Jā
nis Rožkalns
Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieks
Kas to varēja iedomāties, ka par vienu no tuvākajiem aģent-organizācijas “Mozaīka” homoseksuāla dzīvesveida reklamētājiem kļūs no valsts budžeta finansētais – Latvijas Leļļu teātris.
Bet tieši tas ir noticis – kopš pavasara Leļļu teātra iestudējumā “Pavasara atmoda” tiek rādīta divu puišu maigošanās kā normālas attiecības starp diviem vīriešiem. Izrāde notiek katru mēnesi, par ko vēsta liela afiša uz paša teātra jumta. Iestudējuma režisors ir kādreizējais Liepājas teātra direktors, režisors Ivars Lūsis, scenogrāfs – Aigars Ozoliņš, tērpu māksliniece – Ieva Veita, bet komponists – Silvestrs Zemgals.
Kad draugiem un paziņām es stāstu par šo jaunumu, neviens netic un pārjautā, vai nav kaut kas sajaukts? Latvieši ir bezgala pārsteigti, daudzi pat šokēti. Lai nu kur, bet Leļļu teātrī bērniem un jauniešiem par vecāku nodokļos samaksāto naudu postīt bērnu dzīves?! Diemžēl tā ir patiesība.
Šajās dienās iegriezos Leļļu teātrī, vēloties uzzināt, ko tad par to domā paši darbinieki. Pirmo satiku teātra administratori – Diānu Siliņu. Jautāju, kā viņa to vērtē? Izvērtās šāds dialogs:
– Bet tur jau nav tikai tas, tur ir vēl daudzas citas lietas…
– Bet es jautāju tieši par šo – par divu vīriešu maigošanos, kas arī tur ir, un tas tur netiek nosodīts kā netikums?
– Tas ir tikai nebūtisks sižetiņš…
Runāju ar teātra sabiedrisko attiecību vadītāju – Andu Dzenīti. Attieksme ir tieši tāda pati: jā, uzvedums rāda homoseksuālu ainu, bet reklāma tā nav. Citiem vārdiem, Leļļu teātra personāls ir tā iesprūdis jaunajā geju popularizētāju lomā, ka netiek no tās vairs ārā un ir gatavi līdz galam apgalvot, ka zils ir balts, bet, ja vajag, arī otrādi.
Cik tāda divkosība ir velnišķīgi viltīga, neslēpj pats Leļļu teātra aktieris Aleksandrs Jonovs:
“Jā, izrādē ir aina arī ar puišu mīlestību, bet mēs nereklamējam šādas attiecības, tikai
Skats no izrādes “Pavasara atmoda”. Ekrānuzņēmums.
parādām, ka arī vīriešu starpā var pamosties jūtas.”
To visu noklausījies, stipri apjucis, piezvanīju godavīram, Voldemāram Dziedātājam, kurš Leļļu teātrī ir nostrādājis garus 36 gadus, no tiem 10 gadus bijis tā direktors, tagad pensijā. V.Dziedātājs ir Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris un tagad arī Latvijas Ordeņu brālības valdes loceklis. Par šī uzveduma amorālo saturu viņš ir sašutis un saka:
“Lelļu teātris gadu desmitiem ir audzinājis bērniem tikumību un labestību, un ir nožēlojami, ka tagad tiek popularizētas homoseksuālas ainas. Man tas ir nepieņemami un es to noteikti nosodu!”
Ļoti iespaidīgu komentāru par šo notikumu sniedza J.Mežsarga, kas pati ir māte:
“Ne viss, kas ar pindzeli uzmālēts uz audekla, ir glezna, tāpat ne viss, kas notiek uz skatuves, ir uzskatāms par mākslu.
Par gaumi, protams, strīdas, bet es uzskatu, ka skatuve ir mākslai; noviržu analīze – medicīnai un psiholoģijai. Pusaudži ir hormonu pārpilni sava “ceļa meklētāji”, un nevajadzētu viņiem rādīt, ka var iet arī strupceļā… Tikai paši homoseksuālie cilvēki zina, cik tas ceļš ir grūts, sarežģīts un kādas ir šī ceļa beigas. Nodevība, mūžīga slēpšanās, necieņa no apkārtējo puses, normālas ģimenes ar bērniem neiespējamība… lai cik ļoti viņi gribētu ar savu “atšķirīgumu” lepoties, rīkojot “Praidus”, tas nav patiess iekšējs lepnums. Tā ir traģēdija, apzināta vai labākajā gadījumā – neapzināta.
Tāpēc es uzskatu, ka nav jārāda bērnam cigarete, ja nevēlies, lai viņam rastos interese smēķēt. Tā rodas interese iet pa bīstamu taku. Šī interese nerodas tajā brīdī – tajā brīdī rodas pieļaujamības sajūta. Režisori mēdz būt jauni un ne tik jauni. Jaunajiem gribas rādīt ko neredzētu, nebijušu, demonstrēt uzdrīkstēšanos. Iekļūt “ļaužu valodās”, gūt popularitāti. Tāpat ir māksliniekiem – katrai jaunai paaudzei gribas atšķirties no iepriekšējās un arī no visām pārējām, gribas būt oriģinālam… Tā rodas gleznas ar oranžzaļiem klozetpodiem…”
Katrs godprātīgs cilvēks saprot, ka tie morāles un tikumības padomi, ar kuriem aug bērni un jaunatne, nākošajām paaudzēm ir izšķiroši ne tikai viņu pašu dzīvēm, bet arī valsts labklājībai, jo bez tikumiskas attieksmes nevar veidot stipru ģimeni, kurā augs kupls pulciņš laimīgu bērnu.
Tādā gadījumā, kādēļ mums maksāt nodokļus, ja ar mūsu naudu samaitā mūsu bērnus? Tādēļ atbildība par to ir jāprasa gan no valsts pirmajām personām, gan arī no Kultūras ministrijas, kas tiešā veidā ir atbildīga par šo iestādi.
Netikumības legalizēšana ir ne tikai Satversmes 116. panta pārkāpums, bet arī noziegums pret savu tautu.
Mums, latviešu sabiedrībai, ir jādara viss iespējamais, lai šī izrāde tiktu apturēta, bezatbildīgie sodīti un Leļļu teātrī ieviesta pienācīga kārtība, kas nāk par svētību mūsu bērniem un mazbērniem.