvajām malā sēdētājām un virtuvē pukstētājām. Strādāju izdevniecībā un ļoti skaidri apzinos, ka, lai cik daudz stundu dienā es strādātu, mani ienākumi no tā nepalielināsies. Kādēļ? Tādēļ, ka valdības politikas dēļ valstī trūkst naudas, cilvēku pirktspēja ir neliela. Tātad ir kaut kāda robeža, apstākļi valstī, kas no manis tiešā veidā nav atkarīgi.
M.K.: Jā, jautājums ir ļoti sarežģīts. Tas laikam ir veselas grāmatas vērts jautājums – par personīgo atbildību šajā pasaulē.
Nenoliedzot, ka ir situācijas, kurās esam, ja tā var teikt, apstākļu ierobežoti, mums nav jākļūst eiforiskiem par lietām. Bet no tā, kā mēs uz šiem apstākļiem reaģējam, ir atkarīgs tas, kā mēs no tiem iziesim. Šis jau ir metafizisks jautājums: kāpēc vienam cilvēkam ir tik grūta dzīve, bet otram nav? Neviens nav vainīgs par to. Piemēram, es neesmu vainīgs, ka kāds ir dabūjis C hepatītu, AIDS vai tuberkulozi. Līdz ar to no manis nevar prasīt līdzatbildību. Man kā ārstam ir svarīgi, lai pacients ir aktīvi gatavs izmantot tos resursus, kurus viņš apzinās – kas viņam ir.
Nevaram no maza bērna, kurš vēl rāpo, prasīt, piemēram, piecgadīga bērna atbildību, bet man ir jābūt pārliecībai, ka es varu no viņa sagaidīt visus resursus, ko viņš attiecīgajā situācijā, vecumā var izmantot. Tādai pašai attieksme ir jābūt arī pret pacientu. Es negribu pieņemt tāda pacienta pasaules uzskatus, kurš saka: “Visi man ir parādā, tagad ārstējiet mani!” Ja redzu, ka saslimšana nav akūta, dzīvība nav apdraudēta, es visbiežāk kabinetā tādam saku: “Es jūs neārstēšu.” Es tā rīkojos, jo esmu cilvēks, kurš nav spējīgs (un tas arī nav mans pienākums) uzņemties otra cilvēka pasaules uzskatu problēmu.
Ir jau, protams, apstākļi, kas mūs ierobežo, bet vēlreiz saku: nonākot mežā, kur dzīve ir skaista, bet skarba, nesagatavota cilvēka izdzīvošana nav atkarīga no tā, kāda pufaika viņam ir mugurā, bet gan no viņa spējas pārvarēt savas bailes, rīkoties un meklēt izeju.
Tajā brīdī, kad mēs pārstājam meklēt atbildīgos par savām problēmām starp līdzcilvēkiem, kas ir ielikti amatos, lai mums palīdzētu, piemēram, ārstos vai sociālajos darbiniekos, mēs atradīsim sadarbības partnerus. Nenoliedzami ir arī krīzes situācijas, kurās jāpalīdz nekavējoties, taču bieži vien palīdzība tiek prasīta situācijās, kur cilvēks pats var tikt galā paša spēkiem.
Iedomāsimies situāciju: bērns iet un nokrīt. Kāda visbiežāk ir vecāku reakcija? Viņi skrien klāt, bērniņu ceļ augšā. Bet mans jautājums ir – kāpēc? Ja bērns staigā – kāpēc vecākiem viņš ir jāceļ augšā? Vai kāds man var atbildēt uz šo jautājumu? Tas, manuprāt, ir pilnīgi idiotisks žēluma vai labestības pārpratums. Šādi rīkojoties, mēs bērnam izdarām lāča pakalpojumu. Bērnam tajā vecumā ir jāmācās krist, jāmācās piecelties. Bet, ja ieliekam viņam iekšā programmu, ka vienmēr būs kāds, kas pieskries un palīdzēs, tad būtībā viņš kļūst par patērētāju.
Vēl piemērs, kā tiek iekodēta nepareiza programma, ir šāda pamācība: “Bērniņ, nedzer aukstu ūdeni, tev kakliņš sāpēs!” Kāpēc lai teiktu, ka sāpēs kakliņš, ja nav nekādu iemeslu, lai sāpētu, dzerot aukstu ūdeni? Kā bērnam, tā pacientam ir jāprasa pilna atbildība, ņemot vērā tās spējas un iemaņas, kādas viņam ir jābūt attiecīgajā vecumā vai situācijā. Ja piecgadīgs bērns, kuram man jānoņem pārsējs, krīt tādā histērijā, ka pat vecāki nespēj viņu nomierināt, lai es varētu padarīt savu darbu un palīdzēt viņam, tad rodas jautājums: kā šis bērns ir audzināts? Tad nu saka: “Dakter, dariet kaut ko!” Bet, mīļie, tā jau nav mana, bet jūsu problēma. Iemāciet viņam viņa vecumā to atbildību, ko viņš var uzņemties. Tā jau ir šī bērna personība – viņš katru dienu kaut ko iemācās.
DDD: Un tomēr mēs kā cilvēki, kā tauta, esam nodibinājuši valsti, uzdodot valdībai, noteiktām valsts struktūrām gādāt, lai viss darbotos sabiedrības, nevis atsevišķu varas pārstāvju interesēs. Mums ir ministri, kas ir atbildīgi par konkrētām nozarēm, lai tās darbotos un pildītu savus uzdevumus. Protams, ne jau ministrs jūsu vietā ārstēs, bet ministrs ir atbildīgs, lai jums būtu atbilstoši apstākļi sava darba veikšanai. Jūs runājat par katra personīgo atbildību, pienākumiem, bet… Vai, vērojot ministrus un kopējo valsts politiku, varat teikt, ka valsts ir savus pienākumus pildījusi?
M.K.: Sausa atbilde būs – nē! Bet ar to nepietiek, jo šis jautājums noņem manu personiskās atbildības ietekmi. Pastāstīšu – kā.
Tikko biju Gruzijā. Kādu alkoholu gruzīni dzer? Vietējo destilātu. Tas nozīmē, ka tie ir viņu vīni, viņu čačas, viņu konjaki.
Mēs, tēlaini izsakoties, arī lietojam savu destilātu. Līdz ar to mums ikvienam ir jāsaprot, ka katra personīgās domāšanas ietekme uz to, kāda ir mūsu valdība, ir ļoti konkrēta. Es kā tā vīnoga esmu devis savu pienesumu tajā destilātā. Un brīdī, kad es to saprotu, man sev jājautā: ko es varu darīt, lai šo valdības destilātu uzlabotu?
DDD: Diemžēl vairums cilvēku izvēlas sēdēt pasīvi malā, burkšķēt un lamāt valdību virtuvē, nevis drosmīgi pateikt: “Jums jāiet slaucīt ielas, jo valsti vadīt neprotat!” Citi vienkārši attaisno savu kūtrumu, sakot, ka tas jau neko nemainīs, viņš jau mani neklausīs.
M.K.: Tas ir nepareizs pasaules uzskats, tā ir nepareiza programma, reflekss, kurš nāk no bērnības. Es nevaru saprast pasaules uzbūvi smalkākajā līmenī, bet man ir pilnīgi skaidrs, ka tā ir programma, ko cilvēki paši realizē. Pēc tam viņi brīnās, ka viņu pareģojumi piepildās.
Par valdību vienmēr esmu teicis – tas ir mūsu destilāts, dzersim to, ko esam izdestilējuši. Aktīvi uzņemsimies atbildību un mainīsim destilāta kvalitāti!
Labā un ļaunā mēraukla
Mārtiņš Kapickis: Ir divas svarīgas lietas. Viena – uzņemties atbildību; otra – pārtraukt vainot citus. Turklāt citu vainošana, dusmošanās uz apkārtējo pasauli ir kaitīga veselībai. Vai tad, kad vainojam visus apkārtējos, varam kaut ko atrisināt? Nē, jo tajā brīdī patiesībā visu savu negatīvo domu spēku mēs vēršam paši pret sevi.
Tad, kad cilvēki tiesā, iekāro, vēl ļaunu, vaino citus, viņi neiedomājas, ka agrāk vai vēlāk tas atgriezīsies pie viņiem pašiem. Līdz ar to bļaut pret valdību vienkārši tāpat, bez aktīvas rīcības, ir bezjēdzīgi. Ja es tikai bļauju un neko nedaru, tad mani bērni arī sāk domāt, ka tas ir pareizi, ka tā ir cīņas metode, kaut gan tas tā nav.
DDD: Jums taisnība, ar pasīvu bļaušanu vien nebūs līdzēts – nepieciešama aktīva rīcība, darot lietas pareizi, rādot citiem piemēru. Nesen intervijā mūsu laikrakstam Latvijas Organiskās sintēzes institūta direktors, prof. Ivars Kalviņš izteicās, ka valdības rādītais uzvedības un rīcības piemērs degradē sabiedrību, jo cilvēki negodīgu un savtīgu darbību sāk uztvert par normu, kura ir atdarināšanas cienīga.
M.K.: Tas atkal ir nopietns pasaules uzskata jautājums. Parasti par šīm lietām izvairos runāt. Tas ir kā sportā – ja neesi trenējies skriet, tad nesapratīsi, ko nozīmē noskriet piecus kilometrus vai maratonu. To nevar saprast nevis tāpēc, ka cilvēks ir dumjš, bet gan tāpēc, ka viņam nav attiecīgās pieredzes.
Mums vienmēr ir mācīts, ka mūsu pasaules uzskats pēc būtības ir zinātnisks. Ko nozīmē zinātnisks pasaules uzskats? Kad mēs pieņemam zināšanu krājumā tikai tās lietas, kuras ir. Mēs domājam, ka mums ir zinātnisks pasaules uzskats, bet patiesībā tā tas nav. Es nodarbojos ar zinātni un par pasauli zinu tikai to, ko esmu pats izpētījis un pakļāvis statistiskām likumsakarībām. Līdz ar to es kā zinātnieks (man ir doktora grāds) zinu tikai šo daļu, jo esmu bijis tam liecinieks. Par visām pārējām lietām mums ir vajadzīgi uzticami liecinieki, kas mums nodod informāciju. Jautājums – cik un kam mēs uzticamies? Lielākā daļa cilvēku uzticas visiem pēc kārtas, un viņi formē savu “zinātnisko” pasaules uzskatu, balstoties uz nepatiesiem lieciniekiem. Jautājums būtībā ir par morāli.
Mēs ticam šai pasaulei, lai gan zinātniskais pasaules uzskats patiesībā ir blefs. Skolā māca, ka pasaule ir pilnīgi materiāla, ka nekas cits neeksistē un ka viss radies haosa rezultātā. Šāda audzināšana pieļauj, ka arī cilvēku domas var būt haoss, jo nav atskaites sistēmas. Un, ja nav objektīvas, absolūtas atskaites sistēmas, tad viss, ko mēs darām, ir tikai – patīk, nepatīk līmenī.
DDD: Manuprāt, problēmas sakne slēpjas apstāklī, ka cilvēki savu rīcību attaisno ar egoistiskām vēlmēm. Tāda morāles kategorija kā vispārības labums vairuma apziņās neeksistē. Cilvēkam ir nepieciešamas zināšanas par Augstākā Saprāta eksistenci, Viņa noteikto kārtību, kas ļauj izprast labo un ļauno.
M.K.: Jā. Kad kāds teic, ka valdība vai jebkas cits ir slikts, es prasu: “Dievam tici?” Ja atbilde ir “Neticu!”, loģiski ir pajautāt: “Tad, kā tu zini, ka tas ir slikts – kādi ir tavi kritēriji?”
Teikt, ka man kaut kas vienkārši nepatīk, ir bezjēdzīgi. Es arī varu ar beisbola nūju iedot kādam pa galvu – cilvēkam tas nepatiks, bet man patiks. Kur tad ir kritēriji, pēc kuriem noteikt, kurš ir labs, kurš – slikts? Cilvēki parasti apjūk, kad sāku par to runāt. Ja mēs noliedzam to, ka ir morāles Devējs, starp citu, arī attiecībās ar valsti, tajā brīdī mēs kļūstam par zinātnisku pasaules uzskatu piekritējiem, kuri tic tiem atsevišķiem zinātniekiem, kuri apgalvo, ka tā ir. Zinātniskam pasaules uzskatam ir būtiska nozīme, piemēram, medicīniskos eksperimentos, kad runa ir par noteiktām metodēm, taču brīdī, kad runājam par kategorijām “labais un ļaunais”, mums ir jābūt kopīgam morāles kritēriju devējam.
DDD: Jau iepriekš pieminētais profesors Ivars Kalviņš sacīja, ka īsts zinātnieks ir Dieva izzinātājs. Bet, ja zinātnieks noliedz Dieva esamību, tad viņam nav ko izzināt, un viņš nevar būt īsts zinātnieks.
M.K.: Viņš nevar jēdzienu “izzināt” definēt, jo izzināt varam tikai to, kas ir prognozējams, kas ir sistemātisks, var teikt – mērķtiecīgs. Ja tas ir haotisks, to nevar izzināt, jo vienā dienā viņš ir tāds, otrā citāds. Un, ja liela daļa zinātnieku teic, ka netic Radītājam, tad tas nozīmē, ka viņi noliedz savas eksistences būtību. Tā ir elementāra loģika. Agrāk tas, ka cilvēki to nesaprot, mani dzina stresā; tagad vairs ne, jo nevaru jau citu cilvēku vietā domāt…
DDD: Ir jau brīvā griba, kurā pat Dievs neiejaucas. Ja cilvēks ir izlēmis aiziet pa nepareizo ceļu, neviens viņam nevar to liegt. Mūsu valdība, nejūtot apdraudējumu no sabiedrības puses, ir izvēlējusies iet egoistisku un, manuprāt, ļaunu ceļu. Es gan nedomāju, ka mums bezspēcībā uz to būtu jānoraugās, taču vairākums negrib aktīvi rīkoties un kaut ko mainīt. Kādreiz pat pārsteidz, ka tad, kad ar pamatotiem argumentiem paužam nosodījumu nepareizajiem valdības lēmumiem, sabiedrība vēršas nevis pret valdības pārstāvjiem, bet pret mums, nevēloties pat uzklausīt, ko gribam teikt. Kādēļ, jūsuprāt, tā notiek?
M.K.: Tas, ka jūs var nesadzirdēt, tas, ka Džordano Bruno nesadzirdēja, tas, ka Koperniku nesadzirdēja – tas jau nenozīmēja, ka viņiem nav taisnība…
Ārsts drīkst nezināt krievu valodu
Mārtiņš Kapickis: Pacientu un ārstu attiecību jautājumi nav vienkārši, tie neaprobežojas ar virspusēju veselības stāvokļa raksturojumu. Kā jau teicu, pacients ārsta kabinetā ienāk ne tikai ar savu slimību – viņš ienāk ar savu pasaules uzskatu. Ja viņš neredz savu vietu, ja viņam ir egoistisks, materiāls, pēc būtības haotisks pasaules uzskats, tad vainīgi būs apkārtējie apstākļi, nevis viņa personīgie lēmumi.
DDD: Ik pa laikam notiek masīvas kampaņas, lai izskaustu “aplokšņu” došanu ārstiem. Es neesmu devusi, un man neviens tā tieši nav arī prasījis dot kādu “pateicību”. Atminos tikai vienu gadījumu, kad dzirdēju kādu ārstu sūdzamies medicīniskajam personālam, ka pacients nav iedevis “aploksnīti”…
M.K.: Tādi ārsti ir pazemojums ārsta cunftei. Ja ir tā, ka ārsts ir mieru tajā “aplokšņu” sistēmā strādāt, un sabiedrība šādu sistēmu pieņem un ar savu rīcību akceptē, tad tas atkal ir jautājums par sabiedrības morāli, par katra individuālo atbildību. Kad cilvēks aiziet pie tāda ārsta, tajā brīdī var sašust, jo tas nepatīk, taču pacientam būtu jāuzdod jautājums sev pašam: vai tad, ja došu ārstam šo naudu, viņš savu darbu darīs labāk? Ja pacients tā domā, tad viņam ir jāatzīst, ka viņš pats ārsta vietā rīkotos tieši tāpat. Protams, komplikācijas notiek arī medicīnā, bet ir jāatšķir nolaidība un komplikācijas. Komplikācijas ir normāla, dokumentēta (ja runājam par zinātni) lieta. Bet nolaidība jau ir juridisks jēdziens.
DDD: Vai, jūsuprāt, ir normāli, ka latviešu ārsti, kuri ne visai labi zina krievu valodu, tā vietā, lai koncentrētos uz savu darbu, ir spiesti “lauzīties” svešā mēlē, jo pacients, lūk, daudzu gadu laikā nav iemācījies valsts valodu?
M.K.: Man uz to ir viena atbilde: tas ir nenormāli! Nenormāli ir tas, ka Latvijā dzīvo cilvēki, kas, gadiem šeit esot, nevar iemācīties valodu. Tas nav “nevar”. Tas ir attieksmes jautājums pret šo valsti kopumā. Un tas arī ir mūsu destilāts, par ko latviešiem ir jāuzņemas atbildība.
Manuprāt, pēc barikādēm latvieši nerīkojās pareizi, iespējams, ka “sitām” arī tos, kuri bija lojāli. Jā, saprotu, šī ir mana zeme. Un, ja cilvēks patiešām būs lojāls, viņš iemācīsies valodu. Tagad mēs esam iebraukuši tajā, ka mums ir tik daudz fiziski nelojālo, kas pie pirmās iespējas mēģinās šo zemi iznīcināt. Tagad mēs, latvieši, varam uzņemties atbildību par to, kas ir noticis.
DDD: Latviešiem patiešām ir jāuzņemas atbildība par to, ka joprojām nav likvidētas padomju okupācijas sekas. Latvija bija okupēta, 1920. gada Miera līgums skaidri noteica, kas ir Latvijas pilsoņi un kuri nav. Okupācijas laikā Latvijā iebrauca miljons svešinieku. Tāda ir vēsturiskā situācija. Bija jāpieņem likums, kas paredzētu, ka visiem, kuri ieradušies okupācijas laikā, un viņu pēcnācējiem ir jāaizbrauc. Tikai tad, ja kāds var pierādīt savu lojalitāti Latvijai un latviešu tautai, iespējams iegūt Latvijas pilsonību. Tas joprojām nav izdarīts.
M.K.: Es nevaru nepiekrist tam, ko jūs sakāt, bet neesmu par šo jautājumu domājis tik dziļi, lai saprastu, kādi būtu bijuši pareizie lēmumi, jo tajā laikā nezināju līdz galam sabiedrības noskaņojumu. Atceros tikai vidi barikāžu laikā, kur bija arī daudz krievu. No tā var secināt un uzdot jautājumu: kur tad viņi ir tagad? Viņu nav, tātad lojalitāte ir zaudēta. Jautājums: kāpēc?
DDD: Leģionārs mācītājs Zuika pēc savas pieredzes teica, ka lojalitāti var pārbaudīt ar vienu vienīgu jautājumu: ja sāksies karš, kura pusē tu karosi? Zinu, ka daudziem nepatīk šāds jautājums, taču tas ir fundamentāls.
M.K.: Tas var šķist pliekans jautājums, bet parāda patieso bildi.
DDD: Ja pacientam ir vēzis, ārstam tas tā arī jāpasaka. Nevar jau teikt: nu, jums tur ir tāda slimībiņa, kura, ja netaisīsim ķīmijas terapiju, neoperēsim, jūs var nobeigt.
M.K.: Tam es piekrītu. Tas ir tas pats, ko es teicu par bērna krišanu, kad noteiktās situācijās ir jābūt skarbam, bet saskaņā ar realitāti. Es gribu, lai jūs saprastu, ka mans uzskats šajā jautājumā ir tāds, ka nekas nevirzīsies uz priekšu, ja latvieši neuzņemsies savu daļu atbildības. Mums nav neviena priekšā jākrīt ceļos, bet mums (tāpat kā pacientam attiecībās ar ārstu) ir jāuzņemas atbildība un arī jārīkojas. Un te ir tā problēma, ka latvieši tieši tāpat bļauj par valdību, bļauj par šīm lietām, neuzņemoties atbildību ne par ko. Pat nav pie tā krievvalodīgā jāiet – runa ir par mūsu iekšējo procesu. Es domāju, ka tā ir milzīga problēma. To nevar ar loģiku un argumentiem atrisināt.
DDD: Bet kāpēc ārsti runā ar viņiem krieviski? Nevaru iedomāties, ka latvieši, piemēram, Anglijā slimnīcas uzņemšanas nodaļā varētu pieprasīt, lai ar viņiem runā latviski. Nesaproti? Nu, tad arī nevaram palīdzēt! Ja vajag – nāc ar tulku! Īstenībā mēs vairāk palīdzētu šiem cilvēkiem, nerunājot ar viņiem krieviski.
M.K.: Tam es pilnībā piekrītu. Jautājums: kāpēc latvieši tā nedara? Tāpēc, ka viņu pasaules uzskatā ir ierakstīts: mēs gribam pret visiem būt labiņi. Un tajā brīdī, kad neesam labiņi, mēs jūtamies slikti, jo tas ir pretrunā iepotētajam ačgārnajam pasaules uzskatam. Vai latviešiem nav par to jāuzņemas atbildība?
DDD: Atbildība jāuzņemas par to, ka mums nav nekādas nacionālās pašcieņas, ka pazemojamies un izkalpojamies visiem, kas nāk.
M.K.: Mēs esam destilāts – mēs dabūjam to, ko esam izaudzējuši. Es domāju, ka tas, ko redzam slimnīcā, ir sekas visam. Šis jautājums būtu jārisina uz ielas, veikalos, tirgū, pakalpojumu sfērā, tramvajā, politikā, intervijās televīzijas programmās utt., u.tjp. Risināt to šajā uzņemšanas nodaļā īstenībā būtu iestāšanās pret Hipokrāta zvērestu. Starp citu, ārsti Latvijā jau 150 gadus nav devuši Hipokrāta zvērestu, bet Universitātēm ir katrai sava svinīgā solījuma versija, kas tikai attāli atgādina Hipokrāta zvērestu. Ja es nodotu Hipokrāta zvērestu, es nevarētu būt ķirurgs, jo Hipokrāts bija pret ķirurģiju – tas bija laiks, kad ķirurgi vispār netika uzskatīti par ārstiem.
Līdz ar to šis nacionālās pašapziņas jautājums ir jārisina savādāk. Palīdzību sniedzot, jāizslēdz rase, seksuālā piederība, dzimuma atšķirības. Un te ir tā lielākā problēma. Es kā cilvēks uzskatu, ka homoseksuālisms būtībā ir izlaidība, taču mans ārsta pienākums, nonākot tādam pacientam uzņemšanas nodaļā, ir to neņemt vērā.
Kara laikā daudzkārt, karotājiem, īpaši pilotiem, kuri pārlidoja pāri frontes līnijai, nonākot hospitālī, viņus ārstēja neatkarīgi no tā, kādai armijai viņi piederēja. Ja cilvēkam ir maksimālas ciešanas, to nedrīkst šķirot. Protams, tajā brīdī, kad politika iejaucās ārstniecības pamatpostulātos (kas pamatā ir cilvēcīgi un morāli), tika nošauti gan gūstekņi, gan citi ienaidnieki.
Būtībā man kā ārstam nav jāmāca krievvalodīgie runāt latviešu valodā.
DDD: Runa ir par jaunajiem ārstiem – ja viņš negrib mācīties krievu valodu, principā viņam to arī nevajadzētu darīt, jo teorētiski viņam to nevajag. Viņu arī nevarētu represēt tikai tādēļ vien, ka viņš nezina krievu valodu…
M.K.: Saprotu, ko domājat, taču, manuprāt, piemērs par ārstiem nav tas labākais.
Sapratīsim draudus un būsim atbildīgi!
DDD: Runa ir par taisnīgumu pret mūsu tautu. Ja tauta pieļauj, ka pret to izturas netaisnīgi, tad tā ir netaisnīga pati pret sevi. Man ar skaudrām sāpēm ir jāatzīst, ka latviešu tauta ir slima – tauta pati sevi iznīcina.
Mārtiņš Kapickis: Pārmaiņas ir jāsāk ar sevi. Mēs esam slimi – tātad sāksim ar to. Ja mēs izmainīsimies, tad visādi kabanovi, plineri un citi, pirmkārt, būs nespēcīgi kaut ko izdarīt. Un otra lieta – viņu nemaz nebūtu.
DDD: Bieži liekas, ka šobrīd latvieši nemaz nav pelnījuši brīvību, jo nemāk uzvesties kā saimnieki savā zemē.
M.K.: Pasaules uzskata veidošanās lielā mērā sākas jau ģimenē. Tas ir ļoti sarežģīts jautājums: ko nozīmē ģimene, atbildība ģimenē? Drausmīgais pseido-feminisms sajauc visas lomas pasaulē, iznīcinot pēc būtības normālās, ar pasaules dabisko uzbūvi saskanīgās programmas cilvēka smadzenēs. Ja mērķtiecīgi ir kropļota ģimene, ja cilvēki, kas veido jaunas ģimenes, nesaprot draudus, kuru priekšā viņi stāv, viņi nekādā veidā valstij nevarēs palīdzēt, nerunājot nemaz par savu nāciju.
Manuprāt, ir ļoti svarīgi saprast Latvijas un latviešu tautas patieso vēsturi, jo tikai tad, kad cilvēki saprot, viņi var sākt mainīt savu pasaules uzskatu pareizā virzienā. Un tad mums nebūs jāraud vietās, kur nav jāraud, un nebūs jābūt nikniem tur, kur nav jābūt nikniem.
DDD: Latviešu vēsture ir traģiska. Mani nodarbina jautājums, kādēļ pret okupantiem latvieši necīnījās paši savā armijā? Kāpēc Latvija nespēj būt nacionāli neatkarīga valsts? Kādēļ vienmēr tiek meklēta kāda savienība, kurā iestāties?!
M.K.: Jā, tā ir. Piemēram, Singapūra, kur es kādu laiku dzīvoju un strādāju, nav nevienā asociācijā – tā ir nacionāla, neatkarīga valsts ar lielu militāro kapacitāti, kuru ne Malaizijai, ne Indonēzijai labāk neaiztikt, ar pietiekoši lielu pašlepnumu un ļoti labi atrisinātu gan nacionālo, gan visādu citu jautājumu būtību.
DDD: Bet mēs gaidām, ka mūs glābs NATO…
M.K.: Mēs atkal domājam, ka kāds mūs glābs, ka kāds cits par mums būs atbildīgs. Bet kādēļ mums pašiem neuzņemties atbildību gan par sevi, gan par savas tautas un valsts likteni, gan par militārajiem spēkiem?! Un tad, ja mums tiešām būs situācija, kad gaidīsim, lai NATO mūs glābj, bet, viņi neglābs, mēs varēsim teikt: redziet, kā mūs piečakarēja…
Bet, būdami pasīvi gaidītāji, patiesībā būsim piečakarējuši paši sevi, domājot, ka varam visiem uzticēties, izvairoties uzņemties atbildību. Tāpēc, domāju, ka tas, uz ko vajadzētu aktīvi aicināt, ir: mīļie, uzņemieties atbildību, uzņemieties atbildību paši par savām dzīvēm – par slimībām, par visu! Un katrs savā līmenī: kā bērni, kā vecāki, kā līdzcilvēki, kas ir blakus. Nevajag tēlot žēlsirdīgo samarieti tur, kur tas nav vajadzīgs.
DDD: Un nevajag pasīvi gaidīt palīdzību tad, ja tu pats vari sev palīdzēt…
Ar ko nodarbojas Mikroķirurģijas centrs?
DDD: Jūs esat Latvijas plastiskās, rekonstruktīvās un mikroķirurģijas centra vadītājs. Ar ko nodarbojas jūsu vadītais centrs, kādos gadījumos cilvēki meklē jūsu speciālistu palīdzību? Dzirdēts, ka Latvijā ir veiktas sarežģītas sirds operācijas, vai arī jūsu vadītais centrs var lepoties ar kādām īpaši sarežģītām operācijām?
Mārtiņš Kapickis: Pirmkārt, mēs sniedzam neatliekamo palīdzību tiem pacientiem, kuri dažādu spēku iedarbības rezultātā zaudē savus locekļus. Visbiežāk tie ir ripzāģī amputēti pirksti un plaukstas, bet, protams, gadās arī pa ausij un citam delikātākam orgānam.
Otra lielā kategorija ir “caurumi” jeb, mūsu, mikroķirurgu, valodā runājot, defekti, kurus rada gan trauma, gan audzējs, gan citas slimības. Un mūsu centrā šādi defekti tiek ārstēti – sākot no galvas un beidzot ar kājām. Droši vien lasītājam vissaprotamākā varētu būt krūts onkoloģija, kuras rezultātā sieviete zaudē krūti, bet mēs atjaunojam, vai arī apakšstilba osteomielīts (kaula puve), kas arī tiek ārstēta kā audzējs: visa slimā daļa, ieskaitot kaulu, tiek izgriezta, un caurums aizvērts ar audu transplantātu no paša pacienta ķermeņa. Transplantācija ir mūsu ikdienas operācija – atšķirība tāda, ka audus ņem no paša pacienta, tikai cita reģiona. To mēs saucam par “Robina Huda” ķirurģiju – paņem tur, kur mazāk vajag, un ieliek tur, kur bez tā nevar iztikt.
Trešā kategorija ir pilna spektra perifēro nervu ķirurģija, tas ir, sākot ar nervu pinumu kaklā (Plexus Brachialis), beidzot ar visiem pazīstamo karpālo tuneli.
Ceturtā grupa ir klasiska rokas ķirurģija. Ar to domājot gan rokas ortopēdiju, gan artroskopiju utt. Vienīgais, ko mēs augšējā ekstremitātē neveicam, ir pleca un elkoņa locītavas endoprotezēšana.
Patiesībā visas nosauktās tehnoloģijas jau arī ir pašu ārstu apgūtas un ieviestas praksē Latvijā. Te laikam būs arī mazs akmentiņš Veselības ministrijas dārziņā – neviena no tehnoloģijām kopš 1999. gada nav apgūta un ieviesta par valsts naudu.
Panākumu pamatā ir sakārtota domāšana
DDD: Bieži vien dzirdami izteikumi, ka Latvijai ir vajadzīga sava “Nokia” vai “Skype” – veiksmes stāsts, kas atdzīvinātu valsts ekonomiku un padarītu Latvijas vārdu pazīstamu visā pasaulē. Vai, jūsuprāt, medicīna, mikroķirurģijas nozare varētu kļūt par latviešu veiksmes stāstu?
Mārtiņš Kapickis: Latviešu veiksmes stāsts nav vienā nozarē. Nokia neradās kā izolēts fenomens. Lai Nokia rastos, vajag sakārtot gan izglītību, gan veselības aprūpi, gan tiesu sistēmu, un tam pamatā ir sakārtota domāšana.
Manuprāt, pietiek kladzināt par “domāšanu ārpus rāmjiem”, “ilgtspējīgu attīstību” un citiem moderniem jēdzieniem. Latvijas veiksmes stāsts ir tikai izvēles vai lēmuma jautājums. Un lēmums nav sākt ražot “konkurētspējīgu, ilgtspējīgu” utt. produktu, bet “iedzīt” savā uzskatu sistēmā, ka bizness bez morāles, pat tad, ja tam ir piesaistīts ES fondu finansējums, nekad nekļūs par Nokia. Sociālistu teiktajam, ka “kapitālisms ir bankrotējis”, patiesībā ir jāskan tā – “bankrotējusi ir kapitālisma morāle”! Ja ar beisbola nūju kaimiņam ielauž galvu, tad neviens sapratīgs cilvēks nevainos beisbola nūju, bet tieši to, manuprāt, dara sociālisti. Mūsu veiksmes stāsts pacietīgi gaida savu piedzimšanu…
DDD: Ko jūs domājat par tā saukto medicīnas tūrismu? Zinu, ka Siguldas slimnīca ir guvusi atpazīstamību Skandināvijas valstīs, no kurienes brauc uz Latviju veikt operācijas, lai uzvarētu cīņā ar lieko svaru. Vai maksāt spējīgo ārvalstu pacientu pieplūdums nevar sadārdzināt pakalpojuma cenu vietējiem iedzīvotājiem, kā tas notiek, piemēram, nekustamo īpašumu tirgū – pieprasījums rada cenu pieaugumu?
M.K.: Atbildot īsi – redzu tam perspektīvu, bet iepriekš teiktā kontekstā. Lai Latvija kļūtu par medicīnas tūrisma galapunktu (skaļi būtu teikt – lielvalsti), ir jāmaina pašas valsts reputācija. Mēs noteikti varam (un to pierāda arī jūsu minētais piemērs) sporādiski apmierināt pieprasījumu konkrētu pacientu ārstēšanai. Uz to pat var uzbūvēt labu uzņēmējdarbību! Tomēr ceru, ka lasītājs man piekritīs, ka runāt par medicīnas tūrisma INDUSTRIJU var tikai tad, kad tā ir izstrādāta, prognozējama sistēma, kas pakļaujas tirgus noteikumiem. Mēs kā uzņēmums arī esam ceļā uz to, bet vēl nevar runāt par sistēmu.
Atbildot uz otro jautājumu, vai, attīstoties medicīnas tūrismam, pieaugs pakalpojuma cenas, jāsaka atklāti – cenas var palielināties, jo pakalpojums būs brīvajā tirgū! Tomēr par šo jautājumu ir jādomā Veselības ministrijai, un es paredzu, ka reakcija var būt divējāda.
Viens variants ir censties ierobežot brīvo tirgu (un tam atbildīgās institūcijas ir gatavas un ar lielu pieredzi), taču, lai gan šis ceļš ir reāls, tas ir bezperspektīvs un nogalinās medicīnas tūrismu.
Otrs variants ir… ļoti nepopulārs, tāpēc maz iespējams. Jebkura nopietna domāšanas maiņa vienmēr ir bijusi un būs sāpīga. Tas ir kā dabas vai Dieva likums: “Kas nestrādā, tam nebūs ēst!” Ja ēst tomēr ir iespējams, tad kāpēc strādāt? Te arī slēpjas visa domāšanas maiņa.
Intervēja Liene Apine