Aivars Brīze teica: “Es lepojos, ka esmu latvietis!”

22. oktobrī Latviju pāršalca negaidīta skumja ziņa – 51 gadu vecumā piepeši ir miris mūziķis, grupas “Līvi” bijušais solists Aivars Brīze. Pieminot talantīgo mūziķi, notikuši atceres pasākumi un koncerti, atminoties Aivara Brīzes devumu latviešu rokmūzikas attīstībā.

Mūsu, laikraksta “DDD” veidotāju un lasītāju, atmiņās Aivars Brīze paliks ar savu drosmīgo nostāju, nesalaužamo taisnīguma izjūtu un Tēvzemes mīlestību. Iespējams, vairums no tiem, kuriem Aivars Brīze saistās tikai ar vīrišķīgu un spēcīgu balsi uz skatuves, nemaz nezina, cik ļoti Aivars alka pēc taisnīguma atjaunošanas Latvijā. Vienā no intervijām laikrakstā “DDD” viņš sacīja stingri un nelokāmi: “Es lepojos, ka esmu latvietis!” Varam vien cerēt, ka tie, kuri uzstājas kā viņa daiļrades cienītāji, reiz spēs tāpat kā Aivars Brīze bez kompromisiem mīlēt savu tautu un zemi un cīnīties par taisnīguma atjaunošanu – tas ir, par Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju.

Laikraksta “DDD” veidotāji izsaka dziļu līdzjūtību Elitai Veidemanei un citiem Aivara Brīzes tuviniekiem.

Vēlot mūsu Draugam Aivaram Brīzem gaišu Augšupceļu, nolēmām publicēt fragmentus no viņa teiktā laikrakstā “DDD”.

Daudz zābaku pa manu zemi staigā…

Pirmo reizi ar Aivaru Brīzi tikāmies 2003. gadā, kad okupanti mītiņā pret latviešu valodu kā skolu mācību valodu izpildīja grupas “Līvi” dziesmu “Dzimtā valoda”.

Aivars Brīze: [..] Ze­me, ku­rā dzī­vo, ir jā­cie­na un tas, pirm­kārt, no­zī­mē ie­mā­cī­ties pa­mat­tau­tas va­lo­du. Vi­ņi dzī­vo ar do­mu, ka tur, kur vi­ņi at­ro­das, var dik­tēt sa­vus no­tei­ku­mus. Šie kriev­va­lo­dī­gie do­mā, ka ne­vis vi­ņiem jā­mā­cās lat­vie­šu va­lo­da, bet lat­vie­šiem jā­ru­nā krie­vis­ki. Ne­kā ne­bi­ja! [..] Ja ne­pa­tīk – lai brauc mā­jās! Tur ne­būs ne­kā­das pro­blē­mas, vi­si un vi­sur ru­nās ti­kai krie­vis­ki.

Uz­ska­tu, ka kat­ram lat­vie­tim jā­rū­pē­jas par sa­vu tau­tu, va­do­ties pēc prin­ci­pa – ik­kat­ram ro­ka jā­pie­liek, lai lie­lais darbs uz priekš­u tiek, lai ne­bū­tu ti­kai ru­nas, bet arī re­āli dar­bi. Es­mu pār­lie­ci­nāts, ka tad, ja katrs pēc vis­la­bā­kās sirds­ap­zi­ņas pie­liks sa­vu ro­ku, prā­tu un sir­di, tad re­zul­tā­tu var sa­sniegt. Kas at­tie­cas uz ma­ni – stā­vu un krī­tu par to, ka mū­su ma­za­jā zem­ītē, ko sauc par Lat­vi­ju, mū­su Dzim­te­nē, vi­sam jā­no­tiek lat­vie­šu va­lo­dā. Vi­siem, kas šeit ir ie­nā­ku­ši, jā­cie­na šīs ze­mes ti­ku­mi un li­ku­mi, un viens no cie­ņas iz­paus­mes vei­diem ir zi­nāt lat­vie­šu va­lo­du. [..] Ne­kam nav jē­gas, pirms nav lik­vi­dē­tas oku­pā­ci­jas se­kas.

[..] At­tie­cī­bā uz ma­ni un uz to, ko da­ru, uz­ska­tu un vien­mēr uz­ska­tī­šu, ka Lat­vi­jā dzies­mas ir jā­iz­pil­da ti­kai un vie­nī­gi lat­vie­šu va­lo­dā. Es va­rē­tu iz­pil­dīt vis­da­žā­dā­ko re­per­tu­āru, sā­kot ar Bīt­liem un bei­dzot ar sazin’ ko, jo kaut cik ne­cik zi­nu an­gļu va­lo­du. Bet es šo va­lo­du ne­jū­tu men­tā­li, līdz ar to, mans vēs­tī­jums klau­sī­tā­jus ne­sa­sniegs, jo ma­na sirds balss ta­jā brī­dī vien­kār­ši ne­skan. Lat­vie­tis lat­vie­ti var uz­ru­nāt ti­kai sa­vā dzim­ta­jā va­lo­dā. [..]

Ga­lu ga­lā, mū­su tā­pat kā ik­vie­na lat­vie­ša uz­de­vums ir da­rīt vi­su, lai Lat­vi­jā pēc ie­spē­jas il­gāk un vai­rāk bū­tu lat­vie­šu. Mums ta­ču nav al­ter­na­tī­vas, jo šī ir vie­nī­gā vie­ta, kur va­ram ru­nāt lat­vis­ki, kur pa­ši va­ram vei­dot sa­vu kār­tī­bu un dzī­vot sa­ska­ņā ar to. Ka­mēr cil­vē­ki to ne­sa­pra­tīs, ne­kas ne­mai­nī­sies. Lat­vi­jā ne­drīkst pie­ļaut lie­lo kos­mo­po­lī­tis­ma in­vā­zi­ju, ma­nu­prāt, to va­ja­dzē­tu aiz­liegt ar li­ku­mu. Ma­na pār­lie­cī­ba ir vien­no­zī­mī­ga – Lat­vi­jā vi­sam jā­būt vēr­stam uz lat­vie­šu na­ci­onā­lās iden­ti­tā­tes stip­ri­nā­ša­nu, tas at­tie­cas arī uz mū­zi­ķiem un vi­ņu dar­bu. [..]

Ma­nu­prāt vis­lie­lā­kā pro­blē­ma ir gļē­vu­lī­ba, ar ku­ru sli­mo mū­su tau­ta. Nav sva­rī­gi, vai to vei­ci­nā­ju­ši vēs­tu­ris­kie ap­stāk­ļi vai kas cits, bet skaidrs ir viens – gļē­vums ir mū­su nā­ci­jas lāsts, kurš pa­šu spē­kiem jā­pār­var. Bei­dzot jā­sap­rot, ka ego­is­tis­kā ma­te­ri­ālo la­bu­mu uz­krā­ša­na un bai­les, ko par mums do­mā tu­vā­ki vai tā­lā­ki kai­mi­ņi, ne pie kā la­ba ne­no­ve­dīs. Glu­ži pre­tē­ji, tas vā­ji­na mū­su tau­tas spē­ku un iz­re­dzes at­brī­vot sa­vu zem­i no oku­pan­tiem un kļūt pa­tie­si brī­viem. Jums, Lat­vi­jas Na­ci­onā­la­jai fron­tei, pa­tie­sī­bā bū­tu jā­būt tam dzi­nēj­spē­kam, kurš vi­sos ie­dedz na­ci­onā­lis­ma lies­mu.

(“DDD” Nr.22(44), 2003. gada oktobris/novembris)

 

Tas īstais brīdis ir jau sen

2004.gada 12.martā pret LNF priekšsēdētāju Aivaru Gardu tika vērsts politisks terora akts ar mērķi viņu nogalināt.

Aivars Brīze: [..] Aivaram Gardam ir jāapzinās, cik nozīmīgs viņš ir latviešu tautai, tādēļ viņam jo īpaši jārūpējas par savu drošību. [..]

Diemžēl mūsu tauta ir dziļi apolitiska un ļoti gļēva. Ir ļoti daudzi tādi, kuri apgalvo, ka īstajā brīdī viņi būs gatavi cīņai. Tā ir tikai tāda atrunāšanās, jo tas īstais brīdis ir jau sen – jau kopš tā laika, kad tie zābaki neaizvācās no Latvijas, turpinādami mīcīt mūsu zemi. [..]

(“DDD” Nr.7(55), 2004. gada aprīlis)

 

 

“Mēs sitīsim tos utainos…”

2005. gada 16. martā, ja nebūtu Aivara Brīzes un Elitas Veidemanes, visi 16. marta gājiena dalībnieki būtu ātri izklīduši. Ai­vars Brī­ze un Elita Veidemane pie­gā­ja pie oku­pan­tu sa­laš­ņu pū­ļa, kas ap­sau­kā­ja lat­vie­šus par fa­šis­tiem, un uz­dzie­dā­ja: “Mēs si­tī­sim tos utai­nos…”. Vi­si lat­vie­ši dzie­dā­ja līdz­i.

Aivars Brīze: Uz­ska­tu, ka ti­kai ar to, ka pa­teik­šu, ka es­mu pat­ri­ots, ne­pie­tiek – ir ak­tī­vi jā­pa­rā­da sa­va at­tiek­sme pret no­tie­ko­šo. 16.marts jā­at­zī­mē ne ti­kai Les­te­nē. Ma­nu­prāt, tas vai­rāk va­ja­dzīgs tie­ši Rī­gā, jo liek aiz­do­mā­ties, kas pēc bū­tī­bas ir pat­ri­otisms. [..]

Vi­su lai­ku tiek skan­di­nāts, ka krie­vi Lat­vi­jā tiek ap­spies­ti. Ga­lu ga­lā, ja kāds te jū­tas ap­spiests, ko tad viņš vēl te dzī­vo. Ir mil­zī­gā, ba­gā­tā Krie­vi­ja, lai ta­ču brauc prom un dzī­vo tur – sa­vā dzim­te­nē. Lai sa­vāc sa­vas man­ti­ņas un brauc prom. No­žē­lo­ja­mi, ka šie cil­vē­ki pa­kļau­jas vi­sā­du pli­ne­ru, žda­no­ku, ko­to­vu pro­vo­kā­ci­jām. Man bū­tu kauns, ja kaut kā­di pār­krie­vo­ti eb­re­ji “cī­nī­tos par ma­nām tie­sī­bām”. [..]

Ka­mēr ne­ju­tī­sim, ka pa­ši esam šeit saim­nie­ki, tik­mēr ne­kas ne­mai­nī­sies. Sko­lā jaun­iešiem, ku­ri man sa­ka, ka vi­ņiem esot kauns dzie­dāt lat­vie­šu va­lo­dā, at­bil­du, lai pa­ska­tās pa­sau­les kar­tē, cik ma­za ir mū­su zem­īte, cik lai­mī­giem mums jā­būt, ka mums ir paš­iem sa­va ze­me, va­lo­da, kul­tū­ra. Diem­žēl to ne­no­vēr­tē­jam un ne­cī­nā­mies par sa­vām tie­sī­bām.

[..]Pa­ra­dok­sā­li, bet tau­ta tiek tu­rē­ta gro­žos. Bū­tī­bā sen jau va­ja­dzē­ja no­tikt re­vo­lū­ci­jai, bet tau­ta ar eko­no­mis­kiem lī­dzek­ļiem ir pa­da­rī­ta pa­klau­sī­ga. Ko šā­dā si­tu­āci­jā da­rīt? Jā­būt vie­no­tam mēr­ķim ap ku­ru cil­vē­ki va­rē­tu or­ga­ni­zē­ties. Šo­brīd šāds mēr­ķis ir atbrī­vo­ša­nās no oku­pan­tiem.

[..]

Oku­pan­tu re­pat­ri­āci­jai bi­ja jā­no­tiek jau sen – 1990.ga­du sā­ku­mā, kad no Lat­vi­jas aiz­vā­cās pa­dom­ju ar­mi­ja. Mū­su mīkst­čau­lī­gā, la­bu­mus alk­sto­šā va­ra at­kal vi­su “no­pū­de­lē­ja”. Nav ta­ču no­slē­pums, ka At­mo­das lai­kā, ka­mēr lat­vie­ši vīs­tī­ja vī­zes un sē­ja prie­vī­tes, žī­di un krie­vi ve­da Lat­vi­jā čar­te­ra kra­vas ar da­žā­dām pre­cēm.

Mums pie­trū­ka ne­at­lai­dī­bas, lai īs­te­no­tu bū­tis­kā­ko, cen­trā­lo At­mo­das ide­ju – na­ci­onā­li ne­at­ka­rī­gas valsts at­jau­no­ša­na. Ne­esam to re­ali­zē­ju­ši, jo de­oku­pā­ci­ja un de­ko­lo­ni­zā­ci­ja nav no­ti­ku­si. Lat­vie­ši ir skait­lis­ki ma­za nā­ci­ja, lai va­rē­tu at­ļau­ties tā­du grez­nī­bu kā glo­ba­li­zā­ci­ja – iz­šķī­ša­nu kos­mo­po­lī­tis­kā iz­dzim­te­ņu ma­sā. [..] Mums jā­da­ra tā­pat kā žī­di – ne­at­lai­dī­gi un pas­tā­vī­gi jā­skan­di­na viens un tas pats, jo ti­kai tā ie­spē­jams sa­sniegt vē­la­mo re­zul­tā­tu. At­šķi­rī­ba ti­kai tā, ka mū­su pus­ē vēl ir tais­nī­ba, bet vi­ņu pus­ē nav.

(“DDD” Nr. 8(82) 2005. gada aprīlis)

 

Jāslēdz krievu skolas!

2005. gada 6. septembrī pie Ministru kabineta piketēja skolotāji, starp kuriem varēja sastapt arī toreizējo Rīgas 14. Vakara maiņas vidusskolas skolotāju Aivaru Brīzi.

Aivars Brīze: No­tiek ne­tais­nī­ba pret ma­nu tau­tu. Ja mums ne­būs iz­glī­to­ta jau­nat­ne ne­kas nor­māls ar šo nā­ci­ju ne­va­rēs no­tikt. Ti­kai iz­glī­to­ta nā­ci­ja var būt se­vi cie­no­ša un at­tīs­tī­ties spē­jī­ga. [..]

Ja Lat­vi­jā par valsts lī­dzek­ļiem ne­tik­tu uz­tu­rē­tas kriev­va­lo­dī­go sko­las, daudz vai­rāk lī­dzek­ļu at­lik­tu lat­vie­šu sko­lām. Šī ir tā div­ko­sī­gā Saei­mas, val­dī­bas un pre­zi­den­tes at­tiek­sme. Es ne­zi­nu, kas vi­ņus bī­da, bet kāds vi­ņus bī­da. Tā­pat kā par sko­lu pro­blē­mām, arī par de­ko­lo­ni­zā­ci­jas un de­oku­pā­ci­jas ne­pie­cie­ša­mī­bu vi­ņi ru­nā ti­kai “caur pu­ķēm”, ne­vis tie­ši. Ta­ču da­rīt ne­ko ne­da­ra… [..]

Ša­jos ap­stāk­ļos ir jā­sas­prie­go vi­sa uz­ma­nī­ba uz pa­mat­tau­tas pro­blē­mām. Kā­das krie­vu sko­las?! Lai pa­ši mak­sā, mums nav jā­uz­tur lie­ka nas­ta. Vi­sa šī šaus­mī­gi pie­sar­dzī­gā at­tiek­sme pret “mi­no­ri­tā­tēm” ir vien­kār­ši smiek­lī­ga. Vi­sus tos pli­ne­rus, žda­no­kas u.c. jau sen va­ja­dzē­ja iz­rai­dīt no valsts. Ne­ko tā­du ne­vie­nā ci­tā val­stī vi­ņi ne­va­rē­tu at­ļau­ties.

Šīs va­ras vie­nī­gais ie­ro­cis, kā no­tu­rēt tau­tu, lai tā ne­iz­vir­zī­tu po­li­tis­kās pra­sī­bas par de­ko­lo­ni­zā­ci­ju, de­oku­pā­ci­ju, ir eko­no­mis­kie gro­ži. Tie ir tie dzel­ži zir­ga mu­tē, ar ko tiek tu­rē­ta tau­ta. Ne­ļau­si­mies tam!

(“DDD” Nr. 20(94), 2005. gada septembris/oktobris)

 

Veselīga pretestība pederokrātijai

Aivars Brīze nekad neslēpa nepatiku pret pederastiem. Pēc tiesas pret K.Streipu un pirms gaidāmā pederastu gājiena viņa izteikumi daudzus sabiedēja.

Aivars Brīze: [..] Pe­de­ras­tus var sa­lī­dzi­nāt ar ma­so­niem, ku­ri kā tāds as­toņ­kā­jis sa­vus taus­tek­ļus ie­lai­dis arī mū­su tie­su sis­tē­mā.

DDD: Kā­dai, ta­vu­prāt, va­ja­dzē­tu būt sa­bied­rī­bas at­tiek­smei pret pe­de­ras­tiem?

A.B.: Par kā­du ho­mo­fo­bi­ju vis­pār var būt ru­na, ja tas ir ele­men­tārs tau­tas paš­sa­gla­bā­ša­nās in­stinkts. Vēs­tu­rē ir zi­nā­mi pie­mē­ri, kad ļo­ti va­re­nas ci­vi­li­zā­ci­jas ir sa­bru­ku­šas tie­ši ho­mo­sek­su­ālis­ma uz­plau­ku­ma dēļ. Šie de­ģe­ne­rā­ti ape­lē pie tie­sī­bām, kā­das tiem it kā ga­ran­tē­jot de­mo­krā­ti­ja. De­mo­krā­ti­ja ir tau­tas va­ra, bet, at­vai­no­jiet, nav tā­das pe­de­ras­tu tau­tas.

[..] Puiši, kurus vedu, vienkārši sāka visus “pūpēdīšus-pelmenīšus” pēc kārtas dauzīt. Es, protams, piepalīdzēju. Kā la­sī­tā­ji do­mā, vai tie­ši šā­dai ag­re­sī­vai no­stā­jai nav jā­būt pret pe­de­ras­tiem, ku­ri at­sa­kās ār­stē­ties un uz­bā­žas ar sa­va dzī­ves­vei­da pro­pa­gan­du? Kad bi­ju in­ter­nāt­sko­las audzēk­nis, zag­ļus pār­mā­cī­jām ti­kai ar fi­zis­ku ie­tek­mē­ša­nu. Acīm­re­dzot pe­de­ras­tiem arī nav sa­pro­ta­ma cil­vē­cis­ka va­lo­da. Mū­su ma­zā zem­īte ne­var at­ļau­ties tā­du iz­vir­tī­bas ār­prā­tu.

(“DDD” Nr. 11(111), 2006. gada maijs/jūnijs)

 

Pēc šo izteikumu publicēšanas, Aivars Brīze sastapās ar atšķirīgu vērtējumu un vēlējās ar to dalīties arī ar laikrakstu “DDD”.

Aivars Brīze: Kār­tē­jo rei­zi pār­lie­ci­nā­jos, ka laik­rak­stu “DDD” la­sa pla­ša sa­bied­rī­ba – sā­kot ar vien­kār­šiem lau­ku cil­vē­kiem un bei­dzot ar mi­nis­tri­ju ie­rēd­ņiem un augst­ām valsts amat­per­so­nām, kaut arī ofi­ci­āli tiek iz­pla­tīts mīts, ka “DDD” ir ma­za un ne­no­zī­mī­ga avī­zī­te. Ma­na pār­lie­cī­ba, ka jā­da­ra viss, lai pe­de­ras­ti un vi­ņu at­bal­stī­tā­ji ne­va­zā­tos pa Rī­gas ie­lām, ne­līs­tu sko­lās un ma­su in­for­mā­ci­jas lī­dzek­ļos ar sa­va per­ver­sā dzī­ves­vei­da pro­pa­gan­du, ti­ka pa­ma­nī­ta. [..]

Arī at­se­viš­ķi Iekš­lie­tu mi­nis­tri­jas ie­rēd­ņi acīm­re­dzot bi­ja iz­la­sī­ju­ši “DDD”, jo mē­ģi­nā­ja ma­ni drau­dzī­gi pār­lie­ci­nāt, ka tā jau ru­nāt ne­var. Kā ne­var? Ir ne ti­kai jā­ru­nā, bet arī jā­rī­ko­jas. At­kār­to­šu vēl­reiz, ka pe­de­ras­ti ne­sa­prot cil­vē­cis­ku va­lo­du. Kul­tu­rā­li ir cen­sties ru­nāt ot­ram sa­pro­ta­mi, un tie­ši to es arī pie­dā­vā­ju. Ja tie ap­zi­ņas de­ģe­ne­rā­ti pa la­bam ne­sa­prot, tad… Dro­ši vien at­kal sa­ņem­šu pār­me­tu­mus, ka es­mu ho­mo­fobs, bet tā nu ir lie­ta, par ko pa­tie­si le­po­jos.

(“DDD” Nr. 12(112), 2006. gada jūnijs)

 

 

Patiesība vai nu ir, vai nav!

Aivars Brīze bija Draugs, kurš bija blakus un atbalstīja tad, kad tas bija visvairāk vajadzīgs. Viņš līdz ar daudziem citiem laikraksta “DDD” lasītājiem bija klāt tiesā, kurā izskatīja krimināllietu pret laikraksta “DDD” veidotājiem par nacionālā naida kurināšanu.

Aivars Brīze: [..] Kādēļ mediji tik maz pievērsa uzmanību tiesai un problēmām, kas procesā tika apskatītas? Mediju inertums liecina, ka, vai nu mediji baidās atklāti runāt vai arī viņus principā tas neinteresē. Nav Latvijā neatkarīgu mediju. Vienīgā neatkarīgā un patiesā avīze ir “DDD”. [..]

Būtībā, un to apliecinās visi, kuri bija tiesā, tiesas process, kurā izskatīja krimināllietu pret jums, kārtējo reizi pierādīja, ka patiesība vai nu ir, vai nav. Jebkādi spriedelējumi par to ir tukša salmu kulšana. [..]

Šis tiesas process bija lieliska mācību stunda gan nacionālā, gan juridiskā aspektā. Man tikai jautājums, ja tik daudz filmēja un fotografēja, kur tas viss palicis? Ja jau mediji tik maz par šo tiesu runāja, tad jau pietika, ka Brīze ar savu mazo fotoaparātiņu pafotografēja. Varbūt drošības dienesti lika filmēt, lai pēc tam varētu izmantot kā mācību materiālu? [..]

(“DDD” Nr. 20(120), 2006. gada septembris/oktobris)

 

Inteliģence ar ēzeļa ausīm

2007. gada rudens izcēlās ar “inteliģences” pamošanos, aizstāvot Loskutovu, kuru valdība atlaida no KNAB vadītāja amata.

Aivars Brīze: Kā­dēļ es ne­pie­da­lī­jos tā sau­ca­mās in­te­li­ģen­ces, kul­tū­ras pār­stāv­ju, ku­riem it kā rū­pot Lat­vi­jā no­tie­ko­šais, ak­ti­vi­tā­tēs? Uz­ska­tu, ka tā sau­ca­mais pro­tests pret Los­ku­to­va at­lai­ša­nu bi­ja ti­kai ie­gansts, lai aiz­mu­gu­rē da­rī­tu lie­las cū­cī­bas Lat­vi­jai. [..]

Ma­nas ne­uz­ti­cē­ša­nās ie­mesls, pirm­kārt, ir ak­ci­jas ie­ro­si­nā­tājs – So­ro­sa li­be­rā­lo un anti­na­ci­onā­lo, sa­bied­rī­bu de­gra­dē­jo­šo ide­ju ak­tīvs at­bal­stī­tājs Lat­vi­jā – laik­raksts “Die­na”. Šai avī­zei, ku­ru at­bal­sta ci­onis­ti, ne­kad ne­es­mu uz­ti­cē­jies. [..]

Ta­ču man ir jau­tā­jums gan de­dzī­ga­jiem pro­tes­ta ak­ci­jas rī­ko­tā­jiem, gan tiem cil­vē­kiem, ku­ri at­sau­cās un pie­da­lī­jās pi­ke­tā pie Saei­mas: kur jūs at­ra­dā­ties ta­jā brī­dī, kad Saei­mā no­ti­ka bal­so­jums par Ab­re­ni? Tas ta­ču Lat­vi­jai ir daudz­reiz sva­rī­gāk! Ra­ti­fi­cē­jot ro­bež­lī­gu­mu, at­do­dot Krie­vi­jai Lat­vi­jas te­ri­to­ri­ju, ti­ka pār­kāp­ta Sa­tver­sme – valsts pa­mat­li­kums, tie­sis­ku­ma ga­rants. Kā­dēļ ta­jā brī­dī tā sau­ca­mās in­te­li­ģen­ces pār­stāv­ji, kul­tū­ras cil­vē­ki ne­uz­trau­cās par tie­sis­ku­mu un ne­ai­ci­nā­ja cil­vē­ku ma­sas pie Saei­mas? [..]

Ru­nā­jot par Lat­vi­jas-Krie­vi­jas ro­bež­lī­gu­mu, šis ir spilgts pie­mērs, ka valsts va­dī­tā­ji tau­tu uz­ska­ta par muļ­ķiem. Tik sva­rī­gā jau­tā­ju­mā kā ro­bež­lī­gums ne­drīkst teikt tau­tai: “Stā­viet pie ra­tiem!” Mū­su val­dī­ba pa­ķē­ra pie­dā­vā­tās ēze­ļa ausis un lai­mī­gi at­de­va Lat­vi­jas te­ri­to­ri­ju Krie­vi­jai. Ab­surds! [..] Un ko mū­su tā sau­ca­mā in­te­li­ģen­ce? Klu­sē un prie­cā­jas par ēze­ļa ausīm. Tur, kur tau­tai bi­ja sa­šu­tu­mā jā­sa­ce­ļas, tur tās ne­bi­ja. Pa­tie­sī­bā jau arī tas, ka piec­i tūk­sto­ši cil­vē­ku, so­ro­sie­šu aici­nā­ti, sa­pul­cē­jās pie Saei­mas nav rā­dī­tājs – tā nav tau­ta. Tas bi­ja pū­lis.

(“DDD” Nr. 22(148), 2007. gada oktobris/novembris)

 

Dziesmu svētkiem ir jāvieno nācija

Aivars Brīze: Neesmu kora mūzikas lietpratējs un pats Dziesmu svētkos nepiedalījos – vēroju no malas. Emocionāli cilvēki izjuta pacēlumu. Žēl, ka šāda vienotība izpaužas tikai svētkos un reizi piecos gados. Manuprāt, latviešiem tādai vajadzētu būt ikdienā un vērstai uz galveno – nepieciešamību iespējami drīz likvidēt okupācijas sekas. Dziesmu svētkiem ir jābūt nācijas vienotības apliecinājumam. Apliecinājumam, ka latviešus vieno nacionālā ideja. Tas sevišķi nepieciešams šajā laikā, kad notiek strauja cilvēku, īpaši jaunākās paaudzes, kosmopolitizēšanās un eiropeizēšanās. Ja runājam vispār par latviešu spēju aptvert, kas šobrīd ir vissvarīgākais, tad, raugoties uz lielo Dziesmu svētku dalībnieku un skatītāju skaitu, skumji, ka dziedāt un dejot visi ir gatavi, bet protestēt pret savas Tēvzemes atdošanu, es domāju Abreni, atnāk vien saujiņa patriotu. Skumji, ko tur vairāk piebilst.

(“DDD” Nr. 15(167), 2008. gada jūlijs)

 

 

Gribi palikt – esi gatavs šaut!

2008. gada rudenī partijas “Visu Latvijai!” pārstāvis Jānis Iesalnieks interneta diskusijā atklāja, ka ir pret totālu dekolonizāciju.

Aivars Brīze: Pui­šiem, ja vi­ņi ir īs­ti na­ci­onā­lis­ti, bū­tu jā­sap­rot, ka jeb­kā­das at­kā­pes ir no­de­vī­ba. Ne­viens no oku­pan­tiem un vi­ņu pēc­nā­cē­jiem nav tie­sīgs pa­likt Lat­vi­jā. Vie­nī­gais va­ri­ants, kā oku­pants var kļūt par mū­su drau­gu, – ja viņš ak­tī­vi ie­sais­tās oku­pā­ci­ja se­ku lik­vi­dē­ša­nā un va­ja­dzī­bas ga­dī­ju­mā pat ir ga­tavs šaut uz sa­viem tau­tie­šiem. Ci­tu va­ri­an­tu nav! Pat lat­vie­šu va­lo­das zi­nā­ša­nas nav tās sva­rī­gā­kās lo­ja­li­tā­tes no­teik­ša­nā. Mēs ta­ču re­dzam, cik dau­dzi lat­vie­ši, ku­ri ru­nā lat­vis­ki bez ak­cen­ta, do­mā ar ak­cen­tu, rī­ko­jas no­de­vī­gi. Ļo­ti ce­ru, ka “Vi­su Lat­vi­jai!” arī beigs do­māt ar ak­cen­tu un no plā­nā gal­di­ņa ur­bē­jiem bei­dzot kļūst par kār­tī­giem vī­riem, ku­ri, ja ci­tā­di ne­var, pa­ņems tos oku­pan­tus un vi­sus aiz krā­gas iz­me­tīs no Lat­vi­jas.

Ir lie­tas, ku­rās kom­pro­mi­su ne­var būt, un de­ko­lo­ni­zā­ci­ja, oku­pā­ci­jas se­ku lik­vi­dē­ša­na ir vie­na no tām.

(“DDD” Nr. 20(172), 2008. gada septembris/oktobris)

 

Pietiek!

Pirmo reizi ar Aivaru Brīzi tikāmies 2003. gadā, kad krievvalodīgie kolonisti nelietīgi izmantoja grupas “Līvi” dziedāto dziesmu “Dzimtā valoda”. 2011. gadā krievvalodīgie okupanti atkal aktivizējās cīņai par “dzimto valodu”.

Aivars Brīze: Kopš toreizējām krievu skolu akcijām nekas nav mainījies – tie paši zābaki pa mūsu zemi vien bradā, un viņu nav palicis mazāk, bet vairāk – viņi dzimst vairāk nekā latvieši, viņi tik daudz nebrauc prom kā latvieši. [..]

Laikam tomēr taisnība būs čečenam Bislanam (Krūmiņam) Abdulmuslimovam (Latvijas čečenu kopienas līderis – L.A.), kurš retoriski jautāja: cik jūs, latvieši, ilgi dziedāsit un dejosit tajās savās pastaliņās – varbūt ir laiks sākt kaut ko reālu darīt?! Vienu brīdi dziesma un deja var būt ierocis, taču pienāk laiks, kad tā ir par maz. [..]

Kāda šodien ir mūsu tautas apziņa?! Latvieši ir lētticīgi un bailīgi, nespēj analizēt un domāt. Par visu tautu, protams, to nevar teikt, jo tie, kuri cīnās par Latvijas dekolonizāciju, ir augstas apziņas cilvēki. [..]

Ir tā saucamā inteliģence un patiesā dvēseles inteliģence, kura ir vienīgā mūsu tautas cerība. Problēma tā, ka latviešu vairākums ir gļēvi. Kamēr mums trūks drosmes, taisnīguma izjūtas, tikmēr nekas nemainīsies. Mums, latviešiem, ir valsts, kas no gaisa nenokrita – ar asinīm latvieši izcīnīja savu valsti!

DDD: Iespējams, jāņem rokās ieroči un jācīnās par savu zemi, taču tā vietā jauniešiem taisa visādus šovus – visi dzied un dejo.

A.B.: Raksturīgi latviešu tautai kopumā! Un šī tā saucamā dziedāšana lielākoties ir zema līmeņa bļaustīšanās. Gaume kļuvusi atbaidoša un prasīgums pret muzikālo kvalitāti – zems. Ne tikai ar politiskiem un ekonomiskiem lēmumiem tiek grauti valsts pamati, bet arī ar latviešu morālo degradēšanu. [..]

Man ir skumji, ka cilvēki nespēj aizdomāties, kādēļ viss šādi notiek. Pūlis akli tic masu informācijas līdzekļiem, bet, vai ir kāds, kurš spēj pateikt patiesību? Īstenībā tikai “DDD”. [..]

Pirmā numura “noziedzniece” Vairiņa 1999. gadā nonievāja valsts valodu, mīkstinot Valsts valodas likumu, jo vajadzēja izdabāt visādiem eirokomisāriem.

Būtu labāk mazbērnus auklējusi un zeķes adījusi, bet nē – vēl tagad jāsniedz “gudri” komentāri par visu un visiem. Būtu vismaz kādreiz ierunājusies par to, ka jālikvidē okupācijas sekas.

DDD: Tu saproti, bet kāpēc citi mūziķi, piemēram, Ainārs Mielavs to nesaprot un iet vēl 9. maijā dziedāt okupantiem?

A.B.: Negribu par viņu pat izteikties – viņš nav tā vērts. Ir jāspēj atšķirt graudus no pelavām. Nesaprotu, cik ir jāsamaksā, lai piedalītos okupantu orģijās.

Tā saucamais vieglais žanrs mūzikā ir ļoti sabojāts. Manuprāt, mūzika pasaulē un arī Latvijā tika radīta līdz 90-tajam gadam. Pēc tam sākās murgi – bizness un nenormāls mantu kults. [..]

Astoņdesmitajos gados, kad “Līvi” dziedāja “Daudz zābaku”, “Dzimtā valoda”, redzēju cilvēku acīs cerības. Visos bija neapslāpējama vēlēšanās būt brīviem, būt pašiem. Tapām brīvi, kļuvām mēs paši, bet kas tālāk?

Pat, ja okupanti tagad paši sakāptu vagonos un aizbrauktu, daudzas lietas pašas no sevis neatrisinātos, jo mums pašiem vien būs jāstrādā. Vai to spējam? Vai to gribam? Brīžiem šķiet, ka ar savu mazdūšību un gļēvumu pat neesam pelnījuši savu valsti. Bet jāatceras, ka no 2000 tautām pasaulē tikai 180 ir apbalvotas ar savu valsti. Taču mēs to nespējam novērtēt. [..]

Baidos tikai par vienu – aizraujoties ar svētku svinēšanu, neko nedarot savas tautas labā, dziesma “Dzimtā valoda”, kas piecēla tautu kājās, kas bija zināms katalizators un drošības devējs, var kļūt par rekviēmu. [..]

Esmu mūziķis, maz ko saprotu no politikas, bet es jūtu šo tautas garu un vismaz savu artavu ieguldu – saceru mūziku par šo tēmu, lai tautu paceltu, lai tautai atvērtu acis.

Roka mūzika, kā tāda, savā laikā bija protesta mūzika – protestēja pret valdošo iekārtu, pret zagļiem visapkārt, pret visu negatīvo sabiedrībā. Cilvēki teica: beidziet te karināt makaronus uz ausīm – mēs ar dziesmu pateiksim, ko domājam!

Gudri cilvēki stāsta, ko un kā vajadzētu, bet neviens nepasaka tos pamatu pamatus, proti, to, ka nekas šeit nenotiks uz labu, kamēr Latvijā nebūs uzvarējusi taisnība, kamēr šī nebūs latviešu zeme. Tu vari šeit strādāt nezin cik profesionāli, bet nenotiks nekas labs, kamēr latvieši šeit nejutīsies kā savā zemē. Cilvēks, lai arī kādas tautības viņš būtu, nevar dzīvot svešā zemē, viņam trūkst savas tautas kultūras.

Atceros, ko teica Aivars Garda: nav liela māksla parādīt varonību uz vienu brīdi, tā jāparāda ikdienas darbā! Nevar vienu brīdi iekliegties – dzenam viņus ārā – un pats mesties ātri vien krūmos. Jāiztur līdz galam. Ikvienam gribu teikt: esi konsekvents visās savās domās un uztverē!

(“DDD” Nr. 22(252) un Nr. 23(253), 2011.gada novembris/decembris)

 

 

Izziniet patiesību!

Aivars Brīze bija domātājs, daudz lasīja un meklēja patiesību.

Aivars Brīze: Izlasot Braiena Marka Riga grāmatu “Žīdu karavīri Hitlera armijā” un vērojot notiekošo ap žīdu īpašumu kompensācijas jautājumiem, rodas sajūta, ka kāds ļoti mērķtiecīgi vēlas uzurpēt visu šīs pasaules varu, lai kontrolētu tautas un indivīdus.

Manuprāt, žīdiem vajadzētu nokaunēties un lūgt piedošanu visām tautām par to, ko viņu pārstāvji šobrīd dara. Neviens neuzdrošinās kompensāciju prasītājiem atgādināt, ka Šustins, kurš gatavoja un parakstīja sarakstus par latviešu nošaušanu vai izvešanu uz Sibīriju, arī bija žīds. Kā to pierāda grāmatā “Žīdu karavīri Hitlera armijā” minētie fakti, žīdu izcelsmes cilvēki arī piedalījās hitleriskās Vācijas militārajā agresijā. Iespējams, ka žīdi bija arī to karavīru rindās, kuri 1941. gada 1. jūlijā okupēja Latviju. Daudzi aculiecinieki stāsta, ka arī padomju okupantu tankus ar ziediem un ovācijām sagaidīja daudzi žīdi. Par ko tad mums tagad viņiem jāatdod miljoni? Par to, ka daudzus žīdus, iespējams, iznīcināja vairāki viņu pašu tautieši? [..]

Latvijā ir likumi, kas ļāva ikvienam atgūt savus īpašumus. Kādēļ tagad piepeši žīdi kļuvuši vienlīdzīgāki par citiem? Mūsu valsts vadītājiem trūkst mugurkaula, lai visādām klintonēm, kas te brauc un māca mūs dzīvot, stingri pateiktu, ka mums ir likumi, kas jāievēro. [..]

Cilvēki ir pataisīti par gļēvuļiem, par sava vēdera un miesas kalpiem, kuri nespēj pastāvēt par saviem ideāliem un augstākajām interesēm.

(“DDD” Nr. 14(268), 2012. gada jūlijs/augusts)

 

 

Es lepojos, ka esmu latvietis!

Internetā agresīvi krievvalodīgie reperi izplatīja videoklipu “Es esmu nelojāls”. Toreiz Aivaram Brīzem jautājām, kādēļ latviešu mūziķi, radošo aprindu pārstāvji klusē?

Aivars Brīze: [..] Manuprāt, ne jau muzikantiem būtu viņiem jāatbild, bet pavisam citiem cilvēkiem – drošības dienestu pārstāvjiem, kuri, kad jānovērš naids pret latviešiem, izliekas par beigtiem. Kā var nesodīti realizēt tik klajus uzbrukumus?! To es nesaprotu.

Runājot par mūziķiem, ja mēs pamatu pamatos nesāksim neko darīt tā saucamajā popmūzikā, kas ir aizsniedzamāka lielākām tautas masām, kur mērķa auditorija ir jaunatne, ja caur dziesmām nesāksim runāt par savas zemes un savas tautas problēmām, parādot savas spējas, savu attieksmi, ka esam latvieši, ka šī ir mūsu zeme, ka mēs te esam noteicēji, tad diemžēl var pienākt brīdis, ka ir jau par vēlu. [..]

Manā izpratnē, mūzika ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē ir beigusies jau sen –1989. gadā. Pēc tam “radītais” ir komercija un skriešana pakaļ kaut kādiem Rietumu izdomātajiem mēsliem. Dziesmas ar saturu diemžēl ir beigušās. Ir jāsaprot, ja esi latvietis, tad tev sava zeme ir jājūt un jādzīvo tā, lai nebūtu kauns sevi saukt par latvieti.

Retais piedzimst par patriotu, bet par tādu var izaudzināt. Tādēļ, ja jaunietim nav iemācīta Tēvzemes mīlestība, tad atliek vien samierināties ar sekām. Protams, var jau teikt – es esmu mūziķis, neesmu politiķis un man nav nekas tur jādara. Bet, pagaidi, pirmkārt, – tu esi latvietis, tu esi šīs zemes pilsonis un saimnieks, un tev ir jābūt savai attieksmei pret to, tu nevari plūst pa straumi, pierīties desu, pelmeņus, būt laimīgs un pateikt: man vairāk neko dzīvē nevajag.  [..]

Cilvēkiem ir jāsaprot, ka no visiem tiks prasīts vienādi, un katram būs jāatbild. Sirdsapziņa ir šķīstītava, bet, ja tā ir netīra, tad nav iespējams normāli dzīvot.

Mūsu zeme pašreiz ir tik sarežģītās krustcelēs, kādās tā nav bijusi vēl nekad. Tas, ko varturi šodien dara ar mūsu tautu, ar mūsu valsti, ar mūsu zemi, ir vislielākais noziegums! [..]

Cilvēks ir jāvērtē pēc darbiem. Ar vārdiem es varu būt rijā, bet ar darbiem – aizkrāsnē. Ne velti ir šāds sakāmvārds. Es kā mūziķis savu iespēju robežās cenšos kaut ko darīt, esmu parādījis savu stāju. Nesaprotu, vai tiešām tik daudz latviešu neko nesaprot un neredz – lai tad iebāž savus bailīgos degunus kartē un paskatās, cik liela ir Latvija uz pasaules fona! Bet drosme aizstāvēt Taisnīgumu, savu tautu ir tikai 0,000… procentiem. Patiesībā šī pat nebūtu jāsauc par drosmi, jo tā ir normāla stāja cilvēkam, kurš apzinās, ka viņam ir sava Tēvija. Un tā tam ir jābūt.

Godīgi sakot, par visu, kas šobrīd notiek Latvijā, esmu tik sarūgtināts, ka nevaru mierīgi skatīties ne televīziju, ne klausīties radio. Šie cilvēki nesaprot, kādu noziegumu viņi izdara pret savu zemi, un neapjēdz, kādas sekas tas nesīs viņiem pašiem.

Viņi neapzinās, ka viss nāks karmiski atpakaļ – neizbēgami! Jebkura liela, globāla lieta jau ir kosmiska lieta, un par lielo devumu, mūsu zemi, kas mums uzticēta, – ja mēs nespējam to nosargāt, būs jāatbild. Arī es – negribu sevi nolikt ārpus tautas – nespēju nosargāt.

(“DDD” Nr. 21(275), 2012. gada novembris)

 

 

Huligānisms pie Brīvības pieminekļa

Aivars Brīze: 16. martā es jutos pazemots, ka manā valstī pie Brīvības pieminekļa okupanti ar dažiem pārkrievotiem žīdiem priekšgalā mani aplej ar samazgām. Tas bija terors pret latviešu tautu.

Vienīgais secinājums pēc 16. marta ir tāds, ka tik ilgi, kamēr nebūs veikta Latvijas deokupācija un dekolonizācija, nekas nemainīsies. Cilvēkiem ir jābeidz dzīvot ilūzijās, ka iespējama kaut kāda sadzīvošana, ka mīļā miera labad dažās lietās jāpiekāpjas! Bez dekolonizācijas, bet likumīgas kolonistu patriekšanas no Latvijas nekas nemainīsies. Ikvienam latvietim ir jāapzinās, ka nedrīkst stāvēt malā un vienaldzīgi noskatīties – ikvienam ir jāpiedalās 16. marta pasākumā, un ne tikai, lai godinātu mūsu tautas varoņus, kuri ir atdevuši savas dzīvības par mūsu Tēvzemi, bet arī, lai parādītu, ka šodien tāpat esam gatavi aizstāvēt un cīnīties par savu zemi un tautu. Cieņai pret savas tautas varoņiem, Tēvzemes mīlestībai ir jābūt vērtību sistēmas pamatā.

(“DDD” Nr. 6(284), 2013. gada marts)