Uzvaras piemineklis ir JĀNOJAUC!

Saruna ar bijušo Saeimas Ārlietu komisijas vadītāju, Rīgas domes deputātu Aleksandru Kiršteinu

DDD: Interneta portālā “Manabalss.lv” ir savākti gandrīz divpadsmit tūkstoši parakstu par Uzvaras pieminekļa nojaukšanu un Uzvaras laukuma atjaunošanu. Nepārsteidza Nila Ušakova reakcija, kurš šādas idejas atbalstītājus nosauca par naida kurinātājiem. Taču izbrīnu radīja Ārlietu ministrijas pārstāvja Kārļa Eihenbauma un dažāda kalibra politisko “ekspertu”, piemēram, Ilgas Kreituses, emocionālie un satraukuma pilnie paziņojumi, ka Uzvaras pieminekli nevar nojaukt, jo to aizsargā 1994. gadā Latvijas un Krievijas noslēgtā vienošanās “Par Latvijas Republikas teritorijā dzīvojošo Krievijas Federācijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību”. Šīs vienošanās 13. pants abām pusēm liek uzņemties rūpes par memoriālo būvju un karavīru masu apbedījumu vietu sakopšanu. Vai tiešām Uzvaras piemineklis ir memoriāls, kuru aizsargā šī starptautiskā vienošanās?

Aleksandrs Kiršteins: Visiem zināmais Uzvaras piemineklis Pārdaugavā ir celts kā piemineklis Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem. Tā celtniecībai tika izmantota nevis valsts nauda, bet gan privātpersonu brīvprātīgi-piespiedu kārtā saziedotie līdzekļi, un tā pārvaldītājs ir Rīgas pilsēta. Piemineklis nekad nav bijis nekāda starptautiska līguma ar Krieviju subjekts. Krievijas vēstniecība to zinot, deviņdesmitajos gados mēģināja pieminekli pārveidot par memoriālu, piedāvājot to par saviem līdzekļiem pārbūvēt un izvietot plāksnes ar padomju armijas kritušo vārdiem. Ja tas būtu izdarīts, tad varbūt šis piemineklis arī kļūtu par memoriālu, taču ne Rīgas dome, ne Ārlietu ministrija toreiz nepiekrita šādam Krievijas vēstniecības priekšlikumam. Turklāt ir jāņem vērā vēl kāds būtisks fakts – piemineklis “atbrīvotājiem” nav pat valsts nozīmes piemineklis, jo nav reģistrēts valsts pieminekļu sarakstā. Tādēļ jebkādi paziņojumi, ka pastāv kaut kādi juridiski šķēršļi, lai nojauktu pieminekli “atbrīvotājiem”, ir muļķīgi un neatbilst patiesībai.

DDD: Kas būtu jādara, lai tiktu pieņemts lēmums nojaukt Uzvaras pieminekli?

A.K.: Ir divas iespējas. Viena no iespējām – nepieciešams Rīgas domes vairākuma balsojums, jo piemineklis ir Rīgas iedzīvotāju īpašums, un to pārvalda Rīgas dome. Otra iespēja – Saeima var pieņemt likumu, kas aizliegtu, piemēram, padomju karaspēku slavinošus pieminekļus.

Domāju, ka jebkurā no variantiem ir jārēķinās ar lielu pretdarbību – sākot ar ielu grautiņiem un beidzot ar kiberuzbrukumiem, līdzīgi kā tas bija Tallinā, kad tika pārvietots bronzas Aļoša. Tādā gadījumā būtu jāiesaistās Zemessardzei, policijai un citām tiesībsargājošām struktūrām.

DDD: Zinot balsu sadalījumu Rīgas domē, šķiet, ka balsošanas ceļā būs grūti īstenot ieceri novākt Uzvaras pieminekli.

A.K.: Rīgas domē vairākums noteikti balsos pret, tādēļ mēs varam tikai gaidīt brīdi, kad situācija mainīsies, lai lemtu par pieminekļa nojaukšanu.

DDD: Bet Saeimā?

A.K.: Domāju, ka arī Saeimā vairākums nobalsotu pret pieminekļa nojaukšanu, jo visas partijas, izņemot “Nacionālo apvienību”, cer uz krievu vēlētāju balsīm nākamajās vēlēšanās.

Valsts vadītājiem galvā ir “ķīselis”

DDD: Kā jau teicu, varu saprast Nila Ušakova reakciju uz vēlmi nojaukt Uzvaras pieminekli, bet kas latviešu amatpersonas, ekspertus “rausta aiz mēles” izteikties pret savas tautas interesēm?

Aleksandrs Kiršteins: Viņiem vienkārši galvā ir “ķīselis”. Tieši šādu latviešu dēļ mēs joprojām finansējam skolas ar krievu mācību valodu. Diemžēl okupācija ir sagandējusi cilvēku spēju loģiski domāt, iedragājusi pašcieņu. Okupācijas gadu audzināšana ir izdzēsusi no apziņas apjausmu par to, kas ir nacionāla valsts, kas ir Latvija. Viņiem šķiet, ka viņi ir ļoti moderni un toleranti, ļaujot okupantiem slavināt savu klātbūtni Latvijā. Tādēļ šeit joprojām atrodas piemineklis “atbrīvotājiem”.

DDD: Taču ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, piesaistot pat starptautisko lieto ekspertus no Latvijas Universitātes, turpina neatlaidīgi apgalvot, ka Uzvaras pieminekli aizsargā starptautiskā vienošanās. Kādēļ valsts amatpersonas turpina melot?

A.K.: Piedalījos sarunās, kad tika slēgta šī vienošanās starp Latviju un Krieviju. Līgumā ir ierakstīts ļoti lakoniski: “Saskaņā ar starptautisko praksi Latvijas Puse nodrošina memoriālo būvju un karavīru masu apbedījuma vietu sakopšanu, labiekārtošanu un saglabāšanu Latvijas Republikas teritorijā, kā arī neliek šķēršļus mirušo militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu apglabāšanai un apbedīšanas rituālu veikšanai.

Tādā pašā veidā Krievijas Puse nodrošina memoriālo būvju un latviešu, līvu un Latvijas pilsoņu, kuri gājuši bojā karu un represiju rezultātā Krievijas Federācijas teritorijā, apbedījuma vietu sakopšanu.”

Taču cilvēki, kuri tagad izsakās un mēģina interpretēt šo vienošanos, nezina sarunu kontekstu. Vienošanās sarunās pieminēti tika tikai kapi, apbedījumi un memoriāli, kas atrodas apbedījuma vietās, tātad – šī vienošanās aizsargā memoriālus, kas ir saistīti ar kritušajiem, nevis slavina iekarojumus, kā tas ir “atbrīvotāju” pieminekļa gadījumā. Man būtu priekšlikums Ārlietu ministrijai – balstoties uz šo vienošanos, ministrija varētu atjaunot piemiņas krustu Masļenkos nogalinātajiem robežsargiem[1].

Nihilisms pret valsti un latviešu tautu

DDD: Kādēļ, tavuprāt, žurnālisti tik pavirši attiecas pret saviem pienākumiem noskaidrot patiesību? Tā vietā, lai pateiktu, ka Uzvaras piemineklis nav memoriāls, un vienošanās starp Latviju un Krieviju to neaizsargā, televīzijas, radio un laikraksti kā tādi papagaiļi atkārto, ka pieminekli nevar nojaukt.

Aleksandrs Kiršteins: Latvijas Universitātē notika Satversmes preambulas apspriešana, kuras laikā filozofe Maija Kūle precīzi pateica, ka var saprast, ja kaut kādi pseidofilozofi, eksperti apgalvo, ka nācijas izzudīs, ka nacionālisms ir novecojis. Daudz traģiskāk ir, ja plašas saziņas līdzekļi pavairo šāda veida uzskatus, paužot nihilismu pret valsti. To pašu var attiecināt uz informāciju par pieminekli “atbrīvotājiem” – žurnālistus neinteresē patiesība, jo viņu galvenais uzdevums ir veicināt integrāciju un toleranci starp “divām kopienām”. Vairums žurnālistu pat nesaprot, ka latviešu tauta nav kopiena. Manuprāt, mēs varētu pat veikt īpašu pētījumu par to, kā varējām nonākt tur, kur tagad esam, kad radio un televīzijā toni nosaka pret valsti un nāciju nihilistiski noskaņotie.

Diemžēl vairākums domā, ka dzimtene ir tur, kur ir bankas konts, kur maksā nedaudz vairāk nekā iepriekšējā dzimtenē. Ir skaidri jāpasaka – šī nav katra uzturēšanās atļauju saņēmušā iebraucēja valsts, bet gan latviešu valsts, kuras uzdevums ir aizsargāt un attīstīt latviešu valodu, kultūru un citas nacionālās vērtības. Kāpēc nevar prasīt, lai Latvija aizsargā, piemēram, krievu valodu? Tādēļ, ka šim mērķim ir dibināta Krievijas valsts.

DDD: Kad izskanēja ziņa, ka savākti gandrīz divpadsmit tūkstoši parakstu, prasot nojaukt Uzvaras pieminekli, cīņā par pieminekli metās ne tikai politiķi, politiskie eksperti, bet arī mākslas pazinēji un eksperti.

A.K.: Teikt, ka piemineklim ir kaut kāda mākslinieciskā vērtība, ka ir jāsaglabā vēsturiskā liecība, ir aptuveni tas pats, kas stāstīt, ka jāsaglabā Staļina vai Ļeņina pieminekļi pilsētas centrā. Tā saucamie eksperti runā pilnīgas muļķības, jo viņi nesaprot, ka zemapziņā šāds piemineklis simbolizē Krievijas impēriju – lūk, mēs šeit esam saimnieki, un, kamēr piemineklis šeit stāv, jūs esat mūsu kolonija!

Kamēr Latvijas galvaspilsētā stāvēs piemineklis “atbrīvotājiem”, tas atgādinās tikai par vienu – latvieši nav saimnieki savā zemē. Viss pārējais ir pakārtots… Jo vairāk cilvēku to sapratīs, jo lielākas cerības, ka latviešu tautai ir nākotne.

Intervēja Liene Apine