Par īstu mīlestību, izvirtību, “seksuālo audzināšanu”, homoseksuālismu, abortiem, demogrāfisko krīzi un to, cik lielu ļaunumu un kaitējumu cilvēka psihei nodara šobrīd plaši izplatīto noviržu, melu un muļķību propaganda 2006. gadā videointervijā stāstīja pazīstamā Krievijas bērnu klīniskā psiholoģe, Demogrāfiskās drošības institūta direktore, rakstniece un publiciste Irīna Medvedeva. Viņas teiktais ir ļoti aktuāls arī Latvijā, tādēļ piedāvājam mūsu lasītājiem iepazīties ar intervijas tulkojumu.
Intervija ar bērnu klīnisko psiholoģi Irīnu Medvedevu
Garīgais tukšums – demogrāfiskās krīzes cēlonis
Jautājums: Kādi, jūsuprāt, ir galvenie demogrāfiskās krīzes iemesli?
Irīna Medvedeva: Atbildot uz šo jautājumu, atsaukšos uz savu draugu, profesoru, medicīnas zinātņu doktoru Igoru Gundarovu. Viņš nav ticīgs cilvēks, bet viņš zinātnisku pētījumu rezultātā secināja, ka galvenais demogrāfiskās krīzes cēlonis ir cilvēku garīgais tukšums jeb tas, ka ir sagrautas galvenās dzīves jēgas [idejas, ideāli, kas dod dzīvei jēgu]. Iespējams, pie mums [Krievijā; viss sacītais pilnā mērā attiecas arī uz Latviju] tas ir noticis tādēļ, ka Padomju ideāli šķita pārāk augsti, un lielā mērā tie arī bija augsti, jo īpaši salīdzinājumā ar šodien propagandētajiem antiideāliem, tomēr lielākoties tie bija viltus ideāli, jo tā bija dzīve bez Dieva.
Tad nu, lūk, profesors Gundarovs uzskata, ka gan paaugstinātā mirstība, gan arī zemā dzimstība ir tādēļ, ka cilvēki neredz dzīvei jēgu, neredz iemeslu, lai turpinātu dzimtu. Cilvēkiem nav nākotnes tēla. Kad cilvēkiem stāsta, ka drīzumā klonēs cilvēkus vai drīzumā pasauli pārvaldīs bioroboti, vai kaut kādas citas preteklības, un cilvēki iedomājas, kā tas būs, tad viņiem vairs negribas kalpot šai nākotnei un dot tai pēcnācējus… Šis, manuprāt, ir galvenais demogrāfiskās krīzes cēlonis, bet ir arī citi, mazāk nozīmīgi blakus iemesli.
Pirmkārt, te ir jāmin mūsu jaunās “dzīves jēgas”, jaunie “ideāli”, kurus par ideāliem īsti nosaukt nevar. Kad cilvēkus, it sevišķi jaunus cilvēkus, kuri ir īpaši uzņēmīgi pret sabiedriskiem etaloniem, orientē tikai uz dzīves līmeni un materiāliem sasniegumiem kā uz galveno dzīves jēgu, tad šādā dzīvē, kad ir jānopērk jauna mašīna, jāaizbrauc ceļojumā, jāiegādājas dzīvoklis, jauns mētelis utt., bērns tik tiešām traucē. Ja dzīves centrā ir patēriņš, tad bērns traucē patēriņam, te nav ko slēpt. Bērns – tā ir “lieka mute”, bērnam ir vajadzīgs ļoti daudz kas, un bērns ir ne tikai jāpabaro, viņš ir arī jāapģērbj, viņš ir jāmāca, viņš ir jāārstē, kas nebūt nav bez maksas… Tādējādi, ja dzīves centrā ir patēriņš, tad bērns traucē.
Jautājums: Es no savas bērnības atceros, ka tad, kad attiecības starp vecākiem bija labas, tad es arī jutos labi, bet, kad viņiem bija nesaskaņas, es to pārdzīvoju kā lielu traģēdiju. Jūsuprāt, vai bērni šajā ziņā ir mainījušies? Es to jautāju tādēļ, ka pēdējā laikā nākas dzirdēt, ka tradicionālā ģimene esot “novecojusi”, ir izplatītas t.s. “izmēģinājuma laulības”, netradicionālas “ģimenes”, “vieslaulības” un daudzas citas “modīgas” lietas. Pastāstiet, lūdzu, par to sīkāk.
I.M.: Vispirms arī es gribētu atcerēties savu bērnību. Man ir bijusi iespēja izjust gan lielu laimi, kad abi vecāki mīl viens otru un mūs ar brāli, gan arī lielu traģēdiju, kad tēvs (man tad bija 9 gadi) iemīlēja citu sievieti un aizgāja no mums. Tiem, kuri domā, ka kaut kas tāds nav nekas pārāk briesmīgs, es gribu teikt, ka tas ir briesmīgi, ka tā bērnam ir liela trauma, kas dzīst ilgi un lēni. Es uzskatu, ka šodienas bērni šajā ziņā vispār nav mainījušies. Varbūt pieaugušajiem vienkārši patīk uzskatīt, ka bērni ir citādi. Viņi nav citādi, viņi ir tādi paši!
Man kā bērnu psihologam ir bijusi darīšana ar ļoti daudziem dažādu vecumu bērniem, ar dažādiem raksturiem, ar dažādu sociālo stāvokli, no dažādiem reģioniem un dažādām bijušās PSRS republikām. Es ļoti bieži no vecākiem dzirdu, ka tas jau nekas, ja mēs izšķīrāmies, jo tagad visi šķiras, bērnu var izaudzināt arī māte viena pati, tēvs pie bērna nāk, pat esot labas attiecības ar bērna tēvu…
Bieži vien sievietes ar lepnumu stāsta, ka viņas bērna dēļ ir spējušas pēc šķiršanās saglabāt labas attiecības ar bijušo vīru. Protams, ir labi, ka kaut vai bērna dēļ ir izdevies saglabāt labas attiecības ar bijušo vīru, protams, ir labi, ja vismaz bērns reizēm redz atnākušu tēti, bet tomēr vislabāk ir tad, kad tētis nekur neaiziet! Mūsdienās šķiras gluži niecīgu sīkumu dēļ. Tā pati raksturu nesaderība vai tas, ka vīrs iedzer, skaitās ļoti nopietns šķiršanās iemesls. Es kā profesionālis apgalvoju, ka bērnam ir vajadzīgs vienalga kāds, bet tomēr tēvs. Nezinošu nespeciālistu viedoklis ir, ka labāk ir nekāds tēvs nekā slikts tēvs. Tā nav taisnība. Bērnam ļoti svarīgs ir tēva simbols mājā, bērnam ļoti svarīga ir ģimenes pilnīguma izjūta, pat ja mammai ar tēti ir sliktas attiecības, pat ja tēvs iedzer un dara vēl ko sliktu. Protams, ja tētis ir noziedznieks un piekauj mammu un bērnu līdz pusnāvei, tad tas ir īpašs gadījums, bet šādi gadījumi ir salīdzinoši reti. Šķiršanās citu iemeslu dēļ ir daudzkārt biežākas.
Kas attiecas uz t.s. “izmēģinājuma laulībām”, tad, pēc manas pieredzes, to rezultātā cilvēki neapprecas vispār. Šis vārdu salikums, kā teica publicists Sergejs Karamurza, ir “amēbas vārdi” jeb vārdi, kas maskē realitāti. Bet realitāte ir tāda, ka “izmēģinājuma laulības” ir izvirtība. Savukārt par jūsu pieminētajām “netradicionālajām ģimenēm” – tas ir nekas cits kā Sodomas grēks, sodomītu homoseksuālās attiecības. Viņi nez kāpēc tiek saukti par “zilajiem” – debesu krāsā? Es ieteiktu viņus nesaukt zilā krāsā, jo debesis ir zilas, bet ļaunums ir jāsauc īstajos vārdos, lai veidojas attiecīgas asociācijas.
Homoseksuālisti samaitā bērnu gaumi
Jautājums: Runājot par homoseksuālismu, bieži ir jādzird, ka tas, ko cilvēks dara savā guļamistabā, ir viņa personiskā darīšana, jo tas neatstāj iespaidu uz citiem, un nākas dzirdēt pārmetumus par homoseksuālistu kritiku, jo viņi taču nevienam netraucējot – lai cilvēki dzīvo, kā grib… Ko jūs uz to atbildētu?
Irīna Medvedeva: Es atceros kādu atgadījumu, kas ar mani notika padsmit gadus atpakaļ. Es toreiz nodarbojos ar bērnu dramaturģiju, man vēl nebija tik daudzi un tik neatliekami citi darbi. Toreiz vēl nebija tik milzīgs bērnu-neirotiķu skaits, ar kuriem kā psiholoģe es pašreiz strādāju.
Tātad es atbraucu uz leļļu teātra izrāžu festivālu Rīgā, kura toreiz bija Padomju Latvijas galvaspilsēta [1986. gadā Rīgā notika VII Baltijas valstu un Baltkrievijas PSR leļļu teātru festivāls]. Festivāla saimnieki – Rīgas Leļļu teātris – rādīja, no vienas puses, interesantas, neparastas, neikdienišķas, formāli pieņemamas izrādes ar daudziem krāšņiem, izdomātiem elementiem, taču, no otras puses, pašu izrāžu būtība bija ne tikai slikta, bet tajās bija pat kaut kas pretīgs, kaut gan to, kas tieši bija nepatīkams, nebija iespējams pat īsti formulēt un pateikt.
Tad nu, lūk, es ļoti labi atceros, ka festivāla kārtējā rītā satiku tolaik slaveno igauņu režisoru Reinu Aguru. Es viņu labi pazinu, un mums bija labas attiecības, tādēļ klusītiņām, lai neviens nedzird, viņam pajautāju: “Kāpēc viņiem tās izrādes ir tik pretīgas? It kā interesanti, bet vienlaikus ir tāda riebīga sajūta…” Uz to viņš man atbildēja: “Tas tāpēc, ka te ir pidarastu banda.” Es, protams, biju pilnīgi satriekta par šādu, tiešu un parupju, atbildi. Tā kā es arī tolaik uzskatīju, ka tas, ko cilvēks dara guļamistabā, ir viņa personiskā lieta, kas uz citiem neattiecas, ar lepnumu pateicu to Reinam Aguram. Viņš man atbildēja šādi: “Dumiķīte! Tas ietekmē visu – gan mākslu, gan arī visu dzīvi kopumā. Kādreiz jūs to sapratīsit.”
Es to sapratu samērā ātri, kad pie mums [Krievijā] sāka slavēt seksuālās minoritātes, stāstīt, ka tā ir norma, ka tas nevienu neuztrauc, un tad, kad daudzi šāda tipa cilvēki sāka ieņemt noteiktus amatus. Piemēram, kad aizej Maskavā uz Televīziju, tad nevajag būt šajos jautājumos īpaši zinošam, lai ievērotu, kā uzvedas daudzi tur strādājošie vīrieši – operatori, grimētāji, režisori u.c. Ir acīm redzams, ka tie ir homoseksuālisti. Un, lūk, šādi cilvēki tagad nosaka mūsu gaumi, mūsu bērnu gaumi, mūsu viedokli, mūsu uzskatus, būtībā visu mūsu dzīvi!
Man ir daudz draugu Amerikā, jo daudzi no Maskavas ir emigrējuši. Tad nu, lūk, viņi man stāsta, ka atsevišķās prestižās Amerikas iestādēs cilvēks vispār nevar iekļūt, ja viņš nav homoseksuālists. Bet nu par Holivudu tagad jau zina visi – ja neesi homoseksuāls, tad vari pat nemēģināt tuvoties Holivudai… Tā arī saka – tur ir homoseksuālistu mafija. Tas taču ir drausmīgi, ja sodomīti diktē visai sabiedrībai gaumi, vajadzības, uzstādījumus! Tāpēc es domāju, ka tas nav tikai viņu guļamistabas jautājums.
Lai gan, iespējams, ja šie cilvēki saprastu savu marginalitāti un nepilnvērtību, ja viņi nelīstu citu cilvēku dzīvēs un nediktētu citiem savus noteikumus, tad, iespējams, viņus neviens arī neaiztiktu.
Homoseksuālisti bija arī agrāk. Kā zināms, Sodoma pastāvēja aptuveni pirms 4000 gadiem. Atceros, 1985.gada sākumā, kad vēl nebija sākusies PSRS pārbūve, es grasījos rakstīt detektīvromānu un aizgāju pie kāda pazīstama izmeklētāja. Viņš, stāstot par dažādiem atgadījumiem no izmeklētāja dzīves, teica, ka eksistē tāds “nedzīvais pants” par pederastiju. Es pajautāju: “Kāpēc nedzīvs?” Viņš man paskaidroja, ka par “nedzīviem” viņu žargonā sauc tos pantus, kurus praktiski neizmanto. Tas ir, ja homoseksuālisti nerīko orģijas komunālajā dzīvoklī pie atvērtām durvīm un logiem un neuzmācas kaimiņu zēniem, tad neviens viņus neaiztiek. Bet šodien, kā paši redzat, viņi ietekmē pilnīgi visu mūsu dzīvi, tāpēc mums uz to ir jāreaģē ļoti asi.
Nedrīkst degradēt lielo noslēpumu!
Jautājums: Kad mēs runājam par tikumības un tiklības jautājumiem, tad izjūtam tādu kā neticības un nesapratnes sienu no jauniešu puses. Mums izskatās, ka šīs svarīgās lietas jaunajiem cilvēkiem ir zaudējušas savu vērtību. Kā jūs to redzat?
Irīna Medvedeva: Jaunie cilvēki ļoti orientējas uz tiem sabiedriskajiem etaloniem, kurus viņi saņem. Viens no galvenajiem jauno cilvēku uzvedības, rīcības un pat uzskatu motīviem ir atbilstība šī brīža modes tendencēm. Nevienam nav noslēpums, ka mode jauniešiem šķiet ļoti būtiska. Un, tā kā par modernu parādību pašreiz ir pataisītas izvirtības “netradicionālo attiecību” un “droša seksa” izskatā, viņi kautrējas neatbilst šiem sabiedriskajiem etaloniem, spītējot tam, ka viņi visi, to es zinu noteikti, sirds dziļumos tiecas orientēties uz tiklību un tikumību.
Reizēm es par to arī runāju ar jauniešiem, jo bieži tieku aicināta uz skolām, uz vecākajām klasēm. Kad tika uzņemta filma “Kurš šūpo šūpuli”, man bija jātiekas nevis vienkārši ar jauniešiem, bet ar t.s. “zelta jaunatni”. Tie bija jaunieši, kas mācījās Pēterburgas Teātra, mūzikas un kino institūtā, tātad šķietami ar īpaši brīvdomīgiem jauniem cilvēkiem. Ziniet, jau pēc piecām sarunas minūtēm telpā iestājās tāds klusums, ka man pašai neomulīgi palika. Tad es sapratu, cik patiesībā šī tēma viņiem ir aktuāla. Es nelietoju tādus vārdus kā tiklība, es gluži vienkārši šiem otrā kursa studentiem pastāstīju, ka tad, kad viņus šai jautājumā “apgaismo” un “informē”, kā viņiem stāsta, bet patiesībā samaitā, viņiem nozog jaunajam cilvēkam visbūtiskāko un svarīgāko noslēpumu – dižās, gaišās, romantiskās jaunieša mīlestības noslēpumu! Es viņiem pastāstīju, ka viņiem būs ļoti grūti izjust šo romantisko mīlestību tikai tāpēc, ka viņiem ir pastāstīts par seksa tehniku. Mūsdienās šo lielo, personīgo noslēpumu pataisa par primitīvu, cinisku, lētu padomu krājumu.
Par šiem “padomiem” raksta katra jauniešu avīze un žurnāls. [..] Dažreiz braucu Maskavas metro un ziņkārīgi paskatos, ko jaunais cilvēks lasa, un uzreiz novēršos, domājot, kā viņam nav kauna publiski ko tādu lasīt, jo jau virsraksti ir ar lieliem burtiem un no attāluma labi salasāmi… Šāda veida izdevumi ir drausmīgi savā preteklībā.
Es domāju, vienkārši ir jāatrod pareizā pieeja jauniešiem, lai runātu par šīm tēmām, jo viņi visi sapņo par lielo, romantisko mīlestību, lai arī cik viņiem stāstītu par “drošu seksu”. Viņi tikai nesaprot, ka patiesa mīlestība un uzbāzīga informācija par “drošu seksu” ir viens otru izslēdzoši lielumi. Šī sausā, aukstā, ciniskā informācija par “drošu seksu” ir jāzina ginekologiem, seksopatologiem un arī psihiatriem, jo seksopatoloģija ir daļa no psihopatoloģijas. Tāpēc, atgriežoties pie homoseksuālistu un citu izvirtuļu tēmas, gribu teikt, ka viņi ir psihopatoloģijas darbības laukā, bet tagad visu sabiedrību grib pārliecināt, ka ir tādi paši kā mēs un, iespējams, pat labāki par mums. Piemēram, ne visi zina, ka vārds “gay” īstenībā ir saīsinājums no vārdiem “good as you” – “tikpat labs kā tu”.
Jaunieši, manuprāt, gaida no pieaugušajiem patiesus vārdus par tikumību, tiklību, par īstu mīlestību, par laulību, bet viņiem visu laiku stāsta par seksa tehniku. Tomēr viņi grib dzirdēt par jūtām!
Tad nu, lūk, kad filmas “Kurš šūpo šūpuli” uzņemšanas laikā es pabeidzu sarunu ar šo “zelta jaunatni” (filmā tika parādītas tikai kādas 5 minūtes, bet kopumā saruna ilga pusotru stundu), viņi sapulcējās ap mani, un katrs gribēja kaut ko pajautāt, kaut ko pārrunāt par jūtām un mīlestību. Nevis par seksu viņi gribēja dzirdēt! Pieaugušie ir pārstājuši jauniešiem stāstīt par jūtām, un tas ir nepiedodami; bērni pie tā nav vainīgi, viņi tikai pakļaujas sabiedriskajai domai.
Par traumējošo “izglītošanu”
Jautājums: Pirms vairākiem gadiem, PSRS pārbūves sākumā, kāda sieviete teletilta ar ASV laikā pateica, ka Padomju Savienībā seksa nav, un tas radīja ļoti negatīvu ažiotāžu. [..]
Irīna Medvedeva: Es labi atceros šo pārraidi un atceros, ka man kļuva ļoti nepatīkami, kad šī sieviete tika izsmieta. Maskavas neoliberālā inteliģence joprojām to atceras un joprojām ņirgājas par šo sievieti kā par atpalikušu. Patiesībā šī sieviete pateica taisnību. Krievijā [arī Latvijā], krievu kultūrā [arī latviešu kultūrā] tik tiešām nav seksa, kurš būtu atsevišķi no mīlestības. Precīzāk sakot, tas ir, bet tā ir izvirtība. Šī tēma ir īpaši personiska. Un padomju laikā tāda arī palika, tāpēc bērni tika audzināti tikumiskā garā – gan mājās, gan skolā, gan arī literatūrā. [..]
J.: Mūsdienās plaši tiek veikta t.s. “seksuālā izglītošana”, kuras piekritēji uzskata, ka, dodot bērniem zināšanas par seksu, par mīlestības fizisko pusi, ir iespējams preventīvi mazināt un novērst venērisko slimību un AIDS izplatību, šķiršanās gadījumus savstarpējās nesaderības dēļ, kā tagad moderni ir teikt. Gribētos dzirdēt jūsu viedokli par to.
I.M.: Manuprāt, ir acīmredzams, ka “izglītošanas” aizsegā bērnus un jauniešu maitā un pataisa par izvirtuļiem. Kā jau tikko teicu, šī ir vispersonīgākā un visintīmākā tēma, tāpēc par to nedrīkst runāt publiski, jo īpaši, ja to dara pieaugušais, kurš bērna acīs ir autoritāte. Un skolotājs, mediķis vai lektors – tā ir autoritāte.
Bieži ir dzirdēts sakām: “Labāk, lai mēs to izstāstām, nekā bērns to uzzina uz ielas.” Pirmkārt, “iela” nekur nepazudīs, tā tikai pievienos kaut ko jaunu šīm “zināšanām”. Otrkārt, un galvenokārt – šādas “ielas zināšanas” nav nekas traks. “Iela” ir eksistējusi visos laikos. Vienmēr ir bijis kāds vecāks un, kā tagad teiktu, brīvdomīgāks biedrs, kurš ciniski mitoloģiskā veidā zēnam pastāsta par intīmo dzīvi. Zēns zināja, ka tas, ko viņam pačukstēja pagalma huligāns, ir liels noslēpums, ko nekādi nedrīkst apspriest ar pieaugušajiem, jo tas ir nepieklājīgi. Bet, kad zēns kļuva par jaunieti, šīs zināšanas tika izstumtas atmiņu nomalēs vai vispār aizmirsās, un sākās jauns, romantisks dzīves periods, kad puisis saskatīja meitenē eņģeli, gaišu būtni ne no šīs pasaules, rakstīja viņai dzeju, stāvēja zem viņas logiem, pavadīja viņu līdz mājām un baidījās uz viņu īsti paskatīties.
Starp citu, gribu jums pateikt, ka tad, kad vīrietis ir iemīlējies – ne tikai jaunietis, bet arī vīrietis, tad pirmajā iemīlēšanās stadijā viņam vispār nav seksuālu jūtu. Kā man teica kāds paziņa, kad viņš ir iemīlējies, un viņš ir kaislīgs vīrietis, tad viņam viss “zem jostasvietas” ir it kā sasalis. Tas ir raksturīgi vīriešiem, kuri ir iemīlējušies patiesi. Romantiskajā iemīlēšanās periodā seksa sfēra pilnībā tiek izslēgta. Savukārt “seksuālajā izglītošanā” šī sfēra tiek uzspiesta arī tiem bērniem, kuri vispār šajā virzienā nedomā.
Pusaudžu vecumā, skolās, kur zēni un meitenes mācās kopā, un kad sāk rasties pirmās slepenās simpātijas, publiski stāstīt par šādām tēmām ir drausmīgi kaitīgi un traumējoši. Vēl kā bērnu psihologs es gribu teikt, ka tas ir ļoti kaitīgi bērna psihei, jo tādu fundamentālu kultūras pamatnormu, kuras ir ierakstītas mūsu ģenētiskajā atmiņā, pārkāpums, vienmēr dod triecienu pa šo ģenētisko atmiņu, kas savukārt ir smags trieciens visai psihei. Apziņas līmenī bērni klausās un neko nesaka. Bērni nevar neticēt pieaugušajiem, kuri viņiem ir autoritātes un kuri tagad stāsta viņiem, ka šajā jautājumā ir jābūt “izglītotiem”. Bet šī ģenētiskā atmiņa viņam sūta pavisam citus signālus. Un šī starpība starp apzināti saņemto informāciju un bezapziņas signāliem, var izraisīt virkni neirotisku stāvokļu. Es kā psihologs regulāri saskaros ar šādām parādībām.
Kas attiecas uz venēriskajām slimībām, pāragrām grūtniecībām, AIDS utt., tad viss ir diametrāli pretēji. Šī ļoti agrā bremžu noņemšana, šī publiskā paziņošana zēniem meiteņu klātbūtnē un otrādi tieši veicina šo parādību izplatīšanos. Un pat tad, ja par to runā atsevišķi – tik un tā tas ir kaitīgi, ja vien saruna nenotiek personiski, viens pret vienu, kad bērns jautā, bet pieaugušais, kuram bērns to jautā, pastāsta.
Situācija šajā jomā ir dramatiska. Jo vairāk “seksuāli izglītojam”, jo šo parādību, no kurām “izglītošanai” it kā vajadzētu pasargāt, apjoms pieaug. Tas attiecas arī uz pusaudžu grūtniecību. Te es gribu uzsvērt – ja pat ar meiteni kas tāds ir noticis, tad viņas vecākiem ir jāizdara viss iespējamais, lai viņa laistu bērniņu pasaulē. Agrāk meitenes izdeva pie vīra arī 12 un 13 gadu vecumā, un nekāda lielā traģēdija tā nebija. Un arī tagad tā nav nekāda lielā traģēdija. Traģēdija ir nogalināt vēl nedzimušo bērnu, t.i., izdarīt abortu. Traģēdija ir lietot šo “izglītotāju” reklamētos kontracepcijas līdzekļus, kuri atstāj graujošu ietekmi uz sievietes un vēl jo vairāk uz jaunu meiteņu organismiem. Tas viss ir gluži vienkārši drausmīgi. Es “seksuālajā izglītošanā” redzu ne tikai kaitējumu, bet uzskatu to par lielu noziegumu un nelietību.
Vai atpalikt no Rietumiem ir kauns?
Irīna Medvedeva: Kādēļ tas tā notiek? Kas tas tāds – “Ģimenes plānošanas fonds”? “Starptautiskā ģimenes plānošanas federācija”, kas, spītējot mūsu ļoti sliktajiem demogrāfiskajiem rādītājiem, arvien pavairo savu centru skaitu. Kas ir t.s. “ģimenes plānošana”? Tā ir politika, tehnoloģija un prakse, kā visā pasaulē pazemināt dzimstības līmeni. Cita lieta, ka “trešās pasaules” valstis ar to saskārās agrāk. Tagad tās pārstāvniecības ir savairojušās. Tad nu, lūk, “seksuālā izglītošana” ir viens no obligātajiem “ģimenes plānošanas” taktikas komponentiem.
Jautājums: Bet “ģimenes plānošana” taču iestājas par mātes drošību, par to, lai katrs bērns būtu gaidīts, par reproduktīvo tiesību aizsardzību!
I.M.: Vispār tas ir dīvaini, ka mūsu reproduktīvās tiesības ir jāaizsargā. Kurš gan tās pārkāpj? Kurš mums traucē dzemdēt bērnus? Mēs taču neesam Ķīnā! Mums pagaidām, paldies Dievam, nav aizliegts dzemdēt tik daudz bērnu, cik Dievs dod. Reliģiski neticīgajiem teiksim – tik daudz, cik cilvēkam gribas. Ar šo lietu nav jānodarbojas svešiem cilvēkiem un organizācijām. Kāda viņiem darīšana?!
Ja runā par gaidītiem bērniem, tad tā ir klasiska manipulācija, viena no ļoti daudzajām apziņas manipulācijām, kuras šie centri izmanto un izplata. Būsim godīgi! Vai tad jaunie cilvēki vēlas bērnus? Nē. Viņi grib pavisam ko citu – to, kas noved pie bērna rašanās. Tāpēc visbiežāk agrā jaunībā grūtniecība ir nevēlama, attiecīgi bērns nav gaidīts. Bet daudzu gadsimtu pieredze rāda, ka pat tad, ja sākumā bērns nav bijis gaidīts, viņš kļūst pat ļoti gaidīts un apmīļots, tiklīdz ierodas pasaulē. Un sieviete pilnībā aizmirst, ka iepriekš viņa bija ne pārāk apmierināta vai bija pat ļoti neapmierināta ar grūtniecības faktu.
Un pats galvenais – ja pat bērns nav gaidīts, vai tad tas ir iemesls, lai viņu nogalinātu? Mums var nepatikt kaut kādi cilvēki, bet vai tad viņi tādēļ ir jānogalina? Mēs runājam par cilvēku, kurš tikai noteiktu laiku dzīvo mātes vēderā. Viņš ir pastāvīgs cilvēks. Viņš, protams, ir ļoti cieši saistīts ar mātes organismu, bet viņš nav tikai mātes organisma sastāvdaļa.
J.: Kad tiek runāts par tikumību, daudzi uzskata, ka seksuāla atturēšanās ir kaitīga veselībai un neietilpst veselīga dzīvesveida komplektā. Tā vismaz pašreiz tiek propagandēts.
I.M.: Jā, jums ir taisnība, šis uzskats tiek ļoti uzspiests. [..] Ne jau atturēšanās ir kaitīga, bet kaitīga ir izvirtība. Izvirtība ir kaitīga gan ķermenim, gan dvēselei. Gan arī sirdsapziņai, kas tomēr ir katram cilvēkam, pat visvairāk izvirtušam, un tā traucē viņiem gūt īstu apmierinājumu no savām izvirtībām.
J.: Kas pamudina cilvēkus izplatīt dažādus mītus? Kādēļ skolotāji, ārsti un citi cilvēki izplata šīs seksuālās “zināšanas” jauniešu vidū?
I.M.: Esmu daudz domājusi par šo jautājumu, tikusies ar daudziem tādiem cilvēkiem. Pēc maniem novērojumiem, tiem, kuri atrodas pašās “augšās” un saņem par šiem noziegumiem ļoti lielu naudu (no ANO Iedzīvotāju fonda, UNESCO , UNISEF, Rokfellera fonda u.c.), patiešām patīk tas, ko viņi dara. Viņi savā būtībā ir ļoti izvirtuši. Šādu cilvēku nav daudz, viņu ir niecīgs skaits. Kā piemēru varu minēt Izglītības akadēmijas akadēmiķi Igoru Konu. Viņš ir homoseksuālists, pedofils – visi to zina, viņš pats arī īpaši neslēpj un uzskata, ka tas nav nekas slikts. Viņš ir cilvēks ar dziļi traumētu psihi, jau vecs.
Nesen Kons intervijai bija nofotografējies apakšbiksēs. Pietiek jau ar šo faktu vien, lai saprastu, ka ar viņu kaut kas nopietni nav kārtībā. Vēlreiz uzsveru – viņš nemaz neslēpj savas sodomiskās tieksmes. Tad nu, lūk, šis cilvēks ir gandrīz galvenais Krievijas Izglītības ministrijas konsultants “seksuālās izglītošanas” jomā. Iedomājieties, homoseksuālists un pedofils izlemj mūsu bērnu likteņus! Es nesaukšu vairs citus uzvārdus, lai gan zinu līdzīgus personāžus. Šis, ja tā varētu teikt, ir visspilgtākais no viņiem.
Ja runājam par cilvēkiem izglītības iestādēs, tas ir, par pedagogiem, tad viņi to dara pat tad, ja nesaņem naudu, jo, ja tā varētu teikt, viņi paradoksāli kautrējas. Tūlīt paskaidrošu. Vispār mūsu sabiedrībai ir raksturīgi, ka mēs baidāmies būt “stagnāti”, “atpalikuši”, “provinciāli”, “laikam līdzi neejoši”, “neapgaismoti” utt. Mēs baidāmies būt atpalikuši no Rietumu civilizācijas. Es pēdējā laikā bieži esmu bijusi Rietumos un varu teikt – jo tālāk mēs būsim no šodienas Rietumu civilizācijas, jo labāk mums!
Šodienas Rietumu civilizāciju pat par civilizāciju īsti saukt negribas. Šī “civilizācija” ir ļoti tālu ne tikai no mūsu kultūras, bet arī no agrākās Rietumu kultūras. Pamatīgo Rietumu civilizācijas kultūras pamatu vietā šodien ir palikuši vienīgi salmi, un šī civilizācija sabruks no pirmās nopietnās vēja pūsmas vai uguns dzirksts. Vairumam Rietumu cilvēku vairs nav cilvēciskas dzīves. Tāpēc nevajag viņu priekšā justies kā lauķiem un atpalikušiem provinciāļiem. No pašreizējās Rietumu civilizācijas vajadzētu atpalikt pēc iespējas vairāk!
Tādi, domāju, ir galvenie motīvi. Tātad savtīgums, kurš iet roku rokā ar morālu un psiholoģisku pataloģiju, un kaut kāds slimīgs kautrīgums, baidīšanās nebūt “moderniem”. Manuprāt, šie ir galvenie iemesli.
J.: Varbūt iemesls ir meklējams arī padomju laikā, kad nevajadzēja domāt, un “augšās” nolēma visu pārējo vietā?
I.M.: Varbūt. Bet tagad laiki ir ļoti mainījušies. Par padomju valsti var daudz ko sliktu pateikt, bet bērnus tā tomēr tik ļoti nemaitāja un nepadarīja par izvirtuļiem. Padomju laikā vecākiem nebija īpaši jākontrolē ne mācību grāmatas, ne skolu stundu saraksti, ne bērnu žurnāli, kuros šodien ieskatoties paliek baisi. Šos žurnālus nedrīkst bērniem ļaut pirkt un lasīt, bet viņi ir katrā kioskā. Padomju laikā nevajadzēja kontrolēt TV pārraides, kuras bērniem nav piemērotas. Šodien es iesaku vecākiem televizoru vispār izmest, jo ļoti nedaudzo labo raidījumu dēļ, kurus tur vēl rāda, nav vērts pakļaut bērnu tik lielam riskam. Kad vecāku nav mājās, viņš var ieraudzīt un izdzirdēt visu ko.
Jā, varbūt cilvēkiem vēl ir palicis uzskats, ka priekšniecība zina labāk. Bet tas nepavisam tā nav, šodien var uzticēties tikai savai sirdsapziņai!
Mainīsimies vietām?
Jautājums: Vai esat aizdomājusies par to, kāda loma ģimenē un valstī vīrietim bija agrāk un kāda loma viņam ir tagad? Varbūt tik plaša izvirtību izplatība ir tādēļ, ka vīrietis ir zaudējis ģimenē savu lomu?
Irīna Medvedeva: Tas ir tikai viens no iemesliem – varbūt viens no svarīgākajiem. Vispār dzimumu lomu maiņa ir izšķiroša ļoti daudzos dzīves jautājumos, arī jautājumā par dzimtas turpināšanu, tas ir, demogrāfijas jautājumā. Jā, kad sieviete vienmēr ir pirmā, kad viņa “visu ņem uz sevi”, un šajā jaunajā pasaules kārtībā sievietei bieži vien nemaz nav citas iespējas, tad vīrietis tiek atstumts otrā plānā; viņš pierod pie pazemojuma būt otrajā vai pat desmitajā vietā, samierinās ar to, pārstāj būt pievilcīgs sievietei, un galu galā pati sieviete, kura “visu ir uzņēmusies”, pārstāj būt pievilcīga vīrietim.
Iespējams, arī tādēļ tik plaši ir izplatītas šīs sodomiskās izvirtības, jo vīrieša psihe tiek kropļota, kad viņu nepārtraukti atbīda otrajā plānā. Šajā ziņā drausmīgi graujošas sekas ir feminismam.
Atceros, pirms pāris gadiem uz ielas es nejauši satiku Mašu Arbatovu* – mēs ar viņu sen esam pazīstamas. Viņa gaidīja TV mašīnu, kurai vajadzēja aizvest uz raidījumu “Es pati”. Es pajautāju: “Maša, kādēļ tu to dari? Feminisms taču nav raksturīgs mūsu cilvēkiem, mūsu kultūrai.” Viņa man atbildēja: “Bet par to tik labi maksā! Amerika tādus grantus par to dod! Un vispār tas ir tik jautri un forši!”
Pie mums vispār cilvēki, ja arī dara kādu riebeklību, tad viņiem obligāti ir jāiztēlojas, ka tas ir kaut kas labs… Tā arī Maša – viņa no visas sirds man stāstīja, ka es vispār neko no dzīves nesaprotot, jo feminisms ir ļoti svarīgs, sievietēm ir ļoti svarīgi būt vienlīdzīgi pārstāvētām parlamentā, un vēl visādas citādas muļķības. Agrāk viņa rakstīja lugas, nebūt nebija dumja, bet, redziet, jaunā dzīve viņai deva pavisam citas pelnīšanas iespējas, jo par lugām daudz nevarēja dabūt, tās reti uzveda, jo bija tādas… dīvainas. Jau agrāk viņai bija tieksme uz tādu dīvainu “modernismu”. Šis ir vēl viens labs piemērs tam, ko jau teicu, ka cilvēks saņem naudu par to, kas viņam patīk, bet nu tāda muļķe viņa agrāk nebija, lai pilnā nopietnībā stāstītu par feminisma priekšrocībām!…
Ļoti būtiski ir atbalstīt vīrieti, ja pat viņš izmainītajos apstākļos nepietiekami nopelna.
Piemēram, manā ģimenē vīrs ir zinātnieks. Man vienubrīd gandrīz katru rītu bija viņu burtiski jālūdzas, lai viņš nepamet zinātni. Viņš teica: “Es vairs tā nevaru, tas ir tik pazemojoši, iešu kaut vai par taksometra šoferi strādāt, es nevaru vairs turpmāk tā dzīvot!” Bet es viņam saku: “Nieki. Tu mani esi tik ilgi uzturējis. Tagad es tevi kādu brītiņu uzturēšu. Kāda starpība?!” Bet ļoti svarīgi ir nepazemot vīrieti. Ļoti svarīgi ir nepiespiest viņu nodarboties ar komerciju, ja viņam nav uz to noslieces. Jo vīrietis no tā salūst, ja tā var teikt, viņa psihe tiek traumēta. Viņš nodzeras. Daudzi vīrieši negrib dzīvot, sāk neieredzēt savu sievu, bērnus, visu apkārtni, pasauli kā tādu. Tas tādēļ, ka viņi tika nostādīti apstākļos, kas viņiem nav pa spēkam.
Vīriešu psihe ir neizturīgāka par sieviešu. Sievietes ir adaptīvākas, spējīgākas pielāgoties, tāpēc arī vīrieši biežāk sajūk prātā situācijās un laikmetos, kad tiek salauzta ierastā kārtība, ierastais dzīves ritms utt. Tādējādi, no vienas puses raugoties, vīriešus ir jāsargā, bet no otras puses ir nepārtraukti jāuzsver, ka vīrietis – tas ir spēks, ka vīrietis – tā ir aizsardzība, vīrietis – tas ir sievietes un bērnu atbalsts un cerība! Tāds, lūk, ļoti grūts uzdevums pašreiz ir sievietēm, un viņām ar to ir jātiek galā, pretējā gadījumā dzimta tiks pārtraukta. Ja vīriešu un sieviešu lomas patiešām tiks apmainītas vietām, tad dzimta patiešām tiks pārtraukta, jo nebūs starp vīrieti un sievieti vairs pievilkšanās spēka.
“Jauno vērtību” straume un tradīcijas
Jautājums: Šodien var sastapt divu veidu cilvēkus: vieni tiek uzskatīti par veiksminiekiem, jo samērā ātri ir uztvēruši un uzņēmuši t.s. “jaunās vērtības” un nokļuvuši straumē, kas ved pretī sasniegumiem. Pārējiem savukārt, kā jūs minējāt, ir grūtības šķirties no tās dzīves un nodarbošanās, kuru viņi uzskata par svarīgu. Šie otrie – vai viņi ir pārāk aizspriedumaini, vecmodīgi, nespējīgi uz kaut ko jaunu, vai arī viņi ar visiem spēkiem mēģina saglabāt kaut ko ļoti svarīgu, kas gadsimtiem tika krāts mūsu kultūrā?
Irīna Medvedeva: Jā, tieši tā. Es domāju, ka tie ir cilvēki ar īpaši izteiktu ģenētisko atmiņu. Tradicionālas dabas cilvēki. Bet tradicionāla daba nenozīmē, ka cilvēks ir atpalicis. Ja reformas būtu veiktas pareizajā virzienā, tad reformām vajadzēja attīstīt tradīcijas. Tā ir patiesā reformēšana, kas ir neizbēgama, jo laiki mainās, viss mainās, dzīve attīstās.
Tradīcijai, veicot pareizas reformas, ir jāattīstās, nevis jātop salauztai. Tāpēc patiesībā tie ir cilvēki ar vairāk izteiktiem kultūras stereotipiem. Tie ir ļoti cienījami cilvēki. Ar to es negribu teikt, ka tie, kuri ir spējuši atrast vietu sev izmainītajos apstākļos, nav cienījami – jo īpaši, ja viņi ir spējuši saglabāt savus ideālus. Godīgi sakot, es pati esmu pat ļoti labi piemērojusies jaunajiem apstākļiem – gribas cerēt, ka esmu pietiekami cienījama. Lai gan manā gadījumā tas nav diez ko iepriecinoši, jo es spēju atrast sev vietu tikai tādēļ, ka ļoti daudziem cilvēkiem ir salauzta psihe, arī bērniem, bet es esmu bērnu klīniskais psihologs.
Jā, man ir daudz pacientu, es varu ar godīgu darbu nopelnīt sev iztiku, lai man nevajadzētu domāt par to, cik gramus siera es varu atļauties iegādāties. Es varu atļauties palīdzēt radiniekiem, nopirkt viesībām torti un reizi gadā pieticīgi atpūsties. Šādā līmenī es varu nopelnīt. Bet tas ir tikai tādēļ, ka klīniskā psihologa profesija jaunajos apstākļos ir ļoti pieprasīta, bet, no visas sabiedrības viedokļa raugoties, tā ir ļoti slikta pazīme.
Jautājums: Kā cilvēks šajā dzīvē var pasargāt sevi, savu psihi, ja, kaut vai tikai braucot uz darbu, tu redzi visus reklāmas plakātus, dzirdi primitīvo mūziku, tu saproti, ka uzņem to visu sevī? Kā lai ar to visu tiek galā, kā lai to pārstrādā? Bet, kad padomā par bērniem, tad paliek īpaši baisi. Kā pasargāt gan sevi, gan savus bērnus šajos drausmīgajos apstākļos, lai dvēselei netiktu nodarīts kaitējums?
Irīna Medvedeva: Es vispirms atbildēšu par bērniem, jo bērnus ir visvairāk žēl – viņi ir visneaizsargātākie, viņiem vēl nav pilnībā noformējusies psihe un ir trausla dvēsele. Pats galvenais ir attīstīt bērnos personības augstākos līmeņus. Tad jūs dodat bērnam, kā mēdz teikt psihologi, daudzlīmeņu aizsardzību. Zemākie psihes līmeņi atbild jeb, precīzāk sakot, reaģē uz sliktu vai labu dzīves līmeni.
Ir jāattīsta psihes augšējie līmeņi!
Irīna Medvedeva: Iedomāsimies bērnu, kuram ir bagāts tēvs, un šis tēvs attīsta tikai bērna zemākos psihes līmeņus – labi apģērbj, garšīgi baro, regulāri brauc ar viņu uz labām vietām atpūsties, pērk vismodernākās rotaļlietas utt. Bet rītdien tētis var kļūt par nabagu. Ja tā notiek, tad bērnam dzīve ir izpostīta, jo visu viņa dzīvi veidoja prieki, kurus var dot tikai bagāts tētis. Ja bagātā tēva vairs nav, bērnam dzīves arī vairs nav, jo viņa psihes augšējos līmeņus neviens neattīstīja, neviens tos neapgaismoja ar poēzijas, mūzikas, pasaules skaistuma gaismu. Protams, vissvarīgāk ir attīstīt visaugstāko psihes līmeni, ja vispār to var nosaukt par psihes līmeni. Ir jācenšas atvest bērnu pie Dieva, jo bez Dieva dzīve vispār ir drausmīga, bet šodienas apstākļos pat neiespējama!
Un tā pamazām esam nonākuši līdz pieaugušajiem. Jūs prasāt, kā lai dzīvo šajos apstākļos? Par bērnu es atbildēju, ka ir jāattīsta viņa dvēsele, ir jāattīsta psihes augšējie līmeņi. Te gan gribu piebilst, ka ļoti bīstama ir šo lietu vienkāršošana, primitivizēšana, jo, kad cilvēks pārstāj darīt to, ko Radītājs ir paredzējis, tad viņš iet bojā – sākumā psihiski, bet pēc tam arī fiziski. Nedrīkst cilvēku vienkāršot. Bērnam nedrīkst arī uzvelt pienākumu aktīvi stāties pretī ļaunumam. Tas ir jādara vispirms vecākiem, viņiem bērns ir jāaizsargā.
Bet pieaugušam cilvēkam, manuprāt, ir jāiet pa diviem ceļiem. No vienas puses ir jāstiprina sava dvēsele. No otras puses visiem spēkiem ir jācīnās pret ļaunumu. Kur Dievs cilvēku ir nolicis, tur viņam ir visiem spēkiem jācīnās pret ļaunumu! Kāds svētais teica: “Dzīve nevar būt paradīze, bet tas nenozīmē, ka tai ir jāpārvēršas par elli.”
Kad bērni redz visas šīs preteklības televīzijā, bērnu žurnālos, Rietumu multiplikācijas filmās, kad viņš redz visādus drausmīgus tēlus, tad, godīgi sakot, tā ir dzīve elles klātbūtnē. Šodien pat moderni ir lasīt par sātanistiem, stāstīt par viņiem visādus šausmu stāstiņus. Manuprāt, ne jau klasiskas sātanisma formas ir bīstamas, kad viņi rīko kaut kādas orģijas, raganas pulcējas uz sabatu, kaut kādi jukušie ritualizēti dzer kapsētā kaķu asinis utt. Tas, protams, ir drausmīgi, bet tas skar tikai mazu, psihiski slimu un apsēstu cilvēku grupu.
Šodien daudzkārt bīstamākas ir tās sātanisma formas, kuras kā tādas netiek atpazītas. Kad, piemēram, mazi bērni, konkrētāk, mazi zēni jeb nākamie vīrieši redz uz reklāmas plakātiem puskailas sievietes ar dēmonisku sejas izteiksmi, kas sejai nemaz nelīdzinās, tad tas arī ir šis sadzīviskais sātanisms, kurš ir daudzkārt bīstamāks. Gaisā ir jūtama sēra smaka. Lūk, ar to ir jācīnās. Tam ir jāpretojas, un tam var pretoties jebkurš normāls, labas gribas cilvēks.
Protams, ir jālūdz Dievs, jo tikai ar Dieva palīdzību visu var pārvarēt, bet ir arī pašam jārīkojas! Es gribu atgādināt svētā Akvīnas Toma vārdus: “Lūgšanai ir jābūt tādai, it kā pilnīgi viss būtu atkarīgs no Dieva, bet jārīkojas ir tā, it kā pilnīgi viss būtu atkarīgs no tevis.” Manuprāt, šis ir ļoti noderīgs padoms. Un vēl noderīgi ir atcerēties krievu sakāmvārdu: “Dari, kā ir jābūt, bet sanāks, kā Dievs dos.” Lūk, ļoti būtiski ir darīt tā, kā ir jābūt.
Psihiskajai veselībai ir nepieciešams patriotisms
Jautājums: Šodien daudz tiek runāts par cilvēktiesībām, par to, ka bērns ir jāaudzina par brīvu cilvēku, kurš jebkurā zemeslodes vietā jūtas kā mājās, kurš ir pasaules pilsonis, un nav vērts viņu piesaistīt pie kādas tradīcijas un kultūras. Kā jums šķiet, vai patriotisms ir novecojis termins?
Irīna Medvedeva: Patriotisms ne tikai nav novecojis termins – es to kā bērnu psihologs saku, jo patriotisma jūtas ir nepieciešamas bērna psihiskajai veselībai! Es jau minēju, ka bērnam ir nepieciešama daudzlīmeņu psihiskā aizsardzība. No vienas puses viņu aizsargā māmiņa, no citas puses, ja viņam ir attīstīta dvēsele, viņu aizsargā [patiesas] mākslas, dabas, zinātnes utt. mīlestība, mīlestība pret citiem cilvēkiem, bet viņu arī aizsargā apziņa, ka viņš dzīvo kaut kādā savā zemē. Zemē, kur dzīvoja viņa senči, zemē, kur dzīvos viņa pēcnācēji.
Tas ir tikai normāli, ka bērns savu Dzimteni uzskata par vislabāko, un tā viņš arī ir jāaudzina. Gan jau franči par vislabāko uzskata Franciju, par amerikāņiem vispār nav ko runāt, to mēs visi labi zinām, ka amerikāņiem tiek iedvests, ka nav labākas, stiprākas un brīvākas valsts par ASV. Bet mēs nez kāpēc no tā kautrējamies.
Gribu teikt, ka bērnam, kurš netiek audzināts patriotiski, ir vairāk baiļu, viņam ir mazāk pašpārliecinātības. Cilvēkam noteikti ir nepieciešami pašidentifikācijas simboli. Kas Tu esi? [..] Tas ir ļoti svarīgi. Vai tad tas nedod cilvēkam pašpārliecinātību, turklāt pašpārliecinātību vislabākajā nozīmē?!
Bērnam ir jāizjūt, ka viņš nav dzimis veltīgi. Un te mēs atkal varam atcerēties krievu sakāmvārdu: “Kur dzimis, tur noderīgs.” Tātad cilvēkam ir ļoti būtiski zināt, kur viņš ir piedzimis. Vai bērns pēc tam gribēs dzīvot Dzimtenē, vai arī kļūt par pasaules pilsoni, ir viņa personīgā darīšana, bet, kamēr jūs viņu – mazu cilvēciņu ar trauslu un vēl ne līdz galam izveidojušos dvēseli – audzināt, tikmēr viņš obligāti ir jāaudzina patriotiski, jo no tā ir atkarīga viņa psihiskā veselība.
Ja mīli bērnu, tad audzini viņu!
Jautājums: Pašlaik tiek uzskatīts, ka nedrīkst piespiest bērnu, viņam pašam ir jāizvēlas, kā rīkoties, kā izturēties pret vienām vai otrām parādībām, jo “direktīvā audzināšana” salauž bērna psihi. Kādas sekas var būt šādam uzskatam?
Irīna Medvedeva: Jā, šodien tik tiešām ir moderni runāt par t.s. “nedirektīvo pedagoģiju” – šādu terminu pašlaik izmanto. Tiek uzskatīts, ka piespiest bērnu nedrīkst, un vispār neviens nevienam neko nedrīkst uzspiest. Par šo tēmu mēs ar Tatjanu Šišovu, ar kuru kopā parasti rakstām grāmatas, uzrakstījām atsevišķu nodaļu jaunajai grāmatai – “Lielais mīlestības piespiedējspēks” (“Высокое давление любви”).
Ja lieto šādā kontekstā, “uzspiešana” ir manipulatīvs vārds. Jā, mums nepatīk, ka mums kaut ko uzspiež un pašiem uzspiest kaut ko citiem, jo uzspiešana asociējas ar spēka vēršanu pret cilvēku, turklāt negatīvu spēku, kas var cilvēku deformēt. Bet patiesībā, ja mēs novāktu šo manipulatīvo vārdu, vai arī, ja mēs nepiešķiram tam tik mūsu psihi traumējošu nozīmi, tad redzētu, ka audzināšana pati par sevi sastāv no uzspiešanas. Jā, cita lieta, ka uzspiešana var būt arī traumējoša gadījumos, kad tā ir pārāk nežēlīga, muļķīga, nepamatota, nepārdomāta, konkrētā bērna (un ne tikai) raksturu un būtību vērā neņemoša. Vispār audzināti jau tiek ne tikai bērni, ir tāda vēlēšanās visus savus tuviniekus mazliet paaudzināt, un tas nav nekas slikts. Patiesībā viss ir otrādi.
Visi pašreiz baidās bērnam uzspiest kaut ko, tāpēc pārstāj viņam aizrādīt par nepareizu rīcību, pārstāj viņu atturēt no ļaunuma, izņemot pavisam galējas formas, piemēram, sērskābes dzeršanu. Šādos galējos gadījumos mēs nedomājam, vai uzspiežam kaut ko bērnam vai neuzspiežam. Bet, kad runa nav par galējiem gadījumiem, mēs dodam viņam iespēju izvēlēties. Taču izvēle starp tikumību un izvirtību, izvēle nelietot narkotikas vai lietot – arī tā ir izvēle starp dzīvību un nāvi. Un sanāk, ka mēs ļaujam bērnam, kuru mums ir jāaizsargā, izvēlēties starp dzīvību un nāvi. Tātad, lai viņš izvēlas nāvi, ja viņš tā vēlas, ja?!
Un vēl es gribu sacīt, ka t.s. “uzspiešana” ir cieši saistīta ar mīlestību. Ja mīli cilvēku, arī bērnu, nevis izturies pret viņu kā pret zvēriņu, kuru tikai baro un apģērbj, tad gribas viņu pasargāt no visa sliktā, gribas, lai viņš kļūtu labāks. Ja mīli otru, tad saskati viņā cilvēku, mīli viņu tādu, kādu to ir radījis Radītājs, vēlies, lai viņš paceltu savu dvēseli augstākā attīstības pakāpē. Un kā tādā gadījumā var neizteikt viņam aizrādījumus, un kā tad var viņu neaudzināt?! Ja tu viņu neaudzini, tātad tu viņu nemīli.
Tad nu, lūk, es gribu vērst jūsu uzmanību uz faktu, ka vecāki, kuri nopietni uztver “nedirektīvās pedagoģijas” uzstādījumus, pakāpeniski atsalst attiecībā pret saviem bērniem, jo nav iespējams vienlaicīgi gribēt labu bērnam, gribēt uzlabot viņu, gribēt viņu audzināt, gribēt viņu pasargāt no kļūmīgiem soļiem un vienlaicīgi neteikt viņam to. Tas nav iespējams, jo kaut kas tad iekšienē sadeg. Kad tevī ir šī vēlēšanās, bet tā netiek izpausta uz āru, tad tas tevi iekšēji izdedzina. Mīlestība ir nesaraujami saistīta ar uztraukumu par cilvēku, kuru mīli, par viņa dvēseli. Un kā aizsargreakcija šādās [“nedirektīvās pedagoģijas”] situācijās vecāku sirdis pret bērnu atsalst. Ja jau nevar mīlestību izpaust, sargājot bērnu no ļaunuma, tad arī pārstāj viņu mīlēt, jo citādi no mīlestības, kam nav izejas, sirds var pārlūzt. Tas nenotiek tā – apzināti prātojot, bet gan bezapziņas līmenī.
Par veselīgu kautrīgumu
Jautājums: Gribētu pajautāt par nostādni, kurš pašlaik eksistē dzimumaudzināšanas stundās, ka bērnam, lai viņš kļūtu brīvs, ir jāpārvar kautrīgums. Vai tas ietekmē kaut kādā mērā viņa turpmāko dzīvi?
Irīna Medvedeva: Tas ietekmē visu! Ne visi zina, ka kautrīgums pret intīmo sfēru ir viens no galvenajiem psihiskās normas rādītājiem. Un, kad bērnu, pusaudzi vai pat pieaugušo aicina “atraisīties”, atmest it kā šķietamo un lieko kautrīgumu (patiesībā kautrīgums nav ne šķietams, ne lieks), tad šo bērnu, pusaudzi vai pieaugušo psihiski invalidizē, viņu padara par izvirtuli.
Kad pie manis uz pieņemšanu atnāk bērns, reizēm pat pirmsskolas vecuma, un, ja viņš uzvedas bez kautrīguma un bezkaunīgi pret intīmās sfēras jautājumiem (brīvi runā par to ar pieaugušo, novelk bikses citu klātbūtnē utt.), tad es zinu, ka psihologs tur vairs nevar palīdzēt, es viņu tad nosūtu pie psihiatra. Tad viņam ir jādod tabletes, iespējams, pat vajag hospitalizēt. Bet šodien tādā veidā pilnīgi visu sabiedrību padara par psihiski slimu cilvēku sabiedrību.
Nekādā gadījumā nedrīkst iznīcināt kautrīgumu pret intīmo sfēru. Tas ir ļoti bīstami psihei un tikumībai. Vispār gribu uzsvērt, ka tas, kas ir kaitīgi tikumībai, ir kaitīgi arī psihei, tāpēc tikumiska audzināšana vienlaicīgi ir arī bērna psihes stiprināšana. Šīs divas lietas savstarpēji ir ļoti cieši saistītas.
Tas, kurš slepkavo, ir slepkava
Jautājums: Sakiet, kādēļ sieviete, kura jau ir iepazinusi mātes prieku, izvēlas veikt abortu?
Irīna Medvedeva: Manuprāt, te ir vairāki faktori. Katras sievietes gadījumā pārsvaru ņem kāds viens, bet vispār ir vairāki faktori.
Pirmkārt, tas, ka gribas vieglāku dzīvi, ir nogurusi, tas, ka sieviete nesaprot, ka šīs grūtības ir t.s. “krusta nešanas” neatņemama sastāvdaļa. Tā ir nesapratne, ka bērniņu ir devis Dievs, un, lai arī cik Viņš tos dotu, tik ir jādzemdē. Tā ir Dieva dāvana, un tas nav cilvēka kompetencē izlemt, ko darīt ar bērnu.
Otrkārt, sievieti pārliecina, ka nedzimušais bērns ir daļa no viņas ķermeņa, ar ko viņa pati pilnībā var rīkoties, ka tā ir kaut kāda apaugļota olšūna, nevis patstāvīgs cilvēks, kurš tikai deviņus mēnešus dzīvo mātes vēderā. Un sieviete tam notic, jo viņai ir izdevīgi tam ticēt. Manuprāt, ja sievietes to saprastu, viņām daudz grūtāk būtu nolemt nogalināt vēl nedzimušos bērnus. Jo, kad bērns ir piedzimis, sievietes viņus mīl un aizsargā, neļaujot nevienam potenciālam nelabvēlim pat tuvumā pienākt. Bet te nez kāpēc drīkst nogalināt.
Tāpēc, jo vairāk sievietēm skaidrosim (kaut vai pret viņu pašu gribu), ka, veicot abortu, viņas nogalina cilvēku, jo kopumā būs labāk. Es esmu par to, ka gadījumos, kad sieviete vēlas veikt abortu, viņai ir jāpasaka tas, kas viņai var pat ļoti nepatikt. Mums ir jāizdara viss iespējamais, lai novērstu slepkavību.
Jautājums: Bet daudz kas ir atkarīgs no vīra!
I.M.: Jā, no vīra ir ļoti daudz kas atkarīgs. Vīram ir ļoti svarīga loma. Pieredze liecina, ka pat tie vīrieši, kuri piekrīt abortam vai paši ir lūguši sievieti to veikt, vai pat ir stingri pieprasījuši veikt abortu, piedraudot ar šķiršanos, pēc tam, ne vienmēr uzreiz, bet pēc kāda laika, pamet šo sievieti. Pēc aborta savstarpējās attiecības ģimenē tiek ļoti nopietni traumētas, jo zem viena jumta dzīvo slepkavības līdzdalībnieki. Viņi apziņā varbūt arī šādas domas nelaiž, bet sirdsapziņa tomēr dod savus signālus, no tās neaizmuksi.
Pašreiz piemirstam dzejniekam Dmitrijam Kedrinam par šo tēmu ir ļoti labs dzejolis “Saruna”. Šajā dzejolī vīrs mēģina atrunāt sievu veikt abortu un dzejolis beidzas ar vārdiem:
“Lai arī par to netiesā, bet tas, kurš slepkavo, ir slepkava.
Teikšu tev taisnību: naktī man ir bail būt divatā ar tevi!”
Jautājums: Esmu ginekoloģe, tāpēc otrs jautājums būs par ārstiem. Kā, jūsuprāt, ārsts vienā brīdī visu sevi var veltīt tam, lai glābtu cilvēkiem dzīvības, bet citā brīdī taisīt abortu? Kas trūkst šo cilvēku dvēselēm, kāpēc viņiem nav apziņas, ka, glābjot dzīvību vienā gadījumā, viņi nogalina otrā?
Irīna Medvedeva: Teikšu pat vairāk, ginekoloģes, kuras strādā dzemdību namā, vienā dienā var gan pieņemt jaunu dzīvību, gan veikt abortu. Gan jau par to pati ļoti labi zināt. Es domāju, ka ne vienmēr cilvēka aizsargreakcijas, kas mīt cilvēkā, nāk viņam par labu. Dažreiz šīs aizsargreakcijas cilvēkā slāpē sirdsapziņu.
Manuprāt, ārstos ir jāmodina sirdsapziņa. Un, ja jūs esat nonākusi līdz šai atziņai, tad jums tas ir jādara. Es, piemēram, arī esmu līdzīgā situācijā – nevis kā psihologs, bet kā sieviete, kura ir veikusi abortu. Un šajā ziņā man ir teikuši: “Bet kādas tiesības tādā gadījumā tev ir mācīt citus?” Bet, ja seko šādai loģikai, tad neviens nevienu nevar mācīt.
Bet ir citādi. Es to esmu pārdzīvojusi, es zinu kādas sirdsapziņas mokas izjūt sieviete, kas kaut ko tādu ir izdarījusi. Kādēļ tad es nevaru par to brīdināt citus, lai viņi neizdara tādas pašas kļūdas?! Līdzīgi arī ārstam, kurš tam ir gājis cauri, nebaidoties no kolēģu nosodījuma, par to ir jārunā. Un tas ir jādara, spītējot tam, kāda būs kolēģu pirmā reakcija, kas visbiežāk būs negatīva. Svarīgi, lai tas tiktu pateikts, un viņos iesēstos doma, ka viņi vienlaicīgi pieņem dzīvību un atņem to.
Es zinu, ka Amerikā daudzi ginekologi atteicās veikt abortus, kad noskatījās Bernarda Natansona filmu “Klusais kliedziens” un ieraudzīja, kādas šausmas izjūt mazais cilvēks, kad viņam tuvojas aborta instrumenti.
Tulkojums: http://politologija2.wordpress.com/